Miglā Tītās virsotnes noslēpums..., [C] [PZP] Opcijas

[Margo]

Šīs LS sākuma darbība risinās kādā mazā ciematiņā-Derfildā. Derfilda patiesi ir mazs miestiņš, kas atrodas netālu no brīnumskaista meža, kalniem, kuru virsotnes vienmēr klātas miglā, un jūras, kas vienmēr zigo kā dimants. Šīs Lomu Spēles dalībnieki, respektīvi jūs, dodaties uz šo pilsētiņu, lai pavadītu tur vasaru. Katram no jums ir savs iemesls, kāpēc dodaties uz Derfildu, taču šo vasaru, jūs kaut kas vilina doties tieši uz turieni.
Šī vasara katram no jums būs neaizmirstams piedzīvojums, kurš būs pilns negaidītu pārteigumu un dabas maģijas...kas to lai zina, kas jūs sagaida, šajā patiesi neparastajā piedzīvojumā...

Sīkāk skatīt ATD!

Mīlīši, saturās, jo mēs...

Sākam!

[Seila]

Terijai nekad nebija paticis braukt ar autobusu un vēl pie tam tik tālus gabalus. Kaut kāda maza pilsētiņa? To pat īsti par pilsētiņu nosaukt nevarēja drīzāk kaut kāds ciematelis. Vispār Terija nekad nebija slikti attiekusies pret nomalēm vai citādām vietām, bet šajā gadījumā? Tēvs bija tik nekaunīgi atļāvies viņai paziņot, ka ir nopircis ceļojuma karti un tagad viņai ir jābrauc. Tas bija vienkārši nekrietni. Viņš vienmēr bija zinājis, ka meitene ciest nevar braucienus un vēl pie tam ar sabiedrisko transportu. Tas jau bija pāri meitenes spēkiem viņa bija pieradusi pie jeb kā bet ne jau pie tāda veida ceļošanas....Tas jau priekš viņas bija tāds kā psiholoģiski morāls aizvainojums...
Terija palūkojās pa logu. Aiz tā zibēja tēlaini kalni.
Ak ja tos varētu uzgleznot. sanāktu kolosāla glezna
Viņa nodomāja un uzreiz atrāva skatienu no aiz loga redzamās ainavas. Aizvainojums uz tēvu kurš bija atļāvies viņu vienu pašu sūtīt šajā ceļojumā vēl ar vien nebija aizmirsts, kaut gan jāatzīst, ka dabas ainava meitenei patika un nemaz tik traki nebija ņemot vērā visu ko viņa bija sev paņēmusi līdzi mugurtsomā, tad iespējams, ka šī vasara varētu zivērsties par vienu no interesantākajām viņas dzīvē, bet vēl ar vien Terija nebija ar mieru to atzīt.

Autobus pamazām palika ar vien tukšāks un meitene pat ar zināmu pārsteigumu pamanīja, ka transporta līdzeklī ir palikusi galīgi un pilnīgi viena. pamanījusi pēdējo tantiņu kura izkāpa no autobusa viņa smagi nopūtās.
Nu pagaidi tētuk, tu nu gan mani esi iesūtījis pamatīgākajā čuhņā un lai kā man patiktu šejienes apkārtne un izskats es tak to tev neatzīšu, kaut vai atriebības pēc es nekad nepieļaušu, ka tu izrīkojies ar mani kā ar mazu lellīti, kuru var jeb kur pasūtīt.
Viņa izdarīja pēdējo lēmumu lūkodamies pa logu ārā ar ledus sastindzinātu skatienu.

[Margo]

Viesiem izkāpt... iesaucās šoferis, jo viņi bija gala punktā. Tā nepavisam nebija Derfilda, bet gan maza pilsētele 30 km no tās.
Esam galapunktā...šoferis strupi noteica un izņēma no zobiem cigareti. Pasteidzies, meitenīt, an nav laika ar tevi tērzēt vis dienu!
Šoferis lika Terijai izkāpt no autobusa, kas bja apstājies pie pilsētiņas vienīgās lielās ēkas. Pilsētas krodziņa.

[Hermija]

Liza Lusianna Larsena nemierīgi sagrozījās savu vecāku mašīnas aizmugurējā sēdeklī. Viņa svēti nosolījās viņiem nepiedot šīs skaistās vasaras izniekošanu kaut kādā nometnē. Meitene lūkojās caur logu. Kaut arī negribēta, viņas prātā ienāca doma, ka te varētu būt diezgan jauki, spriežot pēc apkārtnes.
Vēl tikai 35 kilometri, paziņoja meitenes patēvs un Liza nopūtās, lūgdamās, lai šī braukšana ar auto, kas mazliet smaržoja pēc citronu limonādes, tā uzdzenot nelabu dūšu, vienreiz beigtos. Tad meitene nopurināja šīs domas un atkal sāka lūkoties pa mašīnas logu ciešāk.

[Darka]

Sebastians samiedza acis no spožās saules, kas viņa acīs iespīdēja caur mašīnas logu. Viņš ar iznīcinošu skatienu spogulī ieskatījās mātei acīs un tad uzslidināja saules brilles. Bastian, Tev tur būs daudz labāk, pats Tu teici, ka Tavi draugi Tev nav nemaz tik īsti draugi. Lūdzu nedusmojies uz mani... Vai Tu visu nepieciešamo paņēmi? Viņa māte ar smaidu uz lūpām apvaicājās, lai gan varēja manīt, ka viņu māc sirdsapziņas pārmetumi. Sebastians neko neatbildēja, vērās tikai tālumā un domāja, ka līdz viņa atgriešnās viss pilsētā mainīsies. Viņa meitene visticamāk aizies ar viņa "labāko" draugu, jo pazīstot Eduardu, viņš izmantos katru iespēju, lai ieņemtu viņa vietu. Nav jau tā, ka viņš mīlētu Aleksandru, bet viņa bija vienīgā, kas atbilda viņa sabiedrības stāvoklim.
Sebastiān Supero, atbildi, kad māte jautā! viņa domas pārtrauca tēva bargā balss, kas arī nospēlēja pamatīgu lomu viņa vasaras trimdam par labu.
Jā māt, es paņēmu visu, kas dzīvei mežā ir nepieciešams! pārmetoši viņš izgrūda. Mašīnā valdīja tik nelabvēlīga atmosfēra. Viņš no somas izņēma mp3, tajā atskanēja ierastā grupa, kas viņa vecāsmātes vārdiem, nāca no elles. Viņš pievēra acis un cerēja iemigt, bet gabatā sajuta vieglas trīsas, kas nāca no viņa mobīlā tālsruņa. Bija atnākusi īssziņa no Aleksas: Sveiks, Bastian! Es te tā pārdomāju, tā kā Tu nebūsi visu vasaru mājās mums labāk būtu pārtraukt mūsu saistības. Atvaino, bet vasara ir gara. Tas nemaz viņu nepārsteidza, jo Aleksai interesēja tikai labi pavadīts laiks un popularitāte, brīžiem no šīs iekārtotās sistēmas viņam gribējās vemt, bet tad viņš atcerējās, ka viņš taču bija sistēmas augšgalā.
Pagāja divas stundas un mašīna apstājās. Viņš noņēma austiņas tai brīdī, kad māte pateica Esam klāt! Sebastians palūkojās pa logu, viņu pārņēma riebuma sajūta, jo apkārt nebija neviena veikala, ne viena picērija, kurnu vēl kaut kas labāks, tikai sešas mājeles. Vienīgais ko viņš varēja pateikt bija Paldies!!!
Viņš izkāpa no auto un izņēma savas somas.

[Kalevale]

Sofija bija ieradusies nožēlojamā ciematelī. Meitene bija domājusi, ka šī pilsēta būs nedaudz lielāka, ka šeit būs puiši, ar kuriem izklaidēties! Taču ieraudzījusi dažas mājeles viņa saprata, ka šī gaisa maiņa īpaši par labu viāni nenāks, kaut arī pati bija tiekusies kaut kur aizbraukt, taču ne jau uz tik Dieva pamestu nostūri kā šis!
Meitene apsēdās uz savas mugursomas, jo nezināja, ko darīt. Viņa bija tik pārsteigta par šo tukšumu, ka vienkārši apsēdās, ielika ausīs austiņas un uzlika savu mīļāko disku. Aizvērusi acis viņa iegremdējās mūzikas skaņās. Viņa zināja, ka īstie cilvēki viņu atradīs, jo kā nekā nepamanīt viņu šajā tukšumā būtu grūti! Sofija pat nezināja kādi izskatījās cilvēki, pie kuriem viņai bija jādodas, tādēļ nolēma vienkārši gaidīt. Vienīgā cerība tagad bija - tikai nedzīvot vienai iedalītajā mājiņā, jo tik lielu vientulību viņa nespētu paciest!

[rudo lapu vilcēn...]

Kalle svilpodams soļoja pa ceļu. Šis gan nebija vasaras iesākums par kādu viņš bija sapņojis, bet bija arī pietiekami jauki. Brīnumainā un šķietami nereālā ainava ielīksmoja sirdi un lika pasmaidīt. Varbūt galu galā nemaz tik slikti nebūs. Lai iet tas Gatis ieskrieties. Nu un ka viņš brauc uz kādu tur uberkrutu nometni, es savas brīvdienas pavadīšu šeit un baudīšu dabas skaistumu. Nez, varbūt taps kāds šedevrs... brīnišķīga ainava, kas galu galā kļūs par nenovērtējamu dārgumu. Krāsas līdzi ir. Eh, ko tur lieki sap'\not, tu esi amatieris, ne meistars. puiša domas klīda apkārt, soļiem ritmiski dunot pret asfaltu. Aiz muguras ierūcās mašīnas motors un Kalle autamātiski pagāja nostyāk no brauktuves. Varētu mēģināt blaōt. Tētis tā ar nepateica cik tālu tad īsti jāiet. Bet kam bojāt plaušas ar mašīnās esošo gaisu! Apkārt tācu tāds skaistums, kuru pilnībā var izbaudīt tikai kājām ejot. viņš pasmaidīja un noraudzījās kā mašina aizbrauc garām.
Kalle bija ceļā devies kopā ar tēvu. Viņš bija gribējis dēlu aizvest līdz pašām vasaras mītnēm, bet pēkšņš zvans mainīja viņa plānus. Tikuši tikai līdz kādai pilsētiņai, mazai un necilai, kas pēc 'teva vārdienm un sakskaņā ar karti atradās vistuvāk namiņime, ar nosaukumu Derfilda, iezvanījās tēta mobilais un viņam tūlīt pat bija jāgriežas atpakaļ. Tā nu Kalle tika kājiniekos.

[Margo]

Derfildā:

Mežzinis ar kājām nāca no savas mājas uz miestiņa pusi. Viņš nebija nekāds Kanādas policists, tāpēc nebija nedz sarkano drēbju, nedz arī hūtes. Viņš bija ģērbies pavisam ikdienisķi. Kājās mežzinim bija džinsa bikses, bet mugurā rūtains krekls. Mežzinis bija vīrs pilnbriedā. Mati jau nedaudz sāka atkāpties, bet viņa jautrajā sejā nebija iezagusies neviena krunciņa. Mežzinis Pjērs (lai cik dīvains arī neliktos šis vārds) iesoļoja Derfildā pa lauku ceļu un nostājās netālu no kadas meitenes, kas rāmi sēdējas uz savāmmantām. Nupat bija piebraukusi arī kāda mašīna, no kuras izkāpa vēl viens jaunietis.
Būs interesanta vasara... viņš nodomāja.
Esiet sveicināti necilajā miestiņā... uzsauca Pjērs un sparīgi māja ar rokām. No malas tas izskatījās varen dīvaini.

Pa to laiku nelielajā pilsētiņā:

Anna nedaudz iereibusi izstreipuļoja no kroga.
Es nemaz neesu sliktāka par dažu labu, te pilsētā... sieviete uzsauca un pakratījā dūri pret durvīm, bet no kroga atskanēja tikai smiekli.
Atraduši, par vecu sievu pamieties... viņa burkšķēja.
Anna tagad bija nikna uz visu pasauli. Iknedēļas pasēdēšana krodziņā bija izvērtusies pavisam nelāga.
Sievietei bija vecas sievas vaibsti, taču viņa nemaz tik veca vis nebija. Garie čigānietes svārki un tumšie mati viņu padarīja lidzīgu čigānietei, kat gan viņā ritēja tīras angļu asinis.
Ieraudzījusi meiteni, kas tikko bija izrāpuses no autobusa ar visu savu bagāžu, viņa atkal sāka bubināt: Šovasar atkal no tiem knēveļiem miera nebūs...droši vien dodas pavadīt vasaru pie Pjēra... ahh...

[Eņģeļu gūstekne]

Andžela sēdēja mašīnā un wisu laiku dīca šoferim lai ved viņu atpakaļ uz pilsētu, bet vīrietis tikai noskaldīja kā tava māte teica tā būs! bet ko tā žurka teica? Andžela visai nelaipni atsauca šoferim klausies Vilijam tev no manis nav tiesību neko slēpt, kur tu mani ved? Šis ceļš neved uz Čārlija villu! Protams, ka neved Vilijams iesāka tikai tad kad viņi jau bija aizbraukuši pietiekoši tālu no pilsētas Tavi vecāki norīkoja tev nelielu pārbaudījumu kādā ciematā ja nemaldos tad Derfildā Ko? Andžela neticīgi vērās šoferī es un viena kaut kādā nepazīstamā pilsētā? miestiņā smaidu sejā izlaboja šoferis, meitene viņu bija novedusi tik tālu, ka viņš bija laimīgs par katru iespēju iecirpt kaut ko Andželai Skaisti, Andžela sakrustoja kājas un paņēma rokās savu čūsku kura pagaidām bija rāpojusi savā nodabā viņai blakus Selīcij tu maz saproti ko tas nozīmē? Andžela vērās čūskas acīs, tā bija melnā mamba pasaules indīgākā čūska, bet neliels žūksnīts naudas deva iespeju indes dziedzerus čūskai izoperēt...
later

pēc kāda laiciņa mašīna sāka bremzēt, Andžela bija atslēgusies un Selīcijs bija kaut kur aizrāpojis, meitene atvēra acis un iespiedzās Vilijam kur tu mani esi atvedis? Andželas sejā bija jaušama panika, tikai 12 mājeles un nekādas pilsētas gaisotnes, izvilkusi mobilo meitene bija gatava zvanīt tēvam, bet protams telefons bija izlādējies un izslēdzies.. kāp ārā tavai mātei pēc 5 stundām ir nozīmēts kosmetologs man vēl jāpaspēj nokļūt līdz viņai..... Andžela ietiepīgi sēdēja... tad negribēdama sagraut savu pašcieņu izrāpās no mašīnas un savākusi čūsku un somas nometa tās uz zemes un gaidīja kad kāds pienāks un paņems tās... paraudzījusies apkārt meitene pamanīja vēl pārīti tīņu un k-kādu vīrieti Es jau nobijos ka būšu pavisam viena viņa noburkšķēja un apsēdusies uz savas lielākās somas ņēmās glāstīt čūsku kura kā par brīnumu likās tīri apmierināta

[Kalevale]

Sofija pacēla acis, jo likās, ka ir sadzirdējusi kādu troksni. Viņa pamanīja, ka kāds cilvēks viņai sparīgi māj. Meitene piecēlās, izņēma no ausīm austiņas, kas atskaņoja meitenes mīļāko dziesmu un cītīgi pamāja pretī dīvainajam vīrietim. Meitenei šī māšana nemaz nelikās jocīga, jo ikdienā bieži tā darīja, gan ar draudzenēm, gan draugiem. Dīvaini likās tas, ka vīrietis, daudz vecāks par viņu šādi māj. Meitenei radās doma, ka tas varētu būt cilvēks, kurš viņu aizvedīs līdz solītajām mājiņām, tādēļ pagāja nedaudz tuvāk un sniedzot viņam roku teica: Esiet sveicināts! Šķiet, ka jūs esat vīrs, kuru man jāgaida. Mans vārds ir Sofija Tvista. Meitene pasmaidīja un gaidīja vīrieša atbildi.

[Eņģeļu gūstekne]

Andžela saprata, ka wiņai ir jādodās pie vīrieša un paspērusi somas tuvāk tīņiem meitene augstprātīgi piegāja tuvāk vīrietim un turpinot glaudīt briesmīgo dzīvnieku meitene ierunājās.. Andžela Darka, man ir pamatotas aizdomas, ka mana māte ir sazinājusies ar jums lai sabojātu man dzīvi

[Darka]

Sebastians uzmeta vēl pēdējo skatu savu vecāku mašīnai, kas pazuda aiz kokiem, un lēnām tuvojās vīrietim ar rūtaino kreklu. Domās viņš apsvēra mātes pēdējos vārdus, Ja pēc nedēļas vēlies braukt mājās tad tikai pazvani. Mate asarām acīs lūkojās savā vecākajā dēlā. Sebastians tikai pasmaidīja, ar nicinošu skatu pavērās tēvā un tad aizgriezās. Tagad viņš kabatā sajuta savu telefonu, kas sitās pret viņa kāju Kā vēlētos to izmantot... Bet pavēries, kas notiek viņš pamanīja, ka pagaidām šai vietā bija tikai meitenes - Varbūt nebūs memaz tik garlaicīgi... Sebastiana galvā ierunājās kaķa instinkts, kas pamanīja jaunu upuri - skaistu pelīšu izskatā.
Sveiki! Mani sauc Sebastians Supero... Visnotaļ vienaldzīgi viņš noteica un nometa savas somas, blakus meitenei ar čūsku. Vērodams čūsku, viņš aizdomājās vai viņa uzvārds nesīs viņam veiksmi, jo šie radījumi viņam uzdzina riebumu. (Supero no fraņču valodas nozīmē veiksminieks)

[Hermija]

Liza saīgusi izkāpa no mašīnas un uzreiz ieinteresējās par apkārtni un pamaniija kādu vīrieti jau laikus nospriedusi, ka tas ir mežzinis vai kaut kas uz to pusi. Noklausiijusies meiteņu vārdos, vinja pasmaidiija, paņēma savas mantas no mašīnas un aizcirta durvis, veltiijot savus vecaakiem ledainu skatienu. Un tad atkal viņas seju pārņēma mierīga sejas izteiksme un viņa piegāja pie abām meitenēm un vīrieša. Labdien, man laikam bija jāsatiek tieši jūs, Liza teica, mani sauc Liza Lusianna Larsena un es esmu ieradusies šajā vietā pavadīt visu vasaru un man sāk šķist, ka Andželai ir taisnība un ka arī mana māte ir piebiedrojusies viņējai.

[Seila]

Autobus apstājās un Terija, lai lieki neuztrauktu šoferi paķēra savas mantas, kuras starp citu bija ļoti daudz un piecēlusies kājās izleca pa durvīm. Tās tūlīt pat aizvērās aiz meitenes muguras un terija būdama pieklājīga, kaut gan neiecietīga meitene...Pacentusies izveidot pēc iespējas maigāku sejas izteiksmi paspēja tikai uzsaukt...
-Paldies.
Tad palūkojusies nopakaļ autobusam, kurš atstādams aiz sevis garu putekļu strēli devās uz priekšu viņa palūkojās apkārt. Domās ieskanējās tēva balss...
Tev vajag iepazīties ar tava vecuma jauniešiem un iemācīties pavadīt laiku jautri. Tā vieta uz kuru es tevi sūtīšu būs tev īsti piemērota.


Šo rakstu rediģēja Milēdija Vintere: 09.03.2006 12:40

[Ausminta]

Atvainojiet, cienītais, vai mani arī varētu izlaist? Džons īdzīgi noprasīja nepacietīgajam šoferim, kas jau bija aiztaisījis autobusa durvis aiz izkāpušās meitenes, un acīmredzami gatavojās griezt apkārt savu braucamrīku un pamest šo apdzīvoto vietu.
30 kilometri, kas, ar kājām būs jāiet, pie tam ar visām mantām? , Džons pie sevis sodījās. Viss šis pasākums viņam bija šķitis diezgan nebaudāms un muļķīgs, tāpat kā mīlošās māmiņas rūpes par dēla fizisko un psihisko veselību, kas to bija izraisījušas, bet šie 30 kilometri viņa garasatāvokli pasliktināja līdz kritiskam līmenim. Svaigais gaiss un gleznainās ainavas viņam bija pie vienas vietas. Viņš labāk būtu atradis kādu darbu, kaut vai, ne nīkt visu vasaru stulbā vienaudžu kompānijā no civilizācijas un kultūras dzīves atsķirtā nomalē . Lai gan vēl varēja cerēt, ka jaukais pasākums nerealizēsies, kaut vai tāpēc, ka viņš līdz šim romantiskajam cietumam vienkārši netiks. Jācer.

Šo rakstu rediģēja Ausminta: 09.03.2006 12:47

[Margo]

Derfildā:

Mežzinis ar greizu smaidu uzsmadīja visiem un skaļi teica : Esiet sveicināti Derfildā! Es zinu, ka vairumam jauniešu, kas uz šejieni atbrauc pavadīt vasaru liekas, ka šīs majiņas un šī atšķirtība no civilizācijas liekas ļoti kaitinoša... Mežzinis ievilka pauzi, jo jauniešu sejās varēja lasīt tieši to.
Taču... mežzinis turpināja. Šī nav nekāda nometne, tāpēc es jūs iepriecināšu paziņojot, ka šet nebūs nedz dienas grafiku, nedz arī uzraugu, kas jūs pieskatītu...Protams seit būšu es...mežzinis noamsidīja starp biezajām ūsām. Taču...arī es seit uzturēšos tiai lai piegādātu pārtiku vakariņam, brokastīm...u.t.t.
Mežinis nobeidza un sāka šūpot kājas....
Nu tad tā... neizskatās, ka šeit būtu jūs visi, bet nu...es domāju pārējos jūs sagaidīsiet godam. Pērs noteica un devās prom pa ceļu.
Un ja kas vajadzīgs, varat mai sameklēt mājiņā pie meža...un par jūsu mājiņām...varat tās izvēlēties paši. Tās visas ir vaļā... viņš vēl uzsauca un tad atkal soļoja prom.

Attālajā pilsētelē...

Šoferis nebija pamanījis jaunieti, tāpec kaut ko nomurminājis viņš iekāpa atpakaļ autobusā un izlaida puiku ārā.Pēc tam viņš vēlreiz kaut ko nomurmināja un devās iekšā krogā uzskriedams virsū sievai, kas bija devusies no turienas ārā.
Nelga!viņa tem uzkliedza nopakaļ.
Taču vīrietis tikai atskatījās un pasmaidīja. Pēc neilga laika no bāra iznāca kāds cits vīrietis un iesēdās autobusā. Jau nākamajā mirklī viņš bija gabalā.
No viņiem nekad nebūs miera...pilsētniei atradušies... viņš ,skaļi bubinot, noteica.
Tad viņa paspēra soli un abu jauniešu pusi, kas neizpratnē lūkojās Annā.
Ko blenžat?!vecene uzkliedza. Ja gribat tikt līdz Derfildai, tad marš kāpiet tajā mašīnā...viņa strupi noteica un pati kliboja uz mašīnas pusi.
Atkal bērni...bet ja es gribu lai pērs man arī šogad sagādā kurināmo...man jāizpalīdz...viņa nodomāja, jo doma, ka vasara būs jāpavada kopā ar kat adie pilsētas šmurguļiem, viņai nepatika.
Aizklibojusi līdz mašīnai, viņa nokomandēja. Somas pikapa bagāznirkā...un paši arī...viņa noteica un iesēdās divvietīgā pikapa priekšējā sēdeklī.
Mašīna patiesi bija sliktā stāvoklī. Neskatoties uz to, ka tā vēl bija divvietīga. Taču bagāžas nodalījumā, kurš bija pilns ar salmiem un dažiem siena klučiem, tas izskatījās dramatiski.
Jauniešiem nekas cits neatliks, kā braukt kopā ar Annu, jo līdz Derfildai viņiem citādi netikt.

Šo rakstu rediģēja North_see: 10.03.2006 09:33

[rudo lapu vilcēn...]

Apsēdies ceļmalā uz somas, Kalle brīdi atvilka elpu. Ceļš priekšā solījās vēl būt garš. Nez cik daudziuz šejkeini brauc pavadīt vasaru? viņš nodomāja klausoties cīruļu dziesmās kaut kur augstu debesīs. Un nez cik ilgi man vēl jāiet? viņš uz mirkli sarauca pieri, pārlaizdams skatienu apkārtnei.
Īsu mirkli viņa skatiens pakavējās pie kāda tikko samanāma strautiņa un tāda kā akmeņu krāvuma. Īstā vieta! viņš priecīgi iesaucās un metās par pļavu. Pēc mirkļa puisis jau bija noliecies'pār strautiņu un ļava vēsajam ūdenim skaloties pār rokām. Koku lapotne meta patīkamu ēnu. Nez kād smani gaidīs? Lai vai kā, ceļš vēl tāls un diezvai es vēl kādu brīdi šurp došos, bet saules gaisma un ēnas vērš šo vietu vienkārši brīniškīgu. smaids nepazuda.
Atvēris somu lielo sporta somu, kurā atradās lielākā daļa viņa mantu, un brīdi tajā parakņājies, Kalle izvilka statīvu. Vēl pēc brīža molberts bija gatavs darbam.
Vēl pēc neilga brīža pisis triepa krāsas uz papīra, nemanīdams vairs it neko sev apkārt. No ce;la viņu aizsedza koki unn krūmi.

[Ausminta]

Laimīgi izkļuvis ārā no smacīgā autobusa, Džons neveikli uzmeta plecos piestūķēto mugursomu. Vismaz tik tālu ir. Viņš palūkojās apkārt, skatiens apstājās pie gaišmatainās meitenes, kas bija izkāpusi pirms viņa. Milzīgie čemodāni un nevar-saprast-ko-īsti-darīt izskats lika domāt, ka viņa arī varētu būt viens no Derfildai nozīmētajiem eksemplāriem. Jautāt? Nejautāt? Vispār smuka meitene. Sasodīts, ko viņš te.. šobrīd ir jāuzzina par to, kā viņu, Derfildu. Jā, Derfildu. Brīdi neveikli pamīņājies, viņš tomēr nolēma uzsākt sarunu.
Emm.. Sveiki. Mani sauc Džons. Vai tu arī esi uz Der...
Tālāk gan puisis netika, jo viņa uzmanību novērsa kādas no iebrauktuves? dzertuves? iznākušas pavecākas sievietes bļāvieni. Un pie tam, šī nošņurkušā izskata būtne piedāvāja aizvest uz Derfildu. Bagāžniekā! Skaisti. Kaut kāda ārprātīga diena šodien.
Paklau, tā veča taču ir piedzērusies. Izskatās, maigi izsakoties, riskanti, viņš teica meitenei, aizmirsis, ka nav nemaz īsti uzzinājis, vai viņa patiešām arī dodas uz to pašu vietu. Katrā ziņā, Džonam galīgi negribējās līst sievietes mašīnā un vēl mazāk bagāžniekā.

Šo rakstu rediģēja Ausminta: 10.03.2006 11:52

[Margo]

Ķerta..... skaļi atrūca Anna un naidīgi paksatījās uz zēnu. Es tev rādīšu ķerta! viņa vēl izmeta un ar skaļu būkšķi aizcirta mašīnas durvis.
Attaisījusi logu viņa uzbļāva abiem jauniešiem: Varat iet ar kājām...to aizvērusi viņa iedarbināja savu pikapu un atstāja abus ar savām lielajām ceļa somām stāvam krodziņa autostāvvietā.
Izbraukdama no stāvvietas no mašīnas šo to varēja sadzirdēt: Ķerta...ķerta! Nu viņš man dabūs, ka Pjērs...tas Pjērs.... taču tālāk nevarēja saklausīt, jo no mašīnas izpūtēja atskanēja tāds kā šāviens un večā vecene jau bija gabalā.

Šo rakstu rediģēja North_see: 10.03.2006 14:11

[Ausminta]

Tādu reakciju Džons tomēr nebija gaidījis. Viņš apstulbis blenza pakaļ aizbraucošajai mašīnai, druksu tā kā nožēlodams. Bet ko nu vairs. Vispār, galīgi dīvaina. Ne apvainojis ne kā, viņš bija tikai konstatējis alkohola procentu viņas asinīs, kas bija neapstrīdams un acīmredzams fakts, phe. Kaut kāds psiholoģisks komplekss, neapšaubāmi.
Viņs ieāķēja pirkstus mugursomas lencēs, iespēra pa kādu ceļmalas oli, kas aizripoja ceļa pretējā pusē un pazuda kaut kur apputējušajā zālē, un visbeidzot paskatījās uz meiteni.
Ir idejas?

[Seila]

-Idejas?
Terija palūkojās zēnam acīs.
-Jā ideja bija braukt kopā ar šo kā tu nosauci "Piedzērušo veceni" bet tā kā tu tik laipni paspēji no viņas atvadīties, tad nekas cits neatliks kā meģināt tikt galā ar auto stopiem, kaut gan man nav ne mazākās nojausmas vai uz to pusi kāds vispār iedomāsies braukt, bet mēģināt jau var...
Sākumā meitenes balss bija diezgan aizkaitināta, bet ar katru vārdu ko viņa izteica balss intonācija palika ar vien laipnāka un laipnāka. Beigās meitene pasmaidīja un piebilda...
-Starp citu Džon mani sauc Terija un jā mēs patiešām dodamies uz vienu un to pašu vietu.
Viņa palūkojās tālumā uz kalniem kuru virsotnes bija tik neticami smailas. Slēpošana atkrīt. Meitene ar nožēlu nodomāja un uzmetusi sev uz muguras divas ceļa somas trešo paņēma rokās.
-Man ir tāda doma, ka viņa pēc mums neatgriezīsies tā kā nāksies vien doties ar kājiņām. Jo cik noprotu atpakaļ nokļūt mums arī būs problēmas.

[Ausminta]

Meitene (Terija, tātad) bija uz Džonu acīmredzami dusmīga. Viņš nejutās vainīgs, bet strīdēties nesāka, nebija viņa dabā. Turklāt Terija, šķiet, nebija no ļaunatminīgajām, norima tikpat ātri kā sapīka. Pozitīvi.
- 30 kilometrus ar kājām un visiem čemodāniem! Neko tev iekšā, Džons uzjautrinājās. Tad piepeši atcerējās.
- Klau, viņa tur runāja par kaut kādu Pjēru. Un uzreiz zināja, ka mēs gribam tikt uz Derfildu, iespējams, tam Pjēram ir kāds sakars ar Derfildu, īpašnieks vai kas tāds, ja vien nebija galīgi dzērājas murgi. Tad viņam vajadzētu mūs meklēt, nu vismaz apsvērt ideju, ka mēs varētu būt kaut kur aizķērušies.
Viņš paskatījās uz kroga pusi.
Varam pajautāt kādam vietējam. Par braukšanu arī. Komunikācija, zinies, par ļaunu nenāk.
Lai gan viņam pašam tā nekad nebija šķitusi pirmās nepieciešamības darbība. Apstākļi mēdz būt piespiedīgi, jā.

Šo rakstu rediģēja Ausminta: 11.03.2006 00:16

[Seila]

Terija brītiņu ļoti centīgi lūkojās zēnam acīs un tad pasmaidīja.
-Es nekad neesmu sūdzējusies par to, ka man iekšā kaut kas trūktu. Tomēr man šķiet, ka tā vecenīte bija sūtīta mums pakaļ, bet pēc mūsu uzvedības viņa var mierīgi pateikt, ka mūs nav redzējusi vai, ka mēs neesam atbraukuši un tas Pjērs nemaz neuztrauksies...
Viņa sekundi pasvārstījās domīgi aplūkodama ciematiņu.
Te nav kur aizķerties, nav kam īsti pajautāt. Krogs? Tur izskatās pārāk pilns ar dažādiem alkoholiķiem, bet ko, lai iesāk? Nevar te tā tagad palikt un es neesmu viena. Nu labi es vēl varētu aizvilkties līdz tai Derfieldai, bet Džons?
Jāatzīst, ka neskatoties uz visu Terijai šis zēns tomēr patika. Tāpēc pamest viņu tagad te vienu šķita negodīgi un nežēlīgi....
Un tomēr kam lai pajautā uz ielas tak nav neviena cilvēka. Var jau pamēģināt krogū, tikai, kas no tā sanāks? Nju labi pajautāšu viņa domas...Meitene izlēma.
-Un kur tad tu domā pajautāt, par to kā nokļūt Derfieldā? Galu galā palūkojies apkārt te gandrīz neviana nav. Vismaz uz ielas atskaitot mūs točana.

[Margo]

Mežsargs Pjērs devās uz pilsētu ar savu sarkano džipu. Vajadzēja nopirkt ēdienu vakariņām, jo diena jau bija gandrīz pusē. Iesēdies sava džipa priekšējā sēdeklī u iedarbinājis motoru, viņš devās ceļā uz mazo pilsētiņu. Uz lauku ceļa viņš sastapās ar veco Annu, kura bija vareni nelāgā garastāvoklī.Parasti jau viņa bija īgna, bet tagad viņa izskatījās noskaitusies uz visu pasauli.

Iebraucis pilsētā viņš ieraudzīja, ka pie vecā kroga stāv divi jaunieši.
Visai neparasta vietiņa, kur stāvēt jauniešiem.viņš pie sevis noteica.
Iebraucis auto stāvvietā viņš noparkoja mašīnu tieši tajā vietā, kur to bija darījusi Anna. Izkāpis no mašīnas viņš uzmanīgi nopētīja abus jauniešus-puisi un meiteni. Viņiem bija diezgan daudz bagāžas.
Jaunieši...Derfilda...viņš nodomāja un piegāja abiem jauniešiem klāt.
Sveicināti, ko jūs darāt šajā nožēlojamajā pilsētiņā?viņš nedroši noprasīja un stādījās priekšā, Ai...jūs taču nezināt manu vārdu...mani saudz Pjērs Huks...
Izskatījās, ka bērni ir varen pārsteigti...

[Ausminta]

Nekā viņai iekšienē netrūkstot. Šai meitenei neapšaubāmi bija humora izjūta, Džons gandrīz skaļi iesmējās. Pašapziņas katrā ziņā netrūka. Un, runājot par ārieni .. bet viņš jau nerunāja.
Skatiens gan bija aizkustinošs - Džonam radās iespaids, ka Terijasprāt, viņam jau nu gan kaut kas pietrūkst. Izturības, piemēram. He. Nu nē, viņam vienkārši bija pietiekoši daudz veselā saprāta.
Ko tad dzer, ja pakaļ sūtīta. Bet vienalga. Nu, varam ieiet tai krogā, es domāju.
Viņš pagriezās dzertuves virzienā. Nekāda patīkamā vieta neizskatījās.
Tu jau vari arī pagaidīt ārā, ja negribi, Džons piebilda, iesāņus paskatīdamies uz meiteni. Palikt ar saviem čemodāniem. Ja labi ieklausījās, balss noskaņa bija ķircinoša. Izaicinoša.
Šis plāns gan gāja secen - viņus uzrunāja kāds vietējais, kas bija piebraucis sarkanā džipā. Kalns nāk pie Muhameda, Džons apmierināts nodomāja.
Bija tāda doma nokļūt līdz Derfildai. Vasaras namiņiem, viņš sacīja. Pag, Pjērs, Pjērs. Varbūt tas pats? Lai gan ko tur.
Džons, viņš nosauca savu vārdu. Pieklājības normas, tā teikt.

[Darka]

Mēs būsim pilnīgi vieni... Sebastiana galvā dzima ellišķīgs plāns, kur rezūltātā viņš cerēja sagaidīt šeit savus draugus. Lēnām paņēmis savu somu viņš virzījās uz vienu no mājelēm, kas atradās vistālāk no vietas kur viņi atradās. Piegājis pie koka durvīm viņš tās atvēra un iegāja telpā. Pat neapskatījis māju, viņš nometa somas un izvilka tālruni, jau atradis draugu numurus, viņš konstatēja, ka neatrodas zonā.
Atsprāga koka mājeles durvis un viņš, ar tik dusmīgu skatu pacēla roku, meklēdams zonu, bet nekā - viņa plāns sagruva tik pat ātri kā radies. Viņu pārņēma tādas dusmas, kas viņu padarīja vēl pievilcīgāku. Sebastians aizsvieda savu telefonu, bet jau mirklī, kad izlaida to no rokām, sāka nožēlot. Tas piezemējās kaut kur krūmājos. Iepriekšējās dusmas pazuda, bet uzradās dusmas pašam uz sevi, viņš devās krūmu virzienā, kur bija pazudis telefons.

ooc: Kādas ir mūsu mājiņas un kā tās izskatās???? Vai mēs paši varam tās aprakstīt?

[Kalevale]

Sofija izkāpusi no mašīnas lūkojās apkārt. Velns! viņa pie sevis noteica! Tukšums, viss ko viņa ieraudzīja bija tukšums! Nometusi somas meitene izvilka savu mobilo telefonu. Atvēra vāciņu un jau gribēja zvanīt kādam, lai brauc viņu savākt no šī tukšuma, kad ierudzīja, ka zona ir tukša. Johaidī, kādēļ mans telefons nestrādā? Meitene iekliedzās! Viņai bija radusies doma, ka varētu šurp uzaicināt draugus un uztaisīt pamatīgu party, bet kā, ja pat telefons nestrādāja? Viņa bija nikna. Ar telefonu rokās viņa sāka staigāt, meklējot zonu. Nekā!
Viņa saķēra galvu, apsēdās uz savām somām un ielikusi austiņas ausīs klausījās mūziku. Viņa negribēja kustēties. tāds sīkums kā nestrādājošs telefons bija sabojājis visu, aks vēl bija atlicis. Sofija nepievērsa uzmanību pārējiem, viņa tikai dzirdēja, ka vēl kāds kliedza un lādējās par to, ka telefons nestrādā. Meitene sēdēja uz savām somām, kā tāda nelaimes čupiņa. Viņa gribēja prom! Mūzika, kuru reti kurš varētu nosaukt par maigu skanēja cari Sofijsa galvai, tā bija viņas mīļākā mūzika... vismaz tā skanēja.

Šo rakstu rediģēja Kalevale: 12.03.2006 13:56

[Darka]

Sebastians beidzot izložņāja visus krūmus un uzgāja savu telefonu blakus lielam akmenim. Vēl bišķi un es no Tevis varētu atvadīties... Sebastians noslaucīja netīrumus no telefona un apsēdās uz akmeņa. Skatam pavērās jūra un saule. Viļņi spēlējās ar kādu atlūzušu koka gabalu, ko nesa ar vien tālāk jūrā. Piepeši kā no miega pamodies, viņš atcerējās par savu dēli, kas palika guļam līdzās somām mājelē. Viļņi izskatījās tik vilinoši, ka neizmantot iespēju būtu kauns.
Izlauzies caur krūmiem, viņš pamanīja, kādu meiteni ar sprogainiem matiem, kas sēdēja uz somas un kaut ko klausījās. Tā kā meitene sēdēja ar muguru, viņš pienāca klāt un uz viņas plecu uzlika roku, jo savādāk viņas uzmanību nebūtu iespējams piesaistīt, jo cik varēja spriest mūziku viņa klausījās pārāk skaļi, lai dzirdētu viņa balsi.

[Kalevale]

Sofija tikai sēdēja un sēdēja, meitenei kaklā bija sakāpis kamols, taču bviņa bija nosloījusies neraudāt! Viņa nosolījās pati sev. šķita, ka pārējie jaunieši jau bija izklīduši pa mazajām grīļīgajām mājelēm, Sofija vienīgā bija palikusi ārā. Doma, par kopīgu mājinu ar kādu no jauniešiem bija zudusi. Visi jau ir sametušies kopā... tiešām es pirmo reizi palieku viena... Sofija domāja. mūzika sajaucās ar viņas domām, šķita, ka viņa ir gandrīz iemigusi, taču tad meiteni no šī eiforijas izrāva kāds pieskāriens.Viņa nedaudz sarāvās. Meiteni bija bailes skatīties uz augšu, kas gan tur bija...
Sofija pacēla savas zaļās acis, nedaudz piemiegdama tās, jo spīdēja spoža saule. Viņai pretī vērās kāds jaunietis, meitene vēlreiz sarāvās un noņēmusi austiņas ieteicās: Sveiks! un centās ispiest kaut ko līdzīgu smaidam, taču tas izklausījās pēc vienkārša samākslota pīkstiena, kuru pavadīja nemākulīga grimase!

[Margo]

Par mājiņu izskatu:

Visas divpadsmit mājiņas ir pilnīgi vienādas. Ieejot iekšā pa diezgan šaurajām durtiņām paveras skats uz"viesitabu. Tā ir diezgan šaura. Uz zemes stāv meža zvēru paklājs, kuršā noklāts tieši pie sarkaniem ķieģeļiem mūrēta kamīna. (Kāda ir šī meža dzīvnieka āda varat iztēloties paši). Istabas stūrītī stāv ērts, diezgan modīgs sarkans stūra dīvāniņš un neliels galdiņš.
Tālāk pa kreisi atrodas mazi skapīši un mūrēta krāsniņa. Skapīši ir no parasta koka nevisai lieli. Mūrētākrāsniņa, kas mūrēta no tā paša materiāla no kā kamīns, liecina par to, ka šajā nostūrī NAV elektrības. Plītiņai ir divi degļi.Viens mazāks otrs lielāks. Vienā no skapīšiem katrā mājiņā stāv bļodiņas (skaistas māla), panna un katls (no ļoti veclaicīgas). Pirmajā stāvā ir četri logi. Divi-katrā durvju pusē pa vienam,viens-mazajā virtuvītē uv vēl viens- tiesi starp kamīnu un mazo dīvāniņu, jo viesistaba, tieši tāpat kā mājiņa ir pavisam neliela.
Pa labi no ieejas durvīm veda sīkas, šauras kāpnītes, kas veda uz guļamistabu. Uzejot pa tā, saprotat, ka istabiņai ir varen zemi, slīpi gresti. Katrā istabas pusē ir pa vienam logam. Pie viena no logiem (varat izvēlēties pie kura) stāv gulta, kurai abās puses ir pa nelielam naktsgaldiņam. Pie otra loga atrodas lāde, kuru rotā interesants raksts. Blkus lādei atrodas arī kumode, kur vasarnieki var salikt savas mantas.
Apgaismojums ir skops, jo katrā namiņā ir divas eļļas lampas.Katrā stāvā pa vienai. Blakus tām atradīsiet arī sērkociņus.

Un viens no pārsteigumiem ,kuru emsmu jums sagatavjusi... (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/laughing.gif) Jūsu mājiņās nav"mazmājiņu" (cik tizli izklausās!)... "Sirsniņmājiņa" atrodas netālu no krūma, kur Sebastians (Darka) iemeta savu mobilo telefonu. Izbaudiet vasaru! (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif)

[Seila]

-Domā man pietrūktu drosmes, vai arī, ka man negribas iedzert....?
Terija nekaunīgi atbildēja zēnam un vēl klāt pie visa apburoši pasmaidīja. Un tad viņai nācās pagriezteis, jo aizmugurē nokauca mašīnas riepas un meitene izbrīnījusies pagriezās par simts astoņdesmit grādiem...
Pagaidījusi kamēr Džons sasveicinās ar Pjēru kurš izskatījās jāatzīst, ka diezgan dīvaini. Viņš izskatatījās tāds it kā visu laiku būtu pavadījis mežā.
Interesanti kā būs tur uz vietas, tomēr vispirms ir jānokļūst galā. Meitene nodomāja un tad izlēma ķerties vērsim pie ragiem...
-Labdien, es atvainojos, par mana ceļojuma biedra netaktiskumu, bet mums atgadījās neliela kļūme, kuras dēļ mēs palikām šeit uz ielas un mums ir ļoti nepieciešams nokļūt līdz Derfīldai...Varbūt, ka jūs varētu mums ieteikt vismaz uz kuru pusi ir jādodas, lai viņā nokļūtu?
Meitene ļoti laipni un mīļi pajautāja.

[Margo]

Nu, meitenīt, tev ir vareni paveicies! mežzinis iesaucās.Izklausījās, ka šis kadrs ir ņemts no vesterna filmām.Es tieši braucu uz turieni. Jūs varētu ielikt savas somas bagāžas nodalījumā un tad sēsties mašīnā, es tikmēr uz minūtēm piecām aiziešu uz veikalu...kaut kas jau jus vakariņām jāsagādā.. viņš noteica un nedaudz dīvaini iesmējās. Ātrā solī Pjērs devās uz vekalu, kas atradās tieši blakus krodziņam. Nekads lielais tirdzniecības centrs jau tas nebija, bet visu vajadzīgo šeit varēja iegādāties. Ieskanējās zvaniņš, noklaudzēja durvis un mežzinis jau bija nozudis veikalā.

Pjēra mašīnai, atšķirībā no Annas, bija 4 durvis, taču bagāžnieks arī bija "atklātais". Mežzinis savu'džipu bija astājis vaļā. Arī atslēgas viegli šūpojās aizdedzē, jo šajā miestā zagļi nebija manīti.

[Eņģeļu gūstekne]

Andžela nopētija visus vēlreiz un piecēlās kājās no savas somas... tad wiņa paņēma sawas mantas un čūsku uzlika sew uz pleca, meitene devās taisnā ceļā uz pirmo mājiņu, atvērusi durvis Andžela konstatēja, ka te ir šauri, bet omulīgi... tomēr meitene juta riebumu pret tik mazām telpām jo wiņas mājā viena tualete bija viesistabas lielumā.. vismaz kamīns te ir noīdēja Andža un nometa savas somas... Pēc tam meitene izgāja no būdiņās ārā un nopētija visus vēlreiz, cerēdama, ka kāds iesāks sarunu, jo redziet viņa nebija no tām kas iesāk sarunas

[Seila]

TErija jautājoši palūkojās uz Džeku un tad nopūtās, kā izskatījās visus jautājumus viņai nāksies izlemt personīgi, kaut gan no otras puses Džeks protams varētu izlemt pats, ko iesākt, bet vienalga. Meitenei neibija diez ko patīkami,ka viņa runāja viņu abu vārdā kaut gan sarunu bija iesācis tieši zēns...Nu kāpēc man vienmēr vajag censties visu izdarīt citu vietā? Meitene vēlreiz smagi nopūtās un ātri paņēmus uz rokām somas ielika tās atvērtajā bagāžniekā. Meiteni pilnībā neuztrauca tas, ka mantas varētu pa ceļam izkrist.
-Nu ko pagaidīsim, es ceru, ka viņš atgriezīsies ātri...
Meitene pagriezās pret Džeku un un pasmaidīja...
-Starp citu kāpēc tu baruc uz Derfīldu?
Gaidīdama zēna atbildi meitene ātri iebrauca ar roku džinsu pakaļējā kabatā un izvilka metāliskas zipo šķiltaviņas...
Tā un tagad kur ir cigaretes? Viņa nodomāja rakādamās, pa jakas kabatām. Te nav te nav, te arī nav...Varbūt, ka labajā iekškabatā. Jā ir atradu!!!Izvilkusi no jakas iekškabatas paciņu garu un tievu cigarešu meitene izvilka vienu cigareti un aizsmēķēja to vēl ar vien gaidīdama zēna atbildi.

[Darka]

Sebastians bija pārsteikts šeit vēl kādu redzēt, viņš nodomāja, ka iespējam meitene gaida, kad kāds viņai atbraugs pakaļ un savāks no šīs civilizācijas neskartās bedres. Sveika! Sebastians pasmaidīja, pamanot, ka meitene ir ļoti satraukta. Kāpēc Tu neesi vēl ievākusies mājiņā? Viņš cerēja saņemt atbildi, ka viņa brauks prom un tad viņš varētu viņai pievienoties, lai aizved viņu uz kādu pilsētu, kas būtu pa ceļam.

[Kalevale]

Sofija turpināja vērties jautātājam acīs. Viņa jutās nedaudz apjukusi par šo pēkšņo uzmanību.
Es... es gribu prom, bet tas stulbais telefons nestrādā! Būs jāpaliek šajā bedrē uz visu vasaru! Sofija nopūtās. Viņa vairs nevarēja izturēt un viena asara tomēr noripoja pār viņas vaigu. Tā tika steidzīgi noslaucīta. sofija cerēja, ka puisis to nav pamanījis, viņa cerēja, ka varbūt viņš dodas prom un var paņet viņu līdz.
Mājiņā... es gribēju dzīvot kopā ar kādu, taču šķiet, ka vairs nesanāks... Viņa nopūtās vēlreiz. Un kādēļ tu esi šeit? Sofija jautāja un pa to laiku izslēdza savu cd atskaņotāju, lai baterijas netērējas veltīgi.

[Ausminta]

Diez, viņa vienmēr tik pieklājīga? Nnē, nav jau gan, par to dzeršanu bija ļoti patīkami nepieklājīgi, Džons nosmaidīja. Laikam pret tiem pieklājīga, pret kuriem izdevīgi. Viltīga.
- Zini, es dodu tev atļauju citreiz neatvainoties manā vietā, Džons sacīja Terijai, kad viņu noaugušais labvēlis bija pazudis veikalā. Atvieglotu tev dzīvi, viņš piebilda, nevarēdams noturēties. Laikam jau bija viņam iepatikusies Terijas reakcija uz tamlīdzīgiem uzbraucieniem. Tas bija kaut kā ļoti forši.
Džons jau gribēja palīdzēt ar čemodāniem, tā teikt, lai neizrādītos galīgais rupeklis, bet apņēmīgā Terija izradījās ašāka un ātri vien bija savaus čemodānus sastūmusi iekšā. Viņš iemeta bagāžniekā arī savējo un pagriezās atpakaļ pret Teriju, kura bija sākusi smēķēt. Nu, tas viņu diez ko nepriecēja. Viņam riebās cigarešu smaka. Džons nostājās tā, ka dūmi gāja garām.
- Kāpēc atbraucu? Tas nav interesants temats. Var teikt, ka atsūtīja, brīvprātīgi piespiedu kārtā. Mani vairāk interesē, ko tur vispār varēs darīt.
-Un pati?


Šo rakstu rediģēja Ausminta: 12.03.2006 17:04

[Margo]

Pjērs ašiem soļiem iznāca no vaikal turot rokā divus lielus maisus ar pārtiku. Ieraudzījis, a meitenei zobos ir cigarete viņš ar izbīļa iztaiksmi sejā nedaudz pablenza uz viņas pusi.
Lai bērnus audzina viņu vecāki...viņš nodomāja un aši salika maisus bagāžas nodalījumā.
Manu tētīt...šitai vecumā un vēl skuķis! viņš vēlreiz nodomāja un paksatījās uz jauniešiem.
Varbūt brauksim?viņš nedroši teica, bet acis šaudījās uz meitenes pusi.

[Seila]

-Paldies, Džek...
Terija viltīgi pasmaidīja, bet es pati varu salikt savas mantas bagāžniekā, galu galā neesmu mazs bērns.
- Bet vispār atvaino mani es vienkārši padomāju, ka doties ar kājām uz Derfildu tomēr nebūtu prātīgi. tāpēc labāk. iejaukties sarunā citādi vēl paliksim uz ielas atkal...Mani atsūtīja aar varu varētu teikt un godīgi sakot mman nav ne mazākās domas ko tur varētu iesākt.
Meitene atzinās
Pamanījusi iznākam no veikala Pjēru meitene pameta apkārt skatienu, lai ieraudzītu miskasti un pamanījusi tādu ātri aizdipināja pie tās. Nodzēs cigareti un iemetusi to misenē ātri atgriezās pie mašīnas pirms tam meitene neaizmirsa iemest mutē pāris košļenes. Un Žilbinoši uzsmaidīja Pjēram atklādama rindu pērļu baltu zobiņu.
-Brauksim. Džek kur tu dod priekšroku sēdēt ? Priekšā vai aizmugurē?

Šo rakstu rediģēja Milēdija Vintere: 12.03.2006 17:06

[Darka]

Sebastians ievēroja, ka pār meitenes seju norit viena asara, kas viņam pašam lika sajusties neērti atceroties savu pēdējo publisko raudāšanu. Nepārdzīvo... meitene viņam likās tik neaizsargāta, kaut kur dziļi sevī viņa atgādināja bebiju. Par šo domu viņš pasmaidīja un apsēdās zālienā. Ah es iepriekš meklēju telefonam zonu, bet kad to neatradu... viņa dūre sažnaudzās, tad aizsviedu telefonu tur krūmos. Vēl nedaudz un tas būtu uzkritis uz akmens. Vienu brīdi es cerēju, ka Tu brauksi mājās un paķersi mani... Sebastians ar rokām bijam noplūcis kādu zāles stiebru un to salocījis ap savu pirkstu. To pamanījis viņš izmeta to no rokām un atkal pievērsās meitenei. Ja Tu vēlies palikt ar kādu vienā istabiņā, tad vari nākt pie manis... Viņš palūkojās meitenes acīs un pamanīja asaras, kas draudēja izplūst.

[Ausminta]

Starp citu, mani sauc Džons, miss Tesa, Džons pazobojās. Un priekšrokas parasti ir meiteņu privilēģija. Bet, pieņemsim, ka aizmugurē, viņš piebilda un ietrausās vienā no mašīnas aizmugurējiem sēdekļiem. Ļoti racionāli. Ja gribēs aizmugurē, varēs otrā sēdeklī. Tas gan nebūtu pieklājīgi - pret vedēju. Bet tā jau nebija viņa rūpe.
Jūs esat mājiņu īpašnieks? Vai vienkārši braucat uz to pusi? Džons jautāja šoferim, kad tas bija apsēdies pie stūres.

[Seila]

-Labi, labi Džonson...
Terija iesmējās...
-Un starp citu es dievinu sēdet priekšā.
Viņa atbildēja atvērdama priekšējās durtiņas un apsēdusies priekšējā sēdēklī piesprādzējās. Tad rūpīgi aizvēra durvis.
Nju ko tagad gan atļaušu runāt Džonam. Meitene nodomāja. Galīgi negribējās sastrīdēties ar tik jauku zēnu un pie tam viņš visu laiku meitenei sāka ar vien vairāk patikt. Terija pameta skatienu šofera spogulītī. Tajā zēns bija pilnībā saskatāms...

[Kalevale]

Nu, es nezinu... Sofija nedaudz mulsi ieteicās. Mēģināt jau var... šoreiz Sofijas smaids padevās nedaudz īstāks un ne tik samocīts. Viņa cerēja, ka beidzot būs iegūts kāds draugs, cerēja...
Meitenes smadzenēs sāka rasties dažādas pārdrošas domas... Em... piedod, nezinu, kā tevi sauc, bet vai tad mēs paši kaut kā nevaram tikt no šejienes prom? Meitenes balss skanēja jau daudz labāk. Viņa gan jutās nedaudz neērti, ka puisis viņas dēļ sēž pie zemes. tu domā, mēs nevaram tikt prom? cerīgums ieskanējās viņas balsī. Viņa jau cēlās augšā un grasījās savākt savas somas, taču kavējās, jo vēlējās sagaidīt puiša atbildi.

[Darka]

Tikt no šejienes prom savādākā veidā? Tas Sebastianam nebija ienācis prātā. Kad jau grasījās pielēkt kājās, teikt jā un skriet pēc somām, viņš atminējās, par smagajām mantām. Būtu tikai mantas tad vēl tā, bet nedrīkst aizmirst dēļus un skrituļslidas. Plusam vēl nāca meitenes mantas, kas arī neizskatījās nemaz tik vieglas. Es nedomāju, ka mums izdotos... Manas mantas ir smagas un Tavas neizskatās daudz vieglākas... Un jāiet ir tik ilgi. Viņš bija piecēlies jau kājās un sniedzās krietni virs viņas. Iepriekš es pamanīju jūru un man ir dēli... Un tā kā mums nav citu ko darīt, nevēlies pabraukt... Sebastiana brūnās acis uzlūkoja viņas mantas, mēģinota saprast vai viņai ir dēlis. Vēl nesagaidījis atbildi viņš vēl piebilda Ah jā mani sauc Sebastians, bet sauc mani Bastianu. Un kā Tevi sauc?

[Eņģeļu gūstekne]

Andžela atmeta wisas cerības ar kādu iepazīties un iegāja mājiņā... te taču pat apgriezties newar un man wajag uz labierīcībām Andžela pukojās un sāka staigāt pa mājiņu neatradusi tualeti Andža iznesās pa durvīm un aizsita tās ar tādu sparu, ka wiņa piesaistīja ne viena vien cilwēka uzmanību es ļoti atvainojos ar mākslotu nožēlu nokliedza Andžela un apsēdās uz trepēm

[Kalevale]

Sofija sarauca pieri. Kāds dēlis? Vēja dēlis? Es ar tādu neprotu braukt! Man līdzi ir tikai peldkostīms! Ja ūdens nav pārāk auksts varētu aiziet nopeldēties... meitene teica. Ak, jā, mans vārds ir Sofija! Viņa uzsmaidīja puisim.

Vēl apdomājusies viņa piebilda Es domāju, ka kāds transports atrastos, kas varētu aizvest mūs prom no šī Dieva pamestā nostūra! arī meitene piecēlās kājās, viņa vairs nejutās tik bēdīga, jo bija uzradies kāds cilvēks... potenciāls draugs! Viņa sebastianam uzsmaidīja vēlreiz un gaidīja atbildi!

[Sonrisa]

Rosija vienmēr bija bijusi klusa meitene. Viņa, ieslēgusies dziļi sevī, centās ne ar vienu nekontaktēties, īpaši nerunāja un arī smacīgajā autobusā sēdēja viena pati, iegrimusi savās domās un pavisam tāla no šīs pasaules. Kad viņi ieradās vajadzīgajā vietā, meitene klusi nopūtās un stiepa savas mantas, kuru nebija nemaz tik daudz, sev līdzi. Vēl joprojām ne ar vienu nesarunādamās, viņa lūkojās apkār un klausījās tajā, kas notiek.

ooc: man vnk nebija galīgi laika agrā iepostot. Sorry, ja nu kas! (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/blush.gif)

[Hermija]

Liza paķēra savas mantas un iegāja vienā no brīvajām mājiņām... Aplaidusi vērīgu skatienu visapkārt istabai, viņas acis pamanīja gan kamīnu, gan mazo plītiņu. VIenkārši ideāli.... Mums pat elektrības nebūs, kur nu vēl kaut kā cita, viņa noburkšķēja un uzkāpa otrajā stāvā un salika mantas pa vietām, pamanīdama to, ka mājiņā nebija pat labierīcību. Arī izvilkusi telefonu no somas, meitene atklāja, ka šajā vietā nav zonas.

Liza izgāja ārā no mājiņas, lai pastaigātu apkārt, varbūt kādu satiktu un parunātu... Pēkšņi viņa pamanīja uz trepēm sēdošu meiteni, kura satikšanās vietā bija teikusi, ka māte viņu atsūtījusi šurp. Liza paraustīja plecus un piegāja pie sēdošās meitenes. Sveika mani sauc Liza un tevi? viņa jautāja.

Šo rakstu rediģēja Hermija: 13.03.2006 15:53

[Eņģeļu gūstekne]

Andžela, Andžela Darka meitene graciozi atglauda ugunīgo zirgasti un parāva čūsku atpakaļ, jo tā jau bija paspējusi aizslīdēt sazin kur.. Neuztraucies wiņa naw indīga Andžela nopētija kobru un piecēlās kājās arī pamanīji "jaukos" apstākļus? tā viesistaba ir manas tualetes lielumā un kur nu vēl gulta es es nesparotu kā es te izdzīvošu..Andžela jau kārtējo reizi sūkstijās ko teiksi par pastaigu gar jūru?

[Hermija]

Man nav bail no čūskām, Liza atteica. Man pat ļoti patīk dažādi dzīvnieki, arī čūskas. Gan jau izdzīvosi. Man jau arī tas šķiet necilvēcīgi. Labi, man nav nekaadu iebildumu pret pastaigu.

[Margo]

Pjērs iedarbināja mašīnas motoru. Pēc neilga laika mašīna jau slīdēja rom pa nelīdzeno asfaltēto ceļu. Mežzinis pagrieza skaļāk radio.Tur skanēja dziesma, kuras vārdi bija aptuveni šādi:
"Tu esi mana sirdspuķīte,
Un vienmēr tāda būsi.
Mēs vieu danci uzrausim,
Pēc tam ar otr' varbūt..."

Mežzini šī jatrā melodija vareni ielīksmoja. Viņš autri sita taksti pret stūri. Apkārt slīdēja meži. Vienīgi pēc kāda leika varēja sakatīt, ka kaut kr tālu aiz kokem pavīd klinšu smailes.
Drīz vien sarkanais džips nogriezās uz kāda lauku ceļa. Nogriežoties, tieši cauri pudurim varēja manīt strautu, taču neskaidri. Vienīgi mežzinis varēja to saskatīt, jotieši viņš šo strautu bija uzgājis.
Viņš pats negribēja atminēties kādas dīvainas lietas notika pi šī jaunatklājums, jo ja viņš kaut ko tādu kādam būtu izstastījis, tad visi padomātu, ka mežzinis ir ķerts. Bet galu galā Pjērs taču bija inteliģents un nosvērts cilvēks, cik nu inteliģents un nosvērts lauku cilvēks var būt.
Drīz būsim klāt...uzsauca mežzinis.

[Darka]

Sebastians nudien alka pēc atgriešanās civilizācijā, bet kaut, kas viņu vilināja palikt... Iespējams tā bija jūra ar viļņiem, kas būtu īpaši piemērota vietiņa sērfošanai, vai varbūt kaut kas cits... Braucot uz šejieni es nemanīju nevienu mašīnu, kas lietotu šo ceļu, tāpēc balsošana atkrīt... Bet kā būtu, ja mēs paliktu šeit uz nedēļu un ja nepatiks tad dosimies prom? Sebastians palūkojās meitenē, kas nu jau bija kļuvusi drošāka. Doma par palikšanu uz nedēļu viņam patiktu, jo apsolīja mātei palikt šeit vismaz šo laiku.

[Kalevale]

njā, varbūt, man šeit tomēr varētu patikt... Sofija pasmaidīja. Bet, kas tas par dēli? Tu tā arī nepateici. Atglaudusi rudās sprogas no sejas viņa noteica, meitene palūkojās uz krūmu pusi, neko īpašu saredzēt nevarēja. Viņa pacēla somas. Kurā namiņā esi apmeties... njā, ja tu vēl arvien gribi dzīvot kopā ar mani... Jau nedaudz kautrīgāk piebilda meitene. Viņas seja nedaudz piesarka. Sofija tiešām gribēja nopeldēties, vienalga, vai ar šo puisi, vai bez. Pirmais izmisums bija pāri.

Šo rakstu rediģēja Kalevale: 13.03.2006 20:22

[Eņģeļu gūstekne]

Tad jauki nedaudz iedomīgi novilka Andžela un iegāja pa savas mājiņas durvīm un nolika dzīvnieku uz kāda plaukta Selīcija pagaidi te... Gan jau kādu žurku atradīsi, bet es tikmēr aiziešu un atvēsināšu galvu, pagaidi mirklīti es uzvilkšu peldkostīmu un paņemšu dvieli k-kur no telpas iekšpuses Lizai uzsauca Andža... pēc pāris minūtēm sarkanmelnā bikini tērpusies iznāca Andžela, wiņa gan neizskatījās īpaši priecīga, bet pievilcīga gan, un tur nu neko nevarēja darīt.... tātad iesim ja?

[Seila]

Terija palūkojās priekšā uz ceļu un tikai mazliet ieklausījusies Pjēra teiktajā viegli pamāja ar galvu...
-Jauki, tad jau drīz beidzot varēs nolikt mantas un mierīgi paklīst apkārt pa šejienes mežiem...
Meitene neko nedomādama atbildēja un tajā pašā laikā turpināja vienkārši tīt savu nedzirdamo domu kamolu.
-Patiesībā šeit nav nemaz tik traki kā sākumā šķita un ir diezgan simpātiski. Un tie meži izskatās patiešām vilinoši. Tikai kaut kā bail mazliet paliek. Negribas iepazīties ne ar vienu. Labi atceros, kas bija pēdējo reiz, kad tēvs mani aizsūtīja uz kādu jauniešu, vai bērnu nometni, bet šeit tomēr šķiet, ka viss būs savādāk. Vismaz tā vajadžetu būt, galu galā tur bija teikts, ka šī nav nekāda nometne. Tas nozīmē, ka te nebūs nekādu stingru noteikumu un tad es varētu vienkārši padzīvot...

[Ausminta]

Pjērs acīmredzot bija no nerunīgajiem vai, drīzāk, jautājumu nebija dzirdējis, aizrāvies ar visu laiku labākajiem šlāgeriem godu darošās dziesmiņas līdzi dungošanu. Džons izlēma otrreiz nejautāt. Ko tur.
Nejauši iemetis skatu šofera spogulītī, Džons tajā ieraudzīja Terijas vērīgo acu pāri. Puisis uzreiz ātri novērsās, izliekoties, ka viņu sasodīti ieinteresējusi ainava aiz loga un, jāatzīst, pieķēra sevi atvieglojuma izjūtā, izdzirdot Pjēra priecīgo uzaucienu par tuvošanos galamērķim.
Varbūt jūs varat ko pastāstīt par šo vietu, ja reiz esat šejienietis. Kas te interesants ko darīt, ko redzēt, nu, tamlīdzīgi. Džons uzrunāja vedēju.
Viņš drusku pabrīnījās par Terijas piezīmi. Viņa neizskatījās pēc meitenes, kura būtu kāra uz klaiņošanu pa mežiem. Varbūt tāpat pateica. Bet nekad nevar zināt.

[rudo lapu vilcēn...]

Kalle nolika malā otu un paleti. Atkāpies dažus soļus atpakaļ. viņš kritisku aci nopētīja ainavu. Ainava gan tā bija tikai nosacīti, lai arī pilnībā attēloja priekšā redzamo. Šajā ainavā spēlējās fantastiski dzīvnieki, reizē šķietami reāli un nereāli.
Kārt;ejais murgainais darbs. saraukti pieri puisis nomurmināja un atkal paņēma rokās paleti un otu. Viņš grasījās zīmējumu aizkrāsot, bet roka apstājās pusceļā. Tāds darbs ieguldīts... viņš želi novilka un nopūtās.
Ar mitru lupatiņu noslaucījis paleti un otas (ar dabas piesārņošanu ar krāsām viņš negribēja riskēt, ej nu sazin kādas sekas un pie tam tik skaistā ainavā), pusis sakārtoja soma. Ielicis statīvu un krāsas ar otām un paleti somā, žimējumu blokā, kuru arī somā, viņš izslējās un pa'vērās apkārt. Saule cauri zariem nedaudz kairināja acis.
Uzmetis plecos somu, Kalle sāka doties uz ceļa pusi, ko varēja kā svītru manīt nedaudz tālāk. Atrodoties apmēram pusceļā, viņš izdzirdēja mašīnas rūkoņu.
Skriet, neskriet? doma -pazibēja prātā, bet tad viņš tai atmeta ar roku. Kur bija garantija, ka mašina apstāsies? Gan jau atlikušo ceļa gabalu līdz vakar nokātos.

[Margo]

Te nav nekas dižs..tikai jauka skaista... Pjērs nepabeidza. Mežzinis pagrieza skata spoguli un tajā ieskatījās. Viņš aši nospieda gāzes pedāli. No sākuma likās, ka viņam atkal rādās halucinācijas, kā toreiz pie strauta, bet tad viņš saprata, ka tam nav nekāda sakara ar tur redzēto. Tas izrādījās kāds jaunietis, kas bija iznācis no meža klajuma, kur atradās strauts.
Ko diez tas puika tur darījis? Pjērs nodomāja.
Mašīna jau bija kādu gabalu tālāk no zēna.
Nevar jau te viņu atstāt... viņš nodomāja un ielika ātrumu atpakaļgaitā. Pagriezies ar seju uz azuguri un atspiedies pret krēslu, viņš nospieda gāzes pedāi.
Nedaudz pabīdies Džon...viņš teica zēnam.

OOC: Piedod, Renīna, būs jāizjauc tava pastaiga, jo visiem jānokļūst Derfildā... (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/silent.gif) (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/rolleyes_a.gif)

[Seila]

Terija pasmīnēja par Džona mēģinājumiem izlikties nemanam, ka viņu novēro, tomēr izlēmusi, ka zēns varbūt patiešām nevēlas lai viņam pievērš uzmanību meitene jau gatavojās atkal atgriezties pie savām domā, kad mašīna strauji nobremzēja.
Ātri palūkojusies uz mežzini meitene nokonstatēja, ka viņa acīs ir pazibējušas bailes. Tomēr bailes no kā? Tas bija tikai kāds zēns, kurš bija nolēmis paklaiņot pa mežu...Ko tas nozīmē? Kas viņiem te notiek? Ka jābaidās no parasta meža

[Hermija]

Jā, ejam, Liza atteica, pārģērbusies melnajā bikini un paķērusi dvieli. Melnais bikini izcēla tā jau meitenes slaido augumu un viņa izskatījās tikpat pievilcīga kā vienmēr. Tātad tevi uz šejieni atsūtīja tava māte vai abi vecāki, vinja jautāja Andželai.

[Eņģeļu gūstekne]

Abi, tēvs protams šo pasākumu atbalstīja minimāli, bet tomēr arī viņš tajā tika iesaistīts Andžela diezgan nīgri nomurmināja, jo neatbalstīja šāda tipa pasākumus... Kādi tev bija plāni šai vasarai? abas meitenes tuvojās smilšainajam, akmeņiem nobārsītajam jūras krastam. Sacēlās neliels vējiņš, bet tas patīkami atvēsināja

[Ausminta]

Jā, dīvaini. Daži cilvēki mēdza Džonam teikt, ka viņa skatiens ir parāk ciešs un liek justies neomulīgi. Muļķīgi, bet bija jāatzīst, ka šoreiz kaut kas laikam bija sagriezies otrādi, puisis negribīgi nodomāja. Njā.. Lai gan vispār taču viņam bija vienalga. Bija taču?
Viņš izdzirda Pjēra teikto par pabīdīšanos un palūkojās ārā pa aizmugurējo logu. Uz ceļa bija kāds zēns.
Šodien stopētāju netrūkt, tā izskatās, Džons noteica. Arī ar somām, droši vien vēl viens topošais kompanjons. Tikai ko mežā darījis?

Šo rakstu rediģēja Ausminta: 14.03.2006 21:40

[rudo lapu vilcēn...]

Kalle bija jau iznācis ceļa malā, kad pēkšni mašinā, kas tikko bija braukusi garām sāka braukt atpakaļ gaitā. Interesanti, kādēļ gan? viņš izbrīnā pacēla uzacis.
Atkāpies pieklājīgā atālumā no ceļa, lai šoferis, (ej nu sazin, kas viņam prātā) viņu nejauši nenotriektu, bet viņš atrastos pietiekami tuvu, lai pāris soļus sperot nonāktu mašīnai līdzās, kad tā apstātos.

[Margo]

Pjērs pabrauca atpakaļgaitā uz zēna pusi. Viņš apstājās tā, lai pa šofera logu varētu redzēt zēnu. Attaisījis logu, Pjērs sāka runāt ar zēnu: Sveiks...vei tevi nevajag aizvest? Viņš pieklājīgi bilda un uzsmaidīja zēnam.

[Seila]

-Es tak tev teicu, ka vajag stopot...
Terija klusu kamēr pjērs sarunājās ar no meža iznākušo zēnu paķircināja Džonu. Tajā pašā laikā meitene neiazmirsa uzmest pētošu skatienu nepazīstamajam. Tā izskatās, ka nepatikšanas mums no viņa nebūs vismaz pagaidām. Pēctam gan jau redzēs. izskats? Hmmm...Izskats tā nekas bet man tomēr daudz labāk patīk Džons. tikai kāpēc? Nu gan atkal sākas...

[rudo lapu vilcēn...]

Un kurp jūs bruacat? Kalle pieklājīgi ievaicājās. Viņa skatiens uz brīdi nedaudz pakavējās pie slaonā sēdošajiem, be tad pievērsās šoferim.
Nez gan, cik daudz mašīnu gan brauc pa šo ceļu? Pietam uz to pašu pusi, kur pēc tēv teiktā atrodas namiņi, kur pavaadīšu šo vasaru? viņš pats sev uzdeva jautājumus, kaut atbildi jau zināja.

[Hermija]

Manējie mani uz šejieni atsūtīja tikai tāpēc, ka vēlas parādīt, cik labi jaunie vecāki viņi ir. Ma bija plāni aizbēgt no mājām un doties uz kādu tālu vietu. Galu galā naudas man netrūktu Diemžēl no šejienes aiziet būtu diezgan grūti, jo līdz tuvākajai pilsētai ar transportu ir vairāk nekā 30 kilomtri, cik nu man pastātīja. Un kādi bija tavi plāni šai vasarai, pirms tu tiki atsūtīta šeit, kur nedarbojas telefoni un nav labierīcību? viņa jautāja Andželai un ieelpoja svaigo jūras gaisu.

[Eņģeļu gūstekne]

Šeit nestrādā telefoni? Šokā vaicāja Andžela jo redzi viņas mobilais bija izslēdzies un viņa nemaz nezināja ka te tie nedarbojas... Man plāni bija pavadīt vasaru sava labakā drauga Čārlija villā, bet to laikam varu izsvītrot meitene bija patiesi apbēdināta par šo nejaucību... viņa nometa dvieli un iekāpa ūdenī... tas ir silts nāc

[Darka]

Sebastians palūkojās uz Sofijas mantā. Kaut, kas viņam lika viņai palīdzēt, paņemt tās. Pats pārsteigts par savu rīcību viņu galvā mocīja dilemma Ko pie vlena es daru... Šis svaigais gaiss uz mani pavisam noteikti atstāj dīvainu iespaidu. Paņēmis meitenes somas viņš ienesa tās savā mājiņā. Nu tagad, kad esi atradusi, kur apmesties, varbūt ejam izbaudīt kaut ko no jūras dotajām iespējām? Pret mājeles sienu bija atstutēts sērfošanas dēlis, kas Sebastianu patīkami saviļņoja. Dēlis bija koši zaļā krāsā uz kura bija atveidotas trīs treknas asakas, zem kurām rotājās pieci paraksti.

[Ausminta]

Nu, mēs jau arī bijām tādi gandrīz stopotāji, tā es to domāju. Tikai atšķirība tāda, ka jaukais Pjērs apstājās, pat roku neceļot. Bet tu jau negribēji stopot, tu gribēji iet ar kājām, ja pareizi atceros, Džons atteica pasmīnēdams.
Mēs braucam, vai, precīzāk mūs ved uz Derfildu. Tu arī uz to pusi? Džons, atvēris durvis, jautāja ceļmalā stāvošajam puisim.
Kur tad citur. Šodien visi uz Derfildu.

[Seila]

-Nu labi gandrīz...bet starp citu man nebija iebildumu arī stopēt. Tas biji tu, kas izdomāja, ka vajag pajautāt ceļu.
Terija atbildēja ar vieglu smaidu uz lūpām un palūkojās uz priekšu uz ceļu. Kurš aizvijās, kaut kur tālumā. Tur kaut kur aiz kokiem bija vieta, kur viņai nāksies pavadīt laiku kopā ar pilnīgi svešiem cilvēkiem

Šo rakstu rediģēja Seila: 15.03.2006 22:28

[Kalevale]

Sofija pārsteigumā iepleta acis. Tev nevajadzēja ņemt manas mantas! Es taču pati varēju tās ienest. Nedaudz piesarkusi noteica meitene. viņa veikli apskatīja mazo mājiņu, izvilka no somas peldkostīmu un veikli aizskrēja pārģērbties.
Viņas ģērbšanās neieilga, tā bija ātra. Viņa iznāca divdaļīgā, sarkanā peldkostīmā, nedaudz kaunēdamās par daudzajām rētām uz kājām, viņa aptinusies dvielī stāvēja. Sofija āda nebija solārijos nosauļota kā vairumam meiteņu, viņa izskatījās pat ļoti bāla. Hmmm... nu, mēs, laikam varētu iet, bet tu nepārģērbsies? Man šķiet, ka sērfošanai vajdzīgas kādas īpašas drēbes. Meitene atkal ierunājās, velkot ārā no somas savu digitālo fotoaparātu, lai iemūžinātu viņu mājiņu. Es jau peldēšanai esmu gatava! Sofija pasmaidīja, beidzot tas bija īsts smaids.

Šo rakstu rediģēja Kalevale: 15.03.2006 23:33

[rudo lapu vilcēn...]

Jā, zu to pašu pusi. Kalle atbildēja svešajam puyisi, kas bija atvēris durvis. Tad jau iznāk pa ceļam. vigls smaids bridi spēlējās viņa sejā.
Man izrādijās taisnība. viņš pasmaidīja Nezcik daudz mašiņu uz citām pusēm via vietām šeit nedosies.

[Sonrisa]

Rosija bija uztrsukusies. Viņa vēl joprojām bija iesprūdusi šajā viet';a un nezināja, ko lai dara. Viņa atcerējās, ka netālu no šejienes viņai dzīvoja viena no daudzajām vecmāmiņas draudzenēm. Izņēmusi no somas mobilo, meitene uzspieda viņas numuru un pielika telefonu pie auss. Sveika, Reisa! Te Rosija. Vai Jūs nevarētu man izlīdzēt...
Kad viss bija sarunāts, Rosija gaidīja. Mašīna piebrauca un meitene iekāpa tajā. Uzkurieni tad Tevi aizvest?! sieviete jautāja. Līdz Dērfildai meitene sacīja un pasmaidīja. Brauciens sākās.

[Margo]

Mežzinis gribēja jau vērt vaļā muti, kad sarunu pārtrauca Džons. Sirds mežzinim vēl aizvien drebēja, par strauta notikumiem, tāpēc bija patīkami, ka Džons viņu pārtrauca, Tik tuvu strautam viņam netika atrasties. Pjērs atvēra savas mašīnas durvis, neko nesakot, un paņēma zēna somas, viņam uzsmaidīdams. Zēns iekāpa mašīnā. Ielicis somas bagāžniekā. Viņā iesēdās atpakaļ savā autovadītāja sēdeklī un atkal ieskatījās spogulī. Likās, ka viss ir mierīgi. Pagriezdams skatu uz strauta pusi viņš ieraudzīja to pašu mistisko būtni, ko pirmo reizi, kad atklāja strautu.
Izskatījās, ka bērni ir pārāk aizņemti , lai to ieraudzītu. Pjērs aši piespieda gāzes pedāli. Mašīna noraustījās un tad jau traucās, pa lauku ceļu, saceļot lielu putekļu mākoni.

OOC: rossy...baidzot atrada variantu, kā nokļūt līdz Derfildai... (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/wink.gif)

Šo rakstu rediģēja North_see: 16.03.2006 13:36

[Seila]

Interesanti, kas gan viņu tā nobiedēja?
Terija pie sevis nodomāja pamanīdama cik strauji viss notiek un cik ātri Pjērs mēģina aiztīties, kā meitene pie sevis nodomāja prom...
Vajadzētu atgriezties pēc tam līdz šejienei un apskatīties apkārt, kas tad te īsti notiek...Meitene piefiksēja domās un tad pameta skatienu uz tikko iekāpušo mašīnā zēnu.
-Sveiks es esmu Terija...
Meitene pastiepa roku pār sēdeklim, lai sasveicinātos ar zēnu.

[rudo lapu vilcēn...]

Vai tad vajag tik lielu ātrumu! Kalle bija nedaudz pārsteigts, kad mašīna sāka braukt. Viņš bija iekārtojies aizmugures sēdeklī, soma nolikta aizmugurē. Vasrbūt jāmēģina uzsākt sarunu?... viņš nedroši nodomāja.
Sveika. Es esmu Kalle. viņš nedaudz pasmaidīja un sarokojās ar Teriju.
Ainava gan ir skaista, arī pa mašīnas logu. viņš nodomāja, veroties uz kokiem ceļmalā, kas skrēja garām.
Viens vaigs Kallem bija nedaudz notriepts ar zaļu krāsu, rokas arī, bet nedaudz. Viņš tām nešķita pievēršam uzmanību. Puiša domas vēl nedaudz kavējās pie paša iztēles radītajām būtnēm pie strauta. Acu priekšā atkal uznira tikko izveidotā glezna, neliels strauts, krūmu ieskauts, pār kuru noliekusies nimfa, bet turpat tālāk rotaļājās puķu bērni, mazi cilvēciņi, trausliem ķermeņiem un smailām ausīm. Tālāko koku zaros sēdēja neredzēti putni. Vienubrīd, gleznojot, viņam šķita, ka kaut ko ierauga vēl bez mierpilnās ainavas, bet tas, viņprāt, šķita tikai acu māns. Skatiens bija noguris no krāsām, bet tagad tās guva veldzi no apkārtējās ainavas.

Šo rakstu rediģēja Renīna: 16.03.2006 14:00

[Seila]

Terija laipni un pavedinoši uzsmaidīja zēnam. Tas gan sanāca pats no sevis, jo speciāli viņa nekad neko tādu nedarīja.
-Man prieks iepazīties, bet šis te klusējošais radījumus.
Meitene pamāja ar galvu uz Džona pusi.
-Ir Džons.
Viņa apklusa un tad pēkšņi apņēmīgi pabīdījās uz durvju pusi un veikli kā zebiekste iespraucās aizmugurējā sēdeklī starp abiem puišiem.
-Tātad...kāpēc tu dodies uz Derfīldu?

[Margo]

Pjērs sāka braukt lēnāk, bet sirds tik un tā vēl nemierīgi dauzījās...
Tikai tagad Pjērs aizvēra logu, jo putekļi pija pilns deguns. Mežzinis nošķaudījās. Līdz Derfildai vairs nebija tālu.
Es neesmu traks...tās vienkārši bija halucinācijas. Interesanti..vai puika redzēja to pašu?... Nē... vakarā es visiem jauniešiem pateikšu, ka uz strautu un kalniem ir aizliegts iet... mežzinis nodomāja un mašīna iegriezās nākamajā līkumā.
Līkumā varēja saredzēt, ka mežz beidzas un sākas aizaugušas pļavas. Ceļa labajā pusē atradās mežziņa māja.
Mēs nedaudz piestāsim...man šis tas jāpaņem no manas mājas...viņš noteica nobremzējot, bet viņa balss vairs nebija droša un skanīga.
Viņš nogriezās un mašīna ieslīdēja pagalmā.
Dīvaini...es neatstāju ārdurvis vaļā...mežzinis nodomāja.
Izslēdzis mašīnas motoru mežzinis uzsauca jauniešiem: Jūs pagaidat te pat...es tūliņ būšu atpakaļ.
Tad aizcirzdams durvis viņš braši iesoļoja mājā.

[rudo lapu vilcēn...]

Kalle palocīja galvu.
Es uz Derfīldu atbraucu brīvdienās, vecāki pierunāja. Kale pasmaidīja. Pagaidām viņam nešķita svarīgi gari un palši klāstīt par to, ko vecāki viņam teikuši par šo vietu un tieši kadēļ viņi labprāt redzētu Kalli ierodamies šeit.
Mežzinim apstājoties, Kalle brīdi ar skatienu pakavējās pie mežziņa nama, bet tad atkal pievērsās blakussēdētājiem.
Un kādēļ tu esi šeit ieradusies? viņš vaicāja.