Šausmu sala, [PZP] Bermudu trijstūris Opcijas

[Lianjuks]

Šausmu sala.

Bermuda trijstūris.

Te nu būs. Cerams, ka nebūšu, ko sajaukusi, vai piemirsusi.
Atvainojos, jau savlaicīgi, par savām visām iespējamajām kļūdām.


Rijoko ( Elony )

Bija bijusi vētra. Nevarēja saprast, kas notika. Laiks likās vienkārši ideāls. Sākumā pūta patīkams ceļa vējš, bet tad iestājās tumsa un bezvējš. Nevarēja saskatīt savu degungalu. Džonka sasvērās. Nogranda pērkons, likās kaut kur nozibam zibens, bet bija tumšs. Gaisma pamazām cerīgi iemirdzējās, kaut kur augstu virs galvas. Apkārt valdīja klusums. Tad tumsai cauri izlauzās izmisīgi kliedzieni, bet Rijoko vēl joprojām neko neredzēja. Kliedzieni pieņēmās spēkā, kuģis valstījās no vieniem un uz otriem sāniem, kā satracināts vērsis. Sāka līt, bet joprojām bija tumšs. Cilvēki meklēja kaut ko, kas derētu, lai noturētu līdzsvaru, bet neko nevarēja atrast. Klājs bija slapjš un neviens nespēja noturēt līdzsvaru. Skanēja plunkšķi, it kā, kartupeļu maisi veltos pāri bortam un birtu ūdenī. tad atskanēja krakšķis. Kliedzieni pieņēmās spēkā, tie bija izmisuma kliedzieni. Nekas nebija redzams. Kuģis sāka strauji grimt.


Mesmers ( Džeroms )

- Džerom! Tu sutinātais jūras gurķi! – portugāliski aurēja kuģa kapteinis.

- Nāc šurp! Tie slaisti man līdz kaklam. Pastāvi pie stūres. Man dažs labs ērms jāpārmāca. - Nokāp`is no komandtiltiņa kapteinis devās uz kambīzi, lai apjautātos kokam, kaut ko, kas labāk palīdzētu ieriebt tiem airētājiem, kas dara neko. Galera slinki peldēja atklātajos ūdeņos, un kapteini tas bija nokaitinājis ne pa jokam. – Iedomājies! Šie skaitoties slimi!


Washulis ( Loranda )

Pirāti pētīgi nopētija Lorandu. meitene pie sieta pie fokmasta ar galvu uz leju viņus uzjautrināja.
– Labi uzvedīsimies? Ja tā, tad laidīsim tevim lejā. – smējās kāds notašķījies un ar rugājiem noaudzis vecis. Pirkstos vīrišķim bija daudz smagu zelta gredzenu, un tā krekls bija pamatīgi saplīsis. Bet viņš tik jaudāja truli smaidīt.

Kuģis rāmi šūpojās. – Nāksi lejā un dosi man vienu bučiņ?

Lorandas biedri bija iesprostoti kuģa tilpnē, bet tādēļ, ka Loranda viņiem patika vislabāk viņai bija vaļa redzēt sauli – žēl, ka tikai ar kājām gaisā. No kambīzes puses skanēja jautri smiekli. Loranda ar iedzērušo ārpus kuģa telpām bija viena.


Semijs ( Raiens )

Jahta bija noenkurojusies netālu no Bahamām. Vismaz tā bija iepriekšējā vakarā.

- Raien! Tu neticēsi! – kāds sāka raustīt Raienu ārā no gultas – bija seši rītā.

- Mūsu enkurs ir pazudis! TAS VĒL NAV VISS! Iedomājies! Mēs jūras vidū esam apzagti! Gandrīz nekas uz jahtas nav palicis! Motors ir izārdīts, it kā pats nelabais būtu tur ārdījies! Stūre nolauzta! Gribi dzirdēt vēl! NEVIENS NEKO NAV REDZĒJISUN PAT NE DZIRDĒJIS! – Raiena degungalā aurēja garš un slaids jauneklis. Zaļām šaudīgām ačtelēm, šauru mutes līniju, un ugunīgi sarkaniem matiem. – Klājs ir tā izpostīts, ka nesaprotu, kā to varēja izdarīt mums nedzirdot! Un vispār kāda velna pēc mēs gājām gulēt! Mēs taču gribējām... – aizelsies jauneklis beidzot aizvērās.


Apaču tuksneša rēgs ( Donkihots )

Viņš atradās milzīgā mucā. Tiešām milzīgā mucā. Galva sāpēja un pēdējais, ko viņš spēja atcerēties bija, tas, ka dabūjis ar airi pa galvu. Bet par to viņš nevarēja būt drošs. Viņš neredzēja uzbrucēju. Muca nepatīkami zvalstīja vīrieti. Viņu uzmodināja kāda savāda skaņa. Kāda salda balss sauca.

- Dokinkot! Dokinhot! – apkārt mucai pletās plašs bezgalīgs ūdens. Saucējs nebija redzams.


Storyteller ( Leanna )

Stjuartes pastaigājās pa lidmašīnu, kā pa skatuves mēli, un tik vienmuļi kladzināja.
- Riekstiņus, dzeramo? – papēžiem klabot stjuarte nozuda pilota kabīnē. Blakus Leannai uz galvas uzmaucis stereo austiņas gulēja kaut kāds japāņi puišelis. Viņš bija iesnaudies, un lidojums vilkās jau bezgalīgi. Pēc mirkļa Leannai paskrēja garām, kāda noraizējusies tukla stjuarte. Blakus atskanēja īdzīga balss, bet no otras puses, kur negulēja japāņu puišelis.

- Māsiņ, es gribu riekstiņus! – dīca rižs puisēns, ar šķelmīgu smaidu.

- Ja nedosi – kliegšu. - Tas patiesībā nebija, kaut kāds puisēns, tas bija Lorijs, bet tuvumā nevienas stjuartes. – Es tiešām kliegšu, Lea! – un zēns atrullēja apakšlūpu, kā uz raudāšanu.


Džezā tikai meitenes ( Melānija )

- Lūdzu, mīļie lidmašīnas pasažieri. – iesāka stjuarte – ja varēja ticēt nozīmītei, viņu sauca Salija. – Mēs esam nomaldījušies no kursa. Tādēļ lidojums ievilksies. - Melānija bija iestūķēta starp dieviem resniem vīreļiem, no kura viens siekalām tekot, nolika galvu uz Melānijas pleca. Stjuarte aizsteidzās uz lidmašīnas aizmuguri.


Džea ( Gvendolna )

Gvena sēdēja mīkstā, ērtā krēslā, un lidojums bija debešķīgs. Lidmašīna šķēla mākoņus, kā kuģītis ūdeni. Pie Gvendolnas pienāca djuarte (stjuarte) un pasniedza viņai mazu kastīti, ko varēja viegli paslēpt plaukstā. Kastīte bija pilna ar dažādām kapsulām, tabletēm, un tad djuarte pasniedza Gvenai glāzi. – Jūsu pusdienas kundze. – lidmašīnas salons bija koši zils, negribīgi pasmaidījusi djuarte devās prom.


(OCC: tās kapsulas ir nākotnes pusdienas, vakariņas un brokastis, normāla ēdiena tik pat kā nav, jo zemes resursi teju izsmelti. Normāls ēdiens aizliegts, atlikušās dabas aizsardzības dēļ. Nepārmetiet. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/xD.gif) )


Hworang666 ( Valters )

Valters atradās uz milzīga kruīza kuģa. Viņš stāvēja uz klāja, tālumā patīkami čīgāja vijoles. Kaut kas aiz muguras nosprakšķēja un uz kuģa pazuda elektrība. Atskanēja pārsteiguma elsieni, tad atskanēja smiekli. Visi jau bija pieraduši, ka elektrība šodien niķojas. Tā jau bija labu laiku, kopš viņi kuģoja pa Bermudu. Ausīs ielauzās izmisuma sauciens un divi jaunieši pieskrēja pie Valtera.
– Cienījamais, neviens mums netic! Mūsu draugs pārvēlās pār bortu un, un...! Nāciet paskatieties! – abi jaunieši bija par Valteru jaunāki, bet viens bija par viņu augumā plecīgāks un garāks. Abi likās izmisuši. – Mēs nezinām, kā tas notika, ser. Lūdzu, nāciet!


Aiva ( Volfs )

Volfs bija izmircis, no galvas līdz kājām. Viņa ceļi bija iegrimuši glumās zilaļģēs, un degunā sitās sāļā jūras smaka. Netālu mētājās lidmašīnas atliekas – sadragātas un sakusušas. Apkārt pletās sausa un nemīlīga pludmalīte, bet priekšā augsta un kaila klints. Debesīs virmoja kaut kas līdzīgs polārblāzmai. Tikai tā bija tāda indīgi zaļa un spoža, ka acis žilba . Aiz muguras pletās okeāns. Tas likās sastindzis. Apkārtnē valdīja vēl lielāks klusums nekā uz mēness. Tā likās ļoti nemīlīga. Pat viļņus nevarēja dzirdēt. Vienīgi Volfa sirdspuksti bija dzirdami, un skanēja jocīgi. Atmiņā bija kāds desmit minūšu robs. Nebija skaidrs, pa kuru laiku viņš te lāga nokļuvis. Tā vienkārši bija.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 02.04.2008 18:01

[Hworang666]

Valters neiecietīgi nopurināja kaut ko nesaprotamu, kad atkal pazuda elektrība. Viņu kaitināja jau tas fakts vien, ka viņš nevarēja pienācīgi izbaudīt krīza dotās iespējas pēc pilnas programmas, jo, uzreiz kā viņš devās uz kādu interesantu izklaides vietu, pazuda elektrība un viņš bija spiests atmest ar roku šai nodarbei. Bet, mirklī, kad pie viņa pienāca abi puiši, Valters nopriecājās, jo šķita, ka vismaz beidzot varētu būt kas interesantāks. Ieinteresēts viņš ļāvās mirkļa aicinājumam un ierunājās viegli skanīgā balsi: tātad, puiši, kur ir jūsu draugs?

[Malduguns]

Leanna bija iegrimusi kinožurnālā. Pareizāk sakot, ar to viņa centās nomaskēt savu milzīgo vēlmi pagulēt. Straujā augstuma maiņa bija likusi viņai justies miegainākai nekā pirms tam un Leanna nepārtraukti žāvājās, jo ausis krita ciet. Šķita, ka ausīm šī ciet krišana lidojumu laikos ir kā burvīga izklaide, kura Leai krita uz nerviem. Tomēr viņa to pacieta. Lidojums likās nejēdzīgi ilgs, turklāt Lorija īdēšana bija vēl jo kaitinošāka.
-Tas, ka tu esi mana idiotiskā sirdsapziņa nenozīmē, ka tu te vari kaut ko pieprasīt,-Leanna uzšņāca īdētājam.
Meitene sāka lūkoties kur ir kāda stjuarte. Apaļīgā skraidelētāja viņu apkalpot nevarēs, tas bija fakts, tādēļ Lea lūkoja pēc kādas citas.
No iepriekšējiem riekstiņiem bija palikušas nodevīgas pēdas uz meitenes zaļās kreklublūzes un melnajām biksēm, viņa notrauca šīs drupačas un īgni uzlūkoja Loriju.
Tad atkal paraudzīja, kur varētu būt kāda stjuarte.

[Aiva]

Nabaga Kolibrijs, Volfs nodomāja, skatoties uz lidaparāta atliekām. Tomēr viņš bija šeit, un zem kājām, kaut neviesmīlīga, bija zeme. Visticamāk ka Bermudas. Brīdī, kad Volfs bija pacēlies patruļlidojumā, viņi bija atradušies aptuveni 100 jūdzes no Bermudām, un tieši tobrīd nez no kurienes bija iznirusi tā jeņķu lidmašīna. Divas bumbas, un Volfam vairs nebija kur nolaisties. Lidmašīna bija mēģinājusi notriekt arī Volfu, taču helikopters izrādījās pietiekami veikls, un pēc vairākiem veltiem mēģinājumiem amerikāņu pilots pagriezās uz ziemeļiem, visticamāk uz bāzes pusi. Volfam neatlika nekas cits kā sekot viņam - Bermudas bija tuvākā cietzeme, ja neskaita Ameriku kaut kur tur tālu uz rietumiem...

Zābakiem žļurkstot, Volfs sāka brist uz atlūzu pusi, taču jau pirmais skatiens liecināja, ka te nekas vairs nekad nepacelsies gaisā. Tas mierināja. Galu galā, priekšniecība bija pavēlējusi nekādā gadījumā nepieļaut, ka sabiedrotie iegūst savā rīcībā neskartu aparātu.

Pārliecinājies, ka ar lidmašīnu viss ir cauri, Volfs pagriezās uz klints pusi, novērtējot, kurp doties tālāk no liedaga. Kaut kur augšā vajadzēja būt Bermudu salu radiotorņiem, un ja ne uz šīs, tad uz kādas citas no salām amerikāņu bāzei.

Šo rakstu rediģēja Aiva: 02.04.2008 18:19

[Lianjuks]

Hworang666

Abi saskatījās.
- Pārkritis pār bortu. Sekojiet. - tad abi puiši apcirtās un metā uz kuģa pakaļgalu.
Nonākuši aizmugurē abi apstājās, un garākais ar pirkstu norādija ūdenī.
- Te! - vietā uz kuru norādija jaunieši, bija pilnīgi rāms ūdens. Augumā mazākais no jauniešiem balsij drebot ierunājās.
- Varbūt noslīka. - bet tad viņa biedrs iesaucās - Paskaties! - aiz kuģa vienā vietā ūdens sāka burbuļot, kā verdošs ūdens katlā. Burbuļojošais ūdens laukums strauji izpletās. - Kas tas? - tad kuģis smagi sašūpojās. Abi jaunieši pieķērās margām, lai nepārveltos pāri bortam. - Un, kas bija tas?


Storyteller

Lorijs skaļi iekliedzās.
- Es gribu riekstiņus! - vairākas samocītas sejas atskatījās. Kaut kur atskanēja nikns sauciens.
- Savaldiet to puiku! - pēkšņi izdzisa elektrība un lidmašīnā iestājās klusums un tumsa, klusums ilga pāris sekundes simtdaļas. Tad lidmašīna strauji sasvērās, atskanēja kliedzieni. Lidmašīna gāzās. No krēsla izslidējis Lorijs iesaucās.
- Tas nebiju es! - un panikas pārņemtie cilvēki, kam pamats bija zudis zem sēžamvietas sabira sirdsapziņai virsū. Iestājās tāds, kā bezsvara stāvoklis. Lidmašīna krita un visi, kas nebija piesprādzējušies lidoja pa lidmašīnu, kā pieneņu pūkas. Tikai kliedzošas, smagas. Leannas gredzens nokaita, kā balta dzelzs, tā nebija gadījies, kopš nometnes laikiem.

Aiva

Pār Volfa muguru noslīdēja kāda ledaina roka, pat caur drēbēm, to varēja sajust.
Aiz muguras viņam stāvēja sieviete, viņai varēja būt gadi - divdesmit. Svešiniecei bija gari, balti mati, kas ieskāva viņas nopietno un tomēr bērnišķīgo seju. Sieviete mēmi nokustināja lūpas un ar savu zaļo acu skatienu nopētija Volfu.
- Mani sauc Erisa. Vai esi apmaldījies? - sievieti darīja neparastu fakts, ka viņa bija ģērbusies vienā skopā, baltā kleitiņā, un viņa sev šai drūmajā nostūrī nebija pat kurpes uzvilkusi. Baskājainā būtne gaidīja atbildi.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 02.04.2008 19:05

[Malduguns]

Leanna kārtējo reizi nobolīja acis par Lorija gražīgumu. Meitene uzskatīja, ka viņš ir pietiekoši pieaudzis un tikai izmanto savu sīkaļas stāvokli.
Tomēr tad lidmašīna sasvērās un Leanna cieši iekrampējās priekšējā krēslā. Viņa bija piesprādzējusies, tomēr kratīšanās un cilvēku virpuļošana pa lidmašīnu nebija no tām patīkamākajām lietām. Leanna aizvēra acis. Meitene nejuta bailes, vien vieglu uztraukumu. Viņa juta to, ka drenalīna līmenis ceļas, tomēr necentās sevi nomierināt. Miers jau tāpat ieplūda viņas apziņā.
Vienīgais, kas lika Leai atgriezties šajā pasaulē bija dedzinošas sāpes gredzenā, kurš nekad nenāca nost no viņas pirksta. Gredzenā, kurš viņai bija kopš tās dienas, kad viņa bija nokļuvusi tajā šizofrēniskajā nometnē. Viņa rakstīja scenāriju stāstam ar līdzīgiem notikumiem un pagaidām meitenei veicās ļoti labi. Daži tēli, piemēram, panks, no turienes bija izgriezti, bet visā visumā stāsts palika tāds pats. Tikai bez muļķīgas romantikas, kura domāta vienīgi pusaudžiem.
Leanna pavērās uz gredzenu, kurš bija ieguvis sudrabainu nokrāsu.
-Kas, pie velna,-meitene nomurmināja.
Tas, ka Lorijs bija kaut kur zem cilvēku masas, viņu neuztrauca. Bija bijis arī sliktāk. Un sirdsapziņu nogalināt, šķiet, nebija iespējams. Dažbrīd Lea būtu atvieglota, ja viņai tādas nebūtu. Vismaz ne tādas kā Lorijs.

[Elony]

(OCC: nu par kļūdām... (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif) tas ir burinieks pēc eiropiešu parauga. Japāņu tradicionālie kuģi līdz Atlantījas okeānam netiktu.)

Ja būtu laiks, tad Rijoku meklētu iespēju palīdzēt ģimenei. Bet tāda nebija. Jūra bija ļauna. Pareizāk okeāns, kas ir vēl sliktāk.
Dēļi, koka dēļi no kuģa. Rijoku pamanīja tos un metās ūdenī un pieķārās dēļiem.
Tikai nenogrimt ar visu kuģi...
Viņa neko neredzēja un nesaprata. Baidijās, ka panikā ķersies klāt citi...
Bet Rijoku kaut kādēļ negribēja mirt.
Bet kā lai izdzīvo, ja esi okeāna vidū? Kā?

[Džezā tikai Meit...]

Melānijai bija pavisam draņķīgs garstāvoklis. Jau no paša rīta viņai gadījās visādas nelaimes ieskaitot to, ka tika iebāzta lidmašīnā starp diviem neiedomājami milzīgiem vīriešiem. Viņa īdzīgi sēdēja pusi lidojuma rokas salikusi klēpī un klausījās pleijerīti, cenšoties ignorēt blakussēdošā mēģinājumus piesaistīt viņas uzmanību, lai uzsāktu sarunu. Viņa izņēma no rokassomas paciņu pistāciju. Viņa atplēsa to un skaļi nolamājās, kad daļa to aizlidoja uz visām pusēm. Tad viņa mulsi atvainojās pārējiem, kuri uzmeta viņai nedaudz sašutušus un tikpat apmulsušus skatienus. Viņa pavērās uz stjuarti, kura stāvēja prieks''a un kaut ko noteica par lidojuma ievilkšanos. Melānija saniknota atlaidās krēslā un paņēma pāris pistācijas. Pēkšņi viņa sajuta, ka uz viņas pleca uzgulstas kaut kas smags un palūkojās kas tas varētu būt. Pretīgumā saviebusies, meitene pagrūda vīrieša galvu nost un noteica.
- Atvainojiet, cienītais! Turiet galvu pats uz saviem pleciem! -

[Semijs]

Raiens uzšāvās sēdus no savas gultas. Puisis atcerās, ka ar draugiem dzēra, smējās un runāja pa dzīvi līdz visa bilde pazuda.
-Atslābsti Arčij!(Sauksim viņu pa Arčiju (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/xD.gif) ) Ko? Enkurs nav? Wtf? Kādā sakarā? Vienkārši ````... Es to pats gribu redzēt!-
Puisis izlīda laukā no gultas un gāja uz klāja, lai redzētu, kas noticis.

[Hworang666]

Valters pārstiegts iesāka: veči, nezinu kā jums tas izdevās, bet šaubos, vai jūsu draugs ir... Nezinu kas tas bija, bet ceru, ka tas nebija kāds milzīgs astoņkājis - mutants no vakardienas šausmu filmas. Balss tembrs saasinājās, kad viņš strauji pieķērās margām. Kādas idejas? Un kas ir jūsu draugs? Viņš pārjautāja ar acīm meklēdams glābšanas riņķi, to atradis, piesēja to pie virves, virves galu pie margām un gatavojās lekt ūdenī pēc cietušā.

[Īvs]

OOC: Es sapratu, ka no mucas var redzēt ūdeni un ainavu. Tā?

Iedūra. Donhihotam smeldzoši iedūra kaut kur galvas apvidū.
Aghh... Kas še...? Kas par vietu!
Vīrietis ar savu strupo delnu paberzēja pieri un, pavēris muti, neticīgi lūkojās apkārtnē. Pamats zem kājām grīļīgi kustējās un jebkurā brīdī draudēja viņu apgāzt augšpēdus, taču viņš to nenojauta.
Tas takš ir joks. Dievs!
Donkihots kārpījās un locījās, lai no dīvaini kustošā koka pamata tiktu nost, tik tikko apjauzdams, ka atrodas virs ūdens. Virs ūdens. Un tad viņš saprata.
Pirms šeit nokļuvis, bija noticis kas tāds, kas piepieda viņu nonākt mucā. Un airis — kaut kur prātā skaidri pavīdēja airis. Nuja! Donkihots bija atradis kopsaucēju: viņam tika belzts pa galvu ar airi un tad viņš tika iesviests šajos ūdeņos. Viņa pārdomas iztraucēja kāda smalka balss. Vīrietis bija pārāk satraucies, lai domātu par vēl kāda dzīvību, kas, iespējams, arī tikusi iesviesta tepat, kur viņējā.
Un tomēr viņš neskaidri atsaucās: Es esmu še!

[Lianjuks]

Storyteller

Leannai blakus sēdošais japāņu puišelis lēni novilka austiņas. Izstaipījies viņš atvēra acis, un tad skaļi iekliedzies, lai nekur neaizkristu pieķērās pie Leannas. Kliegdams kaut ko nesaprotamu viņš noskatījās, kā pie Leannas otrā sāna pieķras Lorijs. - Būs būkšķis.
Un tad filma pārtrūka, bija tumšs, kaut kur tālumā Leannas pirkstu žņaudza gredzens, bet tas likās tālu, tik tālu, kā nekad.
Lēnām acīs ieplūda gaisma, pieaugusī meitene gulēja līdz degunam visādos zaļojošos brikšņos. Blakus auga dažādi koki, bija sajūta it kā viņa atrastos paša tropu meža vidū. Blakus viņai gulēja japāņu pauišelis ar punu galvā. Viņš bija atslēdzies. Lorijs gan nekur nebija manāms. Cik augstu vien skats sniedzās auga koki, zaļi un tropiski.


Elony (OCC: šo es kaut kad zināju, bet biju aizmirsusi, gandrīz vai no galvas bija izdzēsies. Paldies. )

Skaņas izgaisa tālumā. Tumsa atkāpās. Rijoko bija palikusi viena pati. Kuģis bija nogrimis ātri, tas bija pārlūzis uz pusēm, bet nebija skaidrs, kā. Fakts bija šāds, ka visi pārējie cilvēki, kas atradās uz klāja bija pazuduši, iespējams noslīkuši ar visu kuģi. Debesis bija zilas, bet jūra krāsojās nedaudz sārta. Kaut kur pie horizonta vīdēja salas siluets.

Džezā tikai meitenes

Vīrietis pa miegam izgrūda vāru. - E? - un atkal noslīga uz Melānijas pleca.
Tad atskanēja būkšķis, un lidmašīna noraustījās. No pilota kabīnes noducināja skaļa balss.
- Tu gnomīta.. - sekoja šausmīgas lamas. - Lidmašīnu nevar vadīt viens pilots! - visi pasažierin saskatījās.
Pēkši no kaut kurienes iznira stjuarte - Salija.
- Ēēē.. Viss kārtībā. - un neveikli gāzelēdamās starp solu rindām stjuarte nozuda pilota kabīnē.
Sēdētājos izcēlās murdoņa.

Semijs

Uz klāja valdīja postaža, un jaukā saulīte, kas to apspīdēja, ainavā iederējās ļoti abstrakti.
Klāja dēļi bija izlauzti, kā ar lauzni. Apkārt mētājās jahtas logu stikla lauskas. Jahtas vidū mētājās daļa no tās motora. Pie izejas, lai izkļūtu uz klāja karājās vadi, ko kāds gudrinieks bija sapinis, kā bizītes.
Stūre bija nolauzta un uzkabināta karoga vietā. Pats kuģa karogs bija saplēst un izklāts, kā neliels galdauts uz klāja, ar vārdiem uz tā. - Rīt šeit gulēsiet jūs!
Ārčijs sastostijās, - Tā karoga te iepriekš nebija.
Uz klāja vēl mētājās enkura ķēde bez enkura. Arčijs truli pasmaidīja. - Mums arī nav ēdamā, bet mums vismaz ir alus. - izvilcis no azotes pudeli alus viņš ierāva. - Pārējie vēl guļ.


Hworang666

- Nu viņa laikam patiesībā skaitās vecene. - sastostijās īsākais. Garākais iesita biedram dunku sānos.
- Meitene. Tā ir viņa jaunākā māsa māsa. Sešpadsmitgadīga. Viņš nemāk peldēt, bet es vienkārši nevaru - vienā rāvienā nobēris jauneklis palūkojās pār bortu. Burbuļojošais laukums ūdenī izpletās.


Apaču tuksneša rēgs ( OCC: jā )

Balss iesmējās
- Seko gaismai! Peldi man pakaļ! - kaut kur horizonta pamalā ievizējās zeltaina gaisma, spoža, bet tāda, kas nekoda acīs. - Lien laukā! Seko man! Seko gaismai!


Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 03.04.2008 07:45

[Aiva]

Volfa acis mazliet ieplētās. Pirms mirkļa, skatoties apkārt, liedags bija bijis tukšs. Tad no kurienes...

- Donnerwetter... Tā laikam var teikt, lai gan šī te varētu būt Bermuda, - viņš lēni atbildēja, novērtējot svešinieci. Līdz šim zinātais par jeņķiem neliecināja, ka tiem piemistu paradums staigāt apkārt kā no trakonama izsprukušiem. Te Volfs atminējās par manierēm. - Enshuldinge, leitnants Volfs Etels. Vai varat palīdzēt atrast kādu tuvāko apdzīvoto vietu, jaunkundz?

Galu galā, nebija nekādu cerību nokļut atpakaļ reihā pašam saviem spēkiem...

Šo rakstu rediģēja Aiva: 03.04.2008 09:16

[Moriartijs]

Džeroms pasmīnēja par kapteiņa iztecieniem, taču pie stūres rata nostājās gan. Laba diena, saule, un pietiekams vējš, lai nebūtu jāstāv.

Kādu brīdi pastāvējis pie stūres viņš secināja, ka ja viņš pagrieztu kuģi pavisam nedaudz, tad saule nespīdētu viņam tieši sejā, bet gan nedaudz ieslīpi. Tādēļ viņš tā arī izdarīja.

Atzīmējis kuģa žurnālā nelielo nobīdi, Džeorms ar kuģi "Savoja" turpināja peldēt Atlantijas okeānā uz rietumiem.

[Lianjuks]

Aiva

- Leider nicht. - paraustījusi plecus atteica sieviete. - Ejam pastaigāties? Nu, teiksim tā.. Bermuda te ir, bet, ne tā ko jūs pazīstat, Volfa kungs. - nedaudz savirpinājusi savas matu šķipsnas Erisa devās dziļāk pludmalē.

Mesmers

Kapteinis atgriezās uz klāja pēc minūtēm - piecpadsmit. Uzmetis aci debesīm vīrs sarauca uzacis.
Laiks bija kļuvis tveicīgs un karsts.
- Man sliktas ziņas, viņi tiešām ir slimi. Gandrīz visi. Kāds kuģis manīts? Man nelāga nojausma, ka būs negaiss. Jāatrod sauszeme. Ar nepilnu komandu mēs netiksim cauri sveikā. Aizdomīgs klusums. Gluži, kā pirms vētras. Izlasījis pēdējo ierakstu kuģa žurnālā kapteinis saīga, bet neko neteicis aizkliboja prom.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 03.04.2008 09:26

[Aiva]

- Vispār savulaik es to biju iedomājies notiekam mazliet savādāk, - Volfs pasmīnēja, atceroties, kā bija domājis apceļot pasauli, salasījies grāmatas. Mitrā forma gan mazliet traucēja, tomēr neies jau te rīkot izģērbšanos, turklāt, ja tepat kautkur tuvumā bija kur palikt... Plikām kājām meitēns tālu taču nebūs skrējis... - Jūs dzīvojat tepat netālu, jaunkundz? - vinš pajautāja, sekojot .. Erisai?

Šo rakstu rediģēja Aiva: 03.04.2008 09:36

[Džea]

Gvena klusi sēdēja un raudzjās pa logu.Viņa manija ka daudzi pasažieri priecājās par lidojumu un meitene zināja ka ar viņai vajadzētu sekot parējo piemēram.Taču viņa nespēja, ne jau pēc negadjuma ar Semu.Kopš tās reizes viņa nebija spējusi priecāties.
Kad pienāca djuarte Gvena klusi pateicās un paņēma pāris kapsulas.Īpaši ēst negribējās, tomēr vajadzēja.Norijusi kapsulas un padzērusies viņa nolika glāzi malā un atkal sāka lūkoties pa logu, taisni vai kārojās pec normāla ēdiena nevis sim ķimikālijām
Atvainojiet?Cik ilgi vel jālido?
Viņa jautāja djuartei kura bija turpat blakus

[Moriartijs]

Lieliski, vienkārši lieliski, Džeroms pie sevis nomurmināja, Ar ko ta šie saslimuši? Viņš jautāja kapteinim. Kaut kas nopietns? Džeroms pats negribēja nekādas slimības saķert, tas var slikti beigties.

Saule spīdēja, tveice bija visapkārt, un škita, ka tiešām viss ir pieklusis. Nu, kā kaptein, būs vētra vai nebūs?

[Lianjuks]

Aiva

Erisa sarauca uzacis.
- Tā nevarētu teikt. Es dzīvoju, kur gribu. Šeit esmu tikai darba darīšanās. Kāds bija jūsu ceļojums? - Sāka smidzināt. Sieviete nekur nemēģināja steigties. - Jums nenāktu par skādi sausas drēbes.


Džea

- Desmit minūtes. - atbildēja djuarte, un nicīgi sprauslādama aizgāja. Pēkšņi skaļruņos ieskanējās glāsmaina balss.
- Drošības apsvērumu dēļ, lūdzam jūs nospiest sarkano pogu ar uzrakstu - Z. Pogu jūs atradīsiet zem sava sola, labajā pusē. - balss pazuda. Daudzi cilvēki sāka meklēt zem saviem soliem attiecīgo pogu. Ziņojumu neievērošana būtu rupjšs pārkāpums.

Mesmers

- Nezinu, izskatās draņķīgi. Un nezinu, ko darīt. - murmināja kapteinis, atgriezies no apgaitas. - Viņi laiž pār lūpu, ja tā turpināsies viņi būs jālaiž pār bortu. Lai gan visi tādi saguruši, un vēl, kaut kādi asinsizplūdumi. Neiedziļinamies. Stūrē tik taisni. Te jābūt kādai salai. - pēkšņi debesis apmācās. Kapteinis nosvilpās. - Ta nu gan fiksi. Es ņemu stūri, tu savāc visus veselos, ko var atrast. Mums no šejienes jāpazūd.
- sāka līt.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 03.04.2008 09:52

[washulis]

nepieskaries man, netīrā cūka! loranda nedaudz drebelīgā ,bet drošā balsī nobļāvās trakā un netīrā pirāta virzienā. apziņa, ka šiem salašņām viņa patīk labāk, nekā citi, nemaz nelika viņai justies glaimotai. asisnis pamazām saskrēja galvā. un arī kuģa šūpošaās nedarīja visu labāku.

ak, kāpēc...? viņa pie sevis izmisīgi domāja. kāpēc tas notiek ar mani? esmu kaut ko nogrēkojusies? bet iedomājotieš šo teikumu viņa būtu gribējusi sevi iepļāukāt, bet patlaban tas būtu visai sarežģīti. viņa jau sen nebija izjutusi tādu vēlmi, būt atpakaļ mājās - savā dzimtajā mājā pie alpiem, itālijā.

[Džea]

Gvena mazliet izbrīnīta palūkojās uz djuarti kura šķiet nebija ar kautko īsti apmierināta un atkal pagriezās pret logu.Galu galā ārsta ieteikums par Austrāliju nebija nemaz tik slikts tā bija viena no pēdējām vietam kur ir saglabājusies teju vai pirmatnējā daba un daudz kas nebija apbūvēts.
Es ceru ka mēs neavarēsim.
Viņa nodomāja un sameklējusi sarkano pogu nospieda to

[Lianjuks]

Washulis

- Oi.. - ierēcās vecis, verojot dusmu spēli meitenes sejā. Kaut kur tālumā atkal bija jaušami smiekli.
- Meičiņ. - vīrietis piegāja pie Lorandas, un sāka grizt vaļā virves. - Viss ir kārtībā. Mēs tikai paspēlēsimies! - tād vīrietis iekliedzās un atkāpās no Lorandas. Viņš izslēja gaisā pirkstu un iekliedzās.
- Briesmonis! - tas, kaut kas uz ko rādīja vecis bija aiz Lorandas muguras, tādēļ viņa to neredzēja. Čalas no kambīzes puses noklusa, kuģis nodrebēja. Atkāpies no Lorandas vīrietis iemuka iekšā kuģī. Pār Lorandu notecēja, kas silts, caurspīdīgs un ķēpīgs no sazin kurienes.

Džea

Nākamā mirklī Gvena atradās milzīgā, stiklam līdzīgā burbulī. Iestājās tumsa.
Uz burbuļa priekšējās sienas parādijās djuartes seja.
- Mums būs jāveic pasažieru izmešana. Iesakam piesprādzēties. - mūsdienu cilvēkam, tas izklausītos jocīgi, tikt izmestam no lidmašīnas burbulī, nevis ar izpletni. Nākotnē cilvēkus evakuēja šādi.


Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 03.04.2008 10:05

[washulis]

paspēlēties? es tev parādīšu... bet pirāta ātri mainošā sejas izteiksme viņu nobiedēja. kas pie...? netīrais pirāts kaut kur aizmuka. loranda vēl jo projām bija piesieta, lai gan dažas virves jau bija pārgriestas. ah. kas tas! viņa iebļāvās, kad sajuta kaut ko aukstu un glumu. mēģinādama paskatīties, kas tas ir, viņa grozīja galvu, bet nekas daudz nesanāca. ko viņš domāja ar "briesmonis"? ne jau nu mana tante Linete?

[Džea]

Kas pie...
Taču nobeigums kautkur iesprūda rīkle.Viņa bija dzirdējusi par šīm stikla bumbām,viena no viņas draudzenēm tieši šādā veidā izglābās no krītosas lidmašīnas kurai bija kautkas noticis ar dzibējiem.
Lieliski un tētis vel samaksāja vairāk nekā tūkstoti par šo ceļojumu
Viņa nodomāja.Varēja redzēt ka pārējie nav īpaši laimīgi un ir nobijušies,tacu Gvenai nebija bailes, pat izmisuma ne,viena vienīga vienaldzība.Piesprādzējusies viņa gaidīja kas notiks,cerot ka pēc šī mazā ceļojuma paliks dzīva,lai gan arī miršana nebija tā sliktakā doma

[Aiva]

- Nenaktu gan, - Volfs piekrītoši pamāja ar galvu. - Diemžēl pēc tikšanās ar jūsu bumbvedēju, visas manas pārējās mantas tagad guļ okeāna dzelmē, līdz ar Kurtu un pārējiem ekipāžas locekļiem. Tā ka nedaudz mitruma ir tīri vēl nekas, salīdzinot ar nebūtību. Citādi ceļojumam nebija ne vainas.. - Neko vairāk Volfs par savu ceļojumu stāstīt negrasījās. Lielīties ar nogremdētajiem transportiem bija bezjēdzīgi, un citi Kriegsmarines un Lufwaffe plāni nebija domāti tam, lai tos stāstītu apkārt.

Tad viņa skatiens atkal pievēstās meitenei. Darba darīšanas? Tādā apģērbā? Tādā apģērbā Hamburgā strādāja tikai vienas profesijas pārstāves... Volfs pašupoja galvu. Nomierinies. Protams, divi mēneši zemūdenē ir divi mēneši iesprostojuma šaurā metāla cigārā bez sievietēm...

Šo rakstu rediģēja Aiva: 03.04.2008 10:22

[Lianjuks]

Washulis

Kaut kas ierēcās, askanēja plīstošu dēļu troksnis. Kuģis uz kura atradās Loranda, pārlūza uz pusēm, kā sērkociņš. Visi pirāti un gūstekņi palika kuģa priekšpusē. Loranda aizmugurē. Lorandas degungalā nogrima kuģa priekšpuse.
Fokmasts kuģim lūztot salūza un Loranda ar to gulēja uz klāja, kas sāka svērties lūzuma pusē, ūdenī. Par laimi fokmasts meiteni nesamīcija. Loranda juta, ka troses ir ciešami vaļīgas. Viņa bija smagi sadauzījusi rooku, un arī viņas kuģa puse sāka grimt - strauji.

( piedodiet, ja sajaucu fokmasta atrašanās vietu, piemirsu. Iespējams urakstītais izklausās nereāli. )


Džea

- Sākas izmešana! - ierunājās mehāniska balss. - Paredzētais kritiena ilgums - viena minūte un desmit sekundes. - Veiksmīgu kritienu! - pēkšņi pazuda gravitācija, un bumba ar Lorandu lidoja bezgalīgā plašumā.
Mehāniska balss ierunājās. - Paredzamais kritiena ilgums trīs stundas. - kaut kas nosprakšķēja. Nebija jāmin, ka dators sabojājies. Sekoja trieciens, tas nebija sevišķi mīksts. Bumba ieliecās, un sašķīda. Gvena gulēja starp bumbas atlūzām, un nevarēja pakustēties. Tas bija, kas līdzīgs šokam, jo pēc būtības dzīvībai bīstamu bojājumu nebija. Pateicoties nākotnes tehnikai. Gvena atradās pludmalē, te smidzināja vēss lietutiņš. Priekšā slējās augsta kaila klints.


Aiva

- Mūsējo? - Erisa iepleta acis. - Neesmu tādas muļķības, pat no Toma dzirdējusi. - vairāk Erisa nepateica. Debesīs parādijās kaut kāds sarkans uzplaiksnījums. No debesīm, kaut kas krita. Izskatījās pēc melnas, degošas lodes. Tā ietriecās klintī, piecdesmit metrus no Volfa un Erisas, kādu divdesmit metru augstumā. Tā sašķīda, un kopā ar lauskām zemē nokrita cilvēks, kā lupatu lelle - Gvena.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 03.04.2008 10:40

[Moriartijs]

Kaptein! Džeroms noelsās. Viņi taču mani aplipinās ar savu sērgu! viņš iesaucās, taču tad nedaudz apdomājies, tomēr devās aplūkot pārējos.

Vismaz tveices vairs nav. Heh, jā, vērta noteikti ir "labāka" par tveci, viņš nodomāja, un skaļi iesaucās kuģa tilpnē, Visi murmuļi, kuri var nostāvēt kājās, nāk šurp, kuģis jāsagatavo vētrai. Negribat taču nogrimt, ko? Viņš jautāja biedriem.

[Lianjuks]

Salasījās, kādi piecpadsmit cilvēki.
- Mēs negribam nogrimt. - paziņoja budīgs bārdainis un devās uz klāju. Pārējie viņam sekoja.
- Eu, Džerom? Kur kapteinis? - uz klāja nebija neviena cita izņemot, tiko salasīto grupiņu.

[Moriartijs]

Apskatījis klāju kārtīgāk un neredzot nekādas dzīvības pazīmes, Džeroms lēni noteica, Nezinu... tikko vēl bija... tepat. Nevar būt ka pazudis...

Kur gan kapteinis palicis? Viņš taču nekad nepameta klāju, kur nu vēl stūresratu bez uzraudzības. Tas nav uz labu, portugālietis nodomāja.

[Lianjuks]

Mesmers

Tad kaut kas nemanāmi apvijās ap Džeroma kājām. Līdzinājās garām zaļām jūras zālēm. Tās savilkās ap vīrieša kājām tik cieši, ka viņš nevarēja paiet. Tad tās jūras zāles sāka vilkt Džeromu uz ūdeni, tas notika tik strauji, ka Džeroms nokrita uz mutes. Kāds jau gribēja steigties palīgā, kad to kādu saķēra tādas pašas jūras zāles. Jūras zāles mēģināja pārvilkt Džeromu pāri bortam. Nākamā mirklī visi vīri bija jūras zāļu gūstā. Te bija atbilde kapteiņa pazušanai. Zāles līda uz kuģa pa visām iespējamajām spraugām.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 03.04.2008 11:05

[Moriartijs]

Viss sķita mierīgi līdz brīdim, kad pasaule sagriezās kājām gaisā. Džeroms paskatījies apkārt ieraudzīja, ka viņa kājas ir sapinušās kaut kādās jūras zālēs. Nokritis viņš sāka aptvert situāciju.

KAS TE NOTIEK? viņš paguva iesaukties, pirms jūras zāles visu bija pārņēmušas.

Palīgā? viņš vēl paguva iedomāties.

[Lianjuks]

Mesmers

Zāles viņu pārrāva pāri bortam un ūdenī iekšā. Viņš slīka. Bet tad bija sudrabains uzplaiksnījums. Zāles palaidas vaļā no vīrieša, un viņš bija ūdenī un brīvs, bet no kuģa ne vēsts, viņš bija palicis viens, kā daudzi šajā jūrā.
Piecu kabeļtauvu attālumā peldēja mūsdienu jahta, bez enkura uz klāja bija divi cilvēki, ģērbušies jocīgās drēbēs. ( Raiens un Ārčijs, tātad protams ģēbušies jocīgi - mūsdienu tēli. )
Bet likās, ka Džeromu no jahtas nošķir, kāds sudrabains plīvurs. Skats bijušajam slīcējam varētu likties jocīgs. Viņš bija blakus nākotnei. Ārčijs ar Raienu uz viņa pusi neskatījās, jo peldētāju plīvura dēļ neredzēja.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 03.04.2008 11:21

[Aiva]

Volfs jau grasījās iebilst, ka bija ļoti labi saskatījis, kas bija tā lidmašīna, kas iznīcināja zemūdeni, taču pēkšņā eksplozija lika norīt nepateiktu visu, kas vien bija bijis sakāms.

- Gott in himmer, was is das? - viņš apjukumā atkal pārgāja uz dzimto valodu, tad metās uz priekšu, pie zemē guļošā stāva.

Kaut kādi amerikāņu brīnumieroči, līdzīgi kā tie, kurus Fīrers solījās laist darbā, lai piespiestu sabiedrotos kapitulēt? Mjā, ja tā, tad mājas viņam neredzēt ātrāk kā pēc kara...

Un tas.. tā, kas tur tagad gulēja zemē... Kas sasodīts, bija viņa?

Šo rakstu rediģēja Aiva: 03.04.2008 11:26

[Moriartijs]

Kas te notiek? Džeroms nodomāja skatoties apkārt. Jūras zāles likās pazudušas. Tas labi. Noslīkt kaut kā īpaši negribās.

Apskatījies apkārt viņš pamanīja dīvainu laivu. Spīdēja ka nolakota, pat cauri tam dīvainajam plīvuram. Laikam angļu jaunie izgudrojumi...

Bet, pag, kur ir "Savoja"? Apgriezies uz riņķi un savu kuģi neieraudzījis, Džeorms nolēma saukt palīgā.

Ei, ei, jūs uz laivas, palīdziet! Katram gadījumam atkārtoja savu sakāmo ne tikai portugāliski, bet arī angliski un franciski.

[Elony]

Tas bija pietiekami savādi, lai būtu aizdomīgi, bet tagad bija vienalga.
Nebija ne kuģa, ne laivu, ne peldošo, pat līķu ne.
Tikai viņa, Rijoku.
Bet mirt negribējās.

Viņa pamanīja salu un nopriecājās. Pat ja tā bija neapdzivota, tomēr labāk kā noslīkt okeānā.
Rijoku sāka peldēt uz salas pusi, turoties pie dēļiem,

[washulis]

kas... tie bijavienīgie vārdi, ko loranda spēja izdvest. tas ēciens lika ietrīcēties višam viņas baiļu stīgām. krakens? viņa iedomājās. viņa bija dzirdējusi teikas par tādu, bet neticēja tam. vai tas varētu būt tas? vai vienkārši jūdzos nost? tad kuģis tika sadragāts. vis pamazām grima.

kamēr citi bija otrā daļā, kas nu jau bija zem ūdens, tikmar lorenda bija viena pati otrā daļā un tas arī sāka grimt un lūst gabalos. masts salūza un viņa ātri (cik nu spēdama) izkārpījās no virvēm. daudz kas sāpēja. pat ļoti, bet viņa turpinaja rāpot uz kuģa galu, jo tas ātri sāka svērties. nonākusi pašā galā un nezinot, kur iet tālāk, viņa sāka elsot aiz satrauuma. es miršu...? negribu mirt. lēkt ūdenī? o, jā. tas būtu ļooooti gudri. bet ko?

[Lianjuks]

Aiva - Džea

- Mir sheint, dass ist Frau aus der Ferne. Bet neesmu droša. Un es nebiju precīza. - Erisa noliecās pie Gvenas.
- Izskatās dzīva. Palīdzēsi piecelt?

Pie Gvenas bija piesteigusies, kāda baltmataina, jauna sieviete. Viņa kaut ko teica, bet ne Gvenai, kādam citam, kas vēl nebija viņas redzeslokā.

Mesmers

Cilvēki uz laivas Džeormu nedzirdēja. Viens no viņiem pēc skata jaunākais, sāka dzert no pudeles alu.

Elony - Washulis


Rijoko
Tuvojoties krastam bija redzama salas klinšainā piekraste. Tās priekšā pletās neliela pludmalīte un tur bija divi, vai trīs cilvēki. Uzpūta stiprāks vējš. Jūra bija auksta. Un pēkšņi, kaut kas ar skaļu plunkšķi piezemējās blakus Rijoko. Tā bija Lorenda.

Lorenda
Kāds ietriecās kuģa atlūzā, un atlūza sašķīda. Attlūzas lidoja uz visām pusēm, Loranda zaudēja pamatu zem kājām un krita. Gar acīm nozibēja kaut kas sudrabains.
Viņa ielidoja ūdenī blakus vēl kādai sievietei - Rijoko. Atlūzas bija izgaisušas, vismaz tā kuģa uz kura bija Loranda, un ūdens bija auksts. Netālu atradās sala. Tāda klinšaina ar nelielu pludmalīti. Sala noteikti bija liela. Iepriekš tur tāda sala nebija.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 03.04.2008 12:49

[Moriartijs]

Izmisīgi saucot palīgā, Džeroms saprata ka tie otrpus plīvuram, viņu nedzird.

Nu, un ko tagad?, viņš sev pajautāja.

Skatoties apkārt sauszemi neredzēja. Tātad ir tikai viena izeja, grimt. Vismaz nāve būs jūrā un nevis kur citur. Jūra bija portugāļa mājas, tātad mirt viņš var laimīgs. Un kaut arī dzīvot ļoti, nu šausmīgi, gribējās, kamēr nekur nebūs sauszemes izglābties nevarēs.

Tādēļ šūpojoties ūdenī, Džeroms domāja par savu dzīvi. Viņš pie sevis pasmaidīja, bija ļoti interesanti... Piedzīvojumi ostās un uz jūras. Dzīvībai bīstamas situācijas. Daudz jaunu paziņu. Citas pilsētas un to zeltlietas, šeit viņš iesmējās. Vismaz nav neviena kas noskumtu, ja es pazustu. Jūrasbraucēja dzīve ir savā ziņā vientuļa.

Es joprojām ceru uz izglābšanos. Brīnumi taču dažreiz notiek...

[Aiva]

Volfs uzmanīgi palīdzēja Erisai piesliet nokritušo svešinieci sēdus, taču domas viņam kavējās pie kā cita.

Darbs... Es dzīvoju kur vēlos... Zaļās acis, baltie mati... Es nebiju precīza... Ar katru mirki Volfa pārliecība, ka te kaut kas nav vairs īsti tā, kā parasti, palika stiprāka.

Tikmēr svešiniece, izskatījās, bija piezemējusies bez ārēji konstatējamiem miesas bojājumiem...

- Hierst du... - Volfs iesāka un aprāvās. - Jaunkundz, dzirdat mani? - viņš pārslēdzās uz angļu valodu.

[Džea]

Pateicos par novēlējumu
Viņa ar sarkasmu balsī atbildēja.Ir nu gan,lidmašīna avarē un viņai vel novēl veiksmīgu krišanu,tomēr tad atkal atskanēja kautkas,tikai Gvena vairs tajā īpaši neieklausījās,Meitene bija aizvērusi acis un vienkarši gaidīja kas notiks.Jaukais ceļojums uz Austrāliju nu bija pagalam.
Gvena juta triecienu un drīz pēc tam viņai jau atradās kautkur..viņa nespēja pateikt kur atradās.Viņa centās atvērt acis un pakustēties taču nevarēja.Kautkur tālu viņa dzirdēja balsis un pēctam juta ka tiek izkustināta.,laikam jau pacelta vai pieslieta sēdus.
Ar grūtībām atvērusi acis viņa paskatījās apkārt un ieraudzīja kādu vīrieti sev priekšā.
Kas...Kas te notiek?Kur es atrodos
VIņa izmocīja.Kā par brīnumu nekur nekas nesāpēja

[Aiva]

- Ja jūs man jautātu, kur es domāju mēs atrodamies, es teiktu ka Bermudās, - Volfs atbildēja. - Par to, kas notiek, es gan nespēšu atbildēt. Jūs tikko nokritāt no gaisa palielā lodē, izārdījāt pamatīgu klints gabalu un palikāt sveika un vesela. Varbūt jūs pateiksiet, kas notiek? Bet varbūt jūs, jaunkundz? - Volfa acis pievērsās baskājei svešiniecei, kas bija tepat blakus un stāvēja lietū gandrīz vai kaila.

Šo rakstu rediģēja Aiva: 03.04.2008 14:26

[Malduguns]

Par visu vairāk Leannai riebās tas, ka viņu izmantoja par boju. Lorijs, tas bija saprotami, jo viņš vienmēr iekūlās nepatikšanās un meklēja Leas palīdzību, bet tas sīkais japāņu knauķis...
Leanna pie sevis nolamājās un juta kā gredzens viņas pirkstā savilkās ciešāk. Arī tas nebija diez ko tīkami.
Vēl pāris lamuvārdi, kurus viņa Anrī tuvumā nekādā gadījumā neizrunātu. Viņš skaitījās maigais puisis no augstākās sabiedrības. Brīžiem Leanna nemaz nesaprata, kāpēc viņa ir kopā ar Anrī. Bet dzīvošana bija jauka. Laikam tādēļ.
Viss satumsa un Leanna attapās kaut kur. Jau tas vien liecināja par kaut ko drūmi pazīstamu un līdz nejēdzībai kaitinošu. Vēlreiz atkulties uz šausmu nometni kaut kā negribējās, tomēr laikam tas nebija Leannas ziņā.
Japānis gulēja turpat blakus un Leanna slējās kājās,

[Lianjuks]

Aiva - Džea

Erisa iepleta acis. - Mēs esam Bermudās, tikai viss ir bišku nepareizi. Lūdzu sekojiet man. Šeit es jums neko nevarēšu paskaidrot. - pagājusies uz priekšu Erisa atskatījās. - Volfa kungs, jūs taču palīdzēsiet, tai sievietei?


Storyteller

Lorijs iznāca no biezokņa, jau atguvis savu vecu izskatu. Rokās bija viņam netipisks apgleznots spieķis. Uz acīm saules brilles, un ģērbies Lorijs bija vienos peldšortos.
- Esi sveicināta Bermudā! Vietā no kuras nav iespējams aizpeldēt! - iedzēris nez kur dabūtu kokteili Lorijs painteresējās.
- Šis mums ar līdzi atkūlās?

Mesmers

Pēkšņi aiz Džeroma ūdens strauji sāka celties, no tā iznira milzīgs astoņkājis. Divdesmit pēdas garš, ja neskaita kājas.
Tad no ūdens izcēlās viens no tā lielajiem taustekļiem un bez liekiem komentāriem, tas mērķēja ar taustekli pa Džeromu.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 03.04.2008 14:54

[Moriartijs]

Voāāā, Džeroms paguva iekliegties tausteklim tuvojoties. Krākens! Bija dzirdēts par šo jūras briesmoni, bet tādi kārtīgi apraksti nekad nebija klausīti. Parasti tikai baumas, jo tie kuri bija satikušies ar krākenu, par to nevarēja pastāstīt.

Negribu būt pusdienas, viņš nodomāja un sāka peldēt dīvainās laivas virzienā. Nonācis līdz plīvuram viņš izmēģināja laimi un pieskāries konstatēja ka var tikt cauri.

Otrā pusē bija citi laikapstākļi, tas bija dīvaini, bet tajā mirklī viņam viss likās labs, kas palīdzētu izmukt no krākena nagiem. Tādēļ viņš peldēja laivas virzienā.

[Džea]

Bermundā..Bet tas taču ir mīts
Viņa sacīja ar grūtibām pieceļoties,pamanījusi visapkārt kapsulas lauskas Gvena saprata ka kritiens ir bijis pamatīgs
Izdzirdot ka svešais jauneklis pieminēja klinti Gvena uz mirkli sastinga pārakmeņojusies un lūkojās uz minēto klinti.Tas nekas ka tas nebija kalns,taču pēc tā kritiena kad bojā gāja Sems viņai bija paniskas bailes no kalniem un klintīm.

[Hworang666]

Meitene? Pievilcīgi! Skaidrs... Valters vēl kaut ko noburkšķēja, tad pārkāpa pāri margām un atspērās. Gaisā viņš sajutās kā putns. Ne gluži tā kā slēpošanā, kad esi palēcies un vējš sitās sejā, matus sviezdams uz visām iespējamajām pusēm Bet kā mazliet pasmags albatross, kas nirst ūdenī pēc kārtējās zivju devas. Aukstais ūdens gan pietiekami atsvaidzināja sakarsušo prātu un Rosi ar acīm centās ieraudzīt kādas dzīvas būtnes apveidus.

[Lianjuks]

Aiva - Džea

Erisa nobolija acis. - Tad es esmu vēl lielāks mīts. Gvena, celies augšā, klints tev virsū nekritīs. Varbūt pareizāk būtu teikt - tu klintij virsū?


Hworang666

Drīzumā kaut kas pieķērās Valtera rokai. Tā bija slīkstošā meitene. Viņas slapjie tumši brūnie mati lipa pie sejas.
- Te ir vēl kāds, es nezinu, kas. Es redzēju! Es lēcu pakaļ. - sprauslādama meitene lūkojās Valtera acīs. Pēkšņi burbuļojošais laukums sasniedza viņus. Te ūdens likās savādi silts, un tāds gaisīgs, ka nevarēja noturēties virs tā.

Mesmers

Tiklīdz vīrietis izpeldēja cauri plīvuram astoņkājis pazuda.

[Elony]

Rijoku satrūkās no notikušā, bet saprata, ka tur ir tikai vēl viens cilvēks. laikam no tā paša kuģa.
Un tomēr - jocīgi... it kā uzradās no gaisa.

Bet Rijoku nevēlējās par to tagad domāt. Tikt uz sauszemi.
Viņa piepeldēja tuvāk cilvēkam un atklāja, ka tā ir sieviete, kura uz kuģa it kā nebija.
Bet Rijoku vienalga viņai palīdzēja peldēt līdz krastam, pludmalei.

[Aiva]

- Jawohl! Vienmēr gatavs palīdzēt jaukām meitenēm, - Volfs atbildēja Eritai, un tad atkal pagriezās pret svešinieci, gatavs pieturēt pie elkoņa.

- Jaunkundze vēlas lai mēs viņai sekojam. Spēsiet paiet? Variet atbalstīties uz manas rokas. Liedags nav neko jauks, un pēc peldes okeānā un izglābšanās man arī rodas vēlme nonākt kaut kur, kur ir silts, un kur kāds man beidzot kaut ko paskaidrotu. Mīts? Kāds vēl mīts? Gvena? Tā laikam jūs sauc?

Šo rakstu rediģēja Aiva: 03.04.2008 16:27

[Džea]

Kā jūs zināt manu vārdu
Viņa mazliet pārsteigta jautāja meitenei.Gvena aizgrieza savu seju no klints.
Vajag aizmirst to noladēto negadījumu,galu galā tapēc es devos tajā ceļojumā.
Viņa skumji nodomāja.
Domāju ka spēšu paiet pati paldies
Viņa klusi sacīja un sekoja meitenei censdamās nedomat par to kas pirmīt lika viņai tā sastingt.
[b]Nu kā..visi taču zina ka stāsts par Bermundu trīstūri ir tikai mīts,pat zinātnieki šo lietu ir petījuši kopš 2000 gada un jau vairākus gadu tūkstošus nav spējuši neko daudz noteikt.

Šo rakstu rediģēja Džea: 03.04.2008 16:33

[Hworang666]

Sirdstrieka gandrīz ķēra puisi mirklī, kad pēkšņi kāds saķēra puiša roku. Pamanījis, ka tā ir meitene, viņš atviegloti nopūtās un centās iedrošinoši pasmaidīt. Nav jau tik traki kā varētu šķist.. Esmu lasījis, ka šeit ir.. Pudeļdelfīnu nārstošanas vieta... Tas arī noteikti bija tas, ko tu redzēji... Puisis runāja mierinoši, bet pie sevis lieliski zināja, ka šeit nenārsto neviena dzīva radība. Padevis meitenei riņķi, viņš teica: apmauc šo sev apkārt un bļauj, lai uzvelk tevi augšā... Tad nomet arī man šo riņķi...

[Moriartijs]

Atviegloti nopūties, jo krākens vairs viņam nesekoja, Džeroms peldēja tuvāk laivai. No attāluma tā likās spīdam, taču tuvumā viņš redzēja ka tā ir no metāla, krāsota metāla. Un daudz plānāka nekā viņš bija redzējis kuģu apšuvumos. Tad jau tiešām kāda angļu armādas laiva.

Paskatījies uz augšu viņš ieraudzīja divus cilvēkus uz borta. Kaut arī viņi bija ļoti dīvainī ģērbušies, viņš nepiepūpēlēja savu galvu ar faktiem, ka viņi varētu būt visai nedraudzīgi, tādēļ vien viņš iesaucās, Ei, jūs tur uz klāja, varat palīdzēt? Iesaucās viņš angliski, jo bija pārliecināts, ka franči neko tādu neizgatavotu, pārāk ietiepīgi konservatīvi viņi bija...

[Lianjuks]

Aiva - Džea

Erisa atplauka velnišķā smaidā.
- Esi bijis grieķijā? - tad Erisa pasmaidīja vēl platāk avarējušajai meitenei. - Mazo Gven! Tu negribēsi zināt, cik man gadu patiesībā, tāpat, kā tu negribēsi zināt, kā es zinu tavu vārdu. - tad Erisa iespurdzās. - Un cilvēki šo lietu pēta vēl senāk par divtūkstošo gadu. Sabiedrība nu gan jums ar laiku degradējas.

Hworang666

Meitene pieķērās riņķim, bet tad tā trose kaut kur pārtrūka.
- Ak, vai... - pāri abu galvām nolaidās kāds sudrabains plīvurs. Bija iestājusies diena, ūdens bija gluds, kā spogulis. Kuģis bija izgaisis. Blakus abiem peldēja senlaicīga koka laivele, iekšā bija sieviete - Žozefīne. (sk. ATD. ) Netālu rēgojās klinšaina saliņa. Izglābtā meitene iekliedzās. - Palīdziet!


La Keira

Laiviņa peldēja netālu no klinšainas saliņas. Tai bija trūcīga, tukša pludmalīte.
Blakus laivai peldēja viens vīrietis - Viktors, un viena pusaudze, kas iekliedzās - Palīdziet!


Semijs - Mesmers

Ārčijs pārliecās pāri bortam, jeb viens no vīriešiem ar ugunīgajiem matiem.
- Eu Raien, paskat, kas pieklīdis. Saģērbies, kā vecos laikos. Džekiņš izdomājis, kur papeldēt. - tad jaunieša galva pazuda no Džeroma redzesloka.


Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 03.04.2008 17:03

[washulis]

nespēdama neko ne pateikt, ne domāt, kad viņa jau kaut kur krita. ar sāpīgu triecienu, viā iekrita ūdenī kopā ar citām atlūdzām. viņas smalkā sarkanā kleita pamatīgi vilka uz leju, bet ar pēdējiem spēkiem viņa iznira virs ūdens un palūkojās apkārt. tur bija vēl kāds. palīgā! viņa gribēja iesaukties, bet ūdens smēlās mutē. tad nu kā pati spēdama, viņa sāka pamazām kustēties uz salas pusi. no kurienes tāda? es tiešām esmu nonākusi Jaunajā zemē? tā ir amerika, vai kas...? viņa tia tuvojās ar vien vairāk, bet tas prasīja arī ar vien vairāk spēka. kad pamazām aju varēja sajust pamatu zem kājām, viņa iztaisnojās un sāka skriet uz pludmalītes pusi, kur bija jau vairāki cilvēki. spēku galīgi vairs nebija un viņa sabruka baltajās smiltīs.

[La Keira]

Žozefīne neko nesaprata. Tiko vēl viņa tuvojās Londonai, bet nu bija klinšainas saliņas krastā.
Kā tas ir iesp...nesaprotu.
Netālu atskanēja kādas sievietes palīgaa sauciens. Žozefīne pagriezās. Svešiniece bija kopā ar kādu vīrieti, visai neparastā ietērpā. Vai šī būtu Anglija?
Žozefīne sarosījās un ķērās pie airiem. Pēc kāda gabala viņa saprata ka airēt nemāk un ielekusi ūdenī, laidās peldus pretī abiem dīvaiņiem.

[Aiva]

Volfam sapinās kājas, izdzirdot Gvenu pieminām gadskaitļus un leitnants bezmaz vai novēlās liedaga smiltīs, tikko saglabājis līdzsvaru.

- Atvainojiet, jaunkundz, man šķita, ka es saklausīju jūs pieminām divtūkstošo gadu? - viņš pārjautāja. - Bet šobrīd ir tūkstoš deviņi simti četrdesmit otrais gads. Kādi vēl divi tūkstoši?

Grieķijas pieminēšana atsauca nelāgas atmiņas par gaisa kaujām virs Krētas.

- Ir gadījies pabūt. Divus mēnešus nācās pavadīt Atēnās...

Šo rakstu rediģēja Aiva: 03.04.2008 17:46

[Lianjuks]

Aiva - Džea

Erisa sastinga.
- Te vispār nav laika. Jūs abi esat... - viņa apklusa un turpināja iet. - Kā jau teicu - Drošībā jums visu, ko varēšu teikt, paskaidrošu.


Washulis - Elony ( man liekas, ka Lorenda, ko piemirsa... (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/xD.gif) )

Rijoko ar Lorendu, jau bija krastā, mazā drūmā pludmalītē. Apkārt slējās tikai nemīlīgas klintis. Lija lietus. Uz klints augšu vijās neliela, šaura taciņa.


La Keira

Tumšmate piepeldēja pie Džozefīnes. - Peldam uz laivu.
( Ar tēliem viss ir fiziskā kārtībā )

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 03.04.2008 17:53

[Džea]

Gvena mazliet apjukusi palūkojās uz puisi tūkstoš kurais?
Es vēletos sacīt ka jūs kautko jaucat vel pirms pāris stundām šis bija 2499 gads.Palika vel paris mēneši līdz pāriešanai jaunajā tūkstotgadī un cik zinu visa pasaule tam nopietni gatavojas. Galu galā ieiešana 26 gadsimtā tie ir nopietni svētki.
Viņa sacīja tomēr tad aplusa.
Žēl tikai ka Sems vairs to nevarēs piedzīvot.Viņš taču pats bija viens mazo svētku organizatoriem un šiem svētkiem bija nopietni gatavojies
Gvena palūkojās uz sievieti kura bija ierunājusies tas šo to izkaidroja par tiem laikiem
Bet kur tieši ir šī...drošība un cik tālu vel jāiet?

Šo rakstu rediģēja Džea: 03.04.2008 17:55

[washulis]

loranda pacēla seju no zemes. elpo dziļi. loranda piecēlās. lielā korsetes kleita bija galīgi izmirkusi. kā arī smaga. kaut kā piecēlusies, viņa palūkojās apkārt. sala... bet kā es te nokļuvu. nekur taču nekas nebija blakām. atkļāts okeāns. viņa nolūkojās uz salas centru, kas atradās džungļu biezoknī (OCC: pieņemu, ka tur ir džungļi). sekojusi ar acīm pa krasta līniju otrā pusē, viņa pamanīja ka nav šeti viena. cilvēki!.. nē, tikai viens. tas arī ir labi.. viņa sāka soļot pa smiltīm. sveiki. jūs nezinat kas šī par vietu?

Šo rakstu rediģēja washulis: 03.04.2008 18:10

[La Keira]

Žozefīne apmulsa
- Tu proti airēt? Un kā būs ar viņu? - meitene pameta ar galvu uz staltā vīrieša pusi
- Es braucu uz Londonu. Šķiet ka būšu nomaldījusies. varbuut esmu aizesta aiz līča? viņa pie sevis prātoja

[Hworang666]

Valeram šķita, ka kaut kas vienkārši galvā ir sajucis. Smadzenes atslēgušās, vai arī ūdenī kaut kas bijis, kas izraisījis halucinācijas. Kļūda Matriksā... Viņš pie sevis nodomāja. Kuģis bija pazudis. Izgaisis. Mirklī, kad vajadzēja iestāties šokam un zust cerībām, tuvumā parādījās laiva, kurā iekšā bija meitene. Kad viņa ierunājās, Valters atbildēja: ar mani viss būs kārtībā. Kā nekā, pats esmu pie viņas, lai viņu glābt... Viņš pasmaidīja: varbūt tomēr dodamies atpakaļ uz laivu? Un tad.. uz to? Viņš ar roku aši parādīja uz salas pusi, tad atkal to ielika ūdenī, lai noturētu līdzsvaru.

[Elony]

Rijoku piecēlās kājās, visi trīs kimano bija slapji un cieši pieplakuši augumam. Lietu sdēļ joprojām bija auksti.
Vienīgais mierinājums - otra sieviete bija pietiekami enerģijas pilna un viņai palīdzību nevajadzēja.
Bet kad tā Rijoku uzrunāja, viņa tikai papurināja galvu. Frizūra bija izjukusi un mati visā garumā kā kādai zemnieku meitai...
"Atvainojiet, es jūsh nesaprastu. Runāt anglishi?"

[Malduguns]

-UN kā ar Sargasu jūru? Pa to skaisti pastaigāties nevar?-meitene painteresējās, pagalam saīgušā tonī. Viņa bija pieslējusies kājās un notīrījusi no drēbēm smiltis.
Tad ar kerzas purngalu viņa pabakstīja gulošo puišeli.
-Un kas tas tāds? Tavs dīvainākais atzars?-viņa, uzrāvusi uzacis, vaicāja.

[Lianjuks]

Hworang666 - La Keira

- Laikam. - nomurmināja tumšmate cenšoties ierāpties laivā. - Bet, kā gan te varētu būt Londona, ja es ar viņu tiko bijām... - meitene pievērsās Valteram. - Atlantijas okeānā?

Elony - Washulis

Atskanēja, kaut kas līdzīgs rēcienam. No augšas. Uz klints kaut kas notika. Pie tās malas parādijās divi silueti. Tie laikam cīnijās. Tad lielākais no tiem nokļuvis pie klints malas pakrita, un gāzās lejā no piecdesmit metru augstuma. Tas piezemējās kādus četrdesmit metrus no abām sieviešu kārtas pārstāvēm - smiltīs.
Nokritušais stāvs likās necietis, bet nekustējās. Varbūt nebija tomēr dzīvs, kā nekā kritiens bija augsts un kā nekā nokritušais nebija cilvēks. Tas bija briesmonis.
( OCC: Lūk šāds, bet protams jums guļošs un nekustīgs. )
http://www.stuffoflegend.com/Ambar/07Relig...igo/wendigo.jpg

Storyteller

- Tas? Protams, ka nē. Vai tu saskati līdzību? Viņš vairāk līdzinās tev. Tev viņš pieķērās, tev par viņu jāatbild. Es tagad iešu pastaigāties. Te dzīvo goblini! - svilpodams Lorijs atgriezās biezoknī.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 03.04.2008 19:49

[Malduguns]

Leanna apsēdās un izstiepa kājas. Nopūtusi īsās rudās šķipsnas prom no deguna, viņa domīgi palūkojās visapkārt. Japāņu puika, acīmredzot, vēl bija atslēdzies, bet Lea nevēlējās viņu atžilbināt, lai kārtējo reizi neatskanētu panikas pilns bļāviens.
Leannu tagad interesēja somas atrašana, nevis goblini, tādēļ meitene pilnā balsī nobļāvās:-LORIJ!

[Elony]

Tie vairs nebija joki. Nekādīgi.
Vai neprāts viņu aptumšojis? Rijoku riskēja pieiet tuvāk, apmēram desmit metru no nokritušā, bet ne tuvāk.
Tas nebija cilvēks un arī zvērs nebija nekādi. Kaut kāds dēmons, gluži kā no senajām pasakām.
Viņai bija bail. Viņa palika stāvma lietū, trīcot no aukstuma un vērdamās uz radību, gandrīz aizmirsusi par otru sievieti.

[Hworang666]

Laikam jau... Valters arvien bija apmulsis. Viņš palīdzēja tikt laivā arī otrai sievietei un tad pats ievēlās tajā iekšā. Pieķēries pie airiem viņš lēnām sāka irties uz klinšaino saliņu. Starp citu, puisis iesāka, lai situācija neliktos tik drausmīga, mans vārds ir Valters... Valters Rosi... Puisis nepārbaudīja cik ļoti labi meitenes pārzin slēpošanu, tādēļ neko vairāk neteica. Airēt viņš bija iemācījies bērnībā, piemājas dīķītī ar greznu baltu laiviņu.

[Semijs]

-Heh.. Arčij! Tev laikam vienmēr kāds aliņš būs pa rokai!-
Raiens nosmīnēja un nopētīja visu klātesošo.. Vienkārši dramatiski.
-Kas varēja šito visu izdarīt.. Klau, tu nezini kur mēs esam? Man tas viss liekas ellīgi dīvaini. Roku darbs tas nevarētu būt, jo 20 km rādiusā viss būtu dzirdams!-
Puisis nopētīja visu.
-Vajadzētu celt arī augšā pārējos. Aizej pamodini, es paturēšu tavu alu!-

[Moriartijs]

Ei, puiši, palīdzēsiet tikt laukā no ūdens? Džeroms iesaucās valodā kādā bija dzirdējis sarkanmati komentējam savam biedram. Man nav īpašas patikšanas tikt apēstam. Te bija krākens. Nu tāds liels astoņkājis.

Un, ja es vēl ilgi būšu ūdenī, sākšu grimt.

OOC: Semij, izvelc mani no ūdens.

Šo rakstu rediģēja mesmers: 03.04.2008 20:28

[Semijs]

-Krakēns? Tādi milzeņi nepastāv! Pie tam viņi nekad neuzbruktu jahtai, bet nu turies!-
Raiens sameklēja kādu mietu, kas bija pietiekami garš un pasniedza to Džeromam.
-Tver ciet!-

[Īvs]

Pie joda, peldēt?! Donkihots nespēja noticēt, ka kāds viņam pavēlējis peldēt pa sev nezināmiem ūdeņiem, bez tam saucējs arī nebija diez ko atpazīstams. Kamēr viņš domāja ko darīt, virzīdamies uz priekšu, mucai valstoties uz abiem sāniem, un centās saskatīt saucēja balsi, izskanēja nemanāms PLUNKŠ! un viņš jau atradās ūdenī.
Ak, tu, Dieviņ, ak, Dieviņ! Viņš neticīgi peldināja rokas zem ūdens un nenovērsa skatienu no projām peldošās mucas. Viņi man par to piķi dos!
Un tad Donkihots ievēroja spoži zeltaino gaismu, kas nāca no nezināmas tālienes. Tā viņu apbūra. Un zinādams vai nē, viņš tai sekoja...
Kad beidzot to sasniedza, acis sažmiegdams un pavērtu muti klusējot...

Šo rakstu rediģēja Apaču tuksneša rēgs: 03.04.2008 20:51

[Moriartijs]

Satvēris auklas galu, Džeorms kāpa laivā.

Paldies, viņš turpināja runāt angliski. Tas bija krākens, viņš grasījās mani aprīt. Viens tausteklis jau nāca manā virzienā. tici man, astoņkājus es labi pazīsti, kā nekā, kuģoju jau sen. Bet tādi milzeņi nozīmē tikai vienu - krākens.

Pavēries apkārt viņš konsatēja ka laiva ir ļoti dīvaina. Par to arī viņs komentēja, Kas šī par dīvainu laivu? Armādas sastāvā? Jūs esat angļi?

[Semijs]

-Armāda?-
Raiens neizpratnē noteica un nopētījis Džeorma apģērbu teica.
-Tev tas krakens neiesita smagi pa galvu? Pie tam.. nav tev apģērbs drusku pa vecu? Te tā kā ir 21. gadsimts nevis kāds 16. gadsimts.-
Puisis teica un paskatījās apkārt.
-Un tavi draugi kur?-

[Moriartijs]

Ko? Divdesmit pirmais? Ir 1492. gads! Man gan liekas ka jūs tur armādā, jā Angļu armādā, ir satracinājuši nedaudz. Noklausījies puiša sakāmo līdz galam, viņš teica, pārējie? pazuda. Vispirms kapteinis, tad viss kuģis. Nolāpītās ūdens zāles!

[Džezā tikai Meit...]

OOC: Esmu NEDAUDZ atpalikusi. Kas notiek?

Vīrietis pa miegam izgrūda vāru. - E? - un atkal noslīga uz Melānijas pleca.
Tad atskanēja būkšķis, un lidmašīna noraustījās. No pilota kabīnes noducināja skaļa balss.
- Tu gnomīta.. - sekoja šausmīgas lamas. - Lidmašīnu nevar vadīt viens pilots! - visi pasažierin saskatījās.
Pēkši no kaut kurienes iznira stjuarte - Salija.
- Ēēē.. Viss kārtībā. - un neveikli gāzelēdamās starp solu rindām stjuarte nozuda pilota kabīnē.
Sēdētājos izcēlās murdoņa.

Melānija nikni pagrūda vīrieti uz otru pusi un sašutusi pavērās uz pilotu kabīnes pusi, no kuras atskanēja piedienīgas lamas un būkšķis. Meitene paskatījās uz Saliju un pieceļoties kājās noteica.
- Ziniet, jaunkundz, tā viss neizskatās. Kā to saprast - viens pilots? Un necentieties te iestāstīt, ka viss ir labi. Es pietiekami labi visu saprotu un nojaušu, ka nav viss labi. - Labi, ka stjuarte bija pietiekami tuvu, lai viņai to noteiktu klusi, tādējādi neizceļot pārmērīgu paniku.

[Semijs]

-Klau... tagad ir 21. gadsimts! Vai nu tu esi traks, vai esi atnācis no pagātnes..-
Raiens aprāvās uz mirkli. No pagātnes... Puisis atcerās nometni, un tos piedzīvojumus. Apskatījis apkārtni un nopētījis visu ko vien var, viņš paskatījās uz Angli.
-Tu nezini kur mēs īsti atrodamies?-

[washulis]

angliski, jā, to es protu. viņa pārgāja no itāļu uz anglisko. tātad, kas ir šī par... bet viņais teikumu pārtauca troksnis uz klints kores. tad kritiens lejā. velns un elle! viņa iesaucās. tā pat, kā japāniete, viņa sāka tuvoties tam, kas nokrita. spalvains ar jocīgu ādas krāsu. un tie nagi... lorenda nodrebinājās. nedomāju, ka tas būtu gudri iet tādam klāt. vēl galvu nokodīs. bet tomēr viņa neapstājās un nuvojās jocīgajam stāvam. neliekas, ka tas būtu dzīvs... bet ja nu? bet kas tas vispār ir?

[Elony]

(OCC: Renesensē par Japānu ir visai maz zināms. Tas tā. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif) )

No sievietes balss Rijoku tā kā atjēdzās.
"Tik tiesham, tas varh būt dzhivs. Iet mēsh prom, labi?" viņa piedāvāja svešiniecei.
"Mekletshim pashlepties no lieta?" viņai bija auksti. Tas varēja būt bīstami, ja nesasildīsies, tad ķermenis var atdzist un iestāties nāve.

[washulis]

OCC: par to zināšanu neuztraucies. vienīgasi, ko viņa pārsvarā zin, ir tas, ka viņiem ir šķības acis... (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/rolleyes_a.gif)

laba doma. viņa ierunājās. bet uz klintīm nebūs, kur patverties. ja nu vienīgi kādā alā. viņa nolūkoja sevi. tā kleita sāka traucēt. tā jau tā bija sabojāta. novilkusi apakšvārkus, kas nedeva nekādu labum, tikai kuplumu, viņa nodomāja, ka tas vēl akut kur noderētu. vismaz tagad būs vieglāk staigāt. nolūkojusi klintis un tālos pludmales galus, viņa neredzēja nevienu labu vietu, kur varētu patverties...

[Elony]

"Bet esh gribu talak no ta monstra tikt. Ja tash atmostash... bet tur auksā ir otrs kaut kas." viņa saprata. "Jā, labak palikt sheit. Ieshim pie klintim, varbūt bush iedobumsh, kur pashslēpties. Un aizvējšh."
Rijoku trīs kimano bija no zīda un slapji. Viņa nezināja, kā tos varētu izmantot, varbūt kā jumtu? Jātiek pie klintīm.
"Mani sauch Rijoku. Kādsh jūsu vārds, cienitā?"