Gaišais strauts''. Kolhoza apokalipse. Opcijas

[Džūna]

1956. gada jūlija sākums Vircavas rajona kolhozā ''Gaišais strauts''. Bija agrs, saulains rīts un arī šajā visneproduktīvākajā kolhozā bija sākusies kaut kāda rosība. Slaucējas atgriezās no fermas ar piena spaiņiem, kuri nebija tie pilnākie un jutās kā izpildījušas pienākumu pret partiju. Strādnieki lēnā solī vilkās ravēt kilometriem garās biešu vagas un siena lauks gaidīja kad nokritīs rasa. Teļi bauroja tā, ka varēja dzirdēt kilometra attālumā. Vienkārši sakot, kolhoza darbaspēkam bija pienākusi jauna darbadiena. Abi kolhozā ieklīdušie ebreju tirgoņi bija sarunāti palīgā siena vākšanai un pašalaik līda ārā no noliktavas, sazagušies žāvēto gaļu.

Tā bija pirmā diena, kad kolhoza vadības groži bija Bārbalas Janovnas, jaunās brigadieres rokās. Iepriekšējais brigadieris baudīja kūrorta priekus pie Melnās jūras. Bārbala Janovna baidījās no cilvēkiem. Un bija izdomājusi katru rītu pie kantora durvīm piespraust darāmo darbu sarakstu.

Messerschmit, brigadenfīrers, Brūnais un Ksens sajuta sāpīgu triecienu, jo smagi piezemējās kaut kur. Brigadenfīrers uzkrita virsū kaut kam lielas, kas izrādījās Ļeņina krūšūtēls, Ksens nejauši norāva no sienas karogu. Viņi nekrita guleniski, vienkārši parādījās nez no kurienes tieši kolhoza ''Gaišais strauts'' sarkanajā stūrītī. Atjēgšanās arī nebija no patīkamajām, kā nekā pēc sprādziena. Messerschmit ausīs joprojām dunēja ne tikai sprādziena viļņi, bet arī kāda pensionāra bļāviens par pagāniem un to, ka viņiem pašiem būtu jāizbauda kolhoza rožainā dzīve. It sevišķi vārdi ''Jūs netiksiet atpakaļ kamēr viss nebūs ideāli''. Sākotnēji tam nebija nekādas nozīmes, bet ar laiku tas iegūs biedējošu jēgu.

Kolhoza kantorī atskaējušais blīkšķis piesaistīja visu kolhoznieku uzmanību.

Occ: pārāk nesteidzieties, labiņi?

[Overlord]

Tūlīt būs,tūlīt būs Kaisli elpojot cildenais ārietis Hermanis piedalījās akcijā,kas katram kārtīgam vērmahta cīnītājam kaunu nedarītu. Viņš un vēl daži pārākās rases pārstāvji taisījās demontēt tā saukto uzvaras pieminekli,kas vairāk pazīstams kā "kauna stabs".

Nu tad tā,komrādi! Bērziņš iesāka,šodien mums ir liela diena,ka te vairs nestāvēs nekāda siena Šis entuzjasts atkal runāja rīmēs.Un tas bija saprotams,jo tā viņš allažiņ mēdza darīt,kad bija iepriekš nobaudījis "garšīgu dzeltenīgu dzērienu no Tērvetes puses" un arī šķīdumu,kas tautās aizgājis ar nosaukumu "ūdentiņš" jebšu latviski izsakoties "šnaps" Gandrīz vai iekārē berzējot savas tievās roķeles, viņš atgāja mazliet tālāk no pieminekļa un nostājās blakus pārējiem komrādiem,kurējie centās veikt svēto misiju-uzspridzināt uzvaras pieminekli.
Cēlais Process vēl nebija sācies,kad puiša maigā dvēsele likam tam uzdziedāt ārkārtīgi daiļu dziesmiņu,kas viņaprāt liktu notrīsēt jebkura kārtīga pārcilvēka sirdij.
Deutchen soldaten und unterofizieren.Moskau spazieren und.... Diemžēl melodiskajai balādei nebija lemts tikt novestai līdz galam,jo atskanēja skaļš sprādziens. Ko pavadīja spēcīgs triecienvilnis,krītoši akmeņi un citi "labumi"
Hans, ierakumos..šnell,šnell Hermanis nobļāvās jūtot,kā kāda šķemba viņam norauj labās rokas vidējo pirkstu. Tālāk viņš vairs neko neatcerējās.

Kad pamodās, sejā spīdēja spoža saule. Kur es kas es? vi'ņš grūši nodomāja,kad centās piecelties. Sajūta nebija no labajām- labās rokas ļoti vērtīgā pirksta vairs nebija? tagad tur rēgojās melnais caurums no kura plūda ārā viena no ķermeņa sulām. Visa viņa jaukā uniforma bija noklāta ar putekļiem. Neizsakāmi gribējās saukt pēc mātes,tomēr ar lielām pūlēm Bērziņkungs savaldījās. Tā vietā viņš vēlreiz aplaida skatienu apkārt un atdūrās pret Ļeņina un Staļina portretiem.
Pagāja neilgs brīdis,kad varonīgais nacionālsociālists saprata kas tajos attēlots. Viss apjukums un sāpes bija kā ar roku noņemtas. Pat izjauktā frizūra viņu neatturēja 3 sekunžu laikā pieslieties kājās un ar bļāvienu mesties virsū boļševiku vadoņu portretiem.

Šo rakstu rediģēja Overlord: 01.04.2008 13:57

[Mattiass]

Ksens nopurinājās un neizpratnē palūkojās apkārt. Galvā kaut kas dunēja. Tad viņš atklāja, ka ir ietinies kaut kādā sarkanā audeklā. Pēc rūpīgākas izpētes atklājās, ka tam stūrī ir sakrustots sirpis un āmurs dzeltenā krāsā. Sapratis, ka tas ir karogs, viņš riebumā to nometa zemē un palūkojās apkārt. Mein Gott! Nākamais, ko viņš ievēroja, bija propagandas materiāli un viņa biedri. Tā arī līdz galam nesapratis, kas notiek, un nospriedis, ka tā čuiņa, kur viņi ir, noteikti nav nekāds muzejs (kaut arī uz to pusi), viņš sāka mērķtiecīgi raut nost no sienas padomju propagantas materiālus, vēl nodomājis, ka, lai kurš te tos nebūtu izkarinājis, viņam par to būs jāsamaksā.

[washulis]

... un tad mēģināja man notirgot pa trīsdesmit rubļiem. un ko es? pasūtu viņu. par tādu naudu, neviens parastas kurpes nepirks. kas es viņam, kāda smalka dāma? tad turpian virsū iet ar jautājumiem "bet ja nolaidīšu lētāk...?". beigās tikām piepiedspatsmit rubļiem. tad nu ņēmu... margarita, kas tupēja pie dobes un ar veiklu roku ārā lasīja nezāles un visu ko citu, ko var domēs atrast, ravēja laukā. viņa tikai runāja un runāja. par ko? tas bija vienalga...

saulīte spīdēja. kaut kur garām varēja manīt slaucējas. citi strādnieki ar blakām pie domēm bija pielikti. kārtēja diena kolhozā. viņa pārāk optimistiski nodomāja.

[Ungaarijas ragas...]

Un tā nu visi ir laimīgi, domāja Dārta, klausoties nabaga teļu bļaušanā, kurus teļkopis bija kārtējo reizi atstājis novārtā. Taču galu galā, viņa bija atbildīga par kaut ko citu un rokas arī bija nogurušas, tā ka, slaucēja ar mazliet sāpošu sirdi to ignorēja.
Tiesa, jau pēc neilga brītiņa, žēlumu aizbaidīja pamatīgs blīkšķis. Dārta apņēmīgi devās tajā virzienā, lai redzētu, kas tad nu ir noticis. Varbūt Pērkontēvs beidzot būs uzlaidis gaisā to riebīgi sarkano stūri?
Apžēliņ! viņa izdvesa, ieraudzījusi, kas notiekas Sarkanajā stūrītī. Dārta pat nezināja smieties vai raudāt. Visbeidzot viņa izdomāja, ka labāk ir klusām pazust, lai neviens neiedomātos viņai piesiet nezin ko.

Šo rakstu rediģēja Ungaarijas ragaste: 01.04.2008 15:44

[washulis]

liels blīkšķis atrāva margaritu no nākamā mērķa - no neglītas gārsas, kas līda ārā o zemes. tu mirsi! viņa raidīja domas nezāles virzienā. bet tad būkšķis. kas ēllē ratā bija tas? viņa ieminējās. redzēdama, ka daži cilvēki jau met skatu tajā virzienā, viņa palūkojās uz sarkano stūrīti. ja kāds sabojās to gobelēnu, ko mocīju pusgadu, tad nu viņiem plāni ies...

nevarētu teikt, ka margarita bija baigā patriote. politika viņu grlaikoja. ja nu vienīgi tad, kad varēja patenkot par politiķiem, bet viņai patika rokdarbi. vienmēr kaut kas jādara, ar kaur ko par kaut ko jārunā. pieslējusies kājās, viņa ātri aizsoļoja līdz sarkanajam stūrītim. tur jau blakām bija dārta ivanovna. kas tad nu? viņa pajautājās, bet ieraugot, kas notiek telpā, viņa tikai pielika plaukstas pie vaigiem un nobļāvās: pie ēbreju galvām, kas te notiek?!

Šo rakstu rediģēja washulis: 01.04.2008 15:45

[Piligrims]

Verflucht ...kas pie velna te notiek? Kur ELLĒ mēs esam?
Ieraudzījis apkārtējo peizāžu Bruno par atrašanās vietu gandrīz nebija nekādu šaubu, tāpat par to, ka kopā ar viņu ir visa Sonderkommando.
Brīnums, ka pats elles saimnieks nav pagodinājis ar savu klātbūtni. Visā šajā bēdu operā vienīgais mierinājums, ja tāds šajos apstākļos vispār ir iespējams, ka viņi visi ir kopā. Bet kaut, kas te nebija in Ordnung. Ausis bija aizkritušas no sprādziena un galvā kaut kas dūca. Labi, ka tajā brīdī auroju līdzi Brigādenfīreram, a to būtu pazaudējis bungādiņas. Tas blīkšķis sanāca niknāks, kā varēja domāt. Paskatījies uz Bērziņu, Bruno ieraudzēja asinis, kas sūcās no norautā pirksta. Viņš pārlaida bažīgu iekšēju ‘skatienu’ savam ķermenim, vai arī nav pazaudējis kādu locekli, vai ieguvis jaunas atveres tur kur tām nepienācās būt. Vienīgo zudību viņš konstatēja, ka nav viņa cepures, bet viņš būtu vairāk pārsteigts, ja tāda viņam joprojām būtu galvā.
Her Brigadefuhrer, kas ar tavu ķepu?

[mr Bl@ck]

Messerschmits ātri attapās, (ātri relatīvā nozīmē) Ieraudzījis visuss gaišās nākotnes atribūtus, cildenais ārietis izgrūda niknuma pilnu kaujas saucienu.
Arrrrrggggghhh, Komraden, sehen sie, schmucige komi schweine! Messerschmitts metās palīdzēt Brigāden fīreram iznīcināt komunistu līderus.
Komrāden ko lai mēs tagad daram, mēs cildenie ārieši esam nokļušššiiii ēllllē jaunais vīrietis iekliedzās jusdams kā sāk raustīties valoda un acīs sariešas asaras.

[Mattiass]

Tikmēr Ksens, noplēsis pēdējo bezvērtīgo papīru (uz tā stāvēja rakstīts — Izpildīsim piecgades plānu trijos gados!) un nosviedis to zemē, viņš pārlaida skatienu saviem komrādiem, tad pārējai telpai, un tikai tad sāka saprast, kādā trakonamā nokļuvis.
Tas nevar būt, viņš nodomāja, es laikam murgoju.
To Messeršmita piezīmi par āriešiem Ksens, kuram pašam mati nebūt nebija gaiši, palaida gar ausīm. Messeršmits mēdza pārāk iekarst.

Kamēr komrādi izrēķinājās ar komunistu cūkām, Ksens izmantoja iespēju rūpīgāk iepazīties ar vietu, kurā viņi bija nokļuvuši. Lai neuzskatīt sevi par jukušu, vajadzēja vismaz kādu pierādījumu, ka šitas viss ir pa īstam.

[Ungaarijas ragas...]

Kas te ir, es nezinu, Dārta Antonovna jau dodoties projām atmeta, Un liekas, ka negribu zināt!
Tad pametusi Margaritu brīnāmies, viņa steidzās ātrāk nozust. Dziedāt tautas dziesmas un nepildīt piecgades plānu bija viens, bet tikt apsūdzētai pretkomunisma propagandā bija kas cits.
Turklāt, cik nu viņa bija paspējusi uzmest acis dīvainajiem ļautiņiem, viņi izskatījās sevišķi dīvaini. Turklāt viņai joprojām acu priekšā zibinājās sudraba ķēdīte ar dīvainu krustu galā, kas bija ap kaklu tam dēlietim, kurš aktīvi rāva no sienām nost plakātus. Dārta bija redzējusi tādu krustu un zināja, ka tas ir Pērkonkrusts, citiem vārdiem ugunskrusts.
Varbūt tiešam pats Pērkontēvs bija vienreiz iespēris kur vajag.

[Džūna]

Kolhoza kantoris bija pamatīgi papostīts, sarkanais stūrītis iznīcināts pilnībā.
Ksens bija devies papētīt apkārtējo teritoriju. Pie sienas karājās kalendārs, kurš rādīja 1956. gadu. Uz galda atradās pāris dokumenti, kuri vēl smaržoja pēc svaigas tintes un ko rotāja LPSR zīmogs.

Brigadefuhrer roka bija ar kaut ko jāpārsaitē, bet vienīgais pieejamais materiāls bija tas pats nelaimīgais karogs.

Un tad tika pamanīta Margarita, durvīs stāvošā slaucēja (jo viņa tur stāv).

OCC:
Kolhoza ļaudīm ieteicams atsaukties uz sprādzienu un doties skatīties.
Messeršmit, iegaumē, kas par tevi teikts pirmajā postā.

[Elony]

Antons bija ceļā uz lauku, ravēt tās bietes kopā ar tiem slinkajiem... no tas nav svarīgi.
Sprādziens viņu visai pārsteidza, jo latviešu bandītu uzbrukumi tā kā jau gadiem bija beigušies. Vismaz neko tādu nedzirdēja.
Viņš steidzās atpakaļ uz kantori, cerēdams, ka kase un pieraksti nebūs cietuši.

Nonācis sprādziena vietā, viņs pamanīja visdrausmīgāko ainu. Murgs un briesmas. Svešinieku ārienē bija pietiekami daudz nianšu, laiu saprastu, kas tie ir.
"Fašisti! Fašisti ir atgriezušies!" iekliedzās Antons, rādīdams uz tiem ar pirkstu.
Pēc desmit gadiem, kad Vācijas ļaunums bija uzveikts, te tas bija atkal atgriezies briesmīga paskata cilvēku veidā! Laikam slēpās šeit vēl no kara!
"Hande hop!" iesaucās Antons, kā viņš atcerējās no partizāniem un savilko rokas dūrēs.

Šo rakstu rediģēja Elony: 01.04.2008 20:20

[washulis]

opā līllā! ko jūs izdarījāt. zināt cik ilgi mocījāmies, lai šito iekārtotu??? margarita izgāja no šoka stāvokļa un drosmīgi gāja trako fašistu virzienā. kas jūs tādi, lai bojātu mūsu lietas??? KO PIE VELNA JŪS DARĀT MŪSU KOLHOZĀ? lai nu kas, bet margaritai nepatika, kad kārtība tika izjaukta. katrs bija papūlējjies, lai izveidotu sarkano stūrīti un visu ko citu šajā kolhozā... redzot ka citi arī bija ieradušies lai palūkotos uz bardaku, viņa varēja būt droša, ka nekas slikt nenotiks ar viņu, jo ir kāds blakām...

[Mattiass]

(OOC Ragastes posts ir pareizs, Ksena jaka bija pavērusies un tapa redzams sudraba ķēdītē iekārts ugunskrusts, simbols, kāds attēlots personāža aprakstā.)

— Kamerādi, Messeršmit, tur tā sarkanā lupata, kas nav pelnījusi palikt vienā gabalā (galvas mājiens uz karoga pusi), saplēs to un pārsien Brigādenfīreru, — ieteica Ksens, kamēr pats gremoja notikušo. 1956. gads. Padomju Latvija. Komunisti. Nez kāda čuhņa. Savaldīties.

Konfiscējis zīmogu un jau paņēmis rokās abus dokumentus, lai iepazīties ar tiem tuvāk, viņš sadzirdēja kāda pāķa bļaušanu un, pacēlis uzaci, palūkojās tajā virzienā. Jā, tur akurāt viens tips stāvēja, un auroja savu Hande hop.
Komunistu cūka. Normāli Ksens viņam uz vietas krāmētu pa purnu, taču galva joprojām dunēja, turklāt smērēt rokas pret tādu arī īsti negribējās.

— Hände hoch! — viņš palaboja komunistu un pievērsās savai lasāmvielai, — Kamerādi, pie mums atnāca.

Rediģēts.

— Kolhozs. Vēl labāk, — viņš garlaikoti noteica.

Šo rakstu rediģēja Mattiass: 01.04.2008 21:07

[Elony]

Ko var gribēt no Antona, kurš pēdējos desmit gadus un vēl vairāk pārliecinājās par komunisma pareizību un bijis Sarkanajā armijā?
Tie bija fašisti. Bet pistoles nemanīja.
Un to ko viņi izdarīja, piedot nevarēja.
Bet vispār Antonam bija bailes.

Un bailēs viņš aizsargājās.
"Za Staļināā!*" viņš iesaucās un metās virsū Fašistam, kurš mācija viņam vācu valodu, lai iekrautu pa purnu.

---------------------------

*XX kongres nav vēl diezko ietekmējis Antonu. Viņam Staļins ir dzīvs mūžam! Tāpat kā Ļenins. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif)

[washulis]

o kautiņš. par šito vēl varēs parunāt un paklačot... margarita nosmīkņāja, paejot nedaudz nostāk no notikuma vietas. lūk tas ir īsts patriots, nevis kaut kādi brutāli tēviņi, kurus varētu nosaukt arī par fašistiem. vārdu "fašisti" viņa īpaši uzsvēra.

Šo rakstu rediģēja washulis: 01.04.2008 21:24

[Beppo]

Pēc ikvakara darbiem Olga rāmi devās mājās, priecādamās par labi paveikto darbu. Tikai no kāds gan no tā labums, ja apkārt vieni slinķi un slaisti? No sarkanā stūrīša puses atskanējušais troksnis viņu nepatīkami pārsteidza. Nu kā var necienīt Vladimira Iļjiča portretu!

Tāda pati kā no kūts nākusi, Olga steidzās trokšņa virzienā. Daži pazīstami stāvi tur jau bija salasījušies, bet iekšā ... iekšā vīdēja Pilnīgs Haoss un Svešie. Olga iespiedzās un, vēl lāgā netikusi līdz Sarkanajam Stūrītim, jau metās pa gabalu bļaut, Nelieši! Galīgi pielējušies gaišā dienas laikā, kamēr citi strādā! Par šito partorgs nu nemaaz nepriecāsies!

Šo rakstu rediģēja Antaress: 01.04.2008 21:43

[Mattiass]

Kaut arī ārēji Ksens bija mierīgs, viņš kam tādam bija gatavs. Turklāt, atšķirībā no Ksena, tēviņam bija visnotaļ pamatīga ķermeņa uzbūve, tādēļ Ksena priekšrocība bija ātrumā, nevis spēkā.

Kad Antons metās virsū Ksenam, šamējo no galda kā ar vēju nopūta. Antona dūre par collu aizgāja garām, toties Antons pats panesās garām, un, vēl sekundi pirms ietriecās galdā, paspēja atrauties no sāniem pa žokli. Rezultātā galds apgāzās, bet Ksens palēca malā, un tagad atradās pie saviem biedriem.

— Komunisti nāk!

Nākamajā sekundē viņš jau bija izvilcis no kabatas udaru, gatavs to pielietot, ja vajadzēs.

[Elony]

Antons apcirtās pret fašistu, gatavs uzbrukt atkal, šoreiz prasmīgāk, bet tam bija ierocis rokā.
Nebija labi...
Tad viņs ko pamanīja.
"Tavai pistolai nav stobra, zināji? Ja šausi pats vari dabūt..."

Antons domāja, ko tagad darīš fašists un ko darīt viņam pašam.

[Mattiass]

Bet Ksens tikai nosmīnēja. Drošinātājs jau bija noņemts.

— Nu nu, panāc tik šu, tad tik redzēsi, vai šai pistolītei maz vajag kādu stobru, — smaids kļuva pavisam nelāgs, — laimīgs nebūsi tik un tā. Ja neesi gatavs dabūt purnā, atkāpies tur līdz tai sienai. Un citiem arī pasaki, lai uzvedas mierīgi.

[Piligrims]

Bruno noskatījās kā ārdās Ksens un paķēris sarkano karogu, saplēsa to garās strēmelēs.
Nāc pārsiešu tavu ķepu, savādāk vispār bez asinīm paliksi.
Kā nu pratis pārsējis Brigādenfīrera roku, viņš sāka pievērst uzmanību apkārtnes jau krietni uzkarsētajai atmosfērai.
No ieročiem viņam daudz kas nebija, pāris dūmu granātas, duncis un Walther PPK Wafen SS Offiziers pistole ar 6 oriģinālajām patronām, ko viņš bija dabūjis no viena veca 19. divīzijas leģionāra. Situācija vel neizskatījās tik draudoša, lai vilktu ārā savu arsenālu, bet roku mēteļa kabatā viņš ielika, lai pārliecinātos vai pistole vēl ir tur pat.

[Adē]

Kantorī atsaknējošais blīkšķis nemaz nepiesaistīja Oktebrīnas uzmanību. Meitene tajā laikā sēdēja uz soliņa, izbaudot vienu no retajiem brīvajiem brīžiem, un sapņoja par savu amerikāņu puisi: glītu, smalki nosauļotu gaišmatainu vīrieti, kas, ģērbies solīdā mētelī un uzvalkā, bez pārtraukuma atkārtoja viņai „Ai lāv jū” un aicināja aizbēgt ar viņu uz Savienotajām Valstīm. Pamazām skaistas angliskais „Es tevi mīlu” sāka izklausīties pēc „Fašisti ir atgriezušies” un „Komunisti nāk”, meitene atvēra acis, un ziņkārības pēc nolēma aiziet līdz kantoriem un paskatīties, kas tad tur notiek. Visticamāk, Antons ir piedzēries un atkal publiski jūsmo par sarkanarmiešiem.


…izpostīts kantoris, saplēsti papīri, necilvēciskā nekārtība, kas pie velna te notiek? Un kas tie tādi? Vīrieši? Tik jocīgajās drēbēs? Ar ieročiem rokās?

Ieraudzītais atgādināja Oktebrīnai kadrus no kādas amerikāņu filmas, par kuru stāstīja krustmāte no Maskavas, un viņa, sajūtot, ka sirds sāk sisties straujāk, norāva no galvas zilo lakatiņu un skaļi iekliedzās:

Amerikāņi!

[Džūna]

Occ: pietiek ārdīties (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif)

Visi etri mazliet apjukušie neonacisti stāvēja aptuveni vienā rindā. Un nemanīja, ka pēc viņu demolēšanās rezultātā ir ne tikai izjaukts sarkanais stūrītis, bet arī iļodzījies viens no stiprinajuma dēļiem. Tas nu tagad neizturēja un krita lejā, uzgāšoties nacistiem, un apdullinot tos.
Šo strapgadījumu kolhoza ļaudis izmantoja savā labā, sasēja viņus un ar lielāku vai mazāku piepūli nogādāja Bārbalas Janovnas kabinetā.

[Elony]

Antons atkāpās no fašista un uzmeta drūmu skatienu Oktebrīnai. Ne vien viņas izsauciena, bet arī toņa dēļ.

Kad fašisti dabūja pa galvu, Antons atņēma pakritušajam to savādo pistolīti bez stobra un protams piedalījās sasiešnā. Bruno pārmeklēt neienāca prātā.
Lai pārbaudītu, vai labi sasieti, viņš nekautrējās iedot tiem drusku pa nierēm ar zābaku.

Kad nelieši jau bija kabinetā, viņš nosēdās maliņā izvilka atņemto pistolīti un sāka to pētīt.

[Ungaarijas ragas...]

Jau pusceļā uz mājām, Dārtai galvā iešāvās laba ideja. Viņa bija pamanījusi, kā visi drīz vien pēc blīkšķa nesās uz nu jau bijušo sarkano stūrīti. Tātad visi pagaidām bija aizņemti.
Steidzīgi griezusi ilksi atpakaļ, slaucēja devās pēc piena. Tiesa, šodien viņa gan nebija īpaši plānojusi piesavināties savu "darba augļu" tiesu, taču, ja radās tik burvīga iespēja to nevarēja neizmantot. Soļodama tā, it kā viņai kāds būtu licis parūpēties par tās dienas izslaukumu, Dārta apņēmīgi devās izpildīt savus nodomus.

[Overlord]

Viss sagriezās vienā virpulī.Hermanis bija sagrābis uļjanova portretu un triecis to pret sienu. Pēc tam virsu metās sarkanie bauri un cionisti,saucot viņus par fašistiem.Kāda ragana iedomājās viņus nodēvēt par amerikāņiem,kas kārtīgam Lielvācijas patriotam šķita ārkārtīgi zemisks lamuvārds. Asinis no cīnītāja rokas gāzās kā niagāra,tāpēc neredzēdams citu iespēju un klausot biedru padomam,Bērziņš satvēra sarkano karogu un no tā noplēsa krietnu daļu,ko acumirklī apsēja sev ar roku.
Es labāk tur liktu izlietotu pamperi nekā šo boļševiku lupatu. Hermanis noņurdēja. Piepeši nodārdēja haubices cienīga dārdoņa un Hermanis atkal juta sevi ieslīgstam nemaņā. Fonā sāka skanēt "Panzergrenadier march" un viņš no jauna atslēdzās kā caur miglai juzdams, ka kāds baurs viņam iesper.
Schweine! viņš nogārdza un "izslēdzās"

No jauna atjēdzies viņš attapās kādā kabinetā. Te bija padaudz cilvēku un blakus viņam atradās tā kritušie biedri.Visi kā viens sasaistīti. Kad puisis centās pakustēties,arī viņš sajuta boļševistisko virvju ciešo tvērienu.
Nu ko,boļševki. Apsveicu jūs ar diženo varonību,mātes...l....(šeit viņš izgrūda nepieklājīgu vārdu,kas apzīmē kādu sts kaiti) un biedra Vladimira (atkal rupjība,šoreiz jau par dzimumorgānu tēmu) 'vārdā Viņā modās dusma nevarības rezultātā. Hermanis būtu gatavs līdz nāvei dauzīt arī šeit atrodamās sievietes. Jo tās jau nav sievietes,bet gan boļševiki un žīdi.
Varējāt jau atrast kaut ko piemērotāku nekā šo ateju Hermanis nospļāvās

[washulis]

oi... tas neizskatās labi. margarita nomurmulēja, kad trakie atnācēji sāka vilkt ārā ieročus. bet pēc tam seija sabruka. nu bet protams, ka mums nekas nenotika. tā jau vienmēr notiek. tas man lieka atcerēties vienu notikumu, kad aizbracu uz vienu rīgas krogu... margarita no jauna sāka muldēt savu muldamo, nemaz neraizējoties, vai kādu tas interesē. kad jocīgos četrus cilvēkus sasēja, margarita nolēma, ka nav vērts tērēt laiku skatoties, kas ar viņiem notiks. viņa devās atpakaļ uz lauku, kur bija palikusi tā nezālē, ko bija nolēmusi nolīdzināt līdz ar zemi...

[Beppo]

Kāškrusts, kas karājās viena svešinieka kaklā, Olgai skaidri norādīja viņu nolūkus. Bandīti!
Kamēr ne īpaši saudzīgā veidā bandīti bija nogādāti brigadieres kabinetā, Olgai jau bija skaidrs, kas darāms.
Šie pretpadomju elementi jānodod milicijai! viņa skaļi paziņoja.
Iedomājieties, tie droši vien ir diversanti, varbūt pat sācies jauns karš!

[Elony]

Ja Antons domātu vairāk, viņš pabrīnītos, cik labi šie vācu fašisti runā latviski. Labāk nekā viņa tētis, kurš Latvijā dzīvo, kopš tai tika pievienota Abrene, jeb Pitalova 1920.g.
Bet viņš nedomāja, jo fašists atļāvās ko nepiedodamu - nozākāt dižo Ļeņinu.
Spārdīties viņam negribējās, jo no tā zābaki bojājās.
"Kādai milicijai - čekistiem uzreiz!" viņs atteica Olgai un uzšpļāva Hermanim.
"Ja vēlreiz Ļeņinu apvainosi - galvu ielauzīsu ar šito pašu verķi! "
Viņš piesārtis vicināja bezstobra pistoli.

[(sun)]

...tāds bija viņa mērķis-kaut ko dabūt, ko pārdot.
Turklāt tas nav tik viegli - uzdursies nepareizajam - gals ir klāt, par spekulantu nosauks, nosūdzēs.
Tā nu Timūrs domāja, domāja, un sasodīts, bija jādomā, bet šie kliedzieni!
Nedod domāt, bļeģ!Timūrs lādējās.Un devās uz trokšņa pusi.

gāja, gāja ...un kas tas bija?
[i]Fišisti, šitie, reku...Mana nabaga sirds, tadus pārdzīvojumus ai....Ko tādiem godīgiem pilsoņiem kā mēs darīt, a? Timūrs ar visiem kopā apsprieda jaunpienācējus, vienlaicīgi novērtēdams to muskuļotos augumus.......

Šo rakstu rediģēja Anomalia: 02.04.2008 15:18

[washulis]

kad citi tikai steidzās apskatīt, kas tad notiek tajā sarkanā stūrītī, margarita no jauna palūkojās uz savu dobi, bet tad atkal uz to pusi. viņai šausmīgi nepatika palikt malā, vai nebūt vietā, kur kaut kas notiek. tā nu nespēdama to izturēt, viņa no juna sāka iet uz sarkanā stūrīša pusi. bet ko kurienes tie ērmi vispār uzradās? nemanīja jau neviena lavāmies uz stūrīti...

[Massacre]

Jevgēnijs šo dienu kolhozā juta kā kaut ko īpašu, jo māte daba, viņa visumīļa dzimtene šodrīt izskatījās varens skaisti. Protams, parupjaus vīrietis to netulkoja kā iespējamo diversantu ierašanos un trobeles celšanu kolhozā, bet gan kā dienu, kad izdosies vakara palakstoties ar kādu sievišķi. Tiksmi pie sevis nomurminajis ko līdzīgu pateicības vārdiem Žeņa devās strādāt. Ravēšana vīrietim škita necienīgs, sieviešu darbs, taču lidz rasas nožūšanai no pļaujamā siena bija jāgaida labs laiciņš. Ja viņa muskuļi nepieprasītu darbu Žeņoča būtu aizsmēķējis papirosu un paraucējis sievišķiem darbu, bet tagad n- kas jādara, jādara.
Ravēja viņš rūpīgi, lēnām un kārtīgi ar lielu nopietnību, vismaz tā tas no malas izskatījās. Vajadzēja tikai sataisīt koncentrējušos, nopietnu sejas izteiksmi, un grūtākajos brīžos nomurmināt labi dzirdamā tonī 'Staļina vārdā *&%#@* nešķīsteni!' un visa viņa patiesā slinkošana izvērtās labi tēlotā strādāšanā.
Blīkšķi Žeņa nedzirdēja - tādus sīkumus pamanīt nedrīkstēja un nevajadzēja, ja vēlējās izlikties labs strādnieks. Taču tad, kad kņada kļuva lielāka, Žeņa beidzot pameta savu tēlošanu un devās lūkoties notiekošajā.

Proatms, viss redzētais pārsteidza, bet Jevgēņijs ar secinājumiem nesteidzās. Iespējams šie varēja labi samaksāt un iespējams viņu, diversanti būdami, spēja piedāvāt ko labāku par nīkšanu šai sasodītajā kolhozā. Kamēr notika spriešana par šo ļautiņu izcelsmi, Žeņa nekautrīgi aplūkoja sieviešu apaļumus.

[Overlord]

Par spiti tam,ka komunists viņam uzspļāva,Hermanis sāka smieties. Tas nu bija tipisks boļševiks-fanātiķis. Uzticīgs ljeninam lidz galam. Bet vai tāpat Hermanis neticeja Vācijas kancleram? Ticēja,bet ne jau tik traki,kā pats Bērziņš domāja. Nez vai viņš apdullinot, un sasienot pretineku draudētu tam labi apzinoties,ka tas nespēs pretī neko izdarīt

Esmu burtiski apburts no tavas varonības. Hermanis ar tēlotu patosu vārijās sarkangvards un sifilisa slimotāja sekotājs. Ar kādu drosmi viņš uzklupa naidniekam no muguras un to sasejā,lai šis nespētu pretotes. Tik,tiešām..tā ir īsta bruņineka rīcība draudēt un aizskart pretoties nespējīgu ienaidnieku. Jo vairāk vārdu plūda pār zēna lūpām, jo labāk viņš jutās. Ja arī šis draņķa sarkanais viņu nošaus,kas par to? Vsmaz Hermanis būs miris kā īstens Tūkstošgadu Reiha kareivs. Ar smaidu uz lūpām.
Piepeši viņš atkal juta,kā tiek aizskartas ārskās dvēseles liriskās stīgas

Tad SSieši uz priekšu trauca
Un sarkanie bēgot panikā kauca
Bez žēlastības vāci šāva
Un tūkstošiem boļševiku kāva

Lai dzīvo Heinzs Guderians
Arvien,Arvien
Un Manšteins,Rommels,Mannerheims
Arvien, Arvien.

Tagad Hermanis dziedāja cik vien labi varēja.Jaucot dažādas dziesmas. Vienalga ko, galvenais tagad nokaitināt naidnieku tik tālu,līdz tas zaudē sajēgu. Jo tikpat vairs zaudēt nebija ko.
Nu tad,lai biedram Ļeņinam laba dzīve Ellē vārotes. Fīrera vārdā man nav bail mirt!Heil Hitler! Ekk,ja t tagad redzētu pats Vācijas vadonis Hermanis laimīgs nodomāja

[(sun)]

Ak tu, fašists nelaimīgais!Kā kauna nav visas nācijas sargu un balstu tā nokazāt, a?Es tev parādīšu kā cienīt varenāko , no visiem , visas nācijas paraugu!Saņem!
Timūrs ar apmierinātu sejas izteiksmi paspārdija glītā fašista nierītes, ar baudu izjūtot katru saraušanos no fašista puses.Turklāt, bija jauki redzēt kā šis smukulītis sten, tas Timūram sagādāja īpašu baudu.

Šo rakstu rediģēja Anomalia: 02.04.2008 15:47

[mr Bl@ck]

Messeršmits nedomāja paciest ka viņa biedrus tagad nozākā. Ruki proč, du komi švein! Viņš uzbļāva Timūram izdotos viņam piecelties kājās tas komītis pat par pastēti nederētu.
Tad viņš pilnīgā ignorancē pret komīšiem vēŗsās pie saviem Biedriem.
Komrāden ich Erinere mich, vecs pensis ko teica pirms mēs to kauna stabu uzlaidām, mums būs allen kolhozen spasen izbaudīt un tikai tad mēs tiekam atpakaļ. Verfluht is es nicht? Nevarēja [pateikt kas pie vainas bija tai runai, vai kontūzija vai vēl kāds murgs.

[(sun)]

Ak tu!
Timūrs laida kājas arī uz otra fašistu cūkas pusi.
Hotj ti pomer, svinja žalkaja!

[Beppo]

Pretīgi. Vienkārši pretīgi. Olga pagrūda Timuru nost no trakā diversanta un uzbļāva viņam, Ne goda, ne kauna. Komunisti savus gūstekņus nesit!

[Overlord]

Netīrelis sadeva tā, ka Hermanim šķita, uz mūžu viņš izvadīs asinis.
Nu nekas,draņķi viņš noņurdeja un pagriezās uz Messeršmita pusi. Viņiem tikai mūs jāatsien un tad šiem sarīkosim tādu Barbarosu....
viņš pasmīnēja un nedzirdēdams komrāda jautājumu skatījās,kā kaut kāda sievieš dzimuma aborigēnu sugas pārstāve cenšās pagrūst jau iepriekšminēto gorillu.
Kad viņš dzirdēja,ko šis sievišķis teica, Hermanis sāka traki skaļi smieties. Komunisti nesitot gūstekņus ha ha ha ha šķita ka viņš smiesies līdz pārsrāgs plaušas.
Un ko jums vēl čekisti stāsta? ņirdzīgi atbildējis, viņš centās atbrīvoties no virvēm.Pagaidām nesekmīgi.

[Corvus]

Lēnām pie Jurija atgriezās viņa samaņa, pie rociņas vedot nežēlīgas galvassāpes.
Čo za hreņ...
Jurijs ne vella nevarēja saprast, kur īsti viņš ellē ratā ir nonācis. Kaut kāda koka kaste... Tumšs... Parpalas...
ĀĀĀĀĀĀĀĀ, ES ESMU DZĪVS APGLABĀTS!!! Domā, Jurij, domā, miļiņkais, kā no šitā tikt dzīvam ārā...

Bomzīgais kolhoza teļkopis izvilka no kabatas papirosu, aizpīpēja un... Gandrīz nosmaka dūmos.

Ne velti māte man teica, ka pīpēšana un dzeršana mani kapā novedīs, NOGALINĀS! Nē, ja es tikšu ārā, tad aiziešu, grēkus izsūdzēšu... Vai pasēdēšu baznīcā... Vai uz baznīcas kāpnītēm pastāvēšu... Vai sadzeršu ar baznīckungu...

Prātojot, filozofējot, smokot dūmos un sprāgstot nost no paģirām, Jurijs pat neiedomājās pacelt vāku vecajai pūralādei, kas stāvēja kolhoza kantora noliktavā un kurā viņš bija ielīdis, kad brigadiere mēģināja sadabūt rokā, lai viņš kaut reizi pa pēdējiem četriem mēnešiem izmēž teļu fermu.

[washulis]

margarita skatījās uz blakām stāvošajiem kolhoza biedriem, kas vārdu sakot skatījās uz fašistiem. vārdu cīņas starp abām pusēm bija pat uzjautrinošas. tur nu gan margarita nevēlējās iejaukties. lai nu ka,s bet lamāšanās nebija viņas stiprā puse. it īpaši tad, ja var saņemt pretī. tad viņai vienmēr nav ko teikt. laikam tās būs vienīgās reizes mūžā... bet tomēr nenoturējusies, viņa ierunājās: nav jēgas tērēt uz šiem ne spēku ne laiku. tad jau labāk pabeigt darbus un lai šie patup te pat. zinās, kā ir ielauzties pie citiem un traucēt. mums tagad saspringts laiks... drīz rasai arī vajadzētu pazust, lai var beidzot ar taisnu muguru strādāt, ne sakumpušiem pie zemes...

[Corvus]

ĒĒĒĒĒ, ĻUUUUDIII!!!! Izlaidiet, mani kāds! Es neesmu slikts! Es vairāk nemiršu! ES... es... Es teļu kūti iztīrīšu! (varbūt... pielikšu Žeņu iztīrīt...)

Jurija spiedzieni kļuva aizvien smalkāki un histēriskāki. Uz beigām jau skanēja tikai smalki pīksiteni.

Izlaidiet mani... Es būšu labs... Esmu pārāk jauns, skaists un piedzēries, lai mirtu... (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/crying.gif) (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/ataa_a.gif)

Jurijs bļaustījās un spiedza pilnīgā bezjēgā - augšā jezgas dēļ itneviens viņu nedzirdēja. Tā ka teļkopim nācās samierināties ar savu likteni līdz brīdim, kad viņam nāktu apgaismība un viņš paceltu lādes vāku.

[Beppo]

Pabeigt darbus? Tu ar viņiem esi uz vienu roku? Tas taču ir acīm redzams, mēs esam aizturējuši diversantus!
Olga gan īpaši neaizprātojās, kāds gan ir diversantu mērķis. Izpostīt Gaišā Strauta sarkano stūrīti?

Tam, ko muld sasietie, viņa uzmanību nepievērsa, galu galā nupat vēl jauneklis ar apsaitēto roku bija skaļi kaut ko dziedājis, kas šajos apstākļos nebūt neliecināja par viņa saprātīgumu.

[washulis]

uz vienu roku??? tas margaritu šokēja. nu ja. tur nu tas bija. viņai nebija ko teikt. tikai izveidodama pārprastu sejas izteiksmi. izdomā ko atbildēt. tas liksies no malas muļķīgi, ja neko neteiksi... un ko tad darīsim. tupēsim pie viņiem visu dienu? nu jau ar nedrošāku balsi un bez pārliecības par sevi, viņa nobubināja.

[Massacre]

Žeņa jau sen bija sācis neslēpti smīnēt par notiekošo, jo pats viņs bļaustīties netaisījās un rokas smērēt arī negribēja, tāpēc tēloja nopietnu darba cilvēku, kuru šis viss ļoti satrauc un viņs cenšas izprast notikumus.
Cauri visām šīm skaņām viņs sadzirdēja kādu pazīstama slīmesta žēlošanos un pamanīja arī nelielu dūmu strūkliņu par pūra lādi. Dažas minūtes viņs vienkārši skatījās uz to, tad izlēma, ka jāpalīdz tomēr būtu, jo Jurijs bija labs pudeles brālis.

Piegājis pie lādes, viņs pacēla vāku un tēloja nopietnu un nosodošu vīru, bet smīns acīs liecināja par, ko citu:
"Nu, slīmest, beidzot esi nācis pie prāta un sāksi strādāt?"

[Piligrims]

(OOG: Kungi, es esmu pieradis, ka tiek lasīti un RESPEKTĒTI visu LS dalībnieku IEPRIEKŠ ievietotie posti, ja vien tie nav klajā pretrunā ar LS kopējo ideju un GM nodomiem! Ja mēs te rīkosim ‘zvaigznīšu brīžus’, tad paliek dikti garlaicīgi un neinteresanti turpināt kaut ko TĀDU!)
Bruno iekrita kārtējā bezfilmas nebūtībā, no kaut kādas tālienes atskanēja balsis, kuru saturu viņš vel nespēja aptvert. Samaņa lēnām atgriezās. Galva plīsa pušu. Viņš sakustējās, bet juta, ka ir sasiets. Neatvēris acis, viņš sāka ieklausīties apkārt notiekošajā. Atpazina komrādu Brigādenfīrera un Meseršmita balsis. Pagaidām viņš neredzēja nekādu jēgu ‘mosties’ un dullajai galvai vajadzēja ļaut nedaudz atjēgties .

Šo rakstu rediģēja Piligrims: 02.04.2008 17:49

[Corvus]

Juriju apžilbināja spoža spoža gaisma, kad kāds pacēla vāku.

Esmu jau miris... Svētais Pēteris nāk pēc manis... ŅEM MANI, PĒTERI!!!

Beidzot ierunājās Jurija saprāts - paradīze izskatījās pēc kolhoza kantora un svētais Pēteris bija izspļauts Žeņa. Vienīgais loģiskais secinājums, pie kā Jurijs bija spējīgs nonākt...

Žeņa, tu arī nosprāgi un nonāci paradīzē?????

[Massacre]

Jevgēņijs skatījās uz Juriju kā uz Staļinu, kurš būtu paziņojis, ka mīl Hitleru.
"Ti čo? Sofsem z duba ruhnul?* Tu atrodies pūra lādē mūsu mīļajā rodjinā, nevis paradīzē, jo jau kuro mēnesi nedarīji, ko tev liek." Žeņa mazliet nepacietīgi paskaidroja, gaidoši veroties Jurijā, cerot, ka biedrs nāks pie prāta.




*Tu, ko? No ozola novēlies, vai?

[Corvus]

Āaa... Nu ta viss skaidrs...

Jurijs, cīnīdamies ar dzadzju bļovu, kas klauvēja viņam pie durvīm*, pamazām aptvēra, kas par traci apkārt notiekas.

Klau, tauta, a kas šitie tādi? Tie nav praktikanti, kurus tehnikums taisījās sūtīt mums palīgā? Izskatās arī tādi biki ar sveicienu...
Viņi man varētu teļu kūti iztīrīt!






*vēmiena sajūta

[Massacre]

"Nu, nu, eslji neznaješ apstojatiljstv, togda molči*" Žeņa nopietni aizrādīja: "Savs darbs būs japadara vien pašam, jo eti lunatjiķi ne naši**." viņa sejā parādijās nosodoša izteiksme, jo Žeņa uzskatīja, ka darbs, ja uzdots, jāpaveic godam vai vismaz tā, lai tas izskatās tā padarīts. Bet Jurijs bija Jurijs un pie ta viņš jau bija pieradis, kaut arī savu attieksmi lieku reizi atļāvās atgādināt, it īpaši šāda brīdī, kad bija uzradušies nezināmi un dīvaini ģērbti puisieši un kolhoznieki bija kļuvuši nervozi.



*ja nezini apstākļus - klusē
**šie lunātiķi nav mūsējie

[Džūna]

Brigadieres kabinetā bija vēl vienas durvis, kas ar klusu skaņu pavērās Anton, panāc. Bārbala Janovna pasauca sekretāru uz to istabiņu.

Meseršmits joprojām centās pārliecināt biedrus par to, ko atcerējās par sprādzienu.

Jurijs ar Jevgēņiju beidzot pievienojās pārējiem kolhozniekiem, tāpat kā visi pārējie.

OCC: jūs sūtīs laukā no telpas, bet tas neliedz jums noklausīties aiz durvīm.

[Elony]

Ebrejs uzbruka fašistiem un Antons pakāpās malā. Murgs kaut kāds un muļķīgas runas.
Vispār tas viss bija briesmīgi savādi.
"Es biju domājis, ka šie palika no kara pāri. Paslēpās mežā un tā... bet daži ir par jaunu. Un latviski runā... " viņs ar bezstobru pistoli pakasīja aiz auss.
"Varbūt jukušie... izbēguši no trakonama... nav jau īsti fašisti, tiem bija ādas zābaki un cepures tādas vai arī kaskas... šitie ir kaut kādi jocīgi..." viņs pētija to drēbes.
"Es nezinu, ko darīt! Runāt nav jēgas, viņi ir jukuši, jo domā, ka Hitlers ir labs. Un kam ziņot?"
Antons papurināja galvu un sataisīja svarīgu seju, tad iegāja pa durvīm Bārbalas Janovnas privātajā istabā tepat blakām.

***

Pēc brīža viņs izgāja ar savādu seju.
Rokā Antonam bija papīra lapiņa.
Viņš nokremšļojās: "Khee-em." tā viņš nokremšļojās.
Tad teica: "Bārbala Janovna liek visiem iet laukā... tūlīt pat. Atgriezieties pie darbiem. Sarkanasi stūris un šie... viesi lai pagaidām paliek... ejiet!"


Kad visi bija prom (OCC: ceru, ka tā... ja kāds atteiktos, Antons nekavētos pielietot vardarbību...) viņs aizvēra durvis. Sasietus atsiet neatsēja, bet nosēdināja pret sienu un nolika vidējam uz kājām papīra lapiņu. Jebkurā gadījumā varēja salasīt visi trīs...
"Es... lasiet lūdzu, tad jau redzēsim..." samulsis noteica Antons.

Lapiņa bija rakstīts:
Es jau jutu, ka jūs būsiet klāt. Jūs esat tie delegāti no Maskavas, kas ieradušies slēgt mūsu kolhozu un mūs visus par slinkošanu izsūtīt uz Sibīriju? Iegaumējiet, ka es neesmu vainīga, jo šī ir mana pirmā darbadiena.
Tā kā jūs, maskavieši, noteikti esat gudrāki, es varētu nodot vadības grožus jūsu rokās. Ja mēs izcīnītu gada kolhoza balvu, mēs varētu turpināt darboties un nenonākt dzimtenes plašajās ārēs?
Bārbala Janovna

[Massacre]

Žeņam šāds nepārprotams nosūtījums strādāt škita aizvainojošs, jo tomēr gribējās noskaidrot, ko nozīmē šie jaunieši šajā vietā. Tomēr paklausījis Antona norādēm Jevgēņijs mierīgi pameta telpu un pat tēloja, ka iet pa taisno uz darbu, lai tiklīdz kā durvis bija ciet, nostatos tam blakām un klausītos. Apbalvojums viņam jau bija un nokaveto varēja atgūt dažās liekās darba stundās.

"Jurij," viņš pieklusināti uzsauca biedram: "Redzēju tev papirosu, iedot vienu." Žeņam tādi vārdi kā lūdzu tāpat nepastavēja, to zināja visi un, protams, kad biedram vajadzēs papirosu iedos, ja pašam būs.

[Corvus]

Jurijs parakājās pa kabatām, izvilka papirosu paciņu, aizsmēķeja pats, uzcienāja draugu un pie sevis nodomāja:
A lūdzu jau nevar pateikt... Parazīts! Ka tik man kaut kas ir, tā šis kā ute klāt - iedod, iedod! Jādod vien ir. Vismaz manā vietā pastrādā...

Jurijam likās interesanti, ko gan brigadiere viena pati varētu darīt ar pieciem vīriešiem...? Spēlēt asenizatoros? Kapāt acīti? DZERT? Parasti viņš jau sen būtu nolīdis kādā klusākā stūrītī, bet šoreiz ziņkāre ņēma virsroku. Un piedevām grādīgā Jurijam arī vairs nebija.

Eu, Žeņa, kas tur vispār notiek? Ko ar tiem tehnikumiešiem darīs? Es ne vella nedzirdu, kas tur notiek - vienā ausī sēra korķis, a otrajā man aizvakar Olga topoli iezieda - biju apsaldējis.

Šo rakstu rediģēja Corvus: 02.04.2008 20:27

[mr Bl@ck]

Was? Wir sind keine delegaten, wir sind nationalsozialisten. Messeršmits izmeta, bet tad viņa kontuzētajā prātiņā sāka uzziedēt idejas. Viņi bija ienaidnieka teritorijā, faksts, kur komīši tur sūdi, tas arī fakts, tātad viņi bija sūdos līdz ausīm.
Ja dumal, da mi delegati iz Moskvi, kakoja bilo vashe imje i otchestvo? Messeršmits prata krieviski pietiekami lai izliktos par krievu, viņš tikai cerēja, ka viņa komrāden sapratīs šo mazo taktisko jociņu lai izvilktu visu pakaļas no sūdiem.

[Massacre]

Ar pierastām kustībām smēķējot papirosņiku, Žeņa klausījās, kas notiek.
"Ptfu, ti! Klusu, varbūt sadzirdēs vai arī neko nedzirdēšu arī es. Tagad šiem iedeva lasīt kaut ko." viņš klusu, dusmīgi aizrādīja, bet no malas skatoties tikai likās, ka abi biedri, nu, vismaz Žeņa noteikti, tikai smēķē dienišķo devu un 'gaida', kas vēlāk notiks, nevis noklausās.

[Mattiass]

OOC: Elony, kuri trīs? Mēs esam četri, aizmirsi? Pieņemu, ka mans tēls spēj izlasīt.

Tikmēs Ksens bija pa pusei atjēdzies, kaut arī līdz zināmam brīdim turpināja izlikties, ka ir bezsamaņā. Prātā tikmēr jau veidojās piekaujamo melnais saraksts:

1. Antons
2. Timūrs

Mums jāizbauda visi kolhoza prieki, lai tikt mājās? Nolādēts! Kas par sviestu… bet es vairs ne par ko nebrīnītos. Tad jau labāk komandējošā postenī, nevis kā vergam vai vispār tikt nošautam.

Izlasījis lapiņu un sapratis, ka tā ir viņu vienīgā iespēja palikt dzīviem, viņš brīdinoši piegrūdās Messeršmitam, kurš bija iesācis vāciski protestēt, un atsauca atmiņā savas krievu valodas zināšanas, krieviski viņš runāja gandrīz tikpat labi kā latviski (kā lielākā daļa cilvēku mūsdienās).

— Da, nas k vam prislaļi, — Pie joda, tā pat varbūt ir patiesība, Ksens noskurinājās.
— Nam bi pogovoriķ z graždankoj Barbaloj Janovnoj. Što s vami za ņeizpolņeņije plana sģelajut, ja ņe znaju, no kolhoz točno prikrojut. Sreagirovali vi tože tak sebe. No ķeper — ja trebuju nas sejčas že razvezaķ, i otdaķ mņe mojo tabeļnoje oružije, jesļi ņe hotite ņeprijatnostej uže v bližajšem vremeņi.*

* Mums vajadzētu parunāties ar pilsoni Bārbalu Janovnu. Ko ar jums par plāna nepildīšanu izdarīs, nezinu, bet kolhozu noteikti aizklapēs. Noreaģējāt jūs arī ne šā, ne tā. Bet tagad — es pieprasu, ka mūs tūlīt pat atsien, un atdod man manu dienesta ieroci, ja negribat nepatikšanas jau vistuvākajā laikā.

Šo rakstu rediģēja Mattiass: 02.04.2008 21:25

[Piligrims]

Tā krieviskā buldurēšana Bruno kaitināja, jo viņš neko daudz no tās nesaprata. Viņš bija audzis mazpilsētā, kur bija latviska vide, tad arī sākās atmoda un visa krieviskā nīdēšana. Skolā viņš krievu valodas vietā izvēlējas vācu. Kaut ko viņš saprata, bet runāt tajā valodā nebija spējīgs.
Dzirdot Meseršmita un Ksena tekošo buldurēšanu, Bruno nolēma nemaisīties, acīm redzot tā ir kāda viltība, lai izpestītu viņus no šīs ELLES, lai kāda tā arī nebūtu. Tāpat viņš saprata, ka spīdēt ar savām vācu valodas zināšanām ŠEIT, nebūtu prātīgi, tāpēc viņš nolēma turpināt klusēt un vērot kur viss šis pasākums virzīsies.

Šo rakstu rediģēja Piligrims: 02.04.2008 22:01

[Elony]

Antosn bilsināja acis, redzot, kādas pārvērtības notiek ar... fašitiem? Jeb tomēr ne?
"Anton Ianovičs meņa zavut.
No počemu vi tagda unečtožeļi krasnoje ugolok? Počemu... pretvariļis fašistami? Vi nas napugaļi...*"
Un kāpēc jūs te runājat latviski, te vāciski un tagad krieviski...?

Antons tik tiešām šaubijās vai šos četrus atsiet.
------------------

* Bet kāpēc jūs tad iznīcinājāt sarkano stūri? Kāpēc... izlikāties par fašisitem? Jūs mūs nobaidijāt...

[Beppo]

Pārmēru liela drūzmēšanās pie durvīm būtu aizdomīga, bet zināt taču vajadzēja; jaunā brigadiere nudien nebija savu uzdevumu augstumu, tiešām nesaprotami, kāpēc gan viņa nevis kāda pieredzējusi, Tēvijas karā rūdīta slaucēja labākajos gados tika iecelta šajā amatā. Olga apgāja ap ēkas sūri un nostājās pie loga.

[mr Bl@ck]

Te atmaksājās Messeršmita vēstures zināšanas. Uzmetis nīgru skatienu Antonam un atbildēja. a mi jevo ne unnichtozhili, a popravili, u vas visit portret Stalina, notam dolzin viset Portret Hrushchova. Generalnava sekretara CCCP. Bliņ. I vopshe shto za Hr** u vas tut bila? Kakijeta poddelki i zavanuvšiji cveti, tak neidot kogda Moskva pro eto uslishit... Eto nasmehanija nad vsemogushestvom CCCP! Messeršmits sāka iekarst.
A nashi Prikidi bile shtob proverit vashe doverija v CCCP! I vopshe ja na vas podam zajevlenija kak vi obrashajtes s poslami iz Moskvi! Ovezhti nas atdaite nam nashe veshi i shtob cherez 30 min u nas bil doklad o vseh deitvijah koplhoza za poslednije 6 let! Nemedleno! Messeršmits nobļāvās tā ka notrīcēja viss kabinets.

Šo rakstu rediģēja mr Bl@ck: 02.04.2008 22:40

[Elony]

"Harašo, harašo, tavarišs..." Antons noteica.
Vispār viņš jau nepiekrita uzskatiem par Staļinu, bet negribēja strīdēties... vājprāts - šitāds pasākums - izlikšanās par fašistiem! Vai varbūt tie bija fašisti? Pārāk jau pārliecinošs tēlojums...
Nu nekas, ja vajadzēs, sados pa nierēm vēlreiz.
Viņš atsēja sasietos.
"Izveņitca nebudu, jesļi proverka. Tagda što ceper? A možem gavorits pa latiski? Sotaaki zdzes obična govarit pa latiski..."

[Mattiass]

— Graždaņin Anton Ivanovič, ne vsjo srazu. — Ksens viegli saviebās un tad turpināja, — uznajeķe stoļko, skoļko vam položeno. Vo-pervih, nam nado bilo uznaķ, kakoje poļitičeskoje nastrojeņije v etom kolhoze. I na vašu reakciju posmotreķ. Amerikanci, viģiķe ļi. Poetomu i ņemeckije fašisti. A što napugaļi, tak praviļno napugaļi, vsegda nado stojaķ na straže Roģini našej, iļi vi ob etom uže uspeļi zabiķ? Sliškom horošo razžiļis, navernoje. Vo-vtorih, boļšinstvo tut lučše govorjat po latišski, tak što mi hoteļi, štob nas praviļno poņaļi, tak što ņe uģivļajetķes, jesli mi s ņimi buģim govoriķ po latišski. No k etomu mi ešs verņomsja, russkij samim s radostju viučivaķ nado! Naščet krasnovo ugolka, sļiškom malo slavi trudu, i tak dļa etovo kolhoza evo nado pereģelivaķ, eto bila provokacija, esli ņi šitaķ naš flag, — Ksens nožēlas pilnā tonī turpināja, — U naševo ruka poraņena, i prišlosj izpoļzovaķ ļubuju čistuju tkaņ, tak što flag poslužil blagomu ģelu, vi v tot moment nam pomoč ņe mogļi, a on iztekal krovju, — viņš saviebies pabeidza, — a teper daļše buģim razgovarivaķ z predsedaķeļem kolhoza. Otdajte oružije nemedļenno! — pēdējais jau tika teikts visai pavēlošā tonī (kuram kārtīgam komunistam būtu grūti nepaklausīt).
____________________

OOC, Latviski tas būtu:
— Ne visu uzreiz, pilsoni Anton Ivanovič. Uzzināsiet tik, cik nepieciešams. Pirmkārt, mums vajadzēja uzzināt, kāds šajā kolhozā ir politiskais noskaņojums. Un jūsu reakciju pavērot. Amerikāņi, ko tik neteiksi. Tāpēc arī vācu fašisti. Bet, ka nobaidījām, pareizi nobaidījām, vienmēr vajag modri sargāt mūsu Tēviju, vai arī jūs par to jau esat paguvuši aizmirst? Laikam dzīvojat pārāk labi. Otrkārt, lielākā daļa te runā labāk latviski, tā ka mēs gribējām, lai mūs pareizi saprot, tā kā nebrīnieties, ja mēs runāsim latviski. Bet pie tā mēs vēl atgriezīsimies, krievu valodu pašiem vajag mācīties ar prieku! Kas attiecas uz sarkano stūrīti, šim tāpat vajag pārtaisīšanu, te pārāk maz darbs tiek slavināts. Tā bija provokācija, ja neskaita karogu. Mūsējam ir savainota roka, tā kā nācās izmantot jebkuru tīro audumu, kas pagadījās pa rokai, tā kā karogs pakalpoja labam mērķim, jūs mums tai brīdī palīdzēt nevarējāt (nu ja, ja jau visi bija agresīvi noskaņoti), bet viņš asiņoja. Tagad tālāk runāsim ar kolhoza priekšsēdētāju. Nekavējoties atdodiet ieroci!

Šo rakstu rediģēja Mattiass: 02.04.2008 23:04

[mr Bl@ck]

Za izvinenija isho pogavarim... Messeršmits noņurdēja, berzēdams palukstu locītavas. Ja kas, par šito jūs pakāpāties vienu solīti tuvāk Sibīrijai. Messeršmits ļoti draudzīgā tonī ārkārtīgi klusu iečukstēja Antonam ausī.

Šo rakstu rediģēja mr Bl@ck: 02.04.2008 22:56

[Elony]

"Jesļi eto možņa nazvats oružem." atteica Antons, bet ieroci atdeva.
Viņam gribējāš piedzerties. Pārāk daudz satraukuma un sajukuma. Galva gandrīz vai pušu plīsa. Un draudi arī nepalīdzēja.

"Ja idu... rabotac... Barbele Ivanovna von tam." viņs norādija uz durvīm.

Antons domāja, vai salutēt, tad pagriezās un pavēra durvis, lai izkļutu no kabineta.

Šo rakstu rediģēja Elony: 02.04.2008 22:59

[Corvus]

Jurijs aiz durvīm ar saviem sēra korķiem no runātā ne velna nesaprata. Vienīgais, ko viņš piefiksēja, ir tas, ka tehnikumiešiem ir skaļa balss. Tomēr Juriju nepārtrauca nomocīt viņam tik vitāli svarīgais jautājums.

A tie tehnikumieši man kūti iztīrīs??? To jau lopiņi pa visu pagastu mauro... Jau otro nedēļu...

Turklāt, pamodās arī uzmācīgā balstiņa galvā, kas Jurijam jau gadiem mermelēja vienu un to pašu. Baigi gribas. Nu ļoooti. Bet pudele tukša.

Biedri un biedrenes! Kā jūs domājat, tehnikumiešiem gadījumā nav kāds polšs aizķēries? Derētu tā kā viņu ierašanos nosvinēt! Nu tā, kārtīgi!
Un klusiņā balstiņā pie sevis piebilda
Uz kādu mēnesīti...

[washulis]

kad visus sūtīja prom, tad nu margaritai neatlika neas cits, kā no jauna doties pie darbiem. tagad gudrojusi, ko būtu varējusi atbildēt pret teikumu "tu ar viņiem uz vienu roku?". tā viņa mēdza darīt, ja nezināja, ko teikt. bet ilgi ar to neaizrāvās. nu ja kaut kas notika sarkanajā stūrīti vai kas cits ar tiem jocīgajiem, tad viņa to agrāk vai vēlāk noskaidros. nebija jēga tagad tur iet un okšķerēt. tāpēc atkal ķērusies pie darba, vņa nolūkoja lauku, pārbaudot, kas ir ar to rasu...

[(sun)]

Sasodīts, labi ar viņiem nebūs, ka es jums saku!
Timūrs sirsnīgi nospļāvās, un devās prom.Sasodīts, viss bija tā kā nevajag.
Nu viss.Kā viņš sapņoja par aktiera profesiju Amerikā...Pomju Savienībā jau tās filmas bija aizliegtas...Neraža.
Visa šī padarīšana viņam uzgrūda stresu.Lielu stresu.Vajadzēja nomierināties, a neviena sievišķa kas varētu mierināt blakus ta nebija!
Lēnām aiziries līdz tualetes telpai, Timūrs ieslēdzās , un atpogāja bikšu priekšu.
Nu, ko draudziņ , laiks man ar tevi pastrādāt...
Timūrs laimīgi nomurmināja.

[Džūna]

Priekšsēdētāja Bārbala Ivanovna bija noklausījusies aiz durvīm un bija pamatīgā šokā par to, ka viņas sekretārs grasās aizlaisties.
Tie tomēr bija maskavieši. Tomēr.
Viņa ātri ķērās pie galda atvilknes un izņēma papīra lapu.

Drīz vien pa viņas istabas durvju apakšu tika izslidināta aploksen, kurā atradās pilnavara, kas nodeva kolhoza vadību Maskavas delegātu rokās un tai klāt pievienotajā vēstulē bija darāmo darbu saraksts un lūgums darīt visu, kas viņu spēkos, lai ''Gaišais strauts'' iegūtu gada kolhoza balvu. Kā arī saraksts ar apkārtnes kolhoziem, kuriem gājha labāk.

Dariet visu, ko uzskatāt par vajadzīgu, bet glābiet mūs no Sibīrijas. B.J.

[Mattiass]

Ksens to ievēroja pirmais un paķēra aploksni. Uzmetis īsu skatienu inventāra sarakstam, viņš to iebāza atpakaļ aploksnē un noglabāja jakas iekškabatā. Varbūt, ka noder arī. Vēstuli viņš manāmi uzjautrināts nolika uz galda, lai visi var izlasīt.
— Skat, kas par jokiem! Un pilnvara arī par ļaunu nenāks, — viņš norūca. Nolicis pilnvaru uz galda un paņēmis no galda pildspalvu, viņš saviebies ierakstīja tukšajā ailītē: Андрей Воронов Юриевич, Andris Voronovs, Jura dēls un pagriezās pret pārējiem.
— Mēs būsim līderi, biedri. Vārdu, uzvārdu, tēva vārdu, lai varu ierakstīt pilnvarā. Ieviesīsim te kārtību oficiāli!

Šo rakstu rediģēja Mattiass: 03.04.2008 23:52

[Elony]

Tualete bija ciet, tādēļ Antoms izgāja arā pačurāt aiz stūra.
Viņš apdomāja, cik viss šodien bija jocīgi noticis un cik tie maskavieši ir fanātiski partijnieki, ja tā izpostīja Staļina bildes...
Tāpēc jau Antons bija šeit, jo pārāk cienīja Staļina ģēniju.

Galu galā viņs saņēmās un devās atpakaļ uz kabinetu. Pieklauvējis viņs ienāca.

"Biedri," viņs uzrunāja četrus atsūtītos maskaviešus. "Es šeit tā kā esmu ne vien strādnieks, bet arī palīgs sektretārs. Ja vajag manu palīdzibu, esmu jūsu rīcībā."

[Mattiass]

— Ā, sekretārs, — Ksens rāmi pamāja ar galvu, — mums tagad ir pilnvara no jūsu priekšsēdētājas, — viņš ar galvu norādīja dokumentu, ko bija iesācis aizpildīt.
Klusībā pie sevis viņam bija interesanti, kādu ģīmi Antons tagad rādīs. Joprojām bija vēlme viņam krāmēt, tomēr lietas labā varēja arī paciesties.

Šo rakstu rediģēja Mattiass: 03.04.2008 16:32

[Elony]

Antons jau bija samierinājies ar jauno stāvokli. Ko viņs tad varēja darīt? Bruakt pie baltajiem lāčiem uz austrumiem negribējās...

"Tad kādi būs rīkojumi, biedri?" viņs jautāja, nostājies militāri taisni. "Mums šeit strādnieku maz un tie paši tādi... visādi."
Vispār bija vienalga, vai vada Bārbala Ivanovna vai šie te faš... biedri no Maskavas. Galvenais, ka viņs nav atbildīgs, bet tikai izpilda pavēles.

[Ungaarijas ragas...]

Kamēr pārējie bija aizsteigušies skatīties, kas notiek, Dārta izpildīja savu mērķi un savāca to, kas viņai pienācās, tiesa ne pārāk daudz, tikai vienu desmitlitru kanniņu, jo viņa šodien tam itin nemaz nebija gatavojusies. Lai gan ko tur daudz gatavosies, cik nu viņa bija ievērojusi, tad parasti visnekaunīgākā rīkošanās bija tā auglīgākā. Ja nu nepaveicās, tad jau visādi varēja attaisnoties.
Tā nu aizstiepusi savu nešļavu uz mājām, Dārta to noglabāja pagraba vistumšākajā vietā, tad atbrīvojusies no halāta un zābakiem un palikusi vienkārši darba apģērbā, viņa nolaidusi lakatu uz pleciem, devās ravēt savu sakņu dārzu, kam kolhozs liedza veltīt visu savu uzmanību.
Turklāt likās, ka to dīvaiņu ierašanās sacēlusi gana lielu jezgu, lai viņai neviens diži uzmanību nepievērstu.
He, tagad viņiem būs kāds laiciņš, ko padomāt. Interesati, kas tie bija? Eh, bet gan jau uzzināšu kaut vai no tās pašas Margaritas, pagaidām labāk lai manis tur nav.

[washulis]

jocīgi zābaki, frizūras, ieroči. te runā latviksi, te vāciski. vēl krieviski... kaut kas nejēdzīgs. margarita nespēdama noturētie no jauna riņķoja ap māju, kurā atradās četri atnācēji. žēl, ka nevar tik iekšā. nevar visu sadzirdēt. ko ar viņiem iesāks. kas tur bija ar to sibīriju. viņus tur sūtīs vai? viņa turpināja spriedelēt. manīdama vēl citus kolhoziešus, kas arī interesējās par to, kas tur notiek, viņa tikai turpināja riņķot apkārt, klausoties, ko nu spēdama... maz strādnieku? viņus te likt pie slauksānas, vai? viņ pie sevis nočukstēja.

Šo rakstu rediģēja washulis: 03.04.2008 20:57

[Mattiass]

— Vispirmām kārtām, biedri, mums vajag sīku atskaiti par esošo personālu, viņu pienākumiem un ieguldījumu kolhoza attīstībā, — viņš jau nopietnāk palūkojās uz viņu jauno sekretāru — komunistu, — par apbalvojumiem neko negribu zināt. Otrkārt, mums vajag visu iespējamo informāciju par citiem tuvumā esošajiem kolhoziem. Vēl mums būs vajadzīga apvidus karte, kolhoza rīcībā esošo transportlīdzekļu saraksts, statusa atskaite un dokumenti, rezerves daļu uzskaitījums, inventāra uzskaitījums un inventarizācijas lietas. Un visbeidzot, jūs varētu mums parādīt, kas te kur atrodas.

— Un vēl es gribētu dzirdēt jūsu personisko viedokli par to, kāpēc šitais kolhozs ir tik ļoti nolaists līdz kliņķim.

Runādams, viņš atāķēja pērkonkrusta formā esošo sarkanbaltsarkano karekli no sudraba ķēdītes un iebāza to jakas iekškabatā uz sirds. Ķēdīte palika karājamies kaklā.

Šo rakstu rediģēja Mattiass: 03.04.2008 21:02

[Elony]

Viņs nolaid acis.
"Ē... varbūt tāpēc ir tik slikti, ka man nav lielākās daļas informācijas par to, ko jūs jautājāt..." Antonam bija kauns par to, ko viņs teica.
Vēl vairāk - iespēja iepazīties ar baltajiem lāčiem strauji pieauga.
"Bet šis tas bija seifā par to. Parasti to skatās biedre Bārbele... bet man ir atslēga arī... un parādīt apkārtni - to gan var." viņš cerīgi piebilda, pacēlis skatienu un pasniegdams biedram atslēgu.
Seifs bija kabineta stūrī. Kārtīgs padomju seifa skapis ar slēdzeni un rokturi.

Šo rakstu rediģēja Elony: 03.04.2008 21:10

[Mattiass]

Izliekoties, ka ir sašutis, Ksens pašūpoja galvu. Tad nu gan komunisma cēlāji atradušies, viņš uzjautrināts nodomāja, nekāda Ordnung te nav. Tā neko, jautri.
Paņēmis seifa atslēgu, viņš pie tā piegāja, atslēdza un palūkojās, kas tajā labs atrodams.

[Džūna]

Occ:Daļēja informācija Mattiasam jau ir.
Jūs nu varat sākt izrīkot pārējos kolhozniekus, lai citiem spēlētājiem ir ko darīt.

Rasa nu bija nokritusi un siena lauks gaidīt gaidīja kad kāds dosies darbā uz turieni.

[Piligrims]

Notikumi sāka griezties strauji kā karuselī un no tā galva sāka griezties vel vairāk.
Te mēs esam pašā apakšā, te pašā augšā, neko nesaprotu.
Atbrīvojies no saitēm, Bruno piecēlās un izkustināja notirpušos locekļus, pataustīja prāvo punu uz galvas un saviebās no sāpēm.
Kāds varētu atnest ūdeni - viņš paklusi teica, paskatījies uz Antonu, bet ar intonāciju, kam apzinoties savu spēku, nav vajadzīgs paaugstināt balsi. Viņš zināja, ka klusums un savaldība iedveš šausmas, bet kliegšana tikai bailes. Psiholoģiju un aktiermākslu viņš bija labi izkopis un tagad apstākļu maiņas rezultātus vajadzēja nostiprināt un viņš ar baudu to darīja.

[Elony]

Kāds... ko tu neteiksi.
Antons varētu jau pastāvēt, bet tāpat bija skaidrs, ka ja viņs vilcināsies, tad vienkārši pavēlēs. Tikpat labi varēja pieteikties brīvprātīgi.
"Es to izdarīšu, biedri."
un devās ārā no kabineta, lai atrastu spainu un ūdeni.