Krastodziņu karaliste, [C][GM][PZP] Nolaupīta princese Arnika! Opcijas

[Ungaarijas ragas...]

Krastodziņu karalistē vienmēr dzīve bija ritējusi mierīgi, pārticīgi un jautri. Katrs darīja savu darbu, turklāt arī karalis bija lādzīgs un taisnīgs pagadījies un rūpējās, lai viņa pavalstnieki varētu labi dzīvot. Tomēr, lai kā arī to negribētos, labas dienas mijas ar ne tik labām, jaukas lietas mijas ar ne tik jaukām… Un tā ziedu mēneša (jūnija) septītajā dienā Bārbelītis V izsūtīja ziņnešus melnu strazdu mugurā, kuriem bija pavēlēts nolaisties ik pilsētā un ciemā, lai nodotu bārbeliešiem karaļa vēsti, kas izklausījās šādi:

Viņa Karaliskā Augstība Bārbelītis V ar skumjām paziņo, ka nolaupīta princese Arnika, viņa vecākā meita un troņmantiniece!
Bārbelītis V aicina ikvienu bārbelieti, kuram ir kas zinām par princesi Arniku, nolaupītājiem vai viņu ceļiem, ziņot par to karalim!
Tāpat Viņa Augstība aicina pieteikties bārbeliešus, kuri vēlas ņemt dalību pie princeses meklēšanas, solot par to izpildīt jebkuru no karaļa puses izpildāmu princeses izglābēju vēlmi!

Karaļa pils atradās pašā Varas pilsētas un arīdzan karalistes centrā, liela krastodziņu krūma pakājē. Tā bija celta no sakausētu smilšu blokiem, kas vienlaidus pārgāja viens otrā tik nemanāmi, ka nezinātājiem pils izskatījās pēc monolītas celtnes ar torņiem un tornīšiem. Parasti visos torņos plīvoja karogi, bet kopš princeses pazušanas visi bija noņemti.
Smilšu bloku ārējās malas bija jau stikla spožumā, tāpēc pils parasti laistījās vai visās varavīksnes krāsās un, atkarībā no laikapstākļiem, vai nu pārspēja ziedus savā košumā vai ieguva dūmakainu nokrāsu, vienmēr iekļaudamās apkārtējā ainavā. Visi bārbelieši zināja, ka pie pils celtniecības piestrādājuši labākie karalistes amatnieki, magi un alķīmiķi. Zem pils, pletās pamatīgs pazemes eju un telpu tīkls, kur visi pilī dzīvojošie apmetās pa ziemu. Šādas pazemes telpas bija zem visām mazļautiņu mājām un pilsētās tās bija pa pazemi savienotas ar ejām, tā ka ziemā nevajadzēja līst laukā un visa dzīve pārceļoja uz zemzemi līdz pavasarim, kas gan nenozīmē, ka bārbeliešiem nepatika ziema, un viņi neizbaudīja sniega dāvāto prieku.

Tagad bija vasara un pilsētā, kā arī pilī, mutuļoja rosīga dzīve. Drosminieki, kas pēc karaļa aizinājuma bija ieradušies uz pili, tika nekavējoties aizvesti uz Troņa zāli. Tā bija liela, ovāla telpa ar augstiem griestiem, pie kuriem karājās lielas stikla lustras, plašu balkonu visapkārt zālei, kuru balstīja resnas, izrotātas kolonnas, un neapšaubāmi tik svarīgu lietu, kā greznu, krāsaina stikla troni uz paaugstinājuma tās tālākajā galā.
Pa kreisi un labi karaļa tronim atradās vēl pa diviem ne mazāk grezniem troņiem paredzēti karalienei un visām trim princesēm.
Šobrīd tronī sēdēja karalis — padūšīgs mazļautiņš ar garu bārdu un matiem, greznu stikla kroni, rotātu ar dārgakmeņiem, tērpies greznās drānās. Bārbelītis V izskatījās visai sašļucis, lai gan centās to slēpt, un arī abas princeses, kas šoreiz sēdēja katra savā pusē karalim, neskatoties uz ierasto sēdēšanas kārtību (pa labi karalienes un Gundegas vieta, pa kreisi Arnikas un Zemenes vietas), izskatījās bēdu nomāktas. Zemene pat ik pa laikam pielika pie acīm savu zemeņsārto mutautiņu.
Abās pusēs paaugstinājumam bija sapulcējušies galminieki, kuri satraukti sačukstējās savā starpā, vai mēģināja mierināt karalisko ģimeni.
Augstākais padomnieks stāvēja paaugstinājuma priekšā. Tas bija slaids un stalts bārbelietis, tērpies melnās drānās (bet viņš vienmēr tā tērpās, varbūt domādams, ka tas piestāv viņa melnajai bārdai un matiem). Seja padomniekam bija bāla un stāja stīva. Viņa acis vērīgi nopētīja katru zālē ienākušo, it kā gribētu paskatīties viņam cauri.


OOC: Jūs droši varat aprakstīt savu tēlu darbības no karaļa vēstījuma dzirdēšanas līdz pilī ierašanās brīdim.

Šo rakstu rediģēja Ungaarijas ragaste: 28.01.2010 15:34

[beithe]

Jasmīns kā reizi prātoja vai tas nebūtu par traku izvilkt no treknā mazļautiņa (un ciema vecākā) kabatas viņa naudas maku, bet, nopietni, viņš bija pārgarlaikojies šajā miestā, kad no kriminālas rīcības viņu paglāba ziņnesis melna kraukļa mugurā. Karaliskas ziņas.

Princeses glābt! Nu labi, vienu princesi, bet tik un tā. Tas izklausījās bīstami. Jasmīna lūpas savilkās smaidā. Neparedzami un interesanti. Viņam nevajadzēja ilgi domāt, lai izlemtu doties misijā. Patriotiskas jūtas gan viņu nevadīja, tiesa, viss var mainīties, ja gadās nelaimīgo princesi iepazīt tā tuvāk.

’Varbūt no manis vēl iznāks godīgs mazļautiņš,’ doma kā bite izzumēja cauri prātam.
Jasmīna smaids sašķiebās, acis iemirdzējās un viņš atbildēja pats sev, tā klusu zem deguna murminot, ”Nēēē...”

Viņam nevajadzēja ilgu laiku, lai nokārtotu visas savas darīšanas ciemā, savāktu savu paunu un dotos ceļā uz Varu. Galvaspilsētā viņš nonāca teju dienu vēlāk, bet nebija jau muļķis – viņš vispirms noīrēja krodziņā istabu, apmazgājās no ceļa putekļiem, sakopās un tikai tad devās uz pili pieteikties kā drosminieks. Galu galā noputējušie, smirdošie, rupja paskata glābēji ar asmeņiem rokā, bija aizgājušo desmitgažu etaloni.

Nemaz nerunājot par to, ka Jasmīna amatā smaka un putekļi nodotu ātrāk par kleinu kāju. Ar klibu kāju vēl var paslēpties aiz kādas kastes, toties, ja tu od pa gabalu tevi atradīs, lai cik tālu tu skrietu ar abām veselām. Tiesa, Jasmīna kājām nebija ne vainas – viņš bija lielisks mazļautiņa eksemplārs.

Tad nu tā labi tērpies, bet ne gluži balles drēbēs (ja nu šos sadomā sūtīt ceļā uz karstām pēdām ?!), patīkami tīrs un vesels kā rutks – Jasmīns ieradās pilī.

[Hareki]

Torīt Mamaija pamodās saīgusi.

Jau vairāk kā nedēļu viņa bija klejojusi apkārt, meklēdama kādu darbu, bet nekā. Darbus, ko viņa vēlējās, viņai neviens nedeva, jo meitēns tak tādus darbus nespēšot veikt, bet tie darbi, ko piedāvājā, bija vēl garlaicīgāki par kāpuru fermu. Šādus tādus niekus viņa pa ceļam gan padarīja - kā sacīt, pa vēdera tiesu, bet pa nakti jau atkal lavījās prom. Vēl vakar pavecais pāris, kam viņa bija līdzējusi sameklēt paklīdušo laputu pulciņu, bij lūgšus lūdzies, lai Mamaija paliekot. Mamaijai gan bija žēl vecīšu, tomēr trauksmaina dzīve bija pārāk vilinoša.
"Eh, kas gan jūs, jaunos, var noturēt!" nočukstēja vecenīte, iespiezdama Mamaijai saujā pudeli saldā laputu slaukuma.

Mamaija izlīda no smilgu kaudzes un nopurinājās. Mati bija pilni ar rasu un mazliet sala. Rīts bija apmācies. Kaut nu ātrāk uzspīdētu saule!
Iedzērusi malku no vecenītes dotās pudeles, Mamaija sāgramstīja sauju kāpurbarības un pasauca spāri. Gluži līdz Mamaijai spāre nelidoja. Spāre uzskatīja, ka Mamaija vienkārši iet tieši tur, kur viņai jālido, un nebūt katru reizi neatsaucās meitenes aicinājumam.

Spāre jau bija teju nolaidusies, te pēkšņi tā aizšāvās prom. Pāri Mamaijas galvai pārslīdēja putna ēna. Melns strazds ar jātnieku mugurā aizlaidās tuvējā ciemata virzienā. Mamaija zināja, ka melnie strazdi nozīmē svarīgas ziņas. Un svarīgas ziņas Mamaijai bija jāzina!
Meitene izbēra sagatavoto barības sauju zemē, nopurināja druskas no kleitas un devās uz ciemu.

Viss ciemats murdēja un mutuļoja no izdzirdētajiem jaunumiem. Mamaija vēl nebija tikusi līdz ciemata tirgus laukumam, kad jau bija uzzinājusi visu ziņneša teikto, un divreiz vairāk - viņa neteikto, bet ciemata ļaužu klāt piedomāto. Nonākusi pašā laukuma vidu viņa jau zināja, ka Princesi Arniku aiznesuši seski uz ziemeļpuses mežiem, nolaupījuši sīļi, nozadzis Formira Varenā māsīcas dēls no tēva puses, kā arī to, ka viņa patiesībā aizbēgusi ar klejojošu dziesminieku un tagad kugojot lejup pa upi cekulainas pīles mugurā. Tomēr pa starpu visām muļķībām, Mamaija saprata- jādodas uz Varu.
"Jebkādas vēlmes piepildījums!" Mamaija jau redzēja sevi jājam spāru bara priekšgalā!

***

Pēc 3 dienām Mamaija nonāca Varā. Tādu spožumu un greznumu meitene savā mūžā vēl redzējusi nebija. Viņa klīda pa pilsētas ielām un pavērtu muti apbrīnoja visus neredzētos brīnumus. Kad Mamaija pienāca pie pils, viņu pārņēma nekad vēl nepazīta mazdūšība. Mamaija raudzījās savā atspulgā uz pils stikla mūra un nespēja saņemties doties tālāk. Viņa jutās tik neiederīga! Tik maza! Viņa pirmoreiz jutās kā mazs muļķa skuķēns. (Nenoliegsim - tieši tāda jau viņa arī bija).
"Kas vēl nebūs!", Mamaija pie sevis pikti nodomāja. Uz ātru roku viņa noskaloja seju strūklakā un pārpina savu bizi, ar mitru roku pieglauzdama nepaklausīgās cirtas (kas gan maz līdzēja, jo tiklīdz mati apžuva, tā atkal sprogas kā sarkana kodeļa izgaismoja viņas galvu). Cerams, ka karalis jūtas gana izmisis, lai pieņemtu palīdzību arī no maza skuķa!
Tad Mamaija dziļi ievilka elpu un spēra soli pār pils slieksni.

Šo rakstu rediģēja Hareki: 02.02.2010 09:19

[Elony]

Pamodies un paskatījies pa logu, Bo konstatēja, ka šī diena ne ar ko neizceļas un tikpat parasta, kā citas. Ticis galā ar mazgāšanos, matu un bārdas ķemmēšanu, kā arī apģērbšanos, viņš savāca savu Radījumu, kas gulēja bļodā ar ūdeni uz nakts skapīša pie viņa gultas, Bo devās lejā uz krogu, lai ieturētu lētas brokastis. Lētas tāpēc, ka nevis viņš būtu skops, bet tāpēc, ka viņam bija maz naudas. Radījumu viņš turēja uz pleca, jo Bo bija vienalga, ko citi par viņu domā, galvenais, ka klusē, jo ja ko teiks... nožēlos no tiesas.

Tiesa, brokastu laukā (auzu tume ar nedaudz svieta un rudzu maizi, Radījums arī drusku no tās dabūja.) Bo gan dzirdēja, ka ļaudis krogā apspiež kādus jaunumus, liekas, sliktus. Pēc neilga laika arī viņš uzzināja par princeses nolaupīšanu. Tiesa, tā vietā, lai saskumtu vai bēdīgi pakratītu galvu, uz viņa sejas parādījās smīns.

Nokārtojis traktiera rēķinu, Bo to pameta un steidzās uz galvaspilsētas pusi.

***

Iesaiņojies apmetnī, vai tam līdzīgā izstrādājumā, ar garu cepuri galvā, pils zālē iesoļoja persona, kuru nosacīti varēja dēvēt par burvi. Ja vēl seja šim būtu vecāka, cienīgāka, tā vietā viņš tik un tā atgādināja bārdainu un īgnu pusaudzi. Un kāpēc viņam uz pleca bija varde?
Bo noskatīja valdnieka ģimeni, kura tiešām likās nelaimes nomākta un tas radīja tādu kā līdzjutību. Tad uzlūkoja tumšajās drānās tērpto puisi ar bārdu, kurš nopētīja ienākošos drosminiekus un Bo saīga vēl vairāk. Viņš raudzījās šim tipam pretī un visvairāk jau uz viņa bārdu un likās, ka Bo paliek arvien drūmāks un drūmāks.

[Beppo]

Dorianam tāls ceļš nebija jāveic, patiesību sakot, to laiciņu starp lēmumu doties meklēt princesi un ierašanos pie karaļa, viņš nepacietīgi dīdījās. Ja tēvs ļautu, viņš mestos, ku deguns rāda, tāpat, vienā kreklā, basām kājām un bez jebkāda ieroča. Bet tēvs neļāva vis.

Vecās aukles aprūpēts un saposts, un ceļam sagatavots, viņš ieradās pie karaļa, paklanījās tam un gaidīja atļauju runāt. Un nudien būtu brīnums, ja šitādam staltam jauneklim, izturīgā ādas vamzī ar labu zobenu pie sāniem — un ar šo zobenu, starp citu, Dorians gluži labi prata arī apieties — paziņotu, ka viņš jau nu princesi neatradīs. Te gan apkārt bija sapulcējušies visādi salašņas, bet Dorians taču bija pārāks par viņiem visiem.

[Ungaarijas ragas...]

Kā jau tas reizēm gadās, princeses glābēji, lai gan ziņu dzirdēja un ceļu uz pili uzsāka dažādos laikos, tomēr pamanījās tur ierasties vienlaicīgi. Vismaz pirmie četri noteikti.
Galvenais padomnieks, sejā nepakustoties ne vaibstam visus pēc kārtas nopētīja. Tiesa, acis šim bārbelietim bija visai "runīgas": Jasmīnam tās pavēstija, ka neviens viņa solis netiks atstāts bez uzraudzības; Mamaijai likās, ka tās ir neizpratnē, ko tāds zemnieku skuķis domā pasākt un vai vispār ko līdzēt princeses meklēšanā; Dorianam apgalvoja, ka snīpja celšana uz augšu var beigties ar tā urķēšanos ceļa putekļos. Bo gan tika apveltīts ar tikko jaušamu smīnu un nevarēja saprasts vai tas uz labu vai ļaunu.

Tikmēr pats Bārbelītis V piecēlās no sava troņa, izslējās staltāk (bet tik un tā bija pusgalvastiesu īsāks par Galveno padomnieku) un nokāpa līdz jaunajiem piedzīvojumu meklētājiem.
— Esiet sveicināti manā pilī, drosmīgākie no bārbeliešiem. Man ir patiess prieks, ka jūs esat te ieradušies ar mērķi palīdzēt atrast Arniku. Tālāk ļaušu izteikties Augstākā padomnieka kungam, — karalis teicis savu īso, bet sirsnīgo uzrunu, par kuras patiesumu neradās šaubas, pamāja minētās personas virzienā.
Padomnieks stīvi panācās uz priekšu un bezemociju balsī uzrunāja princeses glābējus: — Lūdzu, sekojiet man…
Ja vien četrotnei nebija nekas piebilstams, tad viņi, garām paaugstinājumam, Augstākā padomnieka un karaļa pavadībā (kurš nokomandēja sargus gadījumā, ja vēl kāds ierodas sūtīt uz padomes telpu), caur durvīm aiz tā, un pa plašu gaiteni tika aizvesti līdz citai telpai.

Padomes telpa bija taisnstūra veida, ar arkveidīgiem logiem garākajā sienā, bez jebkādiem rotājumiem. Tās vidū atradās liels, apaļš koka galds, kura virspusi klāja aizsargājoša stikla kārtiņa un uz kura atradās liels svečturis ar atoņām resnām vaska svecēm, ap galdu bija novietoti astoņi koka krēsli ar augstām atzveltnēm. Divi no krēsliem, kuri atradās viens otram pretī, bija greznāki un ar atzveltnē iegrebtu kroni. Vienā no tiem apsēdās Bārbelītis V.
Augstākais padomnieks norādīja četrotnei, ka arī viņi var sēsties. Krēsli bija ērti, taču ne tik ērti, lai tajos varētu nejauši aizsnausties vai zaudēt modrību.

[Beppo]

Dorians pat neievēroja vecākā padomnieka nicīgo skatienu, viņš bija aizņemts, nopētot katru sīkumiņu padomes zālē. Ō, te viņš nekad vēl nebija bijis, taču zēna vērīgās acis ievēroja katru kokgrebumu krēslos. Ziņkārīgi viņš pastaipīja apkārt kaklu, vai kur neredzēs mazos sveču nodzēšanas zvaniņus, nu tos, ar kuriem padomnieki balsoja.

Ar sēdvietas izvēli viņš īpaši nekavējās, un apsēdās blakus karalim, pie kreisās rokas. Ja jau viņi bija ievesti šajā telpā, karalis tiešām ir norūpējies.

[Elony]

Bo bija gaidījis no padomnieka kaut ko līdzīgu runai kā karalim, bet nekā, pavēle sekot. Pat nebija iespēja piedienīgi pateikt kādu cēlu frāzi, neatpaliekot no citiem un tādējādi neizskatoties smieklīgi.

Bo sekoja, nicīgi saraucis degunu padomnieka virzienā, vismaz centās tā darīt. Bet joprojām klusēja. Ticis iekšā apspriežu telpā, viņš izvēlējās vienu no krēsliem un apsēdās. Mazais augums tādējādi vēl vairāk izcēlās, bet vismaz pāri galda malai redzēt varēja. Cepuri viņš noņēma un nolika klēpī, vardulēnu uzlika uz galda malas, kur tas tupēja, blisināja savas ačteles un kustināja pazodi.
Gaidīja, ko labu vai sliktu darba devēji teiks tagad.

[Bērziņš]

Diez vai nebūšu nokavējis, nodomāja Frauds. Taču atmetis šādu domu, kā neiespējamu - devās tālāk pils virzienā. Pie pils vārtiem kā vienmēr stāvēja divi draudīga paskata sargi. "Sveicināti, man sirds kvēlo un acis mirdz - vai nav par vēlu meklēt, kur Arnikas sirds ? Es nedaudz nokavējos, jo baznīcā aizlūdzu par Arniku." Sargi gan paskatījās ar bargu skatu un tomēr visa tā prineceses Arnikas pazušanas lieta bija uztraukusi arī viņus. Galu galā - kurš tad ir atbildīgs par drošību pilī ?!? Karalis gan viņiem netika pārmetis neko un tomēr vissmagākie pārmetumi ir pašpārmetumi. Vainas sajūta viņus nomāca. "Vai jūs nepasauktu atbildīgo, pie kura varu pieteikties un doties glābt princesi Arniku ?" Viens no sargiem nekavējoties Fraudu aizveda uz Padomes telpu pie Augstākā padomnieka.
Pieklājīgi pasveicinot karali, Augstāko padomnieku un pārējos klātesošos, Frauds netipiski sev - ar nopietnu sejas izteiksmi - apsēdās vienā no Augstākā padomnieka norādītajiem krēsliem.

[Hareki]

Visupirms Mamaija nodomāja, ka padomnieks viņai pilnīgi un noteikti nepatīk. Viņa juta tik mežonīgu kārdinājumu parādīt viņam mēli, ka nācās iekosties mēles galā, lai tā neizspruktu laukā. Nekas, mēles laiks vēl pienāks, ja būs tāda vajadzība!
Skatoties viņa stīvajā stāvā, akmencietajā sejā un ledainajā skatienā, Mamaija prātoja, diez kas ar to Melno Krāsnskruķi notiktu, ja viņam, nu piemēram, aiz apkakles aizbērtu sauju mežrozīšu sēklu matiņu. Vai tas liktu viņam izkustēties? Mamaijai likās, ka diez vai. krāsns kruķis paliek krāsns kruķis. Iespējams, labi, ka mežrozīšu pulveris šobrīd nebija pa rokai. Tomēr laba doma ir atcerēšanās vērta.

Turpretī karalis Mamaijai iepatikās uzreiz. Neskatoties uz to, ka Karalis bija galīgi sašļucis un dziļi nelaimīgs, Mamaijai likās, ka viņš noteikti ir ļoti omulīgs mazļautiņš. Ja Karalis nebūtu Karalis, viņa būtu piegājusi viņam klāt un no sirds viņu apskāvusi. Bet tā kā Karalis bija Karalis, un Mamaija- zemnieku meitēns, tad viņa izvēlējās krēslu Karalim pretī, un apsēdusies centās, cik vien iespējams uzmundrinoši, Karalim uzsmaidīt.

Nez ko šobrīd darīja viņas tētis? Un māšeles? Lai nu kā, atšķirībā no karaļa meitas, viņa nebija vis pazudusi, bet gan aizgājusi un atstājusi kādu ziņu par sevi. Un tūliņ pat viņa piespieda sevi nedomāt par to, ka atstātā ziņa, iespējams, tomēr bija pārāk īsa un strupa.

Atbalstījusi elkoņus pret gludā galda malu, Mamaija atbalstīja zodu pret cieši sakļautajām dūrītēm un gaidīja, kas notiks tālāk.

[Ungaarijas ragas...]

Dorians sveču dzēšamos zvaniņus nekur neredzēja, acīmredzot tos parasti atnesa tikai uz padomnieku apspriedēm.

Savukārt Mamaija pēc apsēšanās izpelnījās tik ledusaukstu Augstākā padomnieka skatienu, ka gribējās taisni vai nodrebināties. To mazliet sildīja karaļa smaids un draudzīgā acs piemiegšana. Nu jā, galu galā meitene bija apsēdusies Melnā Krāsnskruķa vietā un karalis pie sevis nodomāja, ka varbūt tas sapurinās padomnieku un liks viņam mazliet nolaisties no saviem augstumiem.
Nākamajā brīdī telpā ienāca pievilcīgi oranžā livrejā tērpies sulainis, kurš paklanījās un tad pievērsās karalim.
— Tēju, lūdzu, — Bārbelītis pieklājīgi vērsās pie kalpotāja, — un tasītes vairāk nekā vajag.
Sulainis atkal paklanījās un tā arī ne vārda neteicis izgāja.

Padomnieks nokrekšķinājās: — Varam sākt?
Karalis pat nepaspēja piekrītoši pamāt, kad durvis atkal atvērās un sarga pavadīts uzradās vēl kāds drosminieks. Arī Frauds izpelnījās spīvu Krānskruķa skatienu, kurā jautās domas, ka puiša vieta ir nekur citur, kā lopu laidarā. Bārbelītis atņēmis jaunpienācēja sveicienu, visbeidzot piekrītoši pamāja padomniekam.

— Tātad, — Augstākais padomnieks bezkaislīgi iesāka savu runu (ko arī tādā tonī turpināja), — princese Arnika no pils pazuda ziedu mēneša pirmajā dienā. Kā viņa izskatās jums vajadzētu zināt, tomēr ne visi būs princesi redzējuši tuvumā, tāpēc nosaukšu viņas pazīmes: kastaņbrūni, taisni, līdz ceļiem gari mati, gaiši zeltainbrūnas acis, divdesmit centimetrus un trīsdesmit piecus milimetrus gara, kreisās rokas plaukstas locītavas iekšpusē neliela rēta…

Šajā brīdī atkal ieradās sulainis ar paplāti, katram no telpā esošajiem priekšā uz galda tika nolikta stikla krūzīte, un tajā ielieta smaržīga augļu tēja. Visbeidzot galda vidū kalpotājs nolika krūzi ar atlikušo tēju un kanniņu medu, ja kāds savu tēju vēlējās saldināt. Bārbelītis to tūlīt izmantoja un ar vieglu smaidu padeva medus kanniņu tālāk blakussēdošajam Dorianam.

Augstākais padomnieks, kurš nebija apsēdies un runādams bija staigājis pa telpu, no tējas ar asu galvas mājienu atteicās. Tā vietā sagaidījis, kad sulainis aiziet, viņš turpināja.
— Uz šo brīdi ir kļuvis skaidrs, ka līdz ar princesi ir pazudis arī karalistes zīmogs. Tas nozīmē, ka šobrīd nav iespējams apzīmogot dokumentus, kas, es domāju, jūs paši labi saprotat, ir ļoti nopietna problēma. Pēdējās ziņas liecina, ka Arnikai līdzīga meitene pāris būdīgu un aizdomīga paskata vīriešu kompānijā ir redzēta vienā no zemnieku ciemiem Rasas pilsētas apkaimē pie viena no ceļiem, kas ved uz Formira Varenā impēriju. Tiktāl ir kādi jautājumi? — padomnieks nopētīja pie galda sēdošos, arī pašu karali.

[Elony]

Bo pacēla roku. Nevis tāpēc, ka gaidītu atļauju, lai varētu runāt, bet tāpēc, lai visi redzētu, kurš ir tas, kas runā.
Ziņa, ka princese ir nedaudz garāka par viņu, neiepriecināja. Nepietiek jau, ka vīrieši ir lielāki, bet tagad arī princese, kurai Bo prāt bija jābūt mazai un smalkai būtnei (par viņu jau nu īsākai).
Atmetot savus kompleksus, viņš spēja runāt tomēr tīri sakarīgi.

"Tas ir labi, ka zināms datums, kad viņa pazuda, bet gribētos zināt kur un cikos viņa redzēta pēdējo reizi. Princese taču dzīvo pilī, ja? Grūti ticēt, ka lieli burlaki tiktu iekšā nepamanīti.
Un rādās, ka mums nekas cits neatliek, kā doties pa pēdām jūsu norādījumam. Ir skaidrs, ka armijas kareivjus nevar sūtīt uz citu valsti, tādās lietās mēs varam būt noderīgi, bet pagaidām jau it kā viņi ir vēl valstī - vai ir nosūtīts kāds pārbaudīt šīs baumas, kamēr mēs te sēžam un malkojam tēju?"

[Ungaarijas ragas...]

Uh, varēja saprast, ka Bo jautājums ir aizskāris Augstākā padomnieka lepnumu, jo kaut kāds knau… es atvainojos, punduris ir atļāvies apšaubīt viņa kompetenci šādos jautājumos.
— Pēdējo reizi viņa redzēta ceturtajā ziedu mēneša dienā, astoņos vakarā. Ir aizdomas, ka nolaupītājiem ir bijuši līdzzinātāji pilī, jo tas viss ir noticis ātri un nemanāmi. Un princese nepalaistu garām neizmantotas viņu kļūdas. Tas nozīmē, ka nolaupīšanu visticamāk sarīkojuši mazļautiņi, kuri savu amatu prata.
Jā, protams, ka baumas jau ir pārbaudītas. Mēs nevaram apgalvot, ka redzētā meitene tiešām ir princese, bet ārējais apraksts sakrīt…

Padomnieks gribēja vēl ko bilst, bet karalis viņu pārtrauca un noskatīja drosminiekus: — Es atvainojos, padomnieka kungs, pirms mēs risinām tālākās sarunas, es vēlējos pateikt, ka esat aicināti izteikt savas vēlmes pēc ceļā nepieciešamā. Ceļamaize jau tiek gatavota, vai ir vajadzīgi kādi ieroči, kaut kas cits, kas varētu noderēt? Droši… Jo, kamēr tas tiks sagatavots, mēs varēsim turpināt sarunas.

Krāsnskruķis gan izskatījās esam citās domās, proti, vispirms pabeigt vienu lietu pirms ķerties pie nākamās, bet karalim neiebilda.

[Eņģeļu gūstekne]

Santons kavēja, Renimēni bija jāpadzirda un jāpabaro, galu galā puisis dzīvoja pie pašas Cīruļu un Krastodziņu robežas, tātad ceļš līdz pilij bija tāls.
Mazļautiņš ceļā bija pavadījis nedēļu, pateicība visiem svētajiem, zarkukaiņi bija burvīgi pārvietošanās līdzekļi, tie veikli lodāja pa kokiem un viegli pārkāpa no koka uz koku, smalkie zari bez problēmām spēja lielo kukaini noturēt.

Nokavējis pāris stundas Santons nokaunējies piegāja pie sargiem, Renimēni tika turēts kreisajā sānā, tā zaļi sarkanais krāsojums viegli saplūda ar rudmatainā puiša apmetņa krāsu. Izskaidrojis situāciju kādēļ ieradies un paskaidrojis par kavējumu iemeslu viņš atstāja kukaini pie apsargiem, tas tikai nopurināja savus ragus un ieliecis galvu saprotoši gaidīja. Tikmēr viens sargs lūdza sekot.

Izgājis cauri daudziem gaiteņu labirintiem Santons nokļuva vajadzīgajā telpā. Ieraudzījis karali un padomniekus puisis noņēma tumšsarkano cepuri un sasveicinājās.
-Ļoti atvainojos, ka ierodos tikai šobrīd, izsaku visdziļāko līdzjūtību par prienceses pazušanu, bet dodu savu zobu, ka darīšu visu, lai palīdzētu viņu atrast.-
Bija acīmredzams fakts, ka Santons to domāja pilnīgi nopietni, bez kādas divkosības, bez vēlmes iegūt kaut ko savā labā, sūnzaļās acis bija pilnas skumju.

[Elony]

Bo noskatījās, kā ierodas kavētās. Atlika cerēt, ka nekavēs lietu. Noskatījis šo puisi no galvas līdz kājām un palicis īgnāks (jo šis arī bija garāks par viņu), atkal pievērsās amatpersonām.

"Es personīgi neredzu iespēju ātri noskaidrot, kurš ir līdzdalībnieks pilī, tāpēc varu tikai ierosināt pēc iespējas ātrāk doties pa pēdām." Bo teica. Pēc tam viņš sāka diktēt par pārtiku, tonī, kas liecināja, ka tas ir ļoti svarīgi.
"Pārtika ir laba lieta un lūdzu, lieciet pēc iespējas vairāk augļu, arī žāvētu. Un labi ceptu maizi, kas ilgi paliek svaiga. Neciešu sausiņus un dārzeņus. Un treknu gaļu arī ne."
Pēc brīža, pārliecinājies, ka visu svarīgāko ir pateicis, atspieda muguru pret atzveltni un glāstīja savu bārdu.
"Varbūt derētu kaut kāda apliecība, ka mēs strādājam karaļa vārdā, lai ceļā sastapti valsts pakalpiņi... ē... amatpersonas, būtu draudzīgas." viņš piebilda.

[Ungaarijas ragas...]

Arī Augstākā padomnieka sejā nopētot Santonu bija manāms īgnums, it kā nupat būtu iedzerts malks par etiķi palikuša vīna.
— Savu zobu varat paturēt pie sevis, jaunekli, bet to, ko jūs palaidāt garām, varēs paskaidrot pārējie biedri, — padomnieks noskaldīja.

— Ak, — iejaucās karalis, uzsmaidījis Santonam,— esiet sveicināts pilī un neņemiet pie sirds mana padomnieka īgnumu, tam ir savi iemesli. Mēs nupat dzērām tēju un uzklausījām informāciju par Arnikas nolaupīšanu. Kā arī, ja jums nepieciešami kādi ieroči, varat pateikt, ceļamaize jau tiek gatavota.

— Apliecības? — Krāsnskruķis uzrāva kreiso uzaci un pasmīnēja, — Jā, nav slikta doma, likšu, lai tās sagatavo.