Pusnakts [C] [PZP], tumsa, klusums, tukšums... Opcijas

[Beachboy]

Šī bija domāta jau spēles sadaļa, bet nu jau jūs to esat piegānījuši... Ehhh.... Lai nu būtu. Domājis es jau biju, ka jūs visi apzinīgi, jautājumus un pieteikumus sūtīsiest ar PZ, bet nu laikam visu nevar vēlēties... Kautgan... TURPMĀK VISI JAUTĀJUMI< PIETEIKUMI UN CITAS LIETAS KO JŪS NO MANIS VĒLATIES UZ PZ. Tad arī uzzināsiet visu.

(Es vienkārši cerēju sākt spēli tā, lai no malas tā vismaz izskatās labi - visi zin kas un kā utt. uun cerēju ka pieteiksieties arī caur PZ.)
---------------------------------------------------------------------------------------------

Tumsa, klusums, tukšums... Tās bija vienīgās lietas ko spēja saprast Vaits. Tās viņam nepatika, jo vienmēr atgādināja pagātni, ko viņš tik ļoti centās aizmirst... "Cik neizturami. Cik iepriekšparedzami. Ārprāts, kā es to ienīstu!", šādas domas skraidīja caur Vaita gaišo galvu...

Pa šķirbiņu, kas bija starp aizkaru un sienu neatlaidīgi spiedās mēnesgaisma, tik niecīga, tik blāva. Bet ar to pietika, lai nozipsnītu asmenis...

Vaita acis nomainījās krāsā - tās kļuva zaļgandzeltenas un ar paplašinātām zīlītēm. Bet mošķis to tāpat nemanīja, aiz pārsteiguma, par upura reakciju...

Vaits saviebās. Paskatījās uz šķidrumu, kas viņam bija uzšļakstījies. Skats aizslīdēja tālāk uz pāršķelto līķi. Tas jau bija sācis izgaist. "Nabaga dvēsele.", nodomāja Vaits, un tikai tad, kad doma jau bija izskanējusi, viņš apjauta ko bija izdarījis. Viņam, iejūtība, nebija raksturīga. Vīņš bija raudājis tikai vienreiz savā garajā mūžā. Pēc tam viņš bija kļuvis auksts, kā akmens... līdz šai naktij... "Kas ar mani ir noticis?"...

Vaits norāva notašķīto palagu no gultas un notīrīja asmeni...

"Rīt jādodas prom."...

Vīņš aizgāja gulēt bez palaga un drēbēm. Vaits necieta ēnu asinis...

...

Šo rakstu rediģēja Mastero Jazz: 02.05.2004 19:25

[Dvēselīte]

"Nolādēts kā gribas dzert... vai te tiešām nav pat peļķes?" viņa īgni pie sevis norūca, bet turpināja virzīties uz priekšu ik pa laikam ošņājot gaisu... Zaļās acis pacēlās pret lillā mēnesi; tas bija tik pat tālu kā arvien. Vēlreiz paošņājusi gaisu, viņa klusi nošņācās. "Tagad es varētu dzert pat grāvī stāvošu ūdeni... mjrrr..." īgnums draudēja pāraugt dusmās un lai norimtos viņa sāka knibināt kaklā iekārto ilkni. Bet vienalga neapstājās. Priekšā uz ceļa kas iemirgojās. Paātrinājusi gaitu viņa sasniedza pēdas lieluma iedobi ceļā, kur bija sakrājies lietus ūdens. "Beidzot!" atskanēja ar atvieglojumu. Nometusies četrāpus un lai nelaistu zūdībā ne piles, viņa laka tieši no iedobes. Remdējusi slāpes viņa piecēlās un daudz nedomājot turpināja ceļu. Izredzes bija pārāk kārdinošas, lai ilgi kavētos. Jau tagad skudriņas skraidīja pa muguru, par to iedomājoties vien. Ceļš bija tāls un laika daudz, bet viņa kārtīgi izdomājas, kas galu galā ir sagaidāms. Ejot un domājot viņa nepamanīja jauno radušos problēmu - izsalkumu. Beidzot kad vēders jau sāka uzvesties pārlieku skaļi viņa to ievēroja. "Un ko lai es tagad daru? Noiet no ceļa nebūtu prātīgi..." viņa nodomāja, bet nespēja izlemt ko darīt. Negaidot nāca risinājums. Redze tālumā uztvēra pret debesīm iezīmējušos savādu kontūru. Ziņkāres dzīta viņa apspieda izsalkumu un steidzīgi devās uz priekšu. Soļi kļuva ātrāki līdz pārauga vieglā skrējienā. Kontūra nāca arvien tuvāk un kļuva arvien lielāka. Pils. Tā nenoliedzami bija pils. Apmierināts smaids pazibēja viņas sejā. Beidzot nonākusi pie pils viņa apstājās. Nākamais šķērslis bija - kā tikt iekšā? Pagājusi uz vienu un otru pusi viņa konstatēja ka tas nav iespējams. Vienīgais veids - likt par sevi manīt. Tā nu viņa piegāja pie paceļamā tilta un no visa spēka sāka pa to dauzīt.

[Beachboy]

Dobjā duna izrāva Vaitu no nemierīgā miega. Pirms atvērt acis Vaits ļoti lēni paslidināja roku un cieši satvēra asmeni. Tad atvēra acis...

Virs paceļamajiem vārtiem uz mūra parādījās un notupās stāvs gaišā ietērpā. Šallei plandot siltajā vējā tas tupēja un vēroja dauzītāju...

[Dvēselīte]

"Mjrrrn... nekā..." viņa sodījās, kad dūres jau sāka kļūt nejūtīga no stiprās dauzīšanas. Vēl pāris izmisīgu sitienu, kam seko pamatīgs spēriens ar kāju, kura pēc tam sāka sāpēt. Tomēr nekā. Atkāpusies pāris soļus viņa kārtīgi nopētīja mūri. Neviena izciļņa, pilnīgi nekā, kas varētu dot iespēju tik iekšā rāpjoties pāri mūrim. Skatienam lēni slīdot pa mūri, tas apstājās pie kaut kā, ko sākumā varētu noturēt par karogu. "Tam karogam nu gan ir jocīgs kāts.." viņa nobrīnījās, bet jau nākamājā mirklī attapās ka tas nav ne karogs, ne karoga kāts. Cilvēks! Vismaz noteikti cilvēkveidīgais. Viņa samiedza acis, lai redzētu skaidrāk. Tur kāds tupēja. "Hei... eu tu... jā tu... kas tur tup..." viņa kliedza.

[Beachboy]

"Ņjā, es patiešām tupu.." Vaits piecēlās. "Kādēļ jaunkundze agri no rīta, viena, nekurienes vidū bļaustās un dauzās?" Vaits viltīgi pasmaidīja... "Tas tilts ir gaužām vecs, un varētu tev uzgāzties virsū.."

Šo rakstu rediģēja quintessential_rogue: 04.05.2004 13:26

[Dvēselīte]

"Ohoo.. izrādas ka mēs arī runāt mākam..." viņa mazliet izsmējīgi teica. "Un nedomāju, ka tas jūs īpaši uztrauc, ka tas tilts varētu uzkrist man vai kādam citam virsū..." viņa vēl skaļāk teica. "Un tas ko jaunkundze agri no rīta nekurienes vidū dara viena pati nu nemaz nav jūsu darīšana... es tikai vēlējos tikt pie kaut kā ēdama" viņa nu jau izmisīgi teica, jo runāt tādā tonī ar kādu no kura vēlies dabūt ēst nebija prātīga doma.

[Beachboy]

'Baltais' tēls atkal notupās uz tumšā mūra. Atbalstījies uz rokas viņš sāka pētīt klauvētāju. Tad atkal paceldams roku, kādu laiciņu tupēja uz mūra, šķietami domādams par kautko. Tad atkal piecēlās un uzmeta vēl skatu klauvētājai...

"Meitenīt, paskrien lūdzu malā!" Nobļāvās 'baltais' tēls un nozuda kautkur aiz tumšā akmens mūra...

Bet šķita ka otro reizi kad 'baltais tēls runāja, varēja saklausīt viņu labāk, viņš arī bļāva, kā nekā, bet kas saistīja uzmanību bija tas ka viņa bals kaut arī skaļāka, likās kļuvusi neskaidrāka...

Kādu laiciņu klusums...

Šo rakstu rediģēja quintessential_rogue: 06.05.2004 20:44

[Dvēselīte]

Viņa stāvēja un pacietīgi gaidīja kamēr tupētājs viņu pēta. Kļūdama jau mazliet nepacietīga viņa sakrustoja rokas uz krūtīm un tikai iesāņu skatījās uz veidolu mūra augšā. Tikai skaļais sauciens, lai viņa pakāptos malā lika viņai kļūt piesardzīgai. Instinkts lika paklausīt dzirdētajam, ko viņa arī darīja mirklī palēkusi drošā attālumā no pils vārtiem. Pils iemītnieks vēl kaut ko teica un diezgan skaļi, par ko liecināja tas, ka viņa pat aiz mūra dzirdēja viņa balsi. Tikai tā vairs nelikās cilvēciska... katrā gadījumā ne vārdiskā nozīmē... tā joprojām bija spēcīga un labi skalausāma taču... nesaprotama... tad apklusa pavisam. Izbrīnījusies viņa stāvēja gatava aizstāvēties, taču nesaprazdama kur ir palicis svešinieks. "Eee... hello... khmm... kur jūs palikāt?" viņa paaugstinātā balsī uzkliedza mēmajiem drūmajiem mūriem.

[Beachboy]

Vēl viens skaļš kliedziens - likās bezsakarīgs, haotisks, dusmīgs... Metāliska šķindoņa!.. Klusums... Tad pēc skaļa būkšķa un vēl sekunžu trīs, četru tilts sāka skaļi krakšķēt un lēni kustēties... Nē! Ne lēni - mežonīgi ātri kūstējās nenormāli smagā koka konstrukcija, un vājprātīgi čīkstot un pāršķeltajām ķēdēm velkoties līdzi tā nogāzās uz zemes un sašķīda lielos gabalos... Kad gigantiskais putekļu mākonis izklīda klauvētāja pamanīja cik tuvu tilts bija nogāzies viņas pēdām... Caur vārtu arku izklīstošajā mākonī sāka parādīties siluets - radība, lēni cilājoties no smagās elpošanas ar garu priekšmetu rokā...

[Dvēselīte]

Izbijusies no kliedzieniem un pārpasaulīgās čīkstoņas viņa pat nespēja palustēties. Līdz brīdim kad viņa apjēdza, ka tilts ir nogāzies tikai pāris pēdu no viņas pašas. Tad ar novēlotu kliedzienu viņa atsprāga atpakaļ un novēlās zemē ar šausmām skatoties putekļu mākonī, kam izklīstot varēja samanīt drumslās sabirzušo tiltu un arkā stāvam elsojošu tēlu. Arī viņai pašai elpa paātrinājās ieraugot tēlu, kas parādījās putekļiem nosēžoties. Un viņai nemaz nepatika tas ko viņš turēja rokā, tāpēc arvien pieaugošākās bailēs viņa sāka atmuguriski rāpties atpakaļ...

[Beachboy]

Svešinieks ītkā nedaudz noraustījās, pleci atslāba un viņš pacēla galvu... "Ceru ka nepārbiedēju." Ar nepārāk izteiksmīgu smīnu teica pienākušais radījums, šķietami pilnīgi skaidrā valodā, un pasniedza roku guļošajai ceļiniecei... "Nāc, man kautkā jāatlīdzina tas blīkšķis."... "Kā tevi sauc?"

[Dvēselīte]

"Ūzticēties vai nē? Uzticēties vai nē..." doma šaudījās pa galvu, līdz pagaisa un viņas roka iegūlās pasniegtajā plaukstā. Viegli pielekusi kājās viņa iztaisnojās un klusi, joprojām ar saraustītu elpu paziņoja. "Cerība mirst pēdējā..." dīvaini paskatījusies, acīm iedzalkstoties viņa paziņoja. "Mani dēvē par Nikti... tāds arī mans vārds..." pievērusi acis viņa mazliet pielieca galvu. "Un kā tu domā atlīdzināt par šo tā saukto "būkšķi""?

[Beachboy]

"Cik noprotu esi izsalkusi. Es te tieši biju izpētījis šo cietoksni un uzgāju piliekamo. Saimnieki man 'paši pasniedza atslēgu'..." ..."Es esmu Vaits." Vaits pateica un pagriezās cietokšņa virzienā. Vīņš gan pa reizei pagriezās un nopētīja Nikti... Vaits pārmeta šalli pār plecu un sāka svilpot kautkādu saraustītu meldiņu, pietam ne īpaši veiksmīgi, bet šķita, ka viņam tas tīri labi patīk...

[Dvēselīte]

"Paši pasniedza atslēgu?" tas kaut kā nelikās pareizi, bet viņai par to nebija jāprāto. Nu jau ziņkārības un arī izsalkuma mudināta, Nikte bikliem, tomēr noteiktiem soļiem sekoja Vaitam. Bet katru reizi, kad viņš paskatījās atpakaļ Nikte it kā sastinga uz vietas, pat elpa tika aizturēta. Tomēr viņa nešaubīgi sekoja.

[bengalaas]

Vaitam un Niktei uzgriežot muguru, pilij pretī augošajos krūmos kaut kas sakustējās, nočabēja un no lapām pabāzās laukā pinkaina galva ar divām lielām dzintardzeltenām acīm. Redzot, ka abi aiziet un nedomā atskatīties, radījums izlīda no krūmiem pavisam un izstaipījās - kājas bija pagalam notirpušas, tā nekustīgi sēžot un vērojot. Pareizāk gan būtu teikt - ķetnas. Spalvainas, spēcīgas ķetnas ar akmenscietiem un asiem nagiem, kas varētu saplosīt arī zirgu.
"Ejiet, ejiet," viņa izmeta, paejoties uz pils pusi. Viņu interesēja šī būve. Kas gan to bija cēlis? Ne jau - tādi kā viņa. Putna un cilvēka krustojumi. Diez vai arī tādi, kā tie, ko viņa bija nupat vērojusi. Kas tad vēl klīda pa šo seno, drūmo zemi? Alago domīgi pagrozīja galvu, turpinādama iet pils virzienā un uzmanīgi vērodama majestātiskās akmens celtnes mūrus.