Lindleira II "Kā izperēt pūķi?", [GM][PZP] fantasy: piedzīvojumu meklētāju piedzīvojumi Opcijas

[Sindra]

Telsetā šodien bija jauka diena. Saule sildīja, ja vien pagadījās patrāpīties viņas staru lokā. Ēnās gan varēja just, ka vēl ir tikai agrs pavasaris. Tā saucamais sulu mēnesis. Pēc ziemas pamazām no zemes spraucās ārā jaunā dzīvība zāles veidolā. Tāpat arī kokiem parādījās jaunie pumpuri, taču vēl bija pēdējais mirklis, kad varēja savākt gardās sulas. Ar to gan parasti nemēdza nodarboties piedzīvojumu meklētāji.
Taču piedzīvojumu meklētāji varēja sulas pasūtīt krogā, kur tās bija pieejamas arī tiem, kuriem pašiem nemaz prāts nenesās uz kociņu urbšanu un pilienu skaitīšanu, kas dienas laikā traukā ietecējuši.

Krogā bija kā jau ap pusdienslaiku. Ne pārāk daudz ļaužu. Vakara iedzērāji vēl nebija ieradušies. Tik vien tādi pāris pilsētas ciemiņi sēdēja pie galdiņiem izlikdamies ar kaut ko briesmīgi aizņemti. Un īpaši nepievērsa uzmanību pārējiem kroga apmeklētājiem. Vai arī izlikās, ka nepievērš uzmanību.
Tāpat pie sava galdiņa sēdēja arī pūķa olas īpašnieki. Gaidīdami, kad ieradīsies viņu noslēpumainais pūķu pētnieks.
Tomēr izskatījās, ka viņš patiešām grasās arī turpmāk palikt noslēpumains, jo bija jau krietnu brīdi pāri noteiktajam laikam, bet neviens tā arī nenāca.

Kad jau prātā sāka rosīties domas, ka nav vērts kavēt laiku, kroga durvis pavērās un pa tām ieskrēja sīks puišelis. Ātri pārlaidis skatienu telpai, viņa skatiens apstājās pie piedzīvojumu meklētāju grupiņas un veikli pieskriedams pie viņu galdiņa puisis nometa uz tā pergamentu un prom bija. Laikam jau nevēlējās, lai viņam sekotu vai uzdotu vēl kādus jautājumus.
Pergamenta saturs vēstīja:
Te jūsu (tālāk seko svītrojums. Apakšā izskatās, ka kāds mēģinājis rakstīt savu vārdu, bet pārdomājis un to sašvīkājis.) ... pētnieks.
Tagad nevaru ierasties. Tiekamies vakarā pie vecajām dzirnavām.

Telsetā, protams, bija vecās dzirnavas. Tās bija pamestas nu jau labu laiku, jo ļaudis baumoja, ka tajās ieperinājies kaut kas nelāgs. Kaut kāds spoks, vai cits mošķis. Kas to, lai zin. Kamēr dzirnavas atradās tādu gabaliņu nost no pilsētas centra, tikmēr neviens par to nelikās ne zinis.

[Elony]

Kopš viņi atrada pūķa olu un noskaidroja, ka tā ir ļoti vērtīga, Tors bija labā omā. Lai arī sīkumos, kas saistīti ar pūka izperēšanu, audzināšanu un tamlīdzīgām lietām, viņš neiedziļinājās, tomēr apjēdza, ka no tā visa iznāks ļoti smuka naudiņa, daudz vairāk kā no vienkāršas zelta olas pārdošanas.

Vispār, kamēr vien Toru nespieda domāt, nebija paģiru, vai arī nebija jādara kas garlaicīgs un nesaprotams, viņš bija labā omā. Biedriem viņš nosacīti uzticējās un atļāva tiem ņemties ar olu kā grib, Tors jau bija brīdinājis, ka ja kāds mēģinās ar kopīpašumu nozust lapās - izraus kaut no pazemes un sakapās gabalos. Viņš uzskatīja, ka ar to pietiek, tāpēc var vairs par tādām lietām neuztraukties.

Tiesa, fakts, ka pūķu pētnieks neieradās, Tora omu drusku pamaitāja.
"Murmulis! Un kāpēc mums jāvelkas uz kaut kādām dzirnavām?" viņš īgni noteica un iedzēra malku no pasūtītā alus kausa. Diemžēl daudz dzert nevar, jo tad Toram uznāk kāre izaicināt citus uz roku laušanos vai dūru cīņām, vai vienkārši sakauties, ko viņš parasti atļaujas vakaros krogos. Bet tagad bija diena un priekšā bija plāni, kuros būtu jātur skaidra galva.
Bet ko darīt līdz vakaram, ja viņiem vairs nav darba kā vien pieskatīt savu dārgumu?

[echo3]

Veino sēdēja pie kroga galda un laimīgs dzēra bērzu sulu. Pavasaris puisim vienmēr bija īpaši paticis, pat, ja tas reizēm nozīmēja negaidītas salnas vai tikpat negaidītus ķēpīgus dubļus. Pūķa olas liktenis viņa prātu, protams, nodarbināja, bet, kā nojauta pārējie biedri, - ne naudas nozīmē. Viņu jauniņajam dziedniekam interesēja, kā to pūķi izperēt, nevis kā to (olu vai pūķi) pārdot. Un tieši šobrīd bija gaidāms cilvēks, kas varbūt par pūķiem zina mazliet vairāk kā citi. Viņš kavējās... bet Veino prata gaidīt (pie tam nekur taču nebija jāsteidzas).

Kroga durvis atvērās, tomēr pūķu "speciālista" vietā pa tām ienāca mazs zēns. Puikas atnesto pergamentu apskatījis, Veino secināja, ka te un tūlīt nekādas pārrunas nenotiks. Vakarā, pie vecajām dzirnavām. To vietu Veino zināja, tāpat zināja ļaužu baisos stāstiņus. Tomēr tagad, te, krogā, puisis nedomāja skaļi to klāstīt. - Paēdam pusdienas un ejam pastaigāt pa tirgu. - Viņš ierosināja.

[Roviela]

Vils sēdēja pie galda uz ar pirkstu zīmēja uz tā ķiņķēziņus. Tāpat nekā cita īpaši nebija, ko darīt. Garais zizlis stāvēja piesliets turpat viņam aiz muguras, kristālu blāvi mirguļodams. Labi, ka vismaz tas nodrošināja puslīdz ciešamu attieksmi, jo, citādi paskatoties uz glīto puisi, katrs tomēr vispirms pamanītu to, ka apģērbs ir visai noskrandis un pat krogā paprasītu samaksāt vismaz pusi naudas, pirms ko atnest.
Gaidīšana ievilkās, sulas glāze gandrīz tukša, un tad vēl tagad tas puiškāns!
Pētnieks! Štrunts par pētniekiem, bet dzirnavas! Tiešām īstā vieta, kur līst ar dārgumiem vai daudz naudas somā. Nu, labi, īpaši daudz naudas viņam pašlaik nebija, tiesa, ne tik maz, ka pat apģērbu kārtīgu nevarētu nopirkt, tāpēc Vils piekrītoši noteica.
- Pusdienas un tirgus. Es piedalos!
Viņam vajadzēja jaunu apmetni. Burvju, protams. Šis, kas bija izturīgs pret aukstumu, nebija izturīgs pret visu pārējo, un noskrandušās apģērba malas burvim dziļi riebās. Un lāpīt arī. Tagad nāk vasara, vajag citu apmetni. Samainot šo, noskrandušo, pret jaunu, vajadzētu sanākt ietaupīt.
Viņš nopūtās. Nauda. Daudz naudas. Un kur to dabūt? Olu pārdot gan negribējās, no pūķa bija bail, tomēr - tas ir zelta pūķis, nevis tur citā krāsā, tā kā vajadzētu šo izperēt, tikai kā?
Domas atgriezās pie dzirnavām šovakar. Labi, ka vakarā, labi, ka ne pusnaktī. Viņš pavīpsnāja. Un viņi taču ietu arī pusnaktī! Muļķi tādi.

[Romija]

Bernadete sēdēja pie galda un rēķināja. Ne jau tāpēc, ka skaitļi būtu viņas stiprā puse, bet tāpēc, ka katram, kas kaut ko pārdod, ir jāmāk arī sarēķināt. Kā dzelksnis pakaļā dūrās fakts, ka normālā veidā olu pārdot nevarēs. Jā, tā nepiederēja viņai, lai arī kā sākumā Bērnija bija mēģinājusi viņu savākt sev un piedāvāt pārdot, bet viņu neinteresēja pūķis. Ola bija manta, mantas var savākt un pārdot vai iemainīt - pie tāda secinājuma viņa bija nonākusi savas dzīves laikā. Pūķis nebija manta. Un kam gan viņš piederētu, ja izdotos izperēt? Biedriem Bernadete uzticējās, bet tomēr viņai labāk patika skaidri nodefinētas īpašumtiesības, kamēr tas attiecās uz mantām, ko nebūtu gudri savākt.

Jā, Bernadetei patika vākt mantas. Gluži bezkaunīgi viņa nezaga, bet visādas atrastas lietas ātri vien nonāca viņas somā. Bet biedri zināja, ka no viņiem Bernadete neņems. Viņa jau nebija muļķe! Tomēr, ja piedzīvojuma laikā kādam ko savajadzējās no sīkumiem, gandrīz vienmēr viņas somā bija kas lietojams, tikai vajadzēja paprasīt. Tāpat arī ar visādām aizdomīgām lietiņām, Bernadete varēja noteikt, vai tas ir vienkārši krāms vai maģiska lieta. Tas lieti noderēja, kad kaut ko no atrastā vajadzēja pārdot. Neko daudz no savas Arskvīnas pagātnes viņa nevēlējās stāstīt un lietot, bet nenoliedzami bija šis tas, kas ļoti noderēja.

"Ei, puika!" Bernadete paskaļi uzsauca, kad mazais ziņnesis, iztraucējis viņas rēķināšanu, jau pazuda aiz durvīm. "Tam sīkajam droši vien bija labi samaksāts, lai neko vairāk neteiktu," viņa sprieda, nedaudz aizdomīgi un skeptiski skatīdamās uz durvīm, kas ar būkšķi aizvērās. "Vai arī viņš bija nobijies kā diegs!"

"Oo, dzirnavas, es zinu, kur tās ir! Mums noteikti jāiet!" uzzinot, kur ir nākamā tikšanās vieta, Bernadete nepacietīgi sāka dīdīties. Ja nu tas pētnieks pastāsta ko derīgu. Varbūt tomēr olu var pārdot, jo vismaz šobrīd Bērnijas acīs tas būtu noderīgāk kā izperēt. Vara viņu neinteresēja un solītas lietas pavisam noteikti nešķita tik laba balva kā reālas, rokās turamas.

Tirgu Berndetei īpaši nevajadzēja, jo viņa jau bija pārdevusi to, kas šobrīd šķita pārdodams. Makā pie jostas gulēja patīkama smaguma naudas gabali, tāpēc par maltīti krogā viņa bija gatava samaksāt bez problēmām. Izskatījās, ka varbūt atkal nāksies glābt paplukušā biedra reputāciju un pa kluso piemest kādu naudas gabalu, lai krodzinieks neturētu ļaunu prātu uz pārāk sīkumainiem ļautiņiem. Galu galā, kas gan bija pāris naudas gabali?

Tirgū reizēm varēja atrast kaut ko derīgu vai interesantu, tāpēc viņai nebija īpašu iebildumu aiziet. Galu galā, ja viņi dosies kaut kur, nevis sēdēs istabā un perēs olu, tad vajadzēs jaunu zirgu. Pūķa ola nebija no vieglajām un ilgstoši nēsāt pat uz pieradušiem pleciem varētu būt pasmagi.

[Elony]

Iepirkšanās... Tors saviebās.
Vislabāk viņam patika iepirkties ātri - atrodi ko tev vajag un nopērc. Bet diemžēl tirgū tā nebija, tirgus bija meklējumi. Staigā apkārt, meklējot preci ko vajag, pie tam vislabāko un lētāko. Arī kaulēšanās ar pārdevējiem viņam pie sirds negāja, lai gan bieži vien bez tā iztikt nevarēja, jo tirgoņi jau mēdza prasīt daudz vairāk kā paši pirkuši. Galu galā, viņam bija soma, kurā ceļojot viņš turēja segu un ēdienu. Nesen, kopš sācis strādāt grupās, sagādājis jaunas drēbes, kas vēl nebija novalkājušās. Nebija prātā nekā tāda, ko derētu pirkt, bet garlaicības un kompānijas pēc var jau aiziet.

"Ja tirgus, tad tirgus." viņš noteica un pasūtīja sev pusdienas, kas sevī ietvēra lielu, sulīgu, uz uguns ceptu gaļas gabalu un trīs ceptas olas, piedevās viņš gribēja lielu porciju kartupeļu biezputru, pārlietu ar mērci, un dārzeņu salātus, arī krietnu devu To visu vajadzēja kaut kā izvietot uz viena liela šķīvja, kopā ar trim vai četrām rudzu maizes šķēlēm. Un vēl viens kauss alus, kas palīdzētu to visu skalot uz leju.
Tors ēda par diviem vai trim cilvēkiem, katru reizi, kad bija tāda iespēja (un bieži dzēra par visiem desmit). Iespējams, tas arī bija iemesls, kāpēc bez drēbēm un zobena viņam nekas cits arī nepiederēja. Lai nu kā, resnāks viņš nepalika, jo pēc paša vārdiem, viss ēdiens pārstrādājās enerģijā, kuras, pēc dažu domām, puisim noteikti bija pārāk daudz.

Šo rakstu rediģēja Elony: 07.05.2010 15:54

[eziic_miglaa]

Grēta malkoja bērzu sulas. Viņa gan būtu devusi priekšroku avota ūdenim, taču tam kausam, kuru viņai atnesa pirms sulas, bija bijusi dīvaina piegarša. NE gluži tāda, kāda Grētai patiktu, tāpēc burve nolēma pasūtīt ko citu tā vietā. Turpat, līdzās viņas rokai gulēja arī svaiga kanēļmaize, taču burves skatiens šobrīd bija pilnībā pievērsts durvīm, kas tikko bija aizcirtušās aiz ziņneša. Pēc brīža, kad tapa skaidrs - puika vairs neatgriezīsies, viņa pievērsa uzmanību atstātajam pergamentam. Tikmēr biedri bija sākuši apspriest dienas plāna izmaiņas.

Un ko pēc tam? viņa, pabeigusi savu sulas kausu, nolika to uz galda un pabīdīja pergamentu uz savu pusi, pie reizes pagriezdama to tā, lai varētu vēlreiz izlasīt, kas uz tā rakstīts, ar burtiem pareizā virzienā. Doma par staigāšanu pa tirgu līdz pat vakaram nebija īsti Grētas gaumē. Ir tikai pusdienlaiks. Es neesmu līdz galam pārliecināta, ka mums ir tik šaušalīgi biezi maki, lai tirgū veselu pusi dienas būtu interesanti...

Viņa novietoja pergamentu atpakaļ tā sākotnējā pozīcijā, gandrīz tieši tā, kā to uz galda bija nolicis zēns. ... un, ja reiz mums jādodas uz, kā stāsta, apsēstām dzirnavām gaidīt kaut ko, kas tikko vienreiz jau neatnāca, varbūt ir vērts turp aizdoties, kamēr vēl gaišs... Ja nu pētniekam gadās neatnākt vēlreiz, būsim vismaz sapratuši, kur atrodamies.

[Urdrunir]

Ko tu, ko tu! Šķelmīgi smaidot iedūdojās Tonijs. Viņa pirksti izklaidīgi skrēja pāri mandolīnas stīgām, bet mute klusi smaidīdama dungoja zem deguna pāris vienkāršas notis. Ja nebija aizņemta smaidot krogusmeitai vai iestrēbjot pavisam mazu malciņu no bērzu sulām. Ar medu. Tonijs vienmēr piedalījās dzerstiņos, bet viņa kauss vienmēr bija pilnāks nekā viņa sarunu biedriem. Un viņš vienmēr smaidīja krogusmeitām. Patiesībā viņš smaidīja visiem, ja vien bija tāda iespēja.

Tonijs Kalabreze mēdza pat uzsmaidīt zelta olai, kad iegrima skaļos sapņos ar biedriem par pūķi, kas varētu izšķilties. Viņš šad un tad mēdza aizrautīgi tiem stāstīt cik interesanti tas būtu, ja viņiem piederētu pūķēns. Kaut arī maziņš. Jau no paša sākuma bards bija sajūsmināts, ka pie viņiem nonācis tāds īpašs dārgums. Grupiņa jautru avantūristu bija labi. Bet grupiņa jautru avantūristu ar pūķi bija spēks. Tonijam avantūras patika. Viņš uzskatīja, ka ir dzimis laimes krekliņā un tāpēc visur, kur viņš iet, priekšā gaida piedzīvojumu un bagātības. Lai arī Tonijs nebija pats agresīvākais sitējs vai gudrākais būrējs, un pat ne prasmīgākais dziednieks, viņš nevairījās kontaktu ar zināmiem un svešiem cilvēkiem. Viņš sveicināja satiktos cilvēkus uz ceļa, ziņkārīgi uzklausīja baumas krogā, ziņkārīgi līda alās un cietokšņu drupās, kur varēja būt noglabāti pāris lieki zelta gabali, kuri vairs nevienam nepiederēja. Ja tā labi padomā, tad Tonija vienīgās īstās bailes, kuras biedri bija pamanījuši, bija zaudēt balsi. Tāpēc arī viņš vienmēr nēsāja stingru metāla stīpu ap kaklu, lai nejauša garote nepārvelk strīpu viņa muzikanta un muldoņas talantam. No otras puses nebija jau tā, ka Tonijs īpaši bieži iedzīvotos ienaidniekos.

Apsēstas dzirnavas, dārgā Grēta, ir tieši visinteresantākās vēlu vakaros. Ja nu... Tonijs pieklusināja balsi līdz klusam, sazvērnieciskam čukstam, bet viņa acīs dejoja smieklu velniņi. Ja nu mūsu pētnieks ir spoks!?

[Romija]

"Vai tad tā ola nav pelnījusi ko interesantāku, kā ikdienišķu sarunu gaišā dienas laikā?" Bernadete piebalsoja Tonijam. Dienas laikā tās dzirnavas nekas īpaši biedējošs nelikās, ja neskaita, ka ir pietiekami vienmuļas, lai tur varētu iegriezties kāds, kas vairās no plašākas publikas. "Sēdēt tur un gaidīt līdz naktij arī nebūtu tas interesantākais. Pie tam, tirgus nemaz nav tik liels līkums!"

Piebeigusi savu kausu sulas, Bernadete to visai skaļi nolika uz galda, uzsita ap plaukstām pa galda malu un strauji piecēlās. "Kuram bija kārta nest tālāk?" viņa pārjautāja ar cerību, ka olu atkal varēs nest viņa. Kaut kā labāk Bērnija jutās, kad tā manta bija viņas rokās. Jā, tā bija manta, nevis pūķis, ko kā tāda gruta sieva kā jaundzimušao apjūsmoja Tonijs. Lai arī ar atšķirīgiem mērķiem, tomēr kāre pēc piedzīvojumiem Bernadetei ar Toniju sakrita.

[echo3]

Vai jau ejam? - Veino tikko bija pasūtījis pusdienas, kuras vēl nebija atnestas, un līdz ar to - nebija arī apēstas. - Pusdienas, un tirgus pēc tam! - Viņš atgādināja, miermīlīgi uzsmaidījis kājās pielēkušajai Bernadetei. - Kuram te IR biezs maks? - Veino retoriski nokomentēja Grētas teicienu un uzreiz paskaidroja savu tirgus-iešanas domu. - Es gribu šo to no salasītajām zālēm pārdot, un šo to mums derīgu nopirkt, un uzzināt jaunumus un pļāpas. Kur vēl, ja ne tirgū? Visu priekšpusdienu te kā pielīmēti nosēdējām, un sagaidījām vien pergamenta strēmeli. - Veino pastiepās un savāca pergamentu. Gribēja ielikt somā, bet pārdomāja, un paskatījās uz abiem burvjiem, rakstu turēdams rokā. - Šis te nav gadījumā noburts? Ko domājat?

[Sindra]

Gluži kā izdzirdot Veino vēlmi pēc ēdiena, piesteidzās krogusmeita un atnesa viņa pasūtīto ēdienu.
Pavisam drīz maltīte tika atnesta arī pārējiem, kas nežēloja nedaudz naudiņas, lai piepildītu savus vēderus. Tomēr klīstot apkārt gardas pusdienas nebija gluži tā kā ikdiena un Telsetas krogā patiešām gatavoja gardi. Vajadzēja izmantot izdevību. Tirgus gan jau nekur nepazudīs. Un arī pārējās darīšanas diez vai biedriem izdotos nokavēt, jo īpaši tādēļ, ka tās bija tik nekonkrēti formulētas.

Nekas cits pagaidām krogus gaisotnē nemainījās. Apkārt sēdēja pa kādam vientuļam cilvēkam, kas arī izmantoja iespēju paēst labas pusdienas, bija dzirdami kaut kādi trokšņi no virtuves, kur pavārs lamāja laikam jau virtuves puiku par kaut kā neizdarīšanu.
Un vēl pēc kāda brīža ārpusē bija dzirdamas zvanu skaņas no vietējā dievnama.

Pamanījusi pāris tukšos kausiņus uz galda, krogusmeita piedāvāja atnest jaunus dzērienus, ja vien laipnie viesi tā vēlās.

[Elony]

"Spoki?" pilnu muti ēzdams, Tors pārvaicāja. "Nejēdzība. Spoki ir priesteru un burvju padarīšana, tā ka nekādu interesi nesaskatu." Interesi Tors saskatīja lietās, kur varēja likt lietā dūri vai zobenu. Pēc stāstiem spokiem nevarēja sadot pa purnu, tātad - no tiem nekādas jēgas.

Pabeidzis iznīcināt ēdiena kalnu uz sava šķīvja, viņš neatteicās no vēl viena alus kausa, kas palīdzētu to visu vēl vairāk noskalot uz leju. Par spīti tam, ka tikšanās bija atlikta, pilnais vēders atkal uzlaboja omu.
Viņš bija enerģijas pilns un gatavs vazāties pa tirgu.

[echo3]

Par spokiem dzirnavās neesmu dzirdējis. Par ne pārāk labām burvestībām gan. - Veino ēda un stāstīja. Viņš mīļi uzsmaidīja krogusmeitai un pasūtīja vēl vienu kausu ar bērzu sulu.
Paēdis un padzēris, puisis samaksāja tēriņu un piecēlās. - Dzirdat zvanus? Es gribu aiziet uz Veja templi. Pēc tam uz tirgu. Un pēc tam, kur nu vēlaties. Ja templis nevienam neinteresē, iešu turp viens, un tiekamies tad tirgū. - Viņš izvilka no somas labi ievīstītu saini un atdeva Bernadetei. Ola.

Veino dodas uz Veja templi. Gan tāpēc, ka ir dzimis telsetietis un tic Vejam, gan tāpēc, ka templī cer saredzēties ar savu māti.

[Roviela]

Pie Vila pamazām atgriezās labais garastāvoklis. Garšīgs ēdiens, neiztrūkstoši optimistiskais bards ar starojošo smaidu, un, vispār, šobrīd par Tors nešķita tik liels rīma, kāds īstenībā bija.
Pabeidzis ēst pusdienas, burvis atgāzās pret atzveltni.
- Uff... Te tiešām prot gatavot.
- Vai kāds nevēlas kļūt gudrāks un izprast mūsu tik noslēpumainā stāstītāja iemeslus aicināt mūs naksnīgā pastaigā uz dzirnavām?
Viņš cerīgi nopētīja biedrus, it īpaši pakavējoties pie Tora. Tas būtu vareni, tieši Toru apveltīt ar lapsas viltību. Uz brītiņu, jā.
- Tor? Bernadete? M? Es pats nē, man nemaz negribas domāt pēc tik labām pusdienām.

[eziic_miglaa]

Grēta noprata, ka pārējiem doma par dzirnavu apmeklēšanu tagad un tūliņ nepatīk. Viņai gan arī līdz galam nepatika biedru argumenti pret šo domu. Tiesa, viņa ne brīdi neapšaubīja barda teikto par to, ka naktī dzirnavas būs interesantākas. Ak nē, to dzirdot burves sejā uz brīdi pat parādījās ironiski piekrītošs smaidiņš, kas gan tikpat drīz atkal nozuda. Bernadetes jautājums par olas nēsāšanu bija vēl jo mazāk interesants. Tāpat kā Veino jautājums par pergamenta burveklības pakāpi. Taču tie abi prasīja kaut kādu reakciju. Olas nēsāšanas secību viņa joprojām nebija pacentusies iegaumēt, tā tomēr bija pārlieku sīka detaļa un tad, kad pienāca viņas kārta, kāds parasti to zināja viņas vietā. Tātad palika otrais jautājums.

Tu gribi, lai es pārbaudu, ja? Veino zīmīgo skatienu uztvērusi, Grēta pastiepa roku pēc pergamenta gabala. Burves sejā bija redzama drusciņa pašpārmetuma. Par to, ka bija jau paspējusi apgramstīt pergamentu, pirms pašai bija prātā ienākusi doma par iespējamām lamatām. Bet nu jau bija par vēlu satraukties. Ja Veino iedos pergamentu, pārbaudīs. Ja neiedos - jebkurā gadījumā vismaz viņiem abiem tāpat tas neko visticamāk nemainīs. Pusdienu garā bezdarbība Grētu bija nogurdinājusi un radījusi viņā ne visai patīkamu vienaldzības sajūtu.

[Elony]

"A kam domāti burvji, ja ne domāšanai?" Tors atrūca.
Viņš nebija naidīgs pret Vilu un Grētu, tomēr brīžiem mēdza izteikt ko tādu, kas liecināja, ka sirsnīgas jūtas pret arskvīniešu burvjiem viņš nelolo. Iespējams, dēļ tā, ka viņi bija inteliģenti ļaudis, kamēr Tors tikai aptuveni nojauta, ko nozīmē "inteliģents", turklāt uzskatīja to par lamuvārdu...

"Ja šim kas nelāgs padomā, sadosim kā nākas un viss." viņš paziņoja, iedzerot krietnu alus malku. "Ja šis ir tikai gļēvs, tad izspiedīsim visu, ko šis zina par pūķiem un viss." Pēc karotāja domām, te nekāda lielā domāšana nebija vajadzīga.

[Romija]

Kad tika atnests ēdiens, Bernadete atkal apsēdās, it kā tā būtu pavisam normāla padarīšana - aizmirst par pusdienām kā svarīgāka dēļ. Viņa paņēma olu un iestūķēja jau tā papilnajā somā. Tas jau bija pārbaudīts, ka tā nav nekāda trauslā, ka būtu jāuztraucas par sasišanu no nēšašanas somā, pie tam, ja ievīsta un nes prātīgi. Nolikusi somu tuvu, Bērnija ķērās pie ēšanas, atstājot pergamenta apskati burvju ziņā.

"Kas gan tur tik īpašs?" viņa nesaprata, turpinādama ēst. "Viņš droši vien negrib lieku uzmanību, kad bariņš ļaužu sāk publiskā vietā iztaujāt par to olu!" Bernadetei nebija nekādu aizdomu par pētnieka nolūkiem. "Varbūt jau ir kādreiz dabūjis pa ādu par to, tāpēc kāda nomaļāka vieta, " paraustījusi plecus, Bernadete ar maizi saslaucīja paliekas no šķīvja. "Varbūt tas tur iekšā dzird un tas nenāktu pētniekam par labu veselībai!" Pēc tādas atklāsmes Bernadete pievērsās savai somai un sāka viņai čukstēt kaut ko no sērijas - mēs tev pāri nedarīsim.

[echo3]

Veino bija atstājis pergamentu Grētai. Viņš gan pats nedomāja, ka tajā būtu kas ļoti slikts ieburts, bet pūķu pētnieks bija rīkojies, dziedniekaprāt, izšķērdīgi, vienā teikumā pasakāmas ziņas vietā sūtīdams rakstītu.
Tagad Veino gāja pa Telsetu Veja tempļa virzienā. Labu laiciņu nebija tā mierīgi Telsetā būts.

[Roviela]

Izskatījās, ka neviens nevēlas palikt gudrāks.
- Es labāk neeju uz vietu, kur kādam ir kaut kas nelāgs padomā, - viņš miermīlīgi atsaucās Toram.
Burve jau paņēma pergamentu, lai to izpētītu un Vils gaidīja savu kārtu.
- Grēta, pēc tam iedod man, labi?
Tikmēr varēja neuzkrītoši paburties. Vils paņēma savu zizli un itin kā nejauši paberzēja pieri pret kristālu.

[Urdrunir]

Persijs! Tonijs sajūsmināti raudzījās dažos aizdomīgos un dažos pārsteigtos acu pāros. Mēs tā varētu viņu nosaukt, kad viņš izšķilsies. Nezin kāpēc bards bija pieņēmis, ka pūķēns būs vīriešu dzimtes. It kā jau jēdzīga iemesla nemaz nebija. Piemiedzis ar aci krogusmeitai un sparīgi ar karoti pārvietojis sautējumu no bļodiņas savā vēderā, puisis atgriezās pie sava amata,- mēģināja salikt kopā biedru reizēm atšķirīgos viedokļus.

Tātad darām tā! Paēdam, padzeram. Kas grib, tas aiziet līdz templim. Kam vajag, tas paklejo pa tirgu. Mūsu nezināmais pētnieks ir pietiekoši gudrs, lai bez kļūdām prastu uzrakstīt zīmīti un viņš var atļauties nopirkt pergamentu. Mēģināsim viņu neaizbiedēt un klausīsim un iesim pie viņa vakarā. Tiekamies tur! Un centieties pa to laiku neiekulties piedzīvojumos. Tonijs pats reti apmeklēja dievkalpojumus. Viņš regulāri atstāja pāris naudiņas no piedzīvojumiem Veja tempļa kolektē, bet citādi templis bija skatuve no viņa atšķirīgiem aktieriem. Tonijs arī bez vajadzības neklīda pa tirgu. Lielā pilsētā veikli kabatzagļi. Un Bernadete. Tonijs labāk iestrēbs vēl krūzīti sulas, kamēr pienāk vakars.

[Romija]

"Man liekas, ka visiem nemaz nav obligāti jāiet!" Bernadete piebilda. "Nav taču nekāda noruna, ka ejam visi, vai ne? Pārējie var palikt drošā attālumā, cik nu kurš uzskata par drošu! Bet Persijs gan nāks līdzi!" viņa noglauda somu.

[Roviela]

Vils bija apmierināts - burvestību neviens īpaši nebija pamanījis, citādi atkal kāds sāktu satraukties par to, ka sak', ka tikai krogu nenodedzina! un tieši šobrīd viņš jutās spējīgs uzminēt visas pasaules āķīgākās mīklas, atrast jebkādas lamatas un tamlīdzīgi. Noderēs arī tirgū. Vai ne?
- Un ja nu tas nebūs Persijs, bet gan sieviešdzimuma pūķiene? Tad kā sauksim? Persija neskan īsti labi.
- Ideja par to, ka visi varētu nelīst iekšā dzirnavās, nemaz nav slikta, bet iet iesim gan visi.

[Elony]

"Nākamajam pūķu karalim vajag varenu vārdu. Vai karalienei." Tors paraustīja plecus. "Nu, vienalga, kamēr vēl nezinām, kā šo izperēt, prātot ir velti."

"Es iešu dzirnavās iekšā, gadījumā, ja tam gudrelim padomā kas nelāgs," viņš iesita dūri plaukstā. "un obligāti jānāk vēl kādam, kas zinātu, kā tikt galā ar spokiem, ja tur tādi ir." Turklāt iespējams, ka šis pētnieks runās par smalkām un pārgudrām lietām, kad Toram,,, škiet garlaicīgas. Tāpēc derētu, lai kāds cits visu uzklausītu un pēc tam atstāstītu viņam skaidrā valodā.

"Labiņi, tad es došos pastaigāt pa tirgu un varbūt vēl šur tur. Iesaku pirms iešanas uz dzirnavām, satikties pie kroga, lai ietu kopā."

[eziic_miglaa]

Grēta apstiprinoši pamāja uz Vila lūgumu vai jautājumu, vai kas nu tas bija, tad saberzēja rokas, kā mazgādama zem neredzamas ūdens strūklas. Tikko manāmas lūpu kustības zinošam novērotājam varētu likt nojaust, ka tiek darīts kaut kas ne gluži dabisks. Tad, uz brīdi sastingusi, viņa salika rokas klēpī kā rātns, paklausīgs mazulis un vēlreiz paskatījās uz pergamentu, taču joprojām to neaiztika. Vēl viņa neredzēja savas mazās burvestības rezultātu - vai pergaments sevī slēpj kādu maģiju vai tomēr ir pavisam nekaitīgs un parasts.

Šo rakstu rediģēja eziic_miglaa: 10.05.2010 12:06

[Roviela]

Vils nolēma īpaši negaidīt.
Arskvīnietis piecēlās, paņēma savu zizli, uzmeta plecos apmetni un devās uz durvīm, pa ceļam uzmetot aci pergamenta strēmelei.
- Ha, nav tur tīši nekādas lamatas, vismaz nemanu neko tādu. Labi, es uz tirgu, Veino gan jau arī drīz būs tur, tiekamies vēlāk.

Pēc laiciņa burvis jau ir tirgū, kur skatās, vai neredz puselfu un pie reizes - kur tirgo burvju apmetņus?

[Sindra]

Nu viņi jau tomēr te nebija pirmo reizi. Krodzinieks šo piedzīvojumu meklētāju grupiņu jau atpazina un tad nu arī nepievērsa nekādu lielo uzmanību pat ja pamanīja, ka burvji tā kā nedaudz izmanto savas spējas. Nu galvenais jau, lai citi apmeklētāji nepamana un nenāk satraukties. Un tā kā neviens neko nemanīja viss bija kārtībā.

Krogusmeita atbildēja bardam ar laipnu smaidu un vel labu laiciņu grozījās gar viņu galdiņu gluži kā vēlēdamās izbaudīt viņu klātbūtni. Smaids un smiekli, veiklāka un neveiklāka trauku savākšana, kautrīga piesarkšana par atstāto dzeramnaudu. Pilns arsenāls tika raidīts Tonija virzienā.
Uz mirkli gan meitenes smaids tā kā aptumšojās, kad izskatījās, ka biedri dosies prom, tomēr smaids ātri vien atgriezās secinot, ka bards paliks un pabīdījusies Tonijam tuvāk viņa atnesa kausu ar sulu uz kroga rēķina. Izteikdama cerību, ka bards varētu viņiem kaut ko uzspēlēt. Tas būtu tik jauki!

Gan Grēta, gan Vils pārliecinājās, ka pergaments nav maģisks. Apkārt varēja manīt spīžojam tikai viņu pašu maģiskās mantas un lielu spēcīgu auru no Bernadetas somas. Jā, tur dusēja Persijs un viņš bija visspēcīgākā maģija šajā telpā. Pārējais bija pavisam vienkārši. Vienkārš pergaments ar vienkāršu paziņojumu par tikšanās vietas maiņu. Ej nu sazini, kas aiz tā slēpās. Vai pūķu pētnieka vēlme pašam izvairīties no kādiem nepatīkamiem eksemplāriem, vai viņa vēlme sadod visiem pa dullo un atņemt Persiju. Lai gan, ja tā labi apdomājās, tad diez vai pētnieks zināja, ka viņiem ir Persijs.

_____________________

Templī vēl uzkavējās ļaužu bariņi. Pēdējā svētību izlūgšanās no priestera, savu grēku izsūdzēšana. Zvani vēl skanēja pavadot visus sanākušos savās gaitās. Un pamazām arī ļaudis sāka izklīst, kur nu kurais. Atgriezties pie saviem pienākumiem. Darbi, iepirkšanās, kas nu kuram.
Kā jau Veino bija paredzējis, templī patiešām viņš sastapa savu māti, kas ieraudzījusi dēlu metās to sirsnīgi apskaut, nemaz neņemot vērā, ka atradās viņi templī un varbūt gluži tā nebija tāda tempļa cienīga uzvešanās. Tomēr cerībā, ka gan jau Vejs viņu sapratīs un atbalstīs, sieviete nemaz nesteidzās savu dēlu laist vaļā. Viņa itin labi bija informēta par Veino klaiņošanu pa visādām šaubīgām vietām un nekad nevarēja zināt kā tas beigsies. Tādēļ viņa no sirds priecājās katru reizi, kad pamanīja savu dēlu sveiku un veselu.

_____________________

Tirgus kā jau tirgus. Daudz ļaužu. Visādas andeles. Katrs meģina tev iesmērēt savas ārkārtīgi vērtīgās preces un cer pretī saņemt pēc iespējas vairāk naudiņas. Vieta, kur pārdod apģērbu pa viņu prombūtni nebija mainījusies. Vila noskrandušais apģērbs gan tirgotājos neviesa uzticību tādēļ tā īsti neviens viņam ar savu preci virsū nebāzās. Pat burvja zizlis īsti neglāba situāciju, jo nekad jau nevarēja zināt vai noplukušais puisis to kaut kur nav nozadzis. Nekas te nebija mainījies. Tikai staigāšanas un meklēšanas vaina. Un, protams, jārūpējas par savu naudasmaku pieskatīšanu.

[Roviela]

Vils staigāja gar tirgotājiem un noskatīja viņu preci. Vai tiem maz ir tas, ko viņam vajag? Burvis izturējās kā jau burvis - pārliecināti, bet ne bravūrīgi, un tā, itin kā viņam nebūtu mugurā pa ziemu visai nošņurcis apmetnis. Nošņurcis, kur nošņurcis, bet ādas nav noplukušas un noburts pret aukstumu tas ir pavisam noteikti. Pielāpi tikai, un būs labu labais. Ko lai dara, ka Vilam riebās nodarboties ar lāpīšanu, bet Grēta kaut kā neiedomājās pielāpīt arī Vila apmetni? Vils gan to viņai nekad nebija prasījis. Nu, kaut kā... nebija un viss.
Beigās burvis ieraudzīja apmetni, kuru viņš labprāt gribētu - plānāks, tāds, īsti vasarai, bet kādas tam maģiskās īpašības? Vajag tādu, pavasara nestabilajiem apstākļiem un lai uz zemes var gulēt.
- Saimniek! - Vils atmeta kažokoto kapuci atpakaļ, atklādams savu tipiski arskvīniešiem melnos matus un nozibinādams spilgti zilās acis.
- Mani interesē apmetnis vasarai. Bet tikai tā, ka pretī dodu savējo. Pavalkāts jau ir, bet noburts pret aukstumu arī tas ir, un es to ļauju pārbaudīt. Pielāpīt, un būs pilnā cenā. Kādas īpašības ir šim apmetnim?
Viņš norādīja uz sev iepatikušos apmetni. Vils, protams, to varētu pateikt pats. Ja saimnieks nepratīsies, tad burvis, zināms, pats noteiks, kas un kā.

[echo3]

Veino nopriecājās, ka māte patiesi ir atnākusi uz Veja templi, jo viņa to nedarīja katru dienu (jāsaka, viņš jau arī). Kārtīgi sasveicinājies, jaunais dziednieks aši pastāstīja mātei jaunumus (bet ne noslēpumus, un, protams, ne par pūķa olu). Arī daži naudas gabali pārceļoja uz mātes naudas maku. Brīdi abi parunājās, tad māte devās prom, bet Veino nolika Vejam ziedojumu un dažas minūtes pavadīja lūgšanā. Viss bija veicies labāk kā cerēts, un puisis apmierināts devās uz tirgu - uz zāļu tirgotāju rindām. Atradis starp tiem ieinteresētu pircēju, Veino pārdeva savāktās zālītes, un aizgāja tālāk, skatīdamies, kur varētu nopirkt labus eliksīrus.

[Urdrunir]

Tonijam Kalabrezem nevajadzēja ilgi lūgties uzraut kādu ziņģi. Atgāzies ar muguru pret sienu un uzcēlis vienu kāju uz Vila nesen pamestā ķebļa, bards brīdi vēroja krogus telpā sasēdušos. Viņa asais skatiens taustījās gar viesu sejasvaibstiem un apģērba. Gribējās noskaidrot, vai kāds no klātesošajiem nemēģinās apvainoties, ja viņš dziedās kaut ko pikantākā repertuāra. Tonijs gan reizēm mēdza lekties, drošībā aiz Tora muguras, bet šeit negribējās kaitināt saimnieku un viņa viesus.

Pēc brītiņa (un pāris smaidiem mīlīgajai krogusmeitai) no daudzas zemes pieredzējušās, bet rūpīgi saglabātās mandolīnas sāka raisīties klusa melodija. Un tai sekoja neuzbāzīgā Tonija balss, kas stāstīja apkārtējiem par jaunu kalēja zelli, kas iemīlējās sava meistara meitā. Meistars atļāvis precības tikai ar vienu noteikumu. Kalēja zellim bija jānorūda Telsetas sardzes kapteiņa jaunais zobens no pūķa rīkles izdvestā liesmā. Tā arī kalēja zellis devās uz Arskvīnas kalniem. Un nekad neatgriezās pie savas mīļotās.

[Elony]

Tors vazājās pa tirgu, apskatot ieročus, bruņas, dažādas drēbes, eksotiskas mantiņas, vārdu sakot, jebko, kas piesaistīja uzmanību un šķita interesants. Tomēr tas līdzēja tikai kādu laiku. Jo skatīties nav tik aizraujoši kā darboties pašam. Viņš vienīgi atļāvās pasapņot, ka kad ar pūķa palīdzību tiks pie savas bagātības, varēs to visu pirkt ar vieglu roku.
Staigājot pa tirgu un cerot, ka kāds būs pietiekami ķerts, lai mēģinātu viņu aplaupīt vai kā citādi izklaidēt.
Ja nekas aizraujošs tomēr nenotiek, viņš pēc dažām stundām atgriežas krogā, lai gaidītu pārējos un pasūta vēl vienu kausu alus.

[Romija]

Paklausījusies, kā Tonijs uzsāk savu stāstu uz mandolīnas un samaksājusi par savu tiesu maltītes, Bernadete paņēma somu, rūpīgi to uzlika plecos un devās ārā no kroga. Viņa nolēma aiziet pie kādas paziņas, ar ko bija bieži runājusi agrāk, kad dzīvoja un strādāja Telsetā. Pa vidu šādām tādām runām, viņa apjautājās, vai kaut kas neparasts nav noticis ar dzirnavām, bet sīkāk neko nestāstīja un neko aizdomīgāku neprasīja. Tad viņi abi aizgāja uz tirgu, lai Bernadete varētu uzmest aci zirgiem. Viņai patika labāk laicīgi aizrunāt kādu zirgu, ja nu jādodas tālāk, bet nav laika ilgi krāmēties.

Krogā Bernadete atgriezās viena un krietni ātrāk par vakaru. Viņas kabatas bija papildinājis tikai viens netīrs ābols, kas vēl saglabāts no rudens ražas, bija pamucis no citiem augļiem un apputējis un nodubļojies gulēja kādā stūrī. Nolikusi somu atkal prātīgi blakus uz sola, Bernadete pasūtīja bērzu sulu un kādu gabalu pīrāga, ko pamazām knibināt līdz vakaram vai kam citam interesantākam darāmajam. Gluži nemanot roka glaudīja somu, bet nekādi savādāk Bērnija neatšķīrās no parasta krogus apmeklētāja šajā raibu ļautiņu pilnajā pilsētā.

[eziic_miglaa]

Nomierinājusi savu satraukto prātu, Grēta atslīga pret krēsla atzveltni un viņas sejā iezagās mazliet smaida. Jau nākamajā brīdī Tonijs uzsāka dziesmu un tas savukārt nozīmēja, ka viņa pavisam noteikti vēl vismaz vienas dziesmas garumam līdzvērtīgu laiku nekur netaisījās doties. Tirgus patiesi nebija viņas stihija, un neviena satiekama vai apciemojama arī viņai īsti nebija.
Vienatnē uz dzirnavām doties nelikās tā saprātīgākā doma.
Taču mazliet laba vīna, tieši tik, lai vaigi kļūtu iesārti, taču prāts joprojām paliktu skaidrs, kopā ar dziesmu par nelaimīgo kalēja zelli saderētu pavisam perfekti.
Viņa pamāja krodziniekam. Saldu un sarkanu, burve pasūtīja un domās jau izgaršoja pasūtīto. Var jau būt, ka atpūta patiesi nenāca par ļaunu, pat ja tas nozīmēja doties uz vecajām dzirnavām, nezinot, ko tur satiks, tumsā.

[Sindra]

Kad Vils jau sāka izteikt konkrētākus piedāvājumus, tirgotāji jau viņam vairāk sāka pievērst uzmanību.
Puiša uzrunātais pat izkrāva priekšā pāris savus piedāvājumā esošos un kritiski nopētīja burvja ziemas apmetni.
"Vasarai jums derēs šis." viņš norādīja uz apmetni tumši zaļā krāsā ar nedaudz zeltainiem rotājumiem.
"Tas neļaus sakarst karstās dienās, bet vēsākās naktīs sildīs."
Tad roka pamāja uz tumši zilu apmetni blakus zaļajam.
"Vai varbūt šis. Tas nesmērējas." un skatiens uz Vila drānām, lai pārliecinātos vai burvim šī problēma ir aktuāla.
Katrā ziņā pārdevējs izskatījās pēc godīga tirgoņa un nekā necentās burvi piemānīt.

_________________________

Zālītes vairāk tirgoja tirgus priekšpusē un šeit jau Veino bija savi pazīstamie pārpircēji. Nebija nekādu problēmu arī šoreiz notirgot savāktos krājumus.
Eliksīrus bija jāskatās pie alķīmiķiem. Tie gan vairāk mīlēja tirgoties savos veikaliņos pie mājām, bet arī tirgū bija pāris vietās atrodami.
Dziedniekam tikai atlika izvēlēties kādus eliksīrus viņš īsti vēlās.

_________________________

Toram šoreiz neveicās. Neviens pats tirgū viņu necentās aplaupīt. Te bija tikai ierastā tirgus kņada. Un tirgotāji, kas uzbāzīgi mēģināja pierunāt puisi, lai tas savus zelta krājumus atstātu tieši pie viņiem.

Tā palēnām pagāja laiks. Un atgriežoties krogā karotājs manīja, ka pie Tonija bija piesēdusi krogus meita, kas ar asarām acīs klausījās barda dziedātās balādes. Tepat bija arī Grēta, kas malkoja sarkanvīnu un kuras vaigi bija palikuši pievilcīgi sārti. Meitene vispār izstaroja pievilcību. Nez kas bija pie vainas. Vai maģija vai viņa pati vai sārtā vīna glāze.
Bernadete bija atgriezusies un vēl joprojām glāstīja somu. Meitenes mazajā līkumiņā cauri pilsētai nekas nebija atgadījies un pat zirgus bija izdevies apskatīt labu labos. Tie noteikti patika arī Persijam. Jo tas mierīgi gulēja savā olā un nemaz nemēģināja rāpties ārā no somas un ļāva glāstīties.

Krogū pamazām pusdienslaika ļaudis sāka nomainīt vakara dīkdieņi. Un drīz tā kā no tirgus vajadzēja atgriezties arī pārējiem biedriem. Noliktais veco dzirnavu laiks nepielūdzami tuvojās. Tikai nevarēja saprast vai par to vajadzēja priecāties vai bažīgi raustīt matus un mest apkārt aizdomīgus šaubīgus skatienus.

[Elony]

Neko nenopircis (jo neko viņam nevajadzēja), Tors atgriezās krogā. Viņš redzēja, ka Tonijs ir visai aizņemts. Savukārt Grēta izskatījās drusku ne savā ādā. Novērsis skatienu no burves, viņš pakasīja degunu un aizgāja apsēsties kaut kur maliņā, gaidīt pārējos.

[echo3]

Veino bija veiksmīgi ticis vaļā no lieka smaguma savā somā, kas nu bija patīkami pārvietojies uz viņa maku. Toties tagad somā bija vieta kādam eliksīram. Kur tirgū atrodami alķīmiķi, to dziednieks zināja, un pēc īsa brīža jau stāvēja pie galdiņa un uzrunāja pārdevēju. - Vai jums, cienījamais, ir kas tāds, kas ļautu tumsā redzēt? Ne jau uz mūžu, protams, tikai uz pāris stundām. - Veino smaidīja. - Un laikam jau derētu arī spēka atjaunošanai.

[Roviela]

Vils kritiski nolūkoja zaļo apmetni. Aptaustīja to no abām pusēm, tad novilka savu ziemas kažokoto. Tagad varēja redzēt, ka burvim tīrības jautājumi nav aktuāli, drīzāk slinkums nodarboties ar rokdarbiem, kažokādas pašas par sevi arī nebija no tām prastākajām.
- Man patīk šis zaļais, - viņš beigās pasmaidīja.
- Kāda būs starpība, ja ņemu to un vietā atstāju savu ziemas? Jā, un ja nu līdz ziemai to neviens nenopērk, tad es vasaras beigās pat varētu gribēt to atpakaļ. Negribas staipīt liekas mantas.
Nevarētu jau teikt, ka Vilam nebūtu māju, kur mantas novietot, tomēr tas bija pietiekami tālu, un vispār, nav ko apkrāmēties ar mantām, ja var to nedarīt.

[Sindra]

Krogus dzīve palika arvien aktīvāka. Jo vakars acīmredzami tuvojās.
Sanākušo čalas arvien skaļākas. Neviens vien vakara alus baudītājs meta acis gan uz Bernadeti, gan Grētu.
Tik vien kā Tora atrašanās netālu karstgalvjus atturēja no došanās iepazīties ar dāmām.

_________________

Veino noskatītajam tirgotājam bija visai plašs eliksīru klāts. Viņš apstiprinoši pamāja ar galvu un norādīja uz divām pudelītēm.
Vienā bija sarkans šķidrums, otrā dzeltens.
"Protams, cienītais. Te būs: kaķa acis un spēku atjaunotājs.
Cik vēlēsieties?" alķīmiķis jau no pagaldes vilka laukā vairākās pudelītes. Jo cerēja taču, ka Veino no katra veida vēlēsies vismaz divas pudelītes. Vēlams, protams, trīs un vairāk.


_________________

Tirgotājs nopētīja Vila piedāvāto apmetni. Iztaustīja oderi, ādu. Tomēr nekādu prieka atblāzmu viņa sejā samanīt nevarēja.
"Nu ja. Vasarā jau man neviens to nepirks.
Atlaidīšu pusi cenas no zaļā. Tad rudenī varēsi šo dabūt atpakaļ. Būs jāmaksā tik par atjaunošanas darbu." tirgotājs piedāvāja viņaprāt izdevīgus noteikumus. Tāpat jau bija skaidrs, ka Vila ziemas apmetnis tiek nodots pie viņa glabāšanā līdz rudenim. Pat tie, kas devās uz Arskvīnu nepirka tik pamatīgus apmetņus. Tak laikam jau taja zemē arī kaut kāda vasara nedaudz parādījās, ja jau ļaudis tā darīja. Tomēr, atklāti sakot, tirgotājs to līdz galam nemaz nezināja. Viņam nebija gadījies būt Arskvīnā.

[eziic_miglaa]

Grēta pamanīja atgriežamies arī Toru, pie sevis mazliet pabrīnījās, redzot viņu aizejam apsēsties kaut kur malā, taču jau pēc mirkļa viņas skatiens atgriezās pie vīna glāzes. Jau labu brīdi tā stāvēja viņas priekšā tukša. Vīns bija bijis labs, salds, sarkans un tieši burves gaumē, un tieši tas padarīja tik grūtu izšķiršanos, vai pasūtīt vēl vienu, vai tomēr ticēt savām sajūtām, kas teica - vaigi jau ir gana sārti.

Lai kaut uz mirkli novērstu domas no savas dilemmas, Grēta vienu pēc otra iespējami neuzkrītoši sāka nopētīt ļaudis, kas bija saradušies krogū. Vienu pēc otra. Cik nu neuzkrītoši tas bija iespējams.

[echo3]

(OOC - Veino tā taču nav pirmā reize, kad iepirkt eliksīrus? Pieņemu, ka viņš zina cenas.)

Veino nopirka sešas "kaķa acis" un trīs spēku atjaunotājus, vienīgi vēl apvaicājās, cik ilgi šīs konkrētās "kaķa acis" darbosies. Tad devās meklēt Vilu tajā tirgus daļā, kur pārdod, maina un labo apģērbu.

[Roviela]

- Hmmm... - Vila novilka.
- Un cik tas būtu? Tad zināšu, vai man patīk piedāvājums vai nepatīk.
Viņaprāt, piedāvājumam tiešām nebija ne vainas. Ja vien neatgadās tā, ka tirgotājs pa vasaru šo apmetni tomēr pārdod. Un ja jaunā apmetņa pilnā cena nav krietni virs burvja pašreizējām iespējam.

[Sindra]

OOC - Nu droši vien nav pirmā. Un viņu neviens necenšas apkrāpt.

Tirgotājs paskaidroja, ka eliksīrs strādā astoņas stundas.
Arī biedru nebija pārāk grūti atrast. Vils pie apģērbiem pētīja apmetņus un šobrīd izrādīja īpašu interesi par kādu zaļu izstrādājumu.

Apģērbu tirgotājs laipni uzsmaidīja arī Veino, protams, cerībā, ka arī otram puisim būs savajadzējies apmetni.

OOC - Man baisi negribas domāt par konkrētiem cipariem. Tas nav īpaši svarīgi. Varbūt varam pieņemt, ka cena, kuru prasa par apmetni ir pieņemama un Vilam nerodas iespaids, ka viņu apzog gaišā dienas laikā. A?

"Nu ja Jūs nevēlaties šķirties no sava ziemas apmetņa, es to varu nemēģināt pārdot kādam citam. Tad jūs rudenī varat dabūt to atpakaļ un es tikmēr pa ziemu salabošu vasaras apmetni. Bet tad zaļo par pilnu cenu un par ziemas apmetni būs jāmaksā tikai par glabāšanu un salabošanu." tirgotājs piedāvāja burvim. Nosaucot arī summu, cik viņš vēlas par vasaras apmetni. Pilno cenu un pusi cenas, ja tirgotājam tomēr ir atļauts mēģināt tirgot ziemas apmetni.


Tikmēr krogā turpinājās ierastā dzīve. Tika izpildīti biedru pasūtījumi, ja tādi uzradās. Bet citādi saule rietēja arvien vairāk un vairāk pietuvinot stundu, kad būs jādodas uz dzirnavām.
Līdz viens no krogus apmeklētājiem beidzot sadūšojās un lepni pieslājis pie piedzīvojumu meklētāju galdiņa piemetās blakus Grētai.
"Sveika puķīt!" visai smaga brāgas smaka ieplūda meitenei sejā. "Skumstam?" nošņurkušais vīrelis acīmredzot bija gatavs šajā vakarā kliedēt burves vientulību.
Viņa skatiens aizslīdēja arī līdz Bernadetei un apstājās pie rokas, kas glāstīja somu.
"Kas somiņā?" viņš pavisam nevainīgi apjautājās. Tas noteikti bija tikai parasts jautājums. Nekāda zemteksta, nekādu aizdomu. Tā sacīt sarunas uzturēšanai.

[Roviela]

(OOC - jā, ja cena nav izputinoša, tad Vilam nav iebildumu maksāt pilnu cenu. Es nezināju, cik GM grib prasīt par apmetni. Ja nu paredzēts, ka to nevar nopirkt? (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif) )

- Ē! Tā ideja man patīk! - Vils apmierināts paziņoja.
- Lai mans ziemas kažociņš paliek jūsu glabāšanā, saimniek, un es par pilnu cenu ņemu šo, zaļo, vasaras apmetni.

Ticis galā ar pirkšanu, burvis aplika jaunieguvumu, un viņi varēja iet atpakaļ uz krogu. Nupat jau bija laiks.

[echo3]

Apģērbu tirgoņa smaidam Veino tikpat laipni atsmaidīja pretī, bet nekādu interesi par precēm neizrādīja. Dziednieks, jāsaka, atšķirībā no sava biedra mēdza rūpēties par apģērbu, un šobrīd viņam viss mugurā bija, lai arī lietots, tomēr tīrs un kārtīgs. Noklausījies un noskatījies tirgošanās veiksmīgo noslēgumu, Veino kopā ar Vilu devās atpakaļ uz krogu.

[eziic_miglaa]

Grēta saviebās līdz ar pirmo svešinieka izelpu savā virzienā. 'Puķīte', protams, bija gandrīz skaists vārds, taču ja tam līdzi nāca tāds aromāts, puse pievilcības zuda. Mirkli burve apsvēra domu pārsēsties vai palūgt to pašu izdarīt krogus viesi, taču tad apdomājās vēlreiz un pasmaidīja, viegli un tikko manāmi - nu taisni tā, kā nelielā reibumā smaida kāds, kam prātā radusies ģeniālā ideja, ar kuras palīdzību ne no vietas nekustoties, varētu atrisināt pēkšņi radušos problēmu.

Skumt? Par ko gan šeit būtu jāskumst? viņa atbildēja svešiniekam un, brīdī, kad svešinieks jau bija pagriezies uz Bernadetes roku, mazliet saberzēja rokas, mazliet papurināja tās, kaut ko nomurmināja un sāka gaidīt, kad nelāgais elpas aromāts pārvērtīsies par kaut ko patīkamu. Ja ne gluži par rošu vai vijolīšu smaržu, tad vismaz par krogus telpā ļoti iederīgu laba cepeša smaržu.

[Sindra]

Vils varēja vienoties ar tirgotāju par abiem pieņemamo beidzamo andeles variantu. Un burvis bija ieguvis savā īpašumā vasaras apmetni, savukārt tirgotājs izskatījās apmierināts un priecājās, ka nu viņam ir uzradies jauns patstāvīgais pircējs.
Ar smaidu viņš pavadīja abus vīriešus un rokās pasvārstīja naudas zuti, kas nu bija kļuvis daudz smagāks. Redz kāda veiksmīga diena!

Krogū varēja nonākt bez starpgadījumiem, tieši laikā, lai sastaptos ar starpgadījumu krogā, kad Grētas jaunais pielūdzējs pēkšņi atrāvās no meitenes un ar pirkstu bakstīdams uz viņas pusi nelabā balsī brēca:
"Ragana, ragana! Viņa mani tikko nobūra!"
Un patiesi! Tagad no dzērāja mutes plūda nevis alkohola dvinga, bet patīkama cūkas cepeša smarža.
Bet tas, protams, nemainīja lietas būtību, ka Grēta tika apvainota pesteļošanā un ja kliedzējs ātri vien netiks apklusināts, tad ieradīsies pilsētas sardze, kas noteikti vēlēsies ar jauno burvi aprunāties par dienestu Telsetas labā. Un tas nesolīja viņai neko labu, ja atklātos, ka meitene spēj uzburt ne vien cūkas cepeša smaržu, bet arī uguns bumbas.

[Elony]

Toru neinteresēja, kādas problēmas Grētai var rasties sakarā ar šo atgadījumu, vienkārši viņš par tādām lietām nedomāja. Arī aizstāvēt meiteni nevajadzēja, viņa taču bija burve, gan jau varētu viegli tikt galā ar pļēguru.
Vienkārši tiešām nebija ko darīt, bet piedzerties, lai uzlabotu garastāvokli, nedrīkstēja.
Tā nu viņš izlēma, ka derētu mazliet izkustēties. Galu galā, nav jauki saukt burvjus par raganām vai pesteļiem. Lai arī Grēta piederēja pie tās profesijas, kas Toram izraisīja zināmas antipātijas, viņš tomēr zināja, ka meitenei līdz īstai raganai vēl tālu.

Piecēlies un piegājis pie trokšņotāja, viņš "paviegli" ar dūri iesita tam pa pakausi. Tā, lai piedzīvojumu meklētājs neatslēgtos uzreiz (tas nebūtu interesanti), bet pietiekami, lai viņa uzmanība koncentrētos uz Toru, nevis burvi.
"Neapvaino manu draugu, dunduk! Ja nespēj turēt, nedzer, tad pesteļi nerādīsies." viņš braši uzsauca.
Un pēc tam ziņkārīgi gaidīja, ko nu šis darīs.

[Roviela]

Vils, tērpies jaunajā apmetnī, ar zizli rokā tagad izskatījās pēc pavisam kārtīga Arskvīnas burvja. Ne no aizliegtajām skolām. Ai, nē, tas jau Soterānā! Nu, nekas, te arī noder tas, ka esi ne no aizliegtas skolas. Un ne no tādas, kuras pārstāvjus te par katru cenu centās pierunāt pastrādāt pilsētas labā. Vai tad zaļai krāsai un glītajai puiša sejai piestāv ugunsbumbas vai aizsardzības vairogi?
Burvis kopā ar dziednieku bija tikuši līdz krogam.
Durvis atvērās, un viņi jau bija iekšā.
- Ei, sveiki! - sauciens bija neviltoti pārsteigts, redzot svešo vīrieti, Grētu un Toru.
- Ar ko jūs te nodarbojaties? Kādas problēmas?

[eziic_miglaa]

Grētas skurbums izgaisa kā nebijis līdz ar svešinieka pirmo kliedzienu, taču viņa jau apjauta, ka tas varētu būt arī mazliet par vēlu.
Tiesa, burve nepaspēja bilst pat vārdu, kad Tors jau bija sācis risināt problēmu pa savam. Tad vēl parādījās Vils, saģērbies, droši vien, pēc jaunākās modes, un, kā rādījās, visai ieinteresēts situācijas risināšanā. Vārdu sakot, pilns komplekts, lai gribētos izgaist uz vietas. Bet tad katram krogus dzērājam gan patiesi taptu skaidrs, ka bļāvējam taisnība. Un vispār viņa šajā brīdī nemaz neatcerējās, vai prot izgaist uz vietas.
Grēta jau atkal sev nosolījās turpmāk vīnu aizmirst un tā virzienā nekad pat nedomāt, kur nu vēl skatīties. Tiesa gan, labi apzinādamās, ka jau atkal sev melo, domādama, ka šoreiz solījumu turēs.

Puisis te mazliet uzmācās un viņam ne visai patika ideja, ka man tas nepatīk, Grēta teica paskaļā, taču iespējami rāmā balsī, nu tā, lai to dzirdētu vismaz pāris tuvākie galdiņi, kas bija dzirdējuši arī iepriekšējos bļāvienus. Es nezinu, kas viņam liek domāt, ka šādi kliegdams un apvainodams mani, viņš šķitīs patīkamāks.
Vils un pārējie, kas Grētu tomēr mazliet pazina, visticamāk jau pēc pirmajiem trim vārdiem saprata, ka sakāmais vairāk domāts tiem apkārtējiem, ne viņiem, un ka meitene pati ir sastrādājusi kaut ko ne līdz galam piemērotu.

[echo3]

Ja pa ceļam nekas nebija noticis, tad krogā tieši un nupat notika - to Veino ieraudzīja, tikko pār slieksni kroga zālē ticis. Kāds vīrelis bļāva par raganām (lai ko viņš ar to domātu), nepārprotami rādīdams uz Grētu. Tūlīt iejaucās Tors, un tad Vils, un tad pati Grēta lieliski pagrieza bļāvēja teikto pret viņu pašu. Veino nejaucās iekšā, bet gluži mierīgi apsēdās pie galda savā iepriekšējā vietā - blakus Bernadetei.

[Romija]

Bernadete jau grasījās atbildēt kaut ko no sērijas " Tas ir Persijs! Un ja slikti uzvedīsies, viņš aizies pēc sava rumpja un parādīs tev vietu!" kad notikumi jau risinājās tālāk. Tāpēc viņa drošības pēc nolika somu uz grīdas, uzsēžoties vienai tās lencei, lai vienmēr droši justu, ja nu kāds censtos to nočiept. Kad olas smagums balstījās pret Bernadetes kāju, meitene saņēma sevi rokās, lai neceltos un neietu kādu skarbāku vārdu pateikt dzērušajam jaukumiņam. Kašķis krogā nebija vajadzīgs, jo tas varēja izjaukt plānu doties uz dzirnavām. Tāpēc viņa pasauca krogusmeitu un pasūtīja kādu sacepumu vai sautējumu ar gaļu - ne pārāk sātīgu, bet pietiekami barojošu, lai dotu spēkus visai naktij, bet nenogurdinātu vēderu. Un bērzu sulas, protams!

[Urdrunir]

Striiiinkšs! Strinkš! Tonijs pamodās no miermīlīgās melodijas un aši pietrausies kājās stūrēja pie dzērāja. Tur pat uz vietas viņš mainīja balss skaļumu un nonācis pie kašķīgā svešinieka jau rāva vaļā tikko paša sacerētu meldiņu.

Ragana, ragana! Viņa mani nobūra.
Es to vērā neņēmu. Dzēru kausu alus.

Ar acīm krogusmeitai palūdzis alu nemiera cēlājam, bards uzlēca uz tuvākā galdiņa un vēl enerģiskāk sāka raustīt stīgas.

Ragana, ragana! Viņa mani nobūra.
Bet par vienu bučiņu aizmirsu es bēdas.

Vainīgi paklanījies pret krogus saimnieku, Tonijs mēģināja no saviem augstumiem virs galda izlūgties piedošanu par starpgadījumu. Atlika tikai cerēt, ka Grētas pielūdzējs Tora iebukņīšanu neuzskatīs par mēģinājumu kauties, bet drīzāk par enerģisku pamudinājumu iedzert.

[Sindra]

OOC - Ļoti atvainojos par savu nozušanu. Biju sagrābusies vairāk darbus nekā spēju padarīt. Ceru, ka te vēl kāds ir un varam doties tālāk. Solu laboties un vairs tik nelietīgi neizzust. ^^

Tā jau bija gluži profesionāla pieeju nekārtību likvidēšanā.
Tora dūre, protams, pievērsa viņam pļēgura uzmanību. Nedaudz apdullis viņš blisinājās tik ar acs kaktiņu manīdams, ka pie raganas nāk klāt arvien jauni un jauni cilvēki un visi vairāk izskatījās pēc tā sievišķa draugiem nevis viņa atbalstītājiem.
Tas dziedonis, kas sāka tirināties apkārt izskatījās, ka vienīgais bija viņa pusē, tādēļ vīrelis lēnām bīdījās prom no Grētas un pārējiem un izlikdamies, ka Tonija dziesma viņu aizrauj, pēkšņi sāka enerģiski ritmā sist plaukstas un kāju līdzi jaunajai dziesmai un drīz vien viņam pievienojās arī citi apmeklētāji. Nez no kurienes priekšā noliktais alus kauss likās daudz kārdinošāks par Grētu un nepatikšanām, kas varēja sanākt sienoties klāt pesteļotājai, burves pielūdzējs bīdījās vēl tālāk prom kaut kur tuvāk krogus meitām cerēdams saņemt solīto bučiņu. Nu dziesmā taču tā bija teikts. Ka viņam būs bučiņa.

Krodzinieks tikai paraustīja plecus un kad jau nekāda skāde nebija notikusi, tad nebija ko satraukties. Vakara cēliens bija strauji pietuvojies un darba bija pilnas rokas. Tādēļ nebija laiks īpaši ilgi iespringt uz atgadījumu, kas varēja izvērsties par ko netīkamu, bet tomēr neizvērtās.

Pēc brīža Bernadete tika pie savām vakariņām un bērzu sulas.
Krogā atkal bija iestājusies parastā ikdiena. Trauku šķindēšana, kausu saskandināšana. Skaļākas un klusākas sarunas un saule, kas rietēja aiz apvāršņa arvien vairāk tuvinot to mirkli, kad piedzīvojumu meklētājiem būs jādodas uz vecajām dzirnavām.

[Elony]

Tors noskatījās, ka nemiera cēlājs aiziet prom. Jā, muti brūķēt ir viegli, bet kad vajag pa īstam pierādīt, ka esi vīrs...
Viņš pavīpsnāja un izstaipījās.
"Nu, ja nekā, tad nekā. Paklau, varbūt pamazām taisāmies un ejam uz tām dzirnām? Citādi nāvīgi garlaicīgi šeit gaidīt." Tors ierosināja biedriem.

[echo3]

Veino smaidīdams noskatījās Tonija priekšnesumā - bardam bija neapšaubāms talants jebkuru situāciju pagriezt sev vēlamā virzienā. Atbalstīdams jauno notikuma pavērsienu, dziednieks iespieda tuvākajai krogusmeitai rokā monētu un palūdza aiznest vīrelim vēl vienu alus kausu. Pats sev viņš pasūtīja bērzu sulas.

Tuvojās laiks, kad tā kā būtu jādodas uz dzirnavām, tāpēc puisis piekrita Tora ierosinājumam. - Ejam. - Un pārlaida skatienu biedriem - gatavi? Veino visus savus tēriņus bija samaksājis, tāpēc nekas viņu nekavēja celties no galda un doties ārā pa kroga durvīm. To viņš arī darīja.

[Roviela]

Vils pie sevis nopriecājās, ka šoreiz nekāda kautiņa nav. Fuuu... Viņam kautiņi nepavisam nepatika, tā tikai var dabūt zilu aci vai vēl kādu skādi sev nodarīt.
- Jā, manis pēc varam iet, - viņš piekrita priekšlikumam.
Burvis piegāja pie krodzinieka, lai noskaidrotu, vai nav vēl ko parādā un, visas saistības nokārtojis, bija gatavs gājējs.

[Romija]

"Mē!" Bernadete ar pilnu muti iesaucās. "Ef vēl nepaveidzu!" Maltīte bija pietiekami garda un par to bija samaksāts, lai negribētos tā pusratā pamest. Cītīgi stūķēdama mutē sacepumu un skalodama to lejā ar sulu, Bērnija īpaši vairs nesekoja līdzi tam, kas notiek ar pirmītējo pielūdzēju. Tomēr Persijs joprojām droši jutās pie kājas.

[eziic_miglaa]

Grēta atviegloti uzelpoja, redzēdama, ka visu kopīgie pūliņi veiksmīgi novērsuši viņas neapdomības sekas, un vēlreiz uzmetusi skatu iedzērušajam vīrelim, lai pārliecinātos, ka tik tiešām viņu vairs nekādā ziņā neinteresē, piecēlās un, biedru paraugam sekodama, pārliecinājās, ka nav palikusi parādā.
Tad viņa pievienojās pulciņam, kas bija gatavi gājēji, un mazliet uzjautrināta iesmējās, kad Bernadete ar pilnu muti un teju tā kā uztraukusies pastāvēja uz savām tiesībām ēdiena porciju tomēr pabeigt.

Ēd, ēd. Lai laba apetīte, cik nu tas vēl nepieciešams šai maltītei viņa atteica uz Bērnijas protesta saucienu.

[Sindra]

Krogā visi rēķini bija nokārtoti un biedri droši varēja doties tālāk tiklīdz kā viņiem bija šāda vēlme.
Krodzinieks izteica cerību uz drīzu tikšanos, jo nu nenoliedzami, viņam patika piedzīvojumu meklētāju kompānija. Viņi labi maksāja, samērā daudz pasūtīja un biedriem pēc naktīm, kas bija pavadītas guļammaisā uz plikas zemes, nekad nebija sūdzību par izgulētām gultām vai netīru gultasveļu un tamlīdzīgām lietām. Ko gan vēl vairāk krodzinieks varētu vēlēties.

Kad Bernadete bija pabeigusi savas pusdienvakariņas un biedri izgāja no kroga, saule jau rotājās aiz tālo koku galotnēm un paslēpusies aiz namu jumtiem. Pilsēta pamazām slīga rietošās saules sārto staru nokrāsās unuz ielām palika arvien mazāk ļaužu. Pilsēta gatavojās naktij. Un kā jau tas bija pierasts visiem normāliem cilvēkiem, vakaros slēpties savos mājokļos vai nu lielākā vaļība: apmeklēt krogu.
Protams, nevienam, pat vispārdrošākajam, krogus apmeklētājam nenāca prātā vakarā doties uz pamestajām dzirnavām.

Ceļš nebija pārlieku tāls. Tikai tur līdz tai upītei un tālāk nedaudz uz leju pa straumei. Un tur jau arī tās bija! Veca, liela, tiesa gan pussagruvusi, koka ēka. Ar visu lielo ūdensratu piedevām. Protams, tuvākajā apkārtnē nebija nekā dzirdamas nevienas pašas skaņas. Tukšums, klusums, tikai vējš, kas šalca koku lapotnē nedaudz sacenšoties ar ūdens straumes radzošo gurdzošo skaņu.

Izskatījās, ka gaidītais cilvēks vēl nebija ieradies. Vai arī bija paslēpies. Kārtīgi neizpētot nevarēja zināt. Varbūt viņš novēroja biedrus no kāda krūmāja. Vai varbūt bija paslēpies dzirnavās. To vecās durvis kā reiz atradās pusvirus, gluži kā aicinot ieskatīties vecajā ēkā.
Varbūt viņš kavēja. Un tikpat labi varēja gadīties, ka nemaz negrasās ierasties. Kas to, lai zin...

[echo3]

Te izskatās tā, kā bija gaidāms, ka izskatīsies. - Veino tonis bija nenopietns, kamēr acis pētīja dzirnavas un apkārtni. - Ir viss, izņemot to, ko gribam ieraudzīt. Gaidām te vai ejam iekšā? Lai gan tur, iekšā, uz nakti līst nevienam prātīgam ļautiņam prātā neienāktu. Tikai nav jau teikts, ka šis IR prātīgs.

[Romija]

"Še! Turi!" Bernadete pasniedza visu ceļu rūpīgi nesto somu Vilam. "Prātīgi!" viņa piebilda un, kolīdz soma nonāca drošās rokās, Bērnija bija gatava iesperties dzirnavās iekšā. Tumša ēka pilsētā viņai nešķita bīstamāka par krūmāju, kur varēja būt pakritis kāds piedzēries kauslis. Rokas vicināt viņa mācēja.

[Roviela]

Vils aiz pārsteiguma paņēma somu no Bērnijas. Viņš nupat bija gribējis skaļi nožāvāties un paziņot, ka kārtīgiem burvjiem šai stundā jau sen laiks būt gultiņā, kad puselfa izjauca šos jaukos nodomus.
Tēloti saskābis (tumsā to neviens neredzēja), Vils noburkšķēja, - jā, jau jā! - Un rūpīgi paņēma glabāšanā somu ar Persiju.
Iespējams, tomēr te vajadzēs burties, un puisis novietoja somu tā, lai tā nekādā gadījumā netaptu apdraudēta, teiksim, viņš pats tai neuzsēstos virsū, ja taptu pagrūsts. Olai, iespējams, nekāda skāde nenotiktu, bet Vila pēcpusei gan.

[Elony]

Dzirnavu priekšā nekā interesanta nebija. Atlika tikai doties iekšā dzirnavās pakaļ Bernadetei, tāpēc viņš sagaidīja, kad viņa ieiet un tad sekoja. Viņš nekā negatavojās, neuztraucās arī par to, ka tur varētu būt pārāk tumšs. Sak, gan jau kāds cits par to parūpēsies.

[echo3]

Veino, manīdams, ka biedri (kā ierasts) vispirms lēks bedrē un tikai pēc tam domās, kā tikt ārā, aši iegrūda dzirnavās iekšāgājējiem rokās trauciņus ar dziru, kas ļauj redzēt tumsā. - Raujiet iekšā! Vismaz stenderēs neieskriesiet - šitais ļaus redzēt tumsā.

Dziednieks pats arī izdzēra vienu eliksīru.

[Urdrunir]

Tonijs cieši ieskatījās acīs Veino, kad tas sāka dalīt maģiskos eliksīrus. Tā bija viņa metode novērtēt dāvanas. Bieži viņš lietām, ko viņam dāvināja, pievērsa mazāku uzmanību, kā centieniem noteikt dāvinātāja nodomus. Nē, Tonijs nemēģināja ar neuzticību aizvainot Veino. Vienkārši pieradums bija stiprāks.

Tās ir tikai dzirnavas. Un kauties tur tāpat nebūs ērti. Tomēr no dzēriena viņš atteicās. Balss klusi izskanēja vakarā, jau pāris soļu attālumā izkūstot krēslā. Tā bija viena no spēcīgākajām Tonija maģiskajām spējām. Viņš prata kliegt skaļi un runāt tik klusu, ka dzirdēt nedzirdēja neko, tikai sajust skaņu ar matiņiem uz pakauša. Arī tagad nemanot un pavisam dabīgi Tonija rokās ieslīdēja viņa mandolīna. Pirksti kustējās pāri stīgām, un lūpas viegli dvesa vārdus. Bards netraucējot rāmajam klusumam izdziedāja emocijas par mieru un drosmi.

[echo3]

To, ka bards pudelīti neņēma, dziednieks uztvēra gluži mierīgi - varbūt Tonijam tādu vienkārši nevajag. Veino iebāza eliksīru atpakaļ somā. Viņš puslīdz sagaidīja, ka arī abiem burvjiem "tumsas redzes" dzērienu nevajadzēs.
Izdzēris eliksīru, Veino atkal pievērsās apkārtnei - nu, cik tagad var labi redzēt? Saule jau gandrīz ir norietējusi, un ēnas ir melnas. - Kāpēc jākaujas? Tas pergaments jau nebija aicinājums uz karu.

[Romija]

Bernadete pudelīti paņēma, bet uzreiz vēl neidzēra. Tā iegūla vienā no viņas daudzajām kabatām, kurās pati puselfa orientējās fantastiski ātri un precīzi. Kad liksīrs bija noglabāts, Bērnija devās tieši uz puspavērtajām durvīm un pa tām iekšā. Ārā vēl nebija tik tumšs, lai iekšā būtu pilnīgi necaurredzama tumsa, jo tik vecā celtnē varētu būt padaudz šķirbas, pa kurām gaismai iespīdēt.

[Roviela]

Vils tumsā mirkšķināja acis. Viņš neko prātīgu neredzēja, un eliksīru arī nebija paņēmis. Un, kā parasti! šim burvim eliksīra arī nemaz nebija.
Katram gadījumam viņš nolēma pārliecināties, vai te nav kaut kur kāda maģija, un mazliet pabūrās.
Tumsas redzi varēs uzburt pēc tam.

[Elony]

Tors bija domājis, ka kāds varētu uztaisīt lāpu vai uzburt liesmu, bet var jau arī tā.
Pateicis paldies, viņš vienā rāvienā iztukšoja pudelīti un nometa to zemē.
"Ja vajadzība kauties, tad visas vietas der." viņš komentēja biedru sarunu.
Pēc tam gāja iekšā dzirnavās.

[Sindra]

Dzirnavās patiesībā jau nemaz nebija tik tumšs. Tikai nedaudz acīm aprast ar nelielo krēslu un varētu tīri labi saskatīt, ka nekas tāds vecajā, pussabrukušajā ēkā neatrodas. Vismaz nelikās, ka te kāds būtu nācis un speciāli sēdēja, lai gaidītu biedrus. Bet ja jau eliksīri bija sadzerti, tad varēja visu aplūkot arī uzmanīgāk. Ievērtēt cik liela putekļu kārta gulstās uz vecās koka grīdas, palūkoties, cik lielas šķirbas starp grīdas dēļiem.
Kaut kas maģisks? Nē... Maģiski Vilam mirdzēja tikai viņa paša biedri, nu viņu maģiskās mantas, un protams, soma ar Persiju. Citādāk nekādu maģisku efektu.

Tomēr kamēr biedri grozījās pa dzirnavām, ārpusē atskanēja nedaudz šļūkājoši soļi. Kāds viennozīmīgi nāca uz viņu pusi.
Tāds pusnoplucis vīrs. Varbūt nemaz nebūtu tik stipri gados, cik viņa izskatu vecāku padarīja saķepušie mati un nekoptā bārdele.
Atnācējs grozījās gar dzirnavām, gaidot, kad nu atnāks sastopamie, līdz sadzirdēja čalas no dzirnavu puses.
Tiesa, viņš pats ne uz mirkli negrasījās iet iekšā dzirnavās. Jo tās taču bija apsēstas un nolādētas. Kurš gan nezināja stāstu par dzirnavnieku, kurš savām rokām nožņaudza savu meitu, jo tā grasījās bēgt pie nevēlama precinieka. Pēc tam dzirnavnieks pats sev laupīja dzīvību, jo meitas rēgs neatstājās un vājāja veco vīru katru nakti.
Tā nu tas bija. Stāstīja, ka meitenes gars vēl tagad pa naktīm mocot tos, kas iedrošinās spert kāju vecajās dzirnavās.

"Hei! Tur kāds ir?" plukata nedroši uzsauca cieši vērdamies uz dzirnavu durvīm.
Kaut nu būtu cilvēki! Tāda bija viņa vienīgā vēlme sadzirdot skaņas no nolādētās vietas.
Un tomēr... kas gan tie par cilvēkiem, kas lien iekšā tādā vietā.
"Nāciet ārā, ja jūs tur esat!"

[Romija]

Bernadete divreiz nedomāja. Iekšā nebija nekas interesantāks par to, kas sauca viņus ārā, tāpēc viņa pagriezās un pabāza galvu pa durvīm. "Ha!" viņa noteica. "Mēs laikam jūs gaidam!" Nekādu īpašo piesardzību Bērnija šobrīd neievēroja, jo neizskatījās, ka tuvākajā apkārtnē kāds viņus vērotu.

[echo3]

Veino nemaz nebija devies iekšā dzirnavās - ko tur meklēt? Tā vietā viņš bija paspēris dažus soļus ap dzirnavu stūri - palūkoties, vai gaidītais "pūķu zinātājs" neatrodas ēkas otrā pusē. Tur viņa nebija, toties pēc pavisam īsa brīža kāds sauca pie durvīm. Veino bija pārliecināts, ka balss nepiederēja nevienam no viņa biedriem. Soļojot atpakaļ, dziednieks dzirdēja, kā jaunpienācējam atbild Bērnija. Tad nav vairs ko gaidīt - Veino gluži raitā solī pienāca pie sapinkātā vīra. Kas ir, Telsetā tagad ūdens trūkst, ka tādā izskatā apkārt jāblandās? Eliksīrs tiešām bija labs. - Sveicināts. Ceru, ka tas esat Jūs, ko esam nākuši sastapt.

[Roviela]

Vils "atlipinājās" no sienas, kuru stutēja beidzamās piecas minūtes sargādams Persiju, un pagājās tuvāk. Redzi tumsā viņš uzlzbojis nebija, bet tas nekas - vēl jau nebija arī tik tumšs, ka neko neredzētu.
- Sveicināts! Kas tā bija par dīvainu zīmīti, ko pusdienlaikā saņēmām? Vai tad tagad parunāties ir omulīgāk?
Burvis no tiesas nesaprata, kāpēc naktīs jāblandās apkārt, ja var saldi gulēt kaut vai krogā uz grīdas.

[Elony]

Tors gan nesteidzās laikā no dzirnavām, jo viņš šeit redzēja labi un varbūt tomēr bija kāds spoks. Viņš piesita pie koka, pastaigāja vairāk pa stūriem, sak, varbūt vismaz kāds skelets kur mētājas.
Kad ieradās, kāds svešinieks, visdrīzāk viņu viesis, viņš vēl palika iekšā, lai citi apsveicinās un tamlīdzīgi. Ja šie iekšā nenāks un runās ārā, viņš tad pievienosies.

[Urdrunir]

Tonijs uzsita pa stīgām nedaudz stiprāk. Bailīgiem cilvēkiem parasti palīdzēja redzēt, ka viņu satiktais bariņš nevis vicina ieročus, bet spēlē mūziku. Un tas vīrelis izskatījās sabijies. Tonijs pats arī drošs paliek nedrošs šādā situācijā izskatītos sabijies. Tad tevi bieži uzskatīja par nekaitīgu un nepatikšanu gadījumā varēja sastrādāt kaut ko, ko citi negaidīja.

Censdamies pārāk nesacelt dzirnavu putekļus, lai nesāktu šķaudīt, Tonijs bija palicis netālu no izejas, tādēļ tagad pavisam ātri izlīda ārā. Viņš netuvojās atnācējam, lai to lieki nesatrauktu, un mēģināja ar rāmām kustībām izrādīt, ka negrasās vīrelim neko nodarīt. Labs vakars, ceļiniek!