Karaliste - Emena., (ATD);(C) Opcijas

[Darka]

Kā Tu zini, ka mūsu glābēji var atgriezties? dobja balss, kas plūda no gara melmataina vīrieša, ar jautājumu vērsās pie kādas ļoti vecas sirmgalves. Viņas seju klāja simtiem grumbiņu, kas liecināja par viņas garo un grūto dzivi. Viņi gāja caur mežu un vīrietis, kas bija daudz jaunāks par vecenīti, apstājās, lai palīdzētu viņai pārkāpt pār nolūzušu koku. Mežs bija pielijis un tumš, drēbes, kurpes un mati bija slapji. Tantiņa apstājās pie koka un, saņemdama palīdzīgu roku no jaunekļa, pārkāpa pāri kokam un apsēdās uz to.
Kā es to zinu? večiņa palūkojās jauneklī un ar nedaudz izsmejošu toni viņam sniedza atbildi Daudz zināsi ātri vec paliksi! Un tici man, vecam būt ir ļoti grūti. Viņa piecēlās un devās tālāk.
Lai gan tuvojās meža vidus, un tam vajadzētu kļūt biezākam, koki kļuva retāki, līdz viņi iznāca meža klajumā. Klajumā atradās pieci akmeņi, kas bija apsūbējuši un noauguši ar sūnām, vīteņiem un ķērpjiem. Esmu mežā pavadījis daudz laika, izstaigājis to krustu un šķērsu, es varētu teikt, ka pazīstu to, kā savu kabatu, bet šeit nekad neesmu bijis. Garā jaunēkļa acīs iedegās izbrīnas dzirkstis, par vietu, ko mežs no viņa bija slē````. Ah, puikiņ... Vai Tu domā to cauro kabatu no kuras Tev viss pazūd? Večiņa piegāja pie akmens, kas atradās četru akmeņu lokā, nolika savu tarbu uz tā, avēra to vaļa. Notās plūda silta gaisma. Večiņa izņēma kristālu, kas mirdzēja uguns sārtā krāsā. Lūk kā es zinu, ka durvis atkal var atvērt. Ir atkal sākuši degt visi četri atslēgas dimanti. Viņa piegāja pie akmens, kas izskatījās pēc sasalušām liesmām un dimantu ielika tajā. Tad viņa atkal atvēra tarbu un tajā atkal laistījās gaisma. Viņa izņēma zaļu dimantu, kas izstaroja miera sajūtu un uzlika to uz akmens, kas izskatījās pēc koka lapas. Tā viņa rīkojās vēl divas reizes,vienreiz izņēma ūdens zilu dimantu un nolika to uz viļņveidīga akmens, otreiz izņēma pelēku dimatu un nolika uz piltuveida akmens. Večiņa, balstīdamās uz spieķīti, atgriezās pie akmens, kas atradās četru akmeņu vidū. Tikmēr puisis izsekoja katrai večiņas rīcībai līdz ar tādu aizrautību, kā mazs bērns, kas vēro kā pa pļavu lēkā sienāzis.
Un šiem astoņiem priekšmetiem vajadzētu atsaukt astoņu valdnieku manteniekus. Večiņa no tarbas izvilka astoņus medaljonus, kas izskatījās pilnīgi vienādi, bet uz katru bija cits gravējums. Viens drošsirdībai, viens varenībai, viens kaislei, viens ticībai, viens taisnīgumam, viens vadīšnai un viens spēkam. Večiņa uz akmens uzlika astoņus vareno valdieku medaļjonus, kas bija atstāti Emenā, kā atslēga durvīm, kas reiz var atkal atvērties. Piepeši visi četri dimanti iemirdzējās vēl spožāk, tie pārvērta akmeņus uz kuriem atradās. Sarkanā dimanta akmens pārvērtās par uguns virpuli, kas uzšāvās debesīs. Zaļā dimanta akmens, pārvērtās par milzīgu koku, kas devās tur pat kur uguns virpulis. Zilais dimants akmeni pārvērta par ūdens viļņiem, kas uzšāvās debesīs. Bet pelēkā dimanta akmens nu trakoja tornādo izskatā.
Tagad tikai jāgaida, bet lai nebūtu ilgi jāgaida... večiņa no jakas kabatas izvilka maisiņu un pagrāba zaļu pulverīti un uzbēra to uz astoņiem medaļjoniem. Tas viņiem liks ātrāk tikt pie tām ierīcēm, kas atkal ir atļavušas atvērt durvis. Večiņa pasmīnēja par savu labo ideju, tikmēr viss, kas bija uzšāvies debesīs, vairs nebija redzams. Kas tās par ierīcēm? Melnmatis pārtrauca klusumu.
Cik esmu novērojusi Zemi, tad tos zemieši sauc par datoriem. Večiņa sniedza kodolīgu atbildi.

OOOC Jums Jūsu tēli ir jāaizvada līdz datoriem! Par pārējo parūpēšos es (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif)

Šo rakstu rediģēja Darka: 21.02.2006 19:24

[Hikari]

Kaede nožāvājās. Šodiena bija bijusi smaga un grūra. Palūkojusies pa logu, sieviete nolēma, ka ir nedaudz jāatpūšas un piesēdās pie galda, uz kura stāvēja viņas jaunais dators. Plazmas monitoru apspīdēja vāra saules gaisma, kura spiedās iekšā pa logu. Ieslēgusi to, Kaede sāka gaidīt, kad viss iedarbosies.

ooc: Vēlams Tev būtu vairāk aprakstīt to, kas jādara mums, nevis to, ko dara tie visi pārējie, jo es vēlēsot, lai visi pieturētos pie viena laika, piem, vismaz uzraksti, vai ir vakars vai rīts un kādi ir laika apstākļī. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/wink.gif)

[Riame]

ooc: Piekrītu Rowenny.

Nemija sēdēja pie galda. Aiz loga spīdēja vāri saules stari un čivināja puntiņi, ēzdami no tur iekārtā barošanas trauka. Nemija palūkojās uz priekšu, kur, uz grīdas nolikst, stāvēja viņas portatīvais dators. Viņai to bieži vajadzēja kaut vai lai tikai pasērfotu internetā un atrastu vecos labos draugus un paziņas.

[Kira m.emo.ria]

Stella ienaaca savaa viesniicas numuraa un atkrita gultaa.. Vinjai jau saaka apnikt braukaat pa pasauli un taisiit to snolaadeetos celjojumu aprakstus.... Peec kaadas pusstundas... sieviete izvilka no somas portatiivo datoru un mirkli padomaajot saaka rakstiit....

[rudo lapu vilcēn...]

Izstaipījies Kalle pārlaida skatienu istabiņai. Negulētā nakts gatavojoties kārtējai ieskaitei bija nogurdinājusi ķermeni, bet ar to tā mocība vēl nebeidzās. Pēc pāris dienām vajadzēja profesoram nodot projekta darbu, kurš bija uzrakstīts, labi ja, pusē. Brīdi vēl pasteipījies, puisis devās pie grāmtplaukta. Izvilcis antīkās grieķijas filozofu rakstu izlasi, viņš nesteidzīgi soļoja uz galda pusi, pāršķirstīdams sējumu. Nolicis to uz galda, Kalle ķērās pie datora ieslēgšanas un sagatavošanas darbam.

[Darka]

Četri elementi vijās savā starpā, ar spēku, ātrumu, enerģiju - līdz viss no Emenas debesīm pazuda. Bet tai paša mirklī enerģija uzradās saulainu kalnu virsotnēs. Saules bērni spēlējās uz sniega virsmu, kas paātrināja četru elementu darbību, kas nu izskatījas kā rubīn sarkana lode. Tā virpuļoja gaisā, uzņemdama saules enerģiju un kļūdama lielāka, līdz sadalījās astoņās daļas un aizšāvās katra daļa savā virzienā.
Viena daļa nonāca pie kāda loga, izskatījās, ka tā vēro meiteni, kas aiz tā ieslēdz datoru ar plazmas monitoru. Tiklīdz dators ieslēdzās ap to izveidojās magnētiskais lauks, kas bija kā uzaicinājums mazajai, rubīnsarkanajai lodītei, traukties telpā, kurā atradās jaunā meitene. Tikusi iekšā telpā caur ventilācijas šahtu, tā nedaudz apstājās un ar sparu metās uz datora procesoru, kur arī palika. Bet uz datoru tā atstāja vīrusa iespaidu un uz jaunā plazmas ekrāna izmeta paziņojumu Jums ir pienācis pasts!
Otra daļa apstājās netālu no kādas putnu barotavas. Verotājam no malas liktos, ka tie rubīnsarkano lodīti biedē, bet tas ilgi neilga, lodīte traucās virsū putniem un tos iztrenkāja, līdz lēnām pietuvojās pie loga, aiz kura atradās jauna melnmate. Bumbiņa sajuta magnētisko lauku, kas staroja no portatīvā datora un atrada īsāko ceļu pie tā. Iekārtojusies ērtāk procesorā, tā uzmeta paziņojumu uz datora Jums ir pienācis pasts!
Trešā daļa nonāca kādā pilsētā. Par laimi to neviens nepamanīja, jo spožās pilsētas gaismas, lodīti padarīja nemanāmu. Tā apstājas pie kāda viesnīcas loga, aiz tā kāda spilkti ģērbtās drēbes sieviete iekrita gultā un likās pārgurusi. Lodīte puss stundu atradās aiz loga līdz tumšmate no somas izņēma portatīvo datoru. Tas lodītei lika salekties un, kā magnēts, to pievilināja datora procesors. Tā, caur kanalizāciju, atrada ceļu pie procesora un uz datora monitora parādījās uzraksts Jums pienācis pasts!
Ceturtā daļa uzradās pie kādas nelielas istabiņas loga. Aiz tā darbojās kāds jauns students, kas izskatījās nomocīts un pārguris, bet, lai gan valdīja nakts, un visi ļaudis savos namos gulēja, jauneklis paņēma grāmatu un nemaz nedevās uz gultas pusi, bet gan pie datora. Lodītei tas lika ietrīsēties. Un tiklīdz apkārt datoram parādījās magnētiskais lauks, tā ar sparu metās procesorā, un uz monitora uzmeta uzrakstu Jums ir pienācis pasts!
Daudzi ļaudis skatīdamies vakara ziņas, varēja vērot interesantu ziņu, par novērotiem astoņiem NLO tibetas kalnos, ko kasetē iemūžinājis, kāds vietējais mūks. Tas bija šausmīgi mūks pavērās kamerā astoņi nezināmi objekti aplidoja mani un veica dažādus eksperimentu. Valdība savukārt visu noliedz. Bet interesanti, kā gan slava mēdz bojāt cilvēkus, ka pat mūki sāk melot kameras priekšā...

ooc: paldies, par norādījumiem, centīšos tos ievērot. Ceru, ka turpmāk arī palīdzēsiet, jo šī ir mana pirmā spēle!!!

[Ika]

"Brr,, kārtējās NLO muļķības,"pikti noteica Ikars,izslēgdams televizoru. Gurdeniem soļiem viņš pārgāja otrā istabā un negribīgi ieslēdza datoru. Negribīgi,bet ko gan citu lai dara šai nolādētajā vientulībā? Tikai nekādu interneta sarunu. Pietiek. Pietiek ar šo atkarību. Viss. Nets atslēgts, tā vajag. Nekādu forumu,nekādu chatu,nekādu e-pastu! Lai tas viss te kalpo tikai mūzikai. Mūzika,vientulība,atmiņas ...

[rudo lapu vilcēn...]

Gaidot, kamēr ieslēgsies dators, puisis pārlasīja grāmatā atzxīmētās vietas. Darba bija daudz, taču pāris naktis, un tas projekta darbs būs gatavs. Kalle bija optimists.
Monitoram beidzot ieslēdzoties, puisis izdzirda smalku zvaniņu, kas vēstīja par e-pasta pienākšanu.
Pasts? Kalle nedaudz izbrīnījās. Laikam atkal kāds kursabiedrs lūgs izlīdzēt. gurdi novilcis, viņš nolika grāmatu malā un atvēra vēstuli.

[Kira m.emo.ria]

Stella bija aizdomaajusies bet tad ekraanaa kkas nomirgoja un paraadiijaas uzraksts Jums ir pienaacis pasts! Stella ilgi nedomaajot atveera to..

[Eņģeļu gūstekne]

Andžela sēdēja sawā istabā waren jautrā omā, procesors mazliet kaitinoši rūca, bet tas nespēja sabojāt meitenes jautro noskaņojumu. Viņa izwilka no somas žurnālu "Jaunākās anomāliju ziņas." Andželai patika pasmieties par aptrakušajiem zinātniekiem kuri tik ļoti gribēja uzspiest NLO uzlidojumus, atwērusi 7.lpp viņa pārlaida skatienu kāda mūka foto kurš presei bija stāstījis par 8 dīvainiem NLO -Smieklīgi! Un es domāju, ka wismaz mūki spēs saglabāt veselo saprātu...-aizwērusi žurnālu Andžela piecēlās un atwēra logu lai telpā ienāktu gaiss...

[Mākoņkaķis Aurēl...]

OOC:Neliela piezīmīte... (man patīk piekasīties) Mūks + Kasete/ elektroierīce?! (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/blink_a.gif)

Boring...boring... Ko gan tie zinātnieki dara, ka neizdomā, kā aizvadīt zīmējumus pa taisno datorā?! Vita sēdēja pie datora, vērdamās mākslīgajās "tālajās, zilajās" kārtēja ilustrācija bija gatava, un meitene jau gaidīja kārtējo lūgumu vairs nezīmēt. Kāpēc visi viņu atraidīja? Kāpēc lielākajai daļai cilvēku nepatika, kā viņa zīmē? Visas tās 'sīko detaļu' un 'galveno varoni nemaz nevar redzēt!' un 'neglīto ķermeņu' padarīšanas vienkārši bojāja meitenes nervus.
Vai ar mani kādreiz arī atgadīsies kaut kas interesantāks? Sieviete aizvēra acis, ilgodamās pēc siltas kafijas tases. Žēl vienīgi tā, ka kafija bija beigusies.

Šo rakstu rediģēja TaureņmeiteneAur': 26.02.2006 11:39

[Darka]

Tiklīdz Kalle atvēra e-pastu, uz monetora uzmetās sarkana lodīte. Tā, triecās pa monetora ekrānu, līdz apstājās tieši ekrāna centrā. Bet tad tā sāka griezties ap savu asi, līdz pārvērtās par pirmo, ko pamanīja monitora priekšā - miniatūru Kalli, kas nu māja no monitora iekšpuses orģinālam. Mazais Kalle virināja muti, bet skaņa nebija, tikai parādījās uzraksts: Sveicināts, Kalle! Dodu ziņu, ka beidzot ir radusies iespēja Jums saņemt mantojumu. Vai Jūs to vēlaties? Un uzleca divi vārdi Jā un Nē, kuri mirgoja rubīnsarkanā krāsā. Bet, kas bija pats interesantākais, pat, ja Kalle būtu vēlējies uzpiest "nē", šis vārds izvairītos no bultiņas, kas draudīgi tuvotos viņu saspiest.
Arī Stellas ekrānā uzradās lodīte, kas drīz pārvērtās par miniatūru Stellu. Sveicināta, Stella! Dodu ziņu, ka beidzot ir radusies iespēja Jums saņemt mantojumu. Vai Jūs to vēlaties? Parādījās arī divi atbilžu varianti, no kuriem viens izvairījās no kursora.
Piektā lodīte atradās pie kāda loga, aiz tā atradās kāda jauna meitene ar gariem tumšiem matiem. Viņa lasīja žurnālu vai vismaz to pārskatīja. Lodīte iemuka krūmos, kad meitene atvēra logu Tas lodītei bija kā ielūgums, ieperināties jaunietes procesorā un atsūtīt vēstuli. Jums ir pienācis pasts!
Sestā lodīte ilgi laiku nekavēdama, nonāca kādas rudmates istabā. Tā vēroja jauno sievieti no laba attāluma un tiklīdz viņa aizvēra acis, ar sekundes simdaļas apdomāšanos, ieskrēja procesorā. Jums ir pienācis pasts!

[Eņģeļu gūstekne]

Andžela nopūtās un piegājusi pie datora atwēra wēstuli.. -kurš tad ir atcerējies par manu eksistenci?-

[Darka]

Tiklīdz Andžela atvēra vēstuli, monitorā ielēca rubīnsārtā lodīte. Tā nedaudz pariņķoja ekrānā, un no iekšpuses pielipa pie ekrāna, līdz pārveidoja savu izskatu par nelielu, sprīža lieluma, Andželu. Tā pamāja orģinālam, virināja savu mazo mutīti unuz ekrāna uzradās uzraksts. Sveicināta, Andžela! Dodu ziņu, ka beidzot ir radusies iespēja Jums saņemt mantojumu. Vai Jūs to vēlaties? Un ekrāna labajā pusē uzradās pulsējoš Jā, bet kreisajā identisks Nē. Bet arī šim "Nē" ir paniskas bailes no kursora, kurš draudīgi slīdēja tam garām.

[Mākoņkaķis Aurēl...]

-Kas?-
Kā no sapņa uzmodusies, Vita aplūkoja ekrānu. Ieslēgtais skaņas signāls signalizēja godam, bet šik mazajam pīkstienam meitene veltīja tikai īgnu skatienu.
Pienācis pasts - jeb atteikums. Bet varbūt tomēr...? Ar krāsainajiem zīmuļiem aprotātā pelīte ne atradās viņas plaukstā, bet uz zilganbaltā ekrāna kursors mainīja savu atrašanās vietu.
"atvērt"
-Es ceru, ka tas būs raksts, ka manus darbus pieņems... Citādi jau nevar. Kaut kam ir jāmainās... -
Vita drūmā balsī uzrunāja nedzīvo kasti, kura saucās ekrāns.

[Eņģeļu gūstekne]

Andžela bija mazlietiņ šokēta par šo joku un pie sewis pukojās par to, ka uz nē kursors wnk newarēja trāpīt... beigu beigās Andželai nācās nospiest Jā...

[Kira m.emo.ria]

Stella izbriiniiti sarauca uzacis... Ko tas nozīmē? Vinja neveiksmiigi meegjinaaja noklikshkjinaat uz vaarda "nē" bet tas visu laiku izvairiijaas Beigu beigās Stellai tas apnika un vinja tomeer noklikshkjinaaja uz "Jaa"...

[rudo lapu vilcēn...]

Kalle jutās pamatīgi apmulsis ieraugor savu miniaturizēto es uz datora ekrāna. Tas kāds vīruss? viņš nomurmināja. Kad vMiniatūrais Kalle šķiet sveicinājās un ievaicājās par mantojumu, lielais Kalle apmulsa vēl vairāk. Par kādu mantojumu ir runa?
Saraucis pieri viņš brīdi vērās ekrānjā, bet tad vairākkārt nospieda Esc pogu uz klaviatūras. Nekas nenotika. Tas sāka puisi kaitināt. Uzbliezis ENTER, viņšd giadija, kas būs tālāk.

[Hikari]

Kaede nožāvājās un sākotnēji nemaz nepamanīja to, kas mirgoja uz viņas datora ekrāna. Tikai pēc kādām pāris minūtēm sieviete saprata, ka kaut kas nav kārtībā un, pavērusi acis, uzlūkoja savu plazmas monitoru un pārsteigumā palūkojās uz ekrānā redzamo uzrakstu. Ko gan tas viss vēl nozīmē?! viņa neapmierināti jautāja.

[Darka]

Tiklīdz Vita uzspieda uz pasta zīmītes, uz viņas ekrāna uzleca dzīvespriecīga bumbinja, kas drīz vien mainīja savu izskatu un pārvērtās par mazo Vitas dubultnieci, kas nedaudz kautrīgi pasmaidīja. Uz ekrāna parādījās teksts: Sveicināta, Vita! Dodu ziņu, ka beidzot ir radusies iespēja Jums saņemt mantojumu. Vai Jūs to vēlaties?
Andželas monitorā esošā dvīnīte atkal pārvērtās par rubīnsarkano lodīti, kas kļuva lielāka, līdz nespēdama ietilpt vairs monitora ekrānā, vienkārši, iznāca no tā. Jauno meiteni apņēma patīkama siltuma sajūta. Apkārt sāka smaržot pēc ķiršiem, vasaras un sapņiem... Lodīte apņēma katru viņas šūnu. Viss apkārt nu bija vērojams, kā caur sārtu miglu. No ārpuses varēja pamanīt zibšņus, kas ik pa brīdim kaut kur ietriecās. Bet tad bumbiņa atkal sarāvās, bet kas bija pats interesantākais - sarāvās arī Andžela. Un bumbiņa, ieguvusi iepriekšējās formas, aizlidoja. Garām pašāvās ēkas, jūras, meži līdz bumbiņa atradu ceļu līdz kalniem. Tur viņu sagaidīja vēl trīs lodītes, kurās atradās Kaeda, Kalle un Stella - viņus bija piemeklējuši līdzīgi notikumi.

[Mākoņkaķis Aurēl...]

- kas, pie... -
Drūmi nomurminājusi, un saraukusi uzacis, Vita gribēja jau uzspiest uz "jā", kad kā ar bomi pa viņas prātu iezvēlās ikgadējās pamācības "nelaid vīrusus kompjos". Bet otra podziņa acīmredzami negribēja tikt nospiesta, tāpēc, padomājusi, ka tik gudrs hakeris vēl nav redzēts un tas būtu pārāk labi hakerim ko tādu izdomāt, lai būtu patiesība, sieviete pavisam vienkārši nolēma pamuļķoties un nospiest "jā". Galu galā, neviens viņas rads nebija miris šogad un varbūt tas bija kāda drauga joks?

Šo rakstu rediģēja TaureņmeiteneAur': 07.03.2006 16:45

[Riame]

Nemija nesaprašanā lūkojās uz ekrānuu. Cik savādi, viņa pie sevis nodomāja, jo uz tā vēl pirms brīža nekā nebija un nu jau parādījās uzraksts, ka pienācis pasts. Tā taču parasti nekas nemēdza negaidīti izlēkt ārā. Apjukusi meitene uzklikšķināja uz vārda un gaidīja, kas nu būs tālāk.

[rudo lapu vilcēn...]

Ja tas joks uzkārs kompi un izdzēsīs manu darbu.. Kalle nomurmināja gaidot.
Kas te.... viņš nepaspēja pabeigt teikumu, kad lodīte izkāpa laukā no datora ekrāna. Ķermeni pārņema siltums un apkārtne kļuva sarkanīga Kā caur kursabiedras brūnajām saulenēm, tikai izteiktāk. viņš nodomāja veroties savādajā apkārtnē, kas pēkšņi šavās garām. Savāda gan tā gluži nebija, vienkārši caur sārto miglu naksnīgās pilsētas ielas un pēc tām garām skrejošais šķita savāds.
Priekšā sāka iznirt kalni un Kale samanīja vēl dažas, cik tieši viņš šobrīd nevarēja pateikt, lodītes, kas ''skiet šavās tieši tai pašā virzienā, kur šobrīd viņš.

[Kira m.emo.ria]

Stella bija tikai vērojusi šo lodīti kas kļuva lielāka, izliida no datora un apnjeema meiteni... Stellai šametās jocīgi ap dūšu, bet tad jau viņa lodītē šāvās prom...

[Eņģeļu gūstekne]

ēm, Andžela saminstinājās redzot, ka lodīte spraucās ārā no monitora taču sprukt nebija kur, kad lodīte apņēma meiteni wiņa gribēja iespiegties, bet sajūta bija patīkama un ne skaņa nenāca pār lūpām... pie sewis lietodama necenzētus vārdus meitene sarāvās un nu bija lodītē iekšā un ceļoja k-kur līdz ieraudzīja kalnus un vēl pāris tādas pašas lodītes

[Darka]

No Vitas ekrāna izpraucās lodīte, kas apņēma viņu ar patīkamu siltumu un vasarīgu ķiršu aromātu. Izjūtas bija pasakainas līdz palēnām bubinja atkal sarāvās un līdz ar viņu arī Vita. Jau pēc mirkļa viņa atradās kalnos, kur jau atradās citas lodītes, kas draiskulīgi riņķoja viena ap otru.
Uz Nemijas ekrāna izleca lodīte, kas nedaudz uzjautrinādamies par kursoru, riņķoja ap to. Bet tad tā lēnām zaudēja savus apveidus, līdz pie ekrāna ar mazu rociņu piesita Nemijas līdziniece. Uz ekrānu uzradās uzrakstsSveicināta, Nemija! Dodu ziņu, ka beidzot ir radusies iespēja Jums saņemt mantojumu. Vai Jūs to vēlaties? Un katrā pusē ekrānam uzmetās Jā vai Nē. Bet Nē nemaz negrasījās doties rokās kursora bultiņai, kas virzījās tā virzienā.

ooc: Nedaudz pacietības, lai atlido pēc iespējas vairāk lodīšu!

[Darka]

ooc: Nedaudz patinu spēli uz priekšu.

Pagāj pārs stundas kopš izsaukšanas brīža, jaunais puisis bija iesnaudies zem kādas ozola lapotnes. Savukārt večiņa nebija ne acis aizvērusi Kaut viņi paspētu līdz saullēktam... Viņas domas bija pie varoņiem, ko viņa tik ilgi gaidīja. Debes mala bija iekrāsojusies sarkanīgā krāsā, kas liecināja vienu, saulēkts vairs nev aiz kalniem. (Nu ja gribam būt precīsi tad ir gan aiz kalniem, bet šoreiz tas bija domāts, kā salīdzinājums)
Piepeši vēl tumšajās debesīs, kaut kas uzzibsnīja. Večiņa palūkojās augšupt, bet neko nemanīja. Otrs zibsnis, jau bīja daudz reālāks, bet trešais līdz sev atnesa astoņas lodīte. Tuvojoties zemei tās pieauga lielākas, līdz cilvēki kas atradās tajās bija atguvuši ierastos lielumus. Večiņa paņēma savu spieķi un meta jaunekļa virzienā. Precīzi! Nūja trāpīja pa jaunēkļa galvu Kas notiek? Viņš salēcās un palūkojās visriņķī.
Viņi ir klāt! Ar večiņas vārdiem astoņās lodītes skāra zemi un pārplīsa, kā ziepju burbulis. Rozā miglas ielenkti viņu priekšā stāvēja astoņi mantenieki - varoņi.
Esiet sveicināti Emenā! Večiņāi skaidri izteica šos vārdus un dziļi ieslīka ceļos. Viņai līdzās uzradās puisis pasniedza spieķi un noliecās vēl zemāk.

[Eņģeļu gūstekne]

Andžela atjēdzās pirmā viņā bija šokā tā ir kaut kāda jauna medicīniska ilūzija kaut kādu zāļu sekas, varbūt halucinācijas viņa tā īsti nesaprata kas notiek un kur pie velna viņa atrodās tad viņa pamanīja veco sievieti un puisi... viņi abi bija noliekušies kā viduslaiku filmās. Es... es ļoti atvainojos, bet jūs varētu man apstiprināt manu teoriju, ka es tagad esmu aizmigusi un šis ir nereāls sapnis Andžela neveikli pasmaidīja un no uztraukuma atglauda melnos matus

[Darka]

Sirmgalve pavērās jaunajā meitenē, kas viņu bija uzrunājusi Ah jaunkudz šis nav sapnis Jūs esat ieradušies saņemt savu mantojumu. Večiņa piecēlās Ļaujiet stādīties priekšā - esmu Argeda no Sermuļu dzimtas. Večiņa ieliecās tik dziļi cik ļāva viņas vecā un slimā mugura. Viņa kādu laiciņu nekustējās un tad ar spieķi atkal iebelza jauneklim, kas bija savas acis piekalis jaunajai meitenei.
Ah... Mani sauc Lestards no Grīviju dzimtas. Viņš ietupās ļoti zemu ceļos, jo viņa mugura nebija ne cietusi no uzbrukumiem, ne kļuvusi veca.
Un vai drīkstam mēs uzzināt kā Jūs visus dēvēt? večiņa atkal bija iztaisnojusies. Viņa pavirzijās pie medaļoniem, kas stāvēja uz akmens. Un uzmeta tiem acis.

[Eņģeļu gūstekne]

Es esmu Andžela Darka ļoti patīkami nedroši ierunājās Andžela un tad pameta skatienu uz pārējiem tas tik tiešām naw sapnis, bet kā mēs te īsti nokļuvām un kas ir tas mantojums? Andžela atkal noskatīja te sievieti, te vīrieti viņas acu skatiens pavisam netīšām pakawējās nepieklājīgi ilgi pie vīrieša un viņa nosarka

[Kira m.emo.ria]

Stella bija staaveejusi un taa sakot domaas visu laiku laadeedamies Zinu viņi atkal mani izjokojuši... Bet šoreiz tas jau ir par traku Tad viņa pēkšņi izspēra atbildi uz večiņas jautājumu Stella viņai viss notiekošais nebija pa prātam un sieviete bija gatava spert zemes gaisā.

[Darka]

Večiņa paņēma vienu amuletu un ar smaidu uz lūpām piegāja pie Stellas. Ah šī degsme... Velme izcelties... Velme būt labākajai... viņā noglāstīja Stellas seju. Argedas acīs bija jaušamas prieka asaras Pēc visiem šiem gadiem Jūsu asinīs var just viņu burvību, spēku, varu, drošsirdību un daili ar šo teikumu viņa pārlaida acis pāri astoņiem manteniekiem un tad atkal pievērsās Stellai. Viņa nedaudz pacēlās pirkstgalos un uzkāra medaljonu, kas iemirdzējās spilkti sarkanā krāsā.
Večiņa palūkojās uz Lestardu, viņš acumirklī sniedzās pēc otra medaljona. Vai šo? Viņš parādīja medaljoņu ar zaļu rubīnu. Večiņā tikai pamāja ar galvu. Saņēmusi medaljonu viņa pievērsās Andželai Skaistums... Tu esi tik pat skaista kā viņa. Tev ir tik pat skaista dvēsele, kā viņai. Večiņa uzkarināja medaljonu, kas iemirdzējās koši zaļā krāsā. Jūs nokļuvāt šeit asinsbalss saukti un mantojumua daļu Jūs drīz atgūsiet un iepazīsiet. Večiņa noslēpumaini pasmaidīja un gaidīja, kad pārējie stādīsies priekšā.

[Kira m.emo.ria]

Stella apstulbusi stāvēja un viņas domas, ka notiekošais ir kāda izjokošana strauji dzisa. Stella paņēma rokās medaljonu un aplūkoja... Nē viņi noteikti nebūs šitā pūl'jušies, lai mani izjokotu Stellas cerības pavisam izgaisa... Vai drīkstu uzdot jautājumu? Stella iesāka, bet tad iedomājās ... Protams ka varu... Par kādu asinsbalsi jūs runājat? un kādu mantojumu? Es justos pateicīga, ja viss nebūtu tik mīklaini... Un jūs izstāstītu kas šeit īsti notiek?

[Darka]

Argeda mīloši uzsmaidīja Stellai Jūs varat jautāt visu ko vēlaties, bet ne vienmēr Jūs gūsiet atbildi. Večiņa pavirzījās tuvāk Stellai. Bet tā kā Jūs esat tikai tagad ieradušies tad nelielu apgaismību jūs esat pelnījuši. viņas acis pārlaidās pāri visiem klātesošajiem Jūsu senči - mūsu pasaules valdnieki, Jums atstāja mantojumu, kas pienākas tikai Jums. Daudzi centās tos iegūt, bet asins balsis nevar piemānīt. Večiņa atkal apklusa Jūsu mantojums slēpjas šai lietiņās večiņa paņēma medaljonu ar zilu safīru.

[Kira m.emo.ria]

Stella vēl aizvien bija noskaņota skeptiski. Pieņemsim, ka viss šeit patiešām notiek pa īstam viņa sev domās noteica... bet Stellā radās ziņkāre... Mani seņči ir bijuši valdnieki? Es to nojautu... viņai nejaušām izspruka.. Bet tad viņa palūkojās uz medaljonu... Jūs teicāt, ka mūsu mantojums slēpjas šajos te? Bāc! Kāda vilšanās! Seņči valdnieki un nevarēja atstāt vairāk... Phee... Saprotams Stella kā jau vienmēr vispirms iedomājās par naudu.. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/tongue.gif)

[Darka]

Večiņa palūkojās uz Stellu, kas izskatījās nedaudz vīlusies. Nē viņi Jums atstāja daudz ko citu varu, zemi, cieņu un naudu gluži kā domas nolasījusi večiņa turpināja un katrs šis nieciņš Jums dos iespēju atgūt pārējo mantojumu, ko sen viņiem atņēma. Večiņa noskuma par atmiņām, kas viņu pārņēma par nelāgo pagātni. Katrs šis medaljons slēpj to varu, kas piederēja katram valdniekam, kopā izveidojot neuzvaramu spēku. Piemēram tavs Stella slēpj uguns spēku.

[Kira m.emo.ria]

Stella ieinteresējās vēl vairāk. uguns spēku viņa domās atkārtoja kā tas izpaužas? viņa ņejaušām izspēra... bet tad saprata, ka atkal ir uzdarbojies ieradums... teikt visu, kas ir uz mēles... Pat nepadomājot kā tas izklausās.

[Eņģeļu gūstekne]

Andžela nedaudz notrīsēja zaļā bija viņās mīļākā krāsa viņa pati neapzinādamās sažņaudza medaljonu rokā Andžela bija dzirdējusi daudz komplimentu par izskatu, bet večiņas wārdi nedaudz apmulsināja par kādu skaistumu un valdniekiem jūs runājat? šīs mīklas mani dara ziņkārīgu Ak dievs kurš man liek visu šo teikt es parasti apdomājos un tikai tad daru šoreiz laikam sanāk otrādi meitene bija apmulsusi, bet kā topošais ārsts pie tam ķirurgs viņa apzinājās ka wiņai ir jāsaglabā miers un pārliecība... un viņa iztaujāja večiņu wai wīrieti kurš nu atbildēs kā pacientu kuram īsti newar noteikt kas noticis

[Darka]

Večiņa atkal pievērsās Stellai ar vēl lielāku smaidu uz lūpām Tu es ziņkārīga un izsaki savas domas. Tas nav slikti, bet Tavu senci tas pazudināja. Viņa palūkojās uzpārējiem klātesošajiem, kas stāvēja kā ūdeni mutē ieņēmuši. Dīvainā kārtā arī Lestards stāvēja kā miets. Izskatījās, ka viņš uzmanīgi klausās, bet tad večiņa pamanīja, ka viņš nebija acis atrāvis no skaistās Andželas.
Bet tā kā man šodien ir labs garastāvoklis - uguns spēks piemita Tavam sencim Spartakam. Viņa varā bija iegūt uguni ar domu spēku vien. Viņš kontrolēja to sākot no pavarda uguns un beidzot ar postošiem uguns grēkiem. Večiņa apklusa un izskatījās kā atkal iegrimusi domās Bet Tavā gadījumā pagaidām šī spēja aprobežojas ar sveces liesmu. Bet ar laiku tas mainīsies. Večiņa palūkojās uz pārējiem.
Tavā gadījumā es runāju par skaistāko no valdniecēm par Kleopatru večiņa pievērsās Andželai Tava medaljona īpašniece bija daiļa un valdzinoša. Viņa zināja, ko sagaidīt no citiem, jo viņas spēja bija nākotnes paredzēšana un domu nolasīšana. Ar laiku šīs spējas Tevi pašas atradīs.


Šo rakstu rediģēja Darka: 24.03.2006 13:57

[Eņģeļu gūstekne]

Andžela pavēra muti Kleopatra Ēģiptes princese? neticami... un domu lasīšana tas izklausās waren dīvaini, bet varbūt es pat tam varētu noticēt ne jau tā skaistuma ziņā, bet gan tādēļ ka Ēģiptē tika izgudroti pirmie īstie ārstniecības līdzekļi jau atkal šī meitene pievērsās medicīnai smieklīgi...

Šo rakstu rediģēja eXplode: 24.03.2006 14:05

[rudo lapu vilcēn...]

Kalle apstulbis notupās un pieskŗās zemei. Pēkšņi viņš bija atapies kādā vietā, pēc apkārtnes spriežot-meža vidū, un viņam blakus stāvēja cilvēki, kurus puisis redzēja pirmo reizi mūžā. Es laikam esmu iesnaudies pie kompja. Tas nozīmē nevajag mācīties pa naktīm. Kalle nodomāja un sev ieknieba. Au, viņš nočukstēja un paraudzījās apkārt, Nekas nebija mainījies, tātad, viņš vēl aizvien atradās tepat.
Nedaudz paberzējis kniebiena vietu, viņš pievērsās pārējo apskatei. Šeit šķiet viņus bija gaidījusi kāda večiņa ar puisi, kas runāja par to pašu mistisko mantojumu, kuru datorā redzētais dubultnieks.
Es atvainojos, ka pārtraucu, bet man nav skaidrs iemesls kādēļ tagad jūs mums piedāvājat šo iespēju. Man pēc divām dienām jānodod kursa darbs, kas vēl jāpabeidz. viņš vērsāspie večiņas, kas bija st`dījusies priekšā kā kautkāda Argeda.

[Darka]

Večiņa ciešāk satvēra rokās esošo medaljonu un piegāja pie puiša, kas nepārprotami neuztraucās par šo situāciju, bet gan par sekām Un Tu večiņa vērsās pie Kalles, viņa uzlika rokas uz viņa pleciem un pielieca viņu zemāk, līdz medaljons arī atrada vietu uz viņa krūtīm. Tas iemantoja maigi zilu toni Un Tu uztraucies par sekām, cik raksturīgi Tavām asinīm. Bet nebaidies visam, kam bija nozīme tai pasaulē, nav vairs nozīmes šeit.
Večiņa atkal pievērsās Andželai Ēģiptes princese? Nē mana dārgā Emenas karaliene.

[Eņģeļu gūstekne]

Labi kaut wai bet kas īsti ir Emena un vispār es pietiekoši pārvaldu visu kas saistīts ar medicīnu lai apzinātos ko es runāju un Kleopatra nāk no Ēģiptes!!! Andžela spītīgi iebilda, bet uz beigām saminstinājās ieraugot vīrieša skatienu kurš wēljoprojām bija piekalts viņai

[rudo lapu vilcēn...]

Man tam ir vēl pietiekami liela nozīme. Nenododot darbu es iegūstu nesekmīgu atzīmi un zaudēju vietu budžeta grupā. Man mācības ir pietiekoši svarīgas, jo man nav nekādas īpašas vēlēšanās atlikušo mūžu nostrādāt piesmēķētā interneta kafejnīcā par kasieri. Kalle sarauca pieri. Un kas šis tāds? viņš iejautājās, paņemdams pirkstos medaljonu un to nopētīdams.

[Darka]

Večiņa nekad nbūtu domājusi, ka Zeme viņus būs pārvērtusi par tādiem matreālistiem Mans dārgais pirms uzdod jautājumus vai Tu nestādītos priekšā? Večiņa garlaikoti novilka - matreālā puse viņu garlaikoja. Tici man uz šīs pasaules Tu neatradīsi nevienu interneta kafejnīcu, kurā strādāt, bet Tev namz nebūs nepieciešams, jo Tu esi Ričarda Lauvas sirds mantenieks.
Večiņa aizgāja pie akmens un paņēma vēl vienu medaljonu, kas bija rotāts ar oranžiem akmentiņiem. Emena ir šī vieta, kur atrodaties pašlaik. Bet konkrētāk es pastāstīšu kad saņems pārējie savus mantojumus un nonāksim drošākā vietā, jo saullēkts ļoti strauji tuvojas.
Beidzot Lestards novērsās no jaunās meitenes, kas viņu apbūra ar savu izskatu. Viņš pievērsās kalniem aiz kuriem debes mala kļuva sarkana.

[rudo lapu vilcēn...]

Materiālists? Kalle uz mirkli apstulba. Viņu pirmoreizi par tādu nosauca. Šis paziņojums viņu pārsteidza vairāk kā tas, ka viņš ir Ričarda Lauvassirds mantinieks, ko večiņa minēja uzreiz pēc tam.
Es vienkārši cenšos būt reāls. Lai gan no realitātes šeit šķiet nekas daudz nav. Kalle atguva cīņas sparu. Mans vards ir Kalle. Un es vēļētos zināt kādēļ saullēktam ir tāda nozīme?
Kurā pasaules malā gan esmu nogrūsts? Nesen bija vien 23. viņš aizdomājās.

[Eņģeļu gūstekne]

Jā skaisti bet kāds sakars te ir saullēktam? Andžela jau atkal pievērsās pie formāli lietišķa ārsta toņa viņa patiesi jau gāja swiestā visa dzīvokļa siena noklāta ar grāmatplauktiem kuros rindojās simtiem grāmatas par medicīnu tas naw normāli

[Darka]

Večiņa pievērsās atkal puisim Sākumā es atbildēšu uz Tavu pirmo jautājumu. Šitas, kā Tu nosauci medaljonu ir Tava mantojuma atslēga. Tavs sencis bija drošsirdīgs varonis, kas nekad nevienu neieveda postā, bet gan izveda no tā. Tādējādi izdziedinot noklīdušas dvēseles un miesas. Tavs mantojums ir dziedināšana un gaismas saskatīšana pat tad, kad liekas ceļa vairs nav. Bet pagaidām, skatoties uz Tevi es redzu, ka Tu pat nebūtu spējīgs izdziedināt saskrāpeta kaķa skrabu. Pēdējā teikumā večiņa likā ļoti nokaitināta. Viņas pacietības mērs bija beidzies.
Tad jaunais Lestards iznāca tuvāk manteniekiem Saullēktā ir vieglāk saskatīt dumpiniekus, kas izgājuši no saviem patvērumiem. Viņa maigā bals centās atbildēt uz Kalles jautājumu, bet tad viņa skats atkal pievērsās Andželai.

[rudo lapu vilcēn...]

Kalle grasījās jau izgrūst, "Ļoti laipni no jūsu puses", bet apvaldījās. Viņam nebija īpašas velmes salekties ar šiem cilvēkiem, kas kaut kādā veidā bija viņus dabūjuši šurp. In tas nav sapnis. Bet kas tad tas ir, ja ne sapnis? Pēc realitātes neizskatās.
Pēc visa dzirdētā spriežot mēs atrodamies kaut kādā vietā ar noasaukumu Emena un es esmu Ričarda Lauvassirds mantinieks. Bet kā? Man šķita šī valdnieka dzimtaskoks ved citā virzienā, bet pastāv arī eispēja neskaitāmo juku gadu laikā šim tam noklīst no ceļa, kas iepriekš parādīts. Lai vai kā, tagad esmu šeit un izskatās, ka kursa darbs paliek pagātnei.
Bet kāds te sakars ar dumpiniekiem? Kalle domās vieca diezgan garu monologu.
Es atvainojos, bet kāds šeit sakars ar dumpiniekiem un kādiem dumpiniekiem? Pret kādu varu tsacēlušmies? viņš vērsās pie puiša, kas bija viņam atbildējis. Sirdī iezagāzs nemiers un nevilšus arī puiša skatiens pievērsās kalniem. Ko šeit mums nesīs rīts?

[Darka]

Puisis jau grasījās izklāstīt visu par dumpeniekiem, kad večiņa viņu apturēja Šo stāstu es jums pastāstīšu personīgi, kad nonāksim drošākā vietā. Večiņa iemeta medaljonu savā somā vienu pēc otra. Pārējie mantojumu saņems tad, kad iepazīstinās ar sevi. Viņa iznīcinoši paskatījas uz katru no manteniekiem. Bet nu mēs iesim prom no šejienes. Un ieteiktu sekot mums abiem. Večiņa paņēma spieķi un virzījās prom uzmetot skatu, kas nozīmēje - sekojiet.

[Eņģeļu gūstekne]

Andžela apzinādamās ka šī siewiete noteikti no šīs wietas saprot wairāk kā wiņa nedroši sekoja galwā maisījās stulbas domas tad wiņa paņēma rokā medaļjonu un sažņaudza to... kas notiks tālāk es gribu kļūt par kvalificētu un labu mediķi bet šis pawērsiens visu izjauks es gribu kāpt pa karjeras kāpnēm gribu palīdzēt cilwēkiem atklāt jaunas slimības un iekļūt wēsturē

[rudo lapu vilcēn...]

Lai notiek pēc jūsu prāta. kKalle nomurmināja un sekoja abiem, kas šķiet šeit uzdevās par galvenajiem.
Mēs esam šeit, bet ar kādu mērķi? Atgūt kādu noslēpumainu mantojumu. Mēs vairāmies no saules, jo tā vieglāk atrast nodevējus. Vai mēs esam nodevēji? Bet kā, kā tas iespējams? Es tikko atrados savā istabā un atvēru pastu. Nu es esmu šeit un dodos līdzi kādai večai un jauneklim, kurus šķiet meklē un līdz ar viņiem šķiet arī mūs, pārējos, kuri šeit ieradušies un ar kuriem es tiekos pirmoreizi mūžā. soļojot Kalle pina savu monolou.

[Mākoņkaķis Aurēl...]

Viss, ko Vita varēja izdabūt pār lūpām, kad mierīgā un glāstošā sajūta pazuda, bija apslāpēts kliedziens, un klusums.
Kas, te ir? Vai marihuāna? Vai radiācija? Nu, kāpēc man vajadzēja būt pie tā sasodītā kompja?! Norijusi apmulsuma kamolu kaklā, meitene izdabūja klusu čukstienu.
-Vita. Un lūdzu,... Ai, nekas. -
It kā nebūtu dzirdējusi neko no vecenītes teiktā, un darītā, baltmate grasījās apjautāt jau uzdotos jautājumus, kad saprata, mātes mācīto - ja tevi nolaupa, necenties sakaitināt nolaupītājus.

[Darka]

Večiņa apstājās un pavērsās pret meiteni ar nedabīgi gaišajiem matiem. Večiņa pabāza roku somā un izvilka medaljonu ar baltu safīru. Viņa lēnām piegāja klāt pie meitenes un uzkāra medaljonu. Tas izstaroja gaišumu Man prieks iepazīties ar Tevi Vita. Tavs mantojums nāk no paša sirds šķīstākā cilvēka gan zemes virsū, gan Emenas. Un Žana d Arka mantojumā Tev atstāja savu spēju sajust cilvēku sāpes un vienlaicīgi pārvaldīt visa dzīvības sākumu ūdeni
Viņas balss bija atguvusi mieru un pazemību, bet tad tā atkal izmainījās Bet nu sekojiet man, janu vienīgi vel kāds vēlas ko bilst. Večiņa pārlaida ledainu skatu četriem manteniekeim, kas acīm redzot no piedzīvotā nebija atguvuši valodas spējas.

[Mākoņkaķis Aurēl...]

Nu viss bija kā sapnī. Kāda nezināma izcelsmes vecenīte (?) vienkārši pieiet pie viņas, un uzkar kaklā kaut kādu tikpat nezināmas izcelsmes kaklarotu, kura Vitas samaitātajā prātā izraisa bailes no nožņaugšanas. Bet tad, kad rokas tika atlaistas, viņa sajutās tā pa īstam brīva, pavisam pavisam brīva, un, iztaisnojusi plecu, sieviete jau gaišākā un spēcīgākā balsī ierunājās.
-Atvainojiet, cienītā, bet cik ilgi mēs būsim ceļā? Un, vai... vai Žanna D'arka arī bija kāda no.... Mm, šejieniete? -
Brīvības sajūta atkāpās, dodot priekšroku iekaltajai etiķetei. Sirds škīsta un ūdens pārvaldīšana...? Pag, pag, ja šis ir tik lielisks sapnis, tad es nedrīkstu pamosties! Jādzīvo! Un, atceroties uz Zemes vērotajās grāmatās un gleznās un filmās attēloto, Vita ievēlējās redzēt kādu pierādījumu. Kaut vai mazu, bet tomēr - lai zinātu, vai šis ir tikai sapnis,vai vēl ļaunāk, ka murgs? Visiem murgiem ir jauks sākums...

Šo rakstu rediģēja TaureņmeiteneAur': 24.03.2006 19:10

[Eņģeļu gūstekne]

Andžela bija tā wairāk vai mazāk nolēmusi neklusēt un galu galā ierunājās lai gan nedroši, bet tomēr warbūt mēs tā kā varētu kaut nedaudz apspiest šo smacīgo gaisotni un izturēties mazlietiņ brīvāk es domāju ka tad visiem paliks vieglāk un arī sirds pēc šāda tā teikt pārdzīvojuma būs pateicīga ja mēs uzturēsim kaut nelielu sarunu un atslābināsim nervu sistēmu ar sarunām viņa cerēja ka nevienam nebūs iebildumu bet pārcilājusi domās tikko izteiktos vārdus viņa pie sevis nolamājās kāpēc man wienmēr pa vidu jāiestarpina kaut kas saistībā ar medicīnu atslābsti tač saulīt!!!

[Darka]

Bingo! Večiņa bija nokaitināta. Es nekad nebūtu iedomājusies, ka viņi būs tik ļoti... tik ļoti pārzemjojušies. Bet nekas, kad nonāksim galā, tad es viņiem visu izstāstīšu. Visu Emenas vēsturi. Un ja tad viņi nebeigs žēloties... Tad man ir bail, ka viņi nebūs cienīgi kļūt par Emenas varoņiem un glābējiem. Večiņa pārdomāja turpmākās rīcības plānu vienlaicīgi traugdamās pa meža brikšņiem.
Viņi iznāca no meža neilgi pirms saullēkta. Viņiem pretī atradās koka mājiņa. Ar vienu stāvu un dakstiņa jumtu. Apkārt mājiņai bija puķu dārziņš, kurā puķes bija aizmigušas un aprasojušas. Nākat iekšā! večiņa pavēra durvis un ielaida manteniekus. Apskatījusies visriņķi viņa aiztaisīja durvis.
Istabiņa bija neleila ar virtuvīti, gultiņu galdu un šūpuļkrēslu. Vidū gulēja raibs paklājs. Es Tevi palūkšu Lestard. Puisis atritināja paklāju un atvēra slepenu eju. Tikai pēc jums jaunkundz puisis vērsās pie Andželas. Akmens kāpnītes veda zem mājiņas. Gar malām dega sveces, kas izgaismoja ceļu līdz kādai telpai.

[Eņģeļu gūstekne]

Andžela bija diezgan šokēta par večiņas dusmīgo sejas izteiksmi kad wiņa iesaucās "BINGO!" es negribēju nekādi jūs aizwainot tikai domāju ka būtu labak ja mēs sarunātos tad nebūtu tik apspiestas gaisotnes... meitene pabeidza sakāmo un sekoja caur brikšņiem tad priekšā pavērās piemīlīgā mājiņa kad večiņa aicināja iekšā viņa iegāja un tad jau Lestards pacēla paklāju tādejādi atklājot eju, brīdi meitene īsti neizprata kamdēļ wajadzīga slēpšanās slepenā ejā tomēr Andžela pasmaidīja kad Lestards lūdza viņai kāpt pirmajai Sauciet mani labāk par Andželu tad viņa sāka kāpt lejā pa trepītēm

[Mākoņkaķis Aurēl...]

Nobrīnījusies par večiņas pēkšņo garastāvokļa maiņu, Vita tikai pamāja ar galvu un sekoja Andželai, lejup pa kāpnēm. Sveces iedegās tik spēji, ka sieviete mazliet sabijās. Kā gan uguns varētu degt šeit, tik dziļi zemē - te taču ir drēgns. Bet, tākā te laikam viss bija iespējams, viņa tikai sekoja visiem trim pa pēdām. Saspringta gaisotne, jā nudien...

[Kira m.emo.ria]

Stella visu ceļu bija iegrimusi domās... Viņu patiesi jau bērnībā bija vilinājusi uguns... Un tagad, kad viņa izdzirdēja, ka viņas sencis ir bijis Sprataks. Tas aizrāva Stellu un viņa nemitējās prātot par to... Tikai tad, ka'd viņi iegāja mājiņā Stella pārs'tāja domat par to un sekoja visiem pārējiem.

[rudo lapu vilcēn...]

Apkārtnes vienkāršā daile ļa'va Kallem nomierināties. Pēc mirkļa viņš jau bija izmetis no galvas visas raizes un domas. Ja šim ir kāds izskaidrojums, ar laiku tas atklāsies, bet līdz tam vari pilnu krūti ievilkt svaigu gaisu, pilšetas smoga vietā. viņš pasmaidīja un sekoja vecenītei.
Nonākot pie namiņa puisis ndaudz izbrīnījās, taču atveroties ejai, viņa izbrīns kļuva vēl lielāks. Kā noprotu, mums jādodas tur lejā? viņš ievaicājās, pirms sāk kāpt lejā pa kāpnēm, palaizdams pa priekšu dāmas.

[Darka]

Večiņa pagaidīja līdz visi pazuda pazemē. Viņa iegāja kopā ar pārējiem un aizstaisīja grīdu ciet.
Noejot pa kāpnītēm viņi nonāca klintī izkaltā zālē. Grīdu klāja rubīnsarkans paklējs. Telpas centrā atradās apaļš galds ar septiņām sēdvietām. Uz sienām bija septiņas gleznas, kurās bija atveidoti septiņi valdnieki. Lūk šai vietā Jūsu senči mēdza pūlcēties, lai vienotos par karalistes turpāko likteni, kad tika apburti pavalstnieki un tika plānotas sacelšanas prt viņiem ar rokām norādīja uz gleznām. Bet par to parunāsim vēlāk. Lūdzu ieņemiet vietas pie galda.

[Mākoņkaķis Aurēl...]

Mazliet apmulsusi un ar gleznu vērošanu pārņemta, Vita mierīgi apsēdās uz krēsla. Tad viņas uzmanību piesaistīja galds.
-Cienītā, vai šis gadījumā nav galds no... Hmm, kā lai pasaka, Karaļa Artūra laikiem? Izskatās līdzīgs...-
Protams, pašu galdu viņa nekad nebija pa īstam redzējusi, bet tik zīmīgi apaļus galdus pazemes ejās katru dienu nesastopi.

[Kira m.emo.ria]

Stella ienākot telpā sev raksturiigajaa manieree visu nopeetiija. Vinjas domas veel aizvien kaveejaas pie vechinjas teiktaa... Un sieviete to visu laiku paarlika praataa.. Stella sekoja vechi8njas aicinaajumam un apseedaas pie apaljaa galda... Bet vinjas uzmaniibu piesaistiija portreti... sacelshanaas? vinja domaaja... Sieviete atkal pieveersaas gleznu peetiishanai...

Šo rakstu rediģēja Kira: 26.03.2006 09:57

[Eņģeļu gūstekne]

Andželai sanāca ieiet telpā pirmajai un viņa neviļus nopētija gleznas vienu brīdi viņas skatiens apstājās pie kādas melnmatainas sievietes, bet tā noteikti nevarēja būt Kleopatra, jo hmm.... viņas vaibsti gleznojumos bija pavisam citādi kā šajā portretā tomēr kaut kādas jaušamas nianses tomēr bija... Vēlreiz pārlaidusi skatienu visām septiņām gleznām viņa sadzirdēja večiņas balsi un tad jau tā aicināja sēsties sieviete brīdi vilcinājās pārkārtodama domās vecenes vārdus par sacelšanos un burvestībām tomēr tad saprata, ka tomēr apsēdīsies... Nedroši iesēdusies vienā no krēsliem viņa sajutās neomulīgi tā sēdēt svešā telpā un viss... Andžela pavērās te uz vīrieti te uz sievieti un gaidīja nākamās dīvainības ko izteiks večiņa jo viņa te uzvedās kā galvenā ik pa brīdim ne par ko iekaustīdama Lestardu

[Darka]

Kad visi bija ieņēmuši vietas, večiņa piegāja pie gleznām un uzlūkoja katru no klātesošajiem. Nu un tagad ja jums ir kādi jautājumi, tad droši tos jautājat, jo, kad es sākšu runāt, tad jautājumus varēs uzdot tikai tad kad es apstāšos. Večiņa ar starojošām acīm uzlūkoja, katru varoni atsevišķi, katram veltot īpašu skatienu.

[rudo lapu vilcēn...]

Kalle apsēdās vienā no krēsliem, viegli ar plaukstu nogluadīdams galdu. Materiāls patīkami peiskārās rokai.
Dzirdot večiņas uzaicinājumu, viņš nedaudz izslējās.
Man būtu viarāki jautājumi. Pirmais ir kādēļ mēs šeit atrodamies un kādēļ tieši tagad saņemam mistisku mantojumu, kas šobrīd izpaužas šo medaljonu formā un spējās, kas mums itkā piemītot. puisis iesāka un gaidīja atbildi. Jautājumi bija daudz, bet viņš nolēma sākt palēnām. Ar katru atbildi noteikti radīsies vēl kaudze jautājumu. viņš nodomāja.

[Darka]

Večiņa saņēm jautājumu, lai gan dziļi sirdī viņa cerēja to nesaņemt. Mūsu pasaules vieno durvis, kas, ja drīkst tā teikt tika aizvērtas līdz ar valdnieku aiziešanu. Un beidzot pēc trīs ar pus gadsimtu durvis ir atkal atveramas un tāpēc jūs saņemat mantojumu ar nokavēšanos. Večiņa ievilka elpu un nedaudz apklusa, lai jaunais puisis visu savās smadzenēs saprastu.

[rudo lapu vilcēn...]

Uzinājām par nezināmu radinieku, kas mums atstājis mantojumu. Kalle nomurmināja u atkal pievērsās večiņai.
Nākošais mans jautājums, ir kas tie par dumpiniekiem un pret kādu varu viņi sacēlušies? viņš pēc brīža ierunājās. Uzzināšu atbildi, ko man nesniedza pa ceļam viņš nodomāja.

[Darka]

Večiņa kaut ko visnotaļ pikti nomurmināja zem deguna. To Tu mans mīļais uzzināsi, pēc mana sakāmā. Bet Tu gan esi viens varen ziņkārīgs puišelis vai ne? Viņa paraudzījās uz Kalli.
Tikmēr jjaunais Lestards bija apstājies pie ieejas kā sargs. Lai gan viņam bija ļoti laucenieciskas drēbes, kas izcēla viņa labo augumu, viņš izskatījās cēls un neaizskarams. Ik pa brīdim viņa skats aizklīda pie Darkas jaunkundzes.

[rudo lapu vilcēn...]

Es vienkārši mekēju atbildes, bet puišeklis es vairs gluži neesmu. viņš atbildēja.
Tomēr vēlējos zināt vēl ko, kādēļ mēs esam šeit. nevis saņemām mantojumu un varam doties mājās? viņš ļavā laukā nākt nākošajam jautājumam. Un ja mēs visi esam šajienes valdnieku pēcteči, kā mēs sadalīsim troni, ja tāds mums pienāksies? viņš vēl domās piemetināja. Pēc troņa gan puisis nekāroja, tas viņam bija par smalku un par spēcīgu.

[Mākoņkaķis Aurēl...]

Ak dievs, viņa gan ir sastpringta Sašutusi nodomāja Vita, un viņas roka sāka ņemties ap amuletiņu - kā pēc ieraduma, kaut ko tur ņēmās.
-Vai jūs, cienītā, varēut patiekt mums savu vārdu, lai mēs zinātu, kā jūs uzrunāt?-
Nu jau atvieglotākā balsi norunāja meitene, ilgstoši raudzīdamās vecenītes acīs.

[Darka]

Večiņa jau grasījās atbildēt Kallem, kad meitene viņu pārtrauca Ja Tu būtu uzmanīgi klausījusies tad Tu būtu to dzirdējusi, lai gan man nepatīk atkārtoties mani sauc Argeda. Tad viņa atkal pievērsās jaunajam puisim Salīdzinājumā ar manu vecumu, Tu esi tikai puikiņš! Un mantojumu Jūs īsti neesat atguvuši, bet to es jums arī pastāstīsu savā sakāmajā.

[Eņģeļu gūstekne]

Tad jūs varētu sākt jo domāju ka atbildes uz daudziem, jo daudziem jautājumiem mēs iegūsim tieši tur diezgan loģiski piemetināja Andžela kurai jau mazlietiņ bija apnikusi šī tērgāšana... Nē nu protams bija arī citas nodarbes kuras weikt večiņas sarunas laikā piemēram Lestarda pētīšana

[Hermija]

Leonards it kā pēkšņi atjēdzās pie apaļā galda. Viņš jau tagad bija mazliet sācis dzirdēt kaut ko no citu runātā. Es arī varētu piekrist Andželai un gribētu dzirdēt, kas te īsti notiek. Un mani sauc Leonards, puisis piemetināja un uzlūkoja Argedu.

[Darka]

Argeda palūkojās uz jauno puisi, kurš tikko stādījās priekšā. Ah jā! Argeda uzsmaidīja un vēroja jaunēkli. Kas tad mums ir palicis? Napalions! Veča iebāza roku kulītē un izvilka pēdējo medaljonu. To rotāja mels akmens. Tas bija tik melns, ka likās tas apsorbē katru gaismu, ko tas saņem. Brīžiem skatoties, likās ka tā melnums spēj izraudt dvēseli no krūtīm un to paturēt sev.
Veča piegāja pie Leonarda un uzlika viņam medaljonu.
Tavs sencis Tev mantojumā atstāj spēju saplūst ar tumsu un palikt par ēnu, kā arī nepārspējamās veikluma dāvanas viņš Tev nodod ne tikai kā fiziskas dotības, bet arī kā runas veiklumu.

[Eņģeļu gūstekne]

Andžela ar interesi palūkojās uz Leonardu, tad novērsusies sieviete uzlūkoja visus klātesošos un visbeidzot Lestardu un Argedu jau atkal pakavējot skatienu pie vīriešu kārtas pārstāvja. Atvainojiet, bet varbūt jūs varētu sākt savu sakāmo? Mani patiesi ieinteresēja doma, ka jūs neapšaubāmi kaut ko varētu pastāstīt vairāk par Emenu un valdniekiem. viņa palūkojās uz Argedu ar tādu kā lūdzošu un tai pat laikā pavēlošu skatienu.

[Darka]

Argeda atgriezās iepriekšējā vietā un nokrekšķējās, lai pievērstu vēl lielāku uzmanību.
Es ceru ka Jūs esat gatavi apgūt Emenas vēsturi. Večiņa ieskatījās katram acīs, it kā mēģinātu nolasīt domas, bet neko aizdomīgu nemanījusi, viņa iesāka vēstures stundu.
Pirmas 563 gadiem Emena bija pasaule, kura tika pārvaldīta piecos apgabalos. Sauso teritoriju pārvaldīaj karaliene Kleopatra, Argeda veltīja skatu Andželai, bet tieši šadu pašu rīcību izdarīja Lestards. Vienlaikus Argeda norādīja uz vienu no gleznām, kurā bija atveidota, skaista tumšmate, kas ar vienu roku glāstīja lauvu, bet otrai apkārt bija apvijusies neliela čūska. Šī daiļava bija tērpta zeltā. Viņu apspīdēja gaisma, kas aizēnoja fonu, kurā atradās smilšainas stepes.
Šo vietu sauc par Almedu. Bet lai gan tā ir tuksnešaina, tai cauri tek upe, kuras krastos ir iegūstamas bagātīgas ražas. Argeda ievilka elpu Ja nemaldos Jūsu pasaulē ir līdzīga vieta, kurā apmetās Kleopatra, pēc izraidīšanas. Lai nu kā, viņas zemē gluži kā pārējās valdīja miers. Lai gan bija dažas ciltis, kas dažkārt sacēlās, tās Kleopatra samierināja vēl pirms notika postošās nelaimes. Argeda ievilka atkal elpu un pārlaida klātesošajiem pāri skatienu.
Vai ir kādi jautājumi?

[Eņģeļu gūstekne]

Ar interesi noklausījusies daļu no lekcijas kurā bija pieminēta tieši viņas radiniece ja tā varētu teikt, Andžela pasmaidīja, smalkajos sejas vaibstos iegūla mīlīgas, bet gandrīz nesaredzamas bedrītes. Meitene uzķēra Lestarda un Argedas skatienus un mazliet samulsa, Cauri Ēģiptei tek Nīla, tāpat kā cauri Almedai kāda cita upe. Andžela secināja un tad gaidīja kad Argeda turpinās savu sakāmo par pārējiem valdniekiem... šī savādā lekcija ierāva sevī neļaujot aizmirsties un iesākt kādu citu darbību. Iekārtojusies krēslā nedaudz omulīgāk viņā gaidīja...

[Darka]

Jautājumu nav? Argeda ievila nelielu klusuma pauzi Ļoti jauki. Turpināsim tālāk. Savukārt Moleilu pārvaldīja, kāds valdnieks, kura vienīgā velme bija karalistes labklājība. Spartaks strādāja zemnieku darbu, viņa rezidence bija vienkārša, bet vienlaicīgi krāšņa. Viņa zemē sacelšanās un nemieri bija sveši, jo iedzīvotāji zināja, ka valdnieks viņu dēļ būtu gatavs ziedod sevi.
Argeda apklusa un pievērsa skatienu Stellai, bet Lestarda skats palika tur pat. Večiņa ar rokas žestu norādīja uz kādu gleznu, kurā bija atveidots vīrišķīgs, stalts brunets. Viņa mati sniedzās līdz pleciem. Bet pateikt ka viņš ir valdnieks, bija neiespējami, jo viņš bija atveidots, pie arklos iejūta zirga, drēbes bija nošmulētas, bet no viņa sejas bija lasām lepnums, par savu izdarīto.
Moleila ir zeme uz ziemeļiem no Almedas. To klāj auglīgas zemes. Visas Emena no šīs zemes iegūst lielāko daļu pārtikas.
Argeda apklusa un pievērsa skatienu jaunajam puisim Kallem.
Savukārt austrumu zemes pārvaldīja Ričards Lauvassirds. Šo zemi sauc par Elenu - tieši tā pat kā Ričarda pirmo sievu, kas gāja bojā no grifa uzbrukuma. Elena ir kalnaina zeme, kura savas bagātības gūst no kalniem. Kalnos strādā mazie Lefruki, kas rok tuneļus un rada pazemes pilsētas. Ja nemaldos Jūs tos dēvējat par rūķiem. Argeda apstājās un norādīja uzgleznu, kurā atainots vīrs akmens krēslā. Mati tam bija gaiši kā saulaina diena, bet tā seju rotāja tumša bārdiņa. Līdzās tornim stāvēja trīs Lefruki, kuru rudās bārdas sniedzās līdz zemei.
Ričarda zemēs arī valdīja miers, jo pat vistumšākajos laikos viņš prata atrast pareizo risinājumu, kas vienmēr bija viens - spēja piedot. Argedas acīs parādījās asaras varēja redzēt, ka viņu šī stunda saviļņo līdz sirds dziļumiem. No tarbas viņa izvilka lupatu un izšņauca degunu. Aizlauzā balsī viņa ierunājās.
Es atvainojos. Vai ir jautājumi? Argeda iešnukstējās.