Iespaidi par spēli Opcijas

[DarkJedi]

Spēle notiek. Piedalos, mani OOG piespieda atransportēt real life kritušos, taču taisos braukt atpakaļ uz spēli.

Manā kontā viens paladins kuram uz altāra ar asu dunci pārgriezu rīkli. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif)
Tas protams pateicoties, tikai ''ļaunajiem'' GM kuri mani godīgu Mirdzošās Niras priesteri padarīja vienā jaukā mirklī par Falekas kalpu, kam jādara briesmīgas lietas. Lol elfi gan to vēl nezina, bet es braucu atpakaļ uz spēli.

Garie komentāri man būs pēc spēles.

[DarkJedi]

Tā nu laikam pienācis laiks bēru rituālam kuru daži dīvaini cilvēki no paralēlā plāna mēdz nez kādēļ dēvēt par ‘’Iespaidiem par spēli’’.

Tad nu sākot bēru runu un apbērējot nelaiķa Uvaisu, laikam jāizsaka tas kā es pazinu un ko piedzīvoju esot kopā ar Uvaisu kamēr tā bija vēl dzīva un staigāja pār šo saules apmirdzēto un pagraba drūmās smakas apņemto pasauli.

Uvaisa! Šo vārdu man pirmoreiz nācās dzirdēt kādā necilā krodziņā kam ‘’Zelta Vārpa’’ (or smth) vārdā. Malkojot aizvēsturisku alus dziru un domājot sen aizmirstas domas, man ausīs pa ausu galam nonāca saruna, kā kāda dāma kuru tolaik nezināju kā dēvējama vārdā kaut ko azartiski stāsta bez vai maz no sajūsmas lēkādama pa galdu, vicinot rokās iedomātu zobenu un raujot no krogus griestiem lampas, par kādu kabineta spēli. Izrādījās tā bija trīskāršā kroņa spēle. Pēc laika kad dāma iznāca no ekstāzes un sarunas ievērtās par citu tēmu, es pievērsos atpakaļ savam alus kausam. Tālāk par nelaiķa Uvaisu dzirdēji tik šo to ko nenozīmīgu manām ausīm, bet droši vien nozīmīgu citu ausīm.

Tā gāja laiks, kāds pusgads droši vien, līdz briesmīgais Sithu Lords Andžejs kuram ejot caur mežu nokalst koki un slimnīcā mirst jaundzimuši bērni, beidzoties LARPam Ceļš 2 izteica man nāves draudus, ja nepiedalīšos Uvaisas Krēslā kā priesteris. Kā zināms cilvēkam dzīvība dārga un citas izvēles man nebija, tad šai LARPā ar drebošu roku un dzīvības apdrošināšanas polisi kas sedz arī bēru izdevumus pieteicos.

Sāku aktīvi interesēties par spēli un sāku lasīt sen mirušus foruma pavedienus par Trīskāršā Kroņa kabineta spēli un jaundzimušos pavedienus par Uvaisas Krēslu un pat safanojos, ka sāku rakstīt pat dažus slimīgus postus.

Tad man uznāca tik slinkuma vilnis, kas mijiedarbojās ar laika trūkumu, līdz ar to personāža leģendu un ticības traktātu iesūtīju tik divas dienas pirms spēles.

Tātad mans personāžs – Dārkas Džediēls jeb Džediēls no Dārkas nonāca elfu komandas kurā spēlēja

Andžejs aka Lords Anserots mūsu visvarenais diplomāts (labi, ka ne čemodāns (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/tongue.gif) )

Sindra aka Abate Sinraēla mana spēles visgodājamā garīgā māte, kas gādāja par tēla iešanu pa ‘’pareizo’’ ticības taku. Arī tērpu šuvēja un sazin kā vēl darītāja.

Jānis aka Janiels (vai kaut kā tamlīdzīgi). Varens karotājs un arī apmetnes ‘’praktiskais latvietis’’, kas labi piekopa celtniecības darbus.

Inx ka Inxiēls. Trinkšķinātājs jeb vienkārši bards.

Uldis aka ‘’sazin kāds vārds’’. Muldoņa vietā un nevietā, pie reizes mags un arī heralds.

Chufs – karotājs.

Kikis aka Kikiēls. Alķīmiķis kas spēja uzmeistarot potionu no kura viņam palika pumpaina seja un gribējās seksu ar trim daiļavām uzreiz kā minimums.

Baiba aka Baibariela. Pazemīga Mirdzošās Niras priesteriene.

Pats es biju visugaišās, pilnvērtīgi perfekti pilnīgi pilnīgās Mirdzošās Niras priesteris. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif)

Tas laikam viss, ja vien kādu neesmu bezkaunīgi aizmirsis (cerams).


Džediēls bij dzimis Dārkas ciemā ‘’kaut kur citur’’ jeb kā rakstīts leģendā

‘’ Dārka ir pavisam neliela elfu apmetne dziļāk Elfzemes kreisās malas augšdaļas labajā pusē no lejasgala skatupunkta, kas vērsts no saulrieta virziena uz ziemeļu virzienu caur dienvidiem neskarot austrumu pusi.’’

Džediēls uz Lorda Anserota ‘’kraju’’ sākoties spēlei bij atceļojis tik gadu atpakaļ un nodots Abatei audzināšanā (iespējams pāraudzināšanā).

Un tad sākās spēle. Man patiesībā tā sākās jau pirms oficiālās atklāšanas jo pirms spēles tiklīdz kā uzvilku balto talāru, tā uzreiz centos tēlot tādu Mirdzošās Niras priesteri kāds man labpatikās un subjektīvi šķita jautri izklaidējošs.

Pirms spēles jau biju paspējis gana plaši izdiskutēt ar kādu pilsētas tirgotāju par to cik viņa ir grēcīga un, ka viņas dvēsele bez patiesas grēku izpirkšanas ir zudusi. Bet, lai izpirktu grēkus ir jāziedojas Mirdzošās Niras vārdā. Jāziedo, piemēram, nauda ‘’tempļa būvniecībai’’ (kas gan visticamāk būtu notikusi vīna pagrabu paplašināšanas veidā). Tai mirklī radās arī vēlāk spēlē tirgot Induligences (vai kā tos grēku atlaižu papīrīšus par naudu sauca), taču tam nepietika laika.

Un tad sākās spēle. Pa pusei gan jāsaka, jo ceturtdienas vakarā tā it kā sākās, bet viss vēl nebija atļauts līdz piektdienas 10:00. Nu vairs īsti neatceros ko darīju ceturtdienas vakarā. Laikam pāris reizes vazājāmies no elfu ciema uz pilsētu un atpakaļ, baudījām Mirdzošās Niras dzirkstošā vīna malkus pie ugunskura, līdz devos gulēt ‘’bleķa pūķī’’ ko citi nez kādēļ dēvē par mašīnu.

Nākamā diena man sākās ar OOG braucienu uz Rīgu kur GM vajadzēja kaut kādus vadus un visādu citādu nepieciešamu OOG crapu. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif)

Kad atgriezos, tad spicauši bij paspēju elfu krajā uzbūvēt funkcionējošu nolaižamo tiltu kas man patiesi priecēja.

Tālāk abate laikam veica ciema svētīšanas rituālu pret ļaunajiem gariem un apvārdoja templi ar pūšļošanas palīdzību tā, ka tajā neviens normāls cilvēks nevarēja melot.

Un tad sekoja manā elfu mūžā pirmā pasaules glābšanas uz kuru manis iedomāts virtuāls 3000 gadus vecs elfs tikai ar nopūtu un patiesu sagurumu noteica. ‘’Atkal jau? Vai tiešām pasaules gals nevar būt retāk kā reizi gadsimtā, savādāk man tā jau 30 reize kad glābju pasauli.’’

Elfu komanda saspringti kvestoja un risināja ko tur, es īsti neiedziļinājos un havoju fanu muldot kaut ko par Mirdzošu Niru un tamlīdzīgām blēņām.

Tad mani kā priesteri lūdza novadīt rituālu kas atbrīvotu elfus no sērgas. Rituāls tika novadīts, sērga palika kā bijusi.

Tālāk pie elfiem ciemos nāca dažādi ļaudis, elfi kuri sajūsminās par Iusat, vecišķās Falekas vergi, kas sevi dēvēja par tās priesteriem un daiļās driādas ar gaumīgu ietērpu. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif)

Jā, runājot par driādām, tad manam priesterim tapa skaidrs, ka ja dzimtās Dārkas ciemā tuvumā būtu dzīvojušas driādas tad jūsu padevīgais Mirdzošās Niras kalps, garīgas dzīves vietā būtu izvēlējies visnotaļ laicīgu un tā vien meklētu iemeslu, lai nokļūtu driādu ciemā kur mīt šo divu burvīgo driādu desmit ja ne simts apbrīnojamās māsas. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif)

Tālāk pasaule tika glābta un Mirdzošās Niras priesteris atgriezās sava tempļa zāles laukā kur kopa šos visnotaļ nepieciešamos zālājus. Pēc laiciņa viņam smagajā zāles audzēšanas darbā piebiedrojās driādas, kas visnotaļ eleganti izgulās manā plantācijā. Tai pašā mirklī man tapa skaidrs, ka zāles raža, dēļ driādu elegantā gulējiena, būs visnotaļ vislabākā zāles plantācijas vēsturē, jo katram taču skaidrs, ka tādas zāles dūms uz kuras ir gulējušas driādas ir visnotaļ daudzus desmitu pakāpienus augstākas kvalitātes ziņā par tādu uz kuras driādas nav gulējušas. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif)

Uzreiz arī kopā ar driādām tika iemēģināti jaunie zāles asnu dūmi, kurus papildināja Mirdzošās Niras tempļu vīna pagrabu dzērienu krājumi. Ar driādām, kopistiski, zāle tika audzēta šķiet kādas divas dienas iespējams visas trīs, jo Abate sāka uztraukties par kaut kādiem nenozīmīgiem rituāliem kurus man jāvada, tā vietā, lai veiktu daudz svarīgāko darbu un kopā ar driādām audzētu zāli.

Pēc kādas pusdienas arī Lords Anserots mani pusdienu centās izdabūt no zāles lauku dūmiem, lai vadītu nevienam nevajadzīgus rituālus (vismaz man tai brīdī tā šķita).

Tad beigās kad arī driādas solījās paskatīties rituālus tie arī tika veikti. Elfu ciems nosvētīts pret mošķiem un Mirdzošās Niras portrets aizklāts, lai viņa neredzētu ar ko nodarbojas elfi kad viņa nav klāt.

Tālāk jūsu Mirdzošās Niras priesteris ļāvās visnotaļ laicīgām baudām kā reibinošu dzērienu malkošana no tempļa pagrabiem un visnotaļ laicīgai tērzēšanai ar driādām. Cik labi ir tad kad Mirdzošā Nira neskatās. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif)

Tad nāca nākamā diena. Bija uzaususi gaisma, skanēja bļaustīgas elfu balsis, Mirdzošās Niras portrets atsegts un driādās pazudušas kā jauks sapnis. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/sad.gif)

Taču zāles ražu, zāles čipu sastāvā, tā arī pa visu spēli nesagaidīju. Zāles ražai vajadzēja būt vienkārši ūber pārbagātai ja ņem vērā, ka laukā tika ‘’atstrādāts’’ 3x vairāk par noteikumos noteikto 1 real life stundu, pie tam zāles audzēšanā piedalījās vesela audzētāju komanda, priesteris, 2 driādas un beigās pats Lords Anserots ar kareivi Jānielu Mirdzošās Niras vārdā ravēja no tā nezāles un laistīja reibinošos auglājus. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/tongue.gif)

Bet nu bija jauna diena ar jaunu pasaules galu vai visiem diviem, neatceros kas un kā, jo es personiski mazāk vērības pievērsu kvestu risināšanai, kā vienkārši muldēšanai ar dažādiem random cilvēkiem pēc kārtas par ‘’patiesās’’ ticības jautājumiem un visādām citādām priestera figņām. Bija jautri. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif)

Tad nāca pavērsiens manā priestera karjerā. Klejojot kopā visnotaļ raibā kompānijā ar elfiem, Niras un Iusat priesteriem, Vampīru banka vadītāju, kā arī pilsētas magu. Klejojām ar mērķi atrast ko noderīgu pasaules glābšanai, kad nonācām pie kalna kur sajutām briesmīgas bailes. Daži laikam sajuta lielākas bailes un palika kalna lejā, taču es, vampīru bankas vadītājs un pilsētas mags sajutām mazākas bailes un uzkāpām kalnā kur mūs sagaidīja asinskārs, izbadējies, melns, neglīts, asiņainiem zobiem un mēslainiem zābakiem notašķījies Falekas addons. Šis uzbūra mums kaut kādu nekustīguma burvestību un teica, ka tikšot no kalna projām tikai tad ja izdarīsim katrs trīs lietas viņa labā.

Neatceros vairs ko apsolīja pārējie abi, bet es katrā ziņā paliku pēdējais un beigās apsolīju addonam pāriet Fallekas ticībā, apgānīt Mirdzošās Niras altāri un upurēt upuri uz Falekas altāra.

Attiecīgi dēļ sava neapdomīgā soļa turpmāko spēli arī centos saprāta robežās atspēlēt GM izmainīto tēlu.

Vispirms devos uz pilsētu un vaktēju izdevīgu mirkli, lai no Tempļa nospertu kādu relikviju un to ‘’iznīcinātu’’ uz Fallekas altāra. Gaidīt sanāca ilgi, jo templis atradās pilsētās centrā un vispirms šķiet vai veselu stundu nomuldēju ar 70 gadīgu alķīmiķi kura drīz miršot (Tija) par ticības lietām un Mirdzošās Niras skaistumu (pats kā tēls nu jau dziļi sirdī ticēdams Falekai). Muldēja par to cik nira ir pareiza un vienīgais glābiņš uz pasaules.

Vecā kaza (vismaz es tā pieņēmu, ka jādomā jaunajam Falekas sekotājam) bij neatlaidīga un rūdīta ```` ne tikai no Tempļa prom netinās, bet pat izvilka no savas nosirmojušās tašas arbūzu ar kuru vēlējās uzcienāt Mirdzošās Niras priesteri par dedzīgu ticības aizstāvību (lol). Arbūzs saprotams pievilināja svētceļnieku pūļus uz templi, kur katrs man bij jāsvēta un visnotaļ neiespējami bija apgānīt Mirdzošās Niras altāri. Tā šķiet pagāja vēl viena stunda, kuras beigās uzradās Mirdzošās Niras dziļi ticīga paladine (tā tik man vēl trūka), kura bij laimīgāka par laimīgu satikt Mirdzošās Niras priesteri un stāstīt savu dzīvesstāstu. Šķiet paladines dzīvesstāstu klausījos veselu pusstundu diskusijas veidā (pats jau ar vainīgs, ka tik kaislīgi stāstīju par Mirdzošo Niru) līdz nonācām pie paladines lūguma dziedēt viņas gadu atpakaļ zombija savainoto roku. Ak vai, un es izdarīju tik muļķīgu kļūdu, ka izdziedēju ar šo roku, par ko paladine bij tik laimīga, ka zvērēja man sekot, lai vai kur es ietu (un kā lai es apgānu Mirdzošās Niras altāri, ja man visu laiku aiz muguras seko dziļi ticīgs un patiesi gaiša paladine?). Paladine pirms tam izteica dziļu vēlmi iet uz elfu ciemu, bet par cik bij zvērējusies sekot man, tad gaidīja ar dziļu nepacietību, kad es došos atpakaļ uz savu dzimto pilsētu.

Beigās redzot, ka palaidne tā arī sēdēs templī man blakus kamēr es nedošos uz elfu ciemu izteicu viņai priekšlikumu apskatīt pilsētu, kamēr es lūdzos par Mirdzošo Niru un cietušajām dvēselēm. Pēc tam apsolīju pa taisno doties uz elfu pilsētu. Paladine par laimi piekrita apskatīt pilsētu, kamēr es veicu viņasprāt svēto darbu un izgāja no svētnīcas. Es pārmetis skatienu apkārt paņēmu no altāra svētu relikviju un fiksi devos uz Falekas adona kalnu iznīcināt relikviju

Relikvija ātri tika iznīcināta, addons mani noguldīja uz altāra, pārgrieza rīkli un pataisīja par tumšo elfu. Taču ārēji vizuāli šīs izmaiņas par laimi nebija redzamas, jo tas man dikti sarežģītu nākamo uzdevumu atrast upuri ko upurēt.

Skriešus devos atpakaļ uz pilsētu pie paladines (ar jau apmēram saprastu domu, ka upuri patiesībā Mirdzošā Nira man atsūtījusi, jo paladine nebija nedz vajadzības pierunāt nedz kā, jo tas tāpat sekoja kur es gāju). Taču par cik paladine ļoti vēlējās apskatīt elfu pilsētu, tad pa priekšu devos izrādīt viņai elfzemi. Elfzemē viņu šķiet silti uzņēma arī pārējie, kādu laiku pasēdējām pie ugunskura kur paladini, kā gatavojot nokaušanai, es pat nedaudz paēdināju un devos atpakaļ uz pilsētu.

Nonācis pilsētā, pēc mirkļa devos pie paladines uz kura drošības pēc vēl izmantoju priestera spēju nočarmot personu uz 20 minūtēm un vedu uz Fallekas adona kalnu nokaušanai, trīs vilkaču klātbūtnē kas gaudoja debesīs, upurēju viņu pārgriežot tai rīkli.

Tiesa paladines upurēšanai bija sava OOG ēnas puse, jo kad pilsētas laukumā klusām sarunājos ar vēju (GM) un norādīju uz personu, kura tiks vesta upurēt, GM laikam neuztvēra manu mājienu, par to, ka cilvēks, kas atspēlē savu personāžu, tik ļoti labi iejūtas lomā, ka varētu dikti saskumt ja nāktos mirt (tādejādi centos norādīt GM, lai tas risina situāciju, ka man ir upuris kuru pats GM ir licis atnest, bet viņa nogalināšana pēc GM rīkojuma var nest OOG problēmas), taču GM laikam tik ļoti iepriecināja manis atrastais upuris, ka neuztvēra manu mājienu. Laikam tādēļ, ka labāku upuri ko upurēt uz Falekas altāra nebija iespējams atrast. Pats Mirdzošās Niras padevīgs paladins. Falekai vienkārši pēc tāda upura bij jādejo un no priekā jārauj sev mati.

Nu jā, kad es ar paladini jau kāpu kalnā, sapratu, ka patiesi OOG problēma laikam briest, jo paladine kļuva diezgan tramīga un kad tika guldīts uz altāra, tad atskanēja vārdi
‘’Džediēl! Što ti ģelaeš?’’ Tas būtu patiesi skaisti ja vien tas būtu pa spēlei nevis OOG uztraukums par savu personāžu. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/sad.gif)

Taču paladine mira un pēc laika ar balto apsēju kā rēgs raudādams skrēja prom.

Taču savus solījumu Falekai es biju izpildījis un devos atpakaļ uz elfu ciemu, kur uzzināju, ka zem Mirdzošās Niras tempļa atrodas katakombas kur var iekļūt tikai Falekas priesterienes. Taču par cik Abate domāja, ka visi ciemā ir tikai Niras priesteri, tad sarunāja, ka rīt no rīta piekāps Falekas priesterienes un no katakombām iznesīs amuletu, kas bija viena no komponentēm priekšs pasaules glābšanas rituāla.

Naktī no katakombām, par cik biju kļuvis par Falekas priesteri, un tikai izlikās par Niras priesteri, tad tur netraucēts tiku iekšā, izzagu amuletu un drīz arī gāju gulēt.

Nākamajā dienā. Pa dienu sadarīju visu ko. Dienas sākuma daļu uzturējos pilsētā kur kādu pusstundu nomuldēju ar Vietvalža sievu un Falekas abatieni par ticības lietām. Kaislīgi aizstāvēju Mirdzošo Niru (kaut patiesībā sirdī debesīs cēlu Faleku) pret ‘’ļauno’’ Falekas abatieni, kas nezināja manu patieso ticību. Tai laikā arī mirstīgiem ļaudīm izstāstīju kā dzimst elfi (20 gadus baro no krūts u.t.t.) un drīz piebiedrojos pasaules glābējiem kur man ar bija jābūt klāt. Pasauli izglābu un kļuvu par triju dieviešu abatu (lol divas reizes ticības mainītas spēlē un abas reizes ne manis iniciētu iemeslu dēļ (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif) ).

Nu un tad jau drīz spēle beidzās.

Šeit izklāstītais gan ir tikai daļa no piedzīvotā, taču vairāk jūs negurdināšu ar lasīšanu jo pats esmu jau noguris rakstot.

Taču kopumā vērtējot spēli, tad varbūt man piezemētas prasības vai vienkārši esmu slimīgi traks, taču Uvaisas Krēsla man patiesi patika. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif)

Un lol, kārtējo reizi pārliecinājos, ka man ļoti patīk spēlēt priesteri. Visticamāk, ka tagad kādu diezgan ilgu laiku fantasy larpos tēlošu priesteri. Būt priesterim, tā ir garantija stundām ilgām tukšām muldēšanām par ''pareizajām'' ticības lietām, iespēja taisīt muļķīgus rituālus un vienkārši priesteri visi ļoti mīl un ir ļoti vajadzīgs, jo parasti ir tā, ka nevis priesteris meklē cilvēkus, bet cilvēki meklē priesteri. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif)

Un jā, spēle bija tālu no Mirdzošās Niras perfektās pilnības, taču kā jau minēju, tad spēle tik vai tā man patiesi patika.