"Dragāras Pilārs", [PZP] [R] Fantasy Opcijas

[Sindra]

(IMG:http://i84.photobucket.com/albums/k36/Puukjuspeele/pilar_zps8af74ad2.png)

Vijīga melodija izskanēja tālēs, kad stabule piekļāvās Devana lūpām. Viņš spēlēja un jaunekļa pirksti liegi dancoja pa mūzikas instrumentu.
Zeltaini mati ieskāva puiša jauneklīgo seju un dzidri zilas acis kavējās pie meitenes, kura bija apsēdusies pie jaunekļa kājām un lūkojās uz viņu sapņainām acīm. Dziesma sasaucās līdz ar vēja balsīm, kuri šalca savu stāstu par pasaulē redzēto. Un Devans ieklausījās vēja balsīs. Un viņa mūzika dzirdēto izspēlēja stabules balsī.
Viņi sēdēja uz akmeņiem. Sniegainas kalnu virsotnes sniedzās mākoņos, taču te, kur viņi bija iekārtojušies, bija silti. Saule sildīja un pat vēji, kas sasaucās ar Devana stabuli, likās augumu glāstām siltām rokām. Te viņš allaž nāca spēlēt. Šī bija viņu vieta. Augstu debesīs. Klinšu ieskautiem.

Tā bija jautra un dejot aicinoša melodija, līdz vienā mirklī tā aprāvās. Tik strauji, kā nocirsta, norauta...
Meitene pacēla galvu no Devana ceļiem, uz kuriem tā bija noslīgusi un viņa bažīgi palūkojās uz valdnieku. - Mans Kungs? – viņa klusi apjautājās, skatienam raugoties Devana sejā.
- Csst! Moira! – jauneklis pielika pirkstu pie lūpām, palūgdams meiteni paklusēt. Viņš izskatījās domīgs un it kā censtos kaut ko saklausīt. Bet viņa izskatījās apjukusi. Atrāvusies no valdnieka, meitene nezinādama ko iesākt, steigšus ņēma sapīt savus garos, sarkanos matus bizē.
Roka, kas turēja stabuli, bija noslīgusi gar sānu. Līdz Devans nolika mūzikas instrumentu zemē un piecēlās. Viņš aizgāja līdz klints dzegai.
Ja vien apkārt vēl joprojām nesvilpotu kalnu vēji, klusums būtu pat nomācošs.

Moira paņēma rokās Devana stabuli. Viņa piecēlās un aizgāja līdz puisim. Līdzīgi, kā viņš, raudzījās tālumā, taču nesaprata uz ko jāskatās. Tad neks cits neatlika, kā gaidīt. Līdz Devans pagriezās pret viņu. - Mums draud briesmas. – viņš noteica. Taču, pirms meitene bija paspējusi ko pajautāt, jauneklis jau turpināja. - Sameklē Malevonu. Saki, ka man vajag ar viņu runāt. – viņa pamāja. Lai arī pūķienei bija simtiem jautājumu, kurus viņa vēlējās uzdot, meitene apvaldīja savu ziņkāri. Valdnieka pavēle bija svarīgāka par viņas ziņkārību.
Moira pasniedza Devanam stabuli un atkāpusies viegli, izrādot cieņu, pielieca galvu valdnieka priekšā. Tad viņa pārvērtās par sarkanu pūķi un aizlidoja.

(IMG:http://i84.photobucket.com/albums/k36/Puukjuspeele/pilar1_zps5aa8033b.png)

Ātri Dragāru aplidoja ziņa, par Devana aicinājumu, Pilārā pulcēties drosminiekiem, kuri vēlējās doties viņa uzdevumā.
Nebija gan skaidrs, kas par uzdevumu. To nemācēja izstāstīt neviens bards. Taču, jādomā, ka atbildes tiks sniegtas zelta pūķa mājvietā. Dragāras augstākajā celtnē. Pilārā.

Diena, kad tikšanās bija nolikta, bija silta un saulaina. Bet tā bija jau visu pēdējo ciklu. Vētru un lietusgāžu periodi bija atkāpušies, lai ļautu saulei spīdēt. Arī naktīs debesis bija skaidras un zvaigznes pie tām spoži spīdēja. Pēc tām varēja atrast ceļu. Taču, kuram gan bija jāmeklē ceļu, lai nokļūtu pasaules centrā. Ikviens pūķis zināja, kur tas atrodas.

Drosminiekiem bija atvēlēta liela zāle. Augstiem griestiem, kuru velvēs atbalsojās pat katra sīkākā skaņa. Nevērīgi pavilkta kāja, pat klusāk izteikts vārds. Marmora grīdas, uz kurām izlikti sarežģīti raksti. Kolonnas turēja augstos griestus. Zāle bija izdekorēt ar valdnieka dzimtas baneriem. Zeltainās krāsās, garām bārkstīm, kas plīvoja vieglā vējā.
Te vietas bija tik daudz, ka pūķi varēja uzturēties pat pūķu formā. Tomēr, neviens to nedarīja. Tā pūķiem bija pieņemts. Neiet valdnieka mājvietā savā pūķa izskatā.

Telpā bija daudz smalki veidotu, garu galdu un tiem piestāvoši krēsli. Galdi bija novietoti divās garās rindās, gar zāles malām un krēsti tiem abās pusēs. Zāles vidū atstājot brīvu vietu staigāšanai. Uz galda atradās lielas karafes ar dzērieniem un turpat arī bija atrodami dārgi, no zelta veidoti biķeri. Ja nu kāds vēlējās veldzēt slāpes, pēc mērota tāla ceļa.

Viņu pasaulei draudot briesmas. Tas bija viss, ko bija izdevies dzirdēt, ieklausoties klusās runās. Taču, paraugoties uz skaisto dienu, vai tā varēja būt patiesība? Tieši kādas briesmas varēja draudēt pūķu pasaulei tik skaistā dienā...

[Roviela]

Ziņa bija aizsniegusi sarkano pūķu mājvietas. Droši vien, tā bija aizsniegusi arī citas, bet tas nebija svarīgi. Dragāra ir briesmās! Kam gan vēl sarkanie pūķi mācījās, kam trenējās, kam krāja spēku un prasmi? Kurš tad aizsargās, ja ne viņi - karotāji?

Dragāras Pīlāram tuvojās sarkans pūķis ar dzelkšņiem astē, spārnos un uz galvas. Viņš vēl nebija pilnīgi liels, vēl jāpaaugas, bet, kā jau tas bija ierasts sarkanajiem pūķiem, izskatījās nikns un bīstams. Pūķis sakļava spārnus un straujā pikējumā nolaidās laukumā pie ieejas Pīlārā, kur pārvērtās par apmēram 25 gadus vecu nopietnu vīrieti ar sarkaniem, pusgariem matiem.
Par godu šim notikumam Atorms nebija uzvilcis savas pilnās bruņas, arī garā divroku zobena nebija līdzi, tomēr karotāja augumu sedza vieglas bruņas un pie sāna bija zobens. Pāri visam tumšsarkans apmetnis ar kapuci, izšūtu zelta rakstiem.

Zābaku biezajām ādas zolēm klusi klaudzot pret grīdu, pūķis iegāja lielajā zālē, kur palika vidējā daļā, nelienot pie sienas aiz galdiem, vien paejoties tuvāk vienai pusei, lai neaizņemtu visu vidējo eju. Viņš lidojot nebija noguris, atspirdzinājumus uzreiz neprasījās, un Atorms sāka gaidīt, izklaidējot sevi ar zāles pētīšanu - te bija daudz, ko redzēt.

[Rouzijs]

Ziņa pie zilajiem pūķiem nonāca ļoti ātri, vismaz tajā vietā, kur dzīvoja Lilija un viņas klans, protams, nekas daudz nebija teikts, bet ar to pietika, lai priesteriene vēlētos doties ceļā uz valdnieka mājām. Pūķene gan īsti nebija pārliecināta, vai tā ir prātīga doma pamest okeāna plašumus un mājas, bet tad atkal... viņa un Ardoss vienmēr bija sapņojuši doties pildīt dažādus uzdevumus, iemantot slavu un kļūt par varoņiem. Tikai diemžēl ceļā viņa devās viena pati atstājot draugu un ģimeni mājvietā.

Lilija zināja, ka uzdevums nebūs vienkāršs, bet kāpēc gan neizmēģināt veiksmi, bet problēma slēpās tajā, ka viņai nebija ne jausmas, kas tas bija par uzdevumu un to pūķenei neviens nespēja pateikt. Bet drosme viņai piemita un tā bija uzradusies daudzās dzīves situācijās, turklāt... viņa domāja par to, ka šādiem uzdevumiem var noderēt arī dziednieks. Šī būtu īsta izdevība izmēģināt viņas spējas daudz nozīmīgākās situācijās. Jo viņa tam bija gatavota, ne tā?

Meitene tuvojās valdnieka mājvietai, zilie spārni viņu pārliecinoši nesa uz priekšu, un Lilija nevienu brīdi nedomāja par to, ka varētu griezties atpakaļ. Priesteriene nolaidās pie Pīlāra ieejas, pārvērtās par cilvēku un lēnām gluži vai ieslīdēja lielajā zālē.
Viņa izskatījās pēc 18 gadus jaunas meitenes, ar gaiši ziliem, gariem matiem. Zīda kleita viegli piegūla viņas augumam un kailo muguru kutināja matu šķipsnas, kuras šūpoja vieglais vējš. Soļi bija klusi, tie neatbalsojās telpas sienās it kā viņa ietu pa vēso marmoru ar kailām pēdām.
Zilais skatiens aizkavējās pie vīrieša ar sarkaniem matiem, Lilija nostājās nedaudz nostāk no viņa, vien nopētot viņu cītīgāk. Viņš noteikti bija karotājs.

[echo3]

Tumšajos silos Devana aicinājums atnāca pirms runām par briesmām, kas draud Dragārai. Tā ka sākumā Kenolts nemaz neprātoja, ka varētu doties uz Pīlāru. Valdnieks taču meklēja drosminiekus. Par bailīgu druīds sevi nevarēja saukt, tomēr tāpat vien ceļot prom no meža neviens zaļais pūķis nesapņo. Bet otrā ziņa panāca pirmo jau tajā pašā vakarā, un, kamēr viss pūķu bars no jautājuma pārspriešanas tīri vai zumēja kā bišu strops, pīpēdami "sapņu puķi", Kenolts uzmeta plecā somu un aizlavījās tumšajā mežā. Viņš bija nolēmis aizlidot uz Pīlāru un vismaz noskaidrot, kas noticis. Ka Valdnieks varētu izvēlēties Kenoltu kādam uzdevumam, druīdam tā īsti nemaz prātā neienāca. Tas viņam vienkarši nelikās svarīgi. Izgājis upes krastā, puisis metās no tā lejā, jau gaisā pārvērzdamies par lielu zaļu pūķi. Tas bija labs paņēmiens, kā pārvērsties, jo mežā nemaz nav pārāk daudz klajumu, kas derētu pūķim. Tādu viņam bija iemācījis skolotājs, un Kenolts zināja, ka daudzi zaļie pūķi tā dara.

Līdz Pīlāram bija tālu, uzaususī diena bija karsta, bet zaļais pūķis neatlaidīgi turpināja nodomāto. Viņš nenokavēs. Kenolts nolaidās plašajā laukumā pie Devana pils un pārvērtās atpakaļ par cilvēku. Karstā laika dēļ viņam mugurā bija vien bikses un ādas apavi. Pār plecu pārmesta pītas somas siksna, ādas jostai piekārta dunča maksts un rokā ceļotāja nūja. Uz pleca zem sūnzaļajiem matiem tupēja sermulis. Zvērēna nadziņus druīds pat nejuta.

Kenolts bez vilcināšanās gāja iekšā augstajā ēkā, lai gan tādā akmens namā jutās nedaudz neomulīgi. Lielajā zālē vismaz bija plašums un gaisma. Tur bija arī bruņās tērpies vīrietis ar sarkaniem matiem un meitene ar ziliem. Nevar būt, ka ieradīsies tik vien, ziņa bija pārāk satraucoša. Kenolts piegāja pie viena no galdiem un ielēja sev ūdeni. Viņš bija lidojis gandrīz diennakti.

[washulis]

Ceļš bija ilgs, bet ar katru nomēroto kalnu, ieleju, upi un pagriezienu Halla juta augam satraukumu. It kā šis ceļš spētu palielināt zeltainā pūķa izteiktos draudus, lai arī katrs solis pretī Pilāriem tika apbērts tik skaistākiem skatiem un ar tīrāku vējos iepītu dziesmu. Tā viņa baidījās, ka šajās brīzēs aizmirsīs tās bēdas, kas solītas. Tik pieskaršanās cietajai zemei atnesa atpakaļ pasaules svaru. Spoži baltais pūķis sarāvās augumā, lepnajiem spārniem sakļaujoties gaisīgā, baltā kleitā, kas apjozta ar platu, ādas jostu, pie kuras atradās duncis, bet pāri mugurai pārlikts loks ar bultu maku. Uzticamā lira bija rokās. Pilnā ekipējumā, tā teikt. Lai, ja pienākums un vēji sauks, viņa varētu uzreiz steigt svešumā.

Ah... tik paskat uz to. Un šo! Ak! Tās bija klusās sajūsmas nopūtas, kas pavadīja viņas kailo pēdu plakšķēšanu pret greznajām grīdām. Acis ar spožu dzirksti lūkojās visapkārt, nevēloties palaist garām ne collu Davara skaistās mītnes skaistuma un auras. Lai papildinātu pašas izjūtas buķeti, viņa ik pa laikam notrinkšķināja pa liras stīgai, kas vientulīgi aizsteidzās uz priekšu, plašajās hallēs.

Nonākusi viņu varoņiem paredzētajā zālē, no Hallas izlauzās vēl viena sajūsmas elsa, lūkojoties uz augstajiem griestiem. Ja tik mana ģimene dzirdētu, kur es esmu... Neticētu nemūžam. Tik tad viņa atģidās, ka nav nemaz te pirmā. To negodu, nesasveicināties. Ak, sveicināti, sveicināti! Cienītie kungi! Lēdija. Un, ak... kāds jaukums! Pēdējais izspiedziens tika veltīts pūkainajam sermulim uz Kenolta pleca. Uzņēmība un piedzīvojumu gars jūs te atvedis, nudien. Tas gods, mans gods! Ar jums. Satikties. Beigām pašas straujā elpa kļuva par īsu, baltajai pūķienei steidzīgi pakniksējot pārējo priekšā, lai tad viņa jau aizvirpuļotu (visai burtiski, vairākkārt apgriežoties ap savu asi) līdz citam zāles stūrim, notupjoties uz grīdas, pētot grezno rakstu, velkot tam līdzi ar pirkstu.

[Romija]

Marko nevajadzēja teikt divreiz. Paklausījis barda aicinājumam, viņš zināja - tas ir viņa ceļš.

Zem spārniem varēja just, kā vēsās ziemeļu gaisa masas kļūst siltākas, melnajam pūķim lidojot uz Pīlāru. Lai arī ceļš bija diezgan tāls, Marko bija jauns un izturīgs, tāpēc brīžam viņš pat izmeta kādu graciozu loku, slaidajam augumam vijoties starp mākoņiem. Tur, mājās, bija brīdis, kad vajadzēja atkāpties un nogaidīt. Un kā gan vēl labāk aizpildīt dīkas dienas, ja ne doties turp, kur sola bagātības vai vismaz slavu. Jā, slava reizēm pat izrādījās vērtīgāka, jo ilgstošā laika posmā ļāva savākt vairāk dārgumu, naudas, zelta... Marko neņēma savas bagātības līdzi. Tām drošāk bija glabāties kalna dzīlēs. Viss līdzņemamais bija rūpīgi pārdomāts - amata rīki, izturīgs, kvalitatīvs apģērbs, tik daudz naudas, lai vismaz kādu laiku par savu iztiku un naktsmītnēm nebūtu jāuztraucas, lai kur arī nāktos nokļūt.

Pamalē vīdēja Pilāra augstais stāvs. Varbūt tas bija zelts, bet varbūt cieņa pret valdnieku, kas lika ietrīsēties sirdij. Pasaulē nebija daudz tādu vietu un ļaužu, kas tā ietekmēja melno pūķi. Viena palika aiz muguras, otra tagad slējās acu priekšā. Marko nolaidās pie Pīlāra un pārvērtās cilvēka izskatā. Viņa apģērbs bija darināts no dārga auduma, izšūts rakstiem, kas pareizā gaismas leņķī teju ievizējās, tomēr viss bija saskaņots un elegants, lai puisis neizskatītos pēc žagatas. Jebkurš, kas viņu redzēja, varēja nešaubīties, ka viņš ir pašpārliecināts,turīgs un zina, ko vēlas sasniegt. Marko galvā šobrīd vairāk jaucās domas par atlīdzību, nekā bažas, ka viņu varenajai un drošai pasaulei kaut kas patiešām varētu draudēt. Vismaz apkārtne bija mierīga, un arī pa ceļam viņš neko draudīgu manījis nebija.

Iegājis lielajā zālē, Marko nopētīja apkārtni. Zelts žilbināja. Jebkurā citā situācijā Marko būtu apsvēris, kā to iegūt sev, tomēr te viņu atturēja cieņa. Iespējams, ka Devans bija vienīgais pūķis, ko šeit bija vērts cienīt. Pie tam puisis bija lidojis pietiekami tālu, lai atgrieztos ar kaut ko vairāk kā pāris zelta biķeriem un valdnieka nosodījumu.

Marko ejot, zālē atbalsojās viņa soļi. Tie nebija drudžaini, nebija bailīgi. Tie droši mina marmora grīdu. Iešvīkstējās audums, melnā krekla piedurknei noslīdot gar tunikas sānu. Ikkatrā ieelpā un izelpā skanēja melnā pūķa pārliecinātība un godkāre. Tā bija darvas uvertīra, iesākums kaut kam lielākam un svarīgākam, kas pacēlās līdz augstākajām velvēm un ļāvās vēja plūsmai. Lai dzird!

Zālē Marko nemanīja nevienu no Devana galma, arī paša valdnieka šeit nebija. Toties bija sapulcējies bariņš krāsainu ļaužu. Viņš pagāja garām kādam sarkanajam pūķim, pavirši uzmetis tam skatienu. Sarkanais bija palicis kā pusceļā vai arī vienkārši apmaldījies. "Atpūtas telpa ir otrajā stāvā, tur var iedzert tēju" viņš pār plecu uzrunāja sarkano, balsī skanot tāda kā uzspēlēta laipnība, sajaukta ar šķipsniņu augstprātības. Šie ļaudis vairāk izskatījās pēc ciemiņiem, nevis drosminiekiem, kas gatavojas doties bīstamā ceļā. Bet Marko varēja viņiem pateikt pareizo virzienu uz atpūtas telpām, nebija taču grūti! "Tu arī, drostaliņ," viņš veica žestu, paceļot pirkstu galus pie pieres kā sveicienā zilmatainajai jaunkundzei. Negaidot atbildi, melnais pūķis drošiem soļiem devās dziļāk zālē.

Te bija ieradies vēl kāds puskails zaļais pūķis, kas saņēma tikai paviršu mājienu kā sveicienu, un garām čalodama aiztraucās baltā meitene. "Neieskrien sienā, dūjiņ!" viņš atbildēja uz meitenes sveicienu, vērodams, cik bezrūpīgi viņa griežas pati ap savu asi. Tomēr Marko mēŗkis nebija saviesīga pļāpāšana ar ļaudīm, kas varbūt bija nākuši cita iemesla dēļ. Viņa skatiens aizķērās pie galda, kur puisis labprāt ieturētos. Ceļojums bija bijis garš, vīns no zelta biķera noteikti garšoja labi un četri jau bija pietiekami liels skaits, ko sveicināt. It īpaši šobrīd, kad neviens no viņiem neizskatījās cienījamāks par pašu. Tā bija Pīlāra aura, kas lika Marko viņus tomēr uzrunāt.

[Roviela]

Atorms viegli palocījās sveicinošajai baltajai, gaisīgajai būtnei. Sveicienus neatņemt ir negods. Protams, ja sveicina, nevis kā tas, melnais, augstprātīgi aizpeld garām, izmetot repliku, kas šķita rādām, ka viņš te ir biežs viesis. Ne slulainis, gadījumā?
Pie šīs domas pūķis, kas jau bija paspējis sadusmoties, savaldījās, un nepateica pašus uz mēles lienošos vārdus.

Plēsties pašā Valdnieka pilī? Tas nav pieļaujams, un sarkanais karotājs ignorēja melno nekauņu, kam nebija nekādas daļas, ko šeit meklēja sarkanais, bet melnā pieņēmumi ir viņa darīšana un, ja nepareizi, tad pats vainīgs, ka muļķis.

[Rouzijs]

Lilija viegli palocīja galvu baltajai pūķenei, kad viņa iedejoja lielajā zālē. Protams, te bija skaisti un tieši to arī zilmates acis bija ievērojušas. Pirksti viegli pieskārās medaljonam, kurš iekārts smalkā ķēdītē bija atradis savu vietu uz priesterienes kakla. Viņas simbols... tāpat kā duncītis, kurš apslēpts kleitas drānās.
Tikai tas melnais pūķis gan nebija jauks, bet nebija jau tā, ka Liliju ļoti uztrauktu kāda melna zaraza, lai gan... viņa jutās neomulīgi, pagātni nevarēja izdzēst, pat ja tos sauc par piedzīvojumiem.

- Paldies par rūpēm, bet es neesmu nogurusi, parūpējies par sevi, noteikti pēc tāla ceļa esi izslāpis. - Lilija pasmaidīja tādu jauku smaidu, pat ja sarkanie un melnie pūķi viņai ļoti nepatika, bet šeit... valdnieka mājās viņa bija drošībā un šis iedomīgais pūķis neko nevarēja viņai nodarīt. Tikai pabiedēt un izlikties par neievainojamu.
Meitene palika saspringta, un bija grūti nostāvēt uz vietas, tāpēc viņas klusie soļi veda uz priekšu, pa telpu, lai labāk to apskatītu.

Zilais valis noteikti šai vietai nespētu papeldēt garām, te bija tik daudz zelta, kas viņam varētu patikt. Tik daudz iespēju izpelnīties viņa svētību. Šeit bija skaisti, bet kaut kas pietrūka, vismaz Lilijas prāt, kaut kas... ar ūdeni saistīts.

[echo3]

Pēc spiedziena ak, kāds jaukums! Kenolts uzsmaidīja balto pūķu meitenei. Viņš, protams, zināja, ka sajūsmu ir izraisījis Nūka purniņš, kas ziņkārīgi ošņājās zem druīda kreisās auss. Puisim nebija nekādu iebildumu, ka skaistas meitenes mīļi spiedz par pūkainiem zvēriņiem. - Sveicināta. - Runājot Kenolts neklanījās, viņš skatījās tieši virsū tam, ar ko runā.

Viņš ielēja un izdzēra vēl vienu ūdens kausu, noskatīdamies, kā zālē ienāk vēl citi pūķi un jau sāk tā kā šķilties lepnuma dzirksteles. Pagaidām nededzinošas.

[Avengedmike]

Valdnieka ziņa par briesmām un aicinājums doties uzdevumā drīz sasniedza arī Karabrasu. To dzirdot, Elrikam sirds pazaudēja vienu sitienu, bet pēc brīža viņš pie sevis pasmaidīja : Cik gan ironiski, ka briesmas uzglūn , kad dienas ir skaistas un sejā pūš mans mīļais rietumu vējš. Gandrīz vai negribas tam ticēt. To padomājis, viņš savā miteklī uzvilka savas melnās ādas bruņas, paņēma zobenu un dunci , un devās uz mirkli pabūt Sebro kalnā, kas Karabrasā bija augstākā virsotne. Tur brīdi veldzējies rieteņa dvesmā, viņš pārvērtās par baltu pūķi un apmetot loku ap virsotni, šāvās Pīlāra virzienā.
Lidojums bija ilgs un domas šaudījās visos virzienos, par to, kas tās būtu par briesmām, no kā un ko valdnieks vēlas no saviem pavalstniekiem.
Ik pa brīdim viņš saprata, ka lieki domāt par to, jo neko jaunu viņš neuzzinās, kamēr nebūs nonācis galā . Bet kā jau mēdz būt ar nezināmām briesmām , tās vienmēr ielavās atpakaļ prātā.
Nonākot pie Pīlāra , Elriks nolaidās laukumā pie ieejas un pieņēma cilvēka formu. Mierīgiem soļiem viņš iegāja lielajā zālē un ejot pārlaida acis pār zāles plašumiem un rotājumiem, bet pa īstam pasmaidot, kad sejā iepīta viegla vēja vēsma.
Ienākot zālē, viņš ievēroja vairākus vīriešus un sievietes , kurus pa kārtai sveicināja dziļi paklanoties , bet mazliet saminstinājās pēc paklanīšanās vīrietim ar melnajiem matiem . Viņš likās redzēts, bet kur tieši, Elriks nemācēja pateikt.
Pēc sasveicināšanās viņš piegāja pie galda un ielēja sev biķeri ar ūdeni un lēnām dzerot vēlreiz pārlaida acis klātesošajiem .
Šeit esošie liekas tik dažādi, ka tas vēl vairāk uzjunda domas, par to, kas gan īsti ir noticis?

[Mākoņkaķis Aurēl...]

...Jo ir taču tik viegli spēlēt uz patriotismu. Un šoreiz vēl jo vairāk - vai Dragārā ir kas spēcīgāks par pūķa lepnumu?

Vien dažas atziņas, bet pietiekami, lai tas būtu laika jautājums līdz tai dienai un stundai, kad arī Griša spēra pirmos soļus pāri Pilāra ieejas slieksnim. Šis nebija pirmais ceļojums tik tālu no dzimtajām mājām, bet vienīgais, kuru jaunā pūķiene spēja atcerēties. Bet ne tas bija vienīgais iemesls, kādēļ, lai arī gaitu viņa saglabāja staltu un izteiksmi pilnu pašpārliecības, viņas skatiens pārāk bieži aizkavējās pie smagajiem biķeriem, greznajiem rakstiem un apzeltītā visa. Teju pārsteigts, it kā nevietā esošs. Ja arī sievietes neuzkrītošais apģērbs - tunika un bikses, attiecīgi brūnā un pelēkā toņos ieturētas, - uzreiz nekliedza par piederību viņas klanam, kur nu vēl gludi skūtā galva, tad rūpīgāks vērotājs ātri vien saprastu - "jā! viņa ir zaļais, pavisam noteikti!"

Vienkārši... Kā neviens šeit nav nosmacis? Vai viņa vienīgā juta, cik šī greznība ir sasodīti lieka?
Kaut gan, nē. Tā nebija lieka - šīs nebija viņas mājas Mūrā, šis bija visvarenais Pilārs, un bija tikai pašsaprotami, ka karalis vēlējās "drosminiekus" uzņemt, atbilstoši savam (ne jau viņu) statusam.
Tādēļ Griša neļāva skatienam klejot ilgāk kā nepieciešams. Izcelties ar savu... neiederību šobrīd no tiesas neietilpa pūķienes interesēs. Un, ja reiz "neiederība", ir jādodas pie tā, ko visvieglāk uztvert par "sev līdzīgu". Kad Griša viņam pienāca klāt, jaunais vīrietis ar zaļajiem matiem saņēma sveicienu, jaunajai sievietei pieliecot galvu. Un šķiet, ka viņa grasījās ko teikt, kad tieši gar degunu viņai novirpuļoja (?) gaišmataina jauniete.

"Khm-hm," Griša īsi noklepojās, un laikam jau varēja noprast, ka viņa sekojošo runu attiecina gan uz zaļmataino jaunekli, gan uz balto pūķieni. Jāteic gan, ka tieši otrā no minētajiem bija piesaistījusi Grišas uzmanību, arī viņas skatienu zem sarauktās pieres. "Pieņemot, ka es neesmu ieradusies ar kavēšanos, un pat, ja tā..." Viņa pamāja ar roku, pārmetot skatienu pagaidām vēl gaužām tukšajai telpai. "Vai esiet informēts, cik plaša varētu būt konkurence uz doto uzdevumu? Grūti noticēt, ka uzaicinājumam atsaukušies esam tikai mēs daži."

[Malduguns]

Nevarētu teikt, ka Morigana bija plānojusi ierasties Pilārā. Drīzāk, viņa vienkārši pagadījās tuvumā, kad pirmoreiz uzdūrās kādam no bardiem, kuri vēstīja par valdnieka aicinājumu un to, ka draudēja lielas briesmas. Morigana nekādas tūlītējas briesmas nemanīja, tomēr viņa bija pietiekoši ieinteresēta tajā, kas varētu būt noticis un, protams, ja jau valdnieks bija tik izmisis, ka meklēja drosminiekus, lai pildītu kādu mistisku uzdevumu, tā bija cita lieta. Morigana arī savā prātā neapšaubīja to, ka valdnieks ir daudz gudrāks un pieredzējušāks kā viņa pati, līdz ar to pastāvēja iespēja, ka ir kas tāds par ko viņa nemaz nebija iedomājusies.
Kad Morigana šķērsoja laukumu, lai ietu iekšā Pilārā, saule vizuļoja viņas sarkanajos matos, padarot tos viņas tēlu vēl izteiksmīgāku. Zālē pūķene spēra soļus nelabprāt. Viņai nebija iebildumu pret citu skatieniem vai pret telpu. Viņai sabiedrība nepatika kopumā. Jau no paša pirmā acu uzmetiena bija redzams, ka te jau bija pārstāvji no visām ciltīm, kas nozīmēja, ka raksturu, visticamāk vajadzēs mēģināt savaldīt. Labākajā gadījumā, uzdevumam tiks izvēlēts viens un viņu ceļi, tā īsti nesākušies, šķirsies, tomēr Moriganu pārņēma nelāgas priekšnojautas, ka tik vienkārši viss nebeigsies.
Moriganas soļi atbalsojās lielajā telpā. Tērpusies savās sarkanajās bruņās, košajiem matiem vizuļojot saulē, viņa kādam, pati to nemaz negribot varētu atsaukt prātā pat pašu Liesmu.
Veltījusi sveicinošu galvas mājienu sava klana pārstāvim, Morigana apsēdās pie galda, nostāk no citiem atspirdzinājumu tīkotājiem un izbaudīja to, kā ir vienkārši sēdēt.

[washulis]

Siena? Ieskriet? Halla pacēla skatu pret viņu uzrunājušo vīrieti. Melniem matiem, melnām drēbēm. Lepnums un augstums. Augstums un aukstums? Pat ja lepns skats, melnais bieži sevī slēpj vairāk siltā, kā šķiet no pirmā skata. Halla ir redzējusi savā dzīvē gana daudz sniega, lai zinātu. Jums nevajadzēs raizēties par mani, pat ja tā gadīsies. Varbūt tad man acu priekšā lēkās pat spožākas zvaigznītes, kā šejienes zelts. Tas būtu tik skaisti - pazust gaismā. Viņa atbildēja melnajam pūķim ar smaidi, manāmi neuztvērusi viņa izsmējīgo toni, kas veltīts gan viņai, gan citiem tuvumā esošajiem. Ļaunatminība viņai bija svešs termins.

Viņa pievērsās atpakaļ grīdai, vērojot uz tās greznajiem vijumiem citu siluetus, kā tie kustējās, uzvedās. Viens garāks, cits platāks. Spuraini, stūraini, vijīgi. Katrs ar savu dvēseli un raksturu un Halla varētu tikai sākt minēt, ko tas viss nozīmē. Ko nozīmēs. Katram savs soļu ritms, kluss vai arī uzstājīgs, pieprasot sev uzmanību. Un kādi būtu valdnieka Devana soļi? Halla iztēlojās tos tik liegus un nedzirdamus, klusākus pat pa vēju. Varenus savā iztrūkumā, ka pat zeme neuzzinās, ka tiek mīdīta. Jo zelts ir pārāk tīrs un spožs šai zemei.

Pēdīgi skatiens pacēlās pret citu balto pūķi, kas starp raibajai publikai sagādāja Hallai mirkli piederības. Pat ja šis baltais bija plecīgs un miesās spēcīgs. Ar pieredzes izrētoti seju un varbūt arī ar pieredzes pildītu sirdi, ja atļaujas ticēt vērīgajam skatienam. Mirkli raizējos, vai es te būšu vienīgā no mūsu krāsas. Lai gan nudien būtu jāšaubās tā - zāle tik liela, burtiski pati prasās tikt piepildīta. Viņa ieminējās, pieceļoties kājās un uzlūkojot apkārtējos, lai arī solis veda tuvāk otram baltajam. Nekas nav bilsts, cik varonīgās sirdis atsaukušās šim valdnieka saucienam, nedz tās ir zinošas, ko valdnieks vēlēsies lūgt. Tikai pašu acis rādīs, ko šodien mums ieraudzīt, ar to pašu minēto konkurenci vai nepacietības pilnu garu. Bet atļaujiet man vaicāt... Gaiši pelēkās acis nopētīja te balto, te arī zaļos, melnos un zilos, lai arī sarkanajiem skatiens bija tāds īsāks un kautrīgāks. Viņu skaits auga, tāpat kā jautājumi. Kas Jūs atvedis uz šejieni? Sapņi un lepnums? Pienākums un raizes.

Šo rakstu rediģēja washulis: 26.01.2014 23:28

[Urdrunir]

Batirs noteikti nebija dzimis balles zālei un buduāru sarunām. Melns un ražens, viņš izskatījās bīstams pat neko nedarot. Milzu vāle, kas viegli atdusējās viņam uz pleca, situāciju neuzlaboja. Pa taisnāko ceļu resnais, pēc skata pusmūža vīrietis slāja pie atspirdzinājumu galdiem. Viņam bija vienalga, vai kāds stāvēja ceļā un paspēja parauties malā. Ja nē, tad muļķim pašam vajadzēja sadzīvot ar ciešanām, kuras izraisīja nomīta kāja vai iedunkāts sāns. Mazās ačeles zem stūrgalvīgās pieres tā dūrās apkārtējos, ka palika bail nezinot, vai sitīs pa vēderu vai pa seju. Jo runāt tēvainis nerunāja. Pat ne pušplēsta vārda sveicienam.

Tikai smagi nosvempās pie galda un atstutēja vāli pret tā malu. Neganti asmeņi no cimdiem nodzinkstēja pret karafi, kad Batirs to pagrāba un nevērīgi ielēja tās saturu tuvākajā kausā. Melnais dzēra negausīgi un dzēriena lāses pilēja pa garajām ūsām uz galda. Bet skatiens neķītri izģērba sapulcējušās sievietes. Neba jau nu daudzas bija īpaši centušās slēpt to, ko māte devusi pūrā!

[echo3]

Zālē pamazām ieradās visādi ļaudis. Un cik ļoti viņi atšķīrās viens no otra! Tas bija interesanti. Abi sarkanie karotāji bija koši un lepni. Melnais jauneklis, kas bija ieradies pirmais, šķiet, bija burvis. Īsti gan nevarēja pateikt. Toties otrais melnais milzenis karotājs Kenoltam atgādināja pa palu straumi nestu siekstu vai lavīnas akmeni - tikai dragāt un samīcīt. Zilā priesteriene bija skaista, spoža. Baltā meitene, kas gaisīgi virpuļoja pa zāli un dzejiski runāja (un kurai bija lira), noteikti bija dziesminiece. Bruņinieks ar baltajiem matiem un rētu pār seju neapšaubāmi bija karotājs.

Toties meitene pavisam bez matiem, kas pienāca tieši druīdam klāt bija tāda pati kā viņš pats. Zaļais pūķis. Kenolts būtu prātojis par zilo, bet meitenes apģērbā nebija spožuma. - Nekas nav nokavēts. - Viņam nebija iebildumu pastāstīt. - Nezinām vēl, ne kam vajadzīgi drosminieki, ne kādas briesmas draud. Ejam apsēsties, kamēr gaidām? - Viņi jau atradās pie galda, tā ka atlika vien solu pabīdīt un sēsties nost. - Kādēļ tu slēp savus matus? - Druīds netaisīja īpašas ceremonijas ar jautāšanu. Gribēja uzzināt, un pajautāja.

[Romija]

Marko nepievērsa uzmanību sarkanā šņācienam. Tas arī bija viņa mērķis — mazliet uzkurināt noplakušo uguni. Toties zilmates teiktais jau tika realizēts, piepildot zelta dzeramo trauku ar vīnu. Marko bija pieradis pie greznībām, tāpēc vīna baudīšanas etiķete viņam nebija sveša. Ja pārējie kautrīgi apstaigāja telpas un tikai baltā meitene bija atradusi sev stūrīti, tad Marko jutās kā mājās. Pēc pāris malkiem vīna, kura buķetes bagātīgums saskanēja ar valdnieka iespējām iegūt vislabāko raudzējumu, puisis uzcienājās arī ar dažiem kumosiem aukstās gaļas pīrāga. Valdnieks nebija skopojies ar sagaidīšanu. Ērti atlaidies krēslā, Marko vēroja ieeju.

Kad ienāca baltmatainais karotājs, melnā pūķa acis uz mirkli samiedzās kā vērtējot. Šim pūķim veltītais galvas mājiens ietvēra mazliet vairāk pieklājības nekā pirms tam citiem, taču sarunu Marko neuzsāka.

Pamazām ierodoties vēl citiem, puisis pamanīja meiteni ar gludi skūtu galvu. Kāpēc gan sievietei būtu jāšķirās no savas galvas rotas, viņš nesaprata. Vai nu šī te kautrējās no savas izcelsmes vai arī... viņas mati tiešām bija tik briesmīgi? Melnā pūķa skatiens nepieklājīgi ilgi kavējās pie gludās, noskūtās galvas, kas mazliet pat atgādināja olu. Varbūt kādās attālās pūķu ciltīs tas bija pārošanās signāls? Tomēr Marko tas neuzbudināja. Viņam patika krāšnas galvas rotas, plandošas cirtas, košs ietvars skaistai sejai.

Pārdomas iztraucēja troksnis, ar kādu telpā ieradās un aizkursēja līdz galdam vēl viens melnais pūķis. Tas izraisīja vieglu smīnu. Ja jau te daži šņaukājās par Marko, tad ko viņi teiks par šo indivīdu? Uzjautrināts puisis iemalkoja vīnu un pamanīja vēl kādu neapskatītu sarkano sievieti, no kuras ātri novērsās un pastiepās pēc uzkodām.

Lai arī no malas varbūt šķita, ka melno pūķi interesē tikai ēdiens un zelta biķeris, tomēr, rūpīgāk ieskatoties, varēja manīt, ka kustībās jaušama tikai pakārtota interese. Marko klausījās. Zāle, kas pastiprināja ikvienu skaņu, bija tam lieliski piemērota. Viņš klausījās čalās, ar kādām baltā meitene uzsāka sarunu, sarkano pūķu lepnajās elpās, melnā karotāja bruņu šķindoņā, druīdu sarunās un zilās pūķenes kleitas švīkstoņā, vieglā kā dārgs zīds. Marko klusēja, un viņa pirksti rūpīgi izsekoja smalkam ornamentam uz biķera malas. Ja tiešām šeit sanākušajiem būs jāpiedalās konkursā par varoņa vietu, tad pāragri izpaust savus motīvus un nodomus nebija gudri. Savi pretinieki bija jānovērtē.

[Roviela]

Pūķu bariņš kļuva aizvien lielāks un lielāks, un te bija visas krāsas un amati. Pat balts karotājs, un kas tāds nebija daudz redzēts, tiesa, tāpat kā melns. Atorms netrāpījās melnajam pa ceļam, un labi vien bija, jo viņš tieši tāpat kā melnais, nemēdza nevienam griezt ceļu, ja nu vienīgi tiem, kurus cienīja. Te esošajiem tas vēl bija jānopelna, izņemot, protams, pašu Valdnieku.

Lielākā daļa sanākušo apsēdās pie galdiem un uzcienājās ar ko nu kurais. Galdi, zināms, te bija nolikti tādai vajadzībai, soli un krēsli tāpat, un Atorms, atņēmis sarkanās pūķienes sveicienu, apsēdās viņai blakus, ja jau izrādījās, ka būs jāgaida ilgāk, nekā viņš bija domājis.

Karotāju neuztrauca ne uzdevums, ne iespējamās briesmas, un viņš nenotaustīja citus ar vērtējošiem skatieniem. To varēs izdarīt tad, kad būs zināms, kas jādara. Pagaidām viņš vienkārši vēroja un iegaumēja.

[Sindra]

Lai arī valdnieka mājvietā bija sapulcējušies visdažādākie ļaudis no visām Dragāras malām, un nevienam nebija noslēpums, ka tā īsti pūķiem reizēm nemaz nevajadzēja pretiniekus, viņi mēdza plūkties arī savā starpā, tā īsti neviens pieskatīt sanākušos nenāca. Acīmredzot, valdnieks uzticējās, ka viņa mājās pūķi nepacels ieročus viens pret otru.

Uz galdiem bija ēdieni, dzērieni... plašs klāsts. Katrai gaumei. Ūdens, vīns. Pat kas stiprāks, ja nu kāds vēlējās. Tāpat, kā cepeši un vieglākas uzkodas.
Sanākušie te bija gaidīti, pat ja pagaidām neviens nebija ieradies, lai viņus uzrunātu.

Bet gaidīšanas laiku jau varēja īsināt iepazīstoties un sarunās, gan ar saviem klanu pārstāvjiem, gan svešiniekiem.

[Rouzijs]

Pūķi... visu krāsu bija pa divi, tikai ne zilie, vai patiešām neviens cits no zilajiem pūķiem nebija atsaucies uz valdnieka aicinājumu, tam Lilija nespēja noticēt, jo vēl taču bija laiks, lai ierastos vēl kāds, jo Devans arī vēl nebija pagodinājis ieradušos varoņus ar savu klātbūtni. Tomēr soļi klusi veda apskatīt šo telpu. Meitene pagāja garām melnajiem pūķiem, pasmaidījusi Marko, viņa neapstājās, toties otru melno pūķi priesteriene nopētīja cītīgāk. Tikai viņai nepatika šī pūķa skatiens, tas likās nedaudz piedauzīgs.
Ausis tikmēr klausījās baltās pūķenes vārdos, iespējams viņai vajadzētu iet aprunāties ar viņiem, jo ar sarkanajiem un melnajiem Lilijai nebija ko runāt, šie pūķi necieta viņas klanu, tāpat kā visus zilos pūķus.

Bet varbūt tomēr? Viņa varēja atļauties paspēlēties un šajā vietā nebaidīties no galvas nociršanas?
Meitene apstājās netālu no Marko un ielēja sev zelta biķerī vīnu, drīz vien viņa apsēdās, bet pirms baudīt dzērienu pūķene sakārtoja savus zilos matus, tos pārliekot pār plecu, lai nenāktos neveikli uz tiem uzsēsties virsū. Priesteriene bija pieradusi pie gariem matiem un no tiem šķirties viņa nevēlējās, tieši tāpēc viņa nesaprata to zaļo pūķeni, kurai nebija galvasrota. Pārlikusi vienu kāju pār celi, pirksti drīz vien satvēra to biķeri, kurā tika ieliets vīns. Nobaudījusi to Lilija pasmaidīja. - Valdniekam ir laba gaume. - Zilmate dzirdami noteica.
Vīns bija gards, lūpās ievilkās smaids, bet balsī bija dzirdama neliela nepacietība. Protams, ziņkārība par gaidāmo uzdevumu.

[Romija]

Marko dzirdēja, kā viņam tuvojas zīda soļi. Lēnām, it kā baidītos, bet varbūt aiz cieņas. Viņš nebija tik ļoti aizmirsies ēšanā, lai tam nepievērstu uzmanību. Skatiens nu jau cītīgāk nopētīja gaišajā kleitā tērpto būtni, kas pati bija nolēmusi apkalpoties. Marko gan nebūtu iebildumu dāmai vīnu ieliet, tomēr viņš neiejaucās. Pie tā, ka visi uz viņu klana pārstāvjiem skatās ar aizdomām, Marko jau bija pieradis.

Viņš paņēma arī savu zelta biķeri, kurā vēl bija vīns, pacēla to pret meiteni. Arī puiša poza nu bija mainījusies, viņam nedaudz pagriežoties pret šo būtni, kas brīvprātīgi bija uzsākusi sarunu tieši ar viņu. "Ir gan," viņš tostā pacēla savu dzērienu un iemalkoja, ar lūpām un mēli izbaudīdams vīna garšu. "Ja es šeit būtu valdnieks, es arī izvēlētos ko līdzīgu," viņš piebilda, mazliet lepni uzsmaidīdams zilmatainajai skaistulei. Marko gan šobrīd vairāk baudīja viņas izskatu, tāpēc arī smaids bija ieinteresēts ar nedaudz vērtējošu piedevu. Kamēr zilā būtne necentās luncināties ap viņa somu vai maku, acis pie viņas varēja pamielot itin labi. Pirmīt izskanējušais iszmiekls meitenes balsī nebija manāms. "Gardumi te ir labi," viņš divdomīgi piebilda, ātri nolaizījis apakšlūpu, bet viņa pelēkais skatiens pārslīdēja meitenes matiem. Ja vien Marko zinātu, ka ar šo būtni nenāksies vēl kādu laiku uzturēties vienās telpās un varbūt pat piedalīties valdnieka pieņemšanā, viņa skatiens varbūt aizceļotu līdz viņas kleitas izgriezumam, slaidajām kājām, kakla bedrītes. Bet Marko jau nebija barbars, lai uzreiz izģērbtu viņu kailu.

"Kas tik skaistu būtni ir atvedis tik bīstamā uzdevumā?" Marko skatiens bija ciešs, bet jautājums vairāk izskanēja kā kompliments. Uzkodas bija aizmirstas, arī vīna biķeris rāmi stāvēja uz galda. "Tas nebūtu skaisti, ja jūs ievainotu vai tikai kaut nosmērētu," viņš piebilda glaimojošā izteiksmē. Puiša lūpās bija manāms smaids, bet vai tas bija patiess, to no malas diez vai varēja uzreiz pateikt.

[Rouzijs]

Zilais skatiens palūkojās uz melno pūķi, kad viņš pacēla biķeri pret viņu, lūpās parādījās smaids, varbūt par šī pūķa manierēm viņa bija nokļūdījusies un iespējams, ka viņam tādas bija. Par to otru izsitēju gan viss bija skaidrs, no tādiem tipiem bija jāuzmanās, lai gan... pret visiem melnajiem pūķiem zināmai piesardzībai bija jābūt, arī pret šo.

- Par to es nešaubos. - Ja viņš šeit būtu valdnieks... ja melnie pūķi būtu valdnieki, tad daudz kas būtu savādāk, vismaz Lilija tā domāja, apkārt klīda baumas par to, ka šie pūķi turot vergus, bet tomēr šis nebija īstais brīdis, lai to pajautātu, turklāt zilmate bija pārliecināta, ka tādā veidā aizvainotu šo pūķi.
- Neesmu tos vēl nobaudījusi. - Lilija viegli pamāja ar galvu, bet par gardumiem viņa nešaubījās, tie noteikti bija augstas kvalitātes. - Varbūt nedaudz vēlāk. - Pēc garā ceļa viņa nebija tik nogurusi, lai uzreiz mestos virsū mielastam. Tāpat kā meitene pieklājīgi ignorēja Marko divdomīgo piebildi, bet nekas nepaslīdēja garām.

- Slava. - Viņas zilās acis ieurbās otra pūķa pelēkajās. - Un vēlme sevi pierādīt. - Pūķene novērsās un palūkojās uz biķeri, kurš dusēja viņas rokās. Tomēr piespiest sevi nesmaidīt bija grūti, un tieši tāpēc priesterienes lūpās joprojām rotājās viegls smaids par Marko vārdiem.
- Es esmu dziedniece, par ievainojumiem neuztraucos. - Bet to jau noteikti varēja redzēt, nekādu ieroču viņai nebija. Un kuru pūķi gan uztrauca, ka viņu nosmērētu? Viņai likās, ka nevienu.

Bet ak... cik viņa bija nepieklājīga.
- Esmu Lilija, Nalaka meita. - Meitene viegli pielieca galvu stādoties priekšā melnajam pūķim.

[Urdrunir]

Šīs mājas saimnieks kavējās. Batirs pabeidza dzert, klusu ierūcās, noslaucīja lūpas un ķērās klāt pie ēšanas,- badīgi un metodiski. Gaļa, maize un dārzeņi pazuda viņa rīklē. Apkārtējie šeit drīkstēja arī nebūt. No tiem pagaidām nekāda labuma nebija. No otras puses svešie pūķi īpaši netraucēja.

[Romija]

"Jūs nekad nevarat zināt, kad tādu iespēju vairs nebūs," Marko dziļdomīgi atbildēja uz noraidījumu uzcienāties. Viņam nevajadzēja, lai meitene ēstu, lai gan skats, kā viņas lūpas nogaršotu ko saldu, noteikti būtu tā vērts. Skatiens noslīdēja pār slaido kāju, lai atgrieztos pie vīna glāzes.

"Slava?" melnais pūķis pārjautāja visai pārsteigtā tonī. Tas bija neparasts atzinums no zilā pūķa puses. Iespējams, ka šī meitene nebija gluži tik vieglprātīga burbuļpūtēja, kā par viņiem runāja. Marko acis samiedzās, vēlreiz jau ar citu nozīmi uzlūkojot sarunu biedreni. Viņa šaurās acis šobrīd nebija pelēkas, tās bija kļuvušas melnas. "Interesanti! Atvainojiet, ka man līdz šim bija šķitis, ka zilo pūķu intereses ir gluži savādākas," Marko pasmaidīja. Vērtējošā izteiksme no sejas pazuda un balss pat šķita laipna. "Protams, valdnieka uzdevums varētu nest slavu."

"Prieks iepazīties, Lilij," Marko turpināja uzturēt nez no kurienes uzradušās manieres. "Marko, Dervina dēls," viņš atbildēja. Balsī varēja saklausīt darvu, lepnumu par savu cilti, par savu izcelsmi. Meitenes virzienā tika galanti pasniegta roka. Ja viņa nebaidījās, ka skūpsts uz pirkstiem varētu būt pārāk dedzinošs, liecināja melnās acis, kas uzmanīgi vērās Lilijā.

[Mākoņkaķis Aurēl...]

Kenoltam bija visas iespējas pamanīt, kā pie uzrunas "Tu" jaunās pūķienes sejā kāds muskulis noraustās. Tikai acumirklis un tikai mikroizteiksme, nekas vairāk. Taču jaunekļa jautājums, visticamāk, bija vietā... "Ieradums." ...Bet drīz nācās pieņemt, ka šāda atbilde jaunekli varētu neapmierināt. Visticamāk, tikai sekotu vēl liekas runas, Grišu izvaicājot. "Man šķiet lieki klanu stereotipi." Iespējams, ar šo varētu izsecināt, ka viņa sevi uzskata par uzmanības vērtu. Iespējams, secinājums attiektos uz vēlmi "izlekt". Vai arī tieši otrādi? Lai vai kā viņas sarunas biedrs - vai arī tie, kuri izvēlējās klausīties - uz šo attiektos, Griša ilgi nekavējās to uzzināt: "Nešaubos, ka manu klana piederību var ātri noteikt arī pēc citām iezīmēm. Arī nodarbošanos. Tādēļ nevar teikt, ka slēpjos - tikai izvairos sevi pasniegt uz sudraba paplātes."

Nomaļus notiekošās sarunas nemācēja turēt noslēpumus. Tātad melnmatainais pūķu jauneklis Marko lieliski prata pielāgoties, šķietami sarunas vidū izvēloties sevi nostādīt kā simpātiju, vairs ne zobgali - prasme, kuru Griša vēl nezināja, nosoda vai apbrīno, - un viņa šībrīža kompānijā atradās Lilija, Nalaka meita - dziedniece, kas it kā tiecoties pēc slavas. Cik viegli dziedniekiem ir iemācīties melot? Baltie meli noteikti ir to ikdienas sastāvdaļa, ne tā? Bet viņu bija vārdi, kas Grišai neko neizteica.

"Es esmu Griša, pūķa Raša meita." Kaut vai tādēļ, lai atvieglotu to briesmīgo darbu viņu uzrunāt.
Ja reiz šķiet, ka sevis iepazīstināšana konkurentu - vai drīzāk kolēģu? - lokā ir ne vien vēlama, bet jau valdnieka atvēlēta.

[Roviela]

Kad jau nu sanāca pagaidīt vēl. Atorms nolēma, ka būs tikai pieklājīgi, ja viņš iepazīstinās ar sevi sarkano pūķieni, kam bija apsēdies blakus.
Noskatījis krāšņo karotāju, sarkanais pūķis ielēja divos zelta kausos vīnu un vienu kausu piedāvāja blakussēdētājai.
- Tā kā aicinājums mūs ir savedis kopīgi še, varbūt iepazīsimies? - viņš teica, - Atorms, Terlosa dēls.

Pūķis neprasīja sarunu biedrenes vārdu. Ja viņa vēlēsies, pati to pateiks, kā biedrs, biedram.

[Malduguns]

Morigana nopētīja sarkano karotāju brīdī, kad viņš sēdās pūķenei blakus. Neraugoties uz to, ka viņa nebija īpaši sabiedriska, bija patīkami apzināties, ka šeit ir vēl kāds no viņas klana. Tas šajās zelta zālēs lika justies mājīgāk.
Viņa pieņēma vīna kausu no Artroma un viegli pacēla to kā tostā.
-Morigana, Ragnora meita,-viņa atbildēja pēc pūķa stādīšanās priekšā.
-Vai kādam šeit vispār ir kāda nojausma, kas tās par briesmām, kas draud mūsu pasaulei un kuru dēļ mēs šeit esam ieradušies?-viņa jautāja Artromam vai tikpat labi kādam citam, apslacījusi lūpas ar vīnu.

Šo rakstu rediģēja Malduguns: 27.01.2014 21:35

[echo3]

Kenoltam būtu pieticis arī ar pirmo atbildi. Viņš visnotaļ cienīja citu ieradumus un izvēles. Un par to, vai citi ciena viņējās, neuztraucās. Tāpēc arī nekādu svarīgu nozīmi Grišas mirklīgajai netīksmei nepiešķīra. Nu, kaut kas nepatika. Tās ir viņas tiesības. - Kenolts, Kerina dēls. - Druīds nocēla no pleca Nūku un nolika sermulim priekšā ūdens kausu, lai padzeras. - Un tas ir Nūks. - Ja nu kādam interesē.

Es nespētu dzīvot ugunī vai ūdeni, vai zem zemes. - Tas bija tas, ko Kenolts saprata ar "klanu stereotipiem". Pūķi ir dažādi, tāpat kā dzīvnieki uz zemes, gaisā un jūrā. Tā vienkārši ir. Tas, ka sarkanie ar melnajiem pavisam slikti sadzīvo, gan nav labi. Viņi ir ugunīgi, un plūcoties saposta visu sev apkārt. - Griša, Raša meita, vai tur, kur tu dzīvo, tev kāds dara pāri?

Netālu sēdošo pūķu sarunas varēja sadzirdēt labi, un tā Kenolts iegaumēja ne tikai Grišas vārdu, bet arī Lilijas, Marko, Atorma un Moriganas.

Šo rakstu rediģēja echo3: 27.01.2014 21:39

[Roviela]

Atorms pacēla pretī savu kausu, sveicinot, un tad nobaudīja vīnu. Tiešām labs.

- Nē. Bardi nezināja runāt par to itin neko. Tikai baumas, baumas, un nekā konkrēta.
Viņam kā karotājam, protams, daudz labāk patiktu konkrēts plāns, rīkojumi un mērķis. Te to nebija, bet tāpēc jau viņi bija šeit, lai to noskaidrotu, vai ne?

- Mūsu pasaulei draud briesmas, un tas ir viss.

[Malduguns]

Morigana pie sevis pasmīnēja. Rādījās, ka citur bardi nebija diez ko izglītotāki par tiem, ar kuriem krustojās viņas ceļi.
-Cerams, ka tādā gadījumā mums to izdosies noskaidrot pieteikoši drīz,-viņa iedzēra vēl vienu malku vīna, lēni izgaršojot tā esenci. Morigana runāja ar Artromu, bet tajā pašā laikā spēja izsekot līdzi arī daļai no pārējo sarunām. Viņa bija pārliecināta, ka citi arī tā dara, jo zālē ar tādu atbalsi tas sanāca gribot negribot.

[Avengedmike]

Tas ka zāle prasa savu, nenozīmē , ka tā to gūs - Elriks noteica pa daļai pie sevis, pa daļai baltajai pūķenei . No galda paņemis vēl vienu biķeri ar ūdeni, viņš lēniem soļiem piegāja pie baltmatainās skaistules un pasniedzot kausu teica : Atbildot uz Jūsu jautājumu laikam būs jāmin pēdējais, jo es neatminos dzirdējis, ka Dragāra būtu bijusi briesmās un neviens nezinātu no kā . Ar to vajadzētu pietikt ,lai katrs sāktu raizēties. Un man nepatīk, ka citiem ir jāraizējas . Tādēļ es izvēlējos doties šurp ,lai noskaidrotu, vai es varu kā palīdzēt šīs briesmas mazināt? Tas būtu mans stāsts. Un kas atvedis Jūs šurp?

[Rouzijs]

- Taisnība, nezinu gan. - Lilija pasmaidīja, viegli aplaizot lūpas, vīna saldā buķete šķita uz tām kavējamies, tāpat kā viņas skatiens bezbailīgi lūkojās melnā pūķa acīs. Viņai nebija ne jausmas, kur radusies tāda drosme, bet viņa spēja spēlēt šo spēli, pielāgoties, gluži kā ūdens, kurš lēnām nes pa straumi.

Izskatījās, ka priesterienei bija pat sanācis pārsteigt Marko. Kaut kas negaidīts, vai tad melnos pūķus bija tik viegli izbrīnīt? - Par mums vienmēr domā ne to labāko, esmu pieradusi pie tā. - Zilmate nopūtās. - Bet tas tāpēc, ka mūs, zilos pūķus, nesaprot. - Viņa atglauda matu šķipsnu no vaiga un novērsās no Marko.
- Vai jūs kādreiz esat redzējis kā mēness spoguļojas ūdenskrituma ūdenī, sēžot aiz tā? Vai lidojis pār okeānu ar spārnu galiem viegli pieskaroties tā virsmai, kad debesīs mirdz miljoniem zvaigžņu? - Viņa nebrīnītos, ja atbilde būtu nē. Bet tas taču bija fantastiski.

- Man arī prieks, Marko. - Lilija pasmaidīja Dervina dēlam, viņas ausīm nepaslīdēja garām tām lepnība, kas bija iemājojusi šī pūķa balsī. Zilais skatiens aizkavējās pie melnajām acīm pirms ielikt savu plaukstu viņa rokā. Tas bija savādi, viņai interesēja, vai melnā pūķa rokas ir maigas, vai raupjas no ieroču turēšanas, vai tās ir izdzēsušas kāda zilā pūķa dzīvību? Bet daudz nepārprotama Lilija lūkojoties pretī tumšajām acīm ļāva savai rokai saskarties ar melnā pūķa roku.
Viņa uzdrīkstējās, viegls smaids joprojām no lūpām nespēja nodzist.

[Romija]

Marko satvēra Lilijas pirkstus. Viņa roka bija stingra, bet tvēriens maigs. No tā vien diez vai varēja noteikt, cik daudz fiziska darba Marko ir veicis. Āda bija gluda, nedaudz siltāka kā Lilijas, tomēr tā pavisam noteikti bija vīrieša roka, ne tāda, kas baidītos pieķerties kam asākam. Nedaudz pacēlis Lilijas roku pretī, viņš pieliecās un uzspieda gandrīz nemanāmu skūpstu uz viņas pirkstiem - lūpas knapi pieskārās, toties viņa siltā elpa noteikti bija jūtama. Tad viņš meitenes roku atlaida. Šis īsais žests nebija zilajai pūķenei neko ļaunu nodarījis.

Uz Lilijas teikto, ka apkārtējie nesaprot zilos pūķus, Marko pasmaidīja. Viņš ļoti labi zināja, kā ir būt nesaprastam, pat savējo vidū. Tā bija savā ziņā tāda kā solidaritāte - būt vienādi nesaprastiem. Viņi sapratās nesaprašanā. Kaut ko tādu droši vien izjuta arī citi klani. "Nešaubieties, ka neesat šeit tāda vienīgā," viņš atbildēja un vēlreiz pasniedzās pēc sava dzēriena trauka.

Klausoties Lilijas jūsmīgajos ūdens piedzīvojumu aprakstos, pūķis vērās pāri zālei ar nedaudz izklaidīgu, domīgu skatienu. Viņas teiktais noteikti neraisīja Marko tādas emocijas, kā tas bija raisījis Lilijā, tomēr pavisam nepiekrist viņš nevarēja.

"Netālu no manām mājām kalnos ir kāds neliels ūdenskritums, bet tas nav gluži tāds," viņš atbildēja. Diez vai Liliju sajūsminās apraksti, kā ūdens burzguļo līdzīgi zelta gabalu biršanai, kā spožie oļi iespīdas kā pērles vietā, kur ūdens no augstā kritiena satiekas mazā dīķītī un ir tos nogludinājis pavisam apaļus. Viņai pavisam noteikti nebija jāzina tas, kā pavisam agrā bērnībā Marko tos bija salasījis, lai lepni aiznestu parādīt vecākiem, un saņēmis pļauku. Tā nebija tēma, ko apspriest šajā situācijā. "Es esmu reiz lidojis pāri okeānam, tomēr domāju, ka neesmu izbaudījis ne pusi tā, ko jūs sakāt," viņš atbildēja, nedaudz šķelmīgam smaidam rotājoties lūpās. Tie bija glaimi, jā, bet vai tad kāds liedza teikt meitenei to, ko viņa vēlējās dzirdēt.

Pacēlis savu biķeri un konstatējis, ka tas ir tukšs, Marko pasniedzās pēc karafes. "Vai jums ieliet vēl?" viņš vaicāja, vispirms piedāvādams savai sarunu biedrenei. Nedaudz vīna, kas iesistu vaigos sārtumu, šai zilo pūķu dziedniecei noteikti nenāktu par ļaunu. Varbūt tieši tas bija raisījis viņas mēli, lai vispār vēlētos sarunāties ar darvas pūķi. Kaut gan arī Marko pievilcība varēja spēlēt lomu meiteņu acīs.

[Rouzijs]

Zilais skatiens neatraujoties no Marko viņu vēroja, iespējams, Lilija viņu vēlējās izlasīt kā grāmatu, kas slēpj sevī interesantas nodaļas, bet līdz tām bija jātiek un tas nebija tik vienkārši. Ne šajā gadījumā, kad viņi nāca no tik dažādiem klaniem, kuri savā starpā nespēj sadzīvot. Pēc puiša pieskāriena un viņa siltās elpas uz meitenes gaišās ādas parādījās vieglas zosādas bumbiņas, viņa noslēpumaini pasmaidīja un novērsās, kad viņš bija atlaidis meitenes pirkstiņus.

- Tad jau varbūt mēs neesam nemaz tik atšķirīgi. - Pat ja viņa tēvs un māte vienmēr bija teikuši, lai Lilija uzmanās no melnajiem pūķiem. Bet ko viņa darīja tagad? Sarunājās ar vienu it kā viņi jau būtu pazīstami ilgu laiku, kur gan priesteriene bija pazaudējusi bailes? Laikam valdnieka mājās tās bija izkūpējušas, to vietā bija cieņa un citas sajūtas.

Bet, protams, šis pūķis nebija baudījis ūdens priekus, Lilijai tā jau likās. Varbūt vajadzēja reiz nomest savu lepnību malā un vienkārši baudīt dzīvi, melnajiem pūķiem ar to noteikti bija grūtības, bet šis... šis bija visai simpātisks indivīds, pat ja ienākot zālē nebija izturējies gluži kā saulstariņš.
- Pamēģiniet, es jums varētu parādīt to, kā tas ir baudīt ūdens glāstus. Tad, varbūt, jūs melnie pūķi spētu mūs saprast labāk un neienīst tik ļoti. - Lilijas balsī ieskanējās nedaudz skumjākas notis, kas varēja liecināt par to, ka viņas pagātnē ir bijis kāds gadījums, kad kāds no melnajiem pūķiem ir izturējies pret meiteni ļoti neganti.

Zilās acis ielūkojās savā biķerī, tas arī gandrīz bija tukšs.
- Jā, lūdzu, ielejiet vēl. - Iespējams, ka zilamatei nevajadzētu tik daudz dzert vīnu, bet viņa nespēja atteikties no piedāvājuma. Tikai Lilija bija pārliecināta, ka pavisam noteikti pēc šīs glāzes vajadzētu ieturēt pauzi, nebūtu labi, ja Marko viņu piedzirdītu, bet noteikti tāds nebija pūķa mērķis.
Meitene pasmaidīja un pasniedza darvas pūķim savu biķeri.

[washulis]

Tad man jāatļaujas izteikt raizes. Vai ar vienu saujiņu varoņu ir iespējams novērst tos draudus, ko valdnieks solījās esam redzējis. Viņa garā dzīvesgājuma viedums diez vai ļautu pārskatīties niekus par katastrofu un otrādāk. Halla raižpilni nogrozīja galvu, tikai ar kavēšanos ieraugot, ka Elriks viņas virzienā pasniedz kausu. Iesmejoties par savu aizmāršību, viņa to pieņēma, iepriekš nesto liru noliekot turpat, uz klātā galda virsmas. Pateicos. Ja alkstat, Jūs varat mani uzrunāt par Hallu, Liosa meitu. Kā gan bez oficiālas iepazīstināšanas. Sava vārda sniegšana vienmēr bija pirmais solis, lai sāktu ar svešiniekiem komunicēt jau personiskākā līmenī. Jo ātrāk tas notiek, jo ērtāk viņai - dzirdot svešus stāstus un svešas cerības, jūtot tās kā savējās. Protams, ir bijis daudz stāstu arī par vientuļām un nelielām ceļotāju grupiņām, kas spējušas nopelnīt savu vārdu vēstures lappusēs. Nebrīnos, ka tas būtu daudzu šeit esošo sapnis, kļūt par vienu no šiem vārdiem. Jau uz optimistiskākas nots baltā pūķiene turpināja, iedzerot ašu malku svaigā ūdens. Kaut kas dzidrs un zils. Lika aizsapņoties par kalnu spicēm, kas slejas tālu, pie horizontiem, novakares gaismā tinoties zilganā dūmakā. Viņa neredzēja jūras dzīles, ko meklētu citi šeit starp viļņiem mītošie. Ne par ūdens putām viņa vēlētos zināt stāstus, bet šo klātesošo drosmes stāsti... jā, viņa mūžam nožēlotu, to laižot garām.

Šis sarunu biedrs patiesi nebija vārdos kautrs, kas jau vien norādīja, ka varbūt pašas nelielais sapnis sāks pildīties jau pārsteidzoši drīz. Jūsu teiktais izklausās cēli. "Nepatīk, ka citiem jāraizējās." Ja jau raizes jūt pat pats valdnieks Devans, tad varat pielīdzināt savas izjūtas viņējām. Valdniekam būs jāpriecājās par tik atsaucīgiem pavalstniekiem. Arīdzan labi bruņotiem. Halla jutās pārliecināta, ka katrs no šeit esošajiem nepacietīgi gaidīja norādes un jau bija gatavi mesties kaut uz otru pasaules malu, ar ieročiem un bruņām jau pie rokas vai mugurā, neatkarīgi no tā, kas ir cerētā balva - slava vai bagātības. Bet ļaujiet man teikt acīmredzamo, bet Jūs noteikti neizskatāties pēc priestera, burvja vai barda. Karotāji mūsu starpā tomēr ir rets arods. Ja neiebilstat vaicājam, kas Jūs pie šādiem dzīves lēmumiem novedis? Halla piešķieba galvu, acīm iedegoties tīrākā ziņkārē, izmetot gurnus uz vienu pusi, šķietami slinkā stājā, kamēr pirksti virpinājās ap rokā turēto ūdens kausu.

Šo rakstu rediģēja washulis: 28.01.2014 20:16

[Romija]

Varbūt, liecināja Marko iesāņus skatiens uz zilo pūķeni. Viņš piepildīja Lilijas kausu līdz pusei ar vīnu. Lai baudītu dzērienu un atraisītu mēli jau nevajadzēja tempt, cik uziet. Tikai pēc tam viņš ielēja arī sev. Kāds šķīvis ar rūpīgos apļos sakārtotiem augļiem tika pabīdīts meitenes virzienā. Ja labi iztēlojās, kompozīcijā varēja saskatīt apļus, ko veido lāse, iekritusi mierīgā ūdenī. Lilijai taču patika ūdens.

"Es iesaku kaut ko uzkost, savādāk vīns viens pats..." virs Marko piemiegtām acīm paslējās uz augšu viena no viņa uzacīm, pabeidzot teikumu vārdau vietā. Tas bija draudzīgs ieteikums, kurā nejautās ne izsmiekls, ne piedauzība. Marko šobrīd bija džentelmenis.

"Redziet, tas viss ir pavisam vienkārši. Tā īsti jau melnie pūķi neienīst zilos. Viņi ienīst īpašību, kas piemīt daudziem no jums," puiša skatiens nopietni vērās pretim sēdošajā meitenē, it kā cenšoties saprast, vai šis netikums piemīt arī viņai. "Ja jūs pacenstos neaiztikt lietas, kas pieder mums, mēs varētu pacensties jūs neienīst," viņš lietišķā balsī izstāstīja darījuma noteikumus. Un tad, it kā gaidītu kādu atbildi no Lilijas, noskaloja teikto ar malku vīna. Apzīmogoja. Bet skatiens, tumšs un nopietns, turpināja vērties meitenē. "Un tad varbūt arī klani satiktu labāk," Marko piebilda, pasniegdamies pēc kāda augļa gabaliņa, izbojādams precīzo apli.

Netālu turpināja čalot baltā meitene. Stāsti, varoņi, slava. Dziesminiecei tas droši vien vairāk gāja pie sirds. Bet valdnieka Devana lēmumu šādi pulcēt drosminiekus, lai novērstu pasaules briesmas, Marko neapšaubīja. Gan tāpēc, ka zelta pūķis bija pierādījis sevi kā gudrs un spējīgs valdnieks, kas nepieņem nepārdomātus lēmumus, gan tādēļ, ka Marko pats jutās pietiekami spēcīgs, lai sniegtu savu artavu pasaules drošības atjaunošanai. Nevienam taču nepatika baidīties par savu iedzīvi, mantu un dzīvību. Un melnajiem pūķiem netik.

"Kad zināsim, kas šeit notiks, varbūt arī atradīsies laiks ūdens pārlidojumiem," melnais pūķis atkal pievērsās savai sarunu biedrenei un noteica, neprecizēdams, vai viņš tiešām domāja tādu romantiku un rotaļas kā šķita ieskanam Lilijas teiktajā. Tas tik pat labi varēja būtlietišķs lidojums. Zālē ne viens vien bija izteicis bažas par uzdevumu, bet tā kā nekas nebija zināms, droši varēja pieņemt, ka tas var aizvest arī pie ūdeņiem. Tomēr Marko skatiens nepauda ne sajūsmu, ne noniecinājumu šai stihijai, tas atkal bija kļuvis pelēks un kā glāsts noslīdēja pār Lilijas kakla izliekumu.

[Rouzijs]

Zilmates skatiens vēroja, kā Marko piepilda biķeri ar vīnu, viņas lūpās joprojām rotaļājās tāds nedaudz noslēpumains smaids, iespējams, viņa šajā procesā redzēja, ko vairāk nekā citi spētu saskatīt, bet tas, lai paliek vēlākam, ja vien viņi pēc iziešanas no šīs greznās zāles vēl kādreiz redzēsies. Meitene palūkojās uz augļiem, kurus puisis tik gādīgi pabīdīja viņas virzienā.
- Taisnība, vīnam manā gadījumā ļoti ātri sanāk gūt virsroku. - Varbūt, viņai to nevajadzēja atklāt, bet nolikusi biķeri uz galda pirksti izvēlējās nelielu vīnogu ķekaru, no plašā augļu piedāvājuma, kuru izkārtojums arī nepaslīdēja viņai garām, tomēr to nācās nedaudz izbojāt.
Lilija nesteidzoties nobaudīja ogu pēc ogas, tās bija nogatavojušās un sulīgas.

Tomēr drīz vien viena vīnoga palika kavējamies pie viņas lūpām, kamēr zilais skatiens lūkojās uz Marko ar nedaudz aizvainotu izteiksmi, skatieni atkal satikās. - Ne visi zilie pūķi ir vienādi, tāpat kā nav vienādu lietus lāšu. Nevajag spriest par visiem no dažiem indivīdiem. - Neliels sārtums parādījās meitenes vaigos. Zilmate gan cerēja, ka Marko padomās ka pie vainas bija vīns, nevis pagātnes tumšie rēgi. Bet bija lietas, kuras citiem nevajadzēja zināt, it īpaši melnajiem pūķiem.

Uz brīdi viņa ieklausījās, ko runā pārējie pūķi, bet tik un tā skatiens joprojām bija vērsts pret darvas pūķi.
- Tas ir savādi, neviens neko nezināja teikt par šo uzdevumu. Bet ja spēšu es palīdzēšu izglābt mūsu pasauli, mūsu mājas. Turklāt dziednieki šādos uzdevumos mēdz noderēt. - Viņa pasmaidīja un palūkojās uz vīnogām, pašai nemanot zilmate bija ar tām sākusi spēlēties. Vai viņa nervozēja? Varbūt... mazliet. Bet kaut kā savādāk meitene to neizrādīja, viņa izlikās, ka ir mierīga, kā ūdens pirms vētras.
Lilija ievēroja Marko skatienus, viņai vienmēr bija paticis, ka stiprais dzimums pievērš uzmanību, pat ja viņa necentās nevienu ieinteresēt, bija pati, nevis tēloja kādu citu, tas bija glaimojoši. Tieši tāpēc tas piemīlīgais smaids nespēja pazust, un padarīja viņu brīnišķīgāku, jo kā bija pierādījies nevienam nepatīk pūķi, kas vienmēr purpina zem deguna un ir neapmierināti ar dzīvi. Viņas klanā gan bija maz tādu indivīdu, bet tomēr... tādi bija.

[Romija]

Lilijas un vīna attiecības Marko nekomentēja. Viņš noskatījās, kā zilmate paklausa ieteikumam un uzcienājas ar augļiem. Un tad kaut kas pārtrauca šādu laisku cienāšanos. Marko pretī vērās aizvainotas, zilas acis. Pati izdomāja un pati apvainojās. Sievietes! Marko nopūtās. Šī raksturīpašība laikam piemita visu klanu pārstāvēm. Viņam riebās taisnoties, pie tam situācijās, kad viņš ne pie kā nebija vainīgs. "Tu pati minēji klanu, es atbildēju par klanu," viņš īsi atbildēja uz dziednieces uzmesto lūpiņu. Pūķa balss, to sakot, bija kļuvusi dzedrāka, un arī uzrunas forma bija mainījusies.

Tomēr vairāk viņš nekā neizrādīja nepatiku pret šādu sarunas pavērsienu. Marko lēnām iemalkoja vēl vīnu, bet viņa skatiens no zilmatainās daiļavas aizslīdēja uz citiem zālē esošajiem, īpaši sieviešu kārtas pārstāvēm. Te bija gana daudzveidīga izvēle. Īsti asorti. Lai arī vismaz pagaidām nebija ieradusies neviena melnā pūķene, tomēr pārējās četras krāsas bija pārstāvētas ar pietiekamu daudzveidību. Skaistā, bet cimperlīgā Lilija. Halla, baltā meitene, kas varbūt izskatījās mazliet savādāka, tomēr joprojām jautri sarunājās ar citiem. Sarkanā, visai klusā būtne, Morigana. Un laikam jau zaļā Griša, kuras motīvi šķirties no matiem Marko šķita apšaubāmi. Skatiens kavējās ne tikai pie sieviešu matiem, bet pārbaudīja arī viņu formas, stāju, gaitu, izturēšanos. Vīriešiem pagaidām tika tikai tāda starp citu attieksme. Tomēr tas viss izskatījās kā parasta novērošana, nevis glūnēšana.

Vērošanu iztraucēja Lilija. "Jā, ja tur dodas vairāki, tad noteikti dziednieks ir noderīgs. Viens... Nu, varbūt jūs varat pierādīt spēkus arī viena," viņš pasmīnēja, un pelēkais skatiens atkal pievērsās meitenei. Viņa taču gribēja pierādīt savus spēkus. Manieres un pieklājīga attieksme atkal bija atgriezusies Marko teiktajā. "Bet diemžēl es jums nevaru neko vairāk atklāt," viņš iztaisnojās krēslā, izkustināja plecus, viegli izstaipījās. Bija patīkami uzcienāties un papļāpāt, tomēr arī melnais pūķis nevarēja noliegt, ka gaida tālāku notikumu attīstību. Iespējams, ka vēl nebija laiks. Marko atkal atlaidās krēslā un veltīja Lilijai pieklājīgu smaidu.

[Sindra]

Izskatījās, ka lielajā zālē sanākušajiem pūķiem ilgāk vairs nebūs jāgarlaikojas.
Telpā ienāca trīs personas, kuras droši vien spēs kliedēt sanākušo drosminieku neziņu. Pirms vēl bardi paspēs ziņas izstāstīt pasaulei, šeit sanākušie būs pirmie, kas tās uzzinās.

No trim atnācējiem, pirmā nāca sieviete. Moira bija dziesminiece. Lai arī sarkanajiem pūķiem tā nebūt nebija tuvākā nodarbošanās. Tas nebija pārāk tipiski.
Bet te, pilī, viņa bija valdniekam tuvu stāvoša persona un mēdza runāt Devana vārdā. Sieviete bija tērpusies garā, baltā kleitā, kas gaisīgi plīvoja gar viņas slaido augumu. Garajos, sārtajos matos bija sasprausti mazi, balti ziediņi. Viņa izskatījās, kā pavasarī uzplaucis ābeļzieds. Tik gaiša un neskarta. Moira nenēsāja ieročus. Viņas basās kājas pavisam klusi slīdēja pār zāles marmora grīdu.
Nevarēja nepamanīt, ka jaunā sieviete izskatās norūpējusies. Raizes bija viņas skatienā. Un neslēpās ne no viena, kuru Moira uzlūkoja. Viņas skatiens viegli pārslīdēja pār visiem šeit sanākušajiem pūķiem. Kā meklējot cerību un atbalstu.

Aiz Moiras nāca divi vīrieši. Viens no tiem bija atlētisku augumu, kurš bija tērpts visai bagātīgā bruņu kārtā. Malevona bruņu žvadzoņa noteikti bija tā skaņa, kas pievērsa zālē esošo uzmanību, ka te vēl kāds ir ieradies. Baltais pūķis bija karotājs, kurš komandēja valdnieka armiju - karotājpūķus, kuri nodrošināja kārtību Dragārā, ja radās tāda nepieciešamība. Brīžos, kad klanu savstarpējie kari draudēja nodarīt pārāk daudz postījumu arī tiem, kas vēlējās dzīvot mierā.
Malevona stāja bija lepna un gaita pārliecinoša.
Viņa skatiens, līdzīgi, kā Moiras, nomērīja šeit sanākušos pūķus. Tiesa, ilgāk aizkavējoties tieši pie karotājiem. Par kuru trūkumu, kā izskatījās, te nekādi nevarēja sūdzēties. Bet, protams, karotāji bija drosmīgi. Tie allaž atsaucās pirmie un rāvās uz priekšējām rindām. Nebija šaubu, ka tieši karotāji vēlējās apliecināt savas prasmes un iekarot varoņu vietas bardu radītos stāstos un dziesmās.

Trešais atnācējs pavisam noteikti nebija karotājs. Vismaz viņa auguma aprises un arī ietērps to apliecināja. Vējš, tā viņu sauca. Lai gan visi zināja, ka Vējš, nav Devana šamaņa īstais vārds. Savu īsto vārdu baltais pūķis visai sekmīgi slēpa. Jo viņš ticēja senai maģijai par īstajiem vārdiem. Ka atklājot savu vārdu nevēlamām personām, var nonākt to verdzībā.
Vēja seja bija apzīmēta ar savdabīgiem rakstiem un simboliem, viņa mati viegli plīvoja pat viņam atrodoties uz vietas, it kā tajos visu laiku spēlētos viegls un draisks vējš. Viņa seja izskatījās pat nedaudz sievišķīga. Tā ka skatoties uz to un pūķa garajiem, baltajiem matiem, bija grūti noteikt viņa dzimumu. Šaubas gan izgaisināja augums. Tas nebija trenēts, kā Malevonam, vai pat citiem zālē esošajiem karotājiem, taču tas pavisam noteikti bija vīrieša augums. Viņam bija plati pleci, arī krūšu daļā nekādi labumi nebija novērojami.
Šamanis tērpās tumšās, garās drānās, kas bija apjoztas ar vienkāršu jostu. Viņš līdzi nēsāja nūju, kas izskatījās pēc tāda pamatīja koka zara, kura galā iekļāvās paprāva kristāla lode, kurā iekšā bija migla. Un izskatījās, ka to visu laiku dzenātu visai spēcīga vēja plūsma. Tā riņķoja iekš lodes. Ja uz lodi lūkojās ilgāk, pa retam varēja manīt arī kādu zibeņa uzzibsnījumu.
Atšķirībā no saviem kolēģiem, šamanis nevienu nevēroja. Viņš gāja taisni uz priekšu, necenšoties izpētīt, kādi tad bija tie drosminieki, kuri bija atsaukušies Devana aicinājumam.

Moira nekļūdīgi izvēlējās vietu zālē, kuru labi varēja redzēt visi šeit sanākušie. Nevienam nebija jāstaipa kakls, vai jāceļas un jāmaina savu atrašanās vietu. Lai arī ikdienā pūķiene savu izvēlēto profesiju izmantoja, lai tikai spēlētu stabuli un dziedātu savam mīļotajam, iemaņas tik un tā bija palikušas.
- Dragāras ļaudis, - Moira uzrunāja klātesošos skanīgā, patīkamā balsī. Abi baltie pūķi nostājās aiz viņas, kādu soli nostāk. - Valdnieks Devans pateicas par jūsu izrādīto interesi un vēlmi palīdzēt.
Palīdzība nudien ir vajadzīga, jo raugi, mūsu pasaulei draud briesmas. - viņa nopūtās. - Dragāras pilāram draud sabrukšana. Un ja tas notiks, mūsu valdnieks ies bojā. Man žēl to atzīt, taču viņš jau tagad jūtas slikti. Tādēļ nevarēja jūs satikt pats.
Mēs nezinām, kas izraisa pilāra grūšanu. Taču tas jau ir sācies. Tas notiek.
Valdnieks jūs aicināja, lai jūs, dotos ceļā un atrastu iemeslus kādēļ pilārs grūst un apturētu tā sagrūšanu. Atlīdzībā viņš sola katram to, ko viņa sirds visvairāk tīko iegūt. - tie bija iemesli, kādēļ Moiras vaigs bija tik rūpju nomākts un pūķienes acīs mirdzēja skumjas.

[Romija]

Zālē ieradās vēl kāds, par to liecināja bruņu žvadzoņa un divi klusāk likti soļi. Marko pagriezās, bet jaunu drosminieku vietā ieraudzīja trīs Devana galma pārstāvjus. Melnā pūķa pozas maiņa un izsliešanās staltāk liecināja, ka no šiem trim atnācējiem tiek gaidīts kas vairāk.

Marko skatiens sekoja pirmajai nācējai. Uzlūkojot sarkanmataino dziesminieci, pūķa skatiens atkal bija kļuvis tumšs, bet pirksti stingri apķēruši biķeri, pirkstu kauliņiem kļūstot bāliem. Viņa augums saspringa kā stīga, kas atbrīvojās brīdī, kad nācēji apstājās. Tad arī Marko strauji piecēlās. Viņa uzmanība tagad bija pilnībā veltīta Devana sūtņiem, ne vairs zilmatainajai sarunu biedrei. Paspēris dažus soļus tuvāk zāles vidum, Marko paklanījās. Kustība bija nedaudz stīva. Devans, iespējams, izpelnītos daudz vairāk cieņas izrādīšanas.

Palicis vairāku soļu attālumā, Marko uzmanīgi noklausījās Moiras sakāmo. Viņš nopētīja arī abus pavadošos baltos pūķus, īpaši pakavējoties pie Vēja nestās lodes. Šamaņu burvestības Marko nebija pazīstamas, tomēr kustīgā migla piesaistīja un uz brīdi savalgoja skatienu.

"Marko, Dervina dēls ir valdnieka rīcībā," skaidrā, pārliecinātā balsī melnais pūķis stādījās priekšā, negaidot kādu īpašu uzaicinājumu. "Esmu gatavs pierādīt, ka esmu piemērots šādam uzdevumam," viņš turpināja, joprojām būdams pārliecināts, ka kaut kāda atlase starp sanākušajiem piedzīvojumu meklētājiem notiks. Nevarēja taču pieņemt, ka katrs no viņiem spēja atklāt patiesos grūšanas iemeslus un tās apturēšanai paredzētie pasākumu nevērsīs visu vēl ļaunāk. Tie bija virspusējie apsvērumi. Devana sūtnes bilstais par atlīdzību iededza Marko acīs jaunu dzirksti un lika sirdij krūtīs sisties straujāk. Vai tiešāk ikviens no šiem pūķiem varēja iegūt to, ko vēlas? Dažu vēlmes jau bija atklātas, dažu — nojaušamas. Lai arī domas apceļoja drosminiekus, Marko skatiens joprojām nedalīti bija pievērsts runātājai, neskatoties uz viņas matu krāsu.

[Roviela]

- Noteikti, - Atorms piekrītoši pamāja Moriganai, nemaz nešaubīdamies par to, ka viss kļūs zināms pavisam drīz. Tikai nedaudz pacietības.

Atskanēja vairāku nācēju soļu troksnis, un tas gluži neizklausījās pēc vēl kāda pieteikties gribētāja, tie nāca pa vienam.
Atorms nolika kausu uz galda un pievērsās nācējiem. Viņš nekad nebija redzējis nevienu no viņiem, bet vismaz par diviem zināja droši un trešo - nojauta. Stāstīts par to, kas un kā ir Valdnieka galmā, bija, un karotājam bija ausis un atmiņa, lai dzirdētu un iegaumētu.

Pirmā bija Moira, dziesminiece, un aiz viņas - tur šaubu nevarēja būt! - Valdnieka karotāju komandieris Malevons, trešais bija atpazīstams pēc stāstiem. Vējš, šamanis.

Karotājs piecēlās kājās un sveicienā pielieca galvu. Šī trijotne bija no vecākajiem, no tiem, kuriem pienācās cieņa un kurus bez šaubīšanās varēja klausīt.
- Atorms, Terlosa dēls, gatavs kalpot valdniekam, - viņš uz aicinājumu atbildēja negaidīti labskanīgā balsī.

Tad tāda ir nelaime! Pīlārs grūst, un tas ir slikti. Tas noteikti nāk par ļaunu visai pūķu pasaulei. Nekādas kārtības vairs! Nē, to noteikti nedrīkst pieļaut.
Tikai ar cēloņu atrašanu sarkanajam karotājam bija kā bija. Viņa lieta nebija sameklēt cēloņus, iemaņu arī nekādu, un tāpēc vien bija skaidrs, ka pa vienam viņi šādu uzdevumu nepaveiks, vajadzēs sadarboties. Atormam vajadzēja skaidrākas norādes, kurp iet un ko darīt.

[echo3]

Sarunām pievienojās soļu skaņas, un Kenolts paskatījās uz nācējiem. Nevarētu teikt, ka viņš kādu no Valdnieka galma būtu iepriekš redzējis, bet saprata gan, ka gaidītās ziņas būs klāt. Kamēr trijotne šķērsoja zāli, druīds piemeklēja savās atmiņās saglabātos reiz dzirdētos vārdus tiem, ko šobrīd redzēja. Visdrošāk viņš atpazina Vēju.

Kājās Kenolts necēlās, lai neizjauktu Moiras iecerēto vēstījuma ritmu. Vēstījums pats gan druīdu satrauca. Pirmajā brīdī viņam pat nācās apspiest vēlēšanos mesties ārā no zāles. Ne jau, lai izvairītos no uzdevuma, bet - Pīlārs grūst! Kenolts ļoti labi zināja, kā grūst klintis, kā gāžas lavīnas un krakšķ vētras lauzti koki. Bet tad viņš saprata, ka, lai arī runa ir par senseno ēku, šī grūšana ir citāda. Notiek kas krietni sliktāks kā vienkārša akmeņu būves drupšana gabalos.

Druīds palika sēžam, gaidīdams tālāku stāstījumu par uzdevumu. Iespējams, valdniekam Devanam un viņa padomniekiem ir jau kādi apsvērumi radušies. Balvas solījumu Kenolts palaida gar ausīm - domās par to tad, kad darbs būs padarīts.

[Sindra]

Vieglu vēja dvesmu Marko sajuta ap savu ķermeni, kad bija nosaucis savu vārdu un apliecinājis gatavību doties valdnieka uzdevumā. Tas bija šamaņa skatiens. Viņš ieinteresēti nopētīja jauno pūķi. Tomēr, neko neteica.

Pēc karotāja pieteikuma un paredzami, ka arī citi sanākušie tūdaļ steigs izteikt savu piekrišanu, Malevons pamāja ar galvu. - Tas nebūs vienkārši. - viņš noteica, pagājies pāris soļus uz priekšu. - Mūsu valdnieks tika ievainots, kad meklēja atbildes, lai izskaidrotu notikušo. Lai saprastu, kā apturēt draudošo nelaimi.
Ir tikai vēl viena persona, šajā pasaule, kas varētu zināt notikušā iemeslus un zināt, kā rīkoties. Jums nāksies ceļot caur akmens milžu zemēm, uz Pusnakts cietoksni. - Malevons noteica, skatienam pirmām kārtām nopērtot tos, kas jau bija izteikuši savu gatavību doties uzdevumā. Tad tikai pārējos.
Raugi, visi pūķi zināja, ka Pusnakts cietoksnis bija tikai skaists nosaukums, kas patiesībā zem sevis slēpa izraidīto pūķu cietumu. Tā bija vieta, kur nosūtīja tos, kuri bija noziegušies tik smagi, ka viņu atrašanos sabiedrībā, kopā ar citiem pūķiem, valdnieks nepieļāva.
Pusnakts cietoksnis bija vieta, kur izraidītie dzīvoja. Vieta, no kuras tie nevarēja aiziet. Vieta, kurā neviens pūķis nespēja pārvērsties par pūķi. Tā bija tumsas zeme.
Un akmens milži? Tie bija neganti radījumi. Dumji nenoliedzami, taču daudz pūķu bija gājuši bojā tieši no šo radījumu rokas. Tie bija milzīgi, tie bija spēcīgi un tie spēja pūķim noraut galvu, pirms tas vēl bija paspējis likt lietā savus ieročus un prasmes. Iet cīnīties ar akmens milžiem bieži bija jauno pūķu karotāju kļūda. Nē, tas nebija tad, kad apmācība jau bija pabeigta. Jo tad jau pietiek prāta nepatikšanās speciāli nelīst. Tas bija tad, kad likās, ka esi spēcīgs, jauns, visu spēj un nav neviena pretinieka, kuru nespētu uzveikt. Taču akmens milžiem ļoti nepatika, ka pūķi līda viņu mājvietā. Tad tie ņēma milzu akmeņus un svieda pa lidojošajiem pārdrošniekiem un kad tie bija notriekti, vienkārši uzmina savu smago akmens pēdu.

- Jums jāuzmeklē Vordans. Viņš varētu zināt atbildes. - Malevons bija devis skaidrākus norādījumus par personu, kura meklēja Pusnakts cietoksnī.

Vordans bija vārds, kas klejoja daudzās pūķu leģendās un dziesmās. Taču nekad ne ar labu pieskaņu. Tas bija kā pūķu pasaules kopējais ienaidnieks, kurš bija iedomājies sevi esam varenāku par valdnieku. Patiesībā, Devana un lorda Vordana saķeršanās bija notikusi tik sen, ka jaunie pūķi nemaz tā īsti neticēja tāda Vordāna eksistencei, kamēr vecajiem stāsta patiesie notikumi jau bija pagaisuši no atmiņas. Vordans kalpoja kā lamuvārds nepaklausīgiem bērneļiem, kā sliktā persona, ja kādā stāstā tādu savajadzējās.
Un tagad izrādījās, ka kaut kur, Pusnakts cietoksnī, nudien tāds pūķis eksistēja?

[Romija]

Kad priekšplānā iznāca Malevons, Marko mazliet atslāba. Tiešais tuvums ar sarkanmati, kaut arī ne šo konkrēti, lika jaunekļa augumam saspringt un galvā raisīties domām, kas būtu pilnīgi nepareizas šajā situācijā. Devana galmā netika dalīti klani, te pūķi vietu nopelnīja savādāk, pie tam visi par to bija cienījami. Un cienot Devanu, nācās cienīt arī viņa lēmumus, kuru šurp sūtīt ar ziņām.

Malevona stāstītais izraisīja divējādas jūtas. No vienas puses Marko jutās glaimots, ka vinš zināja šos stāstus par Pusnakts cietoksni un Vordanu. No otras puses pūķa vārds joprojām stindzināja, it kā Marko būtu mazs bērns, kuru cenšas iebiedēt. Tomēr lepnums neļāva tagad atkāpties vai izrādīt šaubas. Izslējies staltāk, Marko ar labo dūri piesita sev pie krūtīm. "Es esmu gatavs doties," un tieši to arī domāja. Viņam bija līdzi viss, ko pūķis ņemtu ceļā. Pat dodoties uz Pusnakts cietoksni.

"Es neatminos dzirdējis, ka Vordans tiktu piedēvēts kādam no klaniem," Marko ieminējās. Varbūt tik senam pūķim tas nebija svarīgi, jo arī Devans bija ārpus piecām krāsām. Tomēr kādas iezīmes varētu palīdzēt tad, kad nāksies nodibināt kontaktu ar šo pūķi. Milži? Tie Marko šobrīd uztrauca mazāk. Viņš vairs nebija tik pārgalvīgs, lai ielaistos ar tiem jebkādā kontaktā, tomēr par spējām izvairīties viņš bija vairāk kā pārliecināts.

Marko jau bija sācis apdomāt plānu, it kā būtu ticis līdz Cietoksnim un garām milžiem, un tikai tagad skatiens aizslīdēja līdz Lilijai. Tas nebija rūpjupilns skatiens, kas aicinātu viņu atteikties no pārlieku bīstama uzdevuma, tas nebija arī tāds, kas lūgtu dziednieci nākt līdzi un ārstēt viņa ievainojumus. Acīs nozibēja viltīga uguntiņa, skatienam atkal ātri novēršoties.

[Roviela]

"Akmens milži" bija vārdu salikums, kuru no Atorma galvas viņa skolotājs bija pamanījies izklapēt savlaicīgi. Kopā ar vārdiem "lidošu un uzveikšu!". Sarkanais pūķis bija tos redzējis, jo mācību nolūkos kopā ar skolotāju bija aizlidojis līdz šo zemju robežai. Tur vēl jaunajam māceklim bija jāuzklausa daudzas pamācības un padomi, un viņi bija devušies projām, līdzko skolotājs uzskatīja, ka skolnieks ir redzējis milzi, bet milzis nav pienācis pārāk tuvu.

Sarkanais karotājs nenolaida skatienu Malevona priekšā. Ja jau reiz viņš bija teicis, ka kalpos Valdniekam, tad to arī darīs tik ilgi, kamēr Valdniekam būs vajadzīgi viņa pakalpojumi, vai arī mirs.
Tas ļoti varēja gadīties. Ne vien jāceļo cauri akmens milžu zemēm, bet vēl jāatrod Vordans, kurš tiešām eksistē (pūķis nešaubījās, ka Malevons nemelo, kāpēc gan lai viņš to darītu?), un par to Atormam nebija nekādu konkrētu ziņu, izņemot atmiņas no laikiem, kad pats tikko bija izšķīlies no olas, un reizēm viņu ar šo vārdu biedēja. Vārdam nebija izskata, un tāpēc tas toreiz likās vēl baismīgāks.
Tagad kļuva svarīgi - ļauns, ļauns, bet kā izskatās?

Viņš atbalstīja Marko jautājumu. Jā.
- Vai ir kādas kādas precīzākas ziņas par Vordanu? - balss labskanība nebija mainījusies, - Kā viņš izskatās, kas patīk.
Bardi apdziedāja vienīgi slaveno Valdnieka uzvaru, un vismaz Atorms nebija dzirdējis dziesmas, kur būtu pieminēts, kā kurš izskatījās.

[washulis]

Un rau, viņu sagaidītāji ieradās. Novēršoties no Elrika, Halla pagriezās pret sarkano pūķieni, kas rotājusies baltiem ziediem. Kā sniegs uz asins upes, lai arī viņas rimtā balss pierādīja, ka ne asmeņus viņa lietotu, lai asinis lietu. Dažkārt spalva tomēr spēj būt spēcīgāka par zobenu. Tam sekoja divi baltie pūķi, apliecinot, ka valdnieka Devana uzticību nopelnījuši tieši daudzi tie. Jo tie, kas seko vēja vārdam, nekad nenodod un nekad nepieviļ. Tas bija lepnums par pašas tautu, kas mudināja lepnāk pacelt galvu. Un, ak, Vējš. Māsas reiz bija muļķojušas Hallu, ka šis patiesi ir tas pats Vējš, kas ieskandina zvanus no rītiem, vai arī plosās negantās rudens vētrās, atkailinot kokus un aurojot kalnu nogāzēs, bet nē. Īstais Vējš ir kas vairāk par tikai vienu personu, lai arī kripata Vēja iespējams atrodama katrā. Viņiem ierodoties, Halla nolika malā ūdens kausu un noslīga uz ceļiem, tā sasveicinoties ar nācējiem, bet pēc tam kājās neslēdzās, neiebilsto just akmens grīdas vēsumu un uzlūkot viņu trijnieku no apakšas. Abas ausis tika saspicētas jo īpaši uzmanīgi, lai saklausītu ik vārdu.

Pilārs brūk. Valdnieks ievainots. Beidzot dzirdot gaidāmo nelaimi, Halla apjauta, ka viņa būs pirmā, kura spēs to ievērpt dziesmā. Pirmais bards, kas pavēstīs pasaulei šo katastrofu. Tas sniedza... varu, jo viņa šo varētu arī noklusēt... sagrozīt. Meli viņai gan bija sveši, bet augstāka labuma vārdā klusēšana vienmēr top par zeltu. Tomēr ne jau tas te saucams par galveno. Viņiem tika nosprausts mērķis. Pusnakts cietoksnis. Halla aizslēpa lūpas aiz plaukstas, apslāpējot īso elsu. Neviens no gudra vai brīva prāta nevēlējās tur klejot, bet tieši tādēļ aicināja tos, kas nebīstas izaicinājuma. Un noskurināties vēlreiz, izdzirdot Vordana vārdu. Šie stāsti nebija viņai sveši, lai arī tikai tagad šis lietuvēns ieguva miesu un asinis, tā topot vēl jo baisāks. Es šaubos, ka Vordanam kaut kas patīk, neskaitot varu un sevi. Baltā pūķiene palūkojās sarkanā virzienā, vairāk gan nopētot viņa kājas, nekā seju. Kā arī Halla nešaubījās, ka viņu ieraugot, Vordanu pazīs jebkas. Ne gluži ar stāstu pievienotajiem ragiem un kā ogli kūpošām acīm, bet tomēr, tuvu tam. Bet lai kādi izaicinājumi, es, Halla, Liosa meita, došos un pildīšu tos. Un te arī viņa sniedza savu uzticību. Solījumu, ko neiedrošināsies lauzt. Viņa netīkoja pēc mantas un nezināja, ko viņas sirds kārotu, šim visam beidzoties, bet ja šis piedzīvojums būs īsts, tad tajā apgūtā gudrība pateiks atbildi priekšā. Ja es drīkstu jautāt - kā tieši valdnieks tika ievainots? Vai viņš pie Vordana devās pats?

[Mākoņkaķis Aurēl...]

Vēl par agru nolemt, vai viņa Kenoltam piekrīt vai nē, bet atbilde par dzīvesvietas izvēli jebkurā gadījumā nebija uzskatāma kā pietiekams pamats, lai nu sāktu tiesāt zaļo pūķi un viņa uzskatus. No otras puses - tikai retu reizi tas maz spēja būt "pietiekams"... Bet tad, šis Kenolta jautājums par... "Hm?" Griša samirkšķināja acis, bet vaibsti savu izteiksmi nemainīja - interesanti, vai tie saplaisātu, ja viņa iesmietos...? "Nē."

Un tad notika lietas.

Ieradās valdnieka galms (ja vien šo trijotni tā ir cienīgi dēvēt), un Griša nekavējoties izrādīja viņiem cieņu, paklanoties. Tiesa, pirmajā mirklī radās neziņa, kurp vērst skatienu, tādēļ - (lai arī viņa vislabprātāk uzlūkotu visaugstāko šamani Vēju, un vēl jo labprātāk no cēlā skata nenovērstos) - vien pēc tam, kad bija izrādījusi cieņu, atnācējus pasveicinot, Griša pacēla skatienu augšup, pret dziesminieci Moiru. Šis tomēr bija augsts gods - uzlūkot leģendas, ne pūķus, aci pret aci. Un tikai pēc tam pūķiene atļāvās izrādīt ko citu kā tikai savu cieņu.

Valdnieks iet bojā? ... Dragāras pilārs - brūk? ... Neviens neko nezina? ... Akmens milži, ak, Tavu māti...
Tas pavisam noteikti bija netīši, kā Grišas uzacis krita aizvien zemāk ar katru Moiras un Malevona vēstījuma vārdu. Un viņas skatiens - jo tukšāks. Jā, tieši šādi, un ne savādāk, Griša iekšēji lamājās. Starp citu, ne sliktāk par darvas pūķi, kam vairs nav zaudēt. Pat neņemot vērā nesen atklātos uzskatus par klaniem un to "stereotipiem". Bet labi. Šis taču bija viņas pienākums. Protams, Grišai bija izvēle nu bēgt, bet vai tā viņai tiekties pēc dzīves piepildījuma? Izvēle šeit vienkārša - atsaucoties Griša dosies ceļā, kas nesīs daudzus, daudzus upurus, bet atteikšanās nozīmē ciešanas. "Griša, sarkanā klana Raša meita, es apliecinu savu uzticību valdnieka gribai. Ja Dragāra sauc pēc palīdzības, ir mans pienākums atsaukties." Viņa vēlreiz pielieca galvu, bet šoreiz valdnieka pārstāvjus uzlūkot neizvairījās.

Bet ar pliku vēlmi nepietiks. "Ja atļausiet vaicāt, kādēļ tieši pie viņa? Vai Jums ir aizdomas, ka draudi radušies Vordana vainas dēļ?" Kas būtu sarežģīti paveicams no sensena pūķa, kas iepriekš mitis galvenokārt teiksmās, bet nu - gluži reālā cietumā, no kura ir gluži nereāli izbēgt, lai ietekmētu Dragāras civilizācijas centru... Kas noved pie nākošā jautājuma. "Un vai Jums ir nojauta, ko Vordans varētu pieprasīt apmaiņā pret mums vēlamo informāciju?" Ja nu naidnieks vēlas saņemt atpakaļ savu brīvību? Ja tā ir tiesa, un šī pūķa rīcībā ir kas tik nenovērtējums, tad... Griša viņa vietā šādu prasību vismaz apsvērtu.

Šo rakstu rediģēja Mākoņkaķis Aurēlija: 29.01.2014 19:08

[Urdrunir]

Batirs pieslējās no krēsla, izstaipījās un sāka krāmēt tarbā no šķīvjiem šķiņķi un sieru, un rāceņus, un maizi. Un nevērīgi un it kā starp citu noducināja zemā balsī. Uz kuru pusi ir tas cietoksnis? Kas viņam daļas gar senām leģendām un savu vārdu izbrēkšanu zālē ar dīvainām atbalsīm?! Viņam vajadzēja virzienu, kurp jādodas, lai izglābtu to muļķa torni no sagrūšanas.

[echo3]

Valdnieks ievainots? - Tas bija galvenais, ko Kenolts saklausīja tālāk stāstītajā. Viņš sakustējās, gribēdams iet, palīdzēt, dziedēt. Tāpat, kā būtu to darījis mājās. Bet, piecēlies, palika stāvam uz vietas - pilī taču dziednieku netrūka. Viss, kas bija šajā lietā darāms, noteikti ir jau izdarīts. Bet sliktums tik un tā palicis, jo Pīlārs brūk.

Pārējie pūķi uzdeva jautājumus, uz kuriem arī Kenolts labprāt dzirdētu atbildes. Jo tagad tika pieminēti akmens milži un pat Vordans, par kuru pūķi jau ir aizmirsuši, izņemot Devana senā pretinieka vārdu. Un Pusnakts cietoksnis, uz kuru neviens pūķis labprātīgi nedodas...

[Rouzijs]

Vai patiešām aizvainojums, bija tikai izdomāts? Lilijai tomēr tam neticēja un viņa domāja, ka nav no tām sievietēm, kuras pašas kaut ko izdomā un pēc tam dusmojas uz visu pasauli. Drīzāk viņa bija kā ūdens, mierīga un nosvērta, tikai nevajadzēja sadusmot, ne jau par velti viņas stihija spēja aizslaucīt visu savā ceļā.
Bet pašreiz meitene izskatījās maiga, kā rīta rasa, kurā atspīd saules stari un kur migla lēnām ceļas no zaļām pļavām.

Viņas sarunas ar Marko noklusa, tiklīdz kā zālē parādījās valdnieka sūtņi. Arī Lilija bija piecēlusies kājās, bet nemetās uz zāles vidū, kā to bija izdarījis melnais darvas pūķis, viņa pa priekšu vēlējās noklausīties, kas sakāms ir Devana pūķiem. Pirms solīt savu palīdzību.
Zilmates skatiens aizslīdēja pie Moiras, un tad līdz baltajam karotājam, kurš stāvēja aiz viņas, pie šī pūķa meitene nedaudz aizkavējās, tomēr tiklīdz kā sarkanā dziesminiece bija sākusi runāt Lilija uzlūkoja viņu. Zilā pūķene izskatījās pārsteigta, šīs ziņas bija vēl sliktākas nekā viņa bija gaidījusi.

Akmens milži un Pusnakts cietoksnis, šis uzdevums būs bīstamāks nekā Lilijai patiktu, bet doties atpakaļ viņa negrasījās, bet Vordans... viņš bija leģenda, ar viņu biedēja mazos pūķēnus, nevarēja būt, ka viņš ir īsts... pārāk daudz jaunumu vienai dienai.
Laikam jau priesteriene bija īstajā brīdī palūkojusies uz Marko, lai ievērotu to viņa viltīgo skatienu, meitenei atlika vien minēt, ko tas varēja nozīmēt.

Viņai nebija jautājumi, pārējie tos jau paspēja uzdot, Lilija vien paspēra pāris soļus tuvāk zāles centram un meitenes zilais skatiens uz brīdi ieskatījās Moiras acīs.
- Es Lilija, Nalaka meita esmu valdnieka rīcībā, darīšu ko spēju, lai palīdzētu. - Viņa godbijīgi paklanījās. Bet kad atkal izslējās stalti palūkojās uz Marko, priesteriene pasmaidīja.
Meitene, protams, uztraucās par Devanu, viņš bija ievainots un ja varētu tad viņa visticamāk zelta pūķi izdziedētu, bet nebija šaubu, ka tiek darīts viss iespējamais, lai valdniekam palīdzētu.

[Sindra]

- Nē... - Moira noraidoši pamāja. - Valdnieks nedevās pie Vordana. Viņu ievaino pilāra grūšana. Viņi ir saistīti. Viņš un pilārs. - sarkanmate cetās paskaidrot. Viņa īsti nezināja, kā jaunajiem pūķiem izskaidrot. Un vai viņi līdz galam saprata. Jā, nenoliedzami, dziesminiece bija pamanījusi starp sanākušajiem gan druīdus, gan raugi, zilā pūķiene izskatījās pēc priestera. Taču neviens no viņiem nevarēja palīdzēt tieši Devanam. - Ir jānovērš draudi pilāram, lai valdnieks atlabtu. - bija tiešākais paskaidrojums.
Jā, arī Moirai tas likās savādi. Viņa bija kopā ar valdnieku pēdējos trīssimts gadus un viņai allaž valdnieks bija licies spēcīgs un teju neievainojams. Viņš vienmēr jutās labi, sveica viņu ar siltu sveicienu. Aicināja doties kalnos. Un tagad vienkārši tā visa vairs nebija. Viņa bija palikusi viena. Viņas valdnieks bija sasirdzis un neviens pat nezināja padoma, ko iesākt, kā palīdzēt. Moiras acis skuma...

- Vordans ir Krēslas princis. - ierunājās Vējš. Viņa balss skanēja nedaudz asāk, kā būtu gaidīts no šādas personas, kura vaibstiem teju nevarēja noteikt dzimumu. - Viņa klans bija Krēslas pūķi. Violetie pūķi. - šamanis paskaidroja vairāk.
- Bija. Cik mums zināms, Vordans ir vienīgais krēslas pūķis un tā kā viņš nespēj pieņemt pūķa formu, viņam nav iespēju radīt pēcnācēju. Viņa klans tika iznīcināts, kad viņš vadīja savu uzbrukumu valdniekam Devanam. Pēc sakāves, viņam tika atņemti tituli, mājas. - tā vietā viņš ieguva jaunu mājvietu - Pusnakts cietoksni.
- Man nav ilūziju, ka sarunas ar Vordanu vedīsies viegli. Un jūs, mēs... diez vai mēs spējam piedāvāt viņam kaut ko, kas viņam patiktu. - Vēja lūpās pat parādījās viegls smaids.
- Tomēr, pilāra sagrūšana, nozīmēs arī viņa bojāeju. Bet viņam pavisam noteikti patīk būt dzīvam. Ja vien tas kaut kā līdz... - šamanis apzinājās, ka neko daudz Devana varoņiem tas nelīdzēja.
- Mēs nedomājam, ka Vordans ir izraisījis pilāra sagrūšanu. Taču, mēs zinām, ka viņš ir tas, kurš atskaitot valdnieku, varētu zināt, kas notiek. Diemžēl, valdnieks mums nespēj šobrīd palīdzēt... mums ir jāpalīdz viņam. Mums jādodas pie Vordana un jālūdz viņa palīdzība. - Vējš viegli pielieca galvu. To varēja izskaidrot dažādi. Vai nu viņš šādi vienkārši nobeidza savu runu, vai arī tas bija cieņas izrādīšanas žests drosminiekiem, kuri bija gatavi sevi pakļaut briesmām un doties uz Pusnakts cietoksni.

Un par cietoksni runājot... Malevons jau tādu brīdi vēroja, kā melnais pūķis krāva somā labumus no galda. Viņš lūpās bija parādījies uzjautrināts smaids.
- Jums jādods uz ziemeļiem. Pēc dienām trim, būsiet pie milžu zemēm. - viņš paskaidroja. - Druīdi zinās ceļu. - ja nu gadījumā citiem pūķiem tomēr nav ne mazākās nojausmas, kur atrodas ziemeļi un kur ieslodzīto pūķu zeme.

[Romija]

Marko gandrīz iespurdzās, izdzirdējis Grišas teikto. Būtu viņi citā vietā, viņš nekautrētos ne komentēt, ne skaļi smieties par nejaušo sapritību. Proti, ieraugot gludi skūto galvu, viens no uzjautrinošiem minējumiem melnajam pūķim bija doma, ka Grišai ir kāds karstasinīgs sarkanais mīļākais, kurš kādā kaislīgākā brīdī nav noturējies un... manāmi apsvilinājis meitenes galvas rotu, kas lika no tās atbrīvoties un varbūt pat turpmāk turēt galvu gludu. Un izrādījās, ka viņai patiesi ir sakars ar sarkanajiem pūķiem, kas neizslēgtu arī tādu iespēju. Bet nē, šeit smieties nebija vietā, kad tika spriests par Devana ievainojumiem un Pīlāra glābšanu, tomēr roka pasniedzās un pakasīja aiz auss. Marko mati bija. Pagaidām. Pūķenei gan netika veltīts pārāk ilgstošs skatiens.

Vērojot, kā pamazām piesakās arī citi sanākušies pūķi, nācās secināt, ka laikam jau šeit netiek meklēts viens varonis, bet gan grupa, kas pie šāda ceļamērķa varbūt pat bija labāk. Un tas nozīmētu, ka visiem piekritušajiem būtu jādarbojas kopā. Ja zilmataino daiļavu jau bija sanācis diezgan cieši nopētīt, tad tagad skatiens pievērsās arī citiem — tālāk stāvošajam sarkanajam karotājam, par ko pārsteigumu nebija, toties baltās meitenes dedzība gan šobrīd šķita par pārsteidzīgu. Dzirdēt smalkos kauliņus krakšķam zem milžu pēdām nebija bauda pat Marko ausīm. Kad no zāles dibengala atskanēja dobjš rūciens, Marko beidzot paskatījās ciešāk uz savu ciltsbrāli, kas šķita no ēšanas uzblīdis vēl vismaz par kādu pēdu katrā virzienā. Aizsegs, lielakais mērķis un lēnākais skrējējs varēja izglābt kādu mazāku vai veiklāku, ja gadījās nokļūt uzbrukumā. Bet kad tūlīt blakus pievienojās arī Lilija, Marko uz viņu palūkojās ar nedaudz aizdomīgu skatienu. Ne tāpēc, ka viņas teiktais pēc slavas kāres nesaskanētu ar piekrišanu doties, bet tas, ka viņas skatiens par spīti klanam gandrīz vai lipa Marko klāt. Par savu pievilcību un valdzināšanas spēju puisis nešaubījās, bet par meitenes piesardzību un savu mantu drošību gan. Roka neviļus pārslīdēja makam un dunča makstij.

Tomēr Marko uzmanīgi klausījās, kas valdnieka delegācijai sakāms. Katra informācijas druska šķita noderīga, un pie apgalvojuma, ka pats Vordans varētu būt ieinteresēts Pīlāra salabošanā, Marko sajutās tā, it kā viņiem būtu līdzi iedots zelta gabals vismaz melnā karotāja izmēros, ko iemainīt kā samaksu. Vismaz Marko to vērtētu augstu. Tomēr dzīvība... Jebkurā gadījumā — ja bija arguments, varēja vest sarunas.

"Vai ir zināms kāds termiņš, kurā mums jāiekļaujas? Protams, nerunājot par jo ātrāk, jo labāk, bet reizēm apdomāt var būt svarīgāk kā skriet," melnais pūķis vērsās pie trijiem Devana sūtņiem, ne pie viena konkrēti.

[Rouzijs]

Šķita, ka laiks slīd caur pirkstiem kā smiltis, viņiem vajadzētu steigties pretī ziemeļiem, pretī tiem plašumiem, kur Lilija nekad nebija bijusi, ar ko bērnībā tika baidīta. Meitene iedomājās par Ardosu, viņam būtu patikuši šie stāsti un šis uzdevums. Zilais pūķis bezbailīgi būtu devies uzdevumos un Lilija kā jau vienmēr viņam būtu līdzās, bet draugs šeit nebija. Viņš bija palicis ar klanu, viņai nesaprotamu iemeslu dēļ, jo viņi taču vienmēr bija visur kopā. Bet priesteriene viņam uzticējās un cienīja viņu lēmumu nedoties viņai līdzi.
Acīs uz brīdi parādījās tāda skumja izteiksme, bet zilā pūķene klausījās, ko stāstīja valdnieka pūķi, tas bija svarīgāk par visu.

Meitene nebaidoties uzlūkoja Vēju. Viņš bija interesants pūķis, nenoliedzami. Bet klausoties par violetajiem pūķiem sajūtas palika nedaudz neomulīgas.
Tātad viņiem vajadzēs runāt ar Vordanu, neliela sajūsma gan domās valdīja par to, ka viņi redzēs dzīvu leģendu. Tomēr šajā pašā brīdī meitene arī saprata, ka visi būs komanda. Sadzīvot ar sarkanajiem pūķiem varētu būt pagrūti, vai arī ar melnajiem, kuri neuzticējās nevienam.

Varbūt Marko likās, ka Lilijas mērķis ir viņu apzagt, bet tā nebija.
Viņš laikam nebija iedomājies par to, ka viņa nav vairs maza pūķene, kas nedomā loģiski, turklāt šī uzdevuma izpildīšana noteikti sniegtu vairāk kā darvas pūķa maks. Un ap to viņa mieloties nevēlējās, drīzāk gribēja nodrošināties ar spēcīgu aizmuguri, jo ko gan viņa... trausla dziedniece spētu izdarīt pret akmens milžiem un Vordanu?
Bet Lilijas spēks varētu noderēt, ja nu viņi iekļūst nevēlamās situācijās.

[Urdrunir]

Nu, lūdzu! Uz ziemeļiem. Trīs dienas. Batirs apdomīgi iemeta tarbā vēl vienu šķiņķi un aiztaisīja somu ciet. Viņaprāt viss bija gatavs. Melnais pūķis uzmeta plecā vāli un devās ārā no pils.

[Roviela]

Atorms nebija tik steidzīgs kā melnais karotājs, kurš laikam jau grasījās doties uz cietokskni viens pats. Lai nu viņam veicas!
Sarkanais pūķis nolēma pagaidīt pārējos. Barā trūkst individuālas brīvības, bet barā ir daudz acu, ausu, ķetnu, nagu un zobu. Kā putniem barā, kas ar baru nojauc plēsoņam galvu, kamēr vienu pašu noķert nav nekādu grūtību.

Ziemeļu virzienu noteikt nav grūti. Saule dienā un zvaigznes naktī, bet taisnība vien ir, zaļie pūķi to pieprata vislabāk.

Nolēmis, ka ņemt smagas pārtikas somas nav jēgas, jo tāpat pa ceļam būs jāmedī kādi lopi vakariņām, sarkanais karotājs savā somā ielika divas pudeles vīna, maizi un žāvētu gaļu tam laikam, kad viņiem būs jāstaigā cilvēka izskatā, un tad bija gatavs doties.

Par to, kas Vordanam patiktu vai par savu atlīdzību Atorms nolēma prātot vēlāk. Vēl tik tālu jātiek.
Viņš noskatīja ziņnešus - Vēju, kurš zināja tik daudz, Malevonu, kuram bija vērts pakļauties, un Moiru, kas izskatījās tik bēdīga, ka žēluma gals. Sarkanais pūķis aiz lepnuma neizrādīja, ka viņu ir aizkustinājušas šīs bēdas, bet tas būs vēl viens iemesls pacensties tā kārtīgi.

Tikai vēl sagaidīt atbildi, un dodamies! Tie, kas nāk.

[washulis]

Vienots ar pilāru. Jā, tas izklausījās sarežģīti, sarežģītāk, kā Halla šobrīd varētu domāt, bet šīm teorijām, kas no tā varētu rasties, būs laiks citad. Tagad? Klausīties citu zvērestos un tālākās norādēs un paskaidrojumos. Par Krēslas klanu un virzienu, tā arī laiku, kas jāpavada šajā ceļā. Tikmēr tā Vēja piebilde par to, ka arī Vordans cietīs no pilāra grūšanas? Tas bija... interesanti. Varbūt arīdzan palīdzīgi, jo lai dzīvotu, daudzi ir gatava uz jebko.

Viens no pūķiem, būdīgs melnis, jau devās uz izeju. Laiks kādām dižām atvadām acīmredzot netiks ielikts. Halla gan negrasījās laist garām īso izdevību. Pieslejoties kājās un aši izdzerot iesākto ūdens kausu, Halla pagriezās pret valdnieka padotajiem, vēlreiz tiem paklanoties. Mēs ceram uz drīzu atkal tikšanos, jau ar atbildēm mūsu rokās. Te savācot savu liru un pasperot dažus soļus atpakaļ, arī viņa bija gatava doties nezināmajā.

Šī diena pielieta ar dzidru un siltu zeltu,
Bet gaismā jau iemirdzas jaunās Pilāra plaisas.
Uz vakaru dodamies, lai no jauna valdnieka varu celtu,
Akmens vai nakts mums draud, mēs atgriezīsimies pie gaismas.

[Sindra]

Marko jautājums bija vietā. Jo ja jau runa bija par pilāra grūšanu, tad visi meklējumi bija atkarīgi no tā, cik ātri pilārs sagrūs. Un jaunie pūķi jau nevarēja zināt, vai tas negrasās sabrukt, piemērams, nākamajā dienā, vai nākamajās trīs dienās.
- Jums ir vismaz trīs cikli laika. - Vējš atbildēja uz Marko jautājumu. - Tas ir tik tālu, cik es redzu, šobrīd. Pēc tam... - viņš domīgi ievilka elpu. - Kas būs pēc tam, nav skaidrs. Tas ir tikpat mainīgi, kā vēja plūsma. - šamanis pasmaidīja un viegli paklanījās burvim.

Malevona skatiens aizkavējās pie sarkanā pūķu karotāja, kad arī tas somā sakrāva ēdienus no galda.
Taču vēl pirms melnais pūķis bija paspējis iziet no zāles, viņu sasniedza Devana ģenerāļa balss: - Es turp neskrietu viens, ja es būtu tu.
Patiesībā, es turp neskrietu viens pat esot par sevi. - Malevons pasmaidīja. - Jums jādodas kopā. Lai arī cik vareni un spēcīgi jūs nejustos, diez vai jums ir izredzes individuāli. - karotājs gan apzinājās, ka šeit bija sapulcējušies dažādi pūķi un daudziem no tiem bija problēmas sadzīvot savā starpā. Bet, neko padarīt! Nāksies.

-Ja mēs esam atbildējuši uz visiem jūsu jautājumiem, jūs varat doties. - Moira noteica. Viņas skatiens aizkavējās pie pūķiem, kuri tagad bija viņu cerība. Ne tikai Moiras un viņas valdnieka, bet visas Dragāras cerība. Sarkanmatei gribējās ticēt, ka viņi nepievils. Viņa pasmaidīja, bet skatienā tomēr jautās skumjas.

[Urdrunir]

Pie durvīm Batirs apstājās un pa pusei pagrieza galvu pāri plecam, lai noklausītos, kas sakāms ģenerālim. Tad pavīpsnāja, paraustīja plecus un izgāja pa durvīm. Viņš nebija domājis skriet viens. Viņam gribējās būt pirmajam. Un, skat, kā pārējie arī uzreiz sarosījās soļot līdzi!

Ārā citus uz varoņdarbiem kāros jaunos pūķus sagaidīja liels, melns nezvērs ar apaļu vēderu un garām melnām ūsām. Viņa šaurās ačeles nepacietīgi urbās tajos, kam labpatika steigties pārāk lēni, bet melno zvīņu gali reizēm nozvīļoja ar tumši zaļganu nokrāsu.

[echo3]

Nūks veikli uzskrēja pa Kenolta roku uz ierasto vietu uz druīda pleca, pēc pieredzes nojaušot, ka saimnieks un draugs gatavojas kaut kur iet. Kenolts atbīdīja solu un, pirms promiešanas pieklājīgi uz mirkli pagriezies pret Moiru, Vēju un Malevonu, devās ārā no pils telpām. No galda labumiem viņš neko nepaņēma.

Ārā Kenolts sajutās stipri labāk - virs galvas bija debesis, nevis griesti. Tur, tālāk priekšā, jau dīdījās liels, melns pūķis, un zaļais pūķis arī nekavējās pārvērsties. Kenolts pūķa izskatā arī bija liels, bet nebija masīvs. Viņš mierīgi gaidīja pārējos ceļabiedrus, pat nemīņājās.

Druīdiem, tātad, jārāda visiem ceļš uz ziemeļiem. Kenolts gan domāja, ka visi pūķi pietiekoši labi orientējas pasaulē, bet varbūt Malevons paredzēja ko tādu, kas citiem spēj sajaukt galvu.

[Roviela]

Atorms sveicinot viegli nolieca galvu trijotnes priekšā, tad pagriezās un gāja ārā. Trīs cikli laika, tas ir daudz un reizē pavisam maz. Viņiem nesolīja, ka Vordans vispār zinās, kas darāms, pie tam, ja arī zinās un pateiks, tad cik laika prasīs darāmais, ja to vispār var izdarīt. Tātad jādodas nekavējoties.

Laukums pils priekšā bija liels, bet ne tik liels, lai viņi visi reizē iznākuši no pils, spētu pārvērsties par pūķiem, skat, piemēram, kāds pirmais izgājušais melnais pūķis bija ražens augumā, un zaļais nebija daudz mazāks, tāpēc karotājs pagāja tālāk, kur pārvērtās par sarkanu pūķi, kas gandrīz, gandrīz no vidēja jau bija kļuvis liels, ar daudziem dzelkšņiem pāri mugurai un astei, bet tādi jau lielākoties bija vai visi sarkanie pūķi.

Viņš piegāja malai un gaidīja, gatavs mesties lidojumā.

[Malduguns]

Ierodoties valdnieka vēstnešiem, Morigana krēslā izslējās staltāk, bet necēlās kājās. Viņa cieši nopētīja atnācējus un to vidū atpazina Moiru, par kuru mēļoja sarkano pūķu ciematos.
Ziņas par pilāra grūšanu un valdnieka slimību nebija labas kaut vai tādēļ, ka valdnieks bija tas, kurš spēja noturēt pūķu klanus ierindā, neļaujot pārāk asi uzplaukt naidam un spēja atrisināt visdažādākos konfliktus vai jautājumus.
Kad daļa no klātesošajiem stādījās priekšā, Morigana sazin kādēļ nevēlējās sekot viņu priekšzīmei. Ja jau viņa bija šeit, bija tikai un vienīgi skaidrs, ka viņa ir gatava doties uzdevumā, piedevām, varoņu vārdus neviens tāpat neatcerēsies līdz kaut kas tiešām tiks paveikts, kas nozīmēja, ka galvenais bija izpildīt uzdevumu, par iepazīšanos ar valdnieka sūtņiem varēs domāt pēc tam.
Kad šķita, ka visas runas jau ir garām, arī Morigana piepildīja savu ceļojuma tarbu un devās ārā pie tur jau esošajiem pūķiem, pagalmā pārvēršoties par vidēji lielu sarkano pūķi, kas nebija masīvs, bet gan stiegrains un izturīgs. Tāpat kā viņas cilvēciskā forma.
Morigana ieņēma vietu blakus Atormam un gaidīja pārējos.

[Avengedmike]

Kas mani novedis pie šādiem lēmumiem ? Elriks pie sevis nodomāja Tas gan ir tieši jautāts. Elriks jutās mazliet pārsteigts par šādu jautājumu un skatoties uz sarunu biedreni domāja, kas gan būtu tas, ko sarunu biedrenei teikt. Šajā brīdī pa durvīm ienāca 3 svešinieki , kuri nepārprotami bija valdnieka ļaudis.
Klausoties viņu ziņās Elriks reizē sajuta bailes un centās apslāpēt smieklus, kas plosījās prāta dzīlēs: Nu kur gan vēl citur mums būtu jāmeklē risinājums briesmām; vēl pietrūkst nepieciešamība nogalēt neskaitāmus akmens milžus, lai no viņu atliekām uzbūvētu jaunu Pīlāru. Dzīve laikam nekļūst ironiskāka par šo brīdi , Elriks pie sevis nodomāja. Jo laikā, kad viņš nesen kā bija kļuvis par karotāju viņš arī bija vairākkārt lidojis uz milžu zemes robežām un prātojis, kas gan par pūķiem atrodas šajā cietoksnī , ka tam par "apsargiem" nepieciešami akmens milži.
Vienreiz viņš arī jaunības muļķības balstītā drosmes uzplūdā mēģināja pacīnīties ar vientuļu akmens milzi . Pēc tās reizes gan vēlme to atkārtot pazuda.
Kad Halla, zaļais un sarkanais pūķis bija teikuši atvadu vārdus , Elriks nostājās Moiras, Malevona un Vēja priekšā, un skatoties viņai acīs teica:Es, Elriks, Gervina dēls , esmu valdnieka rīcībā un darīšu visu, kas nepieciešams, lai valdnieks un Pīlārs atkal atlabtu. . Šos vārdus teicis, Elriks dziļi paklanījās katram no viņiem un devās ārā no zāles.
Laukumā iznācis, viņš pārlaida acis pār sarkano, zaļo un melno pūķi. Šādi izmēri noteikti nāks par labu tam, ko mēs grasamies darīt, viņš pie sevis nodomāja.
Pasmaidījis viņš arī pagāja nedaudz nostāk un pārvērtās par lielu balto pūķi, kam spārnu malas bija nosētas ar dzelkšņiem un acīs mirdzēja uguns.

[Urdrunir]

Redzot, ka arī citi pūķi sāk gatavoties lidojumam, Batirs izpleta spārnus un pacēlās gaisā. Nesteidzīgi, lai taupītu spēkus un ļautu atpalikušajiem viņu noķert, melnais pūķis stūrēja uz ziemeļiem. Šad un tad viņš ceļā izmeta nelielus lokus un katru reizi pie sevis nosprauslājās. Pēc kāda laika kļuva skaidrs, ka Batirs vēro zemi sev sevis. Ja pamanīja kādu trusi vai zemes putnu ligzdu, tad noteikti centās pārlaist tiem pāri savu ēnu, bet pats nievīgi ņirdza par pārbiedētajiem radījumiem.

[Romija]

Uzklausījis atbildes, Marko paklanījās Devana sūtņiem. Pūķis bija kļuvis nedaudz domīgs, vēlreiz pēc kārtas noskatot valdnieka galma locekļus. Pateicies par sniegto informāciju un izteicis cerību, ka laika pietiks, Marko devās ārā no zāles. Šoreiz viņa soļi bija apņēmības pilni. Uzmetis ātru skatienu katram, kas vēl nebija pametis zāli, melnais pūķis pameta zeltā greznoto telpu.

Ārpus Pīlāra Marko vēlreiz apskatīja pūķus - nu jau viņu īstajās formās. Lai netrāpītos nevienam masīvākam pūķim ceļā, Marko pagāja mazliet nostāk no sava ciltsbrāļa un pārvērtās par pūķi. Viņš bija augumā nedaudz mazāks, slaids un spēcīgs, īstā darvas krāsā. Izplešot spārnus, gaisā pacēlās uz ziemeļiem vērsta, apņēmīga šautra.

[Sindra]

Pa to laiku, kuru pūķi pavadīja pilārā, ārā nekas nebija mainījies.
Vēl joprojām bija jauka, saulaina diena un no tiesas, nekas, neliecienāja, ka pūķu pasaulei varētu draudēt kādas briesmas.

Tik vien dīvaini izskatījās tas, ka vienkopus, vienā barā, kopā lidoja tik daudz dažādu nokrāsu pūķi. Tas nudien nebija ierasts skats.
Ne tikai zvēriņi, kurus baidīja Batirs, labāk izvēlējās pamukt malā. Šur tur, no šāda bara arī nobijās pa kādam jaunam pūķēnam, kuri bija izgājuši laukā rotaļāties.

Zem viņiem palika ciemati, kuros arī debesīs pavērās pa kādai izbrīnītai galvai. Tad lauki un pļavas, ūdens tilpnes. Tam visam nācās mērot pāri ceļu.
Un pat kad pūķu vēderi sāka atgādināt par pusdienslaiku, viņi vēl joprojām priekšā neredzēja neko, kas liecinātu, ka milžu zemes tuvojas. Lai arī varbūt ne visiem pūķiem bija nācies redzēt, kādi izskatījās akmens milži, taču tie zināja, ka viņu zemes izskatās, kā pelēks, izmiris tuksnesis ar akmens grēdām. Ne pārāk jauks skats un ne tā vieta, kur pūķiem patiktu uzturēties.

Taču šobrīd zem viņiem atradās jauka zaļa piemeža pļava un netālu pat saules starus atstatroja neliels ezeriņš.
Vieta būtu jauka, kur apmesties, lai ieturētu kādu ēdienreizi, ja vien pūķi to vēlējās.
Ja nē, tad varēja lidot arī tālāk.
Tā nebija, ka spēki jau bija izsīkuši.

[Rouzijs]

Lilija bija gatava doties, viņa paklanījās valdnieka sūtņiem un pagriezās, lai ietu uz izeju. Laiks viņiem bija diez gan maz, vismaz priesterienei tā likās un viņa vēl saprata to, ka īsti neko no vajadzīgajām lietām nebija paņēmusi līdzi, iespējams, domāja, ka uzdevumu nevajadzēs pildīt uzreiz. Būs iespēja iegriezties mājās un paņemt vajadzīgās mantas. Nu labi. Nekas, viņa iztiks tāpat. Svarīgākās lietas meitenei bija līdzi un tieši tāpēc viņa neskuma. Un galu galā... Lilija bija pūķis, varēs parūpēties par sevi, pat ja iespējams, viņa izskatījās pēc tādas, kura neko nespēj izdarīt, bet tā nebija. Meitene pasmaidīja.

Soļi pārdomāti veda prom no zāles, pagājusi nedaudz nostāk no citiem pūķiem meitene pārvērtās par zilu pūķeni. Netālu arī Marko bija pārvērties, zilās pūķa acis nopētīja darvas krāsas radību. Pie sevis pasmaidījusi, priesteriene pacēlās spārnos un arī lidoja uz ziemeļiem.
Lidot pār ezeriem, un upēm, tas bija tik skaisti. Vairākas reizes Lilija nolaidās tik zemu, ka ar spārnu galiem varēja aizskart ezeru ūdeni un tad atkal kā bulta uzšāvās gaisā, lai pievienotos pārējiem. Kāpēc gan liegt sev izklaides? Viņa gan zināja, ka neviens šo apsēstību ar ūdeni te nesaprata.

Tomēr vienā brīdī arī viņas vēders sāka atgādināt par to, ka gribas kaut ko apēst. Bet vai pārējie apstāsies, tas pūķenei nebija skaidrs.
Bet šī bija brīnišķīga vieta. Zaļa pļava un re... tālāk ezeriņš, kurā viņa varētu uz brīdi pazust no pārējo skatieniem.

[echo3]

Kenolts lidoja vienmērīgi, nespēlēdamies ne ar vēju, ne koku galiem, ne ūdeni. Druīda lidojums bija taisns kā svītra, tieši uz ziemeļiem. Lielie spārni zaļo pūķi nesa uz priekšu ātri. Bija jāatzīst, ka neviens gan te netūļājās. Raibā grupa turējās kopā, krietni izbrīnīdama visus, kam lidoja pāri.

Pus dienas lidojums pūķus vēl nebija nogurdinājis, tomēr Kenolts, ieraudzījis pietiekoši ērto apstāšanās vietu mežmalas pļavā, kur piedevām bija arī ūdens, apņēmīgi laidās lejā. Jāpaēd, vai vismaz jāpadzeras. Zaļais pūķis līgani nosēdās zaļajā zālē, pagājās uz meža malu un pārtapa par cilvēku.

[Urdrunir]

Batirs apmeta loku ap pļavu, nolaidās zemē un pārvērtās par cilvēku. Pusdienas viņam bija ļoti svarīgas. Ūsainais tēvainis nosēdās zālītē un noguldīja blakus vāli. Īsu brīdi pagrābstījies pa tarbu, viņš atrada puskukuli maizes un šķiņķa gabalu, kurus bez prasīšanas viņa azaidam bija ziedojis zeltainais slimnieks. Asi nošķindēja asmeņi pie cimdiem un karotājs nošņāpa biezu riecienu maizes un pamatīgu šķēli gaļas. Labpatikā piemiedzis šaurās ačeles, Batirs lēnām košļāja.

Šo rakstu rediģēja Urdrunir: 31.01.2014 20:54

[Roviela]

Droši vien no malas tas izskatījās skaisti - visu esošo krāsu pūķi vienā lidojumā. Atorms turējās mazliet citiem aizmugurē, kā sargādams visu baru. Skaidrs, ka šeit viņiem vēl nevajadzēja nevienu sargāt, un tomēr, bija jāpierod, ka nebūsi viens, ka barā ir kādi, kurus vajadzētu aizsargāt, kas nav karotāji. Kaut vai tie paši druīdi vai priesteriene.
Viņš nepievērsa uzmanību citu izbailēm tur, uz zemes, karotāju interesēja ceļš.

Parādījās ērta pļaviņa, un citi pūķi ar zaļo ceļvedi priekšgalā tur nolaidās atpūsties. Arī Atorms grasījās to darīt, tikai vispirms bija jāsagādā pusdienas. Viņš pikējumā ielaidās mežā, kur tā kā bija samanījis briedi. Vismaz viņam šķita, ka tur ir medījums, nevis kāds maziņš pūķis, kuram uzbrukt apēšanas nolūkos nebūtu pareizi.

Nodoms bija medījums-pacepināt ar uguni-pārvērsties par cilvēku, un tad vai visiem būtu pusdienas nodrošinātas, jo cilvēka izskatā viņš viens pats briedi apēst nekādi nevarēja.

Diemžēl, no tā nekas nesanāca. Ieraudzītais nebūt nebija briedis, vai vispār kaut kas ēdams, un tāpēc pūķis drīz bija atpakaļ pie pārējiem, lai vienkārši padzertos, atpūstos un pēc tam lidotu tālāk. Nāksies iztikt neēdušam.

Šo rakstu rediģēja Roviela: 01.02.2014 10:20

[Romija]

Marko lidojumā vēroja apkārtni, centās iegaumēt pārlidoto ciematu laukumus vai kādas citas zīmīgākas vietas. Apkārne ne ar ko īpaši nepārsteidza. Arī grupa pārsteidzošā vienprātībā virzījās taisni uz ziemeļiem, un garām zibošie meži, ūdeņi, pauguri pārvērtās vienmuļā ritmā. Tikai pēc vairākām stundām, kad saule viņu platos spārnus apspīdēja tieši no aizmugures, daži pūķi nolaidās kādā laukumiņā. Marko apmeta slaidu loku, pēc visai garlaicīgās taisnvirziena kustības atļaudamies šerpākus līkumus.

Laukumiņā nekā īpaša nebija, parasta piemeža pļaviņa, ezeriņš... Ievērojis, ka daži šo vietu ir nolūkojuši, lai ieturētos, arī Marko nolaidās, sakļāva spārnus un pārvērtās par cilvēku. Melnais pūķis ielāgoja apkārtni, lai arī te nekā īpaša nebija. Daži ēda, citiem laikam nebija, ko ēst, vai arī tie vienkārši atpūtās, kas gan spēcīgiem karotājiem pēc pāris stundu lidošanas būtu... ne gluži glaimojoši. Marko bija Pīlārā paēdis, nebija pārlieku noguris, kā arī ar pārtikas nēsāšanu viņš sevi neapgrūtināja, jo priekšā bija jābūt vēl ciematiem, kur iegriezties kādā krodziņā, nolikt monētu uz galda un ļaut turienes krogusmeitām parūpēties par vēdera apmierināšanu, acu pamielošanu un varbūt kādu izklaidi, tāpēc nokādu dižo jēgu no kavēšanās šajā vietā viņš nejuta. Varbūt zaļie un zilie pūķi šo vietu baudīja pavisam savādāk, bet melnajam pūķim tas bija vienkārši praktisks laukums, kur nosēsties, padzerties un doties tālāk.

"Paēst apstājāties?" viņš drīzāk konstatēja nekā jautāja. "Te kaut kur pa ceļam noteikti ir kāds ciemats, kur par to varētu parūpēties citi," viņš nedaudz vīzdegunīgi piebilda, skatoties, kā otrs melnais pūķis bez aizspriedumiem tiesā no somas izvilktu, nedaudz apbružātu maizi un šķiņķi. Droši vien Marko arī par to būs jāparūpējas, kad viņi būs tuvāk ziemeļiem. Vēl ne.

"Ja mums ir jādodas kopā, tad tiekamies tuvākajā miestā," pēc kādas pauzītes puisis pameta ar roku ziemeļu virzienā. Pat ja līdz nākamajai apdzīvotajai vietai bija jālido vairākas stundas, tomēr tas būs silts ēdiens ērtā krogā, nevis kaut kas sagrabināts mežmalā. Daudz nedomājis, Marko ieņēma atkal pūķa formu, lai dotos tālāk vajadzīgajā virzienā.

[echo3]

Kenolts, īpaši nevērodams, ko dara citi pūķi, aizgāja līdz ezeram un padzērās, ūdeni pasmeldams tāpat ar roku. Par ēšanu viņš šobrīd neraizējās, un vispār pārāk nemēdza raizēties, nu, kas gan tur tāds, pagavēt mazliet? To, ko zaļais pūķis bija gribējis sasniegt, te apstājoties, viņš arī bija dabūjis - ūdeni un brīvu dabu visapkārt. Druīds palaida Nūku ezermalas zālē - lai papēta, varbūt noķers kādu peli.

Melnajam pūķim Marko gan, šķiet, šāda atpūta īsti nepatika, viņš sāka runāt par krogu. Kenoltam nekas tāds ceļojot pat prātā nebija ienācis. Rūpīgi apdomājot, viņš nemaz nespēja atcerēties, ka jel kad būtu bijis kādā krogā. Bet to gan bija dzirdējis, ka tur par ēdienu jāmaksā. - Varam tikties tuvākajā ciematā, ja tāds ir pa ceļam līdz vakaram atrodams. - Kenolts atsaucās Marko teiktajam. Katram savi ieradumi. Un vienmēr ir labāk, ja ļaudis ir apmierināti.

Tiesa, tad būtu jānolemj, kur tikties, ja neviena ciemata pa ceļam nav, vai arī ciematnieki kādus no ceļotāju bariņa nevēlēsies uzņemt.

[Rouzijs]

Nebija tā ka Lilija būtu nogurusi, bet acīmredzot pārējie gribēja paēst, izņemot Marko, kurš vēlējās kaut kur skriet. Bet... redzēt citus ciemus meitene gribēja vairāk par ēšanu, jo ko gan viņa bija savā dzīvē redzējusi? Vecāki vienmēr bija bijuši stingri, bet tomēr... viņi ne vienmēr spēja paslēpt viņas un drauga skatienam pasauli. It īpaši tad, kad uznāca piedzīvojumu garastāvoklis, pēc kura nākas lāpīt brūces un laizīt ievainojumus.
Zilās pūķenes skatiens aizkavējās pie tās ūdenskrātuves, kas bija tuvu pļavai. Varbūt prātīgāk būtu iemesties tur, noķert kādu zivi un paēst, lai vēlāk negribās, bet tā vietā, viņa nemaz nepārvērtās par cilvēku un cēli piesoļoja klāt Marko, kurš jau atkal bija pārvērties par pūķi.

- Tev nav iebildumi, ja es došos tev līdzi? - Viņa lietoja telepātiju, un darvas pūķim vajadzētu sadzirdēt viņas balsi savā prātā. - Es vēlos redzēt ciematus, kā ir citur. - Varbūt pat pūķenes balsī varēja dzirdēt smaidu. Priesteriene izstaipīja spārnus, apliecinot to, ka ja Marko ņem viņu līdzi, tad ir gatava lidot.

[Romija]

Marko grasījās atsperties un pacelties gaisā, kad izdzirdēja jau pazīstamo balsi. Melnais pūķis pagrieza ragaino galvu pret zilo pūķeni. Ja Pīlāra zālē Lilijas klanu nodeva tikai gaiši zilie mati, ko attiecīgā apgaismojumā varēja noturēt par baltiem, bet pārējais viņas veidols netraucēja izbaudīt skaistas sievietes klātbūtni, tad te Marko blakus stāvēja zilais pūķis ar visām no tā izrietošajām sekām. Jā, viņš zināja, ka tā ir tā pati zilmatainā daiļava, tomēr nespēja noslēpt instinktīvo nepatiku pret šī klana locekļiem. Nošņācies un aizgriezies galvu, viņš pacēlās spārnos. Slaidais pūķa augums viegli turējās gaisā, it kā palicis pussolī un nevarētu izlemt — doties vai palikt.

"Ja gribi, tad lido, aizliegt nevaru, bet es nelidoju uz ezeriem un okeāniem," viņš atbildēja zilajai pūķenei. Marko balss nebija tik laipna un pieklājīga kā iepriekš. Tagad tajā jautās skarbums, nepieradinātība un liela deva darvas. Vai puisis iebilda pret Lilijas līdzi došanos vai arī viņa balss tāda bija dēļ pūķa formas, to diez vai varēja uzreiz pateikt. Arī pēc skata viņš izskatījās bīstamāks, nedaudz spurains un nepieradināts — tāds, kādam melnajam pūķim pieklājas būt.

"Diez vai ciemati ir pats aizraujošākais, ko mums nāksies redzēt," viņš dobji iesmējās, savēcināja spārnus un pacēlās augstāk. Kāpēc zilā pūķene neizbaudīja varbūt pēdējo neaizsalušo ezeru viņu ceļā, ja pirms tam tā jūsmoja par spārnu galu pieskārieniem ūdens virsmai. Vai arī tas bija tikai aizbildinājums, lai lidotu līdzi Marko? Lilija bija apgalvojusi, ka neesot tāda, kā citi šī klana pārstāvji, ka viņa esot savādāka. Bet šāds apgalvojums viesa šaubas. Vai kāds spēj tik tālu aiziet no savas iedzimtās būtības? Ja spēj, tad kādu iemeslu vadīts? Tas katrā ziņā apgrūtināja viņas izprašanu, jo īsti uz pieņēmumiem un stereotipiem balstīties nevarēja. Dziedniece, kas alkst slavas. Zilā pūķiene, kas lido prom no ūdens. Ja viņas dzinulis ieraudzīt jaunus ciemus bija tik spēcīgs, ka pat dzimtā stihija nespēja aizkavēt, tad varbūt tiešam viņai nevajadzētu līst pie akmens milžiem. Tomēr šo trīs dienu laikā īsti nevienu nekas nekavēja lidot un uzvesties tā, kā pats vēlas, kaut vai dzīties bez atpūtas līdz pašam cietoksnim. Tāpēc Marko negrasījās iesaistīties ķīviņos un tērēt spēkus aizliegumiem.

[Rouzijs]

Marko reaģēja negaidīti, vismaz Lilija satrūkās it kā kāds viņai būtu ar kaut ko iemetis. Pat Pīlāra zālē viņš nebija pret viņu tā izturējies. Varbūt tas bija tikai aiz nejaušības, bet pūķene atkāpās pāris soļus uz aizmuguri, jo pēkšņi viņa jutās apdraudēta un darvas pūķis bija pārāk neparedzams. Ak, ko gan viņa iedomājās, ka viņi visi kļūs laipni viens pret otru? Tas bija pārāk naivi, pat viņai, varbūt tā bija kļūda prasīties līdzi? Zilā pūķene pie sevis nopūtās un novērsās no melnā pūķa it kā viņš būtu izdarījis kaut ko sliktu.

Gribējās vēl piebilst, lai Marko neieķep savā darvā, aiz tā lepnuma, kas bija dzirdams viņa balsī, kā arī tā iedomība... Bet mīļā miera labad viņa neko neteica, nevēlējās pēkšņi cīnīties ar kādu, jo kādas gan izredzes viņai ir pret stiprā dzimuma pārstāvi, kurš ir lielāks un spēcīgāks par viņu? Nekādas un Lilija to apzinājās. Turklāt tas skarbais balss tonis Marko balsī vien norādīja uz to, ka viņai labāk nevajag kaitināt darvas pūķi.
- Es saprotu. - To, ka viņš nelidoja uz ezeriem un okeāniem.

- Nesatraucies, es varu arī viena aizlidot. - Un līdz ar vārdiem sekoja arī darbība, zilā pūķene izplēta spārnus un kā bulta aizšāvās garām Marko. Devās uz ziemeļiem, spītīgi un ātri, Ardoss vienmēr bija teicis, ka viņa ir veikla un izveicīga, bet diez vai varētu sacensties ar darvas pūķi.
Bet savā ziņā meitene cerēja, ka Marko sekos, viņa apmaldīties nevēlējās.

[Romija]

Marko nosprauslojās par tādu Lilijas izturēšanos. Ne nu viņam vajadzēja, lai pakaļ lido, ne virziena rādītāju. Varēja skriet, kur acis rāda! Jau zelta zālē tik asi reaģējusi uz sīkumu, zilā pūķene parādīja savu trauslo, bet visai paredzamo dabu. Tāda nebija sieviete, kam pakaļ skriet. Pie sevis novīpsnājis un citiem uzrēcis, ka būs sastopams tuvākajā ciemā uz ziemeļiem, Marko pacēlās augstāk. Viņš apmeta loku ap klajo laukumu, bet brīdī, kad lidoja virs ezera, palūkojās lejup. Melnais atspīdums izskatījās gandrīz kā spalvas gals, kad tas slīd pāri papīram. Marko bija darva, tumsa, viņš pārvilka skaudru līniju spožajai ūdens virsmai.

Atkal ieņēmis kursu uz ziemeļiem un ļāvis saulei karsēt muguru, Marko lidoja savā ērtākajā ātrumā. Viņš neskrēja zilajai uzmestajai lūpai pakaļ. Viņš pat īpaši nepētīja, vai tālumā ir redzams pūķa apveids. Arī citur ik pa laikam pazibēja kāds lidotājs. Melnais pūķis iegrima pārdomās par uzdevumu un to, ko viņam vēl vajadzētu, pirms tiks sasniegtas milžu teritorijas.

[Malduguns]

Morigana lidoja nedaudz augstāk par pārējiem, lai varētu ērtāk pārskatīt apkārtni un, iespējams, nedaudz ātrāk pamanītu briesmas, kas viņiem varētu draudēt. Viņa izvēlējās ne ar vienu nesarunāties, jo tas lielākoties tikai novērsa domas un uzmanību. Bija interesanti vērot raibos pūķu rakstus zem sevis. Morigana neatcerējās, ka kaut kad iepriekš būtu redzējusi, ka visu klašu pūķi dotos viena virzienā, kur nu vēl sadarbotos. Lai gan par pēdējo, protams, vēl nekas nebija zināms arī šajā kompānijā, jo bija jau novērojami tādi indivīdi, kuri teju vai netaisījās sarunāties ne ar vienu. Nemaz nerunājot par sadarbošanos. Bet arī to vēl laiks varēja rādīt.
Kad daļa no grupas pamazām laidās zemāk, Morigana tiem pievienojās, lai arī atspirdzinātos pie ezera. Sieviete noskaloja seju un padzērās. Tiesa, jau šeit parādījās pirmās šķelšanās pēdas un jauno pūķu niķi. Zilā pūķene, sazin ko iedomājusies, uzplijās melnajam pūķim, kurš, acīmredzot, nemaz nebija tik jauks un pūkains kā viņa bija iedomājusies. Nu abi kā mazi bērni šāvās uz tuvāko ciemu, lai arī kur tas būtu, it kā kopā, bet tomēr atsevišķi, jo pūķene savā sievišķībā bija uz sazin ko apvainojusies. Morigana par to tikai pasmīnēja. Viņa ērti apsēdās, atbalstījusi elkoņus pret ceļgaliem un gaidīja, ko pasāks pārējie.

[Sindra]

OOC - Par telepātiju. Tos telepātijas saruntekstus dzird tikai tas, kuram tas tiek teikts. Visi nē.
Morigana nevar zināt, ko zilā pūķene un melnais pūķis runājās un kāpēc kur aizskrēja.
Tas no malas izskatītos, ka melnais teica, ka ies uz ciemu, zilā turpat pamīņājās un vienkārši aizlidoja. Melnais pēc brītiņa sekoja tajā pašā virzienā, pirms tam painformējot visus, ka dodas meklēt ciemu.

Klajumiņš, kuru pūķi bija izvēlējušies atpūtai, nudien bija patīkami mierīgs un jauks. Neviens viņus te netraucēja. Likās, ka arī nenāca skatīties, kas te sapulcējušies un ko dara.
Viņi mierīgi varēja atpūsties un ieturēt maltīti.
Ja kādam no pūķiem sagribējās zvejot, tad dīķīti bija zivis un ienirstot tās visai viegli varēja noķert.


Apdzīvota vieta nudien bija. Pietika pārlidot pāri mežam, un tad vēl nelielu gabaliņu uz priekšu, ziemeļu virzienā. Tas pat vairāk izskatījās pēc ciemata, nekā kaut kādas kopienas. Lilija un Marko savā priekšā redzēja diezgan zolīdas, saceltas mājas, no dūmeņiem kūpēja dūmi un sadzirdēt varēja rosības skaņas.
Ciematam nebija nekāda apjosta sēta. Tas vienkārši sākās smilšanai ceļa galā ar pāris mājām, kuras ejot uz priekšu kļuva biežākas un arī ceļš bija izlikts ar bruģakmeņiem. Vietas nosaukumu gan nevarēja pateikt. Vismaz ne no attāluma. Tad vajadzēja laisties zemē un iet ar kādu runāties.
Ciemats nebija tik liels, lai pa ielām klīstu pūķu formā.
Tāda viena centrālā iela, māju ieskauta, no kuras atdalās dažas mazākas ieliņas.

[Romija]

Pamanījis kūpošos skursteņus, Marko samazināja lidošanas augstumu. Viņš pieplanēja pie ciema robežas un turpat arī pārvērtās cilvēka formā, lai pa ielu dotos ar kājām.

Marko skatiens slīdēja pār mājām abās bruģētās ielas pusēs. Viņš meklēja to, kas izskatītos pēc krodziņa, ieskrietuves vai vismaz veikaliņa. Mājas nemēdza būvēt vienkārši tāpat kopā, bet šāda iestāde kalpoja kā svarīgs un vienojošs elements vietējai kopienai. Lai arī kāda klana pūķi šeit mita, Marko nebaidījās. Viņš bija ceļinieks, kas vēlas ieturēties un ir gatavs par to maksāt. Ja arī šeit nez kāpēc prom no kalniem un lavas mita sarkanie pūķi, Marko uzskatīja, ka ir tiesīgs vismaz zināt, ka šeit viņš nav gaidīts. Puisis droši lika soļus uz saules sildītajiem bruģakmeņiem, meklējot, kur paēst vai iegādāties kaut ko ēdamu. Gaišais stāvs mazliet tālāk uz ielas bija pazīstams un vairs neraisīja tādu nepatiku, tomēr meiteni panākt Marko nesteidzās. Viņa bija ieteikusi melnajam pūķim neuztraukties. Un viņš patiesi neuztraucās par to, ko Lilija grasās darīt. Mežam, acīmredzot, viņa bija spējusi pārlidot bez traumām vai pārbīļiem, Marko pie sevis pasmaidīja.

Šo rakstu rediģēja Romija: 02.02.2014 00:27

[washulis]

Jau šķiršanās? Halla nogaudās, redzot vismaz divus stāvus lidojam tālāk uz priekšu, bet nedz iespējams to liegt, nedz varbūt arī vajag, ja nu tie, kas steidzas, priekšā redzēs ko jaunu, kā tie, kas vēlējās savus spēkus taupīt. Halla neiebilda pret spēku taupīšanu, lai vēders tālākajā ceļā nerūktu skaļāk, kā to spētu pati.

Esot mazākai augumā, bija savas priekšrocības. Nedz viņa spētu, nedz gribētu nokost lielus zvērus, lai remdētu sev apetīti, tādēļ esot cilvēka formā, varēja uzlasīt pazīstamas ogas, bet sagribot ko treknāku, atkal atplest pūķa spārnus, lai aizlidotu tuvāk koku galotnēm, uzmeklēt kādas putnu ligzdas, kur varētu uzmeklēt kādu putnu olas. Ar barību, kas nebēga, viņai tomēr veicās vislabāk. Īpaši, ja nepacietība liegtu kavēties ilgi. Kaut cik sevi apmierinājusi, viņa atgriezās pie pārējiem, lai noliektu svaigo kaklu pie ūdens un krietni padzeroties. Dodoties uz bezdzīvām pasaules nomalēm, tieši ūdens būs tas, kas atgādinās par savu iztrūkumu.

Un tagad? Mirkli atelpas, pievēršoties pārējiem līdzās esošajiem. Esmu dzirdējusi stāstu par sarkanu pūķu karotāju vārdā Jeriss. Viņš ir bijis izcils cīnītājs, bet liesmas viņam piestāvējušas vairāk un biežāk, kā savā elpā vien. Halla iesāka stāstīt. Protams, kas gan būtu bards bez stāsta, ko dalīt citiem. Dzirdēts no svešām mutēm un arī tālāk aizceļos. Viņa skolotājs vienmēr teicis, lai Jeriss ir pacietīgāks, ka lai nu kas, bet cīņa un sūrais karotāja pienākums ir kas tāds, kas nevienam viņa ārodā esošajam nepaies garām, jo nav pasaules bez cīņas, tomēr Jeriss nav klausījis un no citiem līdzbiedriem dzirdējis, ka viens draugs, kas no sava nesena ceļojuma atvedis lielu akmens bluķi. Teica, ka tas bijis akmens milža deguns, bet pašu akmens milzi viņš pievārējis cīņā. Jeriss alcis tādas pašas slavas un lidojis uz šīm sausajām zemēm, mēroties ar akmens milžiem pats. Nav zināms, vai viņam tas kādreiz izdevies, bet skaidrs viens - Jeriss nekad neatgriezās. Kāds būtu šī stāsta vērtējums? Lai katrs spriež pats, bet tas noteikti nebija vienkāršs uzdevums, kas viņiem dots. Lepnums ir pēdējais, kas viņus paglābs, kad nāks briesmas. Un arī steidzība būs viena no lietām, kas viņus spēs pazudināt. Cīņas būs, tikai jājautā - kad?

[Rouzijs]

Lilija vairs neskatījās uz Marko, viņa lidoja uz priekšu un pat nedomāja apstāties, ja darvas pūķim kaut kas nepatika, viņš varēja doties uz vietu no kuras nācis. Un re, lai atrastu ciemu viņai nebija nepieciešama, neviena palīdzība. Vienkārši lidot ar kādu kopā būtu bijis nedaudz drošāk, bet meitene uzskatīja, ka spēj pati parūpēties par sevi.
Nolaidusies pie ciemata robežas arī viņa bija pārvērtusies atpakaļ par cilvēku. Gaiši zilie mati plīvoja siltajā vējā, kamēr kājas mina bruģi. Zilais skatiens ieinteresēti slīdēja pār apkārtni. Viņa nemeklēja ne krogu, neko tamlīdzīgu. Drīzāk mēģināja saprast, vai šeit ir kāda vieta, kur varētu samainīt spīdīgus nieciņus, pret kaut ko vērtīgāku.

Un gribējās uzzināt, kur tieši priesteriene ir nonākusi, tāpēc viņa meklēja kādu kam pajautāt interesējošos jautājumus. Jo viņa taču bija vienkārši ceļotāja. Lai gan... varbūt Lilija izskatījās nedaudz par gaišu priekš ceļotājas, vismaz viņas tērps varēja izskatīties nepiemērots, kas liktu domāt, ka pūķene ir apmaldījusies. Bet viņa nesūdzējās.
Vienīgi dusmas un aizvainojums pret Marko nebija pazudis, lai gan drīzāk to varētu nosaukt par izbīli, jo viņas acīm tikko notikušais izskatījās bez maz vai pēc gatavošanās uzbrukumam.

[Mākoņkaķis Aurēl...]

Grišai pienāktos visas tiesības justies sīkai un viegli apceļamai šajā raibajā kompānijā, jo tieši tāda viņa bija. Vismaz pirmā daļu varētu saukt par patiesu - nedz viņas zvīņas klāja dzelksņi, nedz tās pašas par sevi bija kā bruņojums. Un viņas augums? Sīks, stiegrainiem muskuļiem, lai arī cik ātrs būtu viņas lidojums, kad zaļie spārni viņu nesa tālāk uz ziemeļiem. ... Bet tas vairs nebija svarīgi, ne tā? Diena vēl bija agra, un pūķienes kunģis, lai arī vairs ne pilns, bet akurāt pēc maizes nesauca. Kad ceļotāji nolaidās, Griša gan neskādējās un sekoja Kenoltam, lai nobaudītu ezera skaidro ūdeni. Arī pasmeļot to plaukstās un sevi padzirdot. Taču neizbēgams bija tas, kā Grišas skatienu piesaistīja Marko un Lilijas atšķelšanās no grupas. Kas varbūt bija, un varbūt nebija gudri darīts.

"Kenolt, es labāk viņiem sekošu. Ja nu kas notiks, nešaubies, es atpakaļceļu atrast spēšu, un to pašu rādīšu arī viņiem - Saule nekad mani nav pievīlusi, un, ja vajadzība sauks, zvaigznes tāpat." Pamājusi viņam ar galvu, Griša atstāja viņu kā "galveno druīdu" šai kompānijai. Kas nebija nekas savāds, ņemot vērā, ka arī līdz šim Griša daudz labprātāk paļautos uz Kenoltu kā zinošāko dabas zini, kam būtu jārāda ceļš. Lai arī cik apkaunojoši to nebūtu sev atzīt, bet Kenolts šķita esam ceļojis tālāk nekā viņa pati. To pašu atzīt skaļi gan Griša nealka.

Zaļais pūķis nekavējās, kad sekoja nopakaļ abiem "izlecējiem", bet nepūlējās panākt nedz zilo, kurš izšāvās uz priekšu, nedz arī darvas pūķi. Taču Griša arī nepūlējās viņus uzrunāt. Kamdēļ? Ne jau sabārt viņa grasījās. Nedz arī vēlētos.

Un, kad viņi sasniedza ciematu, arī Griša viņiem sekoja. Lilija noteikti bija jāpatur redzeslokā - ciemats bija gana mazs, bet Griša bija mācīta neuzticēties šķietamai drošībai -, bet, ja reiz Marko jau tā sķita no priesterienes atpaliekam, pūķiene nolēma doties pie Marko. Viņa piemēroja soļu ātrumu viņējam, savīstīja plaukstas iekš kabatām, un klusi nopūtās. Neko vairāk gan neteica. Bija jāpatur acīs Lilija.
Garlaicīgi?

Šo rakstu rediģēja Mākoņkaķis Aurēlija: 02.02.2014 01:23