Dzejoļi latviešu valodā, kaut kur dzirdēti... un mīļi... Opcijas

[The Shine]

tātad - iepostojiet te citu autoru dzejoļus - AUTORS OBLIGĀTS.

Aleksandrs Čaks
Atzīšanās
Miglā asaro logs. Ko tur liegties, nav vērts:
Tikai tevi es mīlējis esmu.
Kādā dīvainā sulā savas lūpas tu mērc,
Ka tās kvēl ar tik sarkanu dvesmu?

Tur, kur bulvāri kūp, tevi satiku reiz
Un vairs nezinu miera ne mirkli.
Uz tā stūra, kur lūdz naudu ubags sev greizs,
Mani samīs drīz ilgas kā zirgi.

Vai tā diena vai nakts, ielās klīstu viens pats,
Rauju lapas no kokiem un ceru,
Ka uz kādas no tām būs tavs skūpsts vai tavs mats,
Bet -- tās tukšas es notekās beru.

Tad es veros tāpat visos logos, varbūt
Tavas acis tur redzēšu spīdam,
Bet man cerību putni tikai smadzenēs zūd,
Jūtu mirkļus tik mūžībā krītam.

Kur tu esi, mans draugs?... Vai tai blāzmā, kas kūst
Man no vientuļā mākoņa sejā?...
Jeb no tevis man tik kā šīs ilgas, kas lūst
Manā asā un satrauktā dzejā?

Miglā asaro logs. Ko tur liegties, nav vērts:
Tikai tevi es mīlējis esmu.
Laikam asinīs manās savas lūpas tu mērc,
Ka tās deg ar tik sarkanu dvesmu?...

Šo rakstu rediģēja Alchemy: 02.07.2006 02:44

[giraffe]

Fricis Baarda
Mees ar cilveecinju

Mees abi ar cilveecinju
esam kaa zvaigzhnju pudurinji:
kad aiziet saule - tiekamies,
kad mostas blaazma - shkjiramies.
Naktii ar ilgu lukturiem
kliistam pa tumshajiem plashumiem.
Satiekam celjaa
zilus viitolus.
Zem tiem pin enjgjelji
sapnju vainagus.
Zem zilajiem viitoliem
apstaajamies
un prasaam, ko dara
pats sapnju dievs?
- Sapnju dievs viitola zaros snauzh...
Bet engjelji klusinjaam
matos mums mirdzoshus vainjagus sprauzh...

Viitola zari sakustas -
laikam pats sapnju dievs pamostas!
Struuklaas birst zilas uguntinjas,
uz rokaam, uz pleciem paliek mums vinjas...

Mees abi ar cilveecinju
aizejam kaa zvaigzhnju pudurinji...

-----------------------------------

Ziedinjsh

Tik kluss un tik maigs
kaa pusplaucis zils linu ziedinjsh
tavs miiljais vaigs.

Ar siltu dvashu,
ko shkjiroties puushu rokjelees tavaas,
es atdotu tev sevi pashu.

Man gribas buut zilajaa ziedinjaa,
Un ziedeet. Un vairaak
itin nekaa.

Fricha Baardas romantiskie dzejolji ir vienkaarshi fantastiski!... (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/rolleyes_a.gif)

[Yume]

Bricis Baarda
Pavasaris

Man izhuvushos pirkstos zeltais ziedonsh viist,
Sen izdzeesusi tumsa klusos vaidus manus,
Bet nu kaa vainags, man ap galvu gaisma sviist
Un dzirdu klusi zvanaam taalos zvanus.

Sirms akmenis triis muuzhiibas uz kruuts
Man guleejis un meemas saapes dzeeris,
Bet dzirdu pirmaas bites paari ziediem duuc,
Kaa zelta lentu redzu, acu neatveeris.

Es leeni meeginaaju atvert smagos plakstus,
Caur vinju baarkstiim, kaa caur pumpurainiem zariem,
Es redzu saartas debesis un maakonrakst,
Un sudrabkrastaa staavu, spaarniem baltiem gariem..

Vinsh naak un neredzeeta gaisma visu zeltii,
Shkel sirmo akmeni un iededz krutiis liesmu,
Un ietver mani savu spaarnu baltaa teltii,
Un klusu dzied man sveshu saulu dziesmu.

Un baltu, skeepu lilju, spiezh vinsh manaa rokaa,
"To glabaa tu kaa puki un kaa aavi"
Es piecelos un eju nu kaa burvju lokaa,
man pirkstos baltais zieds ar dziiviibu un naavi.


Turpinot Baardas teemu, shis ir mans miilaakasi dzejolis latvieshu valodaa... (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/happy.gif)

[Lia'angia]

Visu neatceros, bet tomēr...

O. Vācietis

Rīt jau arī jābūt rītam labākam,
ja ir laba šī nakts, nosirmojusi
tādā labā rasā, kura glābj
tos, ko sava uguns kauj vai nost.
bail ar roku jasmīnzaram pieskarties -
ziedi sadegs, zaļās lapas nomelnēs.
Viss no baltās rasas balts un biezs
šajā aizmirstajā Rīgas nomalē.
Roku liec pie rasas, rasa uzvārās,
piedzimst miglas zirgs un projām aizauļo,
nakts ir tāda laimīga, kā uzvara,
laimīga līdz nemaņai un aiz.
Ai, zem kādām zvaigznēm tas viss notiek,
zied un nozied, atkal zied un nozied!
Es tev tikai klusu teikšu "Ļoti",
un tas visu, visu, visu nozīmē.

Kaut ko klusiņām, klusiņām - kā krīt sniegs,
Kaut ko viegliņām, viegliņām - kā tālu atmiņu
Tu man nodziedi, viss vienalga, no kurienes,
Es tik tuvu tev esmu, ka noteikti dzirdēšu,
Tuvāk būt, tas vienalga nav iespējams,
Es tik tuvu tev esmu, ka tālumu nemana.
Viss, kas pastāv starp mums, tikai savieno -
Tāda caurspīdīga var pasaule būt, kad ir laimīga.
tad var klusiņām, klusiņām - kā krīt sniegs
Un tik viegliņām, viegliņām - kā tālu atmiņu
Nodziedāt pašu skumjāko, bet būs priecīgi.

[Roviela]

Ārija Elksne

* * *

Es šo dienu neatdošu putekļiem,
Neatļaušu sarūsināt raizēm,
Mirdzošu kā viņu saņēmu,
Gribu to līdz mūža galam aiznest...
Nestāstiet, ka dzīvojam mēs nākotnei,
Ka vislaimīgākie esam darbā, —
Tikai tādu dienu vārdā mēs
Spējam izturēt šīs zemes skarbumu...
Lai cik ilgi klejojam un maldāmies,
Lai cik daudz no tumsas trauka dzeram,
Katrs kaut kur dziļi dvēselē
Mēs ar tādu dienu tikties ceram,
Kad pār kalnu, rokas izpletuši,
Balti bērzi smejot pretim skrien
Un mums — nogurušiem, neticīgiem, salauztiem —
Zilus spārnus prieks pie pleciem sien.

[Overlord]

O.Vācietis BismarckRing


Ja parasto reizrēķinu
ieber cepurē
un labi sakrata
Tad iznāk gandrīz vai vēsture

Kur :
2x2=4

Pliekšāns
pardēvējās par Raini
Rainis
Aiziedams
pārdēvējās par Raiņa bulvāri

Un:
2x2=eins...
Nevis kautkāds Raiņa bulvāris
bet -
Alfred Rosenberg Ring.
Jo iejaucas
Ostladnes reihsministrs
ar izbalējušām acīm
un terpentīgām teorijām
ja tās liek
cilvēkam īstajā vietā.
Un:
1x1=1

Alfred Rosenberg
dabū to Ring
no virves
ap kaklu

Un mēs nesam Raini atpakaļ
uz to bulvāri
un es tajā Rainī stāvu
un brīnos
par vēstures reizrēķinu

Kā zem šī liepu smaragda
var būt kāds
reihsministrrings?

Bet zaļā Milda
piemiedz aci
no augšas:
Un kā vēl var
Ja ik uz soļa
ņem bijīgi cepuri nost,
tad dzīve
tajā bet parastu reizrēķinu
un labi sakrata

-----------------------------------------------------------------------

O.Vācietis
Pūt Vējiņi

Tā ir tautas sirdsapziņa
un tai mūžam tādai būt
pūt vējiņi, dzen laiviņu
pūt vējiņi,pūt

Rijas klons vai pļavas ciņi
vai nu vagars,vai nu jods
un tik vien tā "pūtvējiņi"
cik tu Jāņu naktī zodz

Esi mierīgs dzīvo rāmi
kamēr kauli sausi kalst.
Dieviņš aizdos savu prāmi
nokļūt tur kur veļu valsts

Pūt vējiņi,dzen laiviņu
aizdzen mani kapsētā

Muižas svilkst kā darvas ķīpas
Platā mugurā kā galds
piektais gads velk savas strīpas
apkārt sarkans vidū balts

Pārāk cieta āda viņiem
tad lai palīdz miets un "pļī"
nav nekāda "putvejņi'
ir- "Bože,carjā hraņī"

Pūt vējiņi dzen laiviņu
aizdzen mani katorgā

Durkli zemē,plecā somu
"Pūt vējiņi" spārnus plēt
pietiek pelēt,jāsāk domāt
pietiek kaut un jāiet sēt

Paliek gaisā sapņi zili
ej,kur tālums gaida zils
Laiks.Un svešā Pēterpilī
sākas tava Pēterpils

Pūt vējiņi, dzen laiviņu
Aizdzen Revolūcijā

Atkal liktens bungas uzsit
atkal viņam ņirdzīgs spīts
vienam stobrs uz vakarpusi
otram ņemts uz grauda rīts

"Pūt vējiņi" vienāds šķietas
tiem,kas abās pusēs ļimst
Divas laivas stāv uz vietas
un pat arī varbūt grimst

Pūt vējiņi, dzen laiviņu
Borovskā un Volhovā


"Pūt vējiņi",skan saldi
kaut tavs mūzš pēc nāves salds
neviens skangals tā nav skaldīts
neviens pīslis tā nav malts

Pūt vējiiņi cik ir dūšas
ne tik viegli masti lūst,
pūt,vējiņi,kamēr pūšas,
kamēr buras ir kur pūst

Pūt vējiņi,dzen laiviņu
aizdzen tautu mūžībā

Tā ir tautas sirdsapziņa
un tai mūžam tādai būt
pūt,vējiņi dzen laiviņu
pūt,vējiņi,pūt...

[Hareki]

Mans visu laiku miiljaakais dzejnieks Ojaars Vaacietis

Dziesminja par strazdu

Es neprotu laist ziepju burbulju kraasainaas domas pie kafijas tases un zilganu actinju bezdibens tukshumaa verdziski izdomaat peerles un vispaar uz spogulju parketa griidas es esot kaajslaukja meerogaa prasts.

Bet es svilpoju taalaak, jo es esmu buuris un manii ir apmeties strazds.

Es neprotot izskaitljot satiktos ziedus un smaidus, un noticot parastai nopuutai es esot aizvests paar draudoshu juuru tik taalu, ka vairs arii ruudiitu vanagu aciim nekur neesot samanaams krasts.

Bet es svilpoju taalaak, jo, kameer strazds manii nes mazuljiem paeest, man kaut vai tikai ar shuupulja dziesmu ir jaaizstaaj starzds

Es nemiilot straadaat, jo pamaniits esot, ka rokas pa reizei gar saanim man kriitot kaa virves un pats reizeem gaazoties cilveeku priekshaa kaa pensijaa izdziits un eetrai pa graabienam gadiijies masts

Bet es svilpoju klusi, jo manii ir beeres, jo prieciiga puishelja shaujamaa palaista prieciiga akmenja celjaa bij aizmirsies un saveejai muuzikai liidz pashai peedeejai spalvinjai atdevies strazds

Šo rakstu rediģēja Geta: 25.02.2004 15:08

[NovemberNövelet]

Ārija Elksne
"Lūgums"
Aizved mani uz Slīteres siliem,
Kad tur sila purenes zied!
Man tik bieži šai dzīvē ir vīlies,
Gribas kaut ko no tīra mazliet.

Aizved mani uz Morica salu,
Kad tur ozoliem lapas sāk plaukt,
Man tik bieži šai dzīvē ir salis,
Gribas sauli par māsu reiz saukt.

Aizved mani no draugiem, no radiem,
Aizved mani no dienas, no nakts,
Lai es pabūtu ārpus gadiem,
ārpus visa, kas tajos reiz rakts!

Aizved mani..Es lūdzos un prasu,
Bet tu brīnies uz pieri rauc:
Es tev liekos kā meitene maza,
Kurai aplam daudz vaļas ļauts..

Ieva Melgalve


neviens taču neko nevar darīt
nevar neko man padarīt
noliec ziedu uz zemes
violets pret melnu
stāsts ir par bērnu
viņš vienmēr smejas un
neviens nezina ka
viņš vienmēr raud
stāsts ir par ēnu
stāsts ir par rēgu no ļau˛a
stāsts ir par sniegšanos pēc mērķa
par ērcēm un vabolēm saujās
visaugstākās vīnogas skābas
visdziļākās asinis rūgtas
stāsts ir par ēnu no ēnas




Eiridīkes motīvs

kurš ir skatījies atvarā kurš ir skatījies aizā
kurš ir redzējis mani uz ielas
kurš ir redzējis smeldzošā aizslēgtā klusumā
meitenes dzīvību grimstam

kurš ir sēdējis bāli zaļganā tumsā
kad starp izrautām stīgām dziest metronoms
kurš ir pastiepis roku kad ir jau par vēlu
un sagriezis delnu smilšu pulksteņa lauskās

kurš ir redzējis manu smejošo stāvu
bez baiļu, bez atvadu atstraumi vērpjot
kurš ir redzējis šīgada pirmo sniegu
asiņu plēksnes kas kusa mums plaukstās

kurš ir redzējis mani noliektu galvu
aizejot naktī bez lietus bez vārda
ja viņš būtu pagriezis galvu kaut reizi
varbūt viņa meitene atgriezties spētu


Un shim autors ir kaads stundents, savu vaardu vinjsh nemineeja..

The Cry


He stands alone at the top of the hill
And sings his mournful cry,
His mate and cubs are missing
He's not certain why.

He had been out hunting
Was gone for only a day,
And hurried back with empty jaws
So scarce now was their prey.

He wasn't gone long
Eager to get home,
But the den was cold and empty
And he sensed something was wrong.

The smell of man was everywhere
With footprints in the dirt,
And blood shed from his family
He knew they had been hurt.

He sat and waited day by day
With hopes they would return,
There wasn't much he could do
Except quietly sit and yearn.

That was many moons ago
And they have not come back,
But he will not stop hoping
For the reunion of his pack.

He now knows men are murderers
But still does not know why,
And every night he climbs his hill
And sings his mournful cry.

Šo rakstu rediģēja Reiki: 25.02.2004 16:52

[NovemberNövelet]

*Labi, Reiki buus miilja un neteiks, ka tas dzejolis ir no vienas vinjai ljoti, ljoti paziistamas HP (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/laughing.gif) *

САМОЕ ГЛАВНОЕ

Не это ли самое главное?
Закрылось туманами озеро...
И белое легкое пламя
С размаха бросается о землю...
Не это ли самое главное?

Что лебеди с лепетом стрелами
Срываются стаями плавными.
Кружатся над листьями прелыми.
Не это ли самое главное?

На листья, печалью спаленные,
Упасть и забыться бесславными,
Как лебеди после полета...
Не это ли самое главное?

А может быть самое главное -
В холодных, задумчивых сумерках
Стихи бесконечные складывать
О разном беспечном и суетном?

А может быть самое главное -
Осыпаться прошлого стружками
И, разъединенность разламывая,
Светиться ответною дружбою?

Что ж все-таки самое главное?

ПОСЛЕДНИЙ ВОПРОС

Не бросьте меня
Когда я исчезну.
И памятью мрачной
Не мажьте Вчера...
Летит кувырком
В захмелевшую бездну
Мой призрак облезлый
А бездна - черна.
Манящее Это
Зовет неотступно.
И в нем разомлевшее
Счастье всерьез.
Приходит ответ
Безвозвратным поступком,
Навек разрешая
Последний вопрос.
Но только не надо
Плевков запоздалых,
Прощальных вокзалов,
Печальных речей.
Нашелся ответ
И вот это - немало.
Усталость - устала
И чей-то - Ничей!!!

Šo rakstu rediģēja Reiki: 25.02.2004 18:12

[Hareki]

Vēl divi fantastiski dzejoļi no Ojāra Vācieša

Balāde par Matisonu I

Kas tu par vilku? – saka man.
Es tiešām esmu mājas suns,
bet tikai māju man vairs nav,
kur mājas bij, tur vēji smilkst.
Un tā es esmu vilks.

- Tu lec un kod! – tā saka man.
Bet kaut ko sargāt gribu es.
Bet visu nevar nosargāt,
jo pasaule par lielu ir.
Un vilkam skumji ir.

- Par visu, kas tev sāp, tu kod! -
tā saka man un kožu es.
Bet katrs kodiens pašam sāp.
Kad nātru aiztiek, tā sāk kost.
Vien tā es mierinos.

Reiz visi suņi mājas nāks,
neviens no tiem vairs nebūs vilks,
un būs, ko sargāt, būs ko riet...
Bet pagaidām visapkārt dun.
Un gaudo tālāk, sun.

Balāde par Matisonu V

Kā nav kauna,
ja tu mani, mēmo dzirdi,
kā nav bail
likt pukstēt nepukstošai sirdij...
Mieru,
lieciet beigtam Matisonam mieru!

Miers.
Virs zemes.
Cilvēkiem.
Labs prāts.
Labi.
Gulēt.
Nomirušie.
Nekrāc.
Labo prātu.
Labāk iespundējiet.
Labā mucā.
Stipri to.
Ar mīlējošām rokām.
Apstīpojiet.
Labāks.
Par to labo prātu.
Ir labs neprāts.

Nu, un labi,
un es atkal eju.
Vai jūs vēl atceraties manu seju...
Seju,
neesošā Matisona seju?

Miers.
Zem zemes.
Vienīgi tur.
Citur.
Citus.
Cita dziņa.
Dzen.
Zem zemes.
Mēs te.
Arī dzenam.
Jokus.
Miers.
Tām visām.
Jūsu jezgām.
Jokus.
Dzen zem zemes.
Bet virs zemes.
Nedzen.

Silti iesaku izlasīt arī otro trešo un ceturto Balādi par Matisonui - varbūt, ka pati reiz ierakstīšu, bet tās man neturas tik labi atmiņā - jāatkārto

[tumsīgā]

Tad nu tā... Te trūkst vienas nemirstīgas tēmas par dzejoļiem, bet ne mūsu pašu. (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/tongue.gif) Gribētu zināt, kas ir iemīļotākie dzejnieki jūsu vidū. Man pašai patīk daži no jauno laiku dzejniekiem un vēl E. Veidenbaums. Biogrāfija viņam arī ļoti iteresanata (un īsa (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/whistling.gif) ) Viņa dzejoļi rakstīti jau kur tas laiks, bet daži liekas nesen kā rakstīti, un baigi var just viņa dzejoļos tādu skarbu traģismu...
Un tad vēl šajā pavedienā varētu ievietot sev tīkamākos dzejolīšus. Un tad te arī divi Veidenbauma dzejoļi:

***

Daudz godīgu cilvēku pasulē dzīvo:
Tie strādā kā skudras un rūpīgi krāj,
Tie nolād alu, tie nolād sīvo
Un strādā, un krāj, līdz smiltis tos klāj.

Daudz prātīgu cilvēku pasaulē dzīvo:
Tie manīgi citu nopelnu slauc,
Ar manšetēm baltām, ar apkakli stīvo
Tie pasaules drūzmā kā valdnieki brauc.

Bet ticīgo muļķu visvairāk ir radīts:
Tie galviņas nodur un dieviņam tic;
Tāds rokas laiza, kad sists tiek un badīts,
Un dievam pateic, kad piekrāpj to cits.

Un ārprātīgie ir ceturtā suga, -
Diemžēl, ka viņu tik visai nedaudz, -
pie sirds kam ķeras šī bēdu luga,
Kas muļķus pie gaismas, pie brīvības sauc.


***

Tumsa un migla
Pasauli sedz.
Mūžīgas rūpes
Dzīvē tik redz.

Velti ir strādāt,
Veltīgs ir darbs:
Galā tik zemē
Grauž tevi tārps.

Laimības sapņi -
Blēņas un nieks!
Nava virs zemes
Sagaidāms prieks.

Ciešanas, sāpes
Sirds tikai jūt:
Nolādēts liktens
Cilvēkam būt!

Šo rakstu rediģēja tumsas feja: 01.04.2004 16:10

[trobelius]

xe ...... un kur nu veel laikam viszinaamaakais vinja dzejolis....un arii dziesma
"reiz zaljoja jauniiba"
xe
man pasham shitais patiik vislabaak.....

[red_chicken]

Nu ja no Veidenbauma dzejas, tad man patīk...
Ej un dzenies tik pēc naudas,
Krāp un blēdī, cik tik jaudas,
Skaties tik uz savu labu,
Rauj no citiem, rauj, kur dabū,
Tomēr strādā tikumīgi.
Krietni, stingri, likumīgi.

Valdniekiem godu rādi,
Lai tie būtu vai nu kādi.
Bagātniekus turi cieņā:
Līdzēt var tie ļaunā dienā.
Tā tu dzīvo tikumīgi,
Stingri, cieti, likumīgi.

Būs tev nauda, būs tev vieta,
Dzīves grunte droša, cieta;
Cienīs tevi klanīdamies,
Strādās tevim lādēdamies,
Valdīsi tu tikumīgi,
Sodīs` stingri, likumīgi.

Tad tu vari palīgsmoties,
Labi sevi pamieloties;
Paņemt sievu padevīgu,
Tuklu dumju paklausīgu;
Papriecāties tikumīgi,
Radīt bērnus likumīgi.

Forši viņš raxta ar atskaņām..un gluži vai par mūsdienām (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/wink.gif)

[eziic_miglaa]

izskataas, ka neesmu vieniigaa veidenbauma cieniitaaja sajaas parindaas.
mas miilaakasi no vineejiem tomeer ir tas

kaa gulbji balti padaebesi skrien

tas ir laps

[hillaryduff]

Te taads pavediens nezinu vai jav ir bijis bet nu!!!

Lūdzu, turpmāk tiešām pārbaudi, vai tāds pavediens nav bijis!
Pavedieni sapludināti.

Shii ir dzeja un gribu lai juus te ieliekat savus miljakos dzejolsju shis nav manC miljakasi - tas taa iedvesmai;)

* * *
Es vienmēr esmu baidījies
no caurvēja,
mani baidīja tieši
cauri un tūlīt projām būšana.
Bet tagad es gribu, lai pūš:
es atveru visas
savas durvis un logus vaļā
tava dzīvības vēja ceļā,
jo kāds var otrā palikt,
ja sanāk
caur dvēseli vējš.

Un šoreiz, zini, vajag,
lai sanāk.

1999.

* * *
Ne tev, ne man
teikt nav ļauts,
kas lūpās kaist,
kas ziedos plaukst,
kas vējā plīvo
un vairs neizgaist.

Ne tev, ne man
sasiet nav ļauts
to, kas iesien mūs
tajā, kas kaist,
tajā, kas zied,
tajā, kas smaržu puteņos
mūžu zeltā aizplīvos.

Gan tev, gan man
jādod netveramajam
zaļas dzīvības svētība,
lai sargā no visa,
kas izdzēš kaistošo,
kas izdzēš ziedošo,
kas atbur no mums
saules putekšņos iedvēseļoto.

2000.

Atnākšana

Skaļāka par gaismas soļiem,
kas rītam matos izdzēš tumsu,
klusāka par laika balsi,
kas četros vējos smejas,
tā kā nekurienes ceļam vijušās
divu torņu zvanu
vienas dziesmas basu skandas
un kā ilgojumu krustcelēs
laimes teorēmu pirmās kristības
dedzinoša viļņa brāzmā ceļas
mūsu vienam pie otra atnākšana.


2000.

* * *

Nu ir rīti –
atmodušies senie mīti
par to, ka viņš un viņa
šajos krastos tiksies,
ka agra saule būs
un akmeņi ar balsīm mīsies
un stāstīs vēlreiz teiksmu
tiem diviem to mūžīgo,
bet neatkārtojamo,
un mēs abi
gar krastu dziļā miglā klīstam
un līdzi zūdam
uz to, kur viss top atrasts,
lai tikai tava roka manā cieši
un viena telpa,
un mūsu elpa
viena – cieši, cieši.

2002.


* * *

Iezib, iezibeņo sirdī,
slāpē, dedzina un ārda,
tevi pārkaļ tajā smēdē,
kurā gaisma dzīva top.

Atnes, atved seno ziņu,
seno atmošanās dziņu –
tev to celt kā lāpu augstu,
tev tās priekšā ceļos krist.

Un ja tu jau pārpilns esi –
lai nekad tev nepietiek,
tā lai paliek tava lielā alka,
tā lai ir tavs pirmatnības ūdens,
tavai krāsnij – laba malka.

Sajaukts, sagriezts kājām gaisā,
tālāk iesi dzīvesredzīgs,
jo, no neitrāluma pestīts,
elektrizējies tavs laiks.

Šo rakstu rediģēja Roviela: 03.06.2004 14:03

[Dekaels]

ASPAZIJA (No vācu valodas atdzejojis RAINIS)

IKDIENAS CILVĒKI

Jums dūšas nau, ne lepna naida
Pret ikdienību saslieties,
Jūs lielā pūļa spriedums baida,
Priekš tā jūs priekšā lokāties.

Jums dzīve vienmēr rūpes dara,
Kā tik uz vietas stāvēt ciet,
Kam cīņas, negaisu, kam kara?
Kam slavu gūt un bojā iet?

Jums dūšas nau, lai kaislu dzelmē
Līdz bezdibenim nogrimtu -
Un lielu darbu karstā svelmē
Lai varonību rādītu -

Ko dvēslei der - cik neprātīgi! -
Cēls karaļmētels, svēts un dārgs.
Jūs lēti, silti, omulīgi
Sedz ikdienības rīta svārks.

JEL DODAT MILZEŅA DOMU MAN

Jel dodat milzeņa domu man,
Lai veldzē tā dzīvi no jauna,
Un brīvu darbību atverat,
Kas rautu no bezdarba kauna!

Ak dodat man tik ilgas vēl,
Sīs smagās miesas kas šķeltu
Un tālu pār ikdienas dzīvi pār
Pret zildzidrām debesīm celtu.

Mani spārni nes, man rokās spēks,
Es grauju - un pasaule plaisā,
Un brīvu elpu es atelšos vien
Tik aukā un pērkoņu gaisā.

[Dinaer]

Luuk arii viens man miilsh dzejolis :

Savam sapnu teelam

mans sapnu teels, mans engelis,
es luugdamies izstiepju rokas:
ej apkaart pa pasauli plasho
un mazini cilveeces mokas.

ej buudaas un mitros pagrabos,
kur mana tik saapes un vaidus,
un tur uz seerdienu luupaam spied
sen zaudeetus, aizmirstus smaidus.

uz vaajnieku galvaam rokas liec,
lai tie no saapeem top briivi;
bet aarsteet ja vinus vairs negribi,
tad ved uz labaaku dziivi ...

ej dzisini karstaas pieres tiem,
kas gurst zem nemieru spaida,
kas jautaajumos tuukstoshos
par velti atbildes gaida.

ej glaab ikvienu no apstaakliem,
kam launas un tragiskas sekas,
un apgaismo irdis jau grimushiem,
lai neiet vairs tumshas tekas.

ej lido ap nabaga jaunavaam,
deel maizes kas paardot grib godu;
ej spiedies sogu sirds dzilumos,
lai nespriez vairs netaisnu sodu.

mans sapnu teels, mans engelis,
es luugdamies izstiepju rokas;
ej apkaart pa pasauli plashajo
un mazini cilveeces mokas.

bet, ja tu sho luugumu paklausiit
arvien veel gribeesi kaveet,
tad muuzam es tevi vairs neveelos
ne redzeet, ne miileet, ne slaveet !

/edvards treimanis - zvaargulis/

Šo rakstu rediģēja Roviela: 07.06.2004 08:18

[AngelFireGirl]

tas naw dzejolis, bet dziesmas waardi, kuri man ir SHAUsmiigi miilji.. (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif)
[ waardus tachu war uzskatiit par dzeju... (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/wink.gif) ]

Miljoniem, Miljardiem

Daudz, miljoniem, miljardiem krīt
Zvaigznes, bet tavējā spīd,
Un manējā ar’.
Un, kad tu dzisīsi, tad arī es
Mainīšu pasaules,
Vai gribu vai nē.

Vēl mazliet, un es zināšu vairāk kā drīkst.
Vēl mazliet, ne, nē, tālāk nedrīkst…

Klausies, un tad mēs reiz teiksim – tas mūsu.
Un ziema, un pavasars vēls,
Un meita, un dēls.
Un tad, kad pienāks pasaules gals
Vai iestāsies mūžīgais sals,
Mēs sadegsim kopā.

Vēl mazliet, un es zināšu vairāk kā drīkst.
Vēl mazliet, ne, nē, tālāk nedrīkst…

Mums jāmācās pieskarties lietām, kas deg,
Neslīkt, ja dziļumā ved, un negulēt,
Ja nāk miegs.
Mums jāmācās redzēt neredzamo,
Mīlēt ienīstamo,
Un sajust to pašu NEKO…

Vēl mazliet, un es zināšu vairāk kā drīkst.
Vēl mazliet, ne, nē, tālāk nedrīkst…

[Dinaer]

O. Vaacietis

* * *
Dziives magiskums
un naaves tragiskums -
un tu
pa vidu.

Viens luupu atveeriens,
viens skata satveeriens -
un tu
jau lido.

Viens veeja pasviediens,
viens debes pasmaidiens -
un tu
jau miiti.

Viens domas palaidiens,
viens speeka atlaidiens
un tu
jau kriiti.

Uz zemes dreb
vien luuzni
vaari ,
un vairs ne debesi,
bet muuzs
iet paari.

-*-*-*-*-*-*-*-*-*-*-*-*-*-

Edvards Treimanis - Zvaargulis
Uz sliipas klinshu kraujas ....

uz sliipas klinshu kraujas
staav ozols sirmojis, -
no vina kuplajiem zariem
dazs luuzis, dazs nokaltis.

vietvietaam launi laudis
tam mizu pleesushi
un vina valeejaas saknes
visapkaart teesushi.

viens noluuks laudiim tik bijis:
kaut dzelmee tas iegaazies!
bet, jo vinsh vairaak cietis,
jo lepnaak paceelies.

kur vina kaimini alkshni
no veeja pat truukushies,
tas visustipraakaa veetraa
nav luudzies, nedz lociijies.

paar meziem taalu raugaas
vinsh keenishķaa ceelumaa, -
kaut buutu jaamirst jau riitu,
vinsh nevaidees zzeelumaa ...
- - - - - - - - - - - - - - - - - - - -
ak, visu koku rota,
tu kruutiis ilgas man dves:
kaut savaa dziivee un naavee
tev buutu liidziigs es!

kaut visaas veetraas un saapees
man nezustu spiitiibas spars,
kaut lepnaak veel galvu celtu,
kad apkaart rej kvekshu bars.

un, kad man no spiiteem un spara
vairs neatliktos nekaa,
kaa ozols bez vaida, bez smaida
kaut gaazstos es bezdibenaa !

neapdaliishu juus no saviem kraajumiem
(IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif) (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif) (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif)

Šo rakstu rediģēja Zanete: 07.06.2004 17:29

[miraazza]

Peters Brūveris
KUR?
Kur koki aug visstaltākie?
Kur mākoņi visbaltākie?
Kur putni dzied visskaļāk?
Kur zāle zeļ viszaļāk?
Dzimtenē.
Kur avoti visdzidrākie?
Kur kovārņi visgudrākie?
Kur kaķi ņaud vismīļāk?
Kur zivis peld visdziļāk?
Dzimtenē.
Kur velli lec visellīgāk?
Kur mellenes vismellīgāk?
Kur pļavas zied viskošāk?
Kur pasaulē vis drošāk?
Dzimtenē.
Savā tautā.

[giraffe]

Luuk, dzejolis, kas man ir kljuvis ljoti miiljsh! (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/rolleyes_a.gif)

Viks
"Autobuss debesīs"

Tavs zvans. - Ja vien...
Nē, es... ja kas...
ja pārdomāji...
jā... nekas...

Pa trepēm lejup.
Kaimiņš. Ko?
Uz ielas benzīns
(jānosmok?)...

Buss piestāj. Uzraksts
TIKAI TIEM,
KAS MĪL VIENS OTRU
(mīlniekiem?).

Tik vienkārši -
TIEM, KURI MĪL.
Reiss tikai viņiem
DEBEŠĶĪGS.

Lieks viss, kas ticis
runāts, teikts.
Lieks viss, kas ticis
nepateikts,

neviena paša
`kur?` un `kad?`,
neviena paša
`kālabad?`,

nekā no tā,
kas galē, kauj,
ir tikai - ciešāk
mani skauj.

Kur paliek sāpe?
Viens, div, trīs,
buss aiziet
stāvus debesīs.

[Chou]

Man ir tā pavairāk mīļu dzejolīšugan nopietnu, gan nepārāk, bet nez kapēc man pirmais prātā ienāca tas par kaķīti un zaķīti, vēl arī Rīgas kinostudijas multfilma bija par šito dzejoli, pacentīšos atcerēties

Mazs zaķīts, mazs kaķīts
Uz ceļa satikās un brīnījās
Kur leksi zaķīt? uz kāpostiņiem
Un tu tā lēnītēm
uz pelītēm.....
tātāk neatceros, bet tur kutas bija sakarā at traci......aaaa....atcerējos dzejolis saucas "Tracis" tikai autoru neatceros (Bārda vai Vācietis vai tik nebija, nezinu?)
vispār tads nu īsti mīļš dzejolis, varbūt tāpēc, ka mans bērnības mīļākais lirikas pārstāvis....

No tādas nopietnākas dejas man patīk ļoti daudzi, es varu tikai autorus pieminēt: K. Elsbergs, Rainis, Čaks, Zālīte, Veidenbaums un vēl daži.....pārsvarā laikam latviešu autori, jo tos visvairāk esam literatūrā mācījušies, bet pašai kaut ko meklēt man mazliet trūkst laika......vispār dzeja ir forša padarīšama, man patīk palasīt to un padomāt par to, ko esmu izlasījusi...........

[saulove]

Man ļoti patīk manas māsas dzejoļi - labāk gan latviešu nevi angļu valodā, bet patīk. Tie ir ļoti nopietni, bet mīļi, depresīvi, bet pamācoši.
Ja kāds vēlas izlasīt, tos var izlasīt LUAVIV fonda spīdeklīši.
Pašu mājas lapu visā tās spožumā (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif) var redzēt LUAVIV fonds

Šo rakstu rediģēja saulove: 03.07.2004 22:41

[Dinaer]

mazliet atceroties ... pabishku no visa ... (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif)

Edvards Treimanis Zvārgulis

MAZULIET ...

Ausis brīvestības rīts:
Varam smiet un diet, -
Tikai kara stāvoklītis
Traucē mazuliet.

Brīvību bez gala dots:
Augstu galvu sliet!
Tikai cietums ,nāves sods
Traucē mazuliet.

Brīv ,kur mums vien iegribas,
Braukt un iet ,un skriet, -
Tikai lodes ,nagaikas
Traucē mazuliet.

Runas turēt vairs nav grēks,
Mītiņos var iet, -
Tikai policijas spēks
Traucē mazuliet.

Katrs savu dzīvokli
Aizsargātu škiet, -
Tikai spegi ,okšķeri
Traucē mazuliet.

Drukāts vārds bez cenzūras
Brīvi tautā iet, -
Tikai konfiskācijas
Traucē mazuliet.

Balstiesībās sapnis sens
Piepildījies šķiet, -
Tikai augstais mantas cenzs
Traucē mazuliet.

Židiņiem pat pavasars ...
Kurš vairs iet tos smiet?
Tikai huļigānu bars
Kauj tos mazuliet.

Jā ,jā ,visā Tēvija
Laimē var nu diet:
Viņai dota brīvība -
Tikai - mazuliet.

atceries ... bet tur jau viss buus pateikts ...

Ojārs Vācietis

REZUMĒJOŠĀ

Kalns uz augšu ies,
avots lejaa skries,
savaam vietaam tie
neapmainīsies.

Sīka sēkla zemē liesā ...
sējiet ,bet ir zemes tiesa -
maizes nav,
ko notiesāt,
un var tevi
notiesāt.

Kalns uz augšu ies,
avots lejā skries,
neaizmirstinies,
kur tu atrodies.

Suns uz celma rej ar asti,
vienai upei četri krasti,
ej ,kur gribi, -
ceļi stieg,
sargies ,sargies,
ceļiniek!

Kalns uz augšu ies,
avots lejā skries,
aktu mīļais dies -
neapmaldinies.

Raudzē vēnās sarkanvīnu,
ugunīgu sarā viņu,
gadu soļus
sadzirdi,
jauno audzi
padzirdi.

Kalns uz augšu ies,
avots lejaa skries,
savaam vietaam tie
neapmainīsies.

Šo rakstu rediģēja Zanete: 05.07.2004 19:07

[fire]

hmmm... saistošs, varbūt ne mīļākais, bet...
Māris Čaklais

Saldus saule
Rudenī viņa kā rupjmaize
simtiem gabaliem laužama.
Ziemā, kabatā sildītu,
es viņu kā burkānu graužu-

sauli, ko vienreiz var iegūt,
sauli, ko nevar vairs zaudēt.

Vasarā bērniem galviņas
viņa tik blīvi pieglāsta,
ka atnākamgaidīšana
kļūst tik pavasarviegla-

uz sauli, ko vienreiz var iegūt,
uz sauli, ko nevar vairs zaudēt

Pāri Kalnsētas kokiem austošā,
visur līdzi man bijusī-
mana zelta kontrabanda,
mana kabatas baterija-

saule, ko vienreiz var zaudēt,
saule,ko nevar vairs iegūt.

[Sirradze]

Ojārs Vācietis

Tas rūķītis, kurš man atnesa pelēku matu
un teica - tu glabā, jo to tev sūtīja tava,
lai tev ir ko spēlēt, kad vijolei satrūks stīgas,
lai ir ar ko pasaules eglē kārt sarkanu sirdi
un lai ir kam spīdēt, kad saule paliek bez stariem,-
tas rūķītis uzvelk uz ausīm no citronu mizas mici
un, blēdīgi piemiedzis aci, pa atslēgas spraugu aiziet,
un kaimiņš, atradis divatā mani ar matu,
rēc:- Kas tik viss nav tajās ēdnīcu zupās!-
Un domāju es, kāds mute ir dīvains caurums.

***

Kaut ko klusiņām, klusiņām - kā krīt sniegs,
kaut ko viegliņām, viegliņām - kā tālu atmiņu
tu man nodziedi, viss vienalga, no kurienes,
es tik tuvu tev esmu, ka noteikti dzirdēšu.
Tuvāk būt - tas, vienalga, nav iespējams,
es tik tuvu tev esmu, ka tāluma nemana,
viss, kas pastāv starp mums, tikai savieno-
tāda caurspīdīga var pasaule būt, kad ir laimīga,
tad var klusiņām - kā krīt sniegs -
un tik viegliņām, viegliņām - kā tālu atmiņu -
nodziedāt pašu skumjāko, bet būs priecīgi.

***

Kamēr zāle sniegam cauri duras,
kamēr zemei nav tā lielā miega,
apsēdies pie mana ugunskura
taisīt tējai cukuru no sniega,

Ka tu neesi to aizmirsusi,
to es vakar redzēju no malas,
kad tu stāvēji pie beigta strazda
kā pie visu dzīvošanu gala.

Izkusa no tavas apstāšanās
tur tā viena aiziešana bojā,
svina debesīs tu paskatījies,
un es redzēju - strazds aizlidoja.

Vēl es redzēju, kā tu uz sveces
roku lēnām uzliki un žēli,
un es zinu, kuriem liesma neko?,
bet ar sārtu, siltu suņa mēli

nolaiza par to, ka tāda esi,
un par to, kas ir ar tevi bijis.
Sirdi tu vairs tagad slēdz vai neslēdz,
viss vienalga, es tur esmu bijis.

***

Tu guli manās rokās mierīgi kā sniegs
uz egļu zaļiem, bārkstainajiem zariem guļ,
un balti vēji klusām meža malā stāv,
jo tiem nav atļauts tevi šodien modināt,
stāv ceļi baltos līkumos, jo viņiem nav ko vest,
un grīdu dēļi klus, jo nav kam pāri iet,
kā tukšas šūnas koncertzāles dus,
un aizmidzis pie klavierēm sirms muzikants,
un klusām smēķi ģenerālis dedz,
jo šodien nav kam šaut un nav - ar ko,
kā egļu bārkstainajos zaros guli tu
uz manām rokām mierīgi kā sniegs.

Šo rakstu rediģēja Roviela: 06.07.2004 12:25

[grapefruit]

Fricis Baarda.
Rasas princesiite.

Mazaa rasas princesiite,
Baalaa pusnakts varviiksniite,
Cik teav nieciigs viss un mazs,
Tiiri kaa viens it nekas!

Neliikst asninjsh, kur tu eji,
Netruukst tiimekliits, kur deji,
Ak, cik briinishkjiigi mazs
Ir tavs mazais itnekas.

Teic, kur tik daudz peerlju njeemi,
Beertin apbeert visu zemi?
Viss mans mazais itnekas
ir vien zvaigznju asaras!

[Antons Ego]

Laima Līvena. Man, piemēram, patīk šitāds viņas dzejolis:

tomātiņš maziņš
tomātiņš maziņš
tomātiņu nevar pazīt

mazs, bet glīts no vaiga
pasaulē viņš staigā

meklē radus meklē draugus
meklē cilvēkus un augus.

Laima Līvena "Rubenis"

kur vakar
brokastis ēdu tur palika
sudraba karote

kur rītā
pabrokastošu
atstāšu sudraba
karoti

man visi bērni
un mazbērni
sudraba karotēm
baroti

streb putru ar sudraba
karoti
no tīra sudraba
trauciņa
pie trešā dēla mums jābrauc rīt
trīs
varenu rubeņu raudzībās

trīc
rasa uz bērzu pumpuriem
marts rūcot rit bērzu
stumbros
jautri vizbuļi mirdzina
manas sudraba karotes dumbros

kur brokastis ēdu
tur palika
mirdzoša
sudraba karote

Šo rakstu rediģēja Roviela: 15.09.2004 08:53

[grapefruit]

Viens no maniem mīļākajiem, trakajiem dzejoļiem... (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/laughing.gif)

Aspazija

Nebēda

Pa laukiem un grāvjiem tik teciņiem!
Suku juku pinkainiem matiņiem!
Kājiņas basas, bez apaviem!

Gan zirneklītis izaudīs
Priekš manis audumiņu,
Un kurmītis man atnesīs
No samta kažociņu.

Bez diedziņiem, šuvām un āķīšiem,
Visu sasienu saules stariņiem,
Visu saspraužu kopā ar dadzīšiem!

Ko bēdāt man kad atnāks rīts,
Ko bēdāt vakariņa!
Es karājos kā kukainīt's
Pie puķu pakariņa.

Nu, tagad rakstot es vispār vīnu dziedu, jo maziņa mācījos to kā dziesmiņu, tagad, kad pavisam skumji, šis dzejolītis nāk prātā... (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/rolleyes_a.gif)

[novemberunge]

Khe, khem... Te nu būs:

Māra Misiņa
Ko katrs māca


Māca mākonis savaldīties,
Dusmoties- negaiss un krusa.

Ko māca man rasa no rīta?
Sakrāt mirdzumu tumsā klusi.

Sniegs un sals. Tie ir gleznotāji,
Dubļiem baltākas drānas iedod.

Piedzimst cālis uz kājelēm vājām,
Paaugas, māca man dziedāt.

Sūdzēties iemāca vārna.
Spītību- vāvere kokā:
Lidot, kaut arī nav spārnu,
Lidot un nedoties rokā!

Dikti man šitais dzejolis patīk. It īpaši pēdējās divas rindiņas.

[NovemberNövelet]

Viens no maniem iemīļotākajiem dzejoļiem vispār.

Ķiršogu princese

Liec savu roku manā, ja tev tīk
Bet neturi uz mūžu mani ciet
Nekad man klejošana neapnīk
Uz mūžu mīlestība nespēj siet

Par tālēm vilinoša melodija dzied
Jau agri prom no mājām devos dīks
Es esmu tas, kurš visam garām iet
Liec savu roku manā, ja tev tīk.

/Jalmars Gulbergs/

[kuitala]

Man dzeja kā tāda nevisai, bet protams gadās dažas tāāādas rindas, ka nu...

Piemēram, kā šis dzejoļa noslēgums:

V. Belševica
(nosaukumu tā uz reiz neatceros) Pavasaris (laikam)

... uz krupīšu kāzām riepas švīkst
visas šosejas krupīšu asīnīs.

[Vinky]

Lauztās Priedes

Vējš augstākās priedes nolauza,
Kas kāpās pie jūras stāvēja.
Pēc tālēm tās skatieniem gribēja sniegt,
Ne slēpties tās spēja, ne muguras liekt.

"Kam lauzi mūs naidīgā pretvara,
Vēl cīņa pret tevi nav nobeigta!"
Vēl ilgās pēc tālēm dveš pēdējais vaids,
Ik zarā pret varu šņāc nerimstošs naids.

Un augstākās priedes pēc lauzuma
Par kuģiem iz ūdeņiem iznira.
Pret vētru lepni cilājās krūts,
Pret vētru cīņa no jauna dūc.

"Brāz bangas tu, naidīgā pretvara,
Mēs sniegsim tāles, kur laimība.
Tu vari mūs šķelt, tu vari mūs lauzt,
Mēs tāles sniegsim, kur saule aust !"

/Rainis/

Šo rakstu rediģēja Vinky: 10.12.2004 20:09

[FallenBeautiful]

Mans enģelis
Es mekleju savu Engeli,
Kuru Man Burve noveleja,
Savu vienigo Engeli,
Kursh mani milet spetu,
Tikai tumsa..............
Tiaki tad kad zvaignes un Meness,
Pie debesiem un celu raditu,
Pie Mana Tumsas Engela

Sajukusii Pilseta
Spelejot paslepes tuksa pilseta,
Ar sajukuso likteni,
Tumsa Es jutos tik ,,Navigi`` labi,
Bezdzive iesucas sirdi,
Nepieskaries Man!
Ta Tu vari,
Mani nogalinat nejausi un paviam.


Asaras
Man asaras birst,
Bet ne par tevi,
Pae to ka man tagad sap.
Tu pameti,
Bet neatvadijies,
Nepateici..........
Mums pat nebija pedeja atvadu skupsta........
Man asaras birst,
Par to ka taga esmu viena

[shary]

Māra Zālīte
        Tā runāja puķu tirgonis

Jā, es ir filfaku beidzis
A kas?
Lai es rubīju šūlē?!
tur ir bardakst vēl lielāks kā Vefā.
Ē, uzrāvos viņreiz
ar pāris lampočkām ķešā.
Izručījos, a kakže.
Vovka man partkomā šancē
Par šoferi, ne jau . . .
Vot, puķītes atveda šorīt ar volgu
Dullais, priekš kam
lai audzēju pats!
Olga pa veikalu šeptē
un puķītes vienmēr ir frišas.
Viģiku nopirkām nesen
Piekāp, ja asinis riņķo par lēnu
Šitās? Ē, vecīt, šitās tu neņem,
tikai kā draugam - tās ir no kapiem.
A šitās tu var paņemt
priekš brūtes! Sarkanas neļķes
Revolūcija, biedrīt, tā sakot.
Asiņu zieds


nepaej garaam izlasi šito

Šo rakstu rediģēja Roviela: 01.11.2004 09:06

[gwinerva]

Kaarlis Skalbe
Beerna sapnni

Sudrabaina sapnim bārzda,
Sudrabainas matu sprogas.
Aiztureejis veeja elpu,
Viņš pie šūpulīša zogas.

Mēnes staru auklas raisa,
Vēja zīdu mezglā sien,
Slēpj zem bārzdas manu bērnu,
Dziļi miega pļavā brien.

Baltas zvaigžņu meitenītes
Zilas miglas govis gana,
Kam zem platām,lēnām krūtīm
Plakans vara zvaniņš zvana.

Un kā pasakā tur bija
Baltās puķēs liepu galds,
Zelta krūze,vara kanna,
Iekšā sapņu dzēriens salds.

Dzer un dziļi aizver acis...
Salds ir sapņu mielastiņš.
Tālu skan pie lēnām krūtīm
Plakans vara pulkstentiņš.


Vis labaak man patika 3. pantiņš (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif)

[Grims]

Pāris dzejoļu, kas iemūžināti manā matemātikas kladē. Autors ir M. Melgalvs, bet nosaukuma džēl nav. Dalījums rindās ir tāds kā 9.klases literatūras grāmatā no kuras es to norakstīju.
____________________________________________________
Balta ziema balta ziema balta
ziema Šaujmannost
Ja tu ķēms no cita ciema
Saraustīšu gabalos

Uzmauc savu cepurīti Vārtu staba galiņā
Sitjānīti pudelīti trotuāra maliņā
Pudelīte mirdzēdama Prom pa reni aizripo
Mutīt mana pelnītāja Nesaki man vairs neko

Mella nakte Mella nakte Mella
nakte ietpagais
Ka vēl kādu nenoslaktē
Kas tai rozes nepakais

Bet pa vidu Bet pa vidu Gavilē vēl kāda balss
Balta ziema Balta doma Balta mute neaizsals
___________________________________________________
Melna čūska vidū jūras
samaļ manu zelta tiltu
uz uz katra betonmūra
uzber šķipsnu velna miltu

Peronmalā malku cirtu
sliežu starpā kūru sārtu
Divvilcieni gaisā skrēja
Pārbraukdami manu vārtu

Krauklīts sēž stabiņā
pašā staba galiņā
Kādu dziesmu koklē viņš?

Kas meitiņu baltu dara
ja ne krāna ūdentiņš?

Šo rakstu rediģēja Good ol' Grim: 30.11.2004 23:00

[NovemberNövelet]

Fernandu Pesoa

Es ieklausos... Šķiet, ka mani
Šai brīdī kāds atceras...
Kā mūzika - neatvairāmi
Un mānīgi smaržojošs dārzs.

Kā atmiņa - līdzīga dvašai,
Kā smaids, ko ar pūlēm jauš...
Kā cerība, kurai pašai
Jau sen vairs cerības nav.

Kā lai zinu, ko es gaidu,
Ja pat sirds to neizprot..
Vien klausos un jūtu smaidu,
Kurš negrib no manis neko.

Vēl gribējās ielikt. Ceru, ka neviens neiebildīs pret valodu

Прости , я что-то не сказала...

Прости, я что-то не сказала.
Ну вот.. теперь я говорю.
Я так тебя давно искала
И все равно ведь ухожу.

Я так хочу с тобой быть вместе,
Не расставаться никогда,
Но не сидится мне на месте -
В том мое счастье и беда...

Хочу, чтоб звал меня любимой,
Хочу дарить свою любовь,
Но прохожу я снова мимо.
Бурлит во мне шальная кровь.

Я не хочу тебя обидеть.
Люблю тебя.. виню себя...
Скажи, ты будешь ненавидеть,
За то, что предала, любя?

[dzejolis atrasts i-netā bez autora]

Šo rakstu rediģēja Reiki: 07.12.2004 10:24

[Romija]

Man ļoti iepatikās Rovielas atsūtītais Friča Bārdas dzejolis.

Pie akas iet meitas un tumsu smeļ
un salej pagalmā traukos.
Pa pļavu miegs pelēkus kalnus veļ.
Grieze vērpj palagu rudzu laukos.

Caur upi mēness aizsnaudies brien -
sudraba ķēde mirdz kājās.
Ķiršos gari baltus spārnus sien
un rindā gar sētu stājas.

Zem kūts jumta zib lietuvēna acu gailes.
Visos vītolos šūpojas tumšas bailes...


Bet vispār ļoti labprāt lasu jauno dzejnieku dzeju.

[~Vanesa~]

Nav gan mīļākais dzejolis tomēr ļoti patīk.

Raivo Bitenieks

dus Esmeralda Kvazimodo skavās
visapkārt līķi ģindeņi bet mīla

ir katru nolikusi vietā savā
prieks visiem zeme viena debess zila

starp kropļiem skaistuļiem un dāsno
vidusslāni
ikviens ir tas kas citiem šķiet tobrīd

ik enģelī var pamodināt zvēru
ik zemcilvēkā debess būtne mīt.

[Antons Ego]

Iepostošu sev divus ļoti mīļus dzejoļus.

Eduards Aivars

Sazināšanās

(Šeit ir nereāli)
Meitene baltā tērpā parādās pie avota
pasniedz slimajiem ūdeni
Izdzēs ugunis
Svilpiens (vilciens), automobilis un Kristus
Viņa neatbrauca (jo labāk)
Šeit agri iet gulēt un nekas nenotiek
Neesi tik bāls, es tev pavēlu
Par vēlu, jauneklim ir vēzis
Cik skaista un eleganta meitene!
Man bailes no Dieva dusmām
Neēd šo ābolu, tas ir mākslas darbs
Tikai iekod, lai Joko Ono to izstāda

Tā mēs neesam spēlējuši
Te vajag vēl vulgārāku grimu
Gribi, mīļais, es tev iedošu izlasīt
mana vīra vēstules
Sargi sevi, neļauj skumt tik bieži
Es esmu tava sieva, tu mani nepazīsti
Labdiem, tu esi tik skaista
Vēl pavisam meitene
Kāda ir atšķirība starp katoļiem un marksistiem
Piedodiet, starp pagāniem un mamutiem?
Ēd saldējumu un nemuldi
Šī ir trakomāja un tikai
Nesakiet, ka esmu skaista, tas jums iznāk kā ņirgāšanās
Vīrieši atrada aizstāvību un glāstus pie manis
Vai tad te kāds var aizmigt
Dod taču padomu
Lūdzu, te būs veseli trīs
a ) tiec vaļā no mauk as
B ) būvē lidaparātu
c ) nošaujies

Es atnācu, lai neaizietu
Ir diena vai nakts
Vai tad viņa nav velns?
Nē

Putni elso, zirgi krāc
Sievietes pie spoguļiem kailiem lakatus sien

Viņš visu laiku ir tuvumā
Ja tev sāp galva, ej paguli
That's what they always say
Es nespētu būt neuzticīga
Jo tu redzi, ko tu saskati šajā pasaulē
Nomierinies, es viņu jau redzēju
Šī te ir dzimusi martā vai aprīlī
Viņš runā tā, it kā teiktu patiesību
Tas mani padara traku
Tas ir slikti - nezināt kas ir meli, kas patiesība
Ņem vērā, arī tu neesi vienveidīga
Maza mietpilsone - un tomēr viņa dzied

Šī ir mana diadēma
Kas jūs esat?
Nav svarīgi. Vai es varu palikt?
Beidzot man ir savs harēms
Viņš mūs apmīļo un aizmieg
Es neaizmiegu, es domāju
Man nokrita auskari
Jūs manī pat neklausāties
Laime ir teikt patiesību, neliekot nevienam ciest

Tu biji mans vīrs, es tava sieva
Kusties maigāk
Es tev neesmu vajadzīgs, varbūt pat traucēju
Ko tu darīsi viena
Vai tad es jau neesmu viena?
Ar ko tu tagad esi?
Ko tu mīli?


Guna Ozola

Pilsēta mana Mans brīnišķais tūkštošgalvu pūlis
Smaku himera – es tavs blondais zaķis
No Marijas ielas līdz pat Brīvības piemineklim
Na vsegda tvoja, kak Maska4ka
Forever your’s as McDonalds & CocaCola

Pilsēta lietus sēta, nu paradi, paraudi
Katram reiz grūti iet, nav jau viegli reizi gadā sēra asaras liet
Es mūžam tavs ūdeņraža spox get real pilsēta pilsētiņa
Čuhņa, es tava kārtējā vakara pasaciņa
Ne viena es tāda, vietējā ražojuma duņa.

Dod mums absolute controll pār visu dzīvo
Pār visu brīvo, tas nekas, ka karogs vecmodīgais nekaunīgi kulturāli
Augstākajā mastā plīvo Za to prezidente ir mūsu
Rollingstouni ir mūsu un grass vairs nav greener on the otherside
Lokālie dievi ir atrasti tepat Grīziņkalnā Lokālā Dievastēzija

Forever tava pilsēta Tuc tuc melno meršu un bembju jūrā
Maska4ka Imanta Purčix Bolderāja Sarkandaugava
Es jūtu kā pulsē tava betona sirds Tuc Tuc Tuc caur tonētiem stikliem
Tikai tavas kāpņutelpas stāsta to pašu stāstu
Jesļi bjot zna4it ljubit

Vai tu zini kas ir parks arkādija un studenta piks Čax
Bija tik naivs Prostitūta vairs sen jau neizsauc sašutumu
Un pat real lady nekaunas paņemt mutē sapni par vārdu ````
Un neona meitenes, pokemoni un blondās duņas
Saka korī ```` ```` ```` stils mīļā Nekā rupja Tikai stils

Katra ilzīte apskauj savu laimiņu
Make it happen šī pilsēta ir krāsaina
Melna čūska miltus mala un tai čūskai gleznā pliki pupi bija
Un kas par to ka eto mi ņe prohoģiļi
Eto mi sami uže davno naučiļis

Tavas svētnīcas supermārketērijas, no gonga līdz gongam
Buy or die izvemj un ierij ļaužu pitonus visurredzīgo
Pircēja drop dead laimīgo aci Dievs deva, pats
Mīļais Dieviņš deva pudeli eļļas par 3 santīmiem
Lētāk. Pērkamais cilvēkbērns

Vai tu zini zini cik vienaldzīgi tavi telefoni vientuļiem
Cilvēkiem pīkst? Cik grūti pazust pūlī un cik patīkami
Piederēt tam liec pavēli sodi lai Top lai TOP viss pelēks
Melnbalts, balts pīrsingots Neskarts blonds Tumšblonds melnmatains Jā
Tavā izrādē viss ir OK uzvirtīgais ceremonijmeistar

Paņem mūs aiz rokas un aizved turp
Kur vel sentēvu asinis nenomazgājamas verd But we don’t care
But we don’t care Tas bija sen
Pārāk sen Nāc labāk nopirksim dzintara krelles
Un rupju ( nepieklājīgu) maizi. Phie mhums Ahmerikā ghan fiss ir lapāk

Netiepies klasē ispiestā šprote, all equal
36 šeit, 36000 vel citur akreditēti Programmēti
Izskaloti un atpakaļ sapakoti Reiz sensenos laikos bija
Viens tāds vīrs...tas...nu tu zini...tas ar to balto bārdu
Viņš radīja pilsētu, belašus un šprotes.

Pilsēta mana Protočaklā skudra dūmgāzu ešafots parkiem
Es mūžam tavs blondais zaķis
No CCSR līdz ES
Tu esi gatava! Tikai rūķiem – pilsētu gremdētājiem
Neviens vairs netic čepuha proč čohnutij gljuk We can do it by
Ourselves.

Šo rakstu rediģēja B.D.: 20.03.2005 20:21

[rowzee]

Nu ļoti skaists dzejolis!

A. Čaks

Liepas satumst. Lapās apklust vēji,
Savāds gurdums zāli lejup māc,
Un tu atkal šodien nevarēji
Atnākt šurp, kā bija norunāts.

Kamdēļ teikt un smaidot solīt klusi,
Ka tu nāksi tad, kad saule riet,
Ja tu zini, ka uz citu pusi
Gribas tev tai pašā brīdī iet?

Laikam tīk tā doma tev un jūta,
Ka es mokos, tevi gaidot viens,
Kamēr vējš pār zemi nakti sūta,
Tumsā pazūd ceļu baltais piens.

Kā lai zin, varbūt tā arī labi,
Ka te sēžu skumjš un vientulīgs, -
Mani draugi tagad - ceļa stabi,
Nakts un klusums, klusums brīnišķīgs.

Liepas satumst. Lapās apklust vēji,
Savāds gurdums zāli lejup māc,
Un tu atkal šodien nevarēji
Atnākt šurp, kā bija norunāts.

[~Vanesa~]

Lielisks dzejolis!

Ādolfs Gaujietis

Ievas

Sniegi nokūst
Un aiztek uz jūrām,
Bet mēs vēl rokās
Ilgi dūraiņus turam.

Uzzied ievas -
Kupeņu baltas līcī.
Bet tu stāvi un skaties,
Rokās dzimdus mīcot.

It kā pavasars būtu
mūsu dzimtā pusē.
Bet tu stāvi cimdos
Un domīgi klusē.

[Antons Ego]

Imants Ziedonis

Ir jau ļoti vēls. Te starp svešiem -
Ko es tik ilgi kavējos?
Es viens te, zem svešiem padebešiem, -
Es iešu meklēt savējos.

Alus kļūst rūgts, sirds kļūst smaga
Un maize arvien sājāka
Man pašam sevis tā nevajaga,
Kā vienu savējo vajaga.

Es slavētais, es lamātais, nīstais,
Es bīstamais un es baidītais -
Es arī gribu draugs būt īstais,
Kādam cilvēkam - gaidītais,

Kājas noaut. Galvu nolikt.
Lai kādam arī par mani ir prieks,
Sēžu savās mājās sirdi rokā kā oli.
Dziedu savās mājās kā svešinieks.

Triekt savu sirdi kā oli grīdā!
Vienas kapeikas dzīve! Viens sū! Viens cents!
Triekt un vairs nepamosties rītā.

Sentiments.
Nolādētais sentiments.


~~


Vēl viens. (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/silent.gif)

Jānis Peters.
Prologs lugai Stikla Kalns

kruķi kruķi slēpes slēpes
miglā karogs asaro
riņķo kara lidmašīnas
tā kā laiks ap zemi šo

kara ostā dzelžu zivīm
žaunas žūst zem ūdeņiem
zilus tiklus zaļus ledus
katedrāle zvana tiem

man zeme kara osta
karostā kur klibo sirds
katedrāle krustu tura
debesīs
bet kas tur ņirrrdz?

vārna ņirrrdz
un garrr-nizoni
aizbrauc paliek pestītājs
kurš uz savas naivās galvas
dzintaru un ogles krāj

atdod sulas! atdod starutus!
tauta tevi nežēlos!
rokas augšā! kreklu zemē!
atdod visu vai neko!

[Aziz]

Māris Melgalvs

***
Balta ziema Balta ziema Balta
ziema Šaujmannost
Ja tu ķēms no cita ciema
Saraustīšu gabalos
Uzmauc savu cepurīti Vārtu staba galiņā
Sitjānīti pudelīti Trotuāra maliņā
Pudelīte mirdzēdama Prom pa reni aizripo
Mutīt mana Pelnītāja Nesaki man vairs neko
Mella nakte Mella nakte Mella
nakte Ietpagais
Ka vēl kādu nenoslaktē
Kas tai rozes nepakais
Bet pa vidu Bet pa vidu Gavilē vēl kāda balss
Balta ziema Balta doma Balta mute neaizsals


Skaisti. (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/happy.gif)

[Antons Ego]

Imants Daksis
Fragments no "Rīts, kad atausa atmiņa par saules civilizāciju"

Tavas ģitāras stīgas no rūķīšu vēnām,
Pa tām plūst rūķīšu asinis lēnām.

[spitzbube]

I. Ziedonis
Mīlestība

Mīlestība divreiz neatnāk,
Mīlestība mūžā ir tik viena,
Tā kā tava zārka smagais vāks,
Tā kā tava piedzimšanas diena

Tā nav mīlestība, kura māk
Gadiem ķircināt un gadiem plosīt,
Mīlestība tā kā zibens nāk -
Atnāk, balta uzliesmo un nosti.

Tā mēs ejam. Dienas dziest un aust.
Uguns šautrās ilgu spriegums krājies.
Zibens! Tavs! Un atkal tas nav tavs,
Uzliesmo tavs draugs un blakus gājējs.

Viens pēc otra sadeg smaidoši
Zilā zibens trāpītie un ķertie.
Ejam tālāk! Ejam gaidošie,
Zibens netrāpītie, nenospertie!

Dievinu Ziedoni (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/happy.gif) mans viņa mīļākais dzejolis (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/happy.gif) .

[zuzee]

Nu hmmm Vizma Belševica
riits paar sarkano laukumu
paar sarkano laukumu peleeciigs riits
dzeesh rubiina zvaigznaajaa bargo kveeli,
un laternu blaazma kuust austoshaa gaismaa,
kas gulstas kaa sarma uz zobainaam sienaam
paar sarkano laukumu peleeciigs riits.
vien egles pret zemi liec platpirkstu ketnas.
un nelaizh eenas un nelaizh naktis.
no skujoto pazaru dzelksnainaa guustaa
paar sarkano laukumu peleeciigs riits
kaa soliijums saspringt liek domaam un gaitaam
liidz sejaa sit kurantu pierasti zvani
viens divi triis chetri pieci seshi
mirst sarkanaa laukuma nedzimis riits...

Šo rakstu rediģēja zuzee: 01.07.2005 19:33

[Seila]

Aleksandrs Čaks

Miglā asaro logs (Atzīšanās)
Miglā asaro logs, ko tur liegties nav vērts:
Tikai tevi es mīlējis esmu.
Kādā dīvainā sulā savas lūpas tu mērc,
Ka tās kvēlo tik sarkanu dvesmu?

Tur kur bulvāri kūp, tevi satiku reiz
Un vairs nezinu miera ne mirkli.
Uz tā stūra, kur lūdz naudu ubags sev greizs,
Mani samīs drīz ilgas kā zirgi.

Vai tā diena vai nakts, ielās klīstu viens pats,
Rauju lapas no kokiem un ceru,
Ka uz kādas no tām būs tavs skūpsts vai tavs mats,
Bet - tās tukšas es notekās beru.

Kur tu esi, mans draugs ? Vai tai blāzmā, kas kūst
Man no vientuļā mākoņa sejā ?
Jeb no tevis man tik, kā šīs ilgas, kas lūzt
Manā asā un satrauktā dzejā ?

Miglā asaro logs, ko tur liegties nav vērts:
Tikai tevi es mīlējis esmu,
Laikam asinīs manās savas lūpas tu mērc,
Ka tās deg ar tik sarkanu dvesmu?

Tad es veros tāpat visos logos, varbūt
Tavas acis tur redzēšu spīdam,
Bet man cerību putni tikai smadzenēs zūd,
Jūtu mirkļus tik mūžībā krītam.

[trobelius]

Inga Gaile

Balts rīts, švīkst laiks zem riteņiem,
un bailes nobrāž lūpas,
kāds dusmās apmaldījies zīmē manā logā,
un mīlestība šļūkā pāri ledum
ar neļķēm un ar motorzāģi rokā.

[summer angel]

Kad rudens pār klajumu šalkodams iet
Ar sārtām un dzeltenām lapām,
To grāmatu klusējot aizdaru ciet
Ar mūžības vārdiem uz lapām.
---------------------------------------------
Rowenny

Viens mirklis man šodien pēc mūžības smaržo
Viens mirklis, ko nevar vairs atmiņā tvert
Tavs vaigs, tavas acis un elpa, kas dvašo
Viens mirklis- to nevar ar mūžību svert.
Viens mirklis tik ātri aiz pakalna slēpjas
Kur pazūd gan saule gan vējš, itin viss
Viens mirklis, kad dvēsele klusībā dvašo...
Viens mirklis man šodien pēc mūžības smaržo.

[Antons Ego]

No ūberšizīgās izrādes Ludviga Prodžekts (Dailes Teātrī)


Mans tēvs ir ķirurgs
viņš zāģē Siāmas dvīņus uz pusēm;
mana māte – piromāne
dedzina kūlu un kaimiņam ņem mutē;
mana māsa dzīvo šķūnī
atstutēta pret malkas grēdu –
lūk mana mute, kā es ēdu,
jo, kad tētis mūs zāģēja uz pusēm
man tika mute,
tādēļ viņa tikai blenž un klusē.
Starp citu – viņai tikai viena krūts –
aug kreisajā padusē,
bet tas nu tā,
dzīvot gribas šā vai tā.
Un tad es satiku savu mīļoto, -
Mums piedzima kroplis –
mēs to izmetām miskastē,
jo gaidījām jau nākošo.
Nezinu, vai tā bija viņa vai viņš,
bet deguns bij skaists, -
to mēs nogriezām piemiņai
un pārējo atkal izmetām miskastē.
Ai, nē! Pirms tam es to iedevu māsai,
Jo viņa gribēja kaut kādai lellei
ieslaukt savu paduses krūti,
no kuras bij sākusi tecēt zilgana eļļa.
Kad sīcis bij nopuvis un sāka smirdēt
māsa to ietina starp divām briketēm
un tad mēs to izmetām miskastē,
bet tas nu tā,
dzīvot jau gribas šā vai tā.
Es pat nezinu, no kā
mēs tādi radāmies vai palikām,
skatoties sluma filmas,
kur sunīts bij radioaktīvs,
bet kaķītim galvu bij izēdis vēzis.
Man jau liekas, ka labāk
dzemdēt mūs nevajadzēja,
jo maz tur prieka, ka
jūs liedzat mums eitanāziju
un liekat mirt tik lēni,
lai ilgāk varētu skatīties sejās,
jo mēs pēdējie pasaules bērni.

Šo rakstu rediģēja B.D.: 04.08.2005 23:15

[Seila]

Imants Ziedonis
Visbriesmīgāk ir, kad otram sāp (1965)

Visbriesmīgāk ir, kad otram sāp,
Pats visas elles var paciest.
Visbriesmīgāk ir, kad otram sāp
Un kad viņš skatās tev acīs
Un mēmi klusē, un nelūdz nekā,
Lai sāpju smagums tiek dalīts.
Visbriesmīgāk ir, kad otram sāp
Un tu nezini, kā lai palīdz.

[Sindra]

Šito es skaitīju, kad stājos Kultūras akadēmijā aktieru kursā.

Meitenes pirmā vēstule.

Tu piedod ja es pārāk strauja biju
Un ja ko nemanīja skats
Bet sirds ir sirds es viņai paklausīju
Un ko man atbildēt Tu zini pats

Kad upē ledus lūst tai miera nav
Tai vajag tālāk putodamai steigt
Es arī nācu tāpēc dzīvē Tavā
Un teicu to ko vajadzēja teikt

Jo vēlāk grūti būs par visu taujāt
Cik ļoti sāp, Tu sapratīsi pats
Kad iziesi par savu laimi kaujā
Un līdzi Tev ies manu acu skats

... (tālāk diemžēl neatceros....)

Vēl no tā paša autora cita dzejoļa:

Nāks diena
Saule rītos zvaigznes aizstās
Un ja ko nezinu, lai neuzzinu to
Jo sapņus vajag pārtraukt tad, kad ir visskaistāk
Un nevajag līdz galam visu izsapņot

Laikam jau nav arī īsti precīzi, rakstu tā kā atceros no galvas.
Bet doma noteikti ir tā pati (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif)

[riffly]

O.Vācietis

***
Ej un tikai sargies samīt gliemezi,
Notraukt niedru strazda ligzdas pinumus!
Pats starp brīnumiem tu esi brīnums,
Pats tu esi viens no viņiem, piemini!

I.Ziedonis

***
Nu lai! Lai visas durvis ir ciet.
Man nevajag daudz - man vajag mazliet.
Jo viss, kas liels ir bijis, izzudīs,
Un paliks tikai mirklis īss.

Pār visiem sniegiem mirdz pirmais sniegs,
Uz mirkli debesīs dzērve kliegs,
Un ilgāk par mirkli - nekas nespēj būt,
Un vairāk par mirkli mums neiegūt.

Mums tālu nav jāiet un nevajag iet,
Dod man no sevis tikai mazliet
no visa -
mazliet tikai neizris.
Un daudz tas nav, bet tas ir viss.


A.Vējāns


Mīliet visus dzīves gaišos ceļus,
Mīliet vējus, kas pār laukiem steidz.
Mīliet savu darbu, draugus, dzīvi-
Skaisto saudzējiet un dodiet dzīvei līdz.

D.Avotiņa

Cilvēkam vajag tik maz -
maizi uz galda,
jumtu virs galvas,
mazdrusciņ laimes
kā sāli
pie ikdienas ēdiena.
Reizēm visa cita par daudz
pietrūkst šis sāls.

[pekene]

Imants Ziedonis. Mans mīļākais dzejnieks. Un šie - daži no man vismīļākajiem viņa dzejoļiem.

Par to, ko cilvēks cilvēkam
I
Es esmu redzējis, kā cilvēks cilvēku iekāro.
Es esmu redzējis kā cilvēks cilvēku iekaro.
Kā cilvēks cilvēku ņem un bauda
No katras dvēseles kustības. No katra miesas auda.

Cilvēks var cilvēku grauzt
Dēļ maizes, dēļ slavas, dēļ lupatām
Līdz saules rietam no tās dienas kad saule aust,
Pa zobam, pa stundai, pa drupatām.

Cilvēks var norīt otru kā pitons
Atbilstoši savas rīkles platumam
Un tad ar baudu un ilgi gremot
Pa molekulai, pa atomam.

Un var kā kokteili cilvēku izsūkt.
Punšs ledu kausē un irdina,
Un tad, kad izsūc visu,
Tad nāk pirmdiena.

II
Bet cilvēki avoti ir.
Es savu galvu uz skujām lieku.
Es padzeros un zinu:
- Tos nevar iegūt.

Tos nevar iztukšot.
Tie ir tik dzidri un tīri...
Tajos ir jūlija mākoņi
Un izkusuši sniegavīri.

Kaut kas no rudens krusas
Un maija salnām.
Es saku paldies eglēm.
Es saku paldies kalnam.

Es saku paldies zemei,
Kas man tevi deva.
Tu esi avots,
Un tevi izdzer nevar.

Es būšu stiprs,
Kad mani soļi cauri laimei un postam ies.
Un, ja tas viss ir sapnis,
Tad labāk lai neatmostamies.


***
Rīts. Uz mana pleca mostas
Divas acis zilas, platas.
Un uz mazā naktsgaldiņa
17 matadatas.

Kas ir redzējis, tas zina,
Kā tiem reizēm acis gailē -
17 maziem velniem
Katras matadatas smailē.

Reizēm sajūku es prātā:
Katrā kadrā, katrā skatā
Nāk no ekrāna uz mani
Aktrise ar matadatām.

Naktī greizsirdīgi velni
Mani dur un mani krata:
- Vai tu zini, kur tā bija?
Tā ir viņas matadata.

Drīz būs jāieziemo rozes,
Jāsedz egļu skujām platām.
Es pie zemes rožu kātus
Spraudīšu ar matadatām.

Atnāks vecums. Šļuks pār ausīm
Vecā hūte malām platām,
Mana bezzobainā mute
Šļupstēs vēl par matadatām.

Jūs man sakāt: Mīlestība.
Es jums saku: ejiet ratā!
Mīlestība, tā ir inde.
Mazā, melnā matadatā.


***
Ak, cik tā smalka lieta - mokas.
Kas var tik smalki aplēst!
Tavus matus aptīt sev ap roku
un līdz kliedziena robežai paplēst.

Sāpes darīt, sāpes darīt.
Starp nopietnību un joku.
Pamīlēt tevi un darīt pāri,
tavus matus aptīt ap roku.

Nē, kāpēc piedošanu lūgties!
Tā gribas glaudīt un kost.
Pamīlēt tevi, pamīlēt tevi
un zemē
ar spēku
spiest nost.

[kikmeitene]

(IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/wub.gif)
Kas miilēs,kas mācēs
Kas varēs,kas zinās
Tas visu varēs
Tas tomēr maksās



autors:Ieva

[riffly]

Jānis Ziemeļnieks

***

Tava mīla tikai pusnakts tumsā
Kvēla bij kā tvanu vasara,
Tādēļ mana sirds pret rīta sauli
Mirdzēja kā zelta asara.

Nu tu gāji...bet es atkal ciešu,
Nezinādams, ka tas beigsies viss,
Kur bez tavas mīlsetības iešu -
Mirt vēl netīk, dzīvot - apnicis.

(šamējais dzejolis ir diezgan skumīgs, bet pirms dažiem gadiem man ļoti patika...)

[pekene]

Tātad. Visi - Imanta Ziedoņa. Visi iekļauti Imanta Ziedoņa mīletības dzejoļu izlasē gaismas parāds, kuru piektdien nospēru skolas bibliotekā. Jau sen metu acis uz to grāmatu, bet grāmatnīcās acīmredzot nepietiekami meklēju - neatradu. Citas iespējas nebija. Nospēru. Šie man patīk no visiem šīs grāmatas dzejoļiem vislabāk. Enjoy.

●●●
ar tevi es lasīju kastaņus
rudens trūdošās milzīgās lapās
un rudens bij nosalis un kluss
kā atvests no dienvidiem papuass

bij slapjš un mazliet drēgns un auksts
ar mākoni lielu un zilu
un pēkšņi man likās: tu esi man draugs
un ka es... tevi mazliet mīlu

tev bij tādas rokas nosalušas
un tu runāji visādus jokus
un debesis bij zilas, zemas un pušas
pār mums abiem kastaņkokos

es neteicu nekā, bij kastaņi skaistumā
jau no bērnības apbrīnoti
teikt vai neteikt, kas tevi... nu jā
un varbūt pat ļoti


Es tevi gribu
Cik labi, ar tevi var neizlikties,
Es tikai ar tevi gribu tikties,
Es gribu, lai tikai tu manī skaties, -
Kad tu manī skaties, es esmu patiess.

Kad tu manī skaties, es esmu patiess,
Mūsu dzīvē vēl simtiem vilcienu aties
Un tūkstošiem jūdžu būs jāiet vēl kājām
Un varbūt bez ūdens, bez sāls un bez mājām.

Bez ceļa, bez ūdens, bez sāls un bez mājām
Man liekas, mēs tūkstošiem jūdžu jau gājām.
Tavs skatiens bij traks, un tavs skatiens bij prātīgs,
Tavs augums kā rudzu maize bij sātīgs.

Tavs augums kā rudzu maize ir sātīgs,
Ta zeme, ko min tavas kājas, man patiks,
Pat sviedriem un asinīm saindēta
Tā zeme, ko min tavas kājas, būs svēta.

Šī zeme, ko min tavas kājas būs svēta.
Balti ķirši un sarkanas rozes zied sētā.
Kā laiku un telpu, un bezgalību
Es tevi gribu.


○○○
Es mīlu tavas acis.
Tajās kā egles ciekuru
Sauli kaļ dzenis.
Un es mīlu tavas acis,
Kad tajās uzlec mēness.

Tad viņas tumšas un platas
Manī skatās un brīnās.
Es mīlu tavas acis,
Kad tajās saule ar mēnesi cīnās.

Es mīlu tavas acis,
Kad tās kā čūskas divas
Guļ izmisušas un aukstas,
It kā nemaz nebūtu dzīvas.

Es mīlu tavas acis,
Kad tās kā lāzeri divi
Izdeg un izskrien
Caur manu dzīvi.

Bet visvairāk es mīlu, kad tavās acīs
Dzenis sauli kā ciekuru kaļ
Un zelta sēkliņas mazas
Birst dvēselē atpakaļ.

Mazas zelta sēkliņas birst...
Es to nomodā redzu un miegā.
Reizēm kāda sēkliņa iekrīt
Arī pie manis sniegā.


●●●
Īsa elpa, šaura telpa,
Krūtis gaisu kampj un rij.
Tajā naktī, grūtā naktī
Tikai trīs man elpas bij:

Tālā, garā mežu elpa.
Dzejā elpas rāviens drošs.
Tava elpa.
Pārējais viss -
Elpas trūkums smacējošs.


○○○
Dīvainos tālumos klusais,
dīvainais tukšums, kas skan.
Paliek aiz muguras krusa,
sniegs aiz muguras man,
tu paliec, vējš paliek, straume,
dūmi kāpj debesīs.
Kāda man dīvaina gaume:
mīlu es tikai trīs.
Tevi, kas bija un nāca,
tevi, kas blakus nu stāv,
tevi ko sirds un prāts
meklē un kuras nav.

Paliek aiz muguras krusa,
sniegs kūst aiz muguras man.
Dīvainais. Tālumos. Klusais.
Kā tas vēl skan un skan.


●●●
Ak, cik tā smalka lieta - mokas.
Kas var tik smalki aplēst!
Tavus matus aptīt sev ap roku,
Un līdz kliedziena robežai paplēst.

Sāpes darīt, sāpes darīt.
Starp nopietnību un joku.
Pamīlēt tevi un darīt pāri,
tavus matus aptīt ap roku.

Nē, kāpēc piedošanu lūgties!
Tā gribas glaudīt un kost.
Pamīlēt tevi, pamīlēt tevi
un zemē
ar spēku
spiest nost.


○○○
Atteikties, atteikties, atdot,
paciest - lai sāp! Lai iet!
Neteikt ne vārda, atdot -
sāpes lai nesariet
tā, ka vairs nevari atdot
to, kas nav paturams.
Atdot laikus - ej badā! -
nepieder tev ne grams.
Nebūs ne zieda tev namā,
nepaliks sirds, ne spīts,
atsaki visu un pamet,
kamēr nav izpostīts.
Atsakies, vēl pirms atņems
(atņems jau tik un tā).
Mīlēju tevi pa sapņiem,
un tas bija īstenībā.


●●●
Rīts. Uz mana pleca mostas
Divas acis zilas, platas,
Un uz mazā naktsgaldiņa
17 matadatas.

Kas ir redzējis, tas zina,
Kā tiem reizēm acis gailē -
17 maziem velniem
Katras matadatas smailē.

Reizēm sajūku es prātā:
Katrā kadrā, katrā skatā
Nāk no ekrāna uz mani
Aktrise ar matadatām.

Naktī greizsirdīgi velni
Mani dur un mani krata:
- Vai tu zini, kur tā bija?
Tā ir viņas matadata. -

Drīz būs jāieziemo rozes,
Jāsedz egļu skujām platām.
Es pie zemes rožu kātus
Spraudīšu ar matadatām. -

Atnāks vecums. Šļuks pār ausīm
Vecā hūte malām platām.
Mana bezzobainā mute
Šļupstēs vēl par matadatām.

Jūs man sakāt: mīlestība.
Es jums saku: ejiet ratā!
Mīlestība - tā ir inde
Mazā melnā matadatā.


○○○
Nekas tev nepaliks no maniem pirkstu galiem,
Tas tikai pieskaršanās mirklis mazs.
Nāks diena, un ar cilvēkiem un paliem
Tā atkal mani projām aizmazgās.

Nekas tev nepaliks no tā, kā paskatījos.
Varbūt kādreiz - tik acis piemiegsies.
Un kādos vientulīgos brīžos trijos
Trīs acumirkļi garām ies:

Nekas. Neko. Nekam.
Trīs mazi sprīži,
Dievs dod, lai tevim gaismu neaizsedz.
Un varbūt vienīgie. Un varbūt tīši
Tik maziņi, ka tikai viņus redz.

Lai tavas pēdas, pļavu ejot, nejūt,
Kā iedur dadzis, trejžuburu ass.
Nekas lai nepaliek. Viss bija garāmejot.
Un arī garāmejot - nebija nekas.


●●●
Kur biju? Nezinu. Mans bijums
tik melns kā ievu ievārījums.

Un atvars ačgārniski maļ
uz ievu ziediem atpakaļ.

○○○
Es atkal iegūt gribu, gribu gūt...
Tāpat kā gaisā zili dūmi zūd.
Jo, re, kā koki izaug - it kā plūstot.
Jo, re, kā sniegs krīt, neko neiegūstot.

Nekā - ne iegūt grib, ne ņemt, nekā.
Bet tikai vēl lielākā klusumā
Promatnākt, šurpaiziet. Un stāvēt plūstot.
Un visu dabūt, neko neiegūstot.


●●●
Mazā bilžu rāmītī
man ir bilde tava.
Citas bildes pasaulē
man tik skaistas nava.

Tur ir tāds kā novakars,
saule laižas slīpi,
zelta pienenes tu spraud
kafijkannas snīpī.

Tu no zelta esi man,
es esmu no vara.
Tevi pazinu vēl pirms
pirmā pasaul's kara.

Es tad biju resns turks,
ķitelī un čalmā,
tevi ieraudzīju es
Nikolaja galmā.

Vēlāk biju aizsargos
(ja nu virsū brūk kas).
Tu tad biji aizsardze,
cepi āboļkūkas.

Komjaunatnē stājāmies -
ienaidniekus grausim!
Sapratu, ka esmu es
tevī jau līdz ausīm.

Laiki mainās, laiki jūk,
laika daudz vairs nava.
Mazā zelta rāmītī
man ir bilde tava.


○○○

Tu atnāci pie manis nu jau otrām lādzēm.
Ar acīm mirdzošām - un mirdzot rokassprādzēm.

Bij kastaņlaiks. Tie paukšķēdami plīsa.
Un kļuva pēkšņi žēl, ka dzīve ir tik īsa.

Tik tiek, cik gaismu ieraudzīt ļauj Dievs,
kad tu man garām ej un iemirdzies.

Es nežēlojos. Dzīvi jānem smejot.
Tik, cik tā iemirdzas. Kā garāmejot.



Nieki. Nekas
II
Paldies par tavām acīm lielām!
Nāk jaunais gads ar tumšām ielām,
un tikai jumti pilni sniega,
un dvēsele, pakārta pie diega,
re, debess vidū šūpojas.

Nekas man nepieder, nekas!

Es negribu ne kāpt, ne vīties.
Cik viegli nu ir atsacīties
no zābakiem, kas mani nes,
no putekļiem uz palodzes.

Ne sauciena, ne pieskāriena.
Kāds milzīgs miers un klusa diena.

Ak, tas nav ticēt, tas nav - cerēt.
Cik skaisti ir tā - nepiederēt!
Nekam, nekur. Kā palags linu
es lēni sevi izbalinu.

Un saplūstu ar vakarēnām.
I tevi aizmirstu es lēnām.

Ne melns, ne balts, ne vēss, ne kairs.
Un es jums nepiederu vairs.


●●●
Ne lapa nekustas.
Es šonakt degšu sveci
un iešu, sveci rokās, tālu pļavās.
Varbūt caur kādu nezināmu teci
es pēkšņi iestaigāšu domās tavās.

Tu pļavu redzēsi. Un mūžību.
Iet puisēns mazs. Un pārvēršas par veci.
Un līdzi gaismu nez. Tā esi tu.
Es tik to jokam saucu tā par sveci.

[Wunderkind]

Tā kā būtu mīļš dzejolītis, bet īstenībā jau tikai tāpēc, ka dievinu to dziesmu, kurai vārdi no šī dzejoļa -

Māris Čaklais

Lietus sašuj

Lietus sašuj,
Lietus sašuj to, kas saulē nolobījies.
To, kas šķēlies šķēlēs,
Plaisās pakritis, pirms uzsavijies.

Tās ir manas, saku lietum,
Neaiztiec! Mierā liec!
Tev ir visas pilnas puķes.
Uguns ir mans zieds.

Lietus rimti remdē,
Savāc gaišiem, tāliem pirkstiem tas
Visas šorīt piedzimušās, izkliedētās dzirkstis.
Lietus rimti remdē.

Tās ir manas, saku lietum,
Neaiztiec! Mierā liec!
Tev ir visas pilnas puķes.
Uguns ir mans zieds.

un arī šis dzejolis tapis par dziesmu -

Austra Skujiņa

Elēģija

Atkal rūtīs spiežas šī tumsa melnā
Un vakars gausi, gausi soļus ceļ
Diena izkvēlo kā cigaretes pelni
Un mūžs no gadu akas sāpes smeļ

Un logā uzzied ledus zieds
Kas smaržojoši zied
Vai varbūt tā ir paša sirds
Zem sapņu saules siltās
(Kas izgaro un lēni krūtīs mirst)

Jau atkal krūtīs spiežas tumsa melnā
Un atkal nakts un ēnas durvis ver
Pa pieri glāsta vientulības delna
Un mūžs no gadu akas sāpes smeļ

Šo rakstu rediģēja webberly: 06.09.2005 06:25

[Wunderkind]

Ārija Elksne

•••


Viss, kas bija,
Bij no tīra vēja.
Ne man tevis,
Ne tev manis
Vajadzēja...
Tā mēs, vējā sapinušies,
Gājām,
Likteni un ļaudis
Kaitinājām.
It kā komēdijā,
It kā jokā –
Gredzens klusu iedzinkstējās
Rokā...
Viss, kas bija
Bij no tīra vēja.
Aizzibēja.
Aizskanēja.
Aizkūpēja.

Aleksandrs Čaks

Šovakar


Šovakar gribas man sapņot
par visu, kas augstāks par torņiem.

Skvērā uz sola –
uz sola, kur garām rūc tramvajs,
vai nejūti smaržas no pļavām
brīnišķi vāras un maigas kā lietus?
Droši tur bērzi debesīs zilās
stāv balti kā naktskreklos.
Jasmīni smaržo.
Govis nopūšas kūtīs.
Šķūnīšos mazos kā alga
varētu iegrimt tur sienā,
skūpstošā sienā.

Šovakar gribas man sapņot,
tik sapņot
un aizmirst, ka vajaga naudas,
ka pazoles cauras
un rīt
jāatrod darbs.

[pekene]

Imanta Ziedoņa triolets. Vai trioleta (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/ermm.gif) . Katrā ziņā grāmatā bija rakstīts Imanta Ziedoņa trioletas.

Ko runājat par mīlestību,
Ja tāda vārda vairs jau nav.
Ir vienkāršāk: ''Es viņu gribu.''
Nav jārunā par mīlestību.
Kad Dievs no Ādama ņem ribu,
Tas akts ir mehanizēts jau.
Ko runāt vēl par mīlestību -
Tā vārda tāda ja vairs nav.

[Adē]

My favorite is Eduards Veidenbaums.

Reiz zaļoja jaunība, cerības plauka,
Tad asins bij karsta, tad gaišs bija laiks
Un pasaule visa tik krāšņa tik jauka,
Un nākotne spoža kā saules vaigs.

Laiks aizgāja, cerības zuda kā dūmi,
Viss mira, kas agrāk bij daiļš, kas bij svēts,
Reiz dievīgie tēli tik bāli, tik drūmi,
Un dīdzis nekas nav, kas ticībā sēts.

Un, tukšām paliekot zinību slāpēm
Un beidzoties visam, kas daiļš bij, kas svēts,
Sirds pildījās nāvīgām asiņu sāpēm,
Bet pagātne arī jau sāpes sedz.

Un tagad es nicinu pasaules lietas,
Jo redzu, ka viss tikai murgi un nieks.
Par laimi, pret nelaimi krūtis ir cietas,
Man gluži vienalga, vai bēdas vai prieks.

----------------------------

Vienmēr smaidu,kad lasu ->

Grāmatu kaudzes
Velti tu šķirsti,
Mirušās audzes
Pētī, līdz mirsti.

Zinību nieki
Muļķus lai baro!
Pasaules prieki
Gaišāki staro.

-----------------------------
Un vēl viens bezgala skaists dzejolis ->

Konstantīns Simonovs.

Жди меня, и я вернусь.
Только очень жди,
Жди, когда наводят грусть
Желтые дожди,
Жди, когда снега метут,
Жди, когда жара,
Жди, когда других не ждут,
Позабыв вчера.
Жди, когда из дальних мест
Писем не придет,
Жди, когда уж надоест
Всем, кто вместе ждет.

Жди меня, и я вернусь,
Не желай добра
Всем, кто знает наизусть,
Что забыть пора.
Пусть поверят сын и мать
В то, что нет меня,
Пусть друзья устанут ждать,
Сядут у огня,
Выпьют горькое вино
На помин души...
Жди. И с ними заодно
Выпить не спеши.

Жди меня, и я вернусь,
Всем смертям назло.
Кто не ждал меня, тот пусть
Скажет: - Повезло.
Не понять, не ждавшим им,
Как среди огня
Ожиданием своим
Ты спасла меня.
Как я выжил, будем знать
Только мы с тобой,-
Просто ты умела ждать,
Как никто другой.

[Blizz]

Man patīk Čaks dēļ siltuma un Veidenbaums deļ skarbuma, nu tā, lai ir līdzsvarā.
Bet tā kā viņi jau šeit ir pārstāvēti, stādu priekšā ļoti skaist Ojāra Vācieša dzejoli

Pasaki man priekšā,
kur ir rietumi.
Es to pusi aiztaisīšu ciet,
jo man šodien negribas,
lai saule riet.

Un, ka pulksteņi iet,
šodien negribas.

Jo sit pulss
tik taisnīgi un asi,
ka nav
laika
stundās,
kalendāros,
mirkļos.

Laiks ir asinīs.

[Demetra]

Maza sirma kumelina , jaj pa celu pasacina
Atri , atri steidzas vina
Roka zelta patadzina
Jaj un jaj un neapstajas
Zemes virsu nav tai majas.


Sis ir tikai neliels gabalins no Aspazijas dzejola . Es to macios kad man bija 5 gadini . Tas man ir loti mils un sirdij tuvs , kaut gan sis ir bernu dzejolis un es vairs neesmu berns ... (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/blush.gif)

[trobelius]

Raudi, tu mazajā latviešu tauta
Censoņu vaiņagā iris
Atkal jau viens no viskošākiem ziediem -
Eduards Veidenbaums miris.
(E. Treumanis)

[pekene]

Klāvs Elsbergs
Neatvadīsimies

rūgts ir ne tikai analgīns
bet arī dzīve ziniet
nevajag zaķi nesteigsimies
neatvadīsimies

asara zirnekļa tīklā
tāds ir mans liktenis ziniet
bet nevajag notraukt vienalga
neatvadīsimies




Māris Melgalvs
***

Izeju es Pārdaugavas ielās,
negaidot, līdz sevi pieteiks rīts.
Kur tu dzīvo, Mīlestība lielā?
- Medus ielā. Numurs nolaizīts. -

Kur man tevi meklēt, netveramā,
kādas man tev dāvāt daiļas rotas?
- Es vairs nedzīvoju šajā namā.
Lietus namā mītu. Pēdas noskalotas. -

Taksometru ķeršu, tevi meklēt braukšu,
varbūt vēl kāds šoferis ko zinās.
Ko tu atbildēsi, kad es balsī saukšu?
- Velti pūlies. Ceļš ir aizputināts. -

Aušu kājas ceļa. Tevi sargāt iešu.
Pulverdūmi plaušās noguls vēsi.
Nezinu, vai raudāšu. Nezinu, vai smiešu.
- Soļo drošs. Es tevi sameklēšu. -

Gan jau arkal kādreiz Pārdaugavas pusē
nosmaržos mums abiem. Pēc traka lietains rīts.
Kur tu biji paslēpusies? Ko tu tagad klusē?
- Medus ielā. Numurs. Atkal nolaizīts.

[pekene]

Imants Ziedonis

○○○
Un negribas vairs dzīvot tālāk,
Tā gribas dzzīvot atpakaļ.
Skan vārdi bālāk, arvien bālāk...
Un negribas vairs dzīvot tālāk.
Bet noiet kaut kur klusu malā,
Tur, kur no miltiem graudus maļ...
Kā negribas vairs dzīvot tālāk,
Bet gribas dzīvot atpakaļ.

[Laimīgā*]

Klāvs Elsbergs
Viss rudens

Viss novītis, kam jānovīst.
Piesegsim visu, kas palicis,
ko rudens vēl nav aizticis.

Rudiens ies,
rudens aizies, un tavas gaudas
un tavas gaudas
skanēs kā nauda.

Viss lietus nolīs, kam vajadzēs līt.

Lapas aizver acis un krīt.

Sadzīs viss, kam nevajag dzīt.


***
lūk tādā balsī ir jābrēc kaijai
ko gabalos rausta vējš
bet es nezinu kā ir jārunā
man ar tevi kad šķiramies mēs
es to nezinu tavos matos
neganti virpuļo brāzmas
varbūt man tagad ir jāsabrūk zemē
jāņem un jāapgāžas
bet aplaizu sausās lūpas
nezinu ko tev teikt
mēs ejam caur pagalmu skaties es saku
šis kaķis laikam ir beigts

[PinkDust]

Laimonis Vāczemnieks

Prieks

Uh, debeszilā debestiņ!
Ē, pasaulīte baltā!
Zaļsārtos ledus stikliņos
Mirdz egle sudrabkaltā.

Visapkārt baltā baltumā
Snauž piesniguši sili,
Un es pa vidu klajumā
Sev ceļu baltu pili.

Tā pils līdz malām piebērta
Ar sudrabotu prieku,
Bet pats es tajā sudrabā
Par sniegavīru tieku!

...

[riffly]

Un tev jāvar un tev jāmāk
Tumsu prom no sevis dzīt,
Katru sāpi nemanāmi
Saules stariem aizlāpīt.
/Ā.Elksne/

[Antons Ego]

Es nezinu autoru, bet baigi smuki. Itkā atgremoti, bet tai pat laikā viņam cauri vijas tāda smalka, nekur neredzēta neloģika.

Laime ir darbs, kas grūti
bulta, kas mērķim darāms,
garām skrien;
Rīta rasa, trīsoša skarā
Kura uzdzirkst tik mirkli vien.

Laime ir pelēka lakstīgala -
dziesma, ko dzirdēt, bet neredzēt
Laime ir zeltaina mākoņu mala -
tīrums, ko sēt.

[joua]

Ļoti mīļš M.Zālītes dzejolis
Ugunsputns
Starp vārnām ,zvirbuļiem un pāviem
Es ugunsputnu ieraudzīju reiz.
Tas spārnos necēlās un nelidoja,
Nu bija saburnīts un greizs.

Tas tikko bija izperējis cāļus,
Un nu bija noguris un īdzīgs.
Jo neviens no jaunajiem putniem
Nebija tam ne druskas līdzīgs.

Tie derēja vien kaušanai un letei
Kur tos ātri izķertu bars,
Vienalga,ir vai nav
Tiem cēlais Ugunsputna gars.

Vienu spārnu pa zemi vilkdams,
Viņš aizgaja vēl reizi perēt.
Starp vārnām,zvirbuļiem un pāviem
Vēl reizi uz Ugunsputnu cerēt.

[pekene]

Imants Ziedonis.

○○○

Aukstā dvēsele
aukstajai dvēselei
roku uz pleca liek.

Auksta dvēsele
blakus aukstai dvēselei
aukstā vakarā mieg.

Auksta roka
blakus aukstai rokai
mostas no rīta.

Nav izdarīts
auksts noziegums,
nav vardarbība izdarīta,

tikai auksta bišu māte
aukstas oliņas dēj,
kas pārvēršas aukstos peros.

Kāda auksta atmiņa:
es vairs siltumu neatceros.

[evija..]

Māra Zālīte

POĒMA PAR SKATUVI
Veltīta Latvijas Nacionālajam teātrim

1

Skaties, skatītāj: Skatuve –
tumša, tukša un klusa.

Tumša? Tukša? Un klusa?

Kas tur šaudās par šņorbēniņiem?
Sikspārņi? Nopūtas? Smiekli?
Kas tur skrubinās kulišu kaktos?
Peles? Kaislības neremdināmas?
Kas tur staigā zem skatuves grīdas?
Kaķis vai nāve?

Kam ir ausis, tas dzird.
Kam ir acis, tas redz.
Katru nakti te proklamē Latvijas valsti.

Skat, skat – skatuve –
valzivs atvērta mute
ar priekškaru žaunām,
kas atvāžas ieelpā,
aizvāžas izelpā... Katrs
top norīts, pirms apjaust vēl spēji
ķermeni milzīgo, miklo un dzīvo.
Katrs top izspļauts,
kas pabijis vēdera gotiskās velvēs,
attapdams sevi
aiznestu tālu
nemiera ūdeņos, mūžības jūrā.
Neizpeld malā neviens.

Un kādreiz, bet tas gadās reti,
kāds noķer šo milzīgo zivi
un uzšķērž. Tad brīnās –
kāds lērums tur gredzenu,
aproču, sprādžu,
saktu un matadatu,
pogu un ķēžu
no viltota zelta!
Tad iekārto muzejus.
Grāmatas saraksta –
par gredzeniem,
aprocēm, sprādzēm,
saktām un matadatām,
pogām un ķēdēm
no viltota zelta.
Bet priekškara žaunas aizvien
atvāžas ieelpā,
aizvāžas izelpā.

Skaties – skatuve - galds,
klāts katru vakaru noteiktā laikā
bada cietējiem visiem
tikpat, cik diētu kalpiem,
ko nomoka pārmērīgs svars.

Acu cienastam kauts
te katru vakaru vērsis!
Pa laikam tiek aizmirsts šai smeldzīgā kņadā,
ka jāziedo Dievam,
pirms pašiem pie mielasta ķerties.
Dievs tad nu pats
ņem savu tiesu. (Arī ķeizars to grib,
bet priekšroka tomēr ir Dievam) –
kādu zvaigzni viņš ņem sev par ziedu
tieši no skatuves
sprauzdams
pie Debesu tumšzilās frakas.

Skaties – skatuve – galds,
allaž klāts mūžīgām dzīrēm.
Dzīvi te svin! Ko gan citu?
Kalpi, ģērbušies karaļu drānās,
karaļi, ģērbušies ubagu skrandās,
iznēsā uzkodas, piepilda kausus
ar vīnu.
Neba no pudelēm liets tas,
bet gan no dvēseļu mūžīgi rūgstošiem traukiem.
Jo vairāk top izliets no tiem,
jo straujāk tie pildās no jauna.

Un katru nakti te proklamē Latvijas valsti.

Skaties – skatuve – rija
un krāsns ar atvērtām durvīm.
Es – aktieris – rijkuris esmu.
Es baroju kvēlošo muti
ar savas dvēseles degvielu lēto,
ko iegūstu, urbdams pats sevi.
Pilni te kakti ar veļiem –
čukst, čalo un čab. Atkārto lomas.
Kulises pilnas kā tramvajs.

Kam ir ausis, tas dzird
Kam ir acis, tas redz.
Te nevar paspert ne soli.

Andrejs Upīts un Rainis.
Dace Akmentiņ. Mirdza Šmithene.
Jānis Brigaders, Skulme un Kuga.
Biruta Skujeniece.
Aleksis Mierlauks un Annuss,
Liberts, Suta un Akuraters.
Lilija Ērika. Marija Leiko.
Ludmila Špīlberga. Jūlija Skaidrīte.
Ģērmanis, Amtmanis–Briedītis,
Jūlijs Pētersons, Aspazija,
Anna Brigader. Anta Klints.

Katru nakti te proklamē Latvijas valsti.

Osis. Lidija Freimane.
Gunārs Cilinskis.
Zigfrīds Kalniņš.
Pēteris Pētersons...

Skatuve – rijas krāsns negause mute.
Visi tie rijkuri bija kā es.
Tur viņi stāv. Te viņi ir.
Un zālē, – katrā krēslā sēž daudzi.
Bet viegli ir veļi,
un var pat nemanīt to,
ka šajā pat mirklī
es baroju viņus,
kurinot riju ar degvielu lēto,
kas esmu es pats –
aktieris.

2

Skat, skatītāj, skatuve – lete.
Pulēta desmitiem gadu
ar elkoņiem vingriem
un nošļūkta sāpošām kājām.
Spīdīga tā kā pakausis pliks.
Skat, skatuve – lete.
Es – kupcis, uzmetu preci
ar vēzienu plašu –
lūk – zvērādas, pērles un zelts!
Kaut zinu – es krāpnieks.
Un pērles – no stikla,
mudž zvērādā kodes
un zelts ir no eglīšu bumbuļiem gūts.
Bet krāpju es priecīgs!
Un tu arī priecīgs
par to, ka es krāpjos tik priecīgs!

Skat, skatuve – lete un bārs,
kur publika pasūta dzērienus -
apskurbt un aizmirsties gribot.
Vai tad man žēl!
Skurbsti un aizmirsties!
Kad izrāde beidzas – no garderobes
ārā peld mēteļi, kažoki, jakas,
gaisā peld cepures, šalles un cimdi.
Dīvains tāds virsdrēbju gājiens,
jo cilvēks ir aizmirsis sevi
pie letes
un nevēlas atgriezties mājās
kopā ar mēteli, kažoku, jaku,
kopā ar cepuri, šalli un cimdiem.
Vēlāk pie aktieru izejas –
pēdējā brīdī
es pagūstu panākt
pats savu
mēteli,
šalli un cimdus.

Skat, skatuve –– veikala lete.
Dzīves tūristiem pārdod te
suvenīrus. Jūtu kopijas
dabiskā lielumā. Naids. Mīla. Un nāve.
Asaras. Smiekli. Un sāpes.
Kailas dvēseles. Liktens.
Viss dabiskā lielumā. Ak,
mānīties –– aktiera daba.
Viss te ir īsts!
Naids. Mīla. Un nāve.
Asaras. Smaidi un sāpes.
Kailas dvēseles. Liktens.
Jums būtu par smagu,
ja katrreiz jūs zinātu to.
Tālab es saku: dzīves tūristiem!
Suvenīri! Jūtu kopijas!
Dabiskā lielumā! Kopijas! Kopijas!

Bet kad aplausi nerimst –
zinu – esmu pieķerts es melos.
Bet kad aplausi nerimst,
jūs zināt – viss īsts.


3

Skat, skatītāj, skatuve – upe.
Sperdams te kāju, es zinu –
tā nav vairs tā pati, kas vakar,
un rīt tā vairs nebūs, kas šodien.
Šai ziņā mēs līdzīgi esam.

Skat, skatītāj, –– upe ar pārceltuvi.
Pārcelt jūs pāri? Ak, nē.
Kas piedien Haronam, nepiedien man.
Pārbaudiet biļetes! Vienmēr ir kāda,
kas neder vairs atpakaļceļam.
Esmu vien airētājs, galeru vergs
robežas šķirtnē starp tagad un toreiz,
starp esmu un būšu,
starp dzīvi un sapni,
starp sevi, kas krastos stāv abos.
Es airēju, nekāpdams malā nevienā,
jo tad, kad es kāpšu,
tad kļūšu par vēl vienu zvaigzni
pie Debesu tumšzilās frakas.

Skat, skatītāj, skatuve – auss.
Vaļā auss milzīgā gliemežnīca.
Grīda kā saspriegta bungādiņa.
Membrāna vibrē. Auss,
ziņkārā, tramīgā auss
vienmēr ir vērsta uz zāli.
Kā māte zīdaiņa elpā
tā bažīgi klausās, un dzird itin visu –
nopūtas, elsas,
konfekšu papīru nekautros čukstus,
mobilo tālruņu signālus (šķiet,
ka tie pienāk no Marsa),
sirdis, kas sitas pret krūšukurvi,
piepeši kļuvušas pārlieku lielas...
Taču visvairāk, skat, skatuve – auss –
ieklausās klusumā.
Pārpilnās zāles dziļajā klusumā.
Tad es pieķeros laimīgs šai ausij
kā auskars, un arī
klausos
pārpilnas zāles dziļajā klusumā.
Vienlaikus jūtot, kā klusi top ieslēgts
kāds noklausīšanās aparāts.
Zinu – tas pieder Dievam.
Nu jau es klausos
kopā ar Viņu –
pārpilnas zāles dziļajā klusumā.

Pārpilnas zāles dziļajā klusumā.
Tajā viss pateikts un savienots tiek.
Pagātne. Nākotne.
Bēdas. UN PRIEKS!

1998

[pekene]

Imants Ziedonis

***
un pēkšņi tāds klusums
ka saule apstājas debesmalā
un arī stāv, elpu aizturējusi

varbūt mainīsies vējš
varbūt mainīsies sardze
varbūt mainīsies balss:
pārāk ilgi esmu bijis jauns




***
I

Pasaki man vēlreiz,
Kā tu teici daudzreiz:
"Kam savs draudziņš,
Tas ar savu draudziņu."

Ai, rudzu lauki
Jūlija miglā!
Muzikanti nokliedz
Pēdējo valsi.

Tumša nakte ziedēja,
Zaļa zāle elpoja,
Lakstīgala klusēja,
Vairs nespēdama.

Tā es tevi mīlēšu!
Tā es tevi mīlēšu!
Kam nav draudziņa,
Tas ar cisu maisu.


II

Ak, traka nakts! Vējš salmus nes pa gaisu.
Es ceļos nometos un viņas kurpju siksnas raisu.
"Kam savs draudziņš, tas ar savu draudziņu,
Kam nav draudziņa, tas ar cisu maisu."

Vēl spēlē vijolnieks. Un acīs karstums sauss.
Un mutē tavas mutes garša salda.
Vēl spēlē vijolnieks. Bet velns drīz viņu raus,
Tik paliks tukša vijole uz galda.

[pekene]

Varat ij neminēt. Ziedonis. Tas, kas Imants.




***

es iegāju spogulī, otrrādī
un spogulī viss bija otrādi
tur čigānietei es zīlēju
un tevi es otrādi mīlēju
tur projām, tur spogulī, atpakaļ
kur tavi kauli manus kaulu maļ
no aubes jau vecīgi čaganās
jā, vellatās, jā, raganās
jā, medus, mēnesis, medījums
medus gadījums, medīgs radījums
jā, āzis, jā, kazenēs, ievainē
kur Ādams nav teicis vēl Ievai "nē"
vēl tālāk, vēl tālāk otrrādī
kur pēc visa reiz kādreiz vienreiz uzreiz
es satiku tevi pirmoreiz
tālāk - skolas, bērnudārzi un nami
un neesam mēs vairs pazīstami
tu izzūdi, un tu man pazūdi
mazi meitēni, rīti rasoti
bizbizmārīte uz pirksta man sanēja
bizbizmārīte kura būs manējā
kura no viņām - caur pasaciņām
tevi nes sevī - kura no viņām
bet viss zūd vēl tālāk bijušā zibā
vēl dziļāk - otrādi bezgalībā
un es izkāpjos lēnām atpakaļ
te, kur zīle dzied, te, kur dzenis kaļ
un apgriežu savu otrrādi
apkārt uz mutes, otrādi
kāda dīvaina iedoma
atpakaļ zīlēt
spogulī mīlēt
spogulī zīlēt
atpakaļ mīlēt




***

Cik tīra kartupeļu garša -
Bez specijām un majonēzēm.
Cik labi, ka es eju aršus
Un tīri pļaušus eju reizēm.

Vai - tīri ecēšus vai - kaut
Pret sauli guļu pēdām basām.
Cik tīri, tīri ziema raud
Ar pārslām sešstūraini asām.

[trobelius]

Pelegrīns.


Taisnīgā cīņa

Tu
Esi maza žīdu m.auka,
Es – čalis no Arāja rotas.
Nu!
Paplet vēl platāk kājas,
Tā tu mazināsi sev mokas.

Re!
Mēnestiņš spīd aiz eglēm,
Zaķi ved bērnus uz pirti...
Viņš,
Nolādētais čigāniņš
Rāmi vēro šo asinspirti.

Kad
Noskanēs pēdējais šāviens,
Es došos mājās pie Baibas.
Un
Viņa man prasīs par karu
Es teikšu, ka gāja raibi.

Kliedz!
Neviens tevi nesadzirdēs,
Dievs nostājies manā pusē
Dievs
Ir aiz kauna noslē```` acis
Un, pats sevi nicinot, klusē.

Tu
Esi maza žīdu m.auka,
Es – čalis no Arāja rotas.
Nu!
Paplet vēl platāk kājas,
Tā tu mazināsi sev mokas.





Lūgšana

Sastingušas balerīnas
Vienā rindā klusē;
Nedod, Dievs, man kādreiz
Nostāties stiprāko pusē.

Rituālas pašnāvības
Pabeigtas līdz pusei;
Nedod, Dievs, man kādreiz
Nostāties stiprāko pusē.

Ziņkārīgi pirkstu gali
Ik dienas mūsu brūcēs;
Nedod, Dievs, man kādreiz
Nostāties stiprāko pusē.

Es nu iešu lauka vidū
Apgulties un rūsēt;
Nedod, Dievs, man kādreiz
Nostāties stiprāko pusē.

Šo rakstu rediģēja trobelius: 26.01.2006 23:04

[pekene]

Jau divreiz esmu mīlējusi,
un pietiks man šī labuma, ja?!
Es krāsoju zilas acis,
es krāsoju lūpas rozā,

es esmu balta un tīra,
un lepnums ir manā pozā,
es putnu no galvas izmetu,
lai būtu viss salts un tīrs...

...bet ja tu nāktu un pieskartos,
tu būtu mans sniega vīrs.

/Inga Gaile/

[evija..]

Astra Tomsone

ŠAI KLUSĀ VAKARĀ...

Šai klusā vakarā
pie manis nāc.
Es durvis atvēršu
jau viegli piesarkusi,
No prieka noreibšu,
kā senāk, Tevi satikusi.

Šai klusā vakarā
pie manis Tu.
Vēl liegi valsis skan
un svece tvan uz galda,
Tu piederēsi man,
ja netic kāds,
tas maldās.
Šai klusā vakarā
es esmu Tava.

Jauns mēness uzlēcis
un rāda zelta ragus,
Bet zvaigznes mirguļo,
kā sniedziņš egļu zaros.
Līst glāzēs vīns,
tas prieka saldmi nes,
Balts plīvurs visu tin
un spēlē vijoles.

Šai klusā vakarā
Tu esi mans.

~~~

Inga Gaile

Kailsala tuvošanās, papēžiem klaudzot pret asfalta ietvi tumšajās pilsētas šķērsielās.
Vējā šūpojas ielas spuldze, spocīga, blāva gaisma.
Sals aizvelk lūpas ar metāla stieplītēm un iecērt vaigos sārtumu.
Viņa novelk cimdu no labās rokas un ejot atglauž matus.
Krūtis elpo kā divi zvērēni - zem mēteļa, sarkanas šalles, koši zilas jakas un melna krūštura.
Acis ir kailas.
Soļo droši.
Pirmās krunciņas pierē.
Un jutekliskums katrā pieskārienā durvju rokturiem, autobusa sēdekļu turekļiem, papīra lapām, naudas zīmēm, ziediem, cigaretēm, cimdu iekšmalai, košļājamās gumijas paciņai...
Vienatnē pretī ziemai.

~~~

Inga Gaile

Laiks, ````, ir apstājies!
Laiks ir apstājies, ````!
Tieši manī ar visām četrām
baznīcu zvanus skaita.
Es zaudēju mirkli pirms simtā baltā,
uzliesmojums un basas pēdas,
Pusmiegā bikls čuksts:
"Laiks ir ````."

~~~

Inga Gaile

mani draugi ir vilki,
no kūstošiem mežiem
iznāk marta pirmajās dienās,
palu ūdeņus dzer,
piedomotās ietvēs,
saber ogas par acīm.
ieskaitot saules starus,
pasauli iegriezt cer.
pasaules riņķis klusē.
pirms tu pasaki vārdu, kakla iedobītē
izlauzies krokusa skūpsts.