Atinuss un Mortiass.., dārgakmens un karakungs.. pazudinās.. Opcijas

[Idril]

OOC: Spēle sākas jūsu pašu mitekļos, mājās, dzīvēs.. Un tad jūs saņemat sapni.. Spēle sākas vakarā, tad nakts ar sapni un jūsu rīta reakcija! (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/wink.gif)


Ilgos meklējumos izklejojies pa Viduszemi. Izstaigājis malu malas.. Izlasīdams teiksmu teiksmas. Dranvins bija atradis meklēto. Sēžot Norstāras mugurā šajā rītausmā, kad saule vēl izstaipījās un pamazām sāka liet starus pār šiem Kardolānas līdzenumiem, viņš pasvieda gaisā rokas un uz dažādām debess pusēm aiztraucās astoņas sniegbaltas dūjas.
Nākamnakt tās būs sasniegušas savus mērķus..
Viņš apmierināti nodomāja. Norstāra nojaušot burvja nolūkus pagriezās tālās hobitu zemes virzienā un sāka auļot. Līdz turienei bija dienas jājiens - viņai, kura bija ātra kā vējš un viņiem tur bija jānonāk nākamās dienas rītā.

Dūjas, kuras Dranvins bija izlaidis bija sapņi, kuri piemeklēs katru no astoņiem ceļiniekam, katram pavēstot ko citu :

Kelam Kelvina dēlam (gwinerva)

Kalnkalnu racēju pēcteci,
Pamet savu raktuvi,
Apmeklē senseno Imladrisu.
Mūsdienu liktenis tumsības skarts,
Izšķirts tur tiks tas.
Klausi sensenam aicinājumam.

Nirvana Daria Lurna (Tinuviel)

Caur mierīgo Valinoru,
Un vareno Dižjūru,
Atpakaļ šai zemē esi nākusi.
Un savas saknes meklēt sākusi.
Tavs ceļs ved uz vienvietu,
Dodies uz Imladrisu.
Seko šai balsij diželfu atvase.

Doro Bogo dēls (Snorkes Jaunkundze)

Senas teiksmas esi klausījies,
Tēvocis no tēvoča ausījies,
Sen minētā un snaustošā,
Pērle starp valstībām,
Imladrisa dusošā.
Turp vedīs tavs ceļš,
Vien klausi šim pantiņam un dungojot to,
Atklāsi senču spēku sevī šo.


Eodars (Roviela)

Imladrisa tevi sauc,
Klausi jel un nāc.
Starp divupēm un kritumiem tā naiga,
Imladrisa tevi gaida.
Varbūt starp Bruīnas ūdeņiem, kuri valgo
Radīsi, ko pa sapņiem kāri malko.

Arandils Aranda dēls (Dinnija)

Imladrisa, šis vārds tev nav svešs,
Zini, tu, kur šis elfpilsētas mežs
Nekavējies, ceļā posies,
Vairs pēļos neknosies,
Jo senpilsēta sauc,
Nekavējies un ceļā trauc..

Allora Kerdana meita (seila)

Imladrisa, senā un tālā,
Tā, kura ir Krāčupes malā,
Bet skatīta nav tavā skatā.
Zini, ka ceļš tev mērojams turp,
Klausi nu sirdij steidz nu šurp.
Elfu bērns, kas maldījies.
Svešās vietās blandījies..

Armēlijs Tuks (Rowenny)

Vai ceļā doties gribi tu?
Tad steigšus traucies nu.
Dodies uz Imladrisu tāltālo,
Un paķer līdzi draugu attālo.
To kuram ceļš tupatās vedīs,
Un pārsteigumos ievedīs..

Torongils (Nimue)

Imladrisa, kuru tu redzi,
Domās no rīta un sapņos pa nakti.
Par troni zaudēto tu sapņo,
Pārdomā tēva soli kļūmīgo.
Uz Imladrisu traucies,
Kur liktenim būs izšķirties un mainīties..


Balsī, kas katra sapnī nodziedāja savu pantiņu bija sava neatvairāma burvība, kura pievilkt pievilka un lūgšus lūdza doties uz Imladrisu - Rivendellu.

Saule uzausa, bet pār līdzenumiem traucās sudrabains vēja spārnu nests zirgs - Norstāra un vecs večuks tās mugurā.

Šo rakstu rediģēja Selduīna: 10.06.2005 19:57

[Roviela]

Eodars atvēra acis. Imladrisa tevi sauc... viņš pie sevis atkārtoja. Netveramā balss šķita pazīstama, tāda kā tuva, kaut kur dzirdēta.
Viņš piecēlās un piegāja pie loga. Mordora! Šis laikam ir vienīgais logs pilī, izņemot sardzes torņus, kas vērsts uz to pusi. Bet Eodars nenožēloja savu izvēli. Ienaidnieks ir blakus, tad labāk tam skatīties acīs, nekā slēpties aiz mūriem. Imladrisa... tāls ceļš! Bet sirdī viņš jau zināja, ka paklausīs un jau šorīt dosies turp.

Itilienas kņazs izgāja no istabas.
"Reinold! Liec apseglot manu zirgu un sagatavot visu tālam ceļam. Es dodos uz Rivendeilu. Viens. Norīko kādu uz Minas-Tiritu, lai nodod ziņu manam tēvam," vinš uzrunāja savu uzticamo sardzes priekšnieku.
Nodevis rīkojumu, Eodars atgriezās istabā lai saģērbtos. Jau drīz kņazs bija ēdamistabā, kur, izdarīgā Reinolda pamudināti, kalpotāji jau bija uzklājuši galdu. Brokastis nevilkās ilgi.
Vēl atlika ietērpties bruņās, un pavisam drīz Eodars, sēdēdams Naktstauriņa mugurā - visā Itilienā nebija labāka zirga! Pat Rohānā atrastos vēl tikai kāds viens vai divi līdzīgi, - nodeva beidzamos rīkojumus:
"Kamēr esmu prom, lai Reinolds ir jums galvenais! Uzmaniet robežu, mani drosmīgie vīri! Es jūtu, ka briest kaut kas draudīgs. Nepadodieties tam, lai notiktu, kas notikdams."
"Palieciet sveiki!" viņš vēl tiem uzsauca, izjādams pa vārtiem.

(OOC - Eodaram ir gandrīz vistālākais ceļš veicams, uzskatiet, ka viņš tagad ilgi jāj un nekas dižs pa ceļam viņam neatgadās. Turpināt spēli varēšu tikai pirmdien)

[Seila]

Allora lēni atvēra acis, viņa vēl ar vien bija sapņa varā un centās kaut cik sakopot domas. Elfa atradās uz zemes ietinusies savā apmetnī...Kas gan notika pagājušo nakt? Atmiņas lēnām atgriezās, kaut gan gribējās, la tās neatgriestos. Viņai nevajadzēja aiziet no tēva mājām- vajadzēja tomēr palikt tu Dižjūras krastā kur bija tik mierīgi un labi, bet tagad...Tagad šis sapnis...Ja es vēl zinātu kur vispār tā Imladrisa atrodas. Viņa skumji nodomāja pieceldamās no zemes un atsiedama zirgu, kurš bija viegli piesiets pie koka. Nu ko tā kā ceļu uz mājām nezinu un ceļu uz Imladrisu arī nē tad nāksies vien jāt kurp rāda acis.
Un strauji uzlekusi zirgā elfa devās ceļā pati nezinādama uz kurieni. Viņa vienkārši palaida zirgu, lai tas jāj pats uz priekšu jātnieces nevadīts.
Viņa jāja un jāja, bet mežs kurš sākumā bija bijis klajš arvien vairāk sagriezās ap efu kļūdams tik biezs, ka viņa ar grūtībām spēja atrast taciņu.
Un atkal Allora ar nožēlu atcerējās tēva mājas kurās ne no kā nebija jābaidās un tēvs vienmēr sniedza padomu, ja meita nezināja ko darīt. Vai es viņu vēl kādreiz redzēšu?

Šo rakstu rediģēja seila: 11.06.2005 15:06

[Tinuviel]

Elfa gulēja diezgan ciešā miegā. Šonakt sapņus viņa neredzēja, bet tad... Viss mainījās. Atskanēja kāda balss, kas vēstīja dziesmu. Elfa miegā sagrozījās.
Caur mierīgo Valinoru,
Un vareno Dižjūru,
Atpakaļ šai zemē esi nākusi.
Elfa sagrozījās sparīgāk. Tik vilinoša, aicinoša bijā šī balss. Turklāt tā vēstīja... patiesību. Balss uz brīdi apklusa, bet tad ar jaunu sparu turpinājās.
Un savas saknes meklēt sākusi.
Tavs ceļs ved uz vienvietu,
Dodies uz Imladrisu.
Imladrisa, ak, Imladrisa. Jā, šī skaistā elfu pilsēta! Kā gan šī balss spēja savaldzināt viņu, elfu! Viņa sagrozījās. Elfa juta, ka drīz pamodīsies.
Seko šai balsij diželfu atvase.
Nirvana atvēra acis un piecēlās sēdus. Viņa bija pārsteigta. Diželfu atvase? Nirvana piecēlās un paskatījās apkārt. Tas pats nelielais klajumiņš. Bet kur diez ir palicis Draigo?
- Draigo! Mēs dodamies ceļā uz Imladrisu!
Nirvana iesaucās. No meža iznāca viņas uzticīgais melnis. Elfa viegli uzsmaidīja viņam. Viņa pacēla savu tumšo apmetni, kas viņai noderēja kā sega vēsākās naktīs un uzvilka to. Tad viņa uztrausās mugurā Draigo un iesākā jāt lēnā riksītī, kuru ātrums lēnām pieauga. Ar katru brīdi viņa attālinājās no Sirmostu robežām aizvien vairāk. Arī tajās viņai nebija izdevies uzzināt kaut ko vairāk par sevi un savu dzimtu. Bet lielas pārdomas viņā atstāja šī viena rindiņa: Seko šai balsij diželfu atvase... . Nirvana to ik pa brīdim atkārtoja. Vai arī tā ir patiesība? Viņa un diželfu atvase? Nirvana vadīja zirgu caur mežu pa to pašu taciņu, pa kuru ieradās Sirmostās. Pēc neilgas jāšanas zirgs izskrēja uz ceļa. Te Nirvana viņu apturēja.
Hobitu zemes. Apjāšu apkārt Dalienai un tad jāšu pa lielceļu līdz pašai Imladrisai.
Viņa nosprieda un ļāva zirgam skriet cik ātri viņš vēlējās.

[Laupītājmeitēns ...]

Sapnis... Dziesma... Balss...
Arandils sagrozījās, un pēc brīža atvēra acis. Miegā kāda balss bija skandējusi kaut ko par Imladrisu. Ko? Viņš mēģināja atcerēties. Jā, tur bija kaut kas par Imladrisu, bet tieši kas? viņš brīdi domāja, mēģinādams atcerēties dzirdētos vārdus.
Viņš piecēlās sēdus un pavērās uz Beltu, kurš ganījās turpat netālu ar sapītām kājām. Doma bija tāda, ka man jādodas uz Imladrisu... ka tās vārds man nav svešs... ka jādodas ceļā tūlīt, jo senpilsēta aicina un... tāpēc man jādodas tūlīt.
Arandils jutās pārliecināts, ka viņam noteikti ir turp jādodas, dziesma bija to paveikusi, ka viņam ir jādodas uz Imladrisu, zināmu arī kā Rivendellu. Tāpēc viņš atpina zirgu, un noglaudīja Beltu.
Izskatās, ka tagad mēs dosimies uz Rivendellu...
Kaut kur prāta nostūros dziesma atkal uzplaiksnīja Nekavējies, ceļā posies... un Jo senpilsēta sauc, Nekavējies un ceļā trauc.. Arandils pasmaidīja, pamudinājums bija skaidrs. Bet, kādas bija pirmās rindiņas? Pēc brīsniņa galvā atausa arī trūkstošās rindas Imladrisa, šis vārds tev nav svešs, Zini, tu, kur šis elfpilsētas mežs...
Un pie sevis vēlreiz noskaitīja visu pantiņu, lai neaizmirstu, un uzlēca Beltam mugurā.
Viņš pagriezās uz Rivendellas pusi, un paskubinājis zirgu sāka virzīties uz sapaņa norādīto mērķi...

[gwinerva]

Kels piecēlās tiklīdz beidzās sapnis.Viņš atapās savā gultā.Izberzējis acis viņš uzslējās kājās un lūkojās apkārt.Galvā bija tikai viena doma, un tā bija par beidzamo sapni, ko viņš bija redzējis.Kels juta, ka viņam vajag paklausīt un doties ceļā.Viņš visu rūpīgi apdomāja...
Jau pēc dažām minūtēm viņš bija pilnībā saģērbies un svaigi nomazgājies.
Viņš bija pilnīgi paņemts sapņa vārdu iespaidā un bija gatavs doties ceļā.
Kelam piederēja neliela mājiņa, kur viņš apmetās, kad nebija raktuvēs vai neklejoja apkārt...
Kelvins sarūpēja sev paprāvu ceļa maizi ceļam.Viņš gribēja ātrāk doties ceļā.
Paņēmis ādas somu, un savu lielo bomi viņš devās uz staļļiem, lai apseglotu savu poniju Keju.Kela ponijs bija melns ar gaišām krēpēm.Šis ponijs viņam bija pats pirmais, un cits viņam nebija bijis, tādēļ Kels ar poniju ļoti labi sapratās.Bomis tika piestiprināts pie segliem, lai to viegli varētu paķert, ja gadītos tāda vajadzība.Ādas soma tik piestiprināta otrā seglu pusē.Kels bez grūtībām iesēdās seglos un devās ceļā...Viņš bija pārliecināts, ka neviens par viņa prombūtni neuztrauksies, jo parasti viņš gāja kad gribēja, un nāca arī kad gribēja.
------------------------
OOC: vairāk nepaspēju uzrakstīt. (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/sad.gif) Māsa dzen nost... (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/unsure_a.gif)

[Snorkes Jaunkund...]

Doro pamodās un mēģināja kaut cik atcerēties melodiju,balsi un mūziku. Doro paēda sātīgas brokastis un uzpīpēja. Pēc tam izmetis mazu līkumiņu apkārt, Doro tiešām dungoja meldiju un apsvēra domu doties uz Imladrisu. Beidzot Doro pakļāvās kādai iekšējai balsij un, lēnām aizčāpojis pie kaimiņa, paņēma savu poniju Nimrodu. Tad Doro vēl iegāja savā aliņā, paņēma dažas manteles un izgājā ārā.

[Idril]

Norstāra jāja dienu un nakti bez apstājas. Saule norietēja, sārti stari pārskrēja pār zemi, uzleca mirdzošas tāltālas zvaigznes ceļu rādīdamas Zvaigznei, pienāca rīts un zeltmate saule lēja siltumu pār laukiem. Pa Austrumu Lielceļu Šīrā ietraucās Norstāra. Varenais zirgs no auļiem pārgāja uz vieglu riksi. Gar ceļu ritēja mazas vienstāvu mājiņas un alu durtiņas. Šī bija īsta miera osta. Maza, mierīga un noslēgta sabiedrība. Pa ceļam burvis iegriezās hobitu Krāmuļu mājā. Izbiedētais sargs pavēries uz burvi, bez ierunām atdeva prasīto jostu, bet burvis tikai pasmaidīja un patencināja. Burvis ielika jostu maisā uzlēca Norstārai mugurā, lai dotos uz Hobitonu. Hobitonā viņš meklēja vienas noteiktas alas durtiņas, vienu noteiktu hobitu - jostas mantinieku. Izjājis pa dažām lauku ceļa ieliņām un izpelnījies īedzīvotāju aizdomu pilnos skatienus, viņš piestāja pie pazemām hobitu alas durtiņām un sastapa netālu stāvošo hobitu Doro. Norstāras varenie sāni cilājās un zirgs bija nosvīdis, lai arī ne piekusis, Norstārai nebija nedz iemauktu, nedz seglu, nedz apvadu - viņa tādas necieta. Viņa devās gabaliņu tālāk nobaudīt Hobitonas zāli, bet Dranvins devās pie Doro.

Šo rakstu rediģēja Selduīna: 11.06.2005 21:01

[Tinuviel]

Nirvana bija teju pie Hobitonas. Rondo auļoja, un Nirvanai likās, ka varbūt viņas uzticamais zirgs vēlas ātrāk nokļūt Imladrisā. Tāpēc Nirvana tikai pielūkoja, lai tas jātu pa ceļu. Pēc dažu stundu jāšanas zirgs bija garām Šīrai un tagad Nirvana viņu vadīja tieši uz Brandaviņas tiltu. Melnis visu laiku uzturēja tempu vienādu, gaita bija tik līdzena, ka grūti bija to nosaukt par jāšanu. Tāds nu bija viņas Viduszemes skaistulis, kas sekojis viņai pat uz Valinoru! Tālumā Nirvana samanīja tiltu. Sejā viņai atplauka smaids.

[gwinerva]

Kels jau bija jājis vairākas stundas bez apstājas.Kels jāja gar kalniem, jo viņaprāt tā bija drošāk.Šos kalnus viņš bija izklejojis krustu šķērsu, un tos labi pārzināja.Jājot gar kalniem varēja redzēt pa retam kokam, un dažādus augus un puķes.Kels tam nepievērsa uzmanību.Viņam īpaši augi neinteresēja.Viņš prātoja par to kā tiks garām Krāčupei.Viņš jau ilgi nebija bijis pie šīs upes un nezināja vai tur vēl ir kādi droši tilti.Kelau māca drūmas domas par to, ka vajadzēs meklēt vietu, kur varētu tikt pāri upei, un tas savukārt nozīmēja, ka viņš varētu aizkavēties.Tas Kelu diezko neiepriecināja, bet viņš cerēja uz veiksmi.Veikts jau bija krietns ceļa gabals, un apmēram tieši tik vēl bija jānojāj.Kels nedomāja atpūtināt poniju pirms nebūs nonācis līdz Krāčupei.Viņš zināja, ka Kejs spēj to izturēt...
Ainavas, kad Kels jāja diez ko nemainījās.Tās palika tādas pašas.Tikai reti koki, krūmi,puķes un augi.Tuvojoties krāčupei apkārtne sāka palikt auglīgāka, un parādījās vairāk augi.Tuvojoties upei viss pamazām palika zaļāks...

[Seila]

Allora bija pilnībā atlaidusi zirgam grožus un tagad ļāva, lai tas dodas uz priekšu pats. Elfa dziļi iegrimusi savās domās pilnīgi nevēroja ceļu un neinteresējās par to, kas notiek viņai apkārt. Pēc brīža viņas skatiens tomēr pārslīdēja pār apkārtni un vēl pēc krietna laika brīža acīs iemirdzējās dīvainas dzirksteles. Viņa daudz bija dzirdējusi par Hobitoniju. Tomēr tagad viņa redzēja šo ar teiksmām apvīto, mazo cilvēciņu zemi pirmo reizi. Viņa piebremzēja zirgu, lai nejaušīsbas pēc kaut kas nenotiktu ar mazajiem cilvēciņiem un tad izskāpusi no segliem pavisam paņēma Marillu kā sauca rigu aiz grožiem un pavisam lēnā solī nesteigdamās un izbaudīdama pilsētiņu, kurai gāja cauri - pastaigājās pa ieliņām.
Izgājusi ārpus pilsētas viņa kā diezgan pieredzējusi jātniece ielēca seglos un devās tālāk

[Nimue]

Imladrisa, kuru tu redzi,
Domās no rīta un sapņos pa nakti.
Par troni zaudēto tu sapņo,
Pārdomā tēva soli kļūmīgo.
Uz Imladrisu traucies,
Kur liktenim būs izšķirties un mainīties..


Torongils uztrūkās gultā sēdus. Vēl bija agrs, saule vēl nebija mākoņus virs Belfalas iekrāsojusi, vēl debesīs spīdēja pēdējās aizkavējušās zvaizgnes.
Reizēm sapņi ir tikai sapņi. Reizēm sapņiem ir kāda dziļāka nozīme.
Brīdi Torongils domāja, cenzdamies atcerēties, kur dzirdēts vārds „Ilmadrisa”.
Pēdējais mājīgais nams. Tā to sauca? Ziemeļu pēddziņi mēdza tur pasērst, un tie mums bij rada... Sen par viņiem nekas nav dzirdēts. Tāpat šeit nav ko darīt, tik pat labi varu doties arī uz ziemeļiem. Sapnis vai ne sapnis, bet tā kā laiks būtu ņemt likteni savās rokās
Paziņojis par vajadzību sagatavot viņa zirgu tālam ceļam, viņš vēl uzkavējās, lai ieturētu brokastis kopā ar ģimeni. Savās pārdomās Torongils nedalījās, vien paziņoja, ka došoties uz ziemeļiem, pavērot, kā ziemeļu reindžeriem sokas.
Vēl pirms pusdienas viņš jau sēdēja zirga mugurā. Pāri Gondorai, gar Balto pilsētu un tad, gar Miglas kalnu austrumu pusi uz ziemeļiem vien, uz ziemeļiem vien.

Šo rakstu rediģēja Nimue: 13.06.2005 07:37

[gwinerva]

Kels jau iztālēm redzēja upi.Apkārt augu bija saradies padaudz.Un viss lepni zaļoja.Pajājis vēl atlikušos metrus līdz upei Kels nokāpa no ponija un ļāva tam atdzerties.Tikmēr pats viņš uzmanīgi nopētīja apkārtni.Pārliecinājies, ka neviens viņam neuzglūn Kels noliecās pie upes, lai padzertos.Kāriem malkiem viņš dzēra auksto ūdeni.
Remdējis savas slāpes Kels lūkoja vietu, kur varētu tikt pāri.Netālu no viņa, viņš atcerējās, ka kalnos atrodas viena pārēja, bet viņš gribēja atrast kādu vēl tuvāku ceļu.Izskatījās, ka tas viņam neizdosies.Kels iesēdies atpakaļ seglos iesita papēžus ponijam sānos un jāja uz kalnu pārēju, jo neko citu tuvāku viņš tomēr nesaskatīja.Tas viņu nemaz nesatrauca, jo ceļš līdz pārējai nebija tāls.
Kels drīz nonāca līdz alai, kam otra izeja veda uz otru upes krastu.Jaatzīst ieeja bija pamatīgi aizaugusi, un ja nezināja, ka tur tāda ala pastāv, to ļoti viegli varēja palaist garām.Nokā```` no ponija Kels nesteidzīgi gāja uz alas ieeju.Pašķīris lapas, kas auga priekšā alai viņš droši soļoja iekšā.Viņu pārņēma patīkams vēsums...

[Roviela]

Eodars jāja nesteidzoties, bet arī lieki nekavēdamies. Tas, kurš viņu sauca, noteikti būs pielūkojis, lai Itilienas kņazs ierastos laikā tur, kur viņam jāierodas.
Dienas nomainīja zvaigžņotas naktis, kurām atkal sekoja dienas. Ceļš nav tuvs, bet galā gaida Rivendella. Lai cik daudz bija nācies ceļot, lai kādās zemēs un pilsētās pabūt, par Rivendellu, Rivendellas elfiem, Elrondu, tā meitu un dēliem, Eodars bija lasījis tikai senajās hronikās. Tur nevar nokļūt tie, kam elfi neatvēl ceļu turp. Elfi ir atstājuši Viduszemi, bet kas aicināts - tas atradīs šo ieleju bez pūlēm un kavēkļiem.

[Hikari]

Armēlijs pietrausās strauji sēdus un palūkojās apkārt. Ausa maigs un kluss rīts.
Ak...kas gan tas bija par dīvainu sapni? Es nemēdzu bieži tādus redzēt miegā... Armēlijs nodomāja un piecēlās. Ko gan viņš īsti redzēja...?
Jauneklis centās atcerēties visu sani pilnībā- tas bija tik īss.
Mani kāds aicināja doties ceļā? Bet uz kurieni? Kas tā bija par vietu? Es nespēju atcerēties to vārdu... jauneklis pāris reizies pastaigāja pa istabu pēc iespējas klusāk, lai neuzmodinātu savus vēl snaudošos vecākus.
Pareizi! Armēlijs klusi sasita plaukstas. Atcerējos! Kāds mani aicināja doties uz Imladrisu. Bet kas tas par draugu, kuru man itkā esot jāpaķer, vai kā tā...
Jauneklis saģērbās un devās paēst brokastis. Pēc dažām stundām pamodās arī vecāki un sākās ikdienas rosība.
Armēlijs juta, ka viņam jāseko sapnim, jādodas ceļā, jo jauneklism likās, ka viņu jau gaida.
Māt, Tēvs, esmu nolēmis doties tālā ceļā! Mājās negaidiet! Armēlijs ātri nobērau un izmetās no mājas, lai večakiem nebūtu jāsniedz ilgi paskaidrojumi un nebūtu puņķainu atvadu.
Uzlēcis uz sava ponija, Armēlijs aizjāja pilnā spratā uz vietu, kurru bija redzējis sapnī cerēdams, ka vēl nav visu nokavējis.

[Snorkes Jaunkund...]

Doro likdams mazus, sasietus sainīšus Nimroda mugurā, turēja mutē pīpi. Tad kad viss bija salikts un Nimrods izskatījs mazliet nīgrs, Doro vēl pagriezās un acis pārslīdēja tik mīļajai Šīrai. Nu ko,dodos ceļā! Atā Šīra! Doro jau uzklumburējās Nimroda mugurā, kad ieraudzīja tuvojamies sev garu stāvu. Nolecis no Nimroda viņam pavērās mute. D...Dranvin? Ak Vai! Ja nemaldos tak tak vecais Dranvins. Nu ko tad tas te dara? Doro vēl runāja pats ar sevi, bet arī pagājās tuvāk Dranvinam. Sveicināts Burvi Dranvin! Kādi vēji tevi ir atpūtuši uz Šīru? Doro pagājās vēl tuvāk burvim.

[Idril]

Dranvina mūžvecās sejas rievās iezagās neviltots un sirsnīgs smaids.
Ak, Doro Bogo dēls.. Sveiks, sveiks..
Burvis sveicināja rokas turēdams aiz muguras, bet rokās auduma maisu, kurā bija josta..
Redzu, ka kaut kur taisies..Tālā ceļā, vai tiesa? Vai tad tas hobitiem parasts? Tu liksi daudziem izbrīnīties gluži kā tavs tēvocis..
Burvis joprojām runāja nedaudz aplinkus. Veco vīru kremta sirdsapziņa, ka šim jaunulim nāksies uzlikt tik smagu nastu, lai arī viņš Valinorā bija dzirdējis par apbrīnajamajiem hobitiem, viņš joprojām šaubījās.
Lai vai kā..
Burvis nolēma pamazām ķerties vērsim pie ragiem.
Vai mēs nevarētu ieiet iekšā? Man tev, kas sakāms un ceļmala nav tā labākā vieta.
Burvis iesāka. Viņš redzēja, vai precīzāk ar sestajām maņām saprata, ka Hobitonu un Šīru nesen, vai arī viena kādu labu laiciņu iepakaļ, ka Hobitonu ir šķērsojušas elfas..
Tātad ziņa ir nodota.. Citādāk jau nemaz nevarēja būt un tomēr šajos laikos. Nekas vairs nav drošs.. Arī pirms tūkstoš gadiem vairs nebija..Cerams, ka Septītnieks nebūs pametis Mordoru un Nurnas apgabalu.
Cerīgas domas pāršalca večuka prātu, taču viņš neļāvās novesties no sākotnēja mērķa.. Svarīgas lietas.

[Laupītājmeitēns ...]

Arandils traucās Belta mugurā. Zirgs bija spēcīgs radīts tālu ceļu jāšanai. Trešā diena, kopš neparastā sapņa jau tuvojās beigām. Saule jau slīdēja uz rietu. Viņš papliķēja zirgu: “Ja mēs tā turpināsim, tad jau rīt pret vakaru būsim tikuši līdz Virpilij. Un tur tu varēsi atpūsties kā nākas...”
Pār zemi nolaidās tumsa, un iemirdzējās zvaigznes, taču Arandils vēl trieca savu zirgu, un tikai pret rīta pusi, kad sāka svīst gaisma viņš to apturēja un palaida zālē, pats nomezdamies pie kāda koka, pirms tam gan nodrošinājies, ka Belts nekur neaizklīdīs.
Pēc neliela nomiedža pamodies viņš tupināja ceļu uz Virpili, lai pēc tam varētu jāt tālāk pa ceļu.

[Snorkes Jaunkund...]

Nu labi. Nāc tik iekšā! Doro piegāja pie savas aliņas un atvēris durtiņas pagāja malā, pirmajam ceļu dodams Dranvinam. Pēc Dranvina iegājis iekšā viņs tulīt aizsteidzās uz virtuvi un mēģināja kautko uz ātru roku sagrābt. Paņēmis paplāti uz kuras uzlicis kanniņu, cepumiņus, plātsmaizi un kruzītes, cukuru un visu pārējo piedāvāja Dranvinam apsēsties pie galda. Tad to salicis uz galda viņš uzlika kaniņu uz uguns un apsēdās pretī Dranvinam.

Šo rakstu rediģēja Snorkes Jaunkundze: 13.06.2005 16:16

[Idril]

Saliecies Dranvins ienāca jaukajā un omulīgajā hobita miteklītī. Nosēdies uz mazā krēsliņa, brīdi pieri domās saraucis viņš nolēma, vispirms panākt, ka hobits mierīgi klausās.
Doro, Doro nevajag neko te galdā likt. Man lieta runājama aši. Un tad arī tev šķiet ceļā būs jātaisās.
Viņš noteica cenšoties pievērst sev hobita uzmanību. Paļaujoties uz to, ka hobits, kā jau hobits drīz vien liksies mierā un apsēdīsies burvis sāka stāstīt, likās, ka vērojot Doro rosīšanos viņam ataust atmiņā līdzīgs gadījums.
Doro, Krāmuļu mājā jau sen gadu, gadiem atpakaļ kopš tavs vectēvs vēl bija tāds hobitu spraunulis. Nu, tolaik tur tika noglabāta kāda manta. Precīzāk josta.
Dranvins piemeklēja kādus vienkāršākus un hobitiem labāk izprotamus izteicienus, ne tik ārpasaulīgus un kliedzošus, turklāt centās visu šo nesarežģīt. Viņam ārkārtīgi negribējās to uzkraut Doro, taču pats to izdarīt viņš nevarēja.
Tā bija josta.. Šī josta.
Burvis noteica izvīstot no maišeļa jostu un to noguldot uz galda, taču nepieskaroties tai ne ar pirksta galu. Tā bija smagnēja zelta josta, rotāta ar košsarkaniem rubīniem, taču slēdzis bija kā kastīte. Doro vecvectēvs to bija noglabājis, jo viņš tai jostai nebija atradis pielietojumu, turklāt likās, ka tas slēdzis bija salauzts un šķita, ka Krāmuļu māja tai būs piemērota vieta.
Tagad, lūdzu Doro, attaisi slēdzi..
Burvis noteica, pats to neiedrīkstēdamies.. Viņam bija nojausma, kas tur par mantu ir.. jau nesot to maisā viņš bija jutis tā aicinājumu. Gaišā diena ārā šķita uz brīdi apmācamies itkā saulei priekšā aizstumtos tumšs mākonis, taču pēc brīža tā atkal spīdēja. Vairs ne tik spoži kā pirmīt, taču jauki un mīlīgi. Dranvins uzacis saraucis saspringti gaidīja, kas notiks..

[Tinuviel]

Zirgs lielā ātrumā burtiski pārlēca pār tiltu. Nirvana vēlējās atkal ieraudzīt Imladrisu, tomēr šodien viņa tiks labi ja līdz Virpilij. Un arī līdz ar tumsu. Nirvana jau sāka iztēloties, kāda būs Rivendella? Pagājušo reizi tā bija tik vientuļa, bet elfa sajuta tās spēku, kas vēl neizdzisa. Zirgs ar katru soli tuvojās Imladrisai. Saule rietēja, bet Nirvana neapstājās un neizskatījās, ka Rondo ir noguris. Tiesa, nosvīdis un nedaudz piekusis viņas melnis bija. Gar ceļa malām slīdēja Senmežs, bet aiz tiem, nedaudz nostāk, būs Kapukalni.
Vismaz pēc trijām stundām, kas Nirvanai likās vien kā īss brītiņš, zirgs bija garām Kapukalniem un Senmežam. Nirvana zirgu apturēja un paskatījās uz priekšu. Saule jau bija pie paša horizonta.
Vēl nedaudz un mēs sasniegsim Virpili. Tad jātiek līdz Vējlauzim līdz dienas vidum un tad līdz Pēdējam tiltam. Vēlams arī garām Troļļu mežam. Bet diez vai tik daudz vienā dienā spēsim nojāt.
Nirvana domāja un zirgs atsāka ceļu.
Vēl brītiņš uz Nirvana nonāca pie Virpils vārtiem. Pēc neilgas sarunas ar sargu, viņu ielaida. Bet kur tagad apmesties? Viņa nekad nebija apmetusies Virpilī. Tikai garām jājot vai ejot to aplūkojusi. Tomēr elfa nezaudēja cerības un beigu beigās pamanīja izkārtni ar uzrakstu "Spraunais Ponijs". Nirvana nokāpa no zirga un kaut ko iečukstēja tam ausī un tad pati iegāja iekšā. Logi bija ar sarkaniem aizkariem un iekšā dega gaisma. Varēja dzirdēt sarunas.
Nirvana uzreiz uzsāka sarunu ar traktiernieku. Pēc brītiņa Nirvana jau atradās mājīgā istabiņā, bet Rondo - stallī. Ārā bija pavisam tumšs, tāpēc Nirvana devās pie miera.

[Snorkes Jaunkund...]

Doro ieraudzījis skaisto jostu un tūlīt iegrima pagātnē. Kad viņš pats vēl tāds spraunulīts bijis, kopā ar draugiem devies pastaigā un atradis mazu, kareklīti. Nezinādams kas tas ir viņš to paņēma mājās bet tad kautkur to nolicis un kareklis pazudis. Taču kad Doro acis skatīja šo izrotāto zelta jostu, viņam prātā uzplaiksnīja kautkas no večuku stāstītajiem. Taču tad pievērsies jostai, viņš lēnām pastiepa roku un attaisīja slēdzi.

Šo rakstu rediģēja Snorkes Jaunkundze: 13.06.2005 20:14

[Ļipa]

Mirklī, kad Allora uzleca sava zirga seglos, viss visapkārt satumsa gluži kā pirms vētras, iestājās stindzinošs nāves klusums, kurā vienīgā skaņa bija Marillas pakavu dipoņa. Vēl pēc mirkļa Allorai garām paskrēja septiņi melni jātnieki, šķita, ka elfu viņi neredz, tāpēc, ja Marilla nebūtu pamukusi laikā malā no ceļa, tas būtu varējis slikti beigties. Lai gan, ja arī septiņi viņu redzētu, nez vai, kas notiktu savādāk.
Drīz jātnieki ar savu barvedi, ļauno Erru, kas iedvesa bailes pat pārējos sešos, kas bija pakļauti viņa vadībai, priekšgalā, apstājās zem kāda liela un sena ozola.
Jātnieki tur mīcījās gana ilgi, lai zālei, kas atradās zem, koka būtu vajadzīgs ilgs laiks, lai atkoptos.
Sāka līņāt sīks lietutiņš. Erras balsī, kas atgādināja skaņas, kuras bija dzirdamas tad, kad ar krītu tika stipri piespiežot, vilkts gar tāfeli, deva tikai septītniekam zināmas pavēles, kurām apmetņos tērptie, šņākuļojošie radījumi klausīja bez iebildumiem.
Jātnieki attālinājās dienvidu virzienā, atstādami Erru, zem koka vienu. Erra pacēla galvu pret tumšajām debesīm, kuras kuru katru brīdi bija gatavas saskarties ar zemi. Šajā kustībā bija jaušams, kas dīvains, bet varbūt tas bija dēļ spoži liesmojošajās acīm. Acīm, kuras izstaroja, iekāri, nāvi, nežēlastību… Acīm, kurās rotaļājās pazemes dēmoni. Lietus pieņēmās spēkā. Erra nozuda skatienam. Iespējams viņš palika klajumā pie koka, bet iespējams, ka viņš devās…

Jātnieki pamazām nodalījās viens no otra. Šķiet viņiem bija pašiem savs mērķis un lietus tiem neko nespēja nodarīt.
Abasi un Rangds cieši mina uz pēdām Ahrimānam un Garmam, bet
Daitja un Iktomi spēji pagriezās un gluži kā vējš aizauļoja uz Virpils pusi, vienīgo vietu, kur caur biezo mākoņu segu centās izspraukties saules siltie stari.
Vietā, kur seši jātnieki izšķīrās iedziedājās putns ar savu balsi, kas nevilšus atgādināja mītus par elfiem un to dzidrajām balsīm, bet varbūt šādu iespaidu radīja tas, ka līdz ar septītnieku no šīs vietas pagaisa baiļu plīvurs, kas bija apņēmis tuvējo apkārtni, bet varbūt tāpēc, ka putna dziesma bija pirmā, dzidrā skaņa, kas pārtrauca baiso klusumu, kas savā varā bija pārņēmis visu apkārtni.

Drīz vien divus no šiem jātniekiem savā priekšā ieraudzīja Eodars, kurš visu šo laiku bija jājis nesteidzīgi. Abasi sastinga Eodara priekšā, bet Rangds apstājās, kur Eodaram aiz muguras. Ieskanējās baiss kauciens, sacēlās migla un jātnieki pagaisa skatienam sev vien zināmos virzienos, tomēr, vismaz šajā vietā lietus nebija skāris zemi, bija tikai migla, apmākusies debess un mazs krustiņš, kas savādi mirguļoja pie kājām Eodara zirgam.

Vēl divi trāpījās ceļā ceļā Torongilam, kurš sajutis vēsumu, kas pēkšņi viņu pārņēma un pirmās lietus lāses, kas nopilēja no mākoņiem, kuri negaidot bija aizklājuši sauli, pacēla skatienu un sev priekšā samanīja tādu kā kustību.
Divi melni tēli ložņāja gar ceļa malu, gaisu bija pārņēmis stindzinošs klusums, lietus pamazām pieņēmās spēkā, bet Ahrimāns un Garms turpināja līkņāt gar ceļa malu, Torongilam, iespējams veicās, jo divi, viņu nebija pamanījuši, vismaz pagaidām nē. Lietus pieņēmās spēkā un migla pamazām sabiezēja.

[Idril]

Kad slēdzis attaisījās izrādījās, ka iekšā ir parasts tumšsarkans akmentiņš zelta ķēdītē, ko it viegli varētu noturēt par parastu rubīnu, taču šis bija daudz tumšāks. Burvim aizrāvās elpa.
Doro..
Viņš bilda un tad atkal sakopojis domas turpināja savu sakāmo, lai gan akmens piesaistīja viņa skatienu..
Doro šis ir Atinuss.. Paša Morgota kalts akmens. Tas apkopo viņa varu, nežēlību un spēku.
Dranvins teica novērsdamies no akmeņa un pievērsdamies Doro.
Es nezinu, vai tu no vectēvu stāstītajām leģendām atceries, taču Morgots bija senais elfu pretinieks - vēl pirms Saurona. Lielais Naidnieks, pret kuru elfi cīnījās un uzvarēja. Bet nu ir cēlies Mortiass.
Burvis ievilka elpu un aprāvās. Viņš samanīja, sadzirdēja.. Septītnieks..
Viņi ir pametuši Mordoru..
Dranvins nodomāja un viņa prātā iegūla raizes, taču viņš vairs nebilda ne vārda par Mortiusu līdz brīdim, kad saule iemirdzējās pie debesīm.
Mortiuss ir ieperinājies Mordorā. Viņš bija Morgota draugs un varenākais karakungs. es neiešu daudz par tumsību še stāstīt, jo viņa Septītnieks te nesen cauri jāja un tas nebūtu prātīgi..
Dranvins noteica runādams piesardzīgi un ļoti attāli, lai nesabiedētu hobitu.
Viņš kāro šo akmeni.. Tas ir viss, kas viņam nepieciešams, lai iegūtu varu un valdītu pār Viduszemi.. Visu Viduszemi.
Dranvins drūmi noteica un viņa seja šķita drūma un sagurusi, taču acis modri dzirkstīja.
Es lūgtu tev to aiznest uz Rivendellu, jebšu Imladrisu kā to dēvē un zinu, ka tu turp posies šā vai tā.. Tad vai izpildīsi šo manu lūgumu?
Dranvins vaicāja un smagums uzgūla viņa sirdij. Tik grūti to uzgrūst citiem, bet pats viņš to nedrīkstēja ņemt.

[Snorkes Jaunkund...]

Doro pārstiegts skatījās Dranvinā. Tagad Doro kautko atminējās no stāstiem kas viņam tika stāstīti par lielajām cīņām un arī par Morgotu un Sauronu. Vienīgais ko Doro spēja tagad izdevest bija: Ak vai. Tad viņš atkal paskatījās uz akmeni un nespēja vairs novērsties. "Ak jā, cik skaists." Doro ar pūlēm pievērsās Dranvinam. Un...un man tas...ir jāsnes uz..uz Imladrisu? Es protams to darīšu, bet Dranvin, es tev kautko pastāstīšu! Redzēju sapni. Dīvainu sapni. Un tas teica ka man jādodas uz Imladrisu. Tad Doro paraustīja plecus un klusāk teica: Nu ja jau jādodas, tad jādodas! un piecēlās kājās gribēdams doties jau tūlīt. Ak jā Dranvin! Vai tu jāsi kopā ar mani? Doro jautāja.

Šo rakstu rediģēja Snorkes Jaunkundze: 14.06.2005 07:57

[Roviela]

Samanījis neparastos jātniekus, Eodars, uzlicis roku zobena spalam, apstādināja Naktstauriņu meža takas vidū, gatavs uzbrukumam un aizsardzībai, ja būs vajadzīgs. Svešie bija baigi, Itilienas kņazs nekad nebija jutis ko tādu sev blakus tik netālu, lai arī bija pieradis pie no tumsas nākušo naidnieku tuvuma. Šie divi bija no Mordoras, par to viņš nešaubījās. Un viņu galvenais ierocis bija šausmas un bailes, kas lika asinīm sastingt dzīslās un nespēkā ļodzīties ceļiem. Eodars nezināja, vai spētu noturēties zirgā, ja visu apzinīgo mūžu nebūtu dzīvojis tumsai blakus. Bet par to viņš nedomāja. Viņš vēroja un bija gatavs.

Bet nekas nenotika. Pēc brīža svešie izgaisa, un līdz ar viņiem arī šausmas. Tikai Eodara varenais, kaujās rūdītais zirgs stāvējā kā iemiets dīvaina, takas sausajā zālē nolikta krusta priekšā. Eodars bija pārliecināts, ka otrs tāds pats ir viņam aiz muguras. Mordoras kalpi nevēlējās, lai kņazs nokļūtu Rivendellā.

Jāt pāri šai zīmei nebūtu prātīgi, tāpēc Eodars pagrieza Naktstauriņu tieši mežā pa labi no takas. Nojājis vairākus soļus sāņus, viņš lika zirgam pagriezties zem varena skabārža lapotnes, no kurienes atkal atgriezās uz ceļa. Zīme bija aiz muguras, vai, varbūt, abas, ja tās bija divas.

Eodars turpināja ceļu uz Rivendellu. Viņš tagad zināja, ka vēl nezināmajam ļaunumam ir kalpi, divus no kuriem viņš bija redzējis. Un šo kalpu ierocis ir tas pats kā nazguliem, par kuriem kņazs bija lasījis ne vienu vien stāstu. Vienīgi - kāpēc viņi neuzbruka? Te bija par ko padomāt!

(OOC - ceru, es nepārpratu to, kas notika?

Šo rakstu rediģēja Roviela: 14.06.2005 19:21

[Idril]

OOC: Krusts nebija ievilkts, bet atstāts.. Tava izvēle ņemt, vai neņemt..


Ak, par to sapni..
Dranvins gaiši pasmaidīja un apmierināti saberzēja rokas.
Pie tā vainīgs būšu es.. Iepriekšējā rītausmā es Kardolānas līdzenumā ceļā aizlaidu astoņas sapņu dūjas un vienai ceļš bija pie tevis.
Burvis smaidīja, taču smaids pamazām nodzisa.
Nē, Doro es diemžēl nevarēšu doties tev līdzi. Man ceļš ved citur, es došos pārbaudīt, vai arpārējiem viss ir kārtībā, jo Septītnieks ir pametis Mordoru, turklāt man ir zināmas bažas, bet tagad negribu stāstīt un satraukt tevi vēl vairāk..
Burvis paskaidroja hobitam. Viņa acis dzirkstīja un tomēr pat šajā mieraostā - Hobitonas sirdī, viņu mocīja drūmas domas.
Bet, ceļā tu nedosies viens, par to es esmu parūpējies.
Viņš viegli pasmaidīja un piecēlās kājās, tiesa, joprojām saliecies.
Ceļā jādodas nekavējoties, Doro, tādēļ sakārto, kas vēl kārtojams un es uzgaidīšu tevi ārā. Es varēšu tevi pavadīt, tikai nelielu ceļa gabaliņu.
Dranvins noteica, cerot, ka Armēlijs, vēl nebūs pārāk tālu, tiesa, Norstāra viņu panāktu šā vai tā.

[Snorkes Jaunkund...]

Bet es jau visu esmu sakārtojis un salicis sava Nimroda mugurā! Nu tad ejam! Kopā ar burvi izgājis viņš aiztaisīja durtiņas un uzkāpa ponija mugurā. Tad viņš iejautājās: Dranvin kas vēl dosies ar mani? Hobiti? Doro šaubīgi paskatījās uz Dranvinu bet tad arī novērsās. Un Septītnieks ir pametis Mordoru? Tad jau mums draud tas pats kas vecajos, senajos, briesmu laikos? Vai man kautkas notiks? Kur jātnieki ir tagad? Kāpēc tu man neko neteici Dranvin? Esmu uztraucies! Cik hobitu man dosies līdz? Ja tie būs hobiti? Doro apbēra burvi ar jautājumiem.

[Roviela]

(OOC - aha! Skaidrs. Labi. Neņemt, protams. Kurš tad ņem ienaidnieka tīši atstātus priekšmetus? Un vēl tāda ienaidnieka...)

Eodars jādams tādu laiciņu vēl ik pa brīdim juta, kā tirpuļu skudriņas noskrien pār muguru. Izjājot no meža, migla atkāpās un bailes kopā ar to.
Viņi neuzbruka... jā... tas būtu tā krusta dēļ? Viņi gribēja, lai to paņemu? Eodars prātoja. Kāpēc? Nē, ne dzīva ienaidnieka dāvanas, ne miruša mantas Eodars neņēma nekad. Bet kāpēc viņiem to vajadzēja?

Šo rakstu rediģēja Roviela: 14.06.2005 19:21

[Hikari]

Armēlija klusi jāja pa mežotu taku sava ponija mugurā. diena bija sutīga un saule cepināja muguru, tapēc jauneklis izvēlējāss ceļu cauri pamežam uz priekšu.
Tram param param pa pam... viņš pie sevios dungoja vecu dziesmu un jāja tik uz priekšu vien, neatskatīdamies atpakaļ. poniju viņš īpaši necentās steidzināt tāpat tas nebija pieradis rikšot ātrā tempā.
Došos ceļā, kur tāles mani sauc... Armēlijs domāja un turpināja ceļu cauri ēnotajai zemei.

[Laupītājmeitēns ...]

Pēc krietna laiciņa Arandils manīja Virpils vārtus. Tie vēl nebija aizvērti un viņš devās iekšā, un virzījās tieši uz traktieri. Zirgu piesējis pagalmā viņš iegāja iekšā. Tūlīt pamanījis traktiernieku, viņš to laipni pasveicināja. Pēc tam Arandils tam apvaicājās pēc vietas stallī - zirgam, un istabiņu pašam. Tad vēl nedaudz aprunājies ar saimnieku, viņš nogāja uz zāli ieturēties un paklausīties sarunās. vienmēr der apklausīties, kas notiek citur, un labi, ka te vēl joprojām sanāk tik daudz dažādu ļaužu.. Vēlāk vakarā viņš devās pie miera, pirms tam palūdzis, lai Belts būtu gatavs no rīta līdz ar saullēktu.
No rīta, izgulējies un izdarījis visu nepieciešamo, viņš devās ceļā. Lai nokļūtu ātrāk galā, viņš nolēma jāt pa lielceļu, un tikai tad, ja rastos neparedzēti šķēršli griezties no tā nost.

[Tinuviel]

Nirvana pa agrajām stundām bija paēdusi vieglas brokastis un sagatavojusi Draigo ceļam. Nokārtojusi visas darīšanas viņa pateicās par laipno uzņemšanu un devās ceļā. Pašlaik Nirvana jau bija aiz Virpils robežām. Zirgs jāja nesteidzoties, bet elfa ar savu lielisko dzirdi sadzirdēja vēl kādu pakavu klaboņu aiz muguras. Nirvana atskatījās uz pamanīja kādu jātnieku (Arandils). Elfa lika zirgam pāriet soļos un pagaidīt. Elfu māca ziņkārība. Varbūt viņa mērķis arī ir Imladrisa?

[Nimue]

Torongils atglauda no pieres samirkušās matu šķipsnas, un ciešāk ap savu stāvu aptina savu labo apmetni.

Lietus viņam nepatika. Zirgam vēl jo mazāk... Dīvainais klusums caur lietus šļakatām vairs nebija pat sadzirdams, ceļš priekšā miglā arī nebija redzams.

Torongila zirgs mīņājās uz vietas.

"Hei, jūs! Jā, jūs, jātnieki ceļa malā! Cik tālu līdz tuvākajai vietai, kur lietu pārlaist?"
Viņš uzsauca abiem priekšā esošajiem. Ar apdomību viņš nekad nebija izcēlies.

[Idril]

Joprojām piesardzīgi saliecies Dranvins izšļūca no hobita mājas un tomēr pret durvju aili apdaudzīja galvu.
Oi..
Viņš nopūtās un paberzēja sasisto vietu.
Doro - nevajag satraukties!
Dranvins mierinoši noteica un uzmundrinoši pasmaidīja, tiesa, prāts uz to nenesās, taču satraukt hobitu vēl vairāk negribējās.
Rivendellā, tu sastapsi daudzus un uzzināsi ko vairāk, taču tagad mieru draugs, un galvenais esi piesardzīgs.
Dranvins teica un piekodināja hobitam būs uzmanīgam.
Tagad ceļā tu dosies kopā ar Armēliju.. Tuks, kas Tuks, taču senči viņam diži, tur nav ko piebilst.. Un arī tavējie..
Dranvins ar smaidu atzina, taču dziļākos komentāros par šo tēmu neieslīga.
Jātnieki tagad ir pametuši Hobitonu un iespējams te tik drīz nerādīsies, viņiem ir nojautas par notiekošo, taču es domāju, ka Arandils ir gana prātīgs..
Dranvins noteica, betteikuma beigas gan vairāk domāja pats sev, jo hobitam nevarēja bet zināmi Gondoras mantinieku ceļi, taisni žēl, ka gadi deldējuši dzimtu sadraudzību un pazīšanos.
Tagad mierīgi savā nodabā jāj uz uz Rītājiem uz meža taciņām, bet es panākšu Armēliju un kad būšu satupinājis jūs abus kopā, mans ceļš diemžēl vedīs tālāk. Ko gribu piekodināt..
Dranvins noteica un piebilda, lai pats sev atgādinātu, jo ar visām lietām, kas nu steigā sakrita uz galvas, varēja arī kas piemirsties.
Nedodies pa lielceļu!
Viņš atminējās un piekodināja, taču tas bija sakāms vēl citiem, jo Erra bija ļauns un negants un žēlsirdības nepazina.
Tad tiksimies vakarpusē Rītāju mežmalēs!
Dranvins noteica un iedrošinoši uzsmaidījis hobitam nosvilpās. Atauļoja Norstāra. Ķēves sudrabainās spalvas laistījās rīta saulē un varenie sāni rimti cilājās, nebūt neizskatījās, ka viņa ir tikai mirkli atpūtusies pēc skrējiena diennakts garumā. Dranvins uzleca Norstārai mugurā un uzgaidīja vai hobitam nebūs vēl kas jautājums - maz, ja kas izkrīt no prāta šādā steigā aptverot tikko radušās briesmas, šausmas un steigu. Saulīte maigi spīdēja nekas neliecināja par ļaunumu, kas tālu austrumos modies.

[Laupītājmeitēns ...]

Arandils pamanīja priekšā kādu jātnieku uz zirga, kurš, kā likās atskatījās, un tad palēlināja savu zirgu. Zirgu, ko Arandils bija manījis stallī. Varbūt jātnieks, viņš nebija drošs vai tas bija jātnieks vai jātniece, kaut gan tuvojoties, jutās pārliecināts par pēdējo, palēlina gaitu manis dēļ... un tāpēc viņš paskubināja Beltu, un drīz vien panāca priekšā jājošo. Jātniece. Arandils uzmeta skatu melnajam, gandrīz, zirgam, taču vēl atrodoties nedaudz aiz muguras, balto laukumu vēl nemanīja.
Kad viņš panāca jājēju, viņš to pasveicināja, uzsaukdams, un noliekdams galvu.

[Seila]

Allora nolūkojās noapakaļ jātniekiem ar dalītām jūtām. No vienas puses viņa bija pārbijusies. Elfs un pārbijes-tas bija kaut kas jauns.
-Tēvs gan kārtīgi izsmietos uzzinājis, ka es esmu pārbijusies...
Elfa skaļi noteica vairāk, gan tāpēc lai iedrošinātu sevi. No otras puses viņai sagribējās sekot jātniekiem un iespējams tāpēc, lai aizdzi†u bailes viņa arī ciešāk savilka grožus un pagrieza zirgu uz to pusi uz kuru bija aizjājuši jātnieki. Tomēr aptvērusi, ka jātnieki, jau ir paspējuši pašķirties viņa saprata, ka no tā tā pat nebūs nekādas jegas un atļāva zirgam doties tālāk uz priekšu pašam, jo šķita, ka no viņiem abiem tas bija vienīgais kurš zināja ceļu.

[Snorkes Jaunkund...]

Pirmai jautājums kas izšāvās bija: Vai tu pārāk neapsiti galvu? Un vai es ar Armēliju dosimies ceļā tikai divatā? Nu labi! Un kas ir Arandils? Labi tiksimies mežmalās. Doro apstādināja jauājumu plūsmu un piesita Nimrodam pie sāna, tākā Nimrods tūliņ sāka mazliet čāpot uz priekšu. Doro izjāja uz mazās taciņas, uz Rītāju pusi. Bet vēl gribēja dzirdēt Dranvina atbildes tāpēc piestāja un paskatījās uz Dranvinu.

[gwinerva]

Apkārt valdīja tumsa.kels pagaidīja pirms acis pierod un devās iekšā.Visapkārt bija tumsa un vēsums.Kels droši gāja uz priekšu.Viņa acis labi redzēja tumsā, jo tās jau bija pieradušās no tā, ka kels strādāja raktuvēs.Viņš gāja pa alu un domāja par to kas gan būs, kad viņš nonāks Rivendellā.Un par to kādēļ gan viņu tā iespaidoja sapnis ko viņš bija redzējis.Viņš pat nepaspēja visu kārtīgi apdomāt, kad jau redzēja tuneļa galā gaismu.Tas nozīmē, ka drīz būšu Rivendellā, viņš domāja.Kels vadīja savu poniju uz izejas pusi.
Izgājis ārā Kels atkal brīdi pagaidīja pirms devās tālāk.Jo atcis atkal nevarēja tik ātri pierast pie gaismas maiņas.Nu jau Kels atradās Rivendellā.....

Šo rakstu rediģēja gwinerva: 15.06.2005 09:23

[Hikari]

Armēlijs jāja tik uz priekšu un iztālēm jau manījā Vīrpili ar tās draudzīgi un plaši pavērtajiem vārtiem. Jauneklis nodāja, ka nokļuvis šeit pietiekami ātri. Tā, tagad tikai vajadzēja atrast vietu, kur pārlaist nakti un doties tālāk no rīta puses. Piejājis pie "Spraunā ponija" Armēlijs nolēca no sava rikšotāja un devās kroga virzienā. Bija jāizdzer kāda pinte un jāsadabū naktsmājas.
Iegājis iekšā jauneklis pamanīja, ka krogs ir pilns ar apmeklētājiem un visi jautri čaloja, sarunājās, smējās un izklaidējās.
Armēlijs piegāja pie bāra letes un pasūtīja dzeramo, un apsēdās pie sola.

[Idril]

***
Un tomēr nē.. Ala pa kuru izgāja Kels bija sensensenis atpakaļ rakta un tas bija apvedceļš, kuru senos laikos rūķi bija rakuši un klintī cirtuši, lai no Krāčupes malas, Rivendellas pievārtes ātrāk nokļūtu atpakaļ Hidaeglīru (Angmāras) kalnu otrā pusē, lai nevajadzētu iet caur (tolaik) pilno ļaužu un jātnieku pāreju, kur nebija iespējams pārvadāt nastas. Iznācis ārā Kels neatradās gan Rivendellā, kā viņam pirmīt varēja likties, bet gan trīs vai četru dienu gājiena attālumā no Anduīnas vecbrasla - kalnu otrā pusē. Diemžēl alā no šīs kalnu puses vairs nebija iespējams ieiet - ceļošanai no šīs puses bija domāta cita ala, kuru tā nemaz nevarēja pamanīt, jo tā bija aizslēģota. Lai nonāktu Rivendellā Kelam nāktos doties cauri kalnu pārejai un tad lūkoties kurā Krāčupes krastā viņš ir.


***

Uzsmaidījis, bet vairāk tā arī neatbildējis Doro, Dranvins paskubināja Norstāru un viņa auļiem aizmetās prom. Norstāra auļoja vēja ātrumā - tā itkā sen nebūtu izskrējusies. Sudrabainā spalva saplūda ar apkārtni un novizēja vien, ka jātnieku gandrīz nevarēja pamanīt. Dranvins jāja pa Austrumu lielceļu pa, kuru bija iejājis Hobitonā un tad pa taisnāko ceļu pilnos auļos uz Virpili. Vecais burvis zināja, ka Tuks jau ir aizlēkšojis līdz Virpilij un tur Dranvinam vajadzēja viņu panākt. Pēc kāda krietna brīsniņa, kad saule debesīs bija pakāpusies gabaliņu augstāk Dranvins ieradās Virpilī. Norstāra bija palikusi pļavās krietnu gabalu pirms pilsētas, viņa nebija ķēve ar ko derētu parādīties šajā apvidū.. Ne šajā laikā. Ienācis krodziņā "Spraunais Ponijs" Dranvins rūpīgi noskatīja apkārtējos un devās pie mazā hobita.
-Dranvin, tev ko piedāvāt?
Krodzinieks Rudzītis piedāvāja senajam paziņam.
-Krūziņu alus..
Dranvins atbildēja nostādamies pie bāra letes blakus Armēlijam.
Tu biji daudz ašāks nekā man bija ienācis prātā.
Dranvins noteica Armēlijam uzlūkojot viņu ar savu neizdibināmo skatienu.

Šo rakstu rediģēja Selduīna: 15.06.2005 15:56

[Tinuviel]

Elfa paskatījās uz jātnieku. Viņa smaidīja. Šis laikam vēl nebija viņu atpazinis. Atpazinis, ka viņa ir elfa. Nirvana arī pielieca galvu.
- Laba diena! Kāds ir jūsu ceļamērķis?
Nirvana skanīgā balsī jautāja.
- Ak, jā, mani sauc Nirvana Daria Lurna jeb vienkārši Nirvana.
Elfa piebilda. Viņa parasti bija atklāta un nekautrējās. Elfa vēljoprojām smaidīja un droši lūkojās uz Arandilu.

[Ļipa]

Erra, traucās pa ceļu un pamanīja zemē zeltīto krustiņu, kas pēkšņi, vienā mirklī šķita apsūbējis un zaudējis savu mirdzumu. Viņa acis savādi iedzalkstījās, iespējams, ka aiz niknuma, bet tikpat labi tur pavīdēja ļaunums. Erra norāpās no sava zirga un ielēcis dubļos, kas bija radušies dēļ lietus, kas lija,. Viņa apmetnis un lielie, smagie zābaki, kuri bija tikpat melni kā viņa dvēsele tika nošļakstīti ar dubļiem. Erra noliecās, iemērkdams savu smago apmetni peļķē, lai paceltu pazaudēto simbolu, kurš bija kļuvis tumšs, slapjšs un slīdīgs. Simbolu ar, kura palīdzību jebkurš muļķis būtu spējīgs nokļūt viņu vissvētākajā vietā. Šādu kļūdu Erra saviem kalpiem netaisījās piedot, atskanēja griezīgs kliedziens, kas aizbiedēja visas tuvumā esošās dzīvās radības, un uzlēcis savam zirgam mugurā Erra nozuda, atstādams uz ceļa vien zirga pakavu un savu zābaku nospiedumu pēdas, kas pamazām piesūcās ar ūdeni. Erra grasījās atriebties.

Ahrimāns un Garms, neizvezdami ne skaņas, sāka lēnām, bet neatlaidīgi slīdēt uz Torongila pusi, Divi melnie tikai slīdēja un slīdēja, aizvien tuvāk un tuvāk. Šķita, ka debesis paliek aizvien tumšākas un tumšākas, lietus pieņēmās spēkā, bet varbūt tas bija abu slīdošo tēlu radītais iespaids. Apkārt valdīja klusums, klusums, kas nevilšus lika izedomāties par nāvi un kapu.

[Nimue]

Torongila zirgam diivainie jaatnieki it nemaz negaaja pie sirds. Vinja jaatnieka paveele staaveet uz vietas arii ne.

Iezviedzies vinjsh saceelaas divkaajaas, gandriiz nomesdams savu jaatnieku, tad apgrizaas un saaka strauji rikshot preteejaa virzienaa. Torongilam censhoties notureeties seglos izsliideeja no rokas nazis, nokrita zemee un palika tur, dubljos, kur pirmo reizi ieraudziija sveshiniekus.

Muljkja zirgs, nopuutaas jaatnieks, bet zirga izveeleeto virzienu nemainiija. Lai jau.. shkjita, ka lietus uz sho pusi ir taa kaa mazaaks, ne tik veess.

[Roviela]

(OOC - tad es padzīšu savu laiku drusku uz priekšu)

Eodars pēdējās pāris dienas bija jājis izvēloties mazās taciņas un vietumis jājot tieši pāri laukiem bez ceļa. Virzienu pazaudēt viņš nebaidījās. Kņazam pat šķita, ka arī viņa zirgs zin, kur tam jānonāk, lai gan ne viens ne otrs viņi nekad nebija apciemojuši Rivendellu.
Tuvojās vakars. Viņš pārjāja pāri seklam strautiņam, kas dzirkstīdams nomazgāja tālajā ceļā apputējušā Naktstauriņa kājas. Brūnās zemes bija aiz muguras. Kaut kur otrā pusē Anduīnai, Lielajai Upei pievienojās viena no lielajām pietekām. Arī Rohānas robeža tur, otrā pusē, šeit beidzās. Vēl tālu līdz vietai, kur, kā Eodars bija lasījis un zināja, bija Loriena, elfu zeme, kas glabāja atmiņas par pagājušiem laikiem, lai arī elfi bija pametuši šos krastus. Viņš gribēja kaut aci uzmest Lorienas robežām, bet tad jau redzēs, kad būs tik tālu. Tā arī ir vieta, kur bez aicinājuma neviens nenonāk.
Eodara ceļš veda gar Lielās Upes kreiso krastu. Viņš gribēja nonākt līdz Vecajam Ceļam, pa kuru ejot kalnu pāreja tieši ved uz Imladrisu. Kņazs zināja, ka ceļš vairs nav tik drošs, kāds tas bija pēdējos gados, bet nekas īpašs nebija dzirdēts. Šī pāreja bija tikpat laba vai bīstama kā citas, bet kalniem jātiek pāri tā vai tā.

Viņš nokāpa no zirga un gluži tāpat kā katru dienu iekārtojās uz naktsguļu.

[Hikari]

Armēlijs devās savas jaunās guļvietas virzienā. Viņš gribēja labi izgulēties, lai jau rīt no rīta dotos ceļā uz priekšu. Ponija stāvēja stallī un tika pabarots, tas jaunekli priecēja.
Vienmēr draudzīga apkalpošana! nodomāja Armēlijs un ielīda zem segas, un izslēdza gaismu. Bija labi cieši jāiemieg, lai no rīta modrs varētu turpināt ceļu.
Rīts pienāca svaigām vēsmām un Armēlijs, ieturējis brokastis un samaksājis par naktsmājām, sēdās ponija mugurā un devās savu ceļu tālāk cauri vietējam mežam, kas vilka savas garās kājas jauneklism visu laiku līdzi un vilināja ar ēnu, jo saule karsi cepināja muguru un bija ļoti karsti.
Iejājis mežā jauneklis nopūtās un palūkojās apkārt- čivināja putni un koku galotnēs jautri spēlējās mazi zvēriņi. tas jauneklim ļoti patika- jāt un aplūkot dabas nostūrus, kur klusi svilpo vējš un nav neviena cita- tikai viņš un daba.
Tā nu jauneklis sāka savu garo ceļu cauri mežam tik uz priekšu vien.
Pa zarotu taciņu dodos es prom,
uz turieni, kur mājās redzamas tik no kalna gala,
tur, kur gaida piedzīvojumi
un briesmas no kaktiem glūn ar ļaunu aci... Armēlijs pie sevis dungoja...

[Idril]

Dranvins bija noskaities. Viņam bija pāris stundas līdz brīdim, kad Doro gaidīs viņu piemales pļaviņās, bet tas muļķa Tuks bija aizgājis krākt un nelicies ne zinis par burvi. Iztukšojis savu kausu un samaksājis burvis izgāja no krodziņa. Ātriem soļiem viņš izgāja ārpus pilsētas un novilpās. Atauļoja Norstāra.
Nes mani atpakaļ uz Rītāju mežmali...
Varenā ķēve viegliem soļiem, kas neatstāja gandrīz neviena nospieduma zemē auļoja vējam svilpojot gar ausīm un brīdī kad saule grasījās grimt pār pamali Dranvins bija mežmalē un lūkojās pēc Doro.

[Laupītājmeitēns ...]

Brīdī, kad jātniece ierunājās, Arandils saprata, ka viņa priekšā ir elfa. To nevarēja pārprast.Zinādams, ka no elfiem var uzticēties, visos laikos, viņš tai godīgi atbildēja.
"Mans ceļš šoreiz ved uz Rivendellu, kas vismaz pagaidām kalpo arī par ceļamērķi... "
Tad viņš stādija priekšā arī sevi.
"Es esmu Arandils un tēvs bija Arands..."
Viņš pasmaidīja, zinot, ka ļoti, iespējams, ka Nirvana atpazīs vārdu... vai radu rakstus...
Pēc tam pieraduma pēc pārskatīja ceļu un apkārtni, jo atklātā vietā viņi bija viegls mērķis...

[Tinuviel]

Nirvana turpināja skatīties uz Arandilu. Viņa turpināja smaidīt, bet iekšā viss vārījās.
Arandils Aranda dēls... Es esmu par viņu dzirdējusi. Arangorna pēctecis. Pie tam es arī dodos uz Imladrisu... Interesanti.
Elfa nodomāja.
- Nezinu, vai tā ir sakritība vai nē, bet arī mans pašreizējais ceļamērķis ir Imladrisa, senā elfu pilsēta.
Nirvana teica. Elfa nenolaida skatienu.
- Mēs varētu doties kopā uz Imladrisu, ja vien tev nav iebildumi...
Elfa klusi un nedaudz mulsi jautāja. Beidzot elfa nolaida skatienu un gaidīja... turpinājumu.

[Laupītājmeitēns ...]

Intersanti... neesmu vienīgais,kas dodas uz Rivendellu... un tā nevarētu būt sakritība... jo tomēr uz turieni mūsu dienās vairs nestaigā tik daudz ļaužu... viņš prātoja.
"Man nebūtu iebildumu, un es pat justos pagodināts, " ceļot ar elfu, viņš nodomāja, bet tomēr turpināja," ja mēs turp dotos kopā. Jo tomēr tad ceļš rādīsies īsāks..."
Viņš noglaudīja Beltam muguru, jo tas nepacietīgi mīņājās, un tad uzmeta skatu Nirvanai, gaidot, `vai viņa ir gatava doties tālāk...

[Tinuviel]

Nirvana pasmaidīja uz paskubināja zirgu elfu valodā. Draigo pacēla galvu un uzsāka vieglu riksi. Nirvana paskatījās uz Arandilu. Elfai šis puisis patika. Bet vēl vairāk viņai patika tas, ka viņa atkal dosies apciemot dzimtās mājas, jo Rivendellu vienmēr ir uzskatījusi par savu pilsētu, lai gan uzauga pie tās.
- Nu tad dodamies, Arandil!
Elfa vēl noteica.

[Roviela]

Diena sekoja dienai, visas vienādas. Tā pati ainava visapkārt un tāpat Lielā Upe kreisajā pusē. Naktstauriņš pievarēja vienu līgu pēc otras. Varenajam zirgam tas bija nieks. Garajā ceļā viņš nelikās paguris. Šķita, zirgs bez apstājas varētu sasniegt kaut Sirmostas.

Pirmo vēsti par Lorienas tuvumu atnesa koks. Dižais mellorns vientuļš stāvēja otrā upes krastā, sudrabainais mizas un lapu vizmojums nebija sajaucams ne ar ko citu. Tagad Eodars biežāk pameta skatu pāri upei. Drīz jābūt Sidrabenes ietekai Anduīnā. Aiz tās sākas elfu valstība.

Pēc vēl vienas nakts, nākamās dienas novakarē meklētā vieta bija klāt. Kreisajā pusē aiz upju satekas pelēkā vizmā, kā ar ilgu pelēko plīvuru apklāti, parādījās Lorienas meži. Zemajā saulē ēnas stiepas jau garas, bet mežs nešķita ēnu pārņemts, tas dzīvoja ar savu iekšēju gaismu.

Eodars apstādināja Naktstauriņu. Zirga krēpes un skausts krāsā saplūda ar tālīnajiem kokiem aiz upes.

Tagad redzēs, esmu šeit lūgts jeb nē, Eodars nodomāja, ja atradīšu braslu, tad jā, ja neatradīšu, tad viss velti, ceļa uz turieni man nav!

Tā nospriedis, viņš izjāja Anduīnas krastā, kas šeit bija lēzens, un sāka meklēt, vai varēs pārkļūt pāri vai nē.

[Idril]

Kā par brīnumu, brasls tomēr atradās. Neparasti, jo Anduīna, būdama varena upe reti ļāva kādam sevi šķērsot bez laivas, kur nu vēl augštecē. Loriēnas zemē, aiz dažiem mellorniem vīdēja seni un joprojām balti akmens stabi, dēļu grīdas - tā bija senā osta, kur pirms daudziem tūkstošiem gadu Pulks ar laivām bija devies tālāk savos ceļos. Lai arī Loriēna šķita pamesta, likās, ka pār to joprojām gulst brīnumaina vara, kas ļāva visam plaukt un ziedēt un cauri gadu simteņiem saglabāt zemei šķīstību pret ļaunumu, jo par spīti visam Loriēnā neviens ļaunuma iemiesojums nekad nebija spēris savu kāju.

[Snorkes Jaunkund...]

Doro visu dienu bija jājis uz mežmalu pārāk nepiepūlēdams savu poniju.Taču tālu vairs nebija. Doro mutē bija pīpe un viņš visu laiku skatījās apkārt. Viņš nejāja pa ceļu bet pa kādu taciņu, kādā aizaugušā pļaviņā. Beidzot jau pamanījis netālu mežu, viņš paskubināja Nimrodu un tas sāka klumačot nedaudz ātrāk. Tad Doro pamanīja jātnieku, baltā zirgā. Doro mēģināja saskatīt kas tas bija un brīdi vēlāk attapās ka tas ir Dranvins! Viņš jāja viņam arvien tuvāk un tuvāk! Tad piejājis viņam blakus Doro nokāpa no Nimroda un gaidīja kad burvis kautko teiks.


OCC: sorry ka tik vēlu,vienkārši netiku pie kompja! (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/sad.gif)

[Idril]

Burvis noleca no Norstāras un večuks šķita, tīri vai aizelsies.
Ai Doro.. Man bail, ka nāksies līdz Virpilij, tev klunkurēt vienam..
Viņš pašūpojot galvu teica.
Tuks, kas Tuks, taču es tevi sagaidīšu Virpilī, man šādas tādas zināmas darīšanas un iespējams es paspēšu vēl noķert dažu labu, ko piestellēt tev klāt.
Viņš domīgi teica, taču neko nesolīja.
Līdz Virpilij, tev ceļš būs drošs, jo šaubos, vai viņi sapratīs, ka reaģējām aši, bet pēc tam jau redzēsim.
Burvis noteica un iedrošinoši uzsmaidīja hobitam.
Man gan būtu mierīgāka sirds, ja tev kāds būtu līdzi..
Dranvins gražīgi nodomāja, taču ārēji neizpauda.
Tad nu Doro, redzēsimies Virpilī, krodziņā "Spraunais Ponijs", bet līdz tam, savu akmeni ārā nevelc un būs viss labi.
Viņš noteica un uzlecis ķēvei atpakaļ mugurā vēl pētoši skatījās uz Doro.


OOC:: Tu arī, taču vari padzīt sev tās dienas uz priekšu! (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/wink.gif)

Šo rakstu rediģēja Selduīna: 17.06.2005 08:50

[Snorkes Jaunkund...]

Dor pavērās mute. Vienam? vai tu esi drošs ka man nekas nenotiks? Nu labi. tad paliec sveiks Dranvin! Doro uzkāpa savam Nimrodam un vēl pametis bažīgu skatienu uz Dranvinu, sāka jāt uz priekšu. Pēc kāda laika ka mežš jau bija tālu prom aiz muguras,Doro sāka gribēties ēst. Nolecis no Nimroda,viņš parakņājās vienā maišelī un izvilka gabaliņu pašceptas maizītes. Apsēdies un atspiedies pret vinu koku viņš sāka lēnām ēst. tad attapies ka nevar kavēties, mazliet ātrāk notiesāja ēdmaņu un uzkāpa ponijam mugurā!

[Roviela]

Pajājis mazu gabaliņu gar krastu pret straumi brasla meklējumos, Eodars pēkšņi, kā uzburtu, samanīja nelieliem oļiem klātu vietu zem dzidrā ūdens. Viens no rietošās saules stariem, izlauzies caur koku galotnēm, izgaismoja šauru strēli līdz pašam upes dibenam. Cik varēja saskatīt, sekls tur īsti nebija, nāksies peldēt, bet pāri tiekams noteikti.
Eodars uzcēla mugurā mantas, kurām nevajadzēja ļaut samirkt, un pa mazo vilnīšu šūpoto saules stara ceļu iejāja upē.
Zirgs droši kāpa pa stingro un līdzeno gultni. Ne pārāk ilgi, un Eodars nogūlās uz Naktstauriņa muguras, lai netraucētu līdzsvaru un zirgam būtu viegli peldēt.
Viņiem izkāpjot Lorienas krastā, burvīgais saules ceļš nodzisa. Lielā Upe atkal bija klusa un tumša.
Nokā```` no Naktstauriņa, Eodars kājām, zirgu turēdams aiz iemauktiem, bijīgi garām baltakmens piestātnei iegāja elfu valstībā. Viņš jutās viegli, šķita, laiks te ir apstājies, tik tādas kā vieglas sēras virmoja visapkārt. Mežs joprojām skuma par elfu aiziešanu un stāstīja savu bēdu Eodaram. Tā viņi abi gāja, līdz virs galvas iemirdzējās zvaigznes.
Kņazs, ietinies apmetnī, nogūlās dižena mellorna pakājē. Zvaigznes... tik lielas un spožas viņš tās nekur citur nebija redzējis. Tā vērodams, Eodars pat nemanīja, kā viņu savā varā pārņēma miegs.

(OOC - ja GM ir vēlēšanās, tad tagad ir īstais brīdis kaut ko jauku nosapņot)

[Hikari]

OOC: Apsveiciet mani- es beidzot sajutos kā pēdējā muļķē... (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/crying.gif)

Armēlijs apstājās un nolēca no ponija. Jauneklis bija ļoti bažīgs- viņš bija izdarījis lielu ķļūdu. Ko lai tagad dara...? Kā viņš varēja tā vienkārši aizjāt no Vīrpils un nepamanīt, ka ar viņu sāk runāt kāds kungs...?
Nu, to saprazdams, Armēlijs jutās tik mūļķīgi, ka nokaunējies apsēdās pie kāda koka un lūkojās tālumā.
Ak es, muļķa Tuks! jauneklis sevi šaustīja, nezinot, ko darīt tālāk. Viņš cerēja, ka kaut kā viss pēkšņi nokārtosies. Varbūt jāt atpakaļ uz Virpili...?
Nekad nedrīkst lidināties kā pa mākoņiem! viņš sevi domās iekaustīja un skumji palūkojās tālumā.

OOC: Selduīna, vai Tu man maz varēsi piedod šitādu aušību (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/sad.gif) ?

Šo rakstu rediģēja Rowenny: 17.06.2005 10:03

[Laupītājmeitēns ...]

Arandils pasmaidīja, un nu jāja blakām elfai. Pēc brīža viņš ierunājās:
" Kāpēc dodies uz Rivendellu , es nejautāšu, jo, ja iemesls būs svarīgs, to visticamāk tāpat tur uzzināšu... un man ir aizdomas tāpat..."
Arandils palūkojās uz aizmuguri, taču ceļš it kā bija tukšs, cik nu varēja redzēt... Putekļus, jātnieka saceltus, katrā ziņā nemanīja...
" Kā biji domājusi jāt, pirms satikāmies? GRasījies doties taisni pa lelceļu, vai pa laukiem?"
Viņš noprasīja, cerēdams tādējādi gan noskaidrot viņas domu, gan arī uzzināt vai varbūt Nirvana nav dzirdējusi, noskaidrojusi, ka ceļi vairs nav droši, jo ceļu drošība visu laiku mainījās...
Arandils pagrieza galvu uz elfas pusi un gaidīja atbildi.

[Tinuviel]

Nirvana paskatījās uz Arandilu.
- Biju domājusi doties pa lielceļu. Tā ātrāk. Bet ja vajadzība spiedīs, tad nāksies uzmeklēt citus ceļus.
Elfa diezgan nopietni teica. Melnis nosprauslājās, bet Nirvana tikai paglaudīja zirga kaklu. Pie Draigo sāniem bija zobens un loks. Nirvana novērsa skatienu un paskatījās uz priekšu.
- Vēl būs jājāj pāris dienas un tad... un tad mūsu skatienam pavērsies Imladrisa.
Elfa vēl klusi noteica.

[Idril]

***
Driasaīla zināja.. Viņa nojauta.. Jo galu galā viņa bija viņu ielaidusi. Tikai šīs nakts gājiens un viņa būs pie Serīnamrota, gana tāls bija gājiens no Karasgaladonas līdz Selīnamrotam, taču viņa šos mežus izstaigāja bieži un viegli.


Drosmīgs ir tas, kurš uzdrošinās meklēt Anduīnas braslu, bet retais vien mēģina spert kāju Laurolindorenanā.. Serīnamrots..
Sapnis vēstīja Eodaram un tajā rēgojās sens, taču dzīvības pilns varens koks ar baltu talānu tā virsotnē. Sapnis aicināja, sauca un rādīja ceļu, taču balss vairs tajā nebija.


***

Esmu drošs, ka līdz Virpilij, viss būs kārtībā.
Dranvins noteica un vēl atskatījies aizjāja. Saule rietēja ar pēdējiem stariem pavadot Norstāru, kuras naigie soļi jau atkal nesa Dranvinu pa Austrumu lielceļu - viņš cerēja panākt Arandilu. Putekļu mākonis uz sausā ceļa itin kā dzinās pakaļ norstārai, taču viņa allaž bija gabaliņu priekšā. Kad uzausa pirmās zvaigznes, kuras uzsmaidīja vienai no savējām Dranvins pamanīja tālumā kādu stāvu.
Brīnumi, nudien.. Armēlij, ko gan tu te dari?
Dranvins nedaudz aizelsies un nepārprotami izbbrīnījies prasīja hobitam, kad ķēve bija spēji apstājusies. Putekļi uz ceļa pamazām norima un apkārt vien klusi sisināja sienāzīši.

[gwinerva]

Kels bija apjucis, ka priekšā nebija tas ceļš, ko viņš bija gaidījis.
Bet es nesaprotu..Tam bija jābūt šeit! Nu laikam būšu kļūdījies ar ejām...
Kels paberzēja galv: Nu ko Kaj.Nāksies iet uz priekšu...
Kels rūpīgi apskatīja kur atrodas, un jau pēc mirkļa viņš saprata kā rīkoties...
Viņš jāja uz ziemeļiem.Saule karsēja, bet kels nepievēras uzmanību.Viņš skatījās uz ceļu, lai neapmaldītos.Kels devās uz kalnu pārēju.Viņš cerēja nokļūt līdz Bruīnai, un tad jau lūkot ceļu tālāk, bet pagaidām viņš bija ticis tikai līdz pārejai, un pat laban gatavojās to šķērsot.kelam likās, ka viņam un zirgam noderētu atpūta, bet viņās zināja, ka nav laika, jo tagad bija jāveic krietns gabaliņš...
Kels vairākas stundas gāja pāri .Nonācis otrā pusē viņš bija galīgi nokausēts, un izskatījās, ka zirgs arī...
Kelam neatlika nekas cits kā atpūsties, un saule jau arī laidās uz leju...Bet Kels bija nolēmis atpūsties tikai mazu mirkli, un arī pa nakti turpināt ceļu.Viņš cerēja, ka ponijs to izsturēs....

[Laupītājmeitēns ...]

Arī Arandils pavērās uz priekšu tālumā, un prātoja uz ko šobrīd raugās viņa ceļa biedre. Vai viņa redz kaut ko viņa acīm netveramu...
Pāris dienas... un tad atkal es būšu Rivendellā... Nē... ceļā būs jāpavada vairāk kā pāris dienas...
Viņš pievērsās kalniem kas bija redzami ceļa kreisajā pusē...Amonsūls. Tam vēl nebija pajāts garām...
Kādu brīdi viņš neko neatbildēja Nirvanai... Saule jau sen kā bija pāri pusdienlaikam...
"Būs jājāj vairāk kā pāris dienas..." Viņš bilda atbildēdams uz viņas izteikto domu kādu laiciņu atpakaļ...

[gwinerva]

Kels jau bija atpūties krietnu brīdi.Un izskatījās, ka ponijs ir kārtīgi paēdis un arī padzēris.Kels arī jau bija paspējis ko iekost.Viņš bija apēdis puskukuli maizes un lielu gabalu žāvētas gaļas.Lai gan dzert viņam īpaši negribējās viņš padzērās no upes.Likās, ka viņā atgriezušies jauni spēki.Kels nostiprināja pārtikassomu atpakaļ pie ponija segliem un bija gatavs doties ceļā.Kels viegli ietraucās seglos un vadīja zirgu uz priekšu gar upi.Viņš priekšā jau redzēja troļļu mežu...
Kels zināja, ka kautkur priekšā jābūt braslam.Bet jājienam bija jābūt ilgam.Kelam nešķita, ka pa mežu tumsā būtu labi jāt.Viņš nolēma uztaisīt nometni.Nojājis kādu gabaliņu viņš tā patalāk no meža pie kāda koka piesēja savu poniju, un devās salasīt malku.
Gaiss nebija diez ko auksts, bet parasti palika auksti nakts vidū.Un tādēļ kels taisīja ugunskuru.Pie debesīm jau bija redzamas pirmās zvaigznes.Kelam izdevās atrast pietiekami malkas, bet apvidus, kur viņš gāja nebija diez ko mīlīgs...
Uztaisījis ugunskura vietu Kels paņēma nedaudz sausas zēles un uzlika to pavirsu, starpās, un arī pa visu kokiem, tad paņēma divus akmeņus un tos berzēja virs ugunskura.Izšķīlās dzirksteles un sausā zāle aizdegās.Tagad par ugunskuru vairs nevajadzēja raizēties.Tagad bija jāraizējas par knišļu uzbrukumu.Kels bija domājis celties ar pirmo rīta gaismiņu, bet līdz tam laika vēl bija diezgan....

[Tinuviel]

Nirvana brīdi klusēja. Elfa atkal izbaudīja klusumu, kas viņu bija pavadījis uz katra soļa.
- Bet tās dienas elfam aizritēs nemanot.
Viņa atteica. Prātā atausa diena, kad viņas acis pēdējo reizi manīja Imladrisu. Lai gan pamesta, elfa visu laiku bija sajutusi tās spēku un burvību, kas to nepameta.
- Vai tu esi bijis zemēs, kas aiz kalniem? Tajās cilvēku zemēs?
Elfa klusu pajautāja. Viņa nebija tajās bijusi - vien uzmetusi neilgu skatienu un viss. Bet kartēs viņa tās bija iepazinusi no vienas malas līdz otrai. Gondora un Rohāna - tā sauca šīs zemes, par kurām Nirvana interesējās.

[Laupītājmeitēns ...]

"Esmu tās izstaigājis jau kur tas laiks... Rohānas ceļus un neceļus gan pārzinu krietni labāk, kā Gondoras, bet apmaldīties būtu grūti gan vienā gan otrā...
Viņš smaidīdams atbildēja...
"Rohānā ir kādu brīdi arī būts viņu armijā..."
Pēc, kāda brīsniņa viņš piebilda:
" Taču, jāsaka, ka biežāk mani varētu mēģināt atrast uz vakariem dodoties... Tur sargājam sīkaliņu zemju robežas... Bet tu neesi bijusi tajās zemēs?"
Jautājums neizskanēja nepieklājīgi, tajā bija jaušama tikai interese...

[Tinuviel]

Nirvana pasmaidīja.
- Redzu, ka esi daudz ko piedzīvojis.
Elfa noteica.
- Bet, atbildot uz tavu jautājumu, teikšu ka neesmu vis. Nav gadījies. Esmu gan bijusi Laurolindorenanā jeb Lotloriēnā un Drūmmežā, bet tie jau sen tukši, bet vareni.
Viņa atbildēja uz jautājumu un tad paskatījās uz Arandilu.
- Bet sīkaliņu zemēs esmu bijusi. Esmu izjājusi un izstaigājusi visu Eriadoru.
Elfa piebilda. Zirgs turpināja rikšot.

Šo rakstu rediģēja Tinuviel: 18.06.2005 09:54

[Roviela]

Eodars pamodās agri. Sapnis bija norādījis ceļu uz Lorienas sirdi - Serīnamrotu. Viņš nebija domājis iet turp, jo jau ienākt šai valstībā gandrīz tikai ziņkāres dēļ, neaicinātam, ir ne visai piedienīgi, bet piedevām vēl nelūgtam uzreiz doties uz elfu valstības pašu galveno vietu, tas jau būtu par daudz. Bet sapnis aicināja, rādīja ceļu, un Eodars zināja, ka būs tur gaidīts.
Tāpat kājām, viņš turpināja ceļu, lielajiem kokiem joprojām čukstot virs galvas un zeltainajām lapām čabot zem zolēm un zirga palaviem. Lorienā ir rudens. Joprojām.
Pēc neilga mierīga gājiena, Eodars nonāca liela klajuma malā. Viņš uz brīdi apstājās, apbrīnā vērodams pavērušos ainu. Klajumā netālu vīdēja pakalns, līdz kuram stiepās mirdzoši zaļas zāles paklājs. Piegājis tuvāk kņazs redzēja, ka viss pakalns kā nosēts sīkiem zelta ziediem un nedaudz lielākiem, baltiem. Ieiedams balto koku lokā viņš atcerējās - elanoras un nifredilas tās sauc. Šie vārdi tagad kā dzīvi izkāpa no sen lasītām un tuvām grāmatām. Pakalnā auga koki, lokiem tam visapkārt, un pašā vidu bija koks, diženāks par visiem, kuram galotnē vīdēja baltais talāns.

Eodars atstāja Naktstauriņu lejā pie kāpnēm un pats kāpa augšā uz talānu.

[Idril]

Uz paša pēdējā talāna - pašā koka galotnē, viņa gaidīja. Driasaīla te bija jau kopš brīža, kad zvaigznes norietēja un uzleca saule. Gaišie mati ik pa brīdim plīvoja vieglajā vējā, kas bija šeit - augšā. Tērps bija balts, tik svaigi balts, kāds droši vien ir tikai tikko dzimis sniegs kalnu galotnēs, taču tas maigi iekļāvās kopējā svaigo krāsu ainavā, neizlekdams šo zaļo toņu valstībā. Tumšzilo acu skatiens bija piekalts kāpnēm, kur tūlīt kādam vajadzēja parādīties. Nesen uzlekusī saule ar savu zeltaino gaismu pielēja apkārtni un vieglais vējš noglāstīja visu, kas pagadījās ceļā. Šķietami, tieši šeit - Selīnamrota galotnē, dzīvoja visliegākais vējiņš, kura dzīvinošās vēsmas varētu būt atrodamas vien Dižjūrā jaundzimušus viļņu galos.

Šo rakstu rediģēja Selduīna: 18.06.2005 13:21

[Roviela]

Kāpjot aizvien tuvāk koka galotnei, Eodars sajuta pieaugošu patīkamu satraukumu. Viņš bija pārliecināts, ka ne velti bija lūgts ierasties tieši šeit un tagad. Kādas ziņas viņš saņems? Drīz iemesls būs zināms.
Pēdējais līkums pirms augšējās platformas nāca kopā ar pārsteigumu. Jau varot pārskatīt galamērķi, Eodars ieraudzīja brīnumdaiļu elfu, gaišiem, mirdzošiem matiem un tērpu kā no nifredilu ziediem.
Viņš neteica neko, līdz nebija abām kājām nostājies uz gludās talāna grīdas.

"Esiet sveicināta! Es esmu Eodars, Ginedena dēls, Itilienas kņazs. Sapnī mani sauca šurp, tagad esmu ieradies pēc jūsu aicinājuma," Eodars eleganti palocījās.

[Idril]

Cilvēki par šīm zemēm ir aizmirsuši un nemēdz še klejot, pat ne laikos, kad Laurelindorenana bija, kas vairāk par senu nostāstu.
Balss bija glāsmaina un patīkama, nedaudz atgādinot koku lapu šalkoņu rēnā vakarvējā. Tumšzilās acis vērīgi nopētīja Eodaru, taču Driasaīla atbildēja Eodara sveicienam ar vieglu galvas palocīšanu.
Jā, es saucu..
Viņa viegli pasmaidot noteica.
Es zinu kurp tu dodies un es arī zinu kādēļ, bet mani interesē..
Viņa uz brītiņu apklusa vērīgi ielūkojoties Eodaram acīs, taču netērpināja viņu šādi - tā bija paradusi vien viņas māsīca.
Mani interesē, kā gan Jūs uzdrošinājāties mēģināt atrast seno mežu valstību, ja pēdējie mirstīgie, kam še bija ļauts soli spert dzīvoja pirms gadu tūkstošiem?
Viņa jautāja, jautājums bija kategorisks un varbūt pat nedaudz bargs, taču Driasaīla savu iztaujāšanas mērķi neatklāja, viņas skatienā jautās virmojam tik daudz kas sens un aizmirsts, taču viņa pati, lai cik sensena būdama bija īsta, gluži kā viss, kas še bija. Sensens, bet dzīvs un īsts un reizē kā gluži jauns, šķietami viss no paša pirmsākuma mita te.

Šo rakstu rediģēja Selduīna: 18.06.2005 17:11

[Seila]

Alloras zirgs nesa viņu ar vien tālāk un tālāk uz priekšu. Apkārt mainījās zeme, un koki un zāle. Šķita, ka visa pasaule apkārt dzīvo līdz ar vietu kurā viņa atrodas. Tik tālu Allora nekad vēl nebija nokļuvusi un tagad kā apburta lūkojās uz visu apkārtējo pasalu. Kur es esmu nokļuvusi? Elfas domas urdzēja kā strautiņš Kāpēc es esmu šeit? Ko es šeit daru?...Tomēr zirgs turpināja viņu nest arvien tālāk un Allora kā vienmēr paļāvās uz sava uzticamā drauga prāta spējām...

[Roviela]

"Es zināju, ka atradīšu to šeit," Eodara tumšbrūno acu skats droši un atklāti satikās ar skaistās elfas tumžilajām acīm. "Man senie stāsti nav miruši un aizgājuši nebūtībā.

Tur šūpojās zeltainās plaukstas un čukstējās sudrabā izkaltie zari,
Bet austrumu krastā krīt rasa kā asaras lapās ik pavasari.
Ai, Loriēna! Nāk pelēka ziemā, nāk diena, kad zeltgaisma irs
Un satumsušajā Sudrabdzīslā un Dižupes atvaros birs."

Eodars noskandēja.

"Šos vārdus es lasīju daudzu tūkstošu gadu senā hronikā. Nezinu, vai vārdi ir tie, kas kādreiz šeit skanēja, bet tādi tie ir saglabājušies, tādus es tos pazīstu," Eodars uz brīdi apklusa.

"Es neticēju, ka ziema, kas minēta dziesmā, ir atnākusi. Un, nonākot Anduīnas pretējā krastā, mani pārņēma ziņkāre redzēt, vai tā ir. Lielā upe ar elfu svētību mani pārlaida pāri, bet es nebūtu ieradies šajā vietā bez Tava aicinājuma. Mans ceļš vestu gar Sidrabeni uz kalnu pāreju. To, ko vēlējos, es redzēju - nē, šī zeme nav pelēkās ziemas paņemta, tā joprojām ir bagāta rudens plaukumā. Ja par ziņkāri pienākas sods, es saņemšu to gandarīts," Eodars pasmaidīja.
"Tiesa, tas nav vienīgais, kādēļ uzdrošinājos pārkāpt šīs zemes robežas. Es ticu elfu varenībai, lai gan zinu, ka gandrīz visi viņi ir pametuši Viduszemi. Es cerēju uz atbalstu, vai vismaz padomu savam tālākam ceļam."

[Idril]

Driasaīla pasmaidīja.
Ziema nāk, taču allaž aiziet un pienāk pavasaris. Jaunā pavasarī, tu še atkal ienāksi. Tas nav pravietojums.
Viņa noteica. Elfas acis iemirdzējās, atbilde bija labāka nekā viņa bija cerējusi sagaidīt no Eodara.
Es padomus nedodu. Taču atbalstu varu sniegt.
Viņa noteica, viņas skatiens joprojām stingri vērās Eodara acīs. Viņa noklusēja, ka bija ļāvusi viņam šķērsot upi un neteica, kas pati bija, bet viņš jau arī netaujāja.
Es izvedīšu tevi cauri Laurelindorenanas mežam, līdz tā ziemeļu robežai. Tālāk uz Imladrisu varēsi doties gar kalniem līdz pārējai un kad būsi ticis pāri pārejai, braslu atrast zināsi.
Viņa noteica un jau atkal viegls smaids rotāja viņas lūpas. Viņas vecumu nebija iespējams noteikt, viņa šķita tik jauna, taču acīs mirdzēja dziļš vecums un viedība. Mežs klusi šalkoja.

Šo rakstu rediģēja Selduīna: 18.06.2005 20:23

[Roviela]

"Jā, cilvēkus un ne tikai tos vienmēr modina cerība uz jaunu pavasari," kņazs atbildēja, vēlreiz palocīdamies, "un pavasaris pienāk vienmēr, tas vēl nekad nav pievīlis šīs cerības."

Viņš stalti izslējās. Bija skaidrs, ka viņš stāv diženas būtnes priekšā. Gudrība un spēks skaistules elfas acīs izteica visu. Nūmenoriešu pēctecis, Eodars, juta, kā senās asinis, kuras viņš bija mantojis cauri gadsimtiem, atsaucas uz elfu burvību.

"Pateicos, es tikai priecāšos būt kopā ar Jums, cik tālu vien Jums labpatiks mani pavadīt. Mans Naktstauriņš ir Jūsu rīcībā."

Eodars galanti pastiepa roku, piedāvājot elfai atbalstu lejupceļā.

[Idril]

Driasaīla pieņēma Eodara atbalstu viegli uzliekot savu roku uz viņējās, bet viņa to darīja vairāk pieklājības pēc. Viņas āda bija gaiša un maiga.
Es nejāju ar zirgiem, man netīk likt tiem nest mani un manas mantas pat, ja tie to darītu labprāt.
Viņa noteica, viņai pakustoties varēja manīt cik garš ir viņas tērps patiesībā, tas bija krietnu gabalu garāks kā viņa.
Līdz robežai mēs tiksim pēc pusotras dienas, ja vēl kāds pārgalvnieks nesadomās pārkāpt Lotloriēnas robežas, es Jūs varēšu pavadīt līdz pat šīs zemes ziemeļu robežai.
Viņa neteica -manas zemes- jo šī nebija viņas zeme, šī nebija arī viņas māsīcas zeme, zeme bija brīva, tikai atradās viņu aizgādībā, un zaļoja mūžseni jauna, kā atdzīvināta atmiņa. Viņa vairs neko neteica, viņa nemēdza šķiest vārdus lieki.

[Snorkes Jaunkund...]

Doro bija nojājis pārīti dienu un bija jau pie Virpils. Ceļš līdz Virpilij tiešām bija mierīgs, kā jau Dranvins bija teicis, bet Doro vienalga visu laiku bija nervozs un satraukts un skatījās riņķī. Taču pirmās dienas naktī un otrājā dienā nekas nebija noticis un viņš jutās drošāk. Tad iejājis Virpilī viņš jāja uz "Sprauno Poniju" kur sagaidīt Dranvinu. Bet varbūt viņš tur jau gaidīja! Doro pagāja laiciņš pirms viņš piejāja pie "Spraunā Ponija" un tad noleca no Nimroda un iegāja krodziņā!

[Roviela]

Eodara smalkādas cimdu rotakmeņi zilzaļi iemirdzējās, kad elfas baltā, slaikā plauksta pieskārās viņējai. (OOC - bruņinieks nekad nepiedāvā dāmai kailu roku, un Eodars arī to dara aiz pieklājības. Nav citu iemeslu, ja neskaita to, ka būt skaistas dāmas sabiedrībā vienkārši ir patīkami)

"Kā vēlaties! Iesim kājām. Es ceru, ka mums šīs pusotras dienas netiks iztraucētas. No Jūsu vārdiem sapratu, ka pārgalvnieki šeit neierodas bieži," viņš pasmaidīdams piebilda.

Lejā nācējus sagaidīja Nakstauriņš, kas priecīgi sveica savu saimnieku un daiļo pavadoni.

Šo rakstu rediģēja Roviela: 19.06.2005 15:28

[Idril]

Nokāpusi lejā viņa atlaida Eodaru vaļā.
Šeit neierodas gandrīz neviens. Šī valstība ir aizmirsta, turklāt arī ienākt še esmu liegusi, tā, ka pat gribot šeit retais ir ticis iekšā.
Viņa noteica, saules staros gaišie mati vizēja, bet baltais tērps liegi vilkās pa zemi.
Ja kāds cilvēks nesadomās mēģināt iebāzt še degunu, tad dienas būs mierīgas, jo nešķīsteņu šai apvidū nav pārāk daudz ņemot vērā Morijas atjaunoto stāvokli.
Viņa teica nepieminot, ka tie arī ittin labi bīstas arī no viņas, jo arī viņai bija savi noslēpumi. Viegliem soļiem viņa devās ziemeļu virzienā nost no pakalna un ar vieglu rokas mājienu aicināja līdzi.

[Roviela]

"Vai atļauts vaicāt, kādēļ man tika piešķirts šis gods - pabūt šeit?" Eodars, vezdams zirgu pavadā nesteidzīgi sekoja elfai, "jo es arī nācu, galvenokārt, ziņkāres vadīts."

"Nešķīsteņu skaits uz ceļiem pēdējā laikā ir kļuvis lielāks. Un es nezinu, ko domāt par diviem, ko sastapu tuvāk Gondoras robežām. Nekur, nekādos rakstos neesmu sastapis ziņas par tādiem. Nevar būt, ka kāds no devītnieka ir atgriezies. Tam es neticu. Bet viņi bija līdzīgi tam, kā tie ir aprakstīti - melni apmetņi, slīdoša gaita un nepārvaramas bailes iedvesošas balsis," Eodars mierīgi un nosvērti stāstīja, "Viņi man neuzbruka, un es prātoju - kādēļ? Nešaubos, ka divatā viņi mani būtu pieveikuši."

Viņa tumšie mati un praktiski tumšos toņos ieturētais aristokrātiski greznais ceļojuma apģērbs veidoja pretēju, bet jauku saskaņu ar elfas gaišo tēlu. Glītajā sejā nebija lasāms ne apjukums, ne satraukums, ne bailes, tikai pārdomas un vēlēšanās izzināt būtību.

[Idril]

Es zinu, kurp tu dodies un es zinu, kas tu esi, un es zinu, kurš tevi aicināja, bez tam es zinu kādēļ esi aicināts.
Viņa noteica droši veroties apkārt uz rudenīgajiem zeltlapu kokiem. Tērps vieglās krokās krītot vilkās līdzi, bet elfa modri vērās apkārt.
Nē, tie nav nazguli.. Tas ir Mortiusa Septītnieks.. Viņi ir Septiņi, taču baisāki par nazguliem.. Vairāk tu uzzināsi Pēdējā Gaišajā Mājoklī.
Viņa noteica, šķietami viņa nelabprāt vēstīja, ko par šiem ļaunajiem radījumiem.
Viņi noteikti tikai izlūkoja, viņi nemeklēja tevi, turklāt tevi sargāja, Viņš par to parūpējās.
Viņa noteica.