'Naktssardze: Amēlijas mantojums', [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

2015.gads. Nakts uz 20.martu


Nākamajā dienā bija jābūt solītajam saules aptumsumam.
Varbūt tas bija iemesls, kādēļ lai arī laikapstākļu ziņā visai mierīgā nakts, nemaz tāda nebija.
Nē, tā nebija vētra, kas mēdza traukties pa Londonas ielām, draudot noplēst jumtus vecām garāžām, vai mēness gaisma, kas izgaismo pagalmus tik spoži, ka nevar saprast vai jau aust diena, vai arī pagalmā aizmirsies izslēgt kādu lampu.
Tas bija pavisam savādāks dabas spēks, kas ietekmēja tieši zemapziņu. Neļaujot baudīt mierīgu nakts mieru. Tumšas ainas, murgaini notikumi, tie bija sapņi, kurus bija lemts izbaudīt Citādajiem šajā naktī. Iespējams, ka arī cilvēki nespēja gulēt mierīgi, taču... lai nu paliek cilvēki.

Sievietes balss, kas čukstēja valodā, kuru Citādie nesaprata. Tā pavadīja murgus un bija vienojošais elements visu murgiem. Tikai... nu, pagaidām neviens no sardžu darbiniekiem vēl nezināja, ka arī viņa biedrus savādā balss murgos ir apciemojusi.
Bet balss bija patīkama. Tā likās maiga un tajā gribējās ieklausīties. Taču atcerēties varēja tikai vienu vārdu: Ar - nu - tanem.

* * *

2015.gads 20.marts

Ar - nu - tanem, Ar - nu - tanem, Ar - nu - tanem!
Likās, ka tās bija skaņas, kuras izdvesa telefona klausule ziņojot par zvanu.

Viens pēc otra Nakts sardzes darbinieki, Sebstjans, Sibilla, Vilis, Kristofers bija saņēmuši zvanu no sava vadītāja Lansela. Šefs palūdza darbiniekus doties uz Ķīniešu rajonu, lai tējnīcā "Fortūncepums" satiktu inkvizīcijas darbinieku Bendžaminu Foksu.

Arī Dienas sardzes darbiniekus, Greisu un Danielu sasniedza zvans no Deina, kurš informēja savus kolēģus, ka priekšniece vēlas, lai viņi dotos uz "Fortūncepumu", jo viltīgajam, rižajam purnam Foksam kaut ko atkal vajagot.

* * *

Tējnīca "Fortūncepums" atradās Londonas pašā centrā. Ķīniešu rajonā.
Tā bija ne pārāk liela ēka, spilgti sarkanām sienām un zelta drakonu rotājumiem, iespraukusies starp citām līdzīgām ēkām, un pamatīgi izrotāta ar ķīniešiem raksturīgo simboliku. Oranžām, heroglifiem aprakstītām, laternām, spilgtām reklāmām, kuras uzrunāja teju vai izdedzinot acis ar bezgaumību, stāstot, cik te viss lēti un garšīgi.
Tējnīcas saimnieks, misters Čangs, jau grozījās savā iestādījumā un laikam jau bija saņēmis Citādo iedvesmas daļu, kas lika viņam katru Citādo uzņemt savā namā ar smaidu un aicināt doties uz dziļākām telpām, kur pie galdiņa sēdēja inkvizitors un malkoja tēju. Uz šķīvīša atradās kādi desmit fortūnas cepumi. Uz galda atradās vairākas krūzītes un vidū trīs tējkannas, lai tējas pietiktu visiem, kurus misters Fokss šorīt gaidīja.

Inkvizitors Bens Fokss izskatījās, nu tā, aptuveni uz trīsdesmit pieciem. Taču sardžu darbinieki zināja, ka viņu priekšā atrodas Citādais ar vairāku gadsimtu stāžu. Vīrietis nebija papūlējies sevi iestūķēt kādā uzvalkā. Džinsu bikses un tumšs džemperis bija izvēlēts par situācijai atbilstošu apģērbu un lika viņam iekļauties tējnīcas apmeklētāju rindās pavisam neuzkrītoši. Viņš bija rudmatis, kura vasarraibumainajā sejā rotājās tumši pelēkas acis.
Tās vērīgi nopētīja katru atnācēju.

Viņš nepiedāvāja rokasspiedienu sveicienam. Tā vietā, pamāja uz brīvajiem krēsliem ap galdu un tējas krūzi. Sardžu darbinieki drīkstēja apkalpoties paši. Tikai cepumus ņemt Bens neļāva. Un ja kāds to mēģināja, inkvizitors bez kādām ceremonijām uzšāva ar plaukstu pa pastiepušos kārumnieka roku.

[Mattiass]

Dienas Sardzes darbinieks Daniels V. Ledergolds, jeb vienkārši Denijs, kurš vispār Citādo aprindās ar pilno vārdu priekšā nestādījās tikpat kā nekam (taisnības labad jāsaka, ka viņš arī citādi to darīja reti, normāli ierazdamies strikti padarīt savu darbu un nozust, kad pēc viņa vairs nav vajadzības), parasti uzskatīja, ka precizitāte ir ārsta pieklājība. Norunājot tikšanos, parasti bija mazliet citādi — ierašanās laikā, saprotams, bija svarīga, bet atnākšana brītiņu iepriekš, lai iepriekš pavērotu tikšanās vietu un nodrošinātu punktualitāti bija vismaz tikpat noderīga. Paraduma pēc būdams uz vietas dažas minūtes iepriekš, taču zinādams, ka darīšana ir ar Inkvizīciju, Denijs šoreiz lieki neceremonējās un gāja vien iekšā, ierasti ignorēdams tradicionālo tūristu butaforiju. Ja piegrieztu uzmanību katrai bezgaumībai, kas gadās ceļā, nebūtu iespējams strādāt, turklāt, godīgi sakot, kamēr vien tā iestāde nepiederēja viņam pašam, Danielam bija dziļi vienalga. Čangam, reku, arī tā labi veicās. Pret tējnīcas saimnieku gan Daniels izturējās ļoti pieklājīgi, cienīdams viesmīlības likumus, lai cik tie šai laikā un vietā būtu izgājuši no modes. Tā nu viņš, par atbildi pasmaidījis un, acīs skatīdamies, misteru Čangu pieklājīgi pasveicinājis, devās, kurp nu viņu aicināja.

Ieradies viņš bija, kā parasti, ērtās biksēs un ādas jakā. Jo parastāk darbā izskaties, jo labāk vien ir. Īsi pasveicinājis inkvizitoru, Daniels, izmantodams to, ka ieradies pirmais, izvēlējās sev vietu un pašapkalpojās.

[Roviela]

Te jau tas bija. "Fortūncepums". Jans nesaprata, kā var dot tik nejēdzīgu nosaukumu restorānam, toties sarkanās sienas, pīlāri, zelta drakoni un papīra lukturi viņu neuztrauca. Tāda jau bija tā kultūra. Koši bez gala. Izlecoši.
Jā. Bet gatavo te garšīgi. To puisis zināja, jo ne pirmo reizi bija šajā ķīniešu restorānā. Pavisam draudzīgi (un bez prāta ietekmēšanas) saklanījies un sasmaidījies ar misteru Čangu, puisis melnajos džinsos, tumšajā džemperī un horizontālām svītrām nošūtajā Nike sportiskajā jakā, sekojot norādei, devās dziļāk telpās.
Sebastjans pasveicināja inkvizitoru un Danielu, un pie sevis iekšķīgi pasmīnēja par pašlaik esošos salikumu pie tējas galdiņa - tumšais, gaišais un inkvizitors. Un visi cilvēcīgi standartīgā apģērbā.
Viņš ielēja sev tēju un paspēja no Bena dabūt pa pirkstiem, pirms sagaidīt pārējos aicinātos.
Kuri ir aicinātie?
Drīz redzēs.

Tikmēr Jans pie tējas palūdza misteram Čenam mīklā ceptus hibiska ziedus.
Tas būs ļoti savāds darbiņš, ja jau aicinātas abas sardzes, vismaz tā viņš nojauta, un visu vada Bens, kas nedod cepumus.

[Romija]

Kristofers, neko nenojaušot, mierīgi šņāca savā koju šaurajā gultiņā. Izturēt divu apmācību slodzi jaunietim nebija viegli, tāpēc tas tika bagātīgi kompensēts ar jebkādas ēdamas lietas ātru patērēšanu lielos daudzumos un atlūšanu pie pirmās izdevības. Tiem, kas pret to sāka izturēties aizdomīgi, Kriss atbildēja, ka tā viņš aug. Ņemot vērā puiša izmēru, kas bija zem vidējā starp Rietumeiropas ļaudīm, iebilst būtu nepieklājīgi.

Krisa smadzenes čakli apstrādāja pirms vairākām stundām uzzināto, kad zobratiņu vienmuļo griešanos nomainīja kaut kas murgveidīgs. Lai arī no rīta Kriss vairs nespētu pastāstīt, ko ir redzējis, tas nebija patīkami. Kādā brīdī to pārtrauca balss. Maiga, sievišķīga. Tā nebija Sāra.

Tikai tad, kad uz Krisa pakauša piezemējās istabas biedra zeķe un ausis aizsniedza rūciens par idiotiem, kam telefonus vajadzētu iegrūzt dziļi pēcpusē, Kristofers apjauta, ka maigās balss skaņa ir pārvērtusies telefona signālā. Kāds zvanīja. Naktī. Idiots!

Kriss atvēra acis un konstatēja, ka idiots ir pats. Bija rīts.

***

Uzrāvis plecus un cīnīdamies ar miegu, Kriss stutēja atbalsta stieni pilnā metro vagonā. Viņš izvairījās apsēsties, jo tādā veidā noteikti aizmigtu. Jaka, ko puisis bija uzvilcis, bija palikusi vaļā, un kabatās sabāztās rokas novilka uz leju tās stūrus. Apkārtne plūda savu gaitu, ik pa brīdim aiz logiem iznirstot kārtējai metro stacijai. Un lai arī brīžam šķita, ka tās ritējums te palēninās, te steidzās, tā nebija krēsla. Pēc tās šobrīd nebija vajadzības.

Sasniedzis pareizo staciju un ar viedtālruņa GPS palīdzību (jo Kriss bija pārāk nesens Londonas iemītnieks, lai milzīgo pilsētu pārzinātu bez jauno tehnoloģiju palīdzības) uzmeklējis pareizo iestādi, viņš devās iekšā, atņēma sveicienu un sekoja norādēm, lai gan patiesībā Kriss vēlējās gultu. Šī bija pirmā reize, kad viņu tik nopietni izsauca misijā, un tas uzturēja nomodu, jo tādu iespēju tikko Sardzē ieskaitītais jaunietis nedrīkstēja palaist garām.

Tuvojoties norādītajam galdiņam, Kriss tur atpazina Sebastjanu. Abus pārējos viņš nepazina, bet pēc situācijas piekabināja birkas "Lapsa" un "Tumšais".

"Labrīt," Kristofers sveicināja. Ar svarīgajām personām vajadzēja apieties pieklājīgi. Apsēdies gaišo pusē, Kriss nopētīja cepumus un tēju. Apgādājies ar krūzi dzēriena un nedabūjis nevienu cepumu, viņš izvilka no kabatas sauju riekstu. Tā kā nekāda runāšana nenotika, bet pēc pārējo reakcijas varēja spriest, ka Kristofers nebija pēdējais sagaidāmais, viņš aizpildīja laiku ar it kā nevērīgu riekstu šķirošanu un bīdīšanu pa plaukstu - zemesrieksti, mandeles, Indijas rieksti. Ik pa brīdim kāds nonāca viņa mutē.

[Sindra]

Bens netaisnojās par savu nepieklājīgo uzvedību, aizliedzot mieloties ar cepumiem, kas bija nolikti uz galda un jādomā, ka priekš viņiem. Kādēļ gan vēl, lai tie te stāvētu?
Iespējams, ka paskaidrojums sekos vēlāk. Vai arī citādie šo varēja uzskatīt par vienu no tiem dīvainajiem inkvizīcijas testiem, ar kuriem inkvizitori mēdza aizrauties.

Londonas inkvizīcijas vadītājs bija mistiskais misters Smits, kuru pāris reizes vien bija izdevies sastapt sardžu vadītājiem Lanselam un Elizabetei. Bens bija mistera Smita vietnieks un saziņas līdzeklis ar pasauli.
Fokss bija pirmā līmeņa kaujas mags un tas nevienam nebija noslēpums.

Pavisam rāmi sēdēdams pie galda, viņš vēroja atnākušos, nekautrējoties tieši lūkoties virsū.
- Kā gulējāt? - Bens apjautājās. Un pēc šāda jautājuma jau varēja noprast, ka inkvizitoram visai labi ir zināms par murgiem, kuri bija piemeklējuši citādos iepriekšējā naktī.

Kad Kristofers izvilka no kabatas riekstus, inkvizitora skatiens biežāk kavējās pie puiša plaukstas. Līdz viņš pastiepās un paņēma no jaunekļa plaukstas vienu no mandelēm un nolika uz galda.
Ja nu kādam ienāca prātā palūkoties uz šo riekstu caur krēslu, varēja manīt, ka riekstu ieskauj maģiska aura. Tas bija amulets.

[Mattiass]

Tikmēr Tumšais mierīgi sēdēja, atbildēdams ar pretsveicieniem, kad nu vajadzēja noreaģēt uz kādu jaunpienākušo, un gaidīja, kad nu Inkvizīcijas rižais lapsas purns nolems, ka pienācis īstais brīdis darīt zināmu, ko nu šoreiz pelēkajiem ievajadzējies. Cepumu patērēšanā viņš bija iepriekš pagaidījis pārējos — neklājas taču izēsties, pirms ballīte vispār sākusies, — un pēc tam, kad abiem gaišajiem izgāja greizi, nemaz arī nemēģināja. Tā, galu galā, bija inkvizitora ballīte. Tiesa, likās, ka tie cepumi ir visparastākie cepumi… atšķirībā no tās piektā līmeņa gaišā zintnieka asprātīgās mandeles.

— Paldies, draņķīgi, — Daniels no savas puses atbildēja uz Bena jautājumu, detaļās neiedziļinoties. Skatiens pārslīdēja galdabiedriem. Lūk, tam jauniņajam (?), šķiet, gāja daudz nelāgāk. Vai arī viņš to labāk izrādīja.

[Romija]

Kristofers joprojām nebija pieradis pie pārāk mazās personīgās telpas un pārāk familiārām attiecībām no svešu ļaužu puses, tāpēc sarāvās brīdī, kas viņa plaukstā iebāzās inkvizīcijas pārstāvis. Kriss iekoda sev vaigā un apvaldījās, pats neuzšāvis "iebrucējam" pa roku. Te neklājās izlekt un rādīt raksturu.

Ar mandeli nekas ļauns nenotika. Tā stāvēja uz galda kā tāds demonstrācijas paraugs un atgādināja, kas ar to bija noticis. Kriss, vēl gluži svaigs citādais, nebija ieguvis paradumu instinktīvi lietas aplūkot krēslā, tāpēc viņš vispirms domāja un atcerējās par kādu no iepriekšējām praktiskajām nodarbībām, pēc kuras, aši skriedams uz parasto cilvēku lekcijām, savus "praktiskos darbus" bija sašķūrējis kabatā bez šķirošanas. Tas ļāva aplēst, cik no tās reizes paveiktā jau varēja būt nonācis viņa vēderā. Interesanti, par iznākumu varētu pajautāt Sārai.

Kriss palika sēdus, viņa pirksti sargājoši sakļāvās ap pārējiem riekstiem un skatiens pievērsās Foksam. Ko viņš ar to bija gribējis pateikt? Ka Kriss ir muļķis? Jā, viņš droši vien bija jaunākais un nepieredzējušākais no visiem, kas šeit bija sasaukti. Vismaz pēc skata viņš bija vissaņurcītākais. Tāds puišelis, kam vēl zaļš aiz ausīm.

"Tas bija jau pirms vairākām dienām," Kristofers atbildēja, juzdams, ka vaigi ir nedaudz iesiluši ne no tējas. Viņam likās, ka mandelei ar uzdoto jautājumu ir kāds sakars, jo pēc būtības praktiskās nodarbības un pēc tam lekcijas — tāds režīms noveda pie miega, ko diez vai varētu saukt par pietiekamu un izcili kvalitatīvu. Tā nekad nebija gana. Bet tad, kad uz to pašu jautājumu atbildēja arī tumšais, Kriss pārmaiņus nopētīja runātājus. Tas bija kas vairāk. Vai arī citi bija slikti gulējuši? Atmiņas nostūrī pavīdēja kaut kādas murga ainas un balss.

"Vai tas bija speciāli, lai neaizguļamies uz šo tikšanos?" Kriss ieminējās, ātri pārdomājis jautājuma būtību. Riekstu ēšana līdz ar mandeles kļūšanu par eksponātu bija izbeigusies. Tējas tase neaiztikta kūpēja uz galda. Bija sākušās sīkrunas, kas varbūt nemaz tik nenozīmīgas nebija. Lapsa neizskatījās pēc tāda, kas varētu vienkārši pačalot par laikapstākļiem un vispārējo veselības stāvokli, ja tas nebija svarīgi. Pēc tumšā iesaistīšanās rādītājs svarīguma latiņā pakāpās par kādām divām iedaļām. "Aptumsums?" Kriss minēja. Pat ja tas varēja ietilpt kategorijā "laikapstākļi", te bija kaut kas vairāk.

[echo3]

Sibilla Lansela nosauktajā vietā ieradās laikā. Viņa zināja, ka nekavē, un tāpat zināja, ka "Fortūncepuma" saimnieks ir netieši saņēmis norādes, kurp jāved zināmi viesi. Un tā nemitīgi klanošamies Čangs viņu pieveda pie galdiņa, ap kuru bija sasēdusies raiba sabiedrība. Neparasti raiba, jo Tumšie ar Gaišajiem kopā strādāt nemēdz. Tātad uzdevums būs liels.

Sibilla pazina visus, kas te šobrīd bija. Sasveicinājusies, viņa apsēdās, gluži sievišķīgi izvēloties vietu, no kuras bija redzams visvairāk apkārtnes. Sibilla bija ģērbusies tumšos džinsos, blūzē un eleganta auduma jakā. Viņa izskatījās kā no modes žurnāla lapas izkāpusi, izņemot to, ka izvēlētais apģērbs piestāvēja tieši Sibillai, nevis kādai anonīmai modelei. Skatiens, kuru burve veltīja priekšmetiem uz galda, rādīja tos Sibillas acīm caur Krēslu. Paradums.

Sibilla laipni palūkojās uz Inkvizitoru, bez nepacietības izrādīšanas gaidot, kad sapulces sasaucējs uzskatīs, ka laiks sākt runāt. Tam jābūt drīz, bet, acīmredzams, visi vēl nav sanākuši. Tēju burve nedzēra un arī cepumus neaiztika.

[Roviela]

Sebastjans bija sagaidījis savus mīklā ceptos hibiska ziedus un tagad varēja iztikt bez inkvizitora skaudīgi taupītajiem cepumiem. Nupat atnesto glīto pialu viņš pēc tam, kad bija paņēmis vienu ziedu, draudzīgi pastūma uz galda vidu blakus īpašajai mandelei. Puisis pameta jautājošu vai tad amuletus ēd? skatienu uz Kristu, bet neko neteica. Vai maz kas kādreiz piemirstas kabatās un tiek izlietots ne pēc nozīmes?

Bena balsī skanēja neparastas rūpes. Nē, tas ir, ne rūpes, bet gan pārliecība. Pēc Denija atbildes un Krista minējumiem pat radās nojausma, tieši par ko ir pārliecība. Par to, ka vismaz te uzaicinātie ir gulējuši draņķīgi, kā izteicās Tumšais.
- Varēja būt labāk, paldies par apvaicāšanos, - Jans atsaucās pilnīgi bez ironijas.
Pamājis sveicienu Sibillai, kas vēl nebija izteikusies par sava miega kvalitāti, puisis turpināja: - Aptumsums? Man līdz šim šķita, ka planētu orbītas nav viegli ietekmējama lieta un vismaz līdz šim man tās nav traucējušas gulēt.
Tumšmatainais Gaišais pavērās uz Sibillu, - Un kā tev ar miegu šonakt bija?

[Rouzijs]

Durvis pavērās tējnīcā ielaižot gaišu gaismas staru, gluži kā baltmatainā sieviete būtu gaismas pilna. Gaisma, kura slēpa sevī tumsu, gaisma, kura mānīja apkārtējos. Greisa bija tērpusies gaiši rozā kleitā, viņas garie mati bija izlaisti un brīvi lielās lokās krita pār muguru, viņa izskatījās jauki, kā nevainīgs zieds, kuru kāro noplūkt katrs garāmgājējs, lai iepītu mīļotās matos.
Augstpapēžu kurpju radītā skaņa atbalsojās pret telpas sienām, elegantai gaitai vedot burvi tuvāk galdam, no lūpām viltīgs smaids nenozuda. Sieviete nopētīja "Fortūncepuma" viesus, iespējams, palūkojoties uz visiem un novērtējot Citādos, to spējas, to līmeni. Zilais skatiens aizkavējās pie jaunākā no burvjiem, piemiegusi viņam ar aci, Greisa pasmaidīja.

- Ūūū! Riekstiņš! - Baltmate iesaucās un plauksta satvēra uz galda atstāto mandeli, nevienam pat nepietika laiks, lai sievieti apturētu, viņa apēda mandeli, iznīcinot amuletu. Nebija jau tā, ka viņa nesaprastu, ko dara. Bet burvei likās muļķīga doma, riekstu radīt par amuletu. Un tam pierādījums tagad atradās viņas kuņģī sasmalcināts daudzās mazās drumslās.
Apsēdusies pie galda, viņa viegli pamāja ar galvu Danielam sveicienu. Arī inkvizitoram.

- Es dzirdēju, ka man šeit ir jābūt. - Tas bija jautājums un secinājums reizē, nolikusi uz galda savu telefonu, viņas skatiens aizkavējās pie cepumiņiem. Plauksta pasniedzās pēc tiem, tie tak bija paredzēti ēšanai, vai ne?

[echo3]

Visiem tādi nelāgi sapņi bijuši? - Sibillas runas veids bija maigs, pat delikāts. Un reizē viņa parādīja, ka sapratusi Jana jautājumu. - Vai tas viens vārds arī visiem ausīs skan? - Šoreiz tas bija jautājums, nevis atbilde uz Nakts sardzes biedra apvaicāšanos.

Necik tālu ar tādu mierīgu runāšanos gan viņa netika, jo pie galda piebrāzās gaiša tumšā būtne un norija mandeli-amuletu. Vai viņa vismaz noskaidroja, kam amulets bija domāts? Nu, ja nebija dezintegrācija, tad jau izdzīvos. Sibilla pazina tumšo burvi, bet, protams, tiešā tuvumā Greisai nebija ilgstoši uzturējusies. Novērtējusi nupat notikušo kā farsa epizodi, burve par to vairāk nedomāja.

Sibilla atkal pievērsās Janam un Kristoferam, kurš gan diezgan bieži izskatījās draņķīgi gulējis, tā ka viņa gadījumā tā nebija sliktu notikumu norāde. Nu, kas viņiem sakāms par nesaprotamā valodā sapnī dzirdēto vārdu?

[Romija]

Kriss nebija paredzējis mandelei ilgu mūžu. Viņš arī nevarēja iedomāties, ka tā kļūs tik slavena, līdz beigs savu mūžu... tik traģiski. Izdzirdot krakšķi, ar kādu mandeles viengabalainība pārstāja eksistēt, Krisa plaksiņš noraustījās. Žēl tā... No malas šo sīko kustību droši vien varēja iztulkot arī savādāk. Pienācēju Kriss nepazina, bet viņai bija jābūt no šīs pašas negulētāju kompānijas. Gaišmatei, savukārt, tika birka "Bārbija", pie reizes piemērot pārējos sēdētājus Kena lomai. Jans un Tumšais abi varēja mierīgi sacensties par šo godu. Sibullu Kriss bija manījis Sardzē, tāpēc viņa varēja iztikt bez birkas.

"Kaut kāda sievietes balss," Kristofers izvēlējās nekomentēt mandeles likteni, bet pievienoties kolēģes teiktajam. "Tā bija sveša valoda," viņš piesardzīgi izteica savus minējumus, jo pat bez visu atbildēm jautājumi ietvēra ko vairāk kā tikai interesi uzzināt. "Arī" bija atslēgas vārds, kas pateica priekšā, ka tā nebija tikai Krisa problēma. Tie nebija bijuši parastie noguruma murgi.

[Urdrunir]

Vilis ieradās, kad pirmais nevajadzīgi indīgais jautājums jau bija izskanējis. Mistera Čanga pavadībā, viņš pienāca pie galdiņa, ap kuru bija sasēduši citādie. Biezā tvīda žaketē un kārtīgos, neuzkrītošos džinsos un mīkstas ādas kurpēs viņš viegli varēja izlikties par kādas vietējās koledžas skolotāju. Arī auguma komplekcija drīzāk norādīja, ka vīrietis dara intelektuālu darbu. Labdien! Mani sauc Vils Launbahs. Vilis angliski runāja bez akcenta un vārdu nosauca anglisku. Tikai uzvārdā ievijās kādas citas valodas atbalss. Lai arī ne Nakts, ne Dienas sardzes darbinieki viņu iepriekš nebija redzējuši, kungs, pēc izskata ap gadiem 40, izturējās tā, it kā būtu piederīgs kompānijai. Kā minimums Vilis bija citādais ar daudz maz vērā ņemamām spējām, citādi jau viņš nemaz nebūtu ticis līdz galdiņam, pie kura sēdēja inkvizitors. Atvainojos par kavēšanu. Londona ir nedaudz lielāka nekā es biju plānojis. Kungs laikam nebija vietējais.

Nekļūdīgi Vilis atpazina sanākušajos gaismas pārstāvjus un katram pastiepa pretī roku. Vils. Viņš vēlreiz paziņoja un tad piemetināja. Kopš šorīta es esmu jūsu kolēģis. Tumšajiem un inkvizitoram viņš tikai pamāja ar galvu. Vai nu bija principiāls vai arī baidījās, ka tiešā kontaktā tie spēs viņu pārlieku ietekmēt. Lietišķi vīrietis noskatīja telpu un atrada sev sēdvietu. Acis pārskrēja pāri galdam. Vilis meklēja ēdienu karti. Un neviļus uzdūrās cepumiem. Lūpās iegūlās pussmaids. Vilis tādus bija redzējis filmās, bet nekad viņam pašam nebija nācies nevienu pārlauzt, lai izlasītu noslēpto vēstījumu. Vīrietis aplaizīja lūpas un viegli pacēla roku, lai piesaistītu mistera Čanga uzmanību.

Rīsu nūdeles ar saldskābo cūkgaļu un, jasmīnu tēju, un... Vai cepumiņš nāk komplektā pie pasūtījuma, vai tas man jāpasūta atsevišķi? Vilis nemēdza līst svešās bļodās. Viņš bija dzirdējis, ka ķīniešu restorānos viesi sēž pie viena galda un krustu šķērsu garšo ēdienus no kopējām bļodām, taču tas nebija viņa gaumē. Viņš labprātāk pasūtīja lielu porciju sev pašam un atlikumu atstāja. Bet cepumiņu viņam ļoti gribējās un paēst jau arī nenāktu par ļaunu, ja jau tikšanās vieta ir noorganizēta restorānā. Atvainojiet! Vīrietis vērsās pie pārējiem sēdošajiem. Es negribēju iztraucēt jūsu sarunu. Un aizlika plaukstu priekšā mutei, lai noslēptu žāvas. Viļa nakts nebija bijusi pārlieku mierīga.

[echo3]

Vispirms murgi, tad sievietes balss, kas runā, un runā, un runā nezināmā valodā, līdz palika viens vārds. - Sibilla papildināja Kristofera teikto, bet vārdu skaļi neizteica. Visticamāk, tāda nakts bija bijusi viņiem visiem. Un kāds Inkvizīcijā zina, ko tas varētu nozīmēt, tāpēc... Jā, izrādās, viņi tiešām vēl kādu gaidīja. Pie galda pienāca iepriekš neredzēts vīrietis, par kuru pagaidām varēja pateikt vien - gaišais Citādais.

Sibilla. - Viņa nosauca savu vārdu, kad vīrietis pienāca sasveicināties. Viņi, tātad, būs kolēģi. Sibillas rokasspiediens bija draudzīgs.

[Roviela]

Jans ar zināmu interesi noskatījās amuleta iznīcināšanas priekšnesumu. Tā taču bija Greisa, vai ne? Gaišais, protams, bija dzirdējis par šo Dienas sardzes darbinieci, bet viņu ceļi līdz šim krustojušies nebija, un tuvumā viņa apskatīta arī nebija.
Viņa izcēlās. Janaprāt - par daudz izcēlās, galu galā viņi visi diendienā staigāja apkārt pavisam parastos apģērbos, ne ar ko dīvainu neizceļoties pūlī. Un tā bija labi un pareizi.
Tomēr iet kaut kur kopā ar šādu būtni, kurai pakaļ skatīsies visi, kas viņu ieraudzīs? Baltmate rozā kletā un augstpapēdenēs pa Londonas ielām? Nē! Janam pietika skatienu, kas bija veltīti viņam pašam pat tad, ja nebija nekas šiks mugurā, un tas tiešām reizēm bija apgrūtinoši - strādāt, kad tik daudzi blenž. Protams, tas neattiecās uz reizēm, kad puisis kāpa uz mēles. Tad skatieni bija tas, kas ir vajadzīgs.
Bet ko gan viņš zināja! Varbūt Greisai patīk, ja uz viņu vienmēr skatās visa iela, un itin nemaz neapgrūtina izdzēst no daudzo ļaužu prātiem to, ka viņa ir redzēta. Vai arī, varbūt, viņa vienmēr tā neģērbās.

- Sveša valoda gan, - Jans pievērsās galvenajam sarunu tematam, piebalsojot Kristoferam un Sibillai.
Vēl pēc tāda laiciņa nācās piecelties, lai sarokotos ar pienākušo vēl nekad neredzēto Gaišo Vilu, kas pieteicās kā turpmākais darba biedrs. - Sebastjans Soleils.

- Ko nu iztraucēsi. Vēl nemaz neesam sākuši, - Jans atsaucās, vēlreiz mazliet pabīdīdams pialu ar ēdamajiem hibisku ziediem saldajā mīklā uz galda visu. Tas ir domāts visiem.

[Romija]

Jo tālāk, jo trakāk! Gluži kā uzminējusi, Sibilla noraksturoja Krisa murgu, kas lēnītēm ieguva skaidrākus apveidus. Dzirdētais vārds šķita tik īsts un klātesošs. Tas noteikti bija svarīgs. Ar-nu-tanem, ar-nu-tanem. Kristofers to vispirms vairākas reizes apviļāja domās, līdz izteica kaļi. "Ar-nu-tanem. Ko tas nozīmē?" Lai arī vairāki jau bija izteikušies, ka valoda viņiem sveša, varbūt kāds tomēr zināja atbildi. Piemēram, Fokss. Vai tikko pienākušais skolotāja tipiņš. "Kristofers Beks," jaunietis sasveicinājās ar svešo Vilu.

Apsēžoties atpakaļ krēslā, Kriss atcerējās par tēju, pasniedzās pēc tases un pāri tās malai nopētīja pārējos, Kena titulu piešķirot svešajam tumšajam, un Vilā mēģinot nesazīmēt kādu savu pasniedzēju. Te nebija tāda skola, kaut gan... varbūt viņš bija valodu speciālists?

Kad Jans atbildēja svešajam, Kriss sapīka. "Vai tad tas murgs un tā valoda, un tas vārds nav iemesls, kāpēc esam te?" viņš vaicāja. Ja tas tiešām bija tikai nejaušs sarunu temats un viņiem paredzēts nodarboties ar ko citu, Krisam nākstos nopietni piestrādāt pie uzmanības pārslēgšanas. Līdzšinējā prakse liecināja, ka, lai arī puisis ļoti centās koncentrēties uz vajadzīgo tēmu, reizēm pamiera līgumi sajuka ar termodinamikas likumiem, krēsla ar gaismas viļņiem uz citas vēl dīvainākas kombinācijas. Šobrīd tas, ka viņi te sēdēja pie viena galda ar tumšajiem citādajiem, nepieredzējušajam Krisam nešķita pats dīvainākais.

[Sindra]

Bena skatiens turpināja kavēties no viena citādā pie cita. Viņš mainīja savus aplūkojamos mērķus gan savas ieinteresētības dēļ, gan arī pašu citādo runas stafetes pārņemšas dēļ.
Cepumi nebija paredzēti arī Greisai. Un sievietes roka tika apturēta pirms viņa paspēja kādu paķert tikpat zibenīgi, kā to bija izdarījusi ar jaunekļa amuletu.
- Nedaudz vēlāk. - inkvizitors paskaidroja un pavilka cepumu šķīvi vairāk uz savu pusi, lai Sebastjans vidū var nolikt savu pasūtījumu, ar kuru acīmredzami bija gatavs dalīties.

Ar galvas mājienu Bens pasveicināja pēdējo pienākušo kungu un no bikšu kabatas izvilcis piezīmju grāmatiņu, to atvēra un pārliecinājās par visu gaidīto personu klātesamību.

Misters Čangs sagādāja Viļa prasītās nūdeles, cūkgaļu un arī tēju. Uz maza šķīvīša tika atnests arī fortūnas cepumiņš, speciāli Launbaha kungam. To, vismaz pagaidām, inkvizitors necentās atņemt.

- Murgs un valoda ir iemesls. - pārliecinājies, ka šeit ir ieradušies visi, kuriem jābūt, Bens aizvēra piezīmju blociņu un iestūma to atpakaļ bikšu kabatā.
Salicis rokas uz galda sev priekšā, inkvizitors pievērsās iemesliem, kas tad bija likušas sasaukt šo sapulci.
- Planētu parādes, dažādi aptumsumi, saules vai mēness, īpašs zvaigžņu stāvoklis, tie ir laiki, kas ietekmē cilvēkus. Patiesībā, arī mūs, bet mazāk. Mēs esam saistīti ar cilvēkiem. Viņu enerģiju.
Citādie, kas vēlas izrādīties... - vīrieša skatiens uz mirkli pievērsās Greisai - ... arī mēdz vadīties pēc zvaigžņu stāvokļiem, aptumsumiem un tamlīdzīgām lietām.
Sievietes balss, kuru jūs dzirdējāt sapnī, pieder Amēlijai. Senai zintniecei, kura radīja Saulstara scepteri. Visu laiku mēs zinājām, kur tas atrodas. - ar mēs, Bens, protams, domāja inkvizīciju. - Tagad tas ir pazudis. Jūsu uzdevums ir to atrast. - neizklausījās pārāk sarežģīti, vai ne? Tikai izej ārā un sameklē kaut kādu maģisku artefaktu.

Likās, ka ar to arī Bena runājamais būs izsīcis. Vismaz tā varētu noprast pēc pauzes, kura iestājās. Taču... - Ar - nu - tanem ir valodā, kuru vadīja Amēlija, lai slepeni sazinātos ar saviem sekotājiem. Tas nozīmē: noliec vietā. Proti, viņa vēlas, lai scepteris tiktu nolikts vietā, no kuras ir nozagts. - arī tas izklausījās vienkārši uz saprotami.

[Mattiass]

Jaunpienākušos ar galvas mājienu pasveicinājis un par pārējo īpaši vairs nelikdamies ne zinis, Daniels gaidīja. Kad Greisa norija mandeli, viņš gan pameta iesāņus skatienu, it kā lai pārliecinātos, ka viņas vēderā neuzplaukst, piemēram, ugunslode, taču likās, ka viss ir kārtībā, un tumšais mags varēja mierīgi atgriezties pie neitrālas klātesošo pētīšanas, inkvizitoru ieskaitot. Tas ir, līdz brīdim, kad tika pateikts uzdevums. Tā kā Lapsa ar to arī aprobežojās, nācās uzdot papildjautājumus. Apsēdies ērtāk, Daniels lietišķā tonī painteresējās:
— Kur tad tas scepteris visu šo laiku bijis, kad nozudis, kādos apstākļos, un ko tas vispār dara? Kas bija Amēlija? Kāpēc mēs, nebūdami viņas sekotāji, to pavēli vispār dzirdējām? Kā arī… kāpēc Inkvizīcija to lūdz darīt mums? — dziednieks sāka secīgi iztaujāt rižo kūmiņu.
Tur kaut kas nebija tīrs. Vai nu Inkvizīcija pati, slepenībā, risinātu tādas lietas, vai arī mobilizētu Sardzes. Vai vismaz radītu izlases komandu šim darbam. Lai vai par ko, bet par izlases grupu klātesošos būtu grūti nosaukt…

[Roviela]

- Hmmm... - Sebastjans novilka, izdzirdis stāstu par īpašo valodu. - Vai tas nozīmē, ka mēs, tie, kas dzirdējām šo vārdu, tomēr skaitāmies Amēlijas sekotāji? Vai arī tas, ka mēs nesapratām, nozīmē, ka mēs tie neesam, bet mums būs jāsatiekas ar tiem, kas saprata?
Denijs jautājumu sēriju jau bija uzsācis, Jans tikai papildināja.
Viņš nolika aizsākto hibiska ziedu uz apakštasītes malas un iedzēra malciņu tējas.
- Mani arī interesē, kur Saulstara scepteris bija, kādos apstākļos pazuda un kas tas vispār ir.
Viņš vēl būtu paprasījis Amēlijas īpašās valodas vārdnīcu, ja gluži labi nezinātu, ka tādas noteikti nav. Bet ziniet, tā, katram gadījumam. Ja vēl kāds nesaprotami runājošs murgs gadītos. Lai nav jājož pie pelēkajiem pēc tulkojuma.

[echo3]

Bendžamina stāstītais bija tikpat neparasts, kā šeit sanākušo dažādība. Un Sibillai ienāca prātā, ka, lai arī cik īss laiciņš ir pagājis kopš nakts murga ar Amēlijas skaļi izteikto vēlmi, Inkvizīcija ir paguvusi nopietni ķerties pie šī jautājuma, acīmredzami neparastās situācijas risināšanai izvēloties neparastas stratēģijas. Pat Amēlijas sekotāju atraduši, kurš zina slepeno valodu!
Gaišie kopā ar Tumšajiem. Kas nozīmē - Saulstara scepteris var izjaukt Līdzsvaru. Slikti būs visiem. Varbūt visiem Citādajiem, varbūt visiem cilvēkiem.

Sibilla pastiepa roku un paņēma vienu no Sebastjana laipni piedāvātajiem hibiska ziediem. - Paldies, Jan! - Tikai apēdusi šo austrumu kārumu, burve papildināja Daniela un Jana izteikto domu klāstu. Bet Sibilla bija praktiska. - Bendžamin, man būs jānokļūst vietā, kur stāvēja scepteris. Domājams, tas bija Inkvizīcijas pārziņā? Tā ka - gādā par visām atļaujām, kas tam varētu būt nepieciešamas. Un vēl es domāju, ka papildus iejaukšanās atļaujas būs vajadzīgas visiem klātesošajiem.

[Romija]

Kriss noklausījās uzdevumu, kas vairāk izklausījās pēc kvesta datorspēlē. Viņš vēl nebija pieradis, ka kaut kas tik liels un nopietns attiektos uz viņu, bet, ja jau viņš bija atsaukts šurp, tad droši vien Krisam bija paredzēts piedalīties vismaz kā lielgabalu gaļai. Varbūt pat kāds bija redzējis viņam pašam nezināmas saistības ar notikumu gaitu. Vai varbūt vajadzēja iesaistīt visus, ko vien varēja.

"Amēlija ir gaismas citādā?" Svarīgos jautājumus jau bija uzdevuši citi, bet Krisam bija sava interese par seno zintnieci. "Viņa vēl ir dzīva, ja runā?"

[Rouzijs]

Arī Greisas miegu traucēja murgi un senas, nevienam nezināmas valodas, bet nebija jau tā, ka tas sievieti īpaši uztrauktu, vismaz ne līdz šim brīdim, kad izrādījās visi Citādie ir redzējuši un dzirdējuši to balsi. Gaišmate sagrozījās savā krēslā, rokas sakrustojusi pār krūtīm. Rotaļīgais garastāvoklis bija pazudis, burve klausījās un uzmanīgi vēroja inkvizitoru. Kad vīrietis bija palūkojies uz viņu, gaišmate lūkojās viņam pretī, jā varbūt Greisa bija izrādījusies apēdot to mandeli, bet nebija jau tā, ka tas baigi uztrauktu. Un vispār, kuru gan tas raustīja, ja atskaita to jauno zēnu.

- Mūsu uzdevums? - Greisa neatrāva skatienu no Bena. - Vai jūs vēlaties pateikt, ka mums, būs jāsadarbojās? - Jā, citi jautāja par scepteri un vēl visādu brīnumus, bet Greisai likās, ka viņa ir pārklausījusies. Vai Dienas sardzei vajadzēja sadarboties ar Nakts sardzi? Tas nelikās īpaši pareizi, lai gan viņa zināja, ka reizēm tādi gadījumi gadās.
- Mani vairāk interesē, nevis ko tas scepteris dara, bet gan, kas notiks, ja mēs to nenoliksim atpakaļ vietā? - Atmetusi baltos matus pār pleciem viņa domīgi pabungāja ar pirkstiem pa galda virsmu.

Šo rakstu rediģēja Rouzijs: 11.04.2015 15:30

[Sindra]

Bendžamins īsi nopūtās, kad pār viņa galvu burtiski nolija jautājumu kalns. Tomēr, nebija jau arī tā, ka inkvizitors ko tādu nebija gaidījis. Un kad nu visi, kam bija kas jautājums bija izteikušies, vīrietis veltīja mirkli, lai sakopotu domas.

- Jā. - viņš apstiprinoši pamāja. - Jūs strādāsiet kopā. - skatiens uz mirkli pievērsās Greisai. - Tā gluži nav mana izvēle un es zinu, ka jums tā nav pierasts un iespējams jūs neesat nekad strādājuši kopā. Taču pagātnē ir bijuši šādi gadījumi, kad gadās pa kādai ļoti lielai lietai. Un jā, šī ir tāda.

Un kā jau es teicu, ne es, ne mani kolēģi, nebija tie, kas izvēlējās šim uzdevumam tieši jūs. Jūs ir noteikusi pati Amēlija. Un man nav ne mazākās nojausmas, kāpēc tieši jūs.
Amēlija bija gaismas puses zintniece.Dzīvoja šajās zemēs. Mēs nedomājam, ka vispār ir palikuši Amēlijas sekotāji. Arī pati Amēlija vairs nav starp dzīvajiem. Cik nu mums tas ir zināms. Viņa jau vairākus gadsimtus ir aizgājusi Krēslā. Es nevarēšu arī izskaidrot kāpēc jūs dzirdējāt viņas aicinājumu sameklēt scepteri un nolikt to vietā. Nedomāju, ka uz jums runāja pati Amēlija. Visticamāk tā bija maģija, kas sargāja scepteri un kad tas tikai nozagts, attiecīgi nostrādāja un uzrunāja noteiktus citādos. Jūs.
Tas arī atbild uz jautājumu, kāpēc Inkvizīcija to lūdz darīt jums. Proti, jūs esat Amēlijas izraudzītie. Mums ir informācija, ka Amēlijas lūgumu ir dzirdējuši vēl pāris citādie. Mēs centīsimies viņus atrast un nosūtīt jums palīgā. Taču nevaru solīt, ka tas izdosies. Daži no šiem citādajiem nav sardžu dienestos un daži atrodas citās valstīs. - nobeidzis stāstījumu par pašu Amēliju, Bens nedaudz padzērās tēju.

Tad vēl atlika tā sceptera daļa.
- Tā īsti nekādas atļaujas no inkvizīcijas jums nevajadzēs. - Bens uzlūkoja Sibillu. - Sceptera atrašanās vieta nebija inkvizīcijas apsargāta. Scepteri sargāja maģija. Tas atradās senā kapsētā Londonā. Haigeitas kapsētas rietumu daļā. Uz kapellas jumta. izvilcis no jakas kabatas lielāku piezīmju bloku, Bens tajā sameklēja fotogrāfiju un parādīja citādajiem. Scepteris izskatījās pēc spieķa, kura rokturis bija izrotāts ar dažādiem rakstiem un tā galā bija apaļa saules lode, kuras stari izskatījās pēc maziem spārniņiem. - To jūs varat paturēt. - inkvizitors piebilda, pamādams uz bildes pusi.
- Ka jau teicu, scepteri sargāja maģija. To spēja paņemt tikai persona, kura par šo scepteri neko nezināja un kurai nebija nekādu mērķu tās izmantošanai. Tādēļ mēs to īpaši nesargājām. Jo ir visai grūti izpildīties nosacījumiem, lai kāds to patiešām savāktu. Nezināt kas tas ir, atrasties noteiktā vietā un vēl paņemt kaut ko, ko negrasies likt lietā. Tomēr, scepteris ir pazudis. Pagājušajā naktī. Jūs varat mēģināt kaut ko paskatīties kapsētas videonovērošanas arhīvos, taču mans kolēģis ziņoja, ka kapsētā pat neviens nav pamanījis, ka scepteris ir pazudis. Kas mums liek domāt, ka pastāvējusi vēl viena burvestība. Proti, cilvēki scepteri nemaz nav spējuši redzēt. Un iespējams, ka nespēj redzēt vēl joprojām. -

Mirkli domās pārskatījis, kas viņam vēl būtu jāpastāsta. Ak, nu jā... ko tad scepteris dara. - Saulstaru scepteris uzkrāj saules enerģiju. Citādais spēj ņemt šo enerģiju un izmantot kā neizsīkstošu avotu savām maģiskajām darbībām. Baidos, ka ārpus kategorijas burvis ar šādu scepteri ir visai neapturams. Tādēļ, esam pieņēmuši lēmumu artefaktu atrast pēc iespējas ātrāk un iznīcināt. Līdzsvara saglabāšanas nolūkos. - jādomā, ka sardžu darbinieki apzinājās, ka viens vai vairāki citādi ar šādu maģisko zizli radītu haosu un ir jāaptur pēc iespējas ātrāk. Ar visiem līdzekļiem. Atļautiem un... vai arī neatļautiem? Par to Bens nedaudz šaubījās.
- Papildus iejaukšanās? - inkvizitors jautājoši uzlūkoja Sibillu. - Kādu tieši papildus iejaukšanos tu domā? - viņš painteresējās, kas burvei bija plānos.

[Mattiass]

Pie tiem priekšnosacījumiem…
— Vai tiešām ierobežojumi bija tikai tie? — Daniels apvaicājās, — Pēc šī apraksta es saskatu caurumu drošībā, proti, kāds, kam to scepteri vajag, palūdz to paņemt kādam, kurš par to neko nezina un negrasās ar to iesākt neko citu, kā atdot lūdzējam. Kāds uzticams vai arī atbilstoši motivēts.
Mags raudzījās inkvizitorā. Vai tiešām Inkvizīcija palaida garām tik acīmredamu veidu, kā aizsardzību apiet, vai arī Fokss nav izstāstījis visu?

Par cilvēkiem gan viņš nedomāja labāk. Tur nemaz nevajadzētu maģiju, jo cilvēki ir nevērīgi. Ja izmaiņa ir neliela, nav uzkrītoša un nerada nekādas neērtības, tā var pastāvēt nedēļām vai mēnešiem ilgi, pirms kāds kaut ko ievēros. Patiešām, kuru gan interesē kaut kāda kapelas jumta dekorācija? Turklāt kapsētā cilvēki pārsvarā staigā nolaistām galvām, neskaitot bērnus.

[Romija]

Kriss uzmanīgi klausījās Lapsas stāstīto. Ja jau viņu bija izraudzījusi pati Amēlija, tad tas noteikti bija ļoti liels gods piedalīties misijā. Kriss sajutās svarīgs, pat ja gluži nepieredzējis.

"Kāds citādais, aizgājis uz kapsētu un nejauši paņēmis," viņš beigu beigās izteica pirmo secinājumu, bet tad ierunājās tumšais, pasakot apmēram to pašu, kas Krisam bija ienācis prātā. "Izpildīt pavēles ar nolūku atdot to kādam citam varētu skaitīties kā likšana lietā. Bet, ja viņš nemaz nezina, ka kādam ir jāatdod?" jaunietis ieminējās. "Varbūt tas bija kāds no tiem, kam vienkārši patīk vākt lietas. Kleptomāni vai tie, kas vienkārši vāc un krāj visu, ko var?" Tas gan būtu visai vienkārši, bet pagaidām nebija iemesla izslēgt tādu iespēju. "Tad varbūt tas scepteris vienkārši stāv kādā citā vietā. Bet ja kāds to ir gribējis dabūt, viņš varēja aiziet un paņemt, ja vien... ja vien tie nosacījumi nevelkās līdzi uz jebkuru vietu," Kriss pakasīja aiz auss. Viņš tomēr pārāk maz zināja par Krēslas pasaules jautājumiem. Attapies, ka rokā joprojām ir rieksti, Kriss iemeta pārīti mutē un uzdzēra tēju. Domāšana prasīja spēkus, ko jaunietis centās cītīgi kompensēt ar uzturvielām bagātajiem riekstiem. Ja arī kāds no tiem bija amulets, Kristofers par to šobrīd nedomāja.

"Es tos kapus zinu," viņš drīz vien ierunājās. "Nu, tā varētu teikt. Mēs ar kursabiedriem vienreiz gribējām aizbraukt paskatīties. Bildēs izskatījās iespaidīgi," Kriss pamāja uz attēlu. "Tur nevarēja bez ieejas biļetes un visādos random laikos vazāties. Mēs pat rezervējām vietu ekskursijas grupā. Bet diemžēl kaut kāds malacis bija nogrāvis metro sistēmu, nokavējām un netikām iekšā. Tur tā foršākā puse ir pieejama tikai ar ekskursijām, nevar pats iet skatīties. Nepaspējām," Kriss noplātīja rokas. Tas, ka viņam neveicās, nebija nekāds pārsteigums. Tagad bija uzradusies iespēja tur atgriezties, tāpēc puiša acis iemirdzējās. Iespējams, ja to visu vietējie un vecākie jau zināja, tomēr Krisam gribējās justies noderīgam. Viņš apēda vēl dažus riekstus.

[Sindra]

- Nē. Es iespējams neprecīzi izteicos. - Bens atbildēja. - Scepteri nevarēja paņemt ar mērķi, atdot citam. Jo tas ir mērķis izmantošanai. Nu, ne personīga izmantošanā, kā spēka realizēšana, bet atdošana citam arī ir izmantošanas mērķis. Bez tam, ja jums kāds palūgtu ko tādu izdarīt, vai jūs vienkārši to darītu? Bez kādiem jautājumiem un intereses? - Scepteri bija paņēmis citādais. Tas nu bija skaidrs. Bet kas bija šis citādais, kurš spēja būt tik bezrūpīgs un neieinteresēts. Tas lūk bija jautājums.

Jaunekļa izteikumi arī apstiprināja inkvizitora paša domu un viņš apstiprinoši pamāja jaunajam citādajam. - Jā, izpildīt pavēli ar nolūku atdot ir izmantošana. - ja tas iepriekš no viņa stāstītā nebija skaidrs.
- Vēl līdz pagājušajai naktij scepteris atradās kapsētā. Par to esmu pilnīgi drošs. Tāpat kā par to, ka šobrīd tur tā vairs nav. - Bens nedaudz iešķībi pasmaidīja.

Šo rakstu rediģēja Sindra: 12.04.2015 13:39

[Romija]

Saņēmis apstiprinājumu savam domu gājienam, Kristofers sajutās ļoti gudrs un varbūt pat nedaudz pārgalvīgs. "Neliela septītā līmeņa iejaukšanās — tev patīk mieti ar spārniņiem," Kriss iesmējās un pastiepa roku baltmates virzienā, it kā izpildot sīku burvestību. "Tik vien, lai pastumtu kādu jau tāpat vācošu pareizajā virzienā. Tas varbūt par nereģistrējas kā prāta ietekmēšana," viņš prātoja, nebūdams līdz galam pārliecināts. Gan jau vecākie un zinošākie varētu palabot. Bet doma par tādu tauriņa spārnu vēzienu Krisam šķita interesanta. Tieši ietekmēt nevarēja, lai neradītu aizdomas. Bet tik vien kā likt kādam vairāk mīlēt mandeles nekā zemesriekstus... tā noteikti nebija pasauli graujoša izmaiņa, ja vien neatradās pareizajās rokās. Puiša plauksta atkal bija atvērta, un tajā esošos riekstus viņš sabīdīja divās grupiņās. Pa vidu palika viens apdrupis Indijas rieksts.

[Rouzijs]

Kad Greisa saņēma apstiprinājumu par viņu sadarbošanos ar Nakts sardzi sievietes sejā parādījās neizprotama izteiksme. Burve acīmredzot nebija sajūsmā par sardžu sadarbošanos, bet labi, viņa aizvēra muti un klausījās, ko viņiem Bens tālāk stāstīja apdomājot pie sevis dzirdētos faktus un informāciju.
Vien, kad stāsts par Amēliju un viņas scepteri bija galā, Greisa nopūtās. Baltmatei tas viss likās tik savādi un dīvaini, un vairāk kā aizdomīgi. Viņi Amēlijas izraudzītie, kāpēc? Zilais skatiens nopētīja pie galda sēdošos ar kritisku skatienu. Viņi bija dažādi, cits par citu savādāki un šī bija vienīgā lieta, kas viņus vienoja, kaut kāda murgu balss.

- Sen bija laiks to iznīcināt. - Greisa domīgi noteica, inkvizicija tikai tagad vēlējās sākt darboties, kad scepteris bija pazudis, agrāk, kad viņiem visiem bija tādas iespējas viņi nevarēja rīkoties? Lai gan no otras puses... nevarēja noliegt, tas senais artefakts nedaudz kārdināja arī Greisu. Spēks un vara...
Viņa pasmaidīja.

Viņa ieinteresētu palūkojās uz Krisu, nedaudz pašķiebjot galvu uz sāniem. Kā tāds ziņkārīgs kaķis, kurš pēta medījumu, kam nav bail pietuvoties pietiekami tuvu. - Cik žēl, ka man nepatīk mieti ar spārniņiem, bet ja patiktu, es tev sagādātu pārsteigumu. - Gaišmate valdzinoši pasmaidīja jauneklim.

[Romija]

"Tas tāpēc, ka es tikai jokoju," Kriss atkārtoja žestu un plati pasmaidīja. Drosme viņu vēl nebija pametusi.

[Roviela]

Jans paliecās uz priekšu, lai paņēmtu fotogrāfiju un sīki iegaumētu, kā scepteris izskatās.
- No kāda materiāla tas ir? - viņš pavaicāja, joprojām lūkojoties attēlā. - Nevar īsti saprast.
No bronzas? Kā uz sarkofāgu vākiem piestiprinātās rozes? Bet tas tas būtu ļoti smags. Toties neizceltos uz kapsētā izmantoto materiālu fona. No koka? Bet tad tas sen būtu satrūdējis. Vai arī no noburta koka, un tad gan kāds Citādais varēja pamanīt, ka ar šo te priekšmetu kaut kas nav kārtībā. Un paņemt intereses pēc. Papētīt.
Jans pats tā darītu, ja ko līdzīgu kaut kur ievērotu.

[Mattiass]

Danielam patika Krisa spārniņu teorija un viņš piekrītoši pamāja. Mēdz gadīties arī kolekcionāri, kas sastaipās mājās visu ko, ar vienīgo mērķi kaut kur nobāzt un ik pa laikam apskatīt. Denijs bija dzirdējis, ka tādi zagļi sagādājot visvairāk grūtību — viņi nemēģinās guvumu pārdot vai izmantot, varbūt pat nevienam citam nerādīs, tas nekad nekur neparādīsies. Ja nu vienīgi to kolekcionāru neapzags kāds cits. Šī būtu darba teorija numur viens, cik nu vispār var spriest, neredzējušiem vietu.

Kad Greisa ierunājās, ka tāds priekšmets jāiznīcina, tumšais mags tikai uzmeta viņai neizdibināmu skatienu. Iespējams, viņš nepiekrita tādam apgalvojumam. Lai vai kā, tas bija vien īss brīdis. Kad Jans atsāka iztaujāšanu, Denijs pamazām sāka malkot tēju, kura nu bija pietiekami padzisusi (sagandēt tējas dzeršanas procesu ar buršanos viņš pat nedomāja), joprojam klausīdamies un sekodams līdzi sarunai.

[echo3]

Nejauši paņēma... no kapellas jumta. - Sibilla uzjautrināti pasmaidīja, bet tālāk domu neizvērsa, citādi nāktos prātot par - vispār jau reālo iespēju -, ka Citādais bijis lidojošs. Jāiet un jānoskaidro, tad arī kļūs zināms, kā scepteris atstājis savu līdz šim stabilo vietu.

Tad burve pievērsās Benam. - Inkvizīcijai nav pieņēmumu, cik lielu iejaukšanos Līdzsvarā varētu prasīt sceptera atgūšana? Un, iespējams, mūsu savstarpējie strīdi, ja nu to atradīsim? Ja līdz šim par to nav padomāts, tad Inkvizīcijai nāksies sekot līdzi notikumiem un vajadzīgajā brīdī ierasties ar atbilstošām licencēm. Pati lielākā būtu - atļauja scepteri iznīcināt. Un kaut kas ir jāveic tajā brīdī pretējs arī. Es pat nezinu, gaišs vai tumšs. - Konkrēti noskaitīt, cik papildus reizes dienā vajadzēs ietekmēt cilvēku prātus, "aizņemties" spēku vai darīt ko tamlīdzīgu, Sibilla šobrīd nevarēja. Lai Inkvizīcija domā.

Paldies par informāciju, Kristofer! - Jo tā jau nebija, ka visi Londonas kakti būtu izložņāti.

[Romija]

"Jāaiziet un jāapskatās, kāda tā kapella ir," uz Sibillas smaidu Kristofers atbildēja visai nopietni. "Pēc bildēm spriežot, tur ejas starp tām kapenēm ir tā kā zemē dziļāk, nevis ēkas ir uz augšu no zemes. Ja to neuzmana ekskursiju vadītāji, es mierīgi iedomājos, ka tur var arī tā aiziet, kur nevajag, pieiet pie jumta, apsēsties, atspiesties pret kaut ko, nejauši nolauzt kādu scepteri un aiznest mājās. Tāpēc jau tur var tikt tikai ar gidu. Bet kā jau teicu - neesmu tur bijis, tikai redzējis bildes," Kriss paraustīja plecus. Tūristu apskates vietu attēli internetā ne vienmēr atspoguļoja reālo situāciju. Pareizāk sakot, gandrīz nekad, jo vienmēr publicēja no visiesapidīgākā rakursa uzņemtos attēlus vai tādus, kur fonā nerēgojās kaut kas nevēlams. "Es piesakos aiziet. Kaut vai kā parasts cilvēks. Gribu to vietu redzēt," viņš izklausījās pat nepacietīgs.

Lai arī Kriss bija izteicis savu vēlmi, pārējo formalitāšu nokārtošana varēja aizņemt laiku, un droši vien tūlīt viņi neskries. Tāpēc jauneklis izvilka no kabatas viedtālruni, atvēra pārlūku un ierakstīja meklētājā atslēgvārdus "Highgate cemetery", "London", "chapel".

"Cik neinteresanti!" savus meklējumus Kriss beidza ar vilšanās nopūtu. "Tā kapella laikam ir ieejas ēka! Tur var pieiet bez biļetēm jebkurš. Un tā tiešām ir augstāka," viņš pamāja Sibillai par to, ka sievietes izteiktās aizdomas patiešām bija apstiprinājušās. Varēja manīt, ka iepriekšējā degsme puiša izteiksmē ir noplakusi.

Šo rakstu rediģēja Romija: 12.04.2015 18:21

[Mattiass]

— Aiziet un pašiem visu apskatīt tā vai tā nekaitētu, — Daniels atzīmēja. — Turklāt par to vietu ir baumojuši, ka tur spokojas. Varbūt tam ir kāds pamats? Piemēram, kāda maģija nevēlamu personu atbaidīšanai?

Skatiens pievērsās inkvizitoram. Nupat viņi nonāca stadijā, kurā, uz vietas sēžot, var tikai gudri un bezjēdzīgi spriest. Ap šo brīdi Foksam pienāktos vai nu teikt nobeiguma runu, ja kas tāds bija pieglabāts, vākt prom savu rižo purnu vai arī varbūt paskaidrot, kāda nozīme tiem veiksmes cepumiņiem, ko viņš tā sargāja, bet nebija iesaiņojis promnešanai. Daniels padzērās.

[Roviela]

- Spokojas? - Janam nebija pārlieku liela interese par spokiem, pareizāk, viņš piekrita Danielam, proti, tā drīzāk ir maģija, kas atbaidītu nevēlamas personas.
- Nezini, tieši kurā vietā spokojas? Taču ne jau visā kapsētā? - balsī skanēja ieinteresētība. Precīza vieta - tas būtu labs iesākums. Teiksim - "spoks parasti parādās labajā pusē no sera tāda-un-tāda kapa pieminekļa un pēc laiciņa pazūd lēdijai tādai-un-tādai uzliktā Nāves eņģeļa statujā". Vai apmēram tā. Sebastjans pats neko par kapsētas spokiem nezināja.

Pēkšņi ko atcerējies puisis pasmīnēja. - Spoki, ne spoki, bet valabija tur esot biedējusi ļaudis. Nu, tas ķengurs, kas nemaz nav ķengurs. Iedomājaties atnākt uz cienījamu, vecu kapsētu un ieraudzīt tur ķenguru.
Labi, tā bija novirzīšanās no tēmas, bet precīzāka spoka redzēšanas vieta gan būtu vēlama, tā Jans sprieda.

[Mattiass]

— Nostāsti, — tumšais mags nolika krūzīti un iegrimis atmiņās, — vēstīja par lielāko kapsētas daļu un dažādiem tēliem, katrs redzējis kaut ko savu, piemēram, sieviešu spokus, vai arī radījumu ar smailām ausīm un sarkani degošām acīm. Viens, kuram mašīna salūza turpat pie kapsētas, sastapās ar šādu viepli, kas cauri sētai pretī blenzis, otram tas bija pāri sētai izlēcis pretī. Vēl kopš 60-tiem gadiem runāja par kādu gara auguma vampīru ar hipnotisku, caururbjošu skatienu, garā līķautā vai mētelī, cepuri galvā. Tam esot piemitusi spēja izzust tukšā gaisā. Dažkārt tas esot skatījies tālumā, un, tam nākot tuvāk, teleportējies īsu gabalu tālāk, it kā nevēlētos, ka viņam traucē. Katrā ziņā, viņu esot redzējuši vairāki liecinieki. Var jau būt, ka kāds no mūsējiem, taču dīvaini, ka cilvēki tad šo ieiešanu Mijkrēslī atcerējušies. Vēl tur tuvumā manītas beigas lapsas bez ievainojumu pazīmēm vai arī ar pārgrieztām rīklēm. Neviens gan īpaši nebrīnītos, ja to izrādītos pastrādājuši sātanisti vai arī kāds vietējais, kurš to visu bija ņēmis galvā pārāk nopietni. Bija arī citas parādības. Haigeitai ir visai skaļa slava kā spoku apsēstai vietai. Sīkāk būtu jāpēta tā laika avīzēs un Sardžu arhīvos. Nevarētu teikt, ka mani tādas lietas jebkad būtu īpaši aizrāvušas, — ārsta rokas saņēma tasīti un pietuvināja lūpām. Daniels ir racionāli domājošs, un nebija īpaši interesējies. Ko savulaik bija padzirdējis, to arī tagad mierīgi atstāstīja.

[Urdrunir]

Vilis delikāti un bez trokšņa iestūrēja mutē baltās nūdeles un pāris gabaliņus gaļas, bet viņa acis pārsvarā bija pievērstas atnestajam cepumiņam. Tas bija vienīgais, ko viņam patiešām bija gribējies, taču ieaudzinātā nedaudz vecmodīgā pieklājība neļāva uzreiz sadrupināt kraukšķīgo mīklu pirkstos. Viņš neuzdeva nevienu jautājumu. Kam gan viņam tas?! Visapkārt tie bira cits cauri citam. Tikai uz mirkli kungs pacēla acis uz Krisu, it kā pēkšņi būtu ieraudzījis burunduku, kas skaita Einšteina relativitātes teoriju. Liekas, ka Vilim jauneklis patika. Viņš centās domāt loģiski.

Mags atbīdīja pusizēsto bļodiņu un pievilka tuvāk šķīvīti ar cepumu. Viņš skatījās uz to kā uz iesaiņotu dāvanu pirms tai tiek noplēsts krāsainais iepakojuma papīrs. Priecīgs satraukums iegūlās vīrieša acu kaktiņos, veidojot vieglas krunciņas, kādas rodas cilvēkiem, kuri nekautrējas smieties. Bet pirksti vēl mirkli vilcinājās, atvirzot iepazīšanos ar balvu vēl kādu brīdi. 79 procentu varbūtība, ka scepteri ir paņēmis neiniciēts tumšais. Vispār bez ievada Vilis izmeta frāzi ar tādu pārliecību balsī, ka tie 79 procenti izklausījās kā pieglaimīga pieklājība, kas patiesībā likās slēpjam viņa ciešu pārliecību. Un nē, mums nebūs nepieciešama atļauja sceptera iznīcināšanai, jo tas jau ir panākts kompromiss, vai ne? Skolotāja tips paskatījās uz inkvizitoru.

Viļa pirksti saspieda sava cepuma ārējo kārtiņu un viegli drebot centās sataustīt vēstījumu, kam tādos izstrādājumos bija jābūt.

[Mattiass]

— Ja to vispār ir tik vienkārši iznīcināt… — Tumšais mags noņurdēja krūzītē. Viņam negribējās piedalīties tamlīdzīgu priekšmetu iznīcināšanā. Lai ar to nodarbojas Inkvizīcija, ja vēlas. Balss galvā tikai gribēja, lai priekšmetu noliek vietā.

[Sindra]

- Reģistrējas. - inkvizitors visai sausi atteica Kristoferam. Bet par to jau nebija stāsts. Protams, sardžu darbinieki varēja apskatīt dažādas versijas un Benu priecēja, ka citādie jau bija kopīgi sākuši prātot un spriest, kas tad īsti bija varējis notikt.

- Tas ir no dzelzs. - Bens atbildēja Sebastjanam. Bildi viņš atstāja citādajiem, tikai šobrīd pavilka uz savu pusi, lai parādītu smalkāk. - Kāts ir no dzelzs. Gals ir tāds kā no pērlei līdzīga materiāla, tikai lode ir liela. Iespējams, ka tā ir liela pērle. Un tad spārniņi ir apsudraboti un arī šiem rotājumi ir apsudraboti. - viņš norādīja uz sceptera rotājumiem.

- Vispār jau paņemt no jumta nav nekas sarežģīts. - inkvizitors pasmaidīja pretī Sibillas smaidam. - Citādais jau var iet caur krēslu un tad nokļūšana uz jumta nav nekas sarežģīts. Nekas neiespējams. Katrā ziņā, viņš ir arī izmantojis nakts aizsegu. Un vēl par kapelu runājot. - Bens palūkojās uz Kristoferu.- Nē, tā nav ēka pie vārtiem. Kapela, uz kuras jumta atradās artefakts atrodas kapsētā iekšā. Un jums katrā ziņā nav jāiet kā ekskursantiem. Vienkārši palūdziet jūs ielaist. Bez šaubām, jūs zināt, kā mēs daram tādas lietas. - ja jauneklis nezin, gan jau vecākie kolēģi viņam paskaidros.

- Inkvizīcija nezin kur scepteris atrodas. - Bendžamins mulsi pasmaidīja. - Inkvizīcija nezin pret ko jums jācīnās. Tādēļ ir grūti spriest par papildus iejaukšanos. Jums ir tiesības brīvi darboties un darīt visu nepieciešamo, lai scepteri atgūtu. Ja jums vajag sazināties ar mani, sazinieties ar savu vadītāju un viņš nodos jūsu ziņu man vai manam priekšniekam. Inkvizīcija, protams, tāpat kā vienmēr sekos līdzi notikumiem. - par to Sibilla droši varēja neuztraukties.

Bendžaminam nebija komentāru par spoku stāstiem. Acīmredzot, viņa rīcībā nebija informācijas, kas saistītu kapsētas spoku stāstus ar notikušo zādzību.
Viņš tikai apstiprinoši pamāja, ka Vilim bija taisnība. Sceptera iznīcināšanai atļauja nebūs nepieciešama. Par to jau bija izlemts.

Ar vieglu krakšķi salūza Viļa fortūnas cepumiņa mīkla. Un jau pēc mirķļa citādā pirkstos atradās neliela lapiņa ar fortūnas vēstījumu: Kāds par tevi runā labu.
Sadzirdot cepuma salūšanas kraukšķi, Bens palūkojās uz cepumu šķīvi un pabīdīja tos tuvāk sardžu biedriem. Palaižot vaļā šķīvi, viņa roka viegli pamāja uz cepumiem. - Tagad jūs tos varat paņemt. - inkvizitors pamāja uz cepumiem. - Tā ir daļa no darba uzdevuma. Iespējams dos jums kādu norādi. -
Tagad tie, kas bija pieraduši uz visu skatīties caur krēslu, manīja, ka cepumi ir maģijas apdvesti. Tiem bija dažādu krāsu auras.

[Roviela]

- Man izskatās, ka mēs tūlīt dosiemies turp. Vismaz es, - Sebastjans uzmanīgi noklausījās Bena teikto.
Vēl jau jāatrod pareizā kapella, ja jau tā nav ieejas celtne.
Oho!
- Nu... būtu es zinājis, ka gals ir liela pērle, sen būtu paņēmis, - gaišais pasmējās. Tik tiešām - apraksts izklausījās kārdinoši.
- Bet tiešām, tas apstiprina to, ka cilvēki scepteri saskatīt nevarēja. Es neticu, ka par spīti gidiem, ieejas biļetēm un visam tam pārējam pa šiem laikiem kapsētu nav krustu šķērsu izpētījis bariņš puišeļu, kas, protams, neapmierinājās ar līšanu caurumos, bet pārstaigāja arī jumtus, kur vien spēja uzrāpties.

Viņš pastiepa roku, lai paņemtu fortūnas cepumu. Puisi nebūt nebija iecirties uz domu - ja pirmajā reizē nedeva, tagad vairs neņemšu! Paskatījies caur krēslu, Jans uz labu laimi (fortuna, protams!) paņēma vienu cepumu. Tam bija oranža aura.

[Rouzijs]

Greisa joprojām sēdēja ar visai garlaikotu sejas izteiksmi, lai gan nevarēja noliegt, sievieti interesēja, kāpēc Amēlija bija izvēlējusies viņu šim uzdevumam. Acis samiedzās palūkojoties uz cepumiņiem, gaišmatei nepatika īpašos uzdevumos sadarboties ar citiem, viņa vienmēr bija pati par sevi. Un vai tagad viņiem visiem vienā barā vajadzēja doties uz kapsētu? Un pētīt vienu kapelu? Bet acīmredzot inkvizīcija to vēlējās. Un tieši tāpēc, lai nesanaidotos ar kādu viņa piekrītoši pamāja ar galvu, bet šis mājiens bija vairāk sev nekā apkārtējiem.

Vienā brīdī, gan burve aizdomājās par Marisu, ka iespējams noderētu pajautāt viņam par scepteri, bet tad atkal... viņu pēdējā tikšanās reize bija savāda. Un viņa uzrašanās pie viņas mājās bija nepieņemama. - Nolādētais, jāklis! - Baltmate nolamājās nedomājot par sekām, par iespējām, bet tas burvis viņai pēdējā laikā sagādāja vairāk galvassāpju, kā baudas.
Turklāt bija vēl viena lieta, kas Greisai tajos kapos nepatika. Sieviete tur bija bijusi jau iepriekš, tikai citu iemeslu dēļ.

Burve pastiepās un paņēma cepumiņu, pat nepalūkojoties uz to aurām.
Cepums nokraukšķēja viņas pirkstos, kamēr skatiens jautājoši vērās uz biedriem, tas gan ilgāk aizkavējās pie kolēģa. - Mēs dosimies uz turieni jau tagad? - Vai arī kāds labiņais vēlējās pārģērbties melnās sēru drānās? Greisa pasmīnēja un palūkojās uz cepuma vēstījumu.

[echo3]

Ir viens sarežģījums. - Sibilla atbildēja Benam. - Caur Krēslu ejot, Citādais redzētu, ka scepteris ir spēcīgi maģisks. Vairums no mums būtu ieinteresējušies un censtos to paņemt, lai izpētītu. Kas atkal ir mērķis, un scepteris nebūtu paņemams. Tā ka te ir, par ko padomāt.

Sibilla paņēma cepumu, kuram redzēja zaļu auru. Laužot to uz pusēm, burve atsaucās Greisas jautājumam. - Jo ātrāk tur ieradīsimies, jo svaigākas pēdas un vieglāk uztaisīt kompasu. - Sibilla izmantoja vārdu "kompass", lai gan, kā zināja gandrīz visi klātesošie, uzburtā pazudušā saikne nebūt nebija magnētiska.

[Romija]

Krisa teorija šķobījās ne tikai viņa domās, tomēr pavisam no tās atteikties jaunietis nevēlējās. Vismaz kamēr nebija nevienas skaidras norādes, ka tā ir pavisam aplama. Saņēmis atļauju cienāties ar cepumiem, Kristofers šajā sanāksmē pirmo reizi izmantoja Krēslas redzi. Viņš paņēma visgaišākās auras cepumu un iedomājās par vēl kaut ko. "Kādā krāsā aura ir kleptomāniem un psihiski nelīdzsvarotajiem?" Lietas, ko varbūt nevarēja noteikt, uzmetot skatu cilvēkam parastajā pasaulē, varēja ātri vien kļūt skaidras Krēslas pasaulē. Tā kā līdz šim Krisam nebija bijusi ne darīšana, ne interese par psihiskām novirzēm, nācās paļauties, ka kāds no vecākajiem zinās atbildi, jo šo jautājumu nevarēja tik vienkārši iegooglēt.

[Sindra]

Pie Sebastjana atzīšanās, ka viņš pats būtu paņēmis scepteri, inkvizitors uz viņu nedaudz pētoši palūkojās. It kā teju vai nopētīdams, vai vīrietis to domāja nopietni, vai arī nē. Katrā ziņā, šis nebija joks, par kuru Bens smējās.

- Mhm. Ir tāda lieta. - Bendžamins pamāja Sibillai. - Ejot caur krēslu būtu redzams. Un mērķis un jā... bet tādēļ jau esat jūs, lai noskaidrotu kā tieši tas notika. - ja viņš būtu zinājis atbildes uz visu, būtu jau pateicis. Taču Inkvizīcijai bija nepieciešama palīdzība. Tādēļ viņi šeit atradās.

- Es patiesībā nezinu. - inkvizitors atzina, palūkojies uz Kristoferu un mulsi paraustīja plecus. - Ņem tumši zilo. Tā vismaz ir vistumšākā. - nebija viņam pie rokas auru skaidrojamā vārdnīca.

Cepumiņi ar vieglu kraukšķi salūza un līdz ar vienu no krakšķi atskanēja arī Greisas telefona īsziņas signāls. Tev arī jauku diena, saldumiņ! vēstīja īsziņas saturs. Sūtītājs, protams, bija Mariuss.

- - - -

Cepumiņu vēstījumi:
Sebastjans - Koncentrējies uz ilgtermiņa plāniem
Greisa - Laime ir meklējama īstajā momentā
Sibilla - No virsotnes tālāk redzams
Kristofers - Nesteidzība ir panākumu atslēga

[Romija]

Kriss jau būtu bijis gatavs gājējs uz kapiem vai vismaz pie tumši zilu auru nesošiem ļaudīm, kad viņa paņemtais gaišās auras cepums gandrīz vai ieņirdza sejā. Nesteidzība. Kā tad! Puisis saviebās un nometa cepuma druskas uz galda. Lapiņa ar viedo tekstu tika iestūķēta bikšu kabatā. Foksa izturēšanās lika domāt, ka tie nav nekādi laimes cepumiņi, bet gan padoms katram konkrēti, tomēr atpakaļ uz migu Kriss netaisījās. Gan jau tas scepteris nevarēja gaidīt mūžību, kad tam pakaļ ierastos zaigojošie gaismas bruņinieki. Šāda doma gan atkal lika atcerēties par diviem tumšajiem, kas arī atradās pie galda. Kriss nopētīja Greisas cepumiņu. Pat ja cauri papīram viņš neizlasīja blondīnei paredzēto tektu, izklausījās, ka viņa dabūja dubultā — ne tikai drukātu, bet arī digitālu.

"Uz kapiem?" Kristofers ieminējās, cenzdamies apvaldīt nepacietību balsī. Ja viņiem svarīgā kapella atradās kaut kur dziļāk Haigeitā, viņš to gribēja redzēt. Jo ātrāk, jo labāk.

[Mattiass]

Noklausījies, kas inkvizitoram sakāms, Daniels pasniedzās pēc cepuma. Viņam bija gluži vienalga, vai saņemtais būtu tumši zils, vai violets, vai pat sudrabains pēc auras. Nu, gandrīz vienalga. Slimīgi, zaļgani hlordzeltena vai tamlīdzīgas neveselīgas auru krāsas viņu nesaistīja un savas rokas tādās viņš parasti tāpat vien centās nebāzt, bet tā jau bija profesionālā novirze.

Ātri izlasījis savu zīmīti un iemetis to kabatā, un apēdis cepumu, viņš apstiprinoši pamāja.
— Uz kapiem.

[Rouzijs]

Cepumiņš salūza Greisas pirkstos, sieviete izņēma no tā lapiņu un izlasīja, kāds vēstījums tika viņai. Skatiens tikai atspoguļoja vienu - nopietni? Jebkurš, kurš uz viņu palūkotos saprastu, ka šis cepumu vēstījums baltmatei likās pilnīgi stulbs un nevietā.
Laime ir meklējama īstajā momentā! Kā tad! Un, kad atskanēja īsziņas signāls, sieviete nolika lapiņu ar visu cepumu uz galda. Atvērusi somiņu, burve kādu brīdi pa to parakņājās, līdz atrada savu telefonu. Atbloķējot ekrānu un ieraugot, kas ir ziņas sūtītājs viņa tikai nobolīja acis.

Bet patiesībā nebija jau tā, ka Greisa būtu pārsteigta. Izlasījusi ziņu, gaišmate nevērīgi iemeta telefonu atpakaļ somā. Viņa labprāt būtu nodomājusi vēl kādu neglaimojošu domu, bet šoreiz savaldījās, lai nesanāktu nolādēt, kādu senu pakaļu, kurš pēc tam par to uzjautrinātos un tikai atriebtos alkatīgos veidos. Labi, daži no šiem veidiem arī viņai patika, bet tomēr... pašreiz Greisai nebija pārāk labs garastāvoklis.
Viņa piecēlās no savas vietas un palūkojās uz pārējiem.
- Ejam? - Greisa bija gatava pamest šīs mīlīgās telpas.

[Romija]

Abi tumšie gan apstiprināja Krisa izteikto domu, tomēr viņš nebija pārliecināts, ka viņam šāda informācija ir jāsaņem no pretējās frakcijas. Uzdevums varēja būt viens, bet vai viņi visu darīs plecu pie pleca, tas Krisam vēl nebija skaidrs. Ikdienā sardzes tik cieši nesadarbojās — to viņš zināja. Tāpēc tagad pirms celties un braukt uz kapiem, Kristofers paskatījās uz gaišajiem. Par septiņdesmit deviņu procentu skolotāju viņš nebija vēl drošs, bet Jans un Sibilla bija vecāki un zinošāki Sardzes nodaļas darbā. Izstrēbis tējas paliekas un tās papildinājis ar pēdējiem plaukstā palikušajiem riekstiem, Kriss bija gatavs pamest Fortūncepumiņu, lai dotos uz Haigeitu, kas no visiem varbūtīgajiem galamērķiem viņam personīgi interesēja visvairāk.

[echo3]

No virsotnes tālāk redzams. Cepumiņš vēstīja pietiekoši parastu lietu, bet, kā jau tas mūždien ir, saprast vēstījumu varēja dažādi. Sibilla ielika zīmīti makā, ko kārtīgi ielika atpakaļ kabatā. Burve palūkojās uz Benu un palocīja galvu, piekrītot Inkvizitora teiktajam un reizē atvadoties. Nekā jautājama viņai vairs nebija.

Sibilla piecēlās. - Dodamies. Uz Haigeitu. - Burve devās ārā no restorāniņa.

[Roviela]

Sebastjans par atbildi inkvizitora gauži nopietnajam skatienam pasmaidīja.
- Ne jau lai izmantotu. Drīzāk kā kaķis paspēlētos.
Šajā viņa teiktajā vīdēja vēl ne gluži līdz galam noformulēta ideja, kas, protams, kā jau bija ar idejām, varēja būt pavisam greiza un nepareiza, proti - kaķi, parastie mājas kaķi, redz visu visos Krēslas līmeņos. Kas liedz kaķim paspēlēties ar mantiņu, un pēc tam, kad tā izkustināta no vietas, tad to var paņemt jebkurš? Pats viņš pat īsti nebija pavērojis, kāda izskatās Krēsla, kad pats transformējas par tīģeri, bet tīģeris jau bija lielais kaķis nevis mazs istabas minka, un tas nebija viens un tas pats. Vismaz viņam nešķita, ka zvēra izskatā viņš ko dižāk vai dziļāk redzētu.

Koncentrējies uz ilgtermiņa plāniem vēstīja cepums. Iespējams, tas noderēs, lai gan pašlaik Jans nespēja iedomāties, kādā veidā noderēs.
Puisis noglabāja zīmīti kabatas portfelī, atvadījās no Bena un, piekrītoši pamājis jau ne reizi vien izskanējušajam - dodamies! draudzīgi uzskatīja Kristu, Vilu un Danielu, sak' - ejam! - un sekoja Sibillai.
Bija nedaudz interesanti, kā Greisa ceļos uz kapsētu šādā izskatā, un kādas izskatīsies viņas augstpapēžu kurpes pēc pastaigas pa zemainām taciņām. Tiesa, Jans nešaubījās, ka, ja nu kas, visam tiks uzlikta prasmīga ilūzija. Vai ne?

[Romija]

Jana ideju Kriss līdz galam nesaprata, bet Sibillas atbilde bija nepārprotama. Kriss atsveicinājās no Foksa un Fortūncepumiņa saimnieka un šķūrēja ārā uz ielas, kur apstājās. Viņiem bija jānokļūst līdz Haigeitai, bet droši vien ne ar metro, kā Kristofers ar draugiem bija braucis iepriekš. Viņam pašam transports nebija, un katram apburt savu šoferi arī droši vien nebūtu praktiski, tāpēc Kriss ļāva par šo plāna daļu parūpēties citiem.

Viņš vēlreiz ieslēdza telefonu un atvēra karti, lai gūtu vismaz kādu priekšstatu par tuvējo apkārtni. Kaut kur pusceļā pamanījis Kamdenu, Kriss jau nopriecājās, ka lieliskāku vietu, kur slēpt tāda paskata objektu, nevarētu iedomāties, bet tad atcerējās, ka scepteris diez vai būs pie parastajiem cilvēkiem un tiem redzams, tāpēc tālāku pētīšanu viņš pātrauca vismaz līdz brīdim, kad viņi nebūs uz ielas starp šiem parastajiem cilvēkiem.

[Sindra]

Daniela fortūnas cepumiņš vēstīja: Balts un melns ir tikai krāsas.
----


Foksa kungs vairāk necentās aizkavēt citādos. Galu galā, viņiem priekšā bija liels darbs un nebija ko lieki kavēt laiku sēžot pie galda.
Nekā vairāk ko paziņot viņam nebija. Tālākais bija sardžu pārstāvju rokās.
Bendžamins atvēlēja sasauktajiem burvjiem doties. Pats gan vēl palikdams pie galdiņa.

Izejot ārā no 'Fortūncepuma' pavērās Soho ķīniešu kvartāla pārpildītās ielas. Cilvēki steidza savās darīšanās. Un bija manāmi arī lieli tūristu pūļi. Londonā bija atsākusies tūristu sezona.
Tāds gabaliņš jau tā tāpat bija jāiet, kamēr nonāk līdz centrālajai ielai, kur varētu noķert kādu transportu, vai arī līdz metro stacijai. Tas nu bija burvju pašu ziņā, kādu transportu viņi grasās izmantot, lai pēc iespējas ātrāk nokļūtu līdz kapsētai.
Taču, Londonas iedzīvotāji zināja, ka ērtākais transports nebūt nebūs ātrākais. Teiksim, ja viņi tagad izvēlētos apmāt prātu kādam takša šoferim, tik un tā nāktos pavadīt krietnu laika sprīdi sēžot auto un gaidot kamēr auto izlauzīsies cauri pilnajām ielām, ārā no centra.
Te pat īsti maģija nespēja palīdzēt, ja meklētu izdevīgākos ceļus un caurskatītu varbūtības. Mašīna nespēja pacelties pāri, lai aizlidotu pār citiem spēkratiem, kas bija nosprostojuši ielas. Tādā ziņā ar metro tikt līdz kapsētai būtu daudz ātrāk. Un kāpēc gan nē. Jo melnā līnija, kas veda uz ziemeļu Londonu, atradās tepat netālu no Soho rajona.

Diena bija patīkami silta un saulaina. Tas pat īsti vairs nebija pavasaris. Te jau vilka uz vasaras pusi. Vismaz pagaidām nelikās, ka varētu būt lietus. Arī elektroniskās ierīces lietu nesolīja. Bet Londona bija un palika Londona. Tās laikapstākļi bija mānīgi. Nekad nevarēja zināt, kas sagaida pēc piecpadsmit minūtēm.

[Roviela]

Izkļuvis uz ielas, Jans pēc sena paraduma noskatīja, kas uz ielas mainījies, tad piegāja tuvāk Kristoferam.
- Ko rāda karte? - viņš ievaicājās. - Kur īsti tas ir?
Pēc šī jautājuma bija noprotams, ka puisim savulaik nav bijusi nekāda interese vazāties pa kapsētām. Nosaukumu viņš zināja, bet kur precīzi tas ir un kā tur tikt, to gan nē. Vismaz bez konsultēšanās ar karti.
- Spriežot pēc burzmas, man izskatās, ka visātrāk būs ar metro. Kā jums šķiet?
Auto bija daudz, sastrēgumi - kā parasti. Viss, gribi vai nē, notiek lēnītiņām un nesteidzīgi.

[Romija]

Kriss sastiepa roku ar viedtālruni. Viņa īkšķis atradās virs pašas Haigeitas. "Ar metro... tā laikam sanāk melnā līnija," Kriss pats ieskatījās un noteica. Tāpat kā toreiz. Atlika cerēt, ka pašnāvniekiem šī nebūs mīļākā diena, lai gan aptumsums noteikti nenāca par labu. "Ja ar metro, tad metro," kad tas bija noskaidrots, Kriss noteica un noskatīja apkārtni. Tā kā viņš uz šejieni bija braucis pa pazemi, tad zināja, kur ir ieeja. Atlika tikai izspraukties cauri ļaužu bariem un pasvīst piebāztā vagonā. Un ja jau bija nolemts par transporta līdzekli, tad nebija iemesla kavēties. Jo ātrāk viņi aizbrauktu, jo ātrāk uzzinātu vismaz kaut ko. Pat personīgas intereses apmierināšana kvalificējās kā plusiņš. Kamēr scepteris tiešā veidā neapdraudēja dzīvi, tikmēr varēja rīkoties pārdomāti.

[Rouzijs]

Greisa nesteidzīgi pameta telpas un devās ārā. Baltmate domīgi vērās uz tūristu pūļiem, kuri gāja garām ar pavērtām mutēm un norādīja uz katru ķīniešu piesprausto laternu, tējnīcu un ēstuvju nosaukumiem. No visiem šiem viņa pati vislabprātāk izvēlētos misteru Vū, tas bija salīdzinoši garšīgs un viņas maciņam lēts. Bet pretī esošajā skatlogā iekārtie gaļas gabali, sievietei vienmēr bija atgādinājušas ceptas žurkas, vai kaķus.

Burve zināja, kur ir kapsēta, viņa tur varētu nokļūt ar aizvērām acīm, bet atļāvusi izpausties biedriem sievietes lūpas klusēja, līdz tomēr viņa neizturēja un ierunājās.
- Tā ir melnā līnija, mums ir jābrauc līdz Haigeitai un tad nedaudz jāpaiet ar kājām. Es zinu, kur tas ir, bet vispār es labprātāk būtu braukusi ar taksi. - Īpaši lielas sajūsmas par cilvēku piebāztu metro Greisai nudien nebija. - Turklāt taksī mēs varētu iepazīties labāk. - Pasmaidījusi Krisam, Greisa atmeta pār pleciem garos matus.

Jā, varbūt kāds domāja, ka viņa nebija saģērbusies īstajās drēbēs, lai dotos uz kapsētu, bet patiesībā baltmatei bija vienalga, viņa nebija caca, vai bārbija, bet pagaidām savu īsto dabu sieviete pacentās neizrādīt, vai drīzāk mēģināja savaldīt savu mēli, lai nepateiktu kaut ko, kas apvainotu kādu gaišās puses pārstāvi. Jo viņi taču bija tik jūtīgi... tik gaiši... bet viņas dvēseli sen vairs nevarēja glābt.

[Mattiass]

Atvadījies no Bena Foksa un tad no mistera Čanga, kopā ar pārējiem ārā iznāca arī Daniels, kurš, uz mirklīti acis pievēris un pavērsies saules virzienā, pasmaidīja un pastiepās. Labu laiku viņš joprojām prata novērtēt. Kādi no Citādajiem ierosināja līst pazemē? Var arī tā. Līniju krāsas Deniju neatbaidīja. Viņš tikai nemanāmi īsi pabūrās. Tagad garāmgājēji instinktīvi ievēros sava pusmetra-metra distanci no viņu bariņa. Nav jau tā, ka Londonas metro Ziemeļu līnija būtu tā piebāztākā, un šis bija dienas vidus, taču Denijam diezko nenāca pie sirds cilvēki, kuri spiedās pa vidu svešiem bariņiem.
Nākamajā brīdī viņš pienāca pie Kristofera un Vila (ja pēdējais jau bija iznācis).
— Jūs līdz šim neesat redzēti? Sauciet mani par Deniju. Un šī daiļā dāma un mana kolēģe, — viņš ar galvu pamāja vajadzīgajā virzienā, — ir Greisa.
Laiki, kad ar sapazīstināšanu nodarbojās trešās personas, bija jau kādu brīdi pagājuši, un dziednieks negrasījās ļaut tādiem sīkumiem radīt neērtības komunikācijā.

[Romija]

Atminoties savus iepriekšējās reizes piedzīvojumus un zinot Londonas satiksmes ēnas puses, Kriss varētu pat piekrist baltmates idejai par taksi, kurā gan nāktos ļoti saspiesties, lai ietilpinātos visi klātesošie. Kristofers nebija pārliecināts, kā reaģētu Gaismas un Tumsas pārstāvji tik ciešā maisījumā noslēgtā telpā, tomēr izskatījās, ka no tumšās burves puses kāda reakcija jau ir sākusies. Kriss Greisai pasmaidīja un ātri nolaida skatienu, izlikdamies, ka vēl kaut ko pēta viedtālruņa ekrānā.

Kad Tumšais nāca iepazīties, Kristofers pamāja ar galvu un vēlreiz nosauca savu pilno vārdu. "Vai arī vienkārši Kriss," viņš piebilda, ja jau tika piedāvāti tikai vārdi. Tagad vismaz visus varēja kaut kā uzrunāt, nevis saukt paša izdomātajās iesaukās vai par Ej-tu. Šoreiz Kriss vairs nekautrējās noskatīt Greisas vārda īpašnieci. Grācija, iespējams. "Esmu nesen sardzē." Teiktajam bija neliela lepnuma pieskaņa, un arī jaunekļa augums pastiepās mazliet staltāks, it kā viņš savu amatu nestu kā spožu nozīmīti pie krūtīm.

[Urdrunir]

Viņa mūžā pirmais fortūnas cepuma vēstījums bija pietiekoši neuzkrītošs, lai tādu varētu saņemt arī parasts cilvēks. Vilis ieslidināja papīra gabaliņu žaketes kabatā. Tālāk viņš klausījās, vai pārējiem ir idejas par nokļūšanu tuvāk sceptera zādzības vietai. Pats viņš nebija no Londonas un nepārzināja ne vietas, ne līdzekļus, kas ļāva turp nokļūt. Gaišie uzņēmās iniciatīvu. Vai centās aizskriet pa priekšu tumšajiem? Vilis ar bļodiņu piespieda pie galda vairākas banknotes un steidzās līdzi pārējiem. Tad pēkšņi saminstinājās, aši atgriezās pie galda, paskatījās uz inkvizitoru un pagrāba vienu no viņa sargātajiem cepumiem. Otrs vēstījums nogūla kabatā blakus pirmajam.

Pārējie centās izvēlēties, ar kuru transportu braukt. Vilis izklaidīgi klausījās viņos. Ja jau jūs varat mūs taksī norobežot, tad to pašu jūs taču varēsiet izdarīt arī metro, vai ne? Vīrietim laikam likās, ka iepazīšanos taksī Greisa bija nolēmusi veikt intīmākā gaisotnē, kur nevar piedalīties dzirdīgas, bet nevēlamas ausis. Mums labāk būtu izmantot metro. Tur ir sastrēgums. Gaišais mags pamāja ziemeļu virzienā ar roku. Viņš neteica "iespējams ir" vai "varētu būt". Viņš teica "tur ir", it kā droši zinātu, ka mašīnas ir aizsprostojušas ielas. Kungs sāka skatīties apkārt pēc norādēm, kur jālien pazemē.

Ne tik nesen kā es. Viļa sejā atstarojās smaids, kad Denijs bija nolēmis iepazīties ar gaišajiem un Kriss bija atzinis savu pieredzes trūkumu. Vilis bija braucis uz Londonu tikai konsultēt, bet Lansels tā nebija mierā. Viņš bija paziņojis, ka labāk būs, ja Vilis būs oficiāls Nakts sardzes dalībnieks. Un Vilim nebija iespējas protestēt. Vils, tā jums laikam būs ērtāk. Vils Launbahs, Londonas Nakts sardze. Gaišais vēlreiz nosauca savu vārdu un pievienoja piebildi, kas liecināja, ka viņa pilnais vārds varētu būt grūti izrunājams vai neierasts Londonas iedzīvotāja ausij. Roku, kā gaišajiem pie restorāna galdiņa, mags tā arī Denijam nesniedza.

Redzējāt? Neatkarīgi no tā, kuru cepumiņu jūs izvēlējāties, jūs būtu saņēmuši tieši to vienu vēstījumu, kurš bija domāts jums. Vilim kaklā ieguldzēja viegls smiekliņš.

[echo3]

Visi runāja un prātoja par nokļūšanas iespējām Haigeitā. Sibilla piekrita vairākuma domām par metro un, jau izejot no restorāniņa, bija pagriezusies uz tuvākās metro stacijas pusi. Gāja viņa viegli, nekādi ļaužu pūļi sievietei netraucēja, jo burve, tāpat kā Daniels, bija nodrošinājusi sev apkārt brīvu telpu. Ļaudis pat neapjauta paši, kāpēc, Sibillai tuvojoties, viņi izvēlas paspert soli uz skatloga pusi vai uz mirkli apstāties.

Mēs jau ejam uz metro. - Sibilla atsaucās Viļa mēģinājumiem ieraudzīt Londonas metro stacijas zīmi. Viņa zināja, ka par Londonas Nakts Sardzi Vilis nemelo, lai arī Lansels savus darbiniekus nebija iepriekš brīdinājis. Cepumu pieminēšana bija temats, par kuru burve arī labprāt izteica savas domas. Arī smaidot, tāpat kā Nakts Sardzes jaunpienācējs, Sibilla teica, - Fortūnas lomu nospēlēja Inkvizīcija. Vispār būtu interesanti uzzināt, kādi motīvi viņiem lika to darīt. Bet tas taču ir interesantāk nekā iebadīt katram ar pirkstu - tu darīsi to un šito? Tagad ieintriģēti Citādie lauzīs savas galvas, lai atrastu atbildi. Ko arī vajadzēja panākt.

[Romija]

Kriss sekoja Sibillai. Ja pa priekšu peld ledlauzis, kurš atbrīvo ceļu, tad pārējiem nav nepieciešams īpaši piepūlēties. Tāpēc Kristofers gluži cilvēcīgi izbaudīja salīdzinoši ērtos apstākļus, kad neviens elkonis, plecs vai soma necenšas viņu iedunkāt.

Vila apgalvojums lika vēlreiz domās atkārtot sava cepumiņa tekstu. Jāteic, ka tas bija visai atbilstošs Kristofera raksturam, tomēr nezinot pārējo saturu, tik viennozīmīgi spriest nevarēja. "Tu domā, ka tas bija uzdevums? Manējais drīzāk izklausījās kā padoms, kas neko tieši nepasaka. Nevis dari to un to, bet nedari tā un tā," Kriss atbildēja Sibillai. Vismaz par sevi viņš varēja apgalvot, ka vairāk ieintriģēja uzdevums, nekā cepumiņa teksts, kas pat centās viņu piebremzēt. "Bet tie noteikti bija sagādāti cepumi, savādāk mēs varētu pirkt paši savus, ja gribētu, bet neviens tādus, īpaši apburtus neceltu priekšā." Šai daļai noteikti varēja piekrist. Varbūt pat Fokss tos bija atnesis pats, nevis izmantojis restorāniņa krājumus.

[echo3]

Es domāju, ka teksti cepumos ir kaut kas, kas katram pašam būs vajadzīgs, lai paveiktu uzdevumu. Nav teikts, ka rakstītais jāsaprot ļoti burtiski, lai gan vismaz mans teksts ir arī tieši izpildāms. Un varbūt... kad būs izdevība, palasi lapiņas tekstu caur Krēslu. - Sibilla atbildēja entuziasma pārņemtajam Kristoferam. Viņa gan pati nebija mēģinājusi izlasīt zīmīti caur Krēslu, doma par to bija prātā iešāvusies tikai šajā brīdī. Pirmajā izdevīgajā vietā viņa to izdarīs.

[Romija]

Izlasīt tekstu caur Krēslu Kristoferam nebija ienācis prātā. Viņš izķeksēja lapiņu no kabatas un izmēģināja to tagad, kad par iešanas virzienu un drošību rūpējās Sibilla.

[Mattiass]

— Apsveicu, Kris, — Daniela lūpās iegūlās viegls smaids, un viņš pamāja arī Vilam. Laikam atbraucējs. Gaišo rokas spiešanas paradumi vai to trūkums viņu šobrīd nesatrauca, un par to, vai Kristofers pēc kāda laiciņa nebūs Citādo lietās gauži vīlies, īsti arī ne. Tie ir Gaišie un tās ir viņu īpatnības.

Par cepumu lietām gan viņš saausījās, un, ilgi nedomādams, savā zīmītē ieskatījās vēlreiz, nu jau cauri mijkrēslim. Tieši aiz muguras neviena nebija, un īpaši arī nesatrauca, ja nu kāds viņam domāto tekstu izlasītu. Pēc tam zīmīte tika noglabāta atpakaļ.

[Rouzijs]

Un re, cik laicīgi, arī Denijs visus iepazīstināja ar Greisu. Sieviete apstiprinoši pamāja ar galvu, ka viņa ir viņa un neviens cits. Greisa sekoja visiem, ejot nopakaļ un cītīgi rokoties pa savu somu, līdz telefons iegūla viņas rokās. Uzmetusi aši tam skatienu baltmate mēģināja palūkoties vai arī metro nav kādas problēmas. Gandrīz vienmēr, kad bija jauks un saulains laiks, kāds pašnāvnieks bija izlēmis nosprostot visus ceļus, un mīcīties vienā vagonā ar sasvīdušajiem svešiniekiem viņa nudien nevēlējās.

Sieviete klusībā pie sevis kaut ko murmināja par to, ka Gaišajiem vajadzētu piebremzēt, savādāk viņa jutās tā it kā kāds no tiem vēlētos komandēt Dienas saredzes Citādo. Nē, nē... tā tās lietas nenotiks.

[Roviela]

Nu tu re! Janam palūkoties uz savu noburto papīra lapiņu arī nebija ienācis prātā. Ka noburta, tas bija redzams, pat auras taču bija.
Tiesa, viņš tieši pašlaik vairāk nodarbojās ar to, lai tiktu līdz metro stacijai kopā ar pārējiem, un tāpēc pētīja apkārtni, tajā skaitā caur Krēslu. Gan paspēs izlasīt tekstu vēlāk.
- Mans cepumteksts parastā variantā lika koncentrēties uz ilgtermiņa plāniem. Vai tas attiecas uz mani pašu, vai uz to, ka mantas paņēmējam ir ilgtermiņa plāni, es nezinu. Varbūt abi, - viņš pastāstīja. Galu, galā, tas nekādi nebija noslēpums, un teksts nekāds intīmais vai apkaunojošs.
Puisis pie sevis sajutās uzjautrināts. Kādi varētu būt viņa paša ilgtermiņa plāni? Dzīvot ilgi un laimīgi? Visādā ziņā - neslikts ilgtermiņa plāns! Viņš tā arī darīs.

[Sindra]

Kaut arī lapiņas nevienam nebija ienācis prātā pirms tam skatīt caur krēslu, īpaši liels zaudējums tas nebija un nenācās neko nožēlot, ka piemēram inkvizitoram nebūtu uzdots vēl kāds jautājums. Pat skatītas caur krēslu, lapiņas stūrgalvīgi rādīja to pašu tekstu. Nekā jauna.
Apmierinājuši savu zinātkāri, citādie varēja doties tālāk, stacijas virzienā.

Tā kā Daniels un Sibilla bija parūpējušies, lai cilvēki pārāk tuvu viņiem negrūstos virsū, tad nekādu dižo burzmu nejuta. Bet dienas vidū Londonas centrs bija visai cilvēku pārpildīts.
Bet nebija tik traki. Maģija palīdzēja, un kā izrādījās, tad arī melno līniju nemaz tik daudziem cilvēkiem šobrīd nevajadzēja. Metro pienāca pustukšs. Pagaidām nekas neliecināja, ka vilciens kavēsies, ka varētu būt kādas problēmas. Kristofers varēja atviegloti uzelpot.
Tie kuri vēlējās varēja apsēsties, jo jābrauc bija tāds gabaliņš un vilcienā nāksies pavadīt vismaz minūtes piecpadsmit.

Metro bija laimīgi aizkļuvis līdz Haigeitas stacijai.
Vilcienā citādie nebija manījuši neko savādu. Nekas šeit neliecināja par naktī notikušo sceptera zādzību. Tad nu atlika doties līdz kapiem un palūkoties, kas notiek tur.

Nebija gluži tā, ka kapi atradās teju vai pie metro stacijas. Tāds gabals, savas piecpadsmit minūtes bija jāiet ar kājām. Protams, citādie, ja laicīgi ielūkojās kartē un pamanījuši attālumu, varēja apturēt kādu vai vairākus izpalīdzīgus šoferus un palūgt viņus aizvizināt.
Tad pat nenāktos savām kājām kāpt augšup pa stāvo kalnu, kura virsotnē atradās kapsēta.

Bet, nu jā. Ar mašīnu piebraukt varēju līdz pat pašiem vārtiem. Vai arī pieiet ar kājām.
Rietumu kapsētas daļas vārti gan bija rūpīgi aizslēgti un kā jau iepriekš Kristofers bija informējis citus biedrus, tad kapsētas rietumu daļā ieiet varēja tikai gida pavadībā un noteiktos laikos. Šobrīd, acīmredzot, nebija paredzēts tūres laiks. Tādēļ arī vārti bija ciet.
Taču pie vārtiem atradās māja, kurā, protams, uzturējās sargs. Tā bija pusmūža sieviete. Un lai arī viņa pamanīja citādos, kas mīņājās pie vārtiem, viņa speciāli no savas būdiņas ārā nenāca jautāt, ko cilvēki vēlas.

Kapsētas austrumu daļa atradās ceļam, kas bija normāls braucamais ceļš, otrā pusē, un arī šeit bija vārti. Taču tie nebija tik pamatīgi kā tie, kas sargāju ieeju rietumu daļā. Patiesībā, austrumu daļa bija norobežota ar barjeru. Un šeit ieiet varēja jebkurš, kurš iegādājās ieejas biļeti par aptuveni pieciem paundiem. Blakus barjerai bija sarga būdiņa, kurā sēdēja apsargs - vīrietis. Arī viņš sēdēja savā būdā un neizskatījās īpaši ieinteresēts cilvēkos, kas tikko bija atkļuvuši līdz kapsētai.

Vismaz pagaidām citādie nemanīja neko īpašu. Ja palūkojās pa ceļu tālāk uz priekšu, tad tur bija parks. Protams, parks bija norobežots no kapiem un nebija gluži tā, ka kapos bija pavisam viegli ielīst no parka. Protams, nakts tumsā visādi varēja būt. Jo nebija jau tā, ka te kā muzejos būtu nolikta kamera uz katra stūra. Bet viens bija skaidrs uzreiz. Rietumu daļa tika apsargāta daudz centīgāk.

[Roviela]

Sebastjanam nebija iebildumu ne ar kājām aiziet līdz metro, ne vagonā pastāvēt kājās, ne arī parikšot stundas ceturksni, lai nonāktu kalna galā, jūtoties gluži mundrs. Galu galā formas uzturēšanai nevar paļauties vienīgi uz to, kas esi citādais, kam ar veselību nav problēmu. Reizēm ir derīgi parikšot.
Turklāt šādi viņi, iespējams, sadalīsies, un nenonāks pie ieejas, vai divām visi reizē. Tāds bars tieši slēgtajā daļā reizē ieiet kārojošo noteikti radītu aizdomas cilvēkos, un tādam baram noslēpties arī ir grūti.
Jans apstājās pie Rietumu daļas vārtiem, nopētīja, ka tie tiešām ir ciet, palūrēja pa šķirbu, kas tur redzams, izskatoties kā cilvēks, kas ir bijis pārliecināts, ka vārtiņiem ir jābūt vaļā.

Gaišais apņēmīgā gaitā pietuvojās sardzes namiņam, pa ceļam izlasot, kad paredzēta nākošā ekskursija, un, uzsmaidījis sievietei, parādot visus savus nevainojamos zobus, un reizē viņu pārliecinot, ka pulkstenis rāda mazliet nepareizi, un ka viņš ir gids, un ir kārtējais ekskursijas laiks, ierunājās:
- Labdien! Kārtēja grupiņa ir klāt. Daži man zvanīja, teica, ka aizkavēšoties, tos arī, lūdzu, ielaidiet, ja piesakās pēc brīža, bet mēs sāksim bez viņiem,- un gaidīja, kad sardze atslēgs vārtus.

[echo3]

Brauciens ar metro un pēc tam gājiens līdz kapsētai Sibillai nemaz nelikās ne grūts, ne tāls. Viņa joprojām uzturēja maģiju, kas apkārtējiem parastajiem ļaudīm neuzkrītoši lika ieturēt distanci un neinteresēties par Citādo bariņu. Diez vai kāds no metro pasažieriem vispār atcerēsies, ka braukuši ar Sibillu kopā vienā vagonā. Burve neaizmirsa arī reizi pa reizei pavērot Krēslas pirmajā līmenī notiekošo, bet pagaidām nekas neliecināja par kaut ko īpašu. Arī Fortūnas cepuma zīmītes teksts nemainījās.

Sibilla nemeklēja apkārtceļus, un tādējādi stāvēja blakus Janam, kad tas apvārdoja sievieti pie Haigeitas Rietumu ieejas. Tikmēr burve atkal ielūkojās Krēslā. Te jau varēja sākt meklēt sceptera pēdas.

[Rouzijs]

Greisa sekoja saviem kolēģiem uz staciju, nopīkstinājusi savu oyster karti, sieviete veiksmīgi tika caur vārtiņiem, lai tālāk varētu aizšļūkt līdz metro. Sagaidot transportu, viņa nekavējās ieņemt vienu no sēdvietām, viņa nekautrējās no apkārtējiem un nelika viņiem sevi aizmirst. Sievietei patika, ka uz viņu lūkojas, ka apbrīno viņas daiļumu. Arī pasmaidīt pretī kādam jauneklim Greisa nekavējās, tikai pirms kāpt ārā no metro viņa piemiedza tam ar aci, vērojot kā puiša sejā atspoguļojas neliela vilšanās par viņas izkāpšanu.

Arī baltmatei nebija grūti aiziet līdz kapsētai, patiesībā viņa zināja ceļu un pārējie to noteikti varēja ievērot, Greisa šo ceļu bija mērojusi iepriekš vairākas reizes. Bet kāpēc? Tas bija noslēpums, ja nu vienīgi kāds nesaņemsies pajautāt to skaļi...

Ar runāšanu sieviete ļāva tikt galā labajiem, pati paliekot stāvot nedaudz nostāk no vārtiem, lūkojoties uz otru kapsētas daļu.

[Romija]

Braucot metro, Kriss vēroja apkārtējos. No sākuma tāpat, bet pēc tam sāka apskatīt viņu auras. Pēc Foksa teiktā vajadzēja meklēt tumši zilu, tomēr neizskatījās, ka tā būtu īpaši populāra pasažieru vidū. Paspējis vēl apskatīt sociālos tīklus un izlasīt kāda kursabiedra sūtīto ziņu, ka nākamajā nedēļā fizikā gaidāms starppārbaudījums, Kriss nobumbulēja atlikušo laiku līdz izkāpšanai.

Tālāko ceļu Kriss noteikti nebūtu atcerējies pats, kaut arī vienreiz te jau bija nācis. Tādiem nolūkiem parasti kalpoja GPS un kartes viedtālrunī, lai nebūtu jāpiebāž jau tā visai noslogotais pauris ar ģeogrāfiskajām koordinātēm. Tomēr šoreiz viņiem bija nu jau cits ledlauzis-tvaikonis. Jana uzņemtais temps lika Kristoferam reāli iesvīst. Lai arī nekāds tiz.lenis viņš nebija, tomēr ar sportu pēdējā laikā nesanāca tik daudz nodarboties, jo lielāko daļu laika aizņēma tādas un savādākas lekcijas vai miegs. Brīžam pat apsvēris domu pieķert atlikušos metrus caur Krēslu, viņš tomēr nolēma to izmantot gadījumā, ja fiksie rikšotāji aizjozīs ārpus redzamības zonas. Kādam jau bija jāpaliek arī kopā ar meitenēm.

Nonākot pie kapsētu ieejām un ieraugot slēgtos vārtus, atmiņā atausa tā reize pirms vairāk kā gada. Protams, tad viņš nezināja, ka ir citādais, ka viņiem ir personīgais gids Jana formā un ka vārti nav šķērslis. Kamēr kolēģis laipni aprunājās ar sardzes sievieti, Kriss pakāpa pāris soļus nost no ieejas vārtu ēkas, un caur Krēslu nopētīja tās jumtu. Pat ja Fokss bija teicis, ka šī nav īstā kapella, tā tomēr bija un palika kapella. Pie reizes viņš arī uzmeta skatu abu sargu aurām, izlikdamies kā gluži parastas tūristu-interesentu grupas biedrs, kas apskata apkārtni pirmo reizi.

Šo rakstu rediģēja Romija: 20.04.2015 21:17

[Urdrunir]

Vilis nebija papūlējies uzzināt, kā cilvēki Londonā maksā par metro. Viņam arī īsti nebija nepieciešamības to darīt. Uz īsu brīdi viņš sataustīja savu ēnu un pacēla to no grīdas ar tādu vieglumu, ka varēja droši manīt, ka šī nav pirmā reize, kad mags ieslīgst krēslā. Tikai metro vagonā vīrs atkal izlīda Sibillas nodrošinātajā zonā. Visi, kam gadījās tajā brīdī pētīt fortūnas cepumu zīmītes, manīja redzamas pārmaiņas Viļa izskatā, kuras nebija pārlieku tipiskas tik seklam krēslas slānim. Kunga seju ieskāva garu matu pinkas pāri pleciem un kupla bārda līdz krūtīm. Viņš nedaudz atgādināja krustojumu starp indiešu guru un Kārli Marksu. Cilvēku ierastajā pasaulē Vilis bija gludi skūts. Pacietīgi ārzemnieks gaidīja, kad citi mudinās kāpt no metro ārā.

Uz ielas gaišais turpināja sekot Janam un Sibillai. Mūsu ir par daudz, lai mēs visi salīstu iekšā vienā mašīnā, vai ne? Garām brauca Londonas taksometrs un Vilis bez domāšanas atkal ielēca krēslā un iebāza savu noaugušo galvu pa auto logu, lai novērtētu tā izmērus. Tik pat ātri viņš izspraucās ārā un atkal uz viņa vaigiem spīdēja saule. Nebēdnīga dzirksts iespīdējās maga acīs. He! Es jau biju sācis piemirst, cik daudz privilēģijas patiesībā saistās ar dienestu sardzē. Viņš izmeta reizē visiem un nevienam, kas lika domāt, ka tur, no kurienes Vilis nāk, viņš kādreiz ir bijis aktīvs Nakts sardzes darbinieks.

Pie ieejas kapsētā kungs apstājās un pagaidīja, kamēr Jans tiks galā ar runāšanos. Tikai viņa acis meklēja sūnu, to sūnu, kas pārtika no emocijām, kuras sev apkārt izšļakstīja cilvēki un citādie, un kura auga daudzās vietās, ja uz to paskatījās ar krēslas acīm.

[Mattiass]

Pārējiem līdzi Daniels devās uz metro. Tā kā zīmīte jau bija izlasīta, Vila izrāde tika palaista garām. Vagonā dziednieks mierīgi varēja arī pastāvēt, tiesa, to ceturtdaļstundu garo gabalu viņš citkārt tādā situācijā labprāt paātrinātu. Tā kā šoreiz viņi nāca barā un nonākt galā pirms pārējiem, visticamāk, nebūtu lielas jēgas, tad, sportisks būdams, Denijs šo gabalu tempā nogāja kājām.

Greisas pārliecināto gaitu Daniels ievērot ievēroja, tikai neko nejautāja. Pirmkārt, viņam nebija paradums kolēģus iztaujāt, lienot viņu dzīvē, un to pašu viņš sagaidīja arī no viņiem. Otrkārt, tas varēja būt saistīts ar kādu viņai pagātnē uzdoto uzdevumu, kas pats par sevi bija iemesls šo tēmu nekustināt. Viņš tikai prātā atzīmēja, ka būs vēl kāds, kurš tai vietā orientējas. Parasti jau Citādie no kapiem un vietām, kur uzturējās veci ļaudis, izvairījās.

Runāt Daniels ļāva Gaišajiem. Līdz zināmam laikam varēja ļaut citiem parūpēties par lietas virzību, turklāt pozitīvs PR parasti Gaišajiem labāk arī gāja no rokas.

[Sindra]

Kapsētas dežurante iznāca no ēkas un pienāca tuvāk vārtiem. Skatiens nedaudz domīgi nopētīja Sebastjanu, taču jau tūlīt viņa atplauka smaidā un slēdza vaļā vārtus. - Jā, jā. Tu esi tas jaunais gids. Man Smita kungs teica. Nāc vien... - viņa atslēdza vārtus un ielaida citādo bariņu kapsētā. Redzi, tieši tik vienkārši tas bija. Iekļūt visur kur vēlas. Tikai neliela iejaukšanās cilvēka prātā un visi vārti atvērti. Gan tiešā, gan pārnestā nozīmē.

Vārti bija atvērti un citādie bija tikuši kapsētā. Raugoties uz vārtu kapelu caur krēslu, tā īsti nebija manāms nekas interesants. Taču kapsēta vispār atspoguļojās dažādās auru nokrāsās un bija visai izteiksmīga vieta, kur varētu vest jaunos citādos, lai viņiem izklāstītu par to kā emocionālas vietas izskatījās krēslā.
Vilim gan nebija jāviļas. Zilās sūnas te auga biezā slānī un kā izskatījās, tad neviens citādais nebija parūpējies par to iznīcināšanu. Zilā sūna gluži kā tāds mīksts lauks viļņojās pie viņu kājām.
Abu kapsētas sargu auras bija pavisam parastas. Sievietei tā bija gaiši sarkana. Viņa bija emocionāla būtne. Mēdza būt nedaudz valdonīga un pavisam noteikti nepiekāpīga jautājumos kas attiecās uz viņas darba pienākumiem. Kad vārtus uzpasēja Agneta, neviens kapsētā netika iekšā bez caurlaides. Vai ja vien nebiji citādais, kuram visi vārti atvērti.
Otra sarga aura bija pavisam parasta. Teju vai pelēka. Vīrietis bija jauns un pat vēl nebija izdomājis līdz galam, ko vēlas savā dzīvē darīt. Tā nu viņš strādāja kapsētā par sargu. Ak jā, Džons neticēja pārdabiskām lietām. Spoki, vampīri un tamlīdzīgie, viņam šķita pēdējās muļķības. Iespējams, ka tādēļ arī viņa skatiens tik sparīgi aizkavējās pie citādajiem un viņš visai sparīgi nopētīja, kā Agneta ielaiž šos cilvēkus kapsētā. Vīrieša skatiens pāris reizes palūkojās sāņus, tad atkal atgriezās pie vārtiem. Tomēr, pat ja viņā bija radušās aizdomas par kaut ko nepareizu, Džons nepameta savu posteni. Palika sēžam pie kapsētas austrumu vārtiem.

Nonākot aiz vārtiem, sākumā bija vienkārši. Te, no vārtiem prom veda tikai viens ceļš. Un citādie dodoties pa to, nonāca tādu gabalu nostāk no vārtiem un viņus tā īsti neviens vairs no ceļa neredzēja. Nu varēja justies brīvāk, taču priekšā bija cita problēma. Haigeitas kapi nudien bija lieli un ieraugot visus celiņus, pat citādajiem īsti nebija nojausmas, kur un kā doties būtu prātīgāk. Varbūt bija laiks pievērst skatienus biedriem, kas uz šejieni nāca pārliecinošākā solī, vai arī ceļā malā esošajai ceļa zīmei, kas vientuļi vēstīja: uzmanieties no atvērtām un applūdušām kapu bedrēm.

Paraugoties pa kreisi varēja redzēt, ka tur bija vairāk saskatāmas tādas kā mājiņu rindas. Kapličas vai slavenie dzimtu kapi. Kapenes. Uz labo pusi aizvijās celiņš, kas gāja augstāk kalnā un kas atradās tā ceļa galā... kas to lai zin.
Pa vidu bija ceļš no kura atzarojās vēl divi ceļi, kas laipoja starp kapu kopām un krustiem. Pussabrukuši kapi pieminekļi, sašķiebušies krusti... to te netrūka.
Caur krēslu bija grūti kapus vērot. Likās, ka šeit krēsla izsūca spēkus daudz ātrāk nekā citur. Citādajiem pat teju vai nebija jāieiet krēslā, kad viņi jau juta, kā tā atņem spēkus. Tā īsti arī nekādus īpašus pavedienus te nemanīja. Tik vien kā ziemeļu virzienā bija samanāms tumšs pleķis. Tam bija ļoti tumša un nelāga aura. Īpaši nepatīkami gaišajiem.

[Roviela]

Sebastjans piekrītoši pamāja un sekoja sievietei, pa ceļam prātodams, kas nez' ir Smita kungs, bet tad vārti tika atvērti, Jans pagriezās pret sievieti, uzsmaidīja, un lika aizmirst savu izskatu. Gaišais pagriezīsies, un vārtu sardze vairs nespēs viņu atcerēties. Otrs sargs gan arī viņus nopētīja, bet Jans šaubījās, vai pa tādu gabaliņu viņa seja būs bijusi labi redzama.

Kapsēta bija kā jau kapsēta. Samērā liela. Pie sevis nosūrojies, ka viņš nebūt nezina, kur atrodas meklējamā kapella, Jans, gidu tēlodams, braši soļoja pa celiņu uz priekšu, līdz viņi vairs nebija redzami no ieejas.
- Vai jūs kāds zināt, kur mums jāiet? - viņš painteresējās. Kaut kā inkvizitors nebija precīzi norādījis atrašanās vietu, vai arī Jans to neatcerējās.

Puisis caur Krēslu vēlreiz nopētīja, kas te ir un uz kuru pusi. Viņš nodrebinājās, jo bija skaidri jūtams, ka te uzturēties, nudien, nav patīkami.
- Tur, uz ziemeļu pusi, ir kaut kas nelāgs. Ejam?
Noticis? Atgadījies? Joprojām notiek? Pagaidām viņš to nezināja, bet, vispār jau, bija pārliecināts, ka visi pārējie arī to redz un sajūt.

[Romija]

Kriss šo vārtu atvēršanās brīdi bija gaidījis jau pirms gada, tāpēc jutās patīkami satraukts, kad beidzot tas bija izdevies. Ieejot iegšā, gan viņam nācās vilties, jo prieku ātri vien nomainīja tāds kā nogurums. Tik daudz Kriss saprata, ka to droši vien jūt tikai citādie. Būtu ticis pirms gada, viņš pie sevis nodomāja, ka tad droši vien šo ekskursiju izbaudītu vairāk, tomēr iekšā bija tikts, varēja vismaz mēģināt apskatīt apkārtni.

Kad Jans piedāvāja iet uz tumšā pleķa pusi, Kriss juta sevī mostamies pretrunas. "Tur ir tā kapella?" viņš vaicāja un mēģināja to saprast tāpat, bez iešanas tuvāk. Kapi šķita piemērota vieta, lai te varētu būt noticis arī kas cits, kas ar scepteri varbūt pat nav saistīts, tomēr, lai kā arī negribētos, Krisam nācās atzīt, ka droši vien tāpat nāksies iet apskatīt arī šejienes melnākās vietas. Ja gudrākie un pieredzējušākie uzskatīja, ka ir jāiet uz visnelāgāko vietu, Krisam īsti nebija iemesla nepiekrist. Sajūsma par Haigeitu bija noplakusi aptuveni līdz sūnu līmenim. Lai mazliet atjaunotu enerģiju un pozitīvismu, Kriss iemeta mutē dažus parastus riekstus. Ne jau viss viņa kabatās bija apburts.

[echo3]

Nebija jau tā, ka Sibilla nekad iepriekš nebūtu staigājusi pa Haigeitas kapsētu. Bet viņa nekad nebija īpaši interesējusies par kapellām, un Citādajiem kapsētas nebija patīkamas, ko varēja sajust pat pavisam vārgs Citādais, tāpēc meklējamās ēkas atrašanās vietu burve nezināja. Tagad, nopētījusi virzienus, Sibilla izdalīja divus īpašus - ziemeļu pusi, no kurienes atplūda nelāgi melna aura, un pakalnu, kādi parasti tiek izvēlēti tempļiem, baznīcām un, tātad, arī kapellām. Nebija nekāda iemesla secināt, ka ziemeļu virzienā atrodas vieta, no kurienes aiznests scepteris. Tiesa, tā varētu būt vieta, uz kurieni tas aiznests, un tajā pašā laikā caur Krēslu sajūtamais melnums var nebūt saistīts ar scepteri vispār. Bet! Tas melnums var nozīmēt, ka kāds pārkāpj Līgumu.

Kristofer, paskaties, lūdzu, vai Haigeitas plānā nav norādīta vēl kāda kapella, izņemot ieejas ēku. Un ejam uz ziemeļiem. - Sibilla uzsāka soļot melnā auras pleķa virzienā. Viņa nekomandēja Dienas Sardzes pārstāvjus, tie var nākt, var nenākt. Lai izlemj paši. Bet uz Nakts Sardzi tas melnums attiecas noteikti.

[Romija]

Kristoferu nesajūsmināja doma doties uz melno pleķi, bet Sibillas dotais uzdevums lika viņam justies noderīgam. Izķeksējis no kabatas telefonu, Kriss atvēra interneta pārlūku, kur joprojām bija atvērta iepriekš apskatītā lapa. Ātri pārskatījis informāciju un atradis norādi uz "parocīgu karti", Kriss tomēr vīlās, jo tajā bija attēlota tikai kapsētas apkārtne, bet pati meklējamā vieta bija vienkāršs rozīgs pleķis.

"Te kā kapella tiek minēta tikai pa kreisi no galvenās ieejas esošā ēka, kas ir kā apmeklētāju centrs," pameklējis vēl mazliet, Kriss atbildēja. Viņš centās pa vidu informācijas lasīšanai nezaudēt arī saikni ar apkārtni, jo tomēr interese, kā te izskatās, zudusi nebija. "Vēl ir katakombas un mauzolejs," viņš paritināja lappusi zemāk. "Hmm."

Arī karšu atvēršana nesniedza gaidītos rezultātus, jo kapsētā auga tik daudz koku, ka tie ar savu lapotni bija noseguši visu pārējo. Un satelītam, kas uzņēma attēlus, protams, vajadzēja lidot tieši vasarā!

"Nope!" Izmēģinājis vēl pāris variantus, Kriss padevās. "Karti var atrast, bet tur nav iezīmēta neviena cita kapella," viņš paskaidroja. "Vai nu nav pietiekami svarīga vai ir slepena. Varbūt redzama tikai citādajiem?" viņš prātoja. "Bet uz ziemeļiem ir visa jautrība. Tur ir katakombas, kaut kāds Lebanon aplis, ēģiptiešu vārti. Visi svarīgie objekti. Pa ceļam vēl kaut kāds ceļš ar lieliem kapakmeņiem. Un pļava. Tas būtu tas kalniņš?" Kriss skaļi prātoja, iepazīstinot arī citus ar iespējamiem apskates objektiem. Šobrīd viņš jutās kā gids. Visai dumjš iesācējs, kas pats savā kabatā varētu apmaldīties bez kartes.

[echo3]

Katakombas? - Kāds tagad masveidā nodarbotos ar zombiju ražošanu? Un tāpēc tas melnums? Lai gan, ko tur prātot. Ja tur darbojas kāds pārkāpējs, notikt var viss kas. Jo par pastāvīgu melno "pleķi" būtu zināms visiem. Un vēl kas, - Ja Bens mums par melnumu neko neteica, tad tāda te vēl nebija ne naktī, ne agri no rīta. - Sibilla savus prātojumus izteica skaļi. Ja jāstrādā visiem kopā, tad tā ir vienkāršāk.

[Rouzijs]

Greisa sekoja pārējiem iekšā kapsētā, sieviete palūkojās uz zilās sūnas lauku caur krēslu un nopūtās. Viņai riebās parazīti, ļoti, ļoti riebās parazīti, tāpat kā ņuņņas un čīkstuļi, kas neko nespēj izdarīt. Viņa šeit nejutās tik slikti kā gaišie, bet tomēr arī kapsētas apmeklējums nelika dejot stepu uz kāda pussagruvuša kapa. Arī zīme, par atvērtām un applūdušām kapu bedrēm nepalika nepamanīta. Par to gan baltmate pasmaidīja. - Vai tu re kā, mēs varam paciemoties pie mironīšiem. - Protams, šie bija seni kapi un viss, ko viņi varētu te atrast bija kauli. - Ja nu vienīgi kādam nav ļoti bail... - Īsti pat neizskatījās, ka burvei traucētu takas nelīdzenais un dubļainais pamats. Viņas gaita nebija mainījusies, tā joprojām bija eleganta un Greisa neaizķērās ne aiz vienas koka saknes, kuras veidoja lamatas parastiem gājējiem. Ja nu vienīgi viņai varbūt nedaudz bija žēl savas dārgās kurpes, bet tad atkal... gaišmate varēja atļauties nopirkt jaunas.

- Es domāju, ka kapella varētu būt tā ceļa galā. - Greisa parādīja virzienu, kur taka veda kalnā. - Ja es būtu gaišais, cik labi, ka neesmu... - Palūkojusies uz Danielu un pasmaidījusi, viņa turpināja. - ... tad es liktu scepteri, kaut kur, kur tas atrastos augstāk par citiem. No vietas, kur labāk var pārraudzīt apkārtni. - Vismaz tādas bija baltmatainās burves domas.
- Bet runājot par to tumšo pleķi, to vajag pārbaudīt, bet tur iespējams, ir kāds masu kaps, kur visi brutāli samesti iekšā, un tas mums var nepalīdzēt. - Bet par vienu viņa piekrita, līdz tam vajadzēja aiziet.

[Mattiass]

Redz, kā, zilās sūnas bija visai nepopulāras, bet neviens par tām negrasījās parūpēties. Denijs paraustīja plecus un ielādēja spēku tuvākajās, kurām tad būtu līdzi japarauj arī pārējās. Lai pārējie dara, ko darīdami, uz sava rēķina parazitēt zilajām sūnām viņš ļaut netaisījās. Ne tad, ja varēja ko darīt lietas labā, un šobrīd tas nozīmēja — sasaldēt un izšķaidīt uz neatgriešanos.

Ar miroņiem un pārējo misticismu saistītās lietas viņš atļāvās ignorēt, tādām gluži vienkārši neticēdams.
— Ja scepteris visu pārrauga, tad viss pārrauga scepteri, — Daniels atzīmēja. Nevarēja saprast, vai viņš Greisai piekrīt vai arī īsti nē.