Lindleira, ~ Lomu spēle 2007 ~ [C] [PZP] [N-14] Opcijas

[Sindra]

Lindleira

Zeme, kur auksti viļņi apskalo vientuļus krastus, bet aukstas sirdis padara ļaudis vēl vientuļākus par viņu zemi.


Ģeogrāfija un klimats

Lindleira ir neliels kontinents, kuru apskalo aukstas okeāna straumes. Straumes brīžiem ir tik spēcīgas, ka kontinents ir praktiski izolēts no pārējās pasaules. Vietējiem nerūp, kas ir ārpus Lindleiras. Viņiem pietiek ar saviem iekšējiem konfliktiem.

Kontinenta dienvidu daļā izplešas vienmuļie Soterānas līdzenumi. Slinkas, platas upes apskalo zemi, kur izaug graudaugu ražas, kas pabaro lielāko daļu visa pārējā kontinenta. Lielākā daļa mežu Soterānā ir izcirsta, tādēļ vēji brīvi klejo pa zemi. Šur un tur nelielas birzes un mežu audzes tiek ieaudzētas mākslīgi, lai ļaudīm būtu kokmateriāli un kurināmais. Retumis, pārsvarā pie lielākajiem tirdzniecības un ūdens ceļiem ir izaugušas nelielas pilsētiņas, kurās pulcējas bez iztikas līdzekļiem palikušie zemnieki.

Vēl uz dienvidaustrumiem no Soterānas līdzenumiem okeānā ir satupušas Orodimas arhipelāga akmeņainās salas. Uz lielākās no tām - Kalmiras atrodas visu soterāņu senā kulta vieta Saules svētnīca.

Kontinenta vidū paceļas Kardlinnas plato. Zālains klajš lauks, kuru tikai retumis pārtrauc kāds vientuļš kalns vai sīka meža skupsna, tas ir nemīlīgs un nezinātājam bīstams. Kardlinnā dzīvo tikai vietējās klejotāju ciltis un tajā ir atrodama tikai viena vienīga pilsēta Telseta.

Rietumos slejas lielākie meži Lindleirā,- Sagūstīto Viļņu mežs jeb Frenamuirs, Vientuļo Ēnu mežs jeb Laramuirs un Tukšo Atbalsu mežs jeb Ašenmuirs. Mūžvecas priedes piekrastē un tik pat senas egles dziļāk kontinentā sedz skatam nevienu nesaprasto elfu zemes.

Austrumos Vezālijas kalnu grēdas badīgi kožas vientuļās ielejās un piekrastes ūdeņos, veidojot bīstamus fjordus, kurus no jūras sargā daudzas mazas klinšu saliņas. Tur dzīvo Vezālijas akmens punduri, kuri savas mājvietas iekārto zem kalniem, kā arī retas cilvēku ģimenes mazmazītiņos ciematiņos kalnu ielejās.

Ziemeļos, starp Kardlinnu, Ašenmuiru un Vezālijas grēdām ir melni dūmakainās Arskvīnas smailes, vulkānu un burvju zeme. Vieta, kur kalni regulāri šļāc ārā uguns upes un sastinguši akmeņi knapi spēj uzturēt dzīvību. Reģions, kura ziemas ir garākas, bet ne vienmēr sniegainākas. Arskvīnas rajonā dzīvo krietns skaits pūķu.


Tautas

Lindleirā dzīvo vairākas pēc kultūras tradīcijām un izskata ļoti atšķirīgas tautas:
- soterāņi (cilvēki)
- arskvīnieši (cilvēki)
- telsetieši (cilvēki)
- vezālieši (cilvēki)
- Vezālijas akmens punduri (dwarfi)
- koku punduri (gnomi)
- elfi (elfi)
- muira jaukteņi (puselfi)
- kardlinni (orki)
- kardlinnu jaukteņi (pusorki)
- hallapi (halflingi)

Soterāņi ir Soterānas līdzenumu un Orodimas arhipelāga iedzīvotāji. Dzīvo kastu sistēmā, pielūdz Sauli un audzē zirgus, citus lopus un graudaugus. Viņi ir vidējas auguma, vidējas miesasbūves, veikli, parasti tumšmataini. Soterāņi bieži uzņemas līderu pozīcijas un mēdz savā starpā cīnīties par cieņu un varu. Populārākās klases - Bbn, Rgr, Drd.

Arskvīnieši ir Arskvīnas vulkānu zemes iedzīvotāji. Cēlušies no ar soterāņiem radniecīgas cilts. Vidēja garuma un slaidi, pārsvarā tumšmataini, no soterāņiem visbiežāk atšķiras ar savām zilajām acīm. Arskvīnieši ir viltīgi un noslēgti un vairāk panāk ar piekāpšanos un manipulēšanu nekā ar atklātu konfrontāciju. Populārākās klases - Sor, Wiz.

Telsetieši ir jauna tauta, kura radusies Telsetas pilsētā nonākot un savā starpā saplūstot dažādu tautu pārstāvjiem, tādēļ arī izskatā tie ir ļoti dažādi. Telsetieši ir piesardzīgi pret svešiniekiem, taču ar uzticamiem partneriem dibina ilglaicīgas un uzticamas saites. Telsetieši izvēlas ļoti dažādas profesijas.

Vezālieši ir austrumu fjordu iedzīvotāji. Gari, spēcīgi, blondiem matiem un pelēkām acīm, viņi ir pieraduši izdzīvot skarbos apstākļos un paļauties uz fizisku spēku. Vezālieši paši būdami līdz rupjumam atklāti, strauji apvainojas, ja kāds neizrāda viņiem pienākošos cieņu. Viņi dzīvo klanos un augstu vērtē ģimenes saites. Vezālieši mēdz no kaimiņiem laupīt pietrūkstošo pārtiku un preces un nelielās airu laivās peld gar piekrasti, lai nokļūtu līdz bagātākajām piekrastes zemēm, kur pasirot. Populārākā klase - Rgr.

Vezālijas akmens punduri ir ļoti drukni, bet pazemi augumā. Dzīvo pazemes akmens alās un nodarbojas ar metālu rūdas un dārgakmeņu ieguvi, izgatavo augstas kvalitātes darbarīkus, ieročus un bruņas. Punduru vīrieši vienmēr nēsā bārdas. Ļoti teritoriāli, no citu tautu viedokļa pārlieku nežēlīgi aizstāv savas mājas, neielaižas darījumos ar nepazīstamiem ļaudīm, reti draudzējas ar tiem, kas nav punduri. No otras puses ļoti uzticīgi noslēgtajam līgumam un nekad nemāna savu sadarbības partneri. Populārākā klase - Ftr.

Koku punduri ir līdzīgi akmens punduriem, bet īsāki augumā un slaidāki. Paši koku punduri dala sevi divos klanos - Arskvīnas koku punduros un Vezālijas koku punduros. Visi koku punduri izjūt dziļu saikni ar dabu. Vezālijas koku punduri savus mazos akmens namiņus taisa Vezālijas kalnu grēdas ziemeļrietumu nogāzēs. Dzīvo izolēti, audzē bārdas līdzīgi akmens punduriem un nodarbojas ar sīko lopiņu audzēšanu (galvenokārt kazas un aitas). Arskvīnas koku punduri dzīvo nelielās mežu audzēs, kuras bieži apdraud vulkānu izvirdumi un Arskvīnas burvji. Zaudējuši mājas viņi beži apmetas dzīvot starp arksvīniešiem un pat viņu pilsētās. Arskvīnas punduri ir ziņkārīgi, brīžiem pat nekaunīgi, ar aizrautīgu interesi par maģiju, bieži lien visur, kur var ielīst un vēlāk tirgojas ar informāciju. Populārākā klase - Brd.

Elfi ir tievi, slaidi, zaļacaini, spicausaini, bieži ar gariem matiem blondā, sudarba vai zelta krāsā. Elfi dzīvo ļoti noslēgti savos mežos un necieš nevienu, kas tiem tuvojas. Viņi nodarbojas ar maģiju, izgatavo brīnišķīgas maģiskās mantas, rauš bagātības savos meža cietokšņos un trenē meža lūšus, kurus rīda virsū tiem, kas pārkāpj viņu zemju robežas. Pārējās tautas elfus uzskata par ļaunatminīgiem un vardarbīgiem un cenšas no viņiem izvairīties. Populārākā klase - Wiz.

Muira jaukteņi ir radušies elfa un visbiežāk soterāņa, arskvīnieša vai telsetieša savienībā. Viņi parasti rodas pēc tam, kad elfi ir devušies kārtējā atriebības gājienā uz savām kaimiņu zemēm un parasti uzaug pie savas mātes starp viņas ļaudīm, nekad pie elfiem, kuri nesaskata šādā atvasē neko elfisku. Muira jaukteņi parasti līdzinās savas mātes radiem, bet viņiem visiem ir zaļas acis no sava elfu tēva. Pieauguši muira jaukteņi
vai nu izvēlas nodarbošanos, kas raksturīga viņu reģionam vai arī protestā pret apkārtējo pasauli ar nodomu izvēlas profesiju, kas atšķiras no tā, ko dara apkārtējie un viņu mātes.

Kardlinni ir Kardlinnas plato pastāvīgie iedzīvotāji. Dzīvo ciltīs un parasti klejo apkārt pa noteiktu teritoriju. Viņiem ir pelēcīga ādas krāsa, tumši brūnas acis un tumši mati. Kardlinni bieži rotā sevi ar ādas krāsojumu, rituālām rētām un tetovējumiem. Viņi ciena fizisku spēku, taču respektē arī varu, kādu iegūst burvis pār saviem bailīgajiem pretiniekiem. Kardlinni ir Lindleiras izstumtā tauta. Viņu pārstāvjiem dažreiz piemīt dāvanas, kuras pēc citu tautu ticējumiem drīkst būt tikai dieviem. Kadlinni mēdz būt psioniski un tādēļ tiek uzskatīti par zaimotājiem. Viņus bieži vajā un necieš savā tuvumā tieši šī iemesla dēļ. Par laimi kardlinniem viņu izdzīvošanas spējas un augstā dzimstība nav ļāvušas viņu ciltīm izmirt. Populārākā klase - Bbn.

Kardlinnu jaukteņi no sava kardlinnu senča parasti manto pelēcīgo ādas krāsu un fizisko spēku. Viņi dzīvo grūtu dzīvi, jo reti tiek pilnībā pieņemta vienā vai otrā sabiedrībā. Bieži bērnībā tiek izsmieti, apsaukāti un aizskarti, viņi ātri iemācās izmantot savu fizisko parākumu, tādēļ vēlāk dzīvē vairāk izvēlas profesijas, kurās nepieciešams viņu fiziskais pārākums. Bieži kļūst par karavīriem, apsargiem vai pilsētu kārtības uzturētājiem. Tikai retajam izdodas izvairīties no tā, ka viņu saista ar viņa kardlinnu senču lāstu. Populārakā klase - Bbn.

Hallapi ir augumā sīku, veiklu un nekaunīgu ļautiņu tauta. Dzīvojot lielās ģimenēs viņi reti apmetās uz ilgu laiku vienā vietā, bet parasti klīst pa Soterānu, Arskvīnu un Kardlinnu un dažreiz pat ielavās elfu zemēs un Vezālijā. Viņi tiek uzskatīti par zagļiem un meļiem un bieži ar to arī nodarbojas. Viņi ir kā uzburti uz zirgiem un mēdz bieži ar tiem mainīties, bet dažreiz pat tos zagt. Populārākā klase - Rog.


Valstis

Lielākā valsts Lindleirā ir Soterāna. Tās teritorijas plešas pa visu Soterānas līdzenumu līdz Kardlinnai, elfu mežiem un punduru kalniem. Soterānā ietilpst arī Orodimas arhipelāgs. Soterāņi nodarbojas ar zemkopību un lopkopību. Viņi audzē ātrus un izturīgus zirgus. Soterāna ir ļoti konservatīva zeme, kas tradicionāli dala savus iedzīvotājus pēc dzimumiem un kastām. Soterāna ir teokrātija. Saules priesteri jeb solīti nomināli lemj par visas valsts darbību un pieder pie augstākās kastas. Jātnieki ir karotāji un nākošā nozīmīgākā kasta valstī. Jātnieku virspavēlniekiem ir liela vara un daži no viņiem sabiedrībā iegūst vairāk ietekmes nekā liela daļa no solītiem. Burvji un zinātnieki ir nākošā kasta, kura tiek uztverta ar dalītām jūtām. Burvjiem Soterānā ir aizliegts nodarboties ar nāves un vilināšanas maģijām. Zemākā kasta ir zemnieki un amatnieki. Lindleira eksportē labību un lopus, bet importē koku, būvmateriālus un ieročus. Lindleira ir naidīgās attiecībās ar Arskvīnas magokrātiju un elfiem un puslīdz neitrālās attiecībās ar Vezālijas akmens punduriem.

Arskvīna ir zeme ziemeļos ar nemīlīgu klimatu un bīstamiem dzīves apstākļiem. Arskvīnā bieži notiek vulkānu izvirdumi un pūķu uzlidojumi, bet no tiem neatpaliek vietējo burvju maģijas pētījumi. Arksvīna ir magokrātija,- spēcīgākajiem burvjiem pieder daudz varas. Te pastāv dzimumu līdztiesība un katrs, kas spēj sagrābt un noturēt varu, ir to pelnījis. Zemes "līdztiesīgākie" iedzīvotāji ir burvji, kuri tradicionāli dalās skolās pēc mīļākajiem maģijas veidiem un bieži nemaz nemācās visus no tiem. Maģisku mantu izgatavošana, bruņu un ieroču apburšana, dārgmetālu un dārgakmeņu iegūšana, lāstu piesaukšana, cietušo atburšana un dabas apstākļu maiņa vai draudi to izdarīt ir pakalpojumi un preces, kuras burvji izmanto maiņai. Vēl viņi piegādā akmeni būvniecībai un alķīmijas preces, pretī par to saņemot pārtikas produktus. Arskvīna reizēm naidojas ar Soterānu un elfiem, bet tas pārsvarā ir tāpēc, ka viņi nesaprot, kāpēc pārējās tautas ir tik sīkumainas.

Telseta ir pilsētvalsts Kardlinnas plato rietumos. Tā ir tirdzniecības vieta, kur saplūst preces no visām malām. Telsetas iedzīvotāji ir raibs jūklis, kas tur saplūdis līdz ar precēm. Telsetā valda vēlēts birģermeistars. Telsetiešiem ir ļoti stingri likumi par laupīšanu kaimiņu zemēs. Ja kāds tiek pieķerts kaut vai tikai nodomos iet izlaupīt elfu mežus, viņam draud nāvessods. Tas ir tāpēc, ka Telseta vairākas reizes ir cietusi no elfu uzlidojumiem, kad tie ir nākusi atriebties par iebrucējiem viņu mežā. Līdz ar to Telsetā burvjiem ir īpašs stāvoklis. Visi burvji, kas prot izsargāties no Ugunsbumbām un zibeņu šautrām tiek aicināti iestāties pilsētas aizsardzības dienestā. Viņu pienākums ir neitralizēt elfu maģijas no viņu lidojošajiem kuģiem uzbrukuma laikā un pasargāt pilsētu. Līdz ar to šiem burvjiem visu laiku ir jāatrodas pilsētā un jābūt gataviem pēc pirmā brīdinājumam pildīt savu pienākumu. Toties viņi saņem neiedomājami lielu atlīdzību, pilsētas apmaksātu māju pilsētā, daudzas privilēģijas un tiesības darīt visneiedomājamākās lietas no tiešajiem pienākumiem brīvajā laikā. Telseta cenšas ne ar vienu nenaidoties, taču viņiem ir saspīlētas attiecības ar elfiem.

Vezālijas klanu zemes ir pavisam nelieli valstiski veidojumi. Vezālieši dzīvo lielās ģimenēs un ik pa brīdim karo un slēdz mieru savā starpā. Viņi bieži ir pārējo tautu saite ar akmens punduriem, ja kādam ir nepieciešami to izstrādājumi. Taču citādi dzīvo paši savu dzīvi un nejaucas lielo valstu darīšanās. Varbūt tikai retu reizi piesakās karā vienas vai otras puses labā, ja tās labi maksā.

Vezālijas akmens punduri dzīvo klanos ar klana lordu priekšgalā. Citām tautām nav īsti skaidra viņu valsts uzbūve. Akmens punduri bieži tirgojas ar Soterānu, no kurienes saņem pārtiku, bet pretī dod metālus, ieročus un būvmateriālus. Akmens punduri ļoti neiecietīgi izturas pret jebkuru, kas bez viņu atļaujas viņiem tuvojas. Robežu pārkāpējus viņi parasti iznīcina tik ātri, ka tie nepaspēj par saviem varoņdarbiem pat palielīties. Ar dziļu cieņu attiecas pret senčiem un senču gariem.

Vezālijas koku punduri veido tādu kā klanu, līdzīgu akmens punduru klaniem, kurš dalās ciemos. Koku punduri dzīvo izolētio no pārējiem un cenšas no visiem izvairīties. Reizēm Viņi ierodas Arskvīnā vai Telsetā, lai pārdotu kādu zvērādu vai alķīmisku substanci un pretī iepirktu kādu darbarīku vai skaistu mantu.

Arskvīnas koku punduri dzīvo ciemos un cenšas netrāpīties acīs Arskvīnas burvjiem. Daudzi no viņiem iet strādāt burvju labā vai nu kā izlūki un slepkavas vai kā burvju mācekļi. Daudziem no viņiem maģijas ir asinīs, tāpat kā joki un dīvainas izdarības.

Elfi dzīvo mežos un dalās trīs valstīs,- pa vienai katrā mežā. Viena meža elfus vada viņu valdnieks, kas parasti ir vecākais un gudrākais no viņiem. Elfi ir ļoti atturīgi pret pārējiem un neļauj nevienam iekļut viņu zemēs. Lai izsekotu iebrucējus, viņi ir speciāli apmācījuši kaujas lūšus, kuri ir nobadināti un pieradināti pie cittautiešu asinīm. Izsekojuši iebrucējus, elfi tos parasti iznīcina. Bet, ja tiem izdodas tikt līdz kādai nocietinātai vietai, tad elfi sakāpj savos gaisa kuģos un dodas ar savām spēcīgajām maģijām iznīcināt visu to vietu. Elfi netirgojas ar citiem, toties paši izgatavo daudzas skaistas lietas un maģiskus priekšmetus. Tam, kas reiz iekļūs kādā viņu meža cietoksnī un pēc tam paliks dzīvs, būs tik lielas bagātības, ka pietiks vairākiem mūžiem.

Kardlinni dzīvo ciltīs. Parasti katra cilts ir par sevi un tikai retu reizi vairākas apvienojas, ja uzrodas spējīgs karavadonis. Kardlinni nodarbojas ar lopkopību. Viņi tirgojas reti un praktiski tikai ar telsetiešiem. Viņi ir pastāvīgā karastāvoklī ar soterāņiem, kuru jātnieku pulki pie katras izdevības cenšas iznīcināt kādu viņu pagaidu apmetni. Parasti kardlinni no uzbrucējiem bēg projām, kamēr daži no viņiem cenšas pretiniekus aizkavēt. Tomēr reizēm māzākam soterāņu pulciņam nākas pašiem ņemt kājas pār pleciem, ja pretī stājas kāds kardlinns, kuram piemīt vairāk zaimojoši dievišķo dāvanu.


Reliģija

Soterāņi pielūdz sauli. Viņu priesteru kasta veic rituālus, ziedo, tulko laika apstākļus.

Arskvīnieši pielūdz mēnesi, jo tas ir nozīmīgs laika skaitīšanā un tiek uzskatīts par zināšanu patronu. Tomēr viņu attiecības ar savu dievību ir stipri vēsākas nekā soterāņiem, jo burvji bieži mēdz visu apšaubīt, arī ticību.

Vezālieši pielūdz dabas garus un mātes - ūdens māti, zemes māti.

Vezālijas akmens punduri pielūdz senču garus un mirušos varoņus.

Telsetieši pielūdz garus un dievības, kas ir populāras arī citur, bet viņu lokālā dievība ir Vejs, tirgotāju un ceļotāju aizstāvis.

Par elfu un hallapu reliģiju nekas nav zināms.


Spēlētāji drīkst izvēlēties spēlēt:

- soterāņus (cilvēki)
- arskvīniešus (cilvēki)
- arskvīnas koku pundurus (gnomi)
- telsetiešus (cilvēki)
- vezāliešus (cilvēki)
- muira jaukteņus (puselfi)
- kardlinnu jaukteņus (pusorki)
- hallapus (halflingi)

Intro

Daloks pamodās pie pilsētas vārtiem. Viņš pavērās apkārt un mazliet saviebās. Grāvis. Kā gan līdz kaut kam tādam varēja nodzīvoties. Viņš un grāvī. Veiksmes dieviete viennozīmīgi nav bijusi kopā ar viņu. Puisis mēģināja piecelties. Laikam nakts bijusi auksta un locekļi nepatīkami smeldza. Uzstīvējies kājās, viņš savicināja rokas un Daloka stāvu ietvēra maģiska aura. Pēc brīža jau jauneklis izskatījās labi sakopies un pievilcīgs.

Mazliet stīvām kustībām viņš izkāpa no grāvja un devās uz pilsētas vārtu pusi. Ak, Telseta! Redz kā! Bet kā viņš te bija nokļuvis, to puisis nekādi nespēja atcerēties. Viss ko viņš atcerējās bija tēva mājas un elfi. kas tālāk? Nav ne jausmas...

Izgājis cauri pilsētas vārtiem, Daloks devās uz krogu. Šo vietu viņš noteikti pazina. Atvēris durvis, viņš izslējās pēc iespējas staltāk un iesoļojis krogā devās pie krodzinieka.
- Es vēlētos noīrēt istabu, un paēst, nu ja tikai ... viņš mazliet mulsi pasmaidīja. ... Man šobrīd nav naudas... - Krodzinieks jau grasījās kaut ko atcirst, kad rūpīgāk ieskatījās atnācēja sejā.
- Dalok? Tu? Visi domā, ka Tu esi miris. -
- Nē.. nu tā ir sanācis, ka vēl neesmu. - puisis pasmaidīja un viņa skatiens aizslīdēja pie krodzinieka meitas, kura neparasti ātri sāka skraidīt pa telpu šurpu turpu ik pa brītiņam pielabodama frizūru.
- Bet man ļoti nepieciešams atpūsties. - viņa skatiens atgriezās pie krodzinieka.
- Kā gan, lai es Tev atsaku? - krodzinieks nopūtās.
- Dodies vien uz savu istabu, bet par to parāda atdošanu. Man liekas, ka Tavs tēvs Tev mantojumu būs atņēmis. -
Daloks pamāja ar galvu.
- Sīkums. Gan jau es tikšu ar to galā. Viņš pasmaidīja un devās augšup pa kāpnēm. -

Nākamajā dienā Daloks jutās jau daudz labāk. Nokāpis lejā, viņš mundri sveicināja krodzinieku. Krodzinieks satraukti pamāja puisim un aizbīdīja to uz kroga stūri ar pirkstu norādīdams uz kādu baltās drānās tērptu stāvu, kurš stāvēja pie krogus loga.
- Baltais burvis. Viņš Tevi meklē. Tas esot saistībā ar kādu vīziju. Tu esot iemesls elfu nākamajam uzbrukumam pilsētai. Vai Tu esi bijis pie elfiem. -
- Nu es.. - puisis iesāka, taču nepabeidza savu sakāmo, kad krogā strauji iesoļoja vīrs baltajās drānās un kopā ar viņu divi priesteri zaļās drānās ar lielu saules simbolu uz krūtīm.

Priesteri nogaidoši paraudzījās uz burvi. Burvis apstiprinoši pamāja ar galvu. Viens no priesteriem pamāja kaut kam krogus ārpusē un drīz jau bija sadzirdams, ka krogam tuvojas bruņās tērpti stāvi.
Tur jau tie bija. Četri bruņoti vīri. Viens no priesteriem pagāja uz krodzinieka pusi.
- Šis cilvēks tiek apsūdzēts nemieru izraisīšanā un viltus dievību slavināšanā. -

Bruņās tērptie vīri piegāja pie Daloka un draudīgi uz viņu paskatījās.
- Labi jau labi! Es jau eju.. - iedams prom viņš pagriezās pret krodzinieku.
- Piedod, es nezinu vai man sanāks atdot parādu. -

Krodzinieks tikai noplātīja rokas. Kad bruņotie vīri aizveda jaunekli. Viens no priesteriem piegāja klāt krodziniekam un iečukstēja tam ausī.
- Jūs te slēpjat slepkavas un blēžus. Dēl tādiem kā Jūs, pār mums nākušas dieva dusmas. Saules svētnīcas relikvija ir pazudusi. Visādas sliktas lietas nākotnes vīzijās var redzēt, ja tā neatrodas. -

Iedams prom, priesteris pamāja burvim, tas ierunājās skaļā un dimdošā balsī.
- Es redzēju vīziju. No šī kroga nāca briesmīga slimība, ļaudis, kas te uzturējās saslima un nomira briesmīgā nāvē. - Viņi atstāja krogu un nemanāmi pazuda arī pārējie kroga apmeklētāji.
Skumju vaigu krodzinieks noskatījās, kā pēdējie apmeklētāji pamet telpas.

Nākamajā dienā Telsetas laukumā bija piekārts liels paziņojums.

Meklēju drosminiekus un piedzīvojumu meklētājus.
Uzdevuma paveikšanas gadījumā bagātīga atlīdzība.


Lindleiras karte

(IMG:http://i58.photobucket.com/albums/g274/Minciite2/lindleirajpg.jpg)

Personāžu apraksti un jautājumi par spēli ATD pavedienā

Šo rakstu rediģēja Sindra: 12.06.2006 20:25

[Sindra]

Krodzinieks sēdēja pie letes un gaidoši raudzījās uz kroga durvīm. Vai tās vērsies vai nē? No tā bija atkarīgs viņa turpmākais liktenis.

Gaidīšana vienmēr bijusi mokoša. Vecais vīrs sev pārmeta un atgādināja neskaitāmus gadījumus, kad jau bijusi sajūta, ka viņa labā sirds viņu novedīs postā.

Vientulība un gaidīšana. Mokošākās lietas pasaulē. Viņš bija palaidis krogus meitas brīvdienās. Nebija jau arī nekas ko darīt. Kopš burvju un priesteru paziņojumu, neviens pie viņa nenāca.

Cik mokoši ir gaidīt...

[Roviela]

Durvis atvērās, bet ne tās, uz kurām tik gaidoši raudzījās krodzinieks. Atskanēja viegli soļi, kas drīz bija dzirdami nākam tepat, no augšstāva, pa tik mājīgi čīkstošajām kāpnēm.
Nokāpusi līdz lejai, Mairona īsi izmeta:
Joprojām neviena? Es jau tā domāju! Šī pilsēta ir vienkārši nožēlojama, lai cik slavena arī nebūtu. Pareizāk - tās ļaudis.
Nu, labi, ne visi, es tagad piekasos.

Viņa bija sliktā garastāvoklī. Šitā sabojāt ar muļķīgiem paziņojumiem tik labu krogu, kurā viņa - vienīgajā no visiem, jutās ērti un mājīgi. Un pavāri... mjammm! labāku nav visā pilsētā.

Pēc brīža viņa bija klāt.
Kaut ko uzmundrinošu! Mairona atstutēja elkoņus uz letes malas, pirms domīgākā balsī turpināt, vērojot krodzinieka ielieto dzērienu pret gaismu:
Klau, vecais draugs, kā būtu, ja tu par manu atlīdzības naudu iestutētu manā istabā lielo spoguli? Zini, tādu ar kristāla rožu vītnēm krāsainām apkārt, un rožkoka inkrustētu galdiņu blakus? Ko?

Viņa aši pameta skatienu uz krodzinieka seju:
Jā! Es taisos iet pēc tās sasodītās relikvijas no tempļa. Vienmēr ir labāk, ja mantas stāv tām paredzētajās vietās.

[Romija]

Pilsētas laukumā uz pelēka zirga iejāja maziņa auguma skuķēns gaišiem matiem. Tā bija Arje ar savu zirgu Rinku. Viņa smaidīja, jo tikko kā bija pārdevusi pāris uz pilsētu atvestos sīkumus. Lai arī ienākumi nebija lieli, tomēr tas nebojāja prieku, tāpēc viņa bija nolēmusi iegriezties krogū, lai apēstu vienu no gardajām bulkām un uzdzertu dzērveņu limonādi.

Jājot cauri tirgus laikumam, sīciņā būtne pamanīja lielo uzrakstu, kam pavirši pārlaida skatienu. Lai nu kas, bet avantūras Arjei nebija jāmeklē - tās pie viņas atnāca pašas. Īpaši neiedziļinājusies, kas, kur, kā, meitene devās taisnā ceļā uz krogu. Veikli nolekusi no savam augumam nesamērīgi lielā zirga segliem, Arje viņu piesēja pie margas un iegāja krogū. Lai arī citreiz krogs bija krietni kuplāk apmeklēts, tomēr viņu tas īpaši neuztrauca.

Lete viņai sniedzās vēl virs galvas, tāpēc viņa piegāja un uz letes uzlika vienu roku, pirkstos grozīdama spožu monētu. Pavisam drīz parādījās arī gaišais matu cekuls un divas zilas, smaidīgas ačeles.

"Biezpiena kūciņu un dzērveņu limonādi, lūdzu!" viņa nočivināja gandrīz bērna balsī. Arī augums pastiprināja šo iespaidu, jo Arje bija pastiepusies uz pirkstgaliem, lai dabūtu pāri letes malai degunu.

Šo rakstu rediģēja Etasi: 13.09.2006 12:55

[Sindra]

Krodzinieks pamāja sveicienu burvei, kad tā nokāpa lejup pa kāpnēm.
Nožēlojami ļaudis? Nē.. tā jau nav. Tu tiesā pārāk bargi.. Viņš ielēja Maironai dzērienu un pasniedzis dāmai vēlreiz paskatījās uz durvju pusi, jo viņam likās, ka bija samanījis pie loga kaut kādu kustību.

Spoguli? Viņš domīgi novilka... Es te tagad nesaprotu vai man jāpriecājas vai jāraud. Tu taču neiesi viena? Redz pagaidām vēl neviens nerādās. Kaut desmit spoguļus.
Viņš uz mirkli apklusa un tad iesmējās. Nez ko man visi pastāvīgie klienti tādi... Daloka istabā jau ir milzīgs spogulis... Jā, diez kā viņam klājas. Vajadzētu painteresēties.

Pēkšņi durvis atvērās un krogā parādījās mazā meitenīte, kura pilnīgi noteikti zināja, ko vēlas.
Krodzinieks pasmaidīja un pasniedza mazajai prasīto kūku un limonādi.

Paldies, ka iegriezies Arje! Reku Tev limonāde un veselas divas kūciņas! Paldies par uzticību!

[Romija]

"Paldies, Tavas kūkas ir vienreiz-garšīgas!" Arje pasmaidīja, atstāja monētu uz letes un nocēla šķīvi ar bulkām un limonādes krūzi. Viņa to visu paņēma rokās un maziem solīšiem aiztipināja pie letei tuvākā galdiņa. Arī krēsls bija viņas augumam par augstu, tāpēc uz tā varēja nokļūt, nedaudz palecoties. Pavilkusi kājas zem sevis, lai galds nešķistu par zemu, sīkaliņa sātīgi iekodās vienā no biezpienkūkām un uzdzēra lielu malku limonādes.

Kad puse no iegādātā bija notiesāta, viņa pagriezās pret krodzinieku. "Klau, kam tev tas krogus tik tukšs šodien? Vai ir noticis kaut kas nopietns? Kādu laiciņu nav sanācis dzīvoties pa pilsētu, varbūt esmu ko palaidusi garām!" Arje diezgan bezrūpīgi ievaicājās.

[Roviela]

Kā vēlies! Mairona stingri noteica, ar to domājot raudāšanu un smiešanos.
Tu saki, ka Dalokam IR spogulis? Un kāpēc man tāda līdz šim nebija? Paklau... burve izskatījās tēloti dusmīga, bet tad iesmējās.
Nu kam VIŅAM spogulis! Švīts atradies! Varbūt vēl ar visām ķrāsainām rozēm gar malu? Jā, būtu gan interesanti uzzināt, ko īsti viņš ir savārījis, bet nez vai mūs kādu viņam tuvumā laidīs. Nu, pirms iešanas var pamēģināt viņam pietikt, mēģināts nav zaudēts, galu galā nupat pats lielais priekšnieks no manis šo un to nopirka, varētu būt atsaucīgāks nekā parasti.

Viņa lēnām malkoja savu dzērienu, vērodama, kā ierodas un iepērkas mazā auguma meitene, kuru krodzinieks bija nosaucis par Arji. Kāda ņipra! Prieks redzēt ņipras būtnes tādā nejaukā laikā.

Sveicināta! burve laipni pamāja ar galvu viešņai. Lai labi garšo! Ek, neprasi, kas notiek... vienas bēdas un nelaimes! Vietējie burvji izplatījuši baumas par šo krogu, bet vietējie ir tik lētticīgi, ka ņēma un noticēja, muļķi tādi.

[echo3]

Tirgus laukuma vienā stūrī, tur, kur pārdevēji tirgojās ar smalkām dažādu materiālu greznumlietām, kas neprasīja skaļu preces slavināšanu, un kur tāpēc vispārējais troksnis nebija tik liels kā pārējā laukumā, uz diezgan ļodzīgas koka kastes stāvēja slaidiņš, gnomu augumam pagarš puisis, spēlēdams pānflautu un reizēm jocīgi sasvilpodamies ar strazdu, kas tupēja savam draugam te uz pleca, te uz galvas. Garāmejošajai publikai priekšnesums patika tīri labi - daži pat klausoties pakavējās ilgāk, - un arī tirgotājiem neapšaubāmi no tā bija labums, jo mūzika mīkstināja ne tikai sirdis, bet arī raisīja vaļā makus, liekot cilvēkiem pirkt skaistās mantas, kam citkārt viņi būtu gājuši garām, sīkstulīgi lūpas savilkuši. Un tā tirgus dienas beigās muzikantam nebija iemesla žēloties par pilsētnieku skopulību, - ne tikai pircēji, bet arī blakus esošie tirgotāji viņam bija piebēruši pilnu maku.

Būs nu jāiet! - Ellīo, nolēcis no kastes, atvadījās no tirdziniekiem. Šodien viņš dosies prom no Telsetas, noteikti! Ellīo nepatika pilsētas, - tur valda tāds šaurums un tur vienmēr ir burzma. Un nekad nav klusuma, tikai troksnis, kurā atsevišķai skaņai nav nozīmes. Vienīgi - pilsētās ļaudis maksā par mūziku, ja ir brīdis un vieta, kur to saklausīt.

Veikli izlīkumojis caur precēm, cilvēkiem un dzīvniekiem, Ellīo gandrīz ar degunu atdūrās kroga durvīs. Pirms ceļa tā kā derētu ko iekost? Nauda ir (cik neparasti!), un krogus arī, izrādās, tepat vien ir. Pamājis ar pirkstu strazdam, kas paklausīgi nolaidās uz Ellīo pleca, gnoms atgrūda durvis un iegāja iekšā.

Sveicināti! - pie letes piegājis, Ellīo uzrunāja krodzinieku. - Labu cepeša gabalu un glāzi sarkanvīna man pašam, un sīku jēlas gaļas gabaliņu manam strazdam, ja varu lūgt, cienījamo saimniek!

Ellīo nemaz neiedomājās, ka uzrakstam par drosminieku meklēšanu varētu būt kāds sakars ar šo krogu.

[Sindra]

Krodzinieks paskatījās uz Maironu.
Tu laikam joko? Dalokam, lai nebūtu spoguļa? Viņam vispār kaut kas cits izņemot viņa izskatu un mīlas dēkas vispār interesē? Nu tāds ar izrotātām malām gan viņam nav, bet būt ir. Bet Tev apsolos sagādāt izrotātu un ar visu galdiņu klāt. viņš uzsmaidīja.

Viņš jau grasījās ko piebilst burvei, ka arī priesteri vainīgi neslavas izplatīšanā ne tikai burvji, bet tad durvis atkal atvērās un krodzinieks ar cerīgu skatienu paraudzījās uz atnācēju. Noklausījies pasūtījumu, viņš ķērās pie izpildes, tai pat laikā viņa sejā parādījās neizpratne.

Vai ļaudis nemaz neklausa ko citi tenko un nemaz nelasa paziņojumus? viņš klusi jautāja Maironai un pasniedza puisim prasīto. Labi, ka palaidu mājās tikai krogus meitas, bet pavāru paturēju viņš vēl piemetināja atsnesdams svaigi ceptu, kārdinoši smaržīgu cepeša gabalu.

Šo rakstu rediģēja Sindra: 13.09.2006 14:23

[Melnais Akvareļu...]

Pavērās krogus durvis un tajās parādījās Antejs. Viņam mugurā bija garas drānas, galvā kapuce. Ar kreiso roku viņš atbalstījās uz koka nūjas. Viņš pārlaida skatu telpai un nemaz nebrīnījās, ka tas nav pārāk apdzīvots. Vīrietis piegāja pie letes un apsēdās, izgrūsdams vienu vienīgu
Sveicināti

[Roviela]

Zinu, zinu... Izskats, mjā, katram tādu izskatu. Būtu patīkamāk skatīties apkārt. Bet laikam jau kaut kas ir interesējis, jeb, tu domā, kādam elfam pakaļ skrēja? To no viņa varētu sagaidīt, protams, bet nu, teiksim tā, man šķiet, ka viņš ir pārāk slinks, lai tik tālu tāpēc vien vilktos, ja tepat zelteņu ir atliku likām.
Burvei nebija nekas pretī pamēļot. Ar katru krogā ienākošo, nez kāpēc, viņas garastāvoklis uzlabojās.

Labi, es tiešām gribu ar krāsaina kristāla rožu vītņu maliņu un tādiem pašiem gaismekļiem tam blakus. Un smuku galdiņu ar daudz atvilktnītēm.
Tad tas būtu norunāts. Tādas mantas nav no lētajām, to viņa gluži labi zināja.

Redz, visi, laikam, nelasa! Mairona tikpat klusu attrauca.
Priecājies būtu, ne brīnījies. Tik vien bēdas, kā tagad šos pierunāt aizsūtīt meklēt zudušo mantu. Pag, tas, pēdējais izskatās kaut ko lasījis, re, nupat ienāca...

Sveicināti! viņa atkārtoja skaļi abiem nesenajiem ienācējiem, un uzsvilpa vienu trelli strazdam, kas, viņasprāt, bija sveiciens.

[Romija]

"Muļķības!" tik pat bezrūpīgi attrauca Arje un iesmējās. "Te ir visgaršīgākās kūkas visā Telsetā!" viņa slavēja, ar acīm sekodama tikko ienākušajam puisim ar strazdu. "Nē, ko jūs! Vai visā Lindleirā neatrast garšīgākas kūkas!" sīkaliņa turpināja dziedāt slavas dziesmu savā bērnišķīgajā balsī. "Un to nu varu apgalvot pavisam droši, ka, lai arī ko tie burvji ir teikuši par šo krogu, kūkas no tā sliktākas palikušas nav!" viņa piemiedza ar aci krodziniekam, uzsmaidīja Maironai un zīmīgi paskatījās uz puiša strazdu. Tad nokodusi vēl vienu lielu kumosu no otrās kūkas, Arje parādīja, cik ļoti viņai tā garšo, labpatikā piemiedzot acis.

"Bet kas tad ir par pamatu tādām runām, lai visi vietējie atteiktos no kūkām? Vai tas lielais uzraksts uz visu šito attiecas?" beigusi ēst, gaišmate nopietnu seju vērsās pie krodzinieka un Maironas.

[Sindra]

Krodzinieks pakratīja galvu Maironas virzienā.
Tā nebija elfiete. Bet viņa līgava. Tu laikam nezini. Iespējams, ka tas viss ir saistīts savā starpā. Es izstāstīšu, kad man palīdzēt gribētāji būs mazliet iekoduši un gatavi uzklausīt manu bēdu stāstu.

Krodzinieks pamāja atnākušajam svešiniekam.
Vai varu jums kaut ko piedāvāt?

Uzraksts attiecas gan. krodzinieks sāka runāt mazliet skaļāk, lai to sadzirdētu visi kam interesē. Esmu patiešām nonācis neapskaužamā situācijā, jo par savu labo sirdi esmu iekūlies nepatikšanās. Es ceru, ka kāds no jums ir ne tikai mans viesis, bet arī vēlēsies man palīdzēt, lai mans krogs atgūtu labo slavu un es varētu turpināt jūs izmitināt, cienāt ar gardām kūkām un dzērieniem.

Šo rakstu rediģēja Sindra: 13.09.2006 14:58

[Romija]

"Gardo kūku labā - jebko!" uzsauca Arje un secināja, ka laikam atkal kāda avantūra ir iekritusi tieši viņas rokās. "Protams, ja vien tas ir manos spēkos, labprāt palīdzētu tev, krodziniek! Tā taču nedrīkst - apmelot labu iestādījumu tikai par labu sirdi," viņa iesprauslojās un piebeidza krūzi ar dzērveņu limonādi.

Nošļūkusi no krēsla, Arje aiznesa atpakaļ šķīvi un krūzi, uzstumdama tos uz letes. Tad viņa aizgāja atpakaļ un apsēdās tajā pašā vietā ar skatu pret visiem klātesošajiem.

"Vai mēs vēl kādu gaidam?" mazā ieinteresēti un nedaudz nepacietīgi iejautājās.

[echo3]

Strazds nobolīja spoži dzelteno aci uz svilpotājas pusi, tad laikam atcerējās pieklājību un klusi nosvilpoja īsu sveicienu.

Pateicos, cienījamais, - Ellīo uzlika uz letes monētu. Paņēmis pasūtīto ēdienu, gnoms apsēdās pavisam netālu no sīciņās hallapu meitenes - tā viņš pats jutās ne tik īss cilvēku pasaulē. Jau uzsācis ēst, Ellīo piepeši saprata, par ko runā pārējie krogus apmeklētāji - ŠIS BIJA TAS KROGS! Žokļi sāka kustēties pavisam lēni, it kā to īpašnieks būtu tos palaidis ganīties savvaļā.

Pacēlis acis un neuzkrītoši, bet vērīgi noskatījis visus sanākušos, Ellīo beidzot norija kumosu. Nnnuuu... tad jau laikam kaut kas notiks? Varbūt pat kaut kas neredzēts un nepiedzīvots? Ellīo sāka klausīties runātājos.

Strazds bija noplanējis uz galda un savā nodabā sāka tīrīt spalvas.

[Melnais Akvareļu...]

Antejs novilka kapuci, atklādams parējiem savu seju. Katram, kuršo no tā daudz maz kaut ko saprot, bija skaidrs, ka vīrietis ir no arskvīnietis. Viņš bija vidējas miesasbūves, slaids, tumšiem matiem un zilām acīm. Viņa skatiens bija noslēpumains. Pievērsies krodzniekam, viņs teica
Paldies, bet nēsmu nācis ēst vai dzert.
Vīrietis veltīja pāris sekundes sava skatiena katram klātesošajiem, īpaši pakavēdamies pie Arjes. Viņš rūpīgi klausījās sarunās, cerēdams no tām izlobīt kaut ko noderīgu.

Šo rakstu rediģēja Melnais Akvareļu Vienradzis: 13.09.2006 15:31

[Roviela]

Laikam gan būšu ko palaidusi garām, Mairona nestrīdējās. Tiesa, sen neesmu te bijusi, nu, jā! vairāk kā pus gadu tas jau būs. Labprāt noklausīšos jaunumus. Ak tad līgava? Tā arī nav jāglābj, ko?
Man vēl vienu uzmundrinošu dzērienu, lūdzu, un šoreiz klāt kaut ko garšīgu. Zivi. Jā! Ar dārzeņiem un mērci, nu, to biezo mērci pēc kuras gribas ne tikai šķīvi nolaizīt, bet pat nedaudz maliņu no tā piekost pie reizes. Kaut kā apetīte uzradusies, vai zini.
Viņa nolika uz letes vairākus zelta naudas gabalus un pagriezās iesāņus, lai redzētu pārējos krogā esošos.

[novemberunge]

Kroga durvis lēni, pat tā kā bailīgi pavērās un pa tām ienāca jauns, izskatīgs vīrietis. Tam bija bāla, saules neskarta āda, kas radīja maldīgi aristokrātisku iespaidu, ko tūlīt kā sienu nobrucināja viņa nekārtīgās, tumšās drānas un kraukļa spārna melnie, gari matie, kas bija nevīžīgi atsieti aizmugurē ar lenti. No slaikā stāva plūda neizprotama aura, kas neliecināja gandrīz neko ne par viņa raksturu, ne izcelsmi vai jebko citu... un reizē šajā sarežģītībā kā pretstats jausās arī patīkama vienkāršība.
Vīrietis viegli aizvēra aiz sevis durvis un, klusi nopūzdamies, nopētīja klātesošos ar vienaldzīgu, drūmu skatienu. Izskatījās, ka viņš nav īpaši pārliecināts par savu rīcību (par to arī liecināja plaukstās saspiestā grāmatu veikaliņa atslēga) un, vēl vairāk, šaubās par savu veselo saprātu.
Īsi nokrekšķinājies, melnmatis ierunājās: Sveicināti!, bet palika stāvam turpat, kur bijis, nebaidīdamies, ka nākošais nācējs varētu verot durvis pamatīgi savainot viņa muguru.
Te... eee... esmu pareizi ieradies? vīrietis ievilka elpu, cenzdamies saņemties.
Meklēju drosminiekus un piedzīvojumu meklētājus.
Uzdevuma paveikšanas gadījumā bagātīga atlīdzība. viņš, būdams grāmatu veikala saimnieks un vienīgais darbinieks, bija iemācījies visai viegli iegaumētm gan cenas, gan preču saturus un vēl daudz ko, ko pats uzskatīja par nevajadzīgu, bet no prāta izsviest nevarēja.
Ir... esmu... pareizi?
Vīrietis nepārliecinoši pārjautāja, nodomādams, ka neizskatās un neizklausās, ne pēc drosminieka, ne piedzīvojumu meklētāja. Drīzāk pēc tāda, kam patīk klausīties citu drosmīgajos piedzīvojumu stāstos.

[Roviela]

Sveicināts! Mairona atsaucās noskatīdama atnācēju. Grāmatas, aha! no šī cilvēka pa gabalu dveš pēc tīstokļiem, putekļiem un... iespējams! zināšanām. Var būt vērtīgi, viņa uz aci novērtēja.
Pareizi vien būsi, var droši nākt un piesēst, un, ja drīkst ieteikumu, pasūtīt kaut ko. Te ir nepārspējams pavārs!
To viņa paziņoja kā lielu noslēpumu uzticēdama. Tad, kaut ko savu atcerējusies, piesita ar plaukstu viegli pie pieres, tad attaisīja vienu jostas kabatiņu, iebāza tajā divus pirkstus - vairāk tur iekšā negāja, un izvilka kādu gaišbrūnu zvēru. Vismaz tā izskatījās, ka tas ir dzīvnieks. Burve to turēja tieši pa vidu, tāpēc divas ķepiņas un gara aste nokarājās vienā pusē un otras divas ķepiņas kopā ar galvu, uz kuras rēgojās mazas, tumšbrūnas apaļas austiņas, bija otrā pusē. Dzīvnieciņš nekustējās. Mairona piebikstīja tam ar otras rokas pirkstu.
Pusdienlaiks bezmaz klāt, bet viņš guļ! viņa sašutumā nopurpināja, pēc tam uzrunādama krodzinieku
Vecais draugs, vēl viens pasūtījums - gabaliņu svaigas gaļas, peles lielumā, esi tik mīļš, ja?
Viņa nolika zvēriņu uz letes, kur tas aši saritinājās ripulītī un, šķiet, atkal taisījās aizmigt.

[echo3]

"Meklēju drosminiekus un piedzīvojumu meklētājus. Uzdevuma paveikšanas gadījumā bagātīga atlīdzība." Tad tā ir rakstīts paziņojumā, - Ellīo krāja informācijas drusciņas. Bagātīga atlīdzība, ne tik bagātīga atlīdzība, - jebkāda būtu derīga, lai tikai nebūtu ik pēc laiciņa jāiet uz pilsētām spēlēt par naudu. Telseta bija izrādījusies devīga, tomēr šī pilsēta gnomam patika vismazāk no visām jau redzētajām.

Te Ellīo prātošanu pārtrauca Nuvī. Strazds, jau sakārtojis savu spalvu uzvalku, bija saņēmis knābī Ellīo pirkstu un tagad sparīgi to raustīja. Nu jā, ēst gribas! Ellīo izvilka nazi un, pamazām griezdams jēlās gaļas gabaliņu sīciņās strēmelītēs, sāka cienāt ar tām savu draugu.

Varbūt arī es varu kā palīdzēt? - gnoms pavērās uz krodzinieku. - Ja tikai uzzinātu ko vairāk. Tirgus pļāpas jau ir tikai tirgus pļāpas, uz tām paļauties nevar.

Tad Ellīo acis pievērsās dzīvnieciņam, ko slaidā, garā sieviete bija izvilkusi no gandrīz nekurienes. Burve, jā.

[Inx]

Atvērās kroga durvis pa tām filosofiskā gaitā iečāpoja gara auguma vīrietis. Viņš bija tērpies pavisam vienkāršās drānās un izskatījās diezgan nevīžīgs - mati viņam bija drusku izpūruši un krita miglainajās acīs. Gaita arī likās drusku grīļīga, bet tomēr ļoti apņēmīga. Viņš izskatījās pēc cilvēka, kas nav gulējis vairākas diennaktis, pavadot tās nebeidzamās orģijās un svētkos. Viņam bija diezgan grūti.

Viņš devās taisnā ceļā pie letes un atkrita uz beņķa pie tās.

'Brīt..., Faebs sacīja nogurušā balsī un atstutēja galvu plaukstās, elkoņus nolikdams uz letes Krodziniek, vai es varētu dabūt vienu kausiņu...?

gaidot atbildi, Faebs palūkojās apkārt ar nelielu pārsteiguma izteiksmi sejā, cauri miglai saskatot tik daudz tautas krogā jau tādā agrumā. nujā, priekš viņa tas bija agri. viņš it kā vainīgi atglauda pusgaros matus un aizlika nepaklausīgo šķipsnu aiz auss.

Šo rakstu rediģēja Inx: 14.09.2006 09:46

[Romija]

Arje pēc kārtas nopētīja visus atnākušos, ar aizdomīgu skatu ilgāk pakavēdamās pie pēdējā ienākušā. Neizskatījās, ka kādu no šeit esošajiem būtu būtiski uztraucis fakts, ka kāds par krogu būtu pateici kaut ko ne tā.

Gaidot atbildi, Arje jautājoši paskatījās uz krodzinieku - vai mēs vēl kādu gaidam? Tā sēžot un gaidot, sāka rasties doma par vēl kādu biezpienkūku, kaut arī naudas šoreiz pārāk daudz nebija.

[rudo lapu vilcēn...]

Jaunekļa skatiens bija viegli noguris, kad viņš nesteidzīgi oļoja pa Telestas ielām. Pirmo reizi devies prom, viņš nu bija nonācis šeit. Nez kāpēc? pats sev jautājis, Ardenols apstājās. Priekšā vīdēja kroga durvis, un ķermenis pieprasīja atpūtu. Kāpēc gan ne? Varbūt uzzināšu kaut ko jaunu un beidzot tikšu prom. No visa. puiša sejā parādījās viegls smaids.
Daudz nedomādams, puisis devās iekšā krogā. viņam pa pēdām se4koja tumšs, vilkam līdzīgs suns.
Sveicināti. mazliet bikli Ardenols iesāka, ienākdams telpā. Zaļajās acīs varēja manīt vieglu mulsumu, bet vienkāršās ceļotāja drānas sedza garš, tumšzaļš apmetnis, kura kapuca bija atmesta pār muguru, bert melnie mati, saņemti astē, pāri tai. Līdzās viņam apstājās arī melnais vilkusuns.
Man, lūdzu, kaut ko spēcinošu. viņš bilda, pienācis pie letes.

[Sindra]

Ar katru ienākošo apmeklētāju krodzinieka sejā parādījās cerību stariņš.
Viņš veikli visiem izdabāja un pasniedza kārotos dzērienus un ēdienus.

Kad krogs jau bija bez maz pilns, krodzinieks mazliet iekremšļojās, lai pievērstu sev uzmanību.
Es pateicos jums visiem, kuri ir atsaukušies manam paziņojumam. Tad nu ir pienācis laiks atbildēt uz neskaidrajiem jautājumiem un pastāstīt ko tad es īsti no jums vēlos. Lai jums labāka klausīšanās, es uzsaucu jums visiem ēdienu un dzērienu uz kroga rēķina.

Kad atnācēji bija aptuveni pastāstījuši ko viņi vēlas un krodzinieks atnesis ēdienus un salējis dzērienus, viņš ķērās pie lietas būtības.

Redziet kā ir. Man ir kāds sens draugs no Arskvīnas. Valdzināšanas maģijas arhimaga dēls Daloks. Tiem, kuri apgrozas burvju sabiedrībā droši vien ir zināms, ka pirms jau laba laika Daloks devās uz elfu mežiem, lai atbrīvotu savu līgavu, kura bija nonākusi elfu gūstā. Kopš tā laika pagājuši seši gadi un visi jau domāja, ka elfi puisi noteikti ir nogalinājuši.

Taču pirms pāris dienām viņš bija atgriezies Telsetā. Man neizdevās ar viņu aprunāties, jo Daloks bija noguris un gulēja savā istabā. Nākamajā rītā pie manis ieradās burvis no Arskvīnas un Saules priesteri no Soterānas. Viņi meklēja Daloku. Viņi teica, ka Arskvīnas burvis ir redzējis vīziju, ka Telsetai uzbruks elfi un tas dēļ Daloka. Viņi teica, ka No Saules svētnīcas ir pazudusi relikvija. Un ka vainīgs ir Daloks. Viņi aizveda puisi laikam jau uz cietumu.

Mani apsūdz, ka es slēpju un palīdzu slēpties noziedzniekiem. Mani izputinās. Es esmu gatavs jums visiem bagātīgi atlīdzināt, ja jūs man palīdzēsiet atgūt labo slavu. Bet man diemžēl īsti nav ieteikumu kā šo situāciju vērst par labu. Iespējams, ka Daloks kaut ko zin. Taču es pat nezinu, kur šobrīd viņš atrodas un kapēc apsūdz tieši viņu.

Ja vien jūs varētu man palīdzēt... Krodzinieks nopūtās

[Romija]

Arje noklausījās krodzinieka teikto. Viņa jau gribēja piebilst, ka varētu palīdzēt izplatīt ziņas par gardajām kūkām, kad tomēr apdomājās, ka tas nebūtu īstais risinājums.

"Vai tu domā, ka Daloks pats mums varētu palīdzēt, ja mēs viņu atrastu?" viņa jautāja, jo no kāda gala problēmai bija jāķerās klāt.

[Sindra]

Iespējams.. es nezinu. Viņš ir apcietināts, jo mežos iet nav ļauts. Lai nekaitinātu elfus. Taču man liekas, ka zem tā visa slēpjas vēl kāds iemesls. Kaut kas kas saistīts ar Daoku un ko burvis un priesteri neatklāja. Krodzinieks nopietni paskatījās uz mazo meitēnu un pasmaidīja redzot, kā viņa "loca iekšā" biezpiena kūku.

[Melnais Akvareļu...]

Antejs klusēdams noklausījās visu stāstu. Par Arskvīnas Daloku viņš, protams, bija dzirdējis, bet šī bija vispilnīgākā un ticamākā stāsta versija. Tad viņš ierunājās. Tikai tagad tā īsti varēja saklausīt, kāda ir viņa balss. Tā bija zema, mazliet dunoša, mazliet rūcoša. Vīrietis runāja klusi, it kā apdomādams katru vārdu.
Tātad, mūsu pirmmērķis ir atjaunot šis vietas labo slavu? Vai arī jūs no mums gribat vēl kaut ko?
Viņš ar caururbjošu skatienu vērās uz krodzinieku. Vīrietis atcerējās, ka viņām stāstīts, ka no šī skatiena liekas, ka Antejs prot lasīt domas. Tā, protams, nebija tiesa.

[Roviela]

Burve uzmanīgi noklausījās, kas sakāms krodziniekam.
Jā, es gribētu dzirdēt, ko Daloks pats var pastāstīt, seši gadi ir ilgs laiks, bet es tā saprotu, ka vispirms vajadzētu noskaidrot, vai viņš vispār ir vēl dzīvs, viņa noteica, tad izvilka no kabatas nelielu kristāla lodīti. Sermulis, atrāvies no pēcēšanas snaudas, notupās uz pakaļķepām, un ar priekšējām paņēma lodīti.
Mairona pārvilka vispirms ar labo plaukstu virs lodītes, tad ar kreiso, klusi pie sevis kaut ko murminot, un sāka cieši vērties lodītē, kas bija kļuvusi tāda kā spožāka.

[novemberunge]

Domicels ar īsu galvas mājienu atsaucās sievietei un uzbūra sejā mīklainu, mazliet skumju smaidu, it kā dziļi prāta dzīlēs nebūtu nemaz cerējis nonākt pareizajā vietā, proti krogā.
Piepeši viņam aiz muguras sakustējās durvis, viens solis pa labi, satraukts skatiens, pa tām ienāca kāds vīrietis, kas neizskatījās ne izgulējies, ne skaidrā prātā, taču vareni pārliecināts par savu mērķi, lai kāds arī tas būtu.
Varbūt man arī derētu ieraut vienu kausu, tā teikt, drosmei, viņš iedomājās, taču tieši šajā mirklī ierunājās krodzinieks un visas domas izplanēja prātā kā migla, atstādamas vietu vienai vienīgai, pieklājīgais un piesmakuši klusai (tik klusai, lai to dzirdētu vien viņš pats, proti) atbildei:
Šoreiz atteikšos, paldies, paēdu mājās.
Ieklausījies krodzinieka stāsta un apkārtējo reakcijā, Domicels jau atkal uzbūra sejā melanholisko smaidu. Viņš nebija nedz jaunākais, nedz vecākais no šejieniešiem, taču, lai ko arī pārējiem māte daba un dzīve bija mācījusi- vīrietis jutās visai muļķīgi.
Man jāpiekrīt, viņš neveikli, vilcinādamies iesāka, neskatīdamies nevienam tieši acīs, bet gan uz sarūsējušo, nodrupušo veikala atslēdziņu plaukstā, tas viss ir neskaidri un nepamatoti.
Pats sevi dzenu iedomās, viņš nosprieda, strauji apraudamies un pievērsdams pelēko skatienu vīrietim, kas bija ierunājies dunošā balsī. Ieklausījies arī viņa vārdos, Domicels nopūtās..., joprojām nebija skaidrs, kāpēc viņš, vienkāršs grāmatu pārdevējs bija šeit.

[rudo lapu vilcēn...]

Puisis, pasūtījis ceptu gaļu un atspidzinošu dzērieni, klusēdams sēdēja pie viena no galdiņiem netālu no letes un klausījās krodzinieka runā. Pieminot Ariskvīnu, viņa seja uz mirkli samācās, bet citādi jaunekļa vaibsti nemainījās un šķita viegli garlaikoti un noguruši.
Pagaidām Ardenols klusēja un tikai klausījās, prātā pārlikdams iespējas par un pret.
Un kāpēc gan mēs nevarētu palīdzēt? pēdēji krodzinieka vārdi bija uz mirkli likuši jauneklim saraukt pieri, bet drīz viņš atkal klausījās sarunā.

[Sindra]

Kad Anteja skatiens pievērsās krodziniekam, viņš mazliet apmulsa.

Nu jā... kad Jūs tā jautājat. Ir gan vēl kāda lieta. Man bija kauss. Dāvana no kāda burvja. Šis kauss pārvērta ūdeni patiesības dzirā. Domāju, jums par to vēlāk pateikt, taču ja jūs tā uzreiz jautājāt.

Šis kauss ir pazudis. No mana mantu kambara. Nebija jau arī īpaši nekā maģiski aizsargāts. Man tas ir ļoti vērtīgs, bet domāju, ka burvji sev tādus taisa katru otro dienu.

Ja jūs atrastu šo kausu... es būtu neizmērojami pateicīgs.

[Roviela]

Mairona, kas brīdi bija cieši raudzījusies lodītē, pēkšņi noteica pietiekami skaļi, lai to dzirdētu visi:
Daloks ir dzīvs. Nezinu, kur viņš ir, bet tur, kur ir, ir maģiska aizsardzība pret šādu novērošanu.
Būs jāaizstaigā līdz vietvaldim. Pēdējais teikums gan šķita domāts vairāk viņai pašai.

Viņa jau grasījās atkal pārvilkt plaukstu pār lodīti, lai to nodzēstu, kad izdzirda krodzinieka žēlošanos par kausa pazušanu:
Ko agrāk neteici? Kāds kauss izskatījās?
Burve gaidīja, turot plaukstu virs lodītes. Sermulītis sapurināja galviņu un izslējās vēl drusku staltāk un cienīgāk.

[Romija]

"Kausa meklēšana jau ir krietni konkrētāks mērķis," Arje piebilda. "Vai varbūt to kausu paķēra līdzi Daloks? Kad tas pazuda?" meitene interesējās.

[Roviela]

Burve, kas atkal skatījās lodītē, vēlreiz ierunājās visiem dzirdami:
Redzu kausu! Tas atrodas vecā pilī uz galda. Pilī ar augstiem griestiem, veciem galdiem un ar vitrāžām. Vienā redzams mags ar tīstokli rokās un viņam aiz muguras uguns elementālis. Liels. Nekad mūžā tādu vietu neesmu redzējusi! Nezinu, kur tas ir, nevaru pateikt. Neviena paša cilvēka vai citas būtnes tur nav.

Lodīte apdzisa, burve pārvilka tai ar abām plaukstām. Sermulis nolaida lodīti uz galda un atkal saritinājās.
Paldies tev, Pik!
Mairona noglāstīja zvēriņu ar pirkstu un noglabāja lodīti jostā.

Jā, kad tas pazuda, vecais draugs? viņa piebalsoja Arjei.

[echo3]

Nuvī bija tik izsalcis un ēda tik kārīgi, ka Ellīo, cenzdamies saprast, par ko runā krodzinieks un pārējie, gandrīz iegrieza sev pirkstā, - strazds kā reiz parāva gaļas strēmelīti uz savu pusi. Tad gnoms mazliet nokoncentrējās, aši sagrieza visu gaļu, cieši satvēra visu strēmelīšu pušķīti starp pirkstiem un ļāva strazdam pašam ķeksēt kārumu kā tas vēlas.

Pagaidām gan Ellīo vēl nesaprata, kā viņš pats varētu krodzinieka bēdās līdzēt. Burve, re, tā gan droši vien var.

[Sindra]

Krodzinieks paskatījās uz mazo meitenīti un pēc tam burvi.
Nē.. Dalokam nebija iespēju, jo pēc Daloka aiziešanas kauss vēl bija, tas pazuda nākamajā dienā. Es tiešām nesaprotu.. kapēc? Kāds pret mani sazvērējies. Tas ir vienīgais izskaidrojums.

Krodzinieks pamanījis, ka gnoms sev gandrīz iegriež rokā, mazliet pasmaidīja.
Es varu palīdzēt... Pasniegt jau sagrieztu gaļu, ja vēlaties..

Krodzinieks vēlreiz pievērsās Maironai.
Manam kausam ir sudrabaina maliņa, tam ko Tu redzēji taču ir sudrabaina maliņa vai ne?

Šo rakstu rediģēja Sindra: 18.09.2006 19:47

[Roviela]

Tas ir nupat, gandrīz vai vakar, ja? Jeb toreiz, pirms sešiem gadiem? burve īsti nesaprata.

Jā, bija sudrabota maliņa, tāda spoža uz pārējā kausa. Tas bija matēts, tāds, ļoti patīkams, kā samtains, un kājiņa glīta. Meistardarbs! Tad būs īstais... nez, kur tāda pils, un kam to vajadzēja? Kurš negrib, lai kāds runā patiesību, un kuram būtu patiesība jārunā? Mairona prātoja.

Savādi, nudien... Bet kas zināja par to, ka tāds kauss te ir?

[Melnais Akvareļu...]

Antejs klausījās visās sarunās
Es jau zināju, ka tas nav viss...
Viņš kāri ķēra katru vārdu, kaut arī no ārpuses izskatījās tik pat noslēpumains kā parasti...

[Romija]

Arje visai labi saprata kausa pazušanas iemeslus. Vismaz tā viņai šķita. Un vismaz tik tālu, kamēr tas ir pazudis. Ja tas atrodas kādā svešā vietā... nu, tur ir vairāki varianti, viņa pie sevis pasmīnēja.

"Kambara, tu saki," Arje novilka un cieši paskatījās uz krodzinieku, it kā kaut ko zinātu. Un varbūt zināja ar'. "Kambarim ir durvis? Un slēdzene? Es gribu redzēt kambari!" viņa cieši noteica, vēl joprojām vērdamās krodziniekā ar visai pārliecinātu skatienu.

"Protams, ja tas ir iespējams!" meitene nobeidza ar gandrīz ķircinošu toni.

[echo3]

Paldies, tagad nevajag, bet pirms ceļā došanās neatteikšos, - Ellīo atbildēja krodziniekam. Ko gan hallapu meitene sadomājusi?

Vai šis te lieliskais suns nevar pēdas uzost? Ja kauss nesen pazudis, varbūt izdodas, - Ellīo ieteica, lūkodamies uz kārtīgi saimniekam pie kājām tupošo suni.

[rudo lapu vilcēn...]

Ardenols nojauta, ka gnoms jautā par viņam pie kājām guļošo Enethu. Vismaz nevienu citu suni viņš šobrīd nemanīja.
Viss atkarīgs no tā, cik daudz cilvēku un citu būtņu tur savas kājas spēruši. Ja ne pārāk daudz, tad varētu. uz gnoma jautājumu jaunais puisis atbildēja. Ja vien, protams, man izdosies viņam paskaidrot, kas jāmeklē.

[Sindra]

Nē, nē tas pazuda vakar! Pareizāk būtu teikt pēc Daloka aizvešanas nevis aiziešanas. Redziet, man teica, ka tāds kauss maksājot daudz naudas un iespējams, ka to nozaga tieši vērtības dēļ, lai patiešām mni izputinātu līdz galam. Nu es tā domāju. Iespējams, ka man nav taisnība. Krodzinieks nopietni apskaidroja savu teoriju Maironai.

Es, protams, jums varu parādīt pagrabu. Taču no tā nozagt nebūtu bijusi nekāda lielā māksla. Tas nemaz nebija apsargāts kā vajadzētu apsargāt mantu kambarus. Nāciet paskatīties tie kuriem interesē. Krodzinieks pamāja ar roku un aizgājis līdz kādām durvīm ar aiz letes, atvēra tās. Priekšā bija mazas vītņveida kāpnītes uz pagrabu.

Nāciet! Tikai uzmanīgi. Te nav īpaši gaišs. Viņš ar lāpu spīdināja uz trepēm gaismu. Trepju lejasgalā pie sienas mirdzēja vientuļa lāpa. Pagrabs bija vēss un gar sienām bija sakrautas dažāda lieluma mucas.
Krodzinieks pieveda ziņkārīgos pie kādām durvīm, kuras bija apkaltas ar dzelzi un tām bija dzelzs slēdzene.

Nu lūk.. viņš norādija hallapu meitenei uz durvīm.

[Romija]

Arje sekoja krodziniekam pa vītņu kāpnēm uz pagrabu. Nokļuvusi lejā, viņa lāpas gaismā aplūkoja mucas, kas gan neizskatījās aizdomīgas. Tad viņa piegāja pie norādītajām durvīm.

"Paejiet, lūdzu, nost no gaismas!" viņa lūdza un apskatīja dzelzs slēdzeni, tad ar rokām nobrauca gar dzelzs apkalumiem vietā, kur durvis aizslēdzas.

"Vai jūs durvis turējāt aizslēgtas?" Arje vaicāja krodziniekam, tagad nopētīdama grīdu pie durvīm.

[Roviela]

Mairona palika augšā pie letes. Burvei nebija nekādas vēlēšanās līst pagrabā. Viņa jutās mazliet nogurusi no intensīvās skatīšanās lodītē, un labāk apdomāja, kā pierunāt vietvaldi pielaist Maironu Dalokam, protams, ja viņš vispār ir te, pilsētā. Tikpat labi viņš var sēdēt kaut vai tās pašas pils ar kausu kādā kambarī.
Viņa sēdēja un mierīgi ēda.

[Sindra]

Jā, bet man jau liekas, ka jebkurš, kurš kaut ko saprot no slēdzeņu atvēršanas, ar šo mierīgi spētu tikt galā. Krodzinieks nedaudz pavirzījās nostāk no durvīm, lai Arje varētu visu kārtīgi aplūkot.

Durvis neizskatās ne lauztas, ne kā citādi bojātas. Senas, apputējušas un smagas. Grīda ir no akmeņiem un arī tie neizskatās ne lauzti, ne grozīti vai celti ārā. Pie šīm durvīm nekas neliecina par ielaušanos.

[Romija]

"Šeit nekas neliecina par ielaušanos!" Arje secināja. "Vai nu te ir bijis kāds, kas kaut ko saprot no atslēgām, vai arī šim kādam ir bijusi īstā atslēga. Kur jūs glabājāt atslēgu?" viņa vaicāja. "Tur var tagad ieiet paskatīties?" Arje norādīja uz aizvērtajām durvīm.

[Sindra]

Jā, var! Krodzinieks izņēma no kabatas atslēgu un pasniedza to meitenei.
Man ir tikai viena atslēga. Nu nevienam citam izņemot mani nav atslēgas.

Kad Arje ieliek atslēgu slēdzenē tā pavisam viegli pagriežas un durvis ir atslēgtas. Durvis verot, tās nemaz nečīkst. Telpā iekšā ir gar malām plaukti uz kuriem stāv dažādi trauki, tīstokļi, vecas apputējušas grāmatas, pudeles ar ražošanas gada etiķetēm.Telpas vidū ir paliels galds un tam apkārt pāris krēsli.

Ak, jā.. interesanti bija tas, ka durvis bija ciet. Zaglis tās pēc tam arī aizslēdzis

[Romija]

Tīrs darbs, nodomāja Arje, bet neko neteica.

"Kauss stāvēja uz galda?" viņa prasīja krodziniekam, apejot šai mēbelei apkārt.

"Bet varbūt tas nemaz nav paņemts, bet aizdabūts prom ar maģijas palīdzību?"

Arje uzmeta skatu grāmatām un tīstokļiem. "Vai tajos ir kaut kas vērtīgs? Pietiekami vērtīgs, lai zagtu," viņa izlaboja. Arvien vairāk šķita, ka diez vai kāds te tiešām ir bijis iekšā. "Un, vai vēl kāds zināja, ka jums ir tas kauss?" meitene uzdeva jau nākamo jautājumu, cerēdama, ka uz visiem būs arī atbildes.

[Melnais Akvareļu...]

Antejs arī bija palicis aukšā. PAgraā līst viņš šobrīd nevēlējās.
Kāda man daļa gar kaut kādām slēdzenēm! Gan jau viņi paši tiks galā!
Tā vietā viņš tagad sēdēja un klusēdams vērās uz Maironu. Skatiens bija caururbjošs un pētošs. Vīrietim interesēja šī burve. Viņš uz viņu lūkojās kā uz potenciālu sabiedroto, taču neaizmirsa, ka viņa var būt arī potenciāls ienaidnieks. Antejs vērtējoši vēroja Maironu...

[Roviela]

Mairona bija pabeigusi pusdienas un laimīgi nopūtās. Tādas reti dabūjamas! Tīri dusmas, ka kādam savajadzējies šo krogu nīdēt ārā.
Viņa beidzot pacēla acis no šķīvja un pamanīja sava tautieša pētošo skatienu.

Un jūs tā arī neko nepasūtījāt? viņa, tā, starp citu, ievaicājās. Bet tiešām, ir vērts!
Ja drīkst vaicāt, kas jūs uz šejieni atvedis? Ne katrreiz, šurp dodoties, pat sastopu kādu no Arskvīnas.

[Melnais Akvareļu...]

Antejs parāva uz augšu vienu uzaci
Nešaubos, ka ēšanas un dzeršanas prieki šeit ir vēl priecīgāki nekā prieki citās prieka citadelēs...... viņš apzināti lietoja tik daudz "prieka" vārdus... taču šobrīd ne ēst, ne dzert man nekārojas. Es esmu atnācis, atsaucoties uz sludinājumu un labprāt kaut ko iebaudīšu tad, kad visa šī lieta būs kļuvusi kaut maķenīt skaidrāka un mums būs kaut aptuvens rīcības plāns.
Viņš vēlreiz nopētīja sievieti
Arī jūs esat no Arskvīnas? Prieks sastapt savējos, nudien!
Taču, ja arī viņš bija priecīgs, Antejs to neizrādīja. Viņa sejā nebija lasāms pilnīgi nekas.

[Roviela]

No Arskvīnas tikai tāpēc nācāt tik tālu? burve neticīgā balsī novilka. Bet tā jūsu darīšana, viņa bezrūpīgi piemetināja.
Vai tad vēlāk būs laiks ēst! Vismaz es taisos, tikko šie no pagraba izlīdīs, doties ceļā. Ā, jā, vispār jau es varētu iet tūlīt un tad atnākt atpakaļ un pastāstīt kā veicās ar vietvalža pierunāšanu. Ja viņš nebūs pierunājams, tas būs ātri, ja būs, tad jāierēķina sarunas laiks. Un tā var būt vai nu īsa vai gara. Re! Tāds plāns. Ko sakāt? Protams, man nava nekādas teikšanas par to, ciki no jums grib nākt man līdzi pie vietvalža. Tālākus plānus varam kalt pēc tam.

(OOC - Mairona pēc izskata arī ir tipiska arskvīniete (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif) )

[Melnais Akvareļu...]

Ne jau no pašas Arskvīnas. Šeit man bija arī šādas tāds citādas darīšanas. Man rādās, ka jums pa galvu tikai domas par ēdienu vien grozās! Es neesmu badu cietis, tāpēc man vienalga, vai ēdu tagad vai vēlāk, vai arī ejot. Katrā ziņā es labprāt jums piebiedrotos ceļa pie vietvalža, taču laikam jau jācer, ka mēs nebūsiem vienīgie - tas izskatītos dīvaini - divi arskvīnieši mēģina pierunāt Telsetas vietvaldi! KAut arī es neesmu pārliecināts, cik starp mums ir vietējo...

[Roviela]

Mairona gandrīz neticīgi palūkojās uz melnmataino un zilacaino tautieti, sak, kā var būt vienalga, ko ēd! bet nolēma, ka tā tomēr ir viņa paša darīšana, kur citiem nav ko jaukties.

Man ir iemesls cerēt, ka mani viņš gribēs uzklausīt, burve pasmīnēja.
Par citiem šajā laikā galvot gan nevaru, bet līdz durvīm vienmēr var iet visi.

[rudo lapu vilcēn...]

Krodziniekam aicinot gribētājus doties lejā, Jaunekli pārņēma ziņkārība un viņš pievienojās hallapu meitenei.
Nonācis lejā, viņš tālāk par slieksni nekāpa, bet ļāva skatienam slīdēt pāri pustumšajai telpai.
Brīdi stāvējis, Ardenols nometās uz viena ceļa un viegli pieskārās pie akmeņiem ar pirkstu galiem, pats raudzīdamies uz melno suni, kas viņam bija atnācis līdzi. Meklē svešas pēdas. vinš centās sunim lūgt, bet tas cienīgi apsēdās uz grīdas un gudri vērās jauneklim pretī.

[echo3]

Nuvī pēdējo gaļas gabaliņu vilka uz savu pusi tā domīgi. Atmeta galvu un ļāva "sliekai" nozust rīkles dziļumos, pat kārtības pēc nepapurinājis un nenositis "beigtu". Nu, esi paēdis? - Ellīo strazdam pavaicāja, pretī saņemdams lēnīgi apmierinātu dzintarainās acs skatienu. - Tad guli nost, tūlīt sāks krēslot, ir jau laiks. Ellīo saudzīgi saņēma plaukstās pusmigušo spalvu kamoliņu un iekārtoja sev uz pleca. Strazds nekavējoties iekrampējās ar kājiņām ādas cilpā, kas tieši šim nolūkam tur bija piešūta, un sastinga.

Lejā pētīt pagrabu Ellīo negāja. Viņš neko nesaprata no kambariem, atslēgām un dārgām mantām, un tie viņu arī īpaši neinteresēja. Ja jau hallapu meitene tā interesējās, tad varbūt viņa ko atradīs. Vai arī puisis ar suni. Pareizāk sakot, - suns ar puisi, - Ellīo iekrita prātā jocīga doma. Gnoms pagriezās pret burvi un arskvīnieti, ieklausīdamies to sarunā. Viņa kustības tagad bija kļuvušas ļoti līganas, gandrīz kā lēna vēja šūpotam kokam.

Vai varu pieteikties jūs pavadīt? - Ellīo pieklājīgi pajautāja burvei. Viņš zināja, ka ar burvjiem ir jāuztur labas attiecības, ja vien tas ir iespējams. - Kaut vai līdz durvīm, ja tālāk ne.

[Roviela]

Jā gan! burve apstiprinoši pamāja. Droši, ja ir tāda vēlēšanās.
Viņa vērīgāk paskatījās uz gnomu. Lai arī šī tauta dzīvoja turpat vien, Arskvīnā, Mairona nekad tā īsti nebija nevienu no viņiem tuvumā redzējusi. Uz pilsētām viņi nenāca, vairāk pa saviem kalniem un kokiem dzīvojās. Tikai tagad viņa pamanīja, ka šim gnomam ir pānflauta - instruments ar tādu maigu un dzidru skaņu.
Nez, viņš nāks mums līdzi meklēt pazudušās mantas? Būs patīkami reizēm paklausīties flautu, viņa nodomāja.

[novemberunge]

Domicels joprojām stāvēja pie durvīm- kluss, teju vai nemanāms, kā ēna. Uz pagrabu viņš negāja, nē, viņš vispār negribēja kustēties un, kad abi arskvīnieši sāka apspriesties, vīrieša sejā iezagās skumjš smaids.

Atslēga, kas visu laiku tika grozīta rokās piepeši izslīdēja caur slaikajiem pirkstiem un nokrita uz zemes. Domicels sarāvās, izgrūda klusu nopūtu un noliecās, lai to paceltu. Prāts šķita bezdievīgi tukšs, it kā atteicies pieņemt faktu, ka tā saimnieks cenšās iekulties kādā piedzīvojumā. Vai vispār- bēdāt par kādu, kas nav viņš pats.

Atvainojiet. Jūs šeit neesat pirmo reizi? viņš pārjautāja, dzestri zilo acu skatienu pievērsis pārējiem. Brīvā roka mazliet nervozi atglauda kādu melnu matu šķipsnu no sejas un aizlika to aiz auss. Un ziniet ceļu līdz vietvaldim?

[Roviela]

Nevarētu teikt, ka pirmo, Mairona atsaucās smaidīdama, un iepriekšējā reize nebija tik sen, lai vietvalža rezidence būtu paspējusi mainīt savu vietu.

Interesants pajauns vīrietis, acimredzami vietējais, viņa novērtēja. Izskatā tīri kā arskvīnietis, re, tumši mati un acis arī zilas, varbūt senči no turienes? Kas zina! Un izskatās tā kā redzēts, bet kur?

Bet es, nudien, neatteiktos pastaigāt pa pilsētu kāda vietējā pavadībā, kas varētu pastāstīt vairāk, nekā tīri ar acīm redzams, par to, kas apkārt. Un es esmu jūs kaut kur šai pilsētā redzējusi, preizāk, jūsu balss šķiet pazīstama, jā, patiešām, bet neatceros kur! Vai... burve sarauca uzacis, bet ne aiz dusmām, bija skaidri redzams, ka viņa kaut ko grib atcerēties, vai... ja atļausiet minēt? Vai tas gadījumā nebija grāmatu veikalā? Atvainojiet, lūdzu, vēlreiz, ja es maldos.
Viņai bija interesanti. Grāmatas un tīstokļi! Kurš burvis iet tādām lietām garām nepainteresējoties, kas tur iekšā? Protams, viņa bija pa reizei iegriezusies visos šejienes grāmatu veikalos, bet tā kā lasāmviela viņu interesēja vairāk nekā pārdevēji, tad īpaši rūpīgi tos nebija nopētījusi. Tad jau drīzāk pēc balss atpazītu.

[novemberunge]

Domicels atplauka vieglā smaidā, iedomādamies staigājošu vietvalža māju, tādu uz divām putna kājām, kā vecos nostāstos. Lai gan... kas zina? Varbūt tādas pastāvēja- viņš to, mūždien dzīvodams savā veikaliņā, nevarēja zināt.

Nē, nē, viņš atmeta ar roku un nedaudz mulsi paspēra soli uz priekšu, rokās ciešāk sažņaugdams atslēgu, Jūs nemaldāties. Man patiešām pieder grāmatu veikals, pāris ielas tālāk. Bet, atvainojiet, jūs gan neatceros- dien dienā tur iegriežas desmitiem cilvēku, viens par otru dīvaināki un savādāki, ka daudzi izkrīt no atmiņas.

Bail pat iedomāties, kas noticis. Varbūt šeit tā stāvēdams un deldēdams grīdu esmu palaidis garām kādu fanātisku grāmatu kolekcionāru vai bagātu aristokrātu, kas nolēmis papildināt savu bibliotēku? vīrietis nodomāja un pameta savādu skatienu atpakaļ, uz izeju.

Doma par vietvalža apciemojumu nav peļama. Šķiet, es varētu jūs pavadīt, vienīgi, nebrīnieties- lai arī dzīvoju te daudzus gadus, nemaz tik labi pilsētu nepazīstu. Šo mainīgo labirintu pilnīgai izpētei vajadzētu mūžības. Domicels, saņēmis pēdējo drosmi, runāja klusi, taču pārsteidzoši skaidri- zemā, melodiskā balsī, kas plūda ausīs kā kalnu urga.

[Roviela]

Tad es pareizi atcerējos! burve bija apmierināta ar sevi. Tas, ka pārdevējs vai īpašnieks, drīzāk jau īpašnieks, viņu neatceras, Maironu nemaz nemulsināja. Vai tad viņi spēj atcerēties pilnīgi visus, un kur nu vēl tādus, kas ienāk ne biežāk kā reizi gadā, un arī tad neko nenopērk.
Pāris ielas no šejienes? Atceros gan, kur tas ir! Jums bija visai interesantas grāmatas, kad pēdējo reizi tur biju. Vai tagad nav nekas tāds jauns uzradies. Nu, tāds, kas varētu mani interesēt?

Protams, viņa galvenokārt runāja un domāja par burvestību grāmatām un tīstokļiem, kuras reizēm, un Mairona nebeidza brīnīties, kāpēc tā? varēja nopirkt grāmatveikalos. Varbūt kāds tos zog un pēc tam pārdod veikalu īpašniekiem? Viņa atcerējās hallapu meiteni. Nē, tieši viņa jau laikam nē, bet viņas tautieši ir slaveni ar saviem veiklajiem pirkstiem un spēju noslēpt nočiepto. Un punduri arī, bet ne šis te. Ar to viņa domāja puisi ar strazdu uz pleca.
Tiesa, Mairona neatteiktos arī no kādas senas leģendu grāmatas vai tīstokļa. Tās lasot var šad un tad uzdurties pavisam negaidītām un citu aizmirstām idejām.

[Sindra]

Tie tīstokļi? Nē! Tas nav nekas vērtīgs. Pieraksti kā veicas ar tirgošanos. Krodzinieks mirkli paskatījās uz suni, kurš paostījis pa stūriem atgriezās pie saimnieka un nolicis galvu viņam klēpī skatījās virsū ar mazliet vainīgām acīm.

Nu te ir tik daudz visādu vīnu smaržu, sunītis droši vien apjuka Krodzinieks noplātīja rokas un atkal pievērsās mazajai meitenei.

Kauss stāvēja uz galda, jā. Kas zināja, ka man tāds ir? Nu bija jau ļaudis. Dažkārt pilsētas vadība palūdza, lai aizdodu, ja neviens burvis nebija pamanījies uzražot patiesības dziru. Bet nekad nemanīju, ka kāds to iekārotu. Tā tas pazudis. Kā uz burvja mājienu. Jā...

[Romija]

"Bet vai tie, kas aizveda Daloku, nevarētu gribēt paķert kausu līdzi?" Arje jautāja tālāk, pa to laiku nopētīdama galda virsmu, kas bija tikai nedaudz zem viņas acu skatiena. Tad sīkaliņa pieliecās, un nopētīja zem galda - grīdu un galda apakšu - vai tur neatradīsies kaut kāda, nu, kaut pavisam sīciņa norāde uz to, kas varētu būt paņēmis kausu.

Arjei nepatika šādas situācijas, kad arvien vairāk izskatījās, ka zagšana bijusi maģiska. Viņai patika tas, ko varēja redzēt. Kaut vai meklējot, bet tomēr atrast un ieraudzīt. Acis viņai bija gaišas, rokas veiklas un prāts gana ass, lai pietiktu ar kādu niecīgu kļūdiņu zadzēja darbībā, lai Arje tur saskatītu aizdomas un kaut vai iedomātos par iespējamo atbildi.

Pārāk tīri, viņa nopūtās, redzēdama, ka arī līdzi atnākušais suns neko nav uzodis.

[Inx]

Faebs salēja rīklē pēdējās piles no alus kausa un noklepojās.
Nu paklau viņš vērsās pie Maironas Jūs taču noteikti esat burve, un Jums noteikti vajadzētu zināt, ka pietiekami prasmīgam burvim nav nekādu problēmu dabūt sev jebkādu priekšmetu, kas atrodas kaut vai aiz piecdesmit metru biezas akmens sienas un pie tam neatstāt ne mazākās pēdas.

Faebam uznāca stiprs klepus un viņam nācās atspiestie pret leti, kamēr viņš visu bija izklepojis. Tad viņš, joprojām nevarēdams neko izteikt, žigli izņēma no savas ādas somiņas tabakas maciņu un steidzīgi ietina tabakas kumšķīti papīrītī. Aizsmēķējis to ar mazu, dzirksteļojošu ierīcīti, viņš turpināja:

Un vai tiešām kādam liekas, ka Telsetas vietvaldis vispār zinās kaut ko par magiem un viņu darīšanām? Vienīgais, kas viņu interesē maģijā, ir magu spēja uzburt ugunsbumbas, kas viņaprāt varētu aizsargāt pilsētu pret elfiem.

Kādas maģijas skolas arhimaga dēls, Jūs teicāt, bija šis jauneklis?, Faebs pievērsās krodziniekam.

Šo rakstu rediģēja Inx: 25.09.2006 10:39

[Roviela]

Mairona, joprojām sēžot pie letes, noskatīja viņu uzrunājušo jauno skaistuli un ar roku nenoteikti pamājusi krodzinieka pagraba virzienā, iesmējās:
Man nav problēmu. Lai viņi skatās, vai žēl? Un ja tomēr kāds ir pacenties to nostrādāt tāpat, pa vecam zagļu paradumam? Pret maģiju pagrabs aizsargāts nav, ko tur teikt!

Viņa turpināja ar zināmu interesi:
Bet kāpēc jums šķiet, ka vietvaldis kaut ko zinās? Neko viņš nezinās, visticamāk, toties viņa varā ir likt atvērties cietumam, lai es varētu parunāties ar Daloku, protams, ja vietvaldis to varēs, un priesteri un burvji nav visu tā nostrādājuši, ka šim netikt klāt nekādīgi. Kam citam mums vietvaldis?
Burve sadrūma. Viņai kremta Saules priesteru, viņasprāt, aprobežotība maģijas skolu vērtējumos.
Daloks ir valdzināšanas maģijas arhimaga dēls. Diemžēl. Un priesteri noteikti viņu stipri neieredz, kā jau visus no šīs skolas, un labprāt piedēvētu viņam visas nelaimes, vienalga, īstas vai iedomātas, neatkarīgi, kura vaina tā ir.

[Inx]

Protams, ka pagrabu varētu atvērt arī ar parastu mūķīzeri Faebs sacīja un pasmaidīja Bet diez vai mēs to spējam pašlaik noteikt. Lai nu kā, lieta, kas mani šobrīd interesē visvairāk, ir - kā šis arhimaga dēls varēja uzturēties elfu mežos sešus gadus un palikt dzīvs. Bet nez... ja jau šis puisis ir tik ilgi izturējis pie elfiem, tad gan jau, ka cilvēki viņam nespēs neko nodarīt. Un galu galā - viņš taču pārzina valdzināšanas skolu, viņam diez vai sagādātu problēmas palikt dzīvam cilvēku vidū

Nokāpis no soliņa pie letes, Faebs panācās tuvāk pārējiem un, atglaudis nepaklausīgos matus, palūkojās uz Maironu

Tad varbūt mēs varētu iet? Es Jums labprāt aizietu līdzi!

[Roviela]

Izskatās, ka tur ir ļaudis, kas to var pateikt. Nav ko šiem traucēt, lai dara savu darbu.
U-ūū! Visi, kas taisījās nākt pie vietvalža, ejam! Lai ātrāk varam atnākt atpakaļ, pie tiem, kas līdzi netaisījās, Mairona noūjinājās pa visu krogu.
Viņa tā kā grasījās doties uz durvīm, kad pēdējā brīdī pagriezās pret leti un piebikstīja ar pirkstu guļošajam sermulītim. Tumšausainais radījums piecēlās un aši pietecējis pie burves, iespraucās jostas kabatiņā, kas acīmredzami bija viņam par mazu. Mairona apmierināta pamāja ar galvu, paņēma savu zizli un, piegājusi pie pagraba durvīm nosauca uz leju:

Ei! Mēs te aizstaigāsim līdz vietvaldim! Cerams, drīz būsim atpakaļ! Vecais draugs, ar to viņa domāja krodzinieku, sagatavo man ceļam, nu tu zini, ko man vajag, ja?

Burve, ejot uz izeju visus vēlreiz noskatījusi un uzsmaidījusi Faebam un pēc tam visiem citiem līdznācējiem pēc kārtas, devās deļā. Apciemot vietvaldi Nailsu Merjo kungu.

[echo3]

Ellīo piecēlās un pievienojās gājēju bariņam.

[rudo lapu vilcēn...]

Jā, droši vien. kad Eneths bija atgireizies pie ardenola, puisis viegli paiekāja suni aiz auss. Iskatījās, ka neko daudzviņmš te pal'dizēt nevarēs. Klusi nopūties, jauneklis izlsējās, bet prom vēl negāja. Viegli atspiedies pret stenderi, viņš vēroja un ieklausījās hallapu meitenes un krodzinieka sarunā.

[Inx]

Faebs izsoļoja no kroga un devās līdzi Maironai.

[Melnais Akvareļu...]

Antejs bija labu brīdi klausījies, ko abi runā. Kad visis sataisījās uz promiešanu, viņs piecēlās un klusi noteica
Nu tad tā...
un sekoja Maironai un pārējiem.

[Roviela]

Tā, ejot omulīgā bariņā (OOC - es pieņemu, ka nāk līdzi visi, kas taisījās nākt, pat ja tagad neko nav uzrakstījuši), un pļāpājot par šo un to, Mairona pēc ne pārāk ilga laika attapās pie vietvalža rezidences.

Ja pie durvīm stāv sargs, tad viņa pasaka sargam, ka lai nodod ziņu vietvaldim, ka Mairona Folāna lūdz audienci pie viņa ekselences. Ja nav, tad pieklauvē un pirmajam kalpotājam pasaka tieši to pašu.

[Sindra]

Pagaidījis, kad Hallapu meitene beidz savu apskati, krodzinieks pavadīja visus atpakaļ augšā pa kāpnēm uz kroga telpu. Pamājis Maironai, ka sagatavos ceļa kukuli, viņš mazliet bažīgi noraudzījās, ka jauno palīgu pulciņš devās ārā pa kroga durvīm.

Pie vietvalža nama sargi uzklausījuši Maironas lūgumu, lūdz viņu nedaudz uzgaidīt un jau pavisam drīz atgriežas ar uzaicinājumu doties tikties ar vietvaldi. maironu ielaiž namā. Sargi neuzkrītoši pēta pārējo ceļa biedru bariņu, kuri paliek ārpusē gaidīt Maironu.

[Romija]

Pēc telpas apskates, Arje uzkāpa atpakaļ uz krogu. Neko derīgu atrast nebija izdevies. Diemžēl. Palūgusi vēl vienu biezpienkūku un dzērveņu limonādi, sīkaliņa turpināja iestiprināties. Izskatījās, ka varētu būt ceļš priekšā, kam būtu vērts sagatavoties kaut vai ar pilnu vēderu.

OOC: Vai visi dodas pie vietvalža vai kāds arī paliek?

Pie vietvalža Arje īpaši negribēja iet. Viņai vairāk pie sirds gāja roku, kāju un galvas darbi, nevis runājamie. Lai pārējie aprunājas, viņa pagaidīs.

Šo rakstu rediģēja Etasi: 26.09.2006 11:29

[rudo lapu vilcēn...]

Ardenols viegli nopūtās, kad hallapu meitene bija beigusi pagraba apskati, šķiet tā arī neko īpaši ievērības cienīgu neatklājusi. Uzkāpis augšā atpakaļ kroga zālē, jauneklis dzirdēja burves aicinājumu un nolēma pievienoties gājējiem. Ziņkārība viegli urdīja, bet citād puisis neko neizrādīja.

Stāvot pie vietvalža nama, jaunekļa skatiens klaiņoja apkārt pa ielu, īpaši neko nepētīdams un nepievērsdams uzmanību. Malnais suns gulēja turpat puisim pie kājām, galvu atbalstījis uz ķepām.

[Sindra]

Krodzinieks pasniedz sīkaliņai vēl biezpienmaizes un padzērienu.

Grūti laiki mums pienākuši viņš nosaka un ķeras pie Maironas ceļojuma pakas sagatavošanas.

[Roviela]

Mairona pie vietvalža nekavējās ilgi. Jau pēc minūtēm 15 viņa atkal stāv uz sliekšņa. Veikli noskrējusi lejā pa kāpnēm, viņa nedaudz parausta plecus un dodas atpakaļ uz kroga pusi, tikai šoreiz viņa acīmredzami taisās iet caur tirgu. Līkums nav liels.

Kad viņi ir pagājuši nostāk no sargu saspicētajām ausīm, viņa pagaida, līdz biedri saspiežas ziņkārīgi ciešākā bariņā un tuvumā nav neviena lieka, un klusu, bet skaidri ierunājas:
Slikti. Vietvaldis neko nezin. Telsetas cietumos viņa neesot. Apsolījās noskaidrot, kas un kā noticis, bet neko daudz neceru, ka ko jaunu uzzināsim. Baltais burvis, ko krodzinieks pieminēja, kas izteica pareģojumus un norīkoja sardzi Daloku savākt, ir pareģošanas arhimags. Bet sardze vispār - vai nu apmāta, vai nemaz nebija pilsētas sardze, ja jau vietvaldim nav ziņots nekas. Nebrīnīšos, ja tās lielā mērā ir atkal arhimagu savstarpējās intrigas! Par relikvijas un kausa pazušanu neko nezināja, bet itin kā ne par ko citu pazudušu arī nav ziņots. Gribu parunāt tirgū - kad baltais mags pēdējo reizi redzēts, un ko viņš teicis. Mēdzot skaļi runāt laukumā reizēm, gan tirgotāji būs dzirdējuši.

[rudo lapu vilcēn...]

Ardenols ieklausījaš burves stāstītajā, kad tā atgriezās no vietvalža. Tikko jaušami apraustījis plecus, puisis nopūtās. Šķeit šeit viņš neko daudz darīt envarēs, tādēļ apgriezās apkaŗt, nolēmis mērot ceļu atpakaļ uz krogu.
Melnais suns viegli paruastīja saimnieku aiz piedurknes, liekot jaunekļa sejā atblāzmoties smaidam.
Atļausiet pavadīt? puisis pieklājīgi jautāja Maironai.

[Roviela]

Ko? burve atrāvās no ceļa vērošanas un savām domām.
Ak, jā, protams, lūdzu! Jo vairāk tirdziniekus izvaicāsim, jo labāk. Palīdzēsi?
Viņa smaidot noskatīja glīto puisi ar suni. Kāds viņš pieklājīgs, patīkami!

[rudo lapu vilcēn...]

Cik būs manos spēkos. par atbildi palocījis galvu, Ardenols vļreiz paŗlaida skatienu pāri ielai un cilvēkiem. Viņš šķita viegli garlaikots, bet reizē arī uzamnības pilns. Suns rāmi apsēdās pie puiša kājām.
Maironai dodoties pie tirgotājiem, jauneklis viņai pievienojas.

Šo rakstu rediģēja Rudens bērns Renīna: 26.09.2006 15:36