_Kārdinājums_, [GM][PZP] Spiegu spēles Opcijas

[Ķipītis amonjakā]

Apkopojums:
Paši dalībnieki un tēli.

1) Storyteller — Alans Arklins (Fins) [25] bilde

2) Andromeda — Aleksandra Hjūza [24] bilde

3) bengalaas — Mirjama "Sniega cilvēks" O'Konelija [21] bilde

4) Deonalds Bils — Endija Šteilere [25] bilde

5) washulis — Tempera (Temija) Maika [24] bilde

6) Apaču Tuksneša Rēgs — Kirstens Kerrs [24] 44. bilde

7) Miervaldis Gotiņš — Džons Smits [24] bilde

8) Grēkmeistars — Viliams Dreivens [22] bilde

9) Beppo — Frančeska van der Perena [25] bilde

10) ~SweetIrony~ — Ališa Konelija [22] bilde


SPĒLE

Kā jau es jums visiem prasīju- atrašanās vietu, un darbību- nu jūs varat to sīki un skaidri aprakstīt šeit.
Un vēl atgādinu, jūs nedrīkstat atrasties mājās.

Uz priekšu, un tad turpināšu es! (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/happy.gif)

[Malduguns]

Fins pamodās ap pieciem no rīta. Viņš nebūtu pamodies, ja vien persona, kuras gultā viņš atradās, nebūtu sākusi paniski knosīties. Kaut ko īgni nomurminājis puisis pagriezās uz otriem sāniem un gulšņāja tālāk. Vēl viens traucēklis - paniska purināšana aiz pleca.
-Kas?-Fins pavēra vienu aci un pašķielēja uz meiteni, kuru, šķiet, redzēja pirmo reizi.
-Klau, tev būtu jāiet,,-viņa mazliet nervozi pasmaidīja.-Protams, nakts ar tevi bija brīnišķīga, bet šodien ciemos ierodas mana māte un es nedomāju, ka viņa priecātos par ko šādu. Nepārproti, lūdzu,-meitene nervozi pasmaidīja.
-Kurš normāls cilvēks brauc ciemos rīta agrumā?-Fins nopurpināja un sameklēja savas lupatas. Uzvilcis mugurā noplēstos melnos džinsus, aizpogājis melno kreklu un aizsējis kerzas, puisis uzmeta sev paviršu skatu spogulī - mati bija nežēlīgi izspūruši un zem acīm varēja jaust tumšus lokus, tas no negulēšanas. Paņēmis ģitāras somu, Fins to uzkarināja plecos.
-Pēc divām dienām turpat?-meitene jautāja, izvadot viņu ārā pa durvīm.
-Nedomāju gan,-Fins atrūca un teju vai nolidoja lejā pa kāpnēm.
Nakts ar tevi bija brīnišķīga, puisis prātā izķēmoja meitenes pārlieku smalko balstiņu. Viņš nekad nepalika ar vienu meiteni kopā ilgāk par vienu nakti. Tā bija vieglāk visiem, jo īpaši viņam. Uzlicis ģitāras somu ērtāk uz pleciem un sabāzis rokas kabatās, Fins nesteidzīgi devās uz mājām pa vientuļi kluso ielu. Sētnieki vēl nebija sākuši rosīties, sabiedriskais transports vēl negāja un Fins izbaudīja pilsētas klusumu. Drīz vajadzēja lekt saulei, tās stariem piepildīt šīs klusās ielas, bet ap to laiku Fins jau cerēja būt savā pagraba ūķī un saldi gulēt. Līdz nākamajai naktij.

[washulis]

Ņujorkas centrālparks. Pāris soļi nostāk no ierastās lielpilsētas gūzmas un trokņiem. Lai gan simtās takšu un citu braucamrīku signāltaures nespēsi izbēgt nekad. Vismaz ne Ņujorkā.

Bija rīts. Nevarētu teikt, ka īpaši agrs. Mātes pastaigājās ar bērniem ratiņos, citi veda savas atvases uz spēļu laukumiem, vai vienkārši pastaigā cauri tam. Skolēni devās pa īsāko ceļu cauri koku labirintiem, lai nokļūtu skolās. Netrūka arī smalki tērptu ļaužu ar diplomātiem rokās. Kāds bomzis vientuļi gulēja uz parka soliņa.

Rīts parkā, ideāla vieta, kur paspiegot pēc kādām zvaigznēm, kas bijušas pārāk aizņemtas, lai neuzliktu meikapu un citus dranķus. Temija, jeb Tempera nodomāja, gausi šļūkajot pa bruģētajiem celiņiem, turot savu spoguļlēcas fotoparātu rokās un blenžot uz bomzi, kamēr nebija atradusi ko labāku vērot.

Viņa ar interesi pētīja arī citus cilvēkus. Nebija jēga lēkt krūmos un tā censties kādu peiķert. Parasti tieši nesteidzīga gaita nepievērsa lielu uzmanību un varēja noķert kādus jaukus kadrus.

Vieglie apavi teju nebija redzami zem platajām biksēm. pašadītais džemperis teju nosedza pusi bikšu. Galvā vienkārša cepurīte. melnādainā sieviete izbaudīja rītu parkā. Kamēr nebija jādodas uz žurnālu un avīžu redakcijām, aprunājot citu bilžu sērijas.

[Ķipītis amonjakā]

FINS:


Agrs Rīts. Ielas bija pavisam tukšas un apkārt valdīja klusums, kas bija tik neraksturīgi Ņujorkai. Bija vēl nedaudz krēsla, bet ar katru mirkli palika arvien gaišāks un gaišāks. Gaiss arī bija svaigs, tik svaigs, kā nekā mašīnas vēl nebija paspējušas piepukot ielas.
Džeiks bilde stāvēja uz ielas stūra un smēķēja dārgas cigaretes un gaidīja savu upuri. Ik pa brīdim palūkojās pulkstenī, un tad nožāvājās. Viņš nebija pieradis tik agri celties, un pie sevis lādējās, ka tā arī būs pirmā un pēdējā reize, kad kaut ko tādu darīs, kā piecos no rīta plandīties apkārt.
Un te nu, pāri ielai, gāja viņa melnais tipiņš, kuru viņš arī gaidīja. Puisis šķērsoja ielu un nu lēnām gāja nopakaļ Finam.
Nometis cigareti, piekārtojis jakas malu, Džeiks iesaucās- Hey, Alan, man liekas mums vajadzētu parunāt! Viņš to teica visai vēsi, bet piesardzīgi, lai puisis nepārprot un nedomā sākt neadekvāti uzvesties.


WASHULIS

Bils bilde sēdēja uz soliņa un vēroja Temiju. Skaista sieviete viņš prātoja. Tikai kādēļ cilvēki kļuva par paparaci viņš tā arī nevarēja saprast. Bet ne jau tas tagad bija svarīgs, svarīgi bija sagaidīt vislabāko brīdi, kad uzsākt sarunu ar Temiju.
Bils bija ģērbies uzvalkā, atbilstoši viņa darba prasībām. Šoreiz darba pienākumos ietilpa arī izsekot meiteni, lai gan kaut kas tāds gadās visai bieži.
Viņš enerģētiski piecēlās kājās un devās uz sievietes pusi. Lēnām, lēnām tuvojās, līdz viņi bija viens otram pavisam tuvu.
Bils uzlūkoja viņas acis un veltīja ļoti maigu un patīkamu smaidu, un tad viņš apstājās iepretim viņai - varbūt nobildēsiet arī mani? Viņš koķetīgi, nedaudz smejoties izteica.

Šo rakstu rediģēja Ķipītis amonjakā: 31.03.2009 16:52

[Andromeda]

17:30
Kārtējā garlaicīgā un garā darba diena.Viņa pie sevis nošķendējās, iemetot somā savu mobilo telefonu, atslēgas un devās laukā no savas pašreizējās darba vietas, mūzikas CD veikala, lai paceļam uz mājām ieskrietu kafejnīciņā uz tās pašas ielas. Ņujorka, šī trokšņainā un pārblīvētā pasaules vieta, kurā jebkurš var justies kā adata siena kaudzē. Aleksas skatiens klīda apkārt uz garām ejošajiem cilvēkiem. Katram savas darīšanas, kāds norūpējies, kāds smaidīgs, kāds dusmīgs un noskaities uz visu pasauli. Bagātie, veikalnieki, parastie cilvēki, ielu mākslinieki, prostetūtas, nabagi, jauni, veci, tievi gari, balti, melni.
Kafejnīciņa atradās tikai kādu desmit minūšu attālumā no viņas darba vietas. Kafija šeit bija ciešama. Šajā vietā Aleksa mēdza iegriezties visai bieži, īpaši pēc tādām darba dienām, kā šī. Viņa apsēdās savā parastajā vietā pie loga, lai, mierīgi dzerot kafiju, varētu novērot cilvēkus uz ielas.
Vēl dažas minūtes un oficiants Aleksai priekšā nolika kafijas tasi. Melna, bez cukura. Viņas pasūtījumu viņš jau zināja no galvas.
Aizdegts cigārs.

[washulis]

Tempera sadzirdēja aiz sevis sekojošus soļus, līdz arī ieraudzīja uzvalkā tērptu vīrieti. Viņa neviļus pasmaidīja, lai arī tas bija pilnīgs svešinieks. Tā pat puse man pazīstamo, beigās tomēr ir svešinieki. Viņa nodomāja.

Vīrieša koķetais tonis Temiju uzjautrināja, bet viņa nebūt nedomāja vīrieti atraidīt. Viņa klātbūtne darīja viņu ziņkārīgu. Ja vien es varētu zināt, kā sauc personu, ko fotografēšu. Tad vēl varētu pakaulēties. viņa smaidot atbildēja, vēl jo projām turot fotoaparātu rokās, pavērstu pret vīrieti.

Nedz jā, nedz nē. Laba atbilde ar nepazīstamiem indivīdiem, lai arī Temija zināja, ka ziņkāre par šo cilvēku ņems virsroku.

[Malduguns]

Fins īpaši nepievērsa uzmanību tukšajām ielām, viņš vienīgi tīksmi elpoja. Gaiss nedaudz atgādināja par mājām, tāpēc puisis pievēra acis un ik pa brīdim gāja neskatīdamies apkārt. Tomēr nebija iespējams neievērot agro sekotāju, kurš zināja arī viņa vārdu. Fins neapšaubīja to, ka kādreiz šo personu bija saticis kādā pasākumā vai vienkārši dzerstiņā, kur skatiens ir apmiglots. Tā nebūtu pirmā reize, kad viņu uz ielas uzrunā nepazīstami cilvēki, kuri izrādās iepriekš satikti.
Apstājies, lai pagaidītu nācēju, Fins viņu pie viena nopētīja. Aziātiska tipa, nedaudz bandiska paskata. Kas būs, būs.
-Ko vēlējies?-Fins vaicāja, kad nācējs bija tuvāk.

[Ķipītis amonjakā]

ANDROMEDA

Deivs sēdēja kafejnīcā pie bāra letes jau kādas divdesmit minūtes un dzēra alu. Viņš bija ģērbies parastā melnā žaketē un zem tās melns, nedaudz atpogāts krekls. Vīrietis visai pievilcīgi izskatījās šajā apģērbā. Blondie mati bija nedaudz paspūruši, bet kopumā izskatījās labi.
Kafejnīcas atmosfēra bija patīkama, mājīga. Tumši bordo krāsotās sienas radīja ne tik uzkrītošu skatu, un sarunas šeit varēja ritēt netraucēti. Arī oficianti bija visai viesmīlīgi, un tomēr šādas vietiņas nebija viņa iemīļotākās.
Un drīz vien pa druvīm ienāca Aleksa. Aleksandra Hjūza, lieliski. Viņš papriecājās iekšēji.
Deivs uzlūkoja viesmīli, padeva viņam piecus dolārus par alus pudeli, atlikumu nevajag, un piecēlās, lai taisnā ceļā dotos pie pēdējā apmeklētāja.
Pienācis klāt galdiņam viņš visai pieklājīgi iesāka Labdien, drīkstu piesēst? Viņš uzlūkoja sievieti.

STORYTELLER

Džeiks pasmaidīja un pavērās apkārt
- Džeiks. Viņa sejas izteiksme palika nopietnāka. Visticamāk tu mani nepazīsti, un nemaz nevajadzētu, tomēr ir lietas par kuram mums vajadzētu parunāt. Vīrietis palūkojās apkārt tā teikt drošībai, it kā aizmirsis, ka ir pieci no rīta un neviens viņus netraucē. Man ir tev piedāvājums, kuru tu vari atraidīt vai arī pieņemt. Ir interese klausīies tālāk?

WASHULIS

Ak, jā! Piedošanu. Bils, Bils Metjūzs
Atkal tas šarmantais skatiens. Tātad, jums patīk fotogrāfēt? Bils palūkojās apkārt. Šobrīd ne visai daudz cilvēku viņiem bija apkārt.



Šo rakstu rediģēja Ķipītis amonjakā: 31.03.2009 17:16

[Beppo]

Pēc Frančeskas varētu noregulēt pulksteni — precīzi pusdesmitos garā violetā nedaudz plandošā tunikā un pelēkās biksēs tērptā sieviete vēra tuvējās kafejnīcas un apsēdās pie ierastā galdiņa. Pasūtīt viņa neko nepasūtīja, oficiante jau pati viņai nesa kruasānu un kapučīno ar baltu putukrējuma cepurīti.

Ar smaidu un galvas mājienu pateikusies, Frančeska attina pa ceļam nopirkto avīzi un sāka lasīt.

[Grēkmeistars]

Viliams pamodās sev neraksturīgā laikā, tas ir, pašā rīta agrumā, jo zvanīja modinātājs. Vieta gan bija viņam raksturīga. Drauga dzīvoklis gandrīz pašā Ņujorkas centrā. Viņš atskārta, ka ir gulējis ar visām drēbēm un spilvena vietā izmantojis kaut kādas nepazīstamas meitenes krūtis. Pārējie grupas biedri vēl saldi šņāca, dvakoja pēc alkohola un ūdens pīpes tabakas ar zemeņu garšu.
"Pretīgi, bet, ko nu padarīsi..." viņš norūca un tad nožāvājās.

Viliams izlēma pie spoguļa nerādīties, bet dušā gan viņš iegāja, lai pēc tam atkal uzvilktu ar alu aplieto kreklu un melnās, šaurās džinsbikses. Neizsusinājis matus, viņš ieskatījās pulkstenī, tad ātri uzvilka savas tirkīzkrāsas kedas, apsēja jocīgo šalli, uzvilka ar apdrukām un uzšuvumiem rotāto leģendāro žaketi un sev raksturīgo mūžīgo platmali.
Viņš atkal skatījās pulkstenī, tad zibenīgi uzmeta virsū lences somu, ko viņa māte reiz mēdza saukt par no atkritumiem izvilkto brīnumu, pārkāra pār plecu drauga akustisko ģitāru un laukā bija.

Nepaspējis iziet laukā, viņš atgriezās pie guļošajiem. Pieliecies pie Dāvida auss, viņš nočukstēja: "Es vakar sacīju, ka pamodīšos laikā, tu neticēji, nu re, derības ir zaudētas. Izmaksāsi man aliņu visu mūžu." Tad Viliams noskūpstāja Dāvidu uz vaiga un lasījās ārā.

______________

Viliams atrodas Ņujorkas centrālajā daļā. Viņam ir sarunāts satikties ar kādu jaunu meiteni, kas vēlas dziedāt Viliama grupā, jo vecā soliste vairs neatrod tam laiku un vēlmi.
Viliams gaidīja jau laiciņu un tūlīt pat viņai it kā būtu jānāk. Nu, kur var tik agri sarunāt tikšanos? Viņš atkal nožāvājās. Viliams sēdēja uz strūklakas malas, iespiedis ģitāru starp kājām. Laiciņu padīdījies, viņš aizsmēķēja (parastu cigareti) un atrotīja matus, lai tie neaizdegas.
"Kamōn, tu taču esi pie strūklakas. Vari degt, ja gribi," viņš nomurmināja pats savam priekam, tad sāka bungot ar pirkstiem pa ģitāras korpusu.

Šo rakstu rediģēja Grēkmeistars: 31.03.2009 17:18

[Malduguns]

Fins mierīgi uzlūkoja atnācēju.
-Tas atkarīgs no tā, ko tu man vēlies piedāvāt un kas tās ir par lietām,-Fins mierpilni sacīja, lūkodamies uz maķenīt piesardzīgo Džeiku. Fins gan nejutās īpaši labā kondīcijā priekš nopietnām sarunām, tomēr uz visu varēja saņemties.

[Andromeda]

Aleksa jau bija paspējusi iegrimt domās, tāpēc jaušami iztrūkās, kad viņu uzrunāja vīrietis ar blondajiem matiem.
Viņas dzintarainās acis ieurbās vīrieša sejā. Viņa nokratīja pelnus no cigāra pelnu traukā, kas atradās uz galda.
Ok, nu viņš neizskatās pēc tāda, kas varētu kost. Viņa aizdomīgi nopētīja vīrieša apģērbu un matus. Tad pamāja uz brīvā krēsla pusi. Labdien. Viņa klusu atbildēja un pievērsās kafijas tasei.

[Ķipītis amonjakā]

Grēkmeistars

Ketrīna bilde izkāpa no melnas mašīnas. Šoferis viņu bija aizvedis līdz lielajam laukumam Ņujorkas centrālajā daļā.
Cilvēku šeit bija daudz, gan tūristi, gan pilsētas iedzīvotāji. Visi steidzās šurpu turpu, tā bija liela masa, un neviens ne ar ko neatšķīrās. Pelēka Ņujrokas daļa.
Taču pati sieviete izcēlās gan. Ar savu augumu ar stāju, ar lēno gaitu, ar drēbēm, ar visu. Viņa bija ģērbusies zeltīti melnā Pradas kostīmā, elegantās kurpēs, mati bija saņemti copē. Nekas apkārt notiekošais viņu neinteresēja, tikai mērķis, mērķis, kas atradās nedaudz tālāk uz priekšu, sēdēdams pie strūklakas. Un Ketrīna lēnām, graciozi virzijās uz viņa pusi.
No strūklakas nāca smalkas ūdens pilītes, no kā viņai uzmetās zosāda.
Sieviete apsēdās cieši blakus Viliamam. Nespēlēsim spēlītes, viņa nepalūkojās uz viņu, tikai skatījās taisni, es zinu, kas tu esi. Un tikai tagad Ketrīna dziļi ieskatījās puiša acīs. Tas varbūt bija nedaudz ērmīgi, bet tāda nu bija viņas daba.


ooc: pārējiem tēliem atbildēšu vēlāk.

[washulis]

Tempera, vai vienkārši Temija Maika. Viņa smaidot teica.

Tika pieminēta fotografēšana. Ja jau ir fotoaparāts rokās, tad nez vai tāpēc, ka nepatīk fotografēt. Jā. Notiesas tā ir. Viņa vienkārši noteica. Jāsaka, ar to arī pelnu iztiku. Bet vai drīgst jautāt, viņa tomēr pacēla fotoaparātu, pieliekot to pie acs, un drīz digitālajā ekrānā parādījās labi apgaismota Bila seja, ar ko nodarbojaties pats? viņa interesējās.

Nebija jau tā, ka neviens viņu uz ielas nekad neuzrunāja, bet tomēr sarunas no rīta viņa nebija gaidījusi. Viņa lūkojās uz Bilu, reizē vērojot arī apkārtni. Ja nu gadās pieķert kādu Vainhausu vai vēl sazin ko pieķert te brāžamies no rīta? Tas vismaz varētu iepelnīt nedaudz naudiņas, lai sapirktu jaunus dzijas diegus. Viņa iepriecināti nodomāja. Kā arī, kas jūs atvedis uz šo parku. Vienkārši brīvs laiks pirms darba vai citi nolūki? Viņa turpināja uzrunāt Bilu.

[Grēkmeistars]

Viliams sievieti tā īsti pamanīja tikai tad, kad tā bija piesēdusies blakus. Viņam iestājās kaut kas līdzīgs rokmūziķa šokam. Jaunā soliste nebūt neizskatījās pēc tādas, kas kratīs matus uz skatuves un ķērks "rape me before I die!". Viņa bija... Viliamam trūka domu, lai aprakstītu topošo solisti - viņa izskatījās pēc tādas, kas normālā gadījumā turētos no Viliama pa gabalu. Spīdīgi mirdzoša, tīra, sievišķīga un nopietna.

"Protams, tu zini, kas es esmu," viņš beidzot izdvesa un novērsa acis no viņas ciešā skatiena. "Bet es esmu pārsteigts kā pats nelabais, kad dievs šo izspēra no paradīzes," viņš ievilka dūmu un tad iemeta cigareti strūklakā. No vienas puses viņam gribējās tagad aiziet un tad draugiem pateikt, cik jocīgs bija šis gadījums, no otras puses derētu tā kā nespriest pēc cepures vien, bet viņu taču NEVAR rādīt grupai. Varbūt tas ir kāds darba kostīms. Viliams nokrekšķinājās.
"Nu ja... Esi nu atnākusi. Man ir ģitāra. Parādīsi, ko māki. Let's go?" smīniņš no Viliama puses.

[Miervaldis Gotiņ...]

Skvotā valdošā kņada kārtējo reizi bija pamatīgi sakritusi uz nerva, tāpēc Džons tā paagrāk bija no turienes aiztinies prom bezmērķīgi paklīst pa pilsētu. Šobrīd, piemeties parkā uz nomaļāka soliņa, viņš drupināja baltmaizi pīlēm, kuras to badīgi rija. Džons jau bija paēdis, tāpēc viņš nevērīgi žļembāja košļeni un smaidīdams vēroja, kā pīles kampj baltmaizes drupačas.

[Ķipītis amonjakā]

GRĒKMEISTARS

Sieviete atkal bija novērsusies un skatījās tieši uz priekšu, kā to bija darījusi pirms brīža. Taču diezgan izbrīnīta, izsista no sliedēm, viņa kļuva, kad jauneklis, lūdza parādīt, ko viņa māk. Tas bija, kā asprātīgs joks, tikai viņa nesaprata vai tas arī tā "smieklīgi" ir jāsaprot, vai arī tas bija domāts pavisam nopietni.
Ketrīna palūkojās uz peldošo cigareti, kas tik nesmuki izskatījās strūklakā. Nu viņai bija radies iespaids par jauno kultūru, lai gan pati nebija nemaz tik veca, tikai pie 30 gadiem, tomēr jutās daudz nobriedušāka.
Tad atkal pievērsusies pie Viliama ar savu caururbjošo skatienu viņa turpināja- Tev šķiet es esmu atnākusi spēlēties ar tavu instrumentu? Viņa kvēlinošām acīm palūkojās vēl dziļāk puiša dvēselē, pieliekusies klāt pavisam tuvu, ka varēja pat sajust viens otra elpu.
Tad atkal ieņēmusi savu pozīciju sieviete turpināja lūkoties uz viņu. Nu jau mierīgāk.

Storryteller

Tas, ko tu dzirdēsi uz turpmāko laiku paliks pie tevis. Es vēlos, nu precīzāk ne es, bet kāds cits, augstākstavoša persona, vēlas tevi, viņš uzskata, ka tu es vajadzīgs, Džeiks kārtīgi nopētija Finu, lai gan es tiešām nezinu kādēļ.Puisis ar nelielu izsmieklu iesmējās. Iespējams viņš vienkārši man nav izbaudis pietiekami daudz informācijas. Un tas viņš, arī šobrīd paliks viņš. Es esmu Džeiks Elans, un mans darbs ir tevi informēt par šādām tādām lietiņām.
Redzi, ir kāda korporācija, kas vēlas tavu palīdzību, vai tu vēlies klausīties tālāk? Viņš izturējās diezgan vēsi, ar nelielu smaidu uz lūpām.


Andromeda

Piemīlīgais un visai pieklājīgais vīrietis kļuva nedaudz nopietnāks. Taču tik un tā izskatījās pēc labvēļa. Vai es drīkstētu uzzināt jūsu vārdu?
Viņš skanīgi ierunājās. Deivs. Pie viņu galdiņa pienāca klāt viesmīlis, un vēlējās uzzināt pasūtījumu. Deivs uzlūkoja viņu, nedaudz apdomājās Cappuccino. Un pievērsās atkal Aleksai.


Washulis

Viņš joprojām smaidīgi lūkojās uz viņu, radīdams patīkamu noskau visapkārt. Arī laiciņam nebija nekādas vainas, bija pat patīkami uzturēties ārā, baudīt gaismu. Lai gan es tāpat jūs zinu. Tātad nekas nav mainījies, nodarbojieties ar papparaci lietām? Izsekojat zvaigznes, uzņemat skandalozas bildes! Drīkstu jautāt, kādēļ tas jums patīk? Runas kļuva mīklainākas, varbūt ne ļoti, bet..
Bilam pie rokām nebija nekas, tikai bikšu kabatā atradās maks. Par manu nodarbošanos? Tas ir valsts mēra noslēpums. Viņš noķiķināja. Nē, ja nopietni, tas ir noslēpums, bet ja vēlaties, es jums to varu atklāt, bet ne tagad, nedaudz vēlāk. Viņs kļuva nedaudz nopietnāks, bet tas netraucēja. Varbūt varam piesēst? Viņš ar roku pamāja uz tuvākā soliņa pusi.


Beppo

Frančeska mierīgi sēdēja pie sava galdiņa, līdz kāda sieviete, jauna paskata, apsēdās pretī un tikai pēc tam noteica, Es te apsēdīšos, nav iebildumu? Burvīgi! Viņa bija nopietna, nosvērta un zināja, ko dara. bilde
Viņa bija ģērbusies gaišās kostīm biksēs, kas lieliski izcēla viņas gurnus un perfekti slaido vidukli, un rūtaina blūzīte. Mati melni, lūpas pilnīgas un acis, acis viņai bija vienkārši daile. Ļoti simpātiska sieviete kopumā.
Uzlūkojusi tuvāko oficianti, viņa skaļi iesaucās- Kruasānu ar zemenēm un svaigi spiestu apelsīnu sulu.


Miervaldis Gotiņš

Sekodams Džonam uz pa pēdām uz parku, Maikls bilde bija apstājies kādu gabaliņu atpakaļ. Tagad, kad novērotais vīrietis bija apsēdies un vienaldzīgi baroja rijīgās pīles, Maikls nolēma doties pie viņa. Viņš aplūkoja, kā Džons bija ģērbies, viņa sejas vaibstus un kustības, nemaz nevarētu pateikt, ka dienēja. Be nu tā tas ir. Maikls klusītēm apsēdās blakus pīļu barotājam, un nolūkojās putnos. Maikls.

Šo rakstu rediģēja Ķipītis amonjakā: 31.03.2009 22:10

[Beppo]

Frančeska pārsteigta pacēla acis no avīzes. Kafejnīcā bija ne viens vien brīvs galdiņš ,kādēļ šai sievietei ievajadzējies tieši viņējo? Mīļā miera labad viņa varbūt pat nebūtu iebildusi pret šādu uzmākšanos, taču bezkaunīgā izrīcība pasūtot brokastis viņai pamatīgi aizdeva dusmas.
— Atvainojiet, šeit ir aizņemts, — Frančeska salti noteica, — jūs varat apsēsties lūk, tur pie tā galdiņa, tur jūs nevienam netraucēsiet.

Šo rakstu rediģēja Beppo: 31.03.2009 22:11

[bengalaas]

Mirjama uz brīdi iedomājās, ka lido, bet jau tūlīt asfalts smagi triecās pret viņas zolēm, un kā izšauta bulta viņa traucās tālāk, pār bedrēm, ap kanalizācijas meistaru izliktajiem satiksmes konusiem un STOP zīmēm, ap simtreiz degušām miskastēm un aizmirstiem auto vrakiem.

Bronksā krēsloja. Vēl bija pietiekami gaišs, lai redzētu ceļu, bet jau gana tumšs, lai šķērsielas būtu tukšas un šķietami pamestas - tik, lai Mirjamai katrreiz mazliet iedrebētos sirds, ap stūri gandrīz uzskrienot kādam iedzērušu reperu bariņam vai tramīgam ķīnietim.

Aklā iela, līdz galam, ieskrējienā uzlidot žogam, iekrampēties un uzrāpties, nobalansēt, tālāk uz balkona, pievilkties ugunsdzēsēju kāpnēm un uzrāpties, un tad tik uz augšu, augšu, augšu, līdz sirds kāpj pa muti ārā. Palēkusies no pēdējā kāpņu laukuma margām un pievilkusies, meitene beidzot izlīda uz plakanā jumta un aplaida apkārt skatienu.

Pār Ņujorku rietēja saule, debesis un tālumā vīdošās Manhetenas augstceltnes krāsodama zeltainā un rozā krāsā. No šejienes miljonu pilsēta izskatījās pavisam citādi nekā no lejas, te rotaļājās vējš, svilpodams ap ventilācijas izvadiem un grabinādams laika gaitā izļodzījušās drošības margas, un satiksmes duna no galvenajām ielām šurp atplūda klusināta kā fona troksnis.

Viss viņas augums no piepūles patīkami pulsēja, visas stulbās domas no prāta bija izmēztas. Tāpēc viņai patika parkūrs, tāpēc viņa skrēja līdz spēku izsīkumam - lai tad naktī gulētu kā nosista. Līdz nākamajai stulbajai dienai.

Mirjama blenza rietošajā saulē, kamēr atelsās, tad principiāli pagrieza tai muguru un apsēdās jumta vidū uz sasilušā ruberoīda, lai uztītu sev cigareti.

[Eņģeļu gūstekne]

Pulkstenis sita jau sesto stundu, rīts bija pavēss, dūmakains tomēr jauks. Leia ar starojošu smaidu uz lūpām vēroja nesen kā uzlekušo sauli, visi četri suņi skrēja kur nu kurais, gan abi toiterjeri, gan mazulīši dobermaņi. O jā, neskatoties uz to, ka uz neilgu laiku meitene viesojās Ņujorkā, atpūtās no skolas, darba, mājām, nogurdinošās ikdienas, viņa līdzi bija paņēmusi suņus. Par spīti mātes karstajiem iebildumiem un vēlmi dzīvniekus pieskatīt, Leia ņēma līdzi visus, Grāfu, Grāciju, Atlantu un Kariatīdi. Arī visas klades, piezīmju grāmatiņas, viss bija sapakots līdzi.Patiesībā lidostā meitenei nācās piemaksāt prāvu summiņu, lai viņu ielaistu lidmašīnā, jo mantu svars pārsniedza vismaz sešas reizes, turklāt līdzi bija četri dzīvnieki.
Atgriežoties pie pastaigas, Leia bija izskatījusi simtiem Ņujorkas kartes, lai tikai izdomātu kurā vietā vest suņus, lai tiem būtu jaukāka un interesantāka atmosfēra, beigu beigās viņa bija nolēmusi par labu kādam lielam suņu apmācībai paredzētam parkam, kurā sešos no rīta vēl nebija nevienas dzīvas dvēseles, tikai suņu bariņš, krāšņi tērpta meitene un viegls vējiņš.
Grāf, Kariatīde!
Viņa iesaucās virpuļojot starp kokiem.
Grācija un Atlant!
Visi suņi atsaucās, mīlestības pilniem skatieniem lūkojoties uz meiteni, savu saimnieci. Bet Leia tikai dzirkstoši iesmējās. Kājas bija tērptas koši zaļās zeķubiksēs un tik pat izteiksmīgi dzeltenos gumijas zābakos, oranžie svārciņi un zai punktotais krekliņš padarīja meitenes siluetu vēl saulaināku un pavasarīgāku, bet lielākais akcents bija uz meikapu, koši zaļās ēnas un dzeltenās pielīmētās skropstas, kā arī dzeltenām akrila narcisēm rotātie nagi tā vien kliedza, dzīve ir jaukākā lieta pasaulē.

[washulis]

Ak tad ir kaut ko par mani dzirdējis? Skaidrs. Viņa pie sevis secināja. Jums taisnība. Visas uzskaitītās lietas un vēl pa drusciņai vairāk...

Pie jautājuma, kāpēc viņai tas patīk, viņa brīdi samulsa. Kāpēc viņš sāk interesēties par tādām personiskām lietām? Nu, varbūt ne tik personiskām, bet tomēr. Nelikās, ka Bils kaut ko viņas pateikto sāks lietot pret viņu, tāpēc viņa tomēr atklāti teica.

Viegls dzīvesveids, nauda nāk vieglā veidā, apvienojot man mīļu hobiju, kas ir fotografēšana. Sanāk būt lietas kursā, zināt, kas notiek apkārt un ar cilvēkiem. patīk pavērot, kādas šīs zvaigznes ir reālajā dzīvē, ikdienā. Iespēja iekļūt slēgtos pasākumos un VIP zonās, kas liek katram sajusties vairāk vai mazāk īpašam. Kā arī laba iespēja iepazīties ar jauniem cilvēkiem un nemocīties aiz ziņkāres par to, vai avīzēs viss rakstītais vairāk vai mazāk it meli. Kā arī citas labas lietas un, arīdzan, noderīgas Lai arī Tempera nekad nebija apsvērusi visus faktus, kāpēc viņai patika šis darbs, viņa tomēr spēja tos visus izlikt uz rokas acu mirklī.

Viņa nodarbošanās, valsts mēra noslēpums? Temija nekaunējās noslēpt manāmu neuzticību savā sejā. Viņa ar aizdomu pilnu skatienu nopētīja Bilu. Brīdi bija vēlme pasūtīt jaunsatikto cilvēku, bet nolāpītā ziņkāre neļāva viņai doties prom.

Ak, tad izstāstīsiet vēlāk? Tas jau sāk izklausīties aizdomīgi. Kāpēc lai es ar viņu gribētu satikties vēlāk? Atbilde tā pati: Tu mocīsies aiz ziņkāres visu savu atlikušo mūžu.

Labi. Viņa īsi noteica, nosēžoties uz soliņa, nojaušot, ka iespējams ir uzskrējusi virsū kaut kam lielam. Vai arī tas bija uzrunājis viņu. Kāpēc gan lai kāds svešinieks mani uzrunātu uz ielas, solot kaut ko pastāstīt? Tas ir visnotaļ daudzsološi...

Šo rakstu rediģēja washulis: 31.03.2009 22:24

[~SweetIrony~]

Ališai šis bija kārtējais briesmīgais rīts, vispār viņa rītus ienīda, no sākuma pamošanās pēdējā brīdī, lai paspētu uz darbu, neķemmētiem matiem (it kā tos vispār kādreiz būtu iespējams izķemmēt) un aizpampušām acīm meitene pēdējā brīdī izbrāzās no dzīvokļa, tad protams, izrādījās, ka nav kabatā nav atslēgu, nācās visādi citādi izlīdzēties.

Pēc tam Ališa nokavēja darbu par aptuveni pusstundu lielo sastrēgumu dēļ, un šobrīd viņa sēdēdama uz motorollera, kas bija kurjera galvenais pārvietošanās līdzeklis, jau otro reizi šorīt stāvēja sastrēgumā Ņujorkas centrā, atlika vien sulīgi pie sevis nolamāties, jo cerības nogādāt sūtījumu laikā ar katru brīdi arvien samazinājās.

Oranžās krāsas taksometrs, kas atradās priekšā, bija nobloķējis ceļu tā, kā Ališa nevarēja pabraukt garām, meitene neizturēja un aizkaitināti iesaucās - Hei tu, aizvāc savu grabažu, daži te cenšas braukt! Kad neapķērīgais šoferis beidzot atbrīvoja ceļu, meitene veikli aizlīkumoja starp stāvošajiem auto, sūtījumu izdevās piegādāt pēdējā brīdī.

Šis rīts bija briesmīgs, Ališa vēl nebija izdzērusi ierasto rīta kafiju, un viss ķermenis burtiski brēca pēc kofeīna, nolēmusi vēl nedaudz vairāk pakaitināt šefu, Ališa piestāja pie kādas āra kafejnīcas, atstāja motorolleru un devās pēc apsolītās kafijas.

Ja kāds būtu mēģinājis ar motorolleru aizbraukt vai arī nozāgt kādu sūtījumu, viņi konstatētu, ka braucamrīks ir meistarīgi pieslēgts pie režģiem, un arī somu nav iespējams tik viegli atvērt.

[Malduguns]

Bija skaidrs, ka ārprātīgi pievilcīgās ārienes dēļ jau nu Fins nebija izraudzīts, šorīt viņš bija nevīžības kalngals, lai gan glītie vaibsti palika tie paši.
-Korporācija, aha. Un tālāk?-viņš vaicāja, ar savu scenārista un piedzīvojumu meklētāja būtību cenšoties nomākt miegaino būtni sevī.

[Grēkmeistars]

Kad sievietes seja pietuvojās Viliamam tik nepieklājīgi tuvu, smīniņš izdzisa un viņš nodomāja, ka šī grasās viņu skūpstīt, bet viņa tikai skatījās. Bet ne tā, kā lūkojas parastie ar parastajām acīm. Viliams pat iedomājās, ka sieviete par viņu zina vairāk nekā nepazīstamai jaunsatiktajai būtu jāzina. Viņš noskurinājās un ieurbās ar acīm savās kedās, lai savaldītos, jo, kā nekā, tas, ko viņš iedomājas, ir tikai iedoma vien, vai ne? Varbūt pajautāt, ko viņa par mani zina? Viliams sajutās tā, it kā viņu atkal būtu piemeklējusi vajāšanas mānija. Viliams paskatījās uz viņas pusi, viņa vēl joprojām nebija nolaidusi skatienu, bet neurbās vairs tik cieši. Varbūt es izskatos ļaunāk nekā biju domājis?

Viliams attapās, ka viņam nav ko sacīt. Tā skatīšanās tak izsit no vietas. Pietam Viliams bija neizgulējies.
"Ko tu jautāji? Ak, jā... tu neatnāci tāpēc? Tad jau es tevi negaidīju un varbūt tu mani nemeklēji. Visticamāk, ka tā. Sajaucām abi." Viliams pēkšņi atkal sajuta savu ierasto bezrūpību, kā tad, kad kaut kam dīvainam atrod loģisku pamatojumu. Viņam nepatika pārpratumi. Viņš no žaketes kabatas izvilka vēl vienu cigareti un šķiltavas. Sievietei Viliams nepiedāvāja, likās pašsaprotami, ka viņa nesmēķē.
"Es smēķējot nepūšu virsū dūmus," viņš piemetināja.

[Īvs]

Dzīvoklis, kas pildījās arvien vairāk vienkāršām, bet izteikti ģeometriskām mantām, domātām uzlabotam mitekļa koptēlam, bija tukšs, un tā saimniekam, kas izgulējis garu bezsapņu miegu, bija brīvdiena. Trauku kaudze, netīrā veļa, novalkātu, cauru zeķīšu un aizmirsta apģērba klājums virs zemes - tas viss piederējās pie personīgās kārtības, bet šī kārtība pārklājās nebeidzamiem, nenokasāmiem slāņiem, kas braši pildīja mājotnes dienišķās maizes lomu.
Brīvdiena allaž iesākās ar otru elpu. Kirstens smagiem soļiem devās uz parku pa sen zināmiem, padevīgiem ceļiem. Viņš vienmēr domāja, ka, ja tam būtu suns, viņi ietu tos pašus ceļus. Viņš ļautu tam izskrieties, jo lielam, īsspalvainam un pelēkam sunim vajag daudz aktivitātes.
Rimts, lēnīgs vējš, dziļa elpa un harmonija. Viņš apsēdīsies uz parka soliņa, neierasti un brīvdienīgi lēni izvilks cigarešu paciņu, izvilks vienu baltu izredzēto un, beigu beigās, noliks to kopā ar visu paciņu malā, uz sola. Minūti sēdēs, un viņa skatiens būs kā piesiets tai, bet tomēr, lai cik paredzami, viņš to lēni aizdedzinās un vēl lēnāk un baudāmāk nikotīns kā palēlināts, vielisks miglas mistrojums ievilksies nāsīs. Tad iestāsies dāmu laiks. Tās nāks garām viņam un šim īpašajam parka soliņam kā rotējoša darba dienas automaģistrāle. Ar garām kājām tīkliņa zeķubiksēs un augstiem papēžiem. Tās visas dosies uz veikaliem, skries pēc atlaidēm kā zivis pēc maizes kumosiem. Varēs lieliski novērot, kā steigā svārki ejot slīd uz augšu. Pēc tam viņš dosies prom no parka, kaut kur pa nolaistām, nemodernām ielām. Un dosies tik tālu, līdz uzlecošā bumba debesīs būs augstāk par debeskrāpjiem. Varbūt, ja nesatiks tikpat nožēlojamu brīvdienas romantiķi inženieri, viņš dosies pa to pašu ceļu atpakaļ.
Bet pagaidām tikai trešā cigarete. Brīvdiena to atļauj.

[Miervaldis Gotiņ...]

Kad viņam piesēdās blakus briļļainais puisis un nosauca, acīmredzot, savu vārdu, Džons pat pārāk neapjuka: Vecīt, ja tu mēģini man piesist kanti, tad nāksies tevi apbēdināt. Es esmu tradicionāli orientēts. - viņš pasmīnēja un atkal pievērsās baltmaizes drupināšanai.

[Andromeda]

Aleksa ieturēja nelielu pauzi atkal uzlūkojot vīrieti, kas tieši tad pasūtīja Cappuccino. Ieaudzinātā piesardzība lika viņai aizdomāties par to vai būtu labi uzsākt sarunu ar pilnīgi svešu cilvēku. Viņa tomēr izšķīrās atbildēt, bet viņas skatienā bija jaušama neuzticēšanās. Visi cilvēki nav potenciālie ienaidnieki, calm down Aleks` Aleksa centās salikt domas pa plauktiņiem.
Aleksandra Hjūza. Viņa teica un izspieda nelielu, tikko jaušamu smaidu.Ievilka vēl vienu dūmu.

Šo rakstu rediģēja Andromeda: 01.04.2009 15:16

[Ķipītis amonjakā]

GRĒKMEISTARS

Ketrīna beidzot pasmīnēja, bet tas bija tikai sīks mirklis, un atkal viņai bija dzelzs seja. Nē, man vajadzēja tevi satikt. Viņa turpināja viņā lūkoties, es zinu, kas tu esi. Sieviete atkal pasmīnēja. Liekas, viņai patika spēlēties ar cilvēku prātiem. Tad viņa izdarījo to pašu gājienu, ko pirms tam, viņa pieliecās ļoti tuvu un iečukstēja ausī, pietam, es zinu par tevi daaaudz. Tas skanēja tik mīklaini.
Ketrīna graciozi atliecās un pārkrustoja labo kāju pāri kreisajai.

ANDROMEDA

Vīrietis atslāba, skatienā vairs nebija jūtama pieklājība tik ļoti, kā tad, kad viņš tikko uzrunāja Aleksu.
Kā tad klājas, TagaD? viņš uzvaru lika tieši uz pēdējo vārdu.
Viesmīlis bija tikko atnesis cappuccino, kas smaržoja vienkārši lieliski, un tam bija liela putu micīte, taču tas vēl bija pavisam karsts, tādēļ Deivs to neaiztika.


WASHULIS

Starpcitu, jums ir labas bildes, jums tiešām ir talants piekļūt klāt cilvēkiem nepamanītai, un man liekas tas ir vērtīgi. Vērtīgi arī man. Vīrietis noslēpumaini nosmīnēja. Viņa acis iezibējās, tas vienkārši norādīja, ka Bils kaut ko slēpa, ka ir kaut kas sakāms, bet to nevar tik vienkārši izteikt.
Jums patīk piedzīvojumi? Viņš ieinteresēti nopētīja sievieti, kas, likās, bet varbūt viņš kļūdās, bija apjukusi.


BEPPO

Hey, dārgā, es te neesmu, lai strīdētos ar tevi, vai kādam traucē. Saproti, man ir darba tikšanās, slepenā misija, saproti. Un es gaidu savu kontaktu. Vienkāršāk sakot te ir kāds, kuru man vajag satikt.
Lea, tā viņu sauca, izvilka no somiņas mobilo tālruni, uzrakstīja visai īsu sms, bet Frančeska nevarēja saskatīt, ko tieši viņas kaitēkle tur drukāja.
Sieviete mierīgi, gribēdama smieties, bet to viņa centās apslāpēt, lūkojās Frančeskā, kas drīz vien varētu spert zibeņus.


Bengalaas

Nu jau vakarpuse un nu Džeikam bilde bija jātiek galā ar nākamo personu listā. Viņš nebija domājis, ka tagad būs jāškrien kross, un nesagatavojies savā ādas žaketē pamatīgi nogura, bet tika līdzi žiglajai Mirjamai. Un tad, pārsteigts viņš vērojā, ka meitene gluži kā spaidermens rāpās pa margām tik uz augšu, tik uz augšu, līdz nokļuva uz mājas jumta. Nu nē, to es nevaru. Šitas viss pasākums ar skriešanu jau prasīja manas pūles, bet skriet pa sienām es netaisos Vīrietis elsdams pieliecās ceļos un pētīja vai nevar kā savādāk tikt tur, pie viņas. Un jā, protams, kā jau attapīgais, viņš drīz vien pamanīja glābšanas trepes, kas bija nedaudz tālāk, bet tās liekas, bija aizslēgtas. Protams tā nebija problēma, kā nekā slēdzene bija jau veca, un tuvumā atrasts ķieģelis, kas mētājās pie sētas, lieliski noderēja. Un nu brīvs ceļš.
Ticis līdz augšai Džeiks redzēja kā meitene, pagriezusies ar muguru, sēdēja un šo to knibināja.
Jauks vakariņš, vai ne?


Storryteller

Džeiks pasmaidīja, ar šo ir vieglāk nekā ar citiem. Neuzdod dīvainus jautājumus, un nebēg prom, kliedzot.
Vispirms jājautā, tev patīk piedzīvojumi, un tai skaitā arī bīstamas lietas?


~SweetIrony~

Cilvēku trūkst, cilvēku trūkst, vai arī viņi visi, labāk neizteikšos, vienkārši nemāk sarunāties ar cilvēkiem. Un pēc šīs domas viņš sajutās nedaudz glaimots, ka tieši viņš tiek izvēlēts, kā labākais šajā sfērā. Tomēr pēc neilga brīža Džeiks atkal sāka sūroties, bet es labāk gribu doties Havaju salām, vai Lasvegasu Labi, nekas. Tā saucamā augstākstāvošā persona lika šodien tikt galā ar vesliem trim cilvēkiem, toties pārējā dienas daļa brīva. Tā nu viņš bilde tikko nācis no Fina, ieskrējis vēl MCdonaldā iekost kādu lielu hamburgeru brokastīs, viņš devās uzmeklēt nākamo.
Nu un arī sekmīgi uzmeklēja. Ališa, hmmm vīrietis nopētīja būtni, kas devās pēc kafijas. Viņš vēsi atspiedās pret viņas braucamrīku un gaidīja.


Miervaldis Gotiņš

Khe, vai tad tiešām es izskatos pēc geja? Maikls iesmējās. Laikam būs jāmaina stils
Vīrietis bija smaidīgs, bet dziļi iekšā reālists, un reizēm vilka pat uz pesimismu.
Vieglā, gaiši brūnā džemperī gērbies, Maiksl piekārtoja okulārus, kas sēdēja uz deguna.
Laiks bija lielisks, žēl tikai, ka klusuma nebija. Nabaga pīlītes bija galīgi izbadējušās un cīnījās, kāpa viens otrai uz spārniem un bakstīja ar knābjiem, lai tikai dabūtu katru maizes kumosiņu, ko pameta blakussēdošais. Tas bija liels troksnis. Pēkšķinātāju bars.



Enģeļu gūstekne

Rīta pusē Deivam bija jāceļas visai agri, kā nekā jāsatiek visai košā meitene Leia. Kā jau jau viņam teica, ik rīta pastaiga ar suņiem. Diemžēl vīrietim riebās suņi, un pat šo šo faktu viņš nevarēja pamatot, tā vienkārši bija. Cilvēka labākais draugs, jāsmejas.
Ģērbies brūnā zamšādas jakā, viņš ieradās piecpadsmit pāri sešiem, lai pavērotu meiteni.
oho, patiešām košā Leia Viņu vienkārši nevarēja nepamanīt visā klusajā apkārtnē. Gan dēļ visai drošā apģērba, gan arī suņiem, kas skrēja un vilka saimnieci uz priekšu.
Deivs ātrā solī devās uz viņas pusi, un jau no pāris metru attāluma uzsauca Hey, palīdzību nevajag?



Apaču tuksneša rēgs

Jauna, šarmanta, spilgta- tur viņa gāja, Emīlija. Koši zilā kontrastēja ar melnajiem matiem. Viņa bija ģērbusies saskanīgi un gaumīgi. bilde
Diena bija paspējusi iesilt, un maigi saules stariņi spraucās starp mākonīšiem. Parks bija pilns ar cilvēkiem, un pat šodien, brīvdienā, visi steidzās un bija aizņemti, domīgi. Visapkārt bija kņada, bet tomēr, no tāluma jau varēja saredzēt Kirstenu, jā izskatīgs jauns vīrietis.
Daudz nedomādama, viņa nolēma doties tik pie viņa. Netālu no soliņa, kur Kirstens bija apmeties baudīt pavasari, Emīlija uzskrēja virsū, jāatzīst tīšām, kādam pretīmnākošam vīrietim, kas sarunājās pa telefonu, tādēļ viss izskatījās diezgan dabīgi. Sieviete paspēja atvērt savu somiņu, lai tās saturs izskristu, un nu tas viss, gan lūpu spīdums, telefons, plānotājs un citi sīkumi, nokrita teju vai pie paša Kirstena kājām.
Gandarījumā Emīlija veikli devās salastīt visu, kas gulēja uz zemes. ak vai, kad cilvēki neskatās, kur iet

[Malduguns]

-Bieži vien viena no manām stihijām,-Fins noteica, nu jau mazliet atraisījies no miega skavām.
-Bet galu galā, kas par lietu?-viņš vaicāja, šķietami ieinteresēts.-Un kas par korporāciju?

[washulis]

Dzirdēt glaimus no Bila, protams, bija patīkami, bet viņa noslēpumainais smaids darīja Temiju satrauktu. Kas tu esi? Viņa sev prādā jautāja, cenšoties rast loģisku atbildi pēc tā visa, ko jau zināja. Galanti ģērbts, prot koķetēt un nebaidās uzrunāt šķietami nepazīstamus cilvēkus. Bet nē. Viņš zina manas bildes, atpazīst mani pēc izskata un uzsāk sarunu, vēl solot kaut ko izklāstīt. Kā arī meklē manī kādas lietas skaitās talantīgas viņam. Nebija jārprotams, ka viņš kaut ko no manis grib... Bet ko? To viņa nezināja.

Piedzīvojumus? Viņa pārjautāja, lai arī bija labi sapratusi jautājuma kontekstu. Viņa veltīja Bilam vēl vienu aizdomu pilnu skatienu. Vai man vajadzēja kaut ko šādu nojaust? Tad izstāstiet, ko vēlaties piedāvāt vai sagaidāt no manis. Šaubos, vai jūs ar mani runājat tikai dēļ kādām fotogrāfijām. Viņa veltīja viņam nopietnu skatu.

[Miervaldis Gotiņ...]

Man ir dziļi vienalga, pēc kā tu izskaties, - Džons izgāzās uz soliņa kā veca sēta un izpūta košļenes burbuli, - un man ir vienalga, kā tevi sauc. Gribi sēdēt, sēdi, un skaties, kā putni rij, bet izklaidēt ar sarunām es tevi netaisos. - viņš atkal saguma uz priekšu, rokas uz ceļgaliem atbalstījis, un turpināja barot pīles.

[Grēkmeistars]

"Zini par mani daudz?" Viliams pats pēkšņi ar skatienu ieurbās sievietē. "Man tu nešķieti redzēta. Tu man neko pat neatgādini. Precīzāk sakot, tu man esi pilnīgi sveša," viņš domīgi sprieda, tad pievērsās atkal saviem matiem un cigaretei. "Klāj vaļā savus nodomus! Ne jau velti tu apsēdies man blakus un sāki ar mani savādi spēlēties..." Viliama tonis kļuva mazdrusciņ nepieklājīgāks. Ko viņa zina, ko viņa vispār var zināt? Atkal mirklis satraukuma Viliama prātā, kamēr viņš meklēja atbildi uz savu jautājumu. Viņa droši vien ir redzējusi mani spēlējam. Kaut kur, varbūt nejauši. Varbūt viņu pazīst kāds, kuru pazīstu es un līdz ar to viņa pazīst mani. Viliams atslābinājās.

Viņam iezvanījās telefons ierastajā graujošajā meldiņā. Runājot viņš smēķēja un izaicinoši skatījās uz sievieti. Viņai bija laiks padomāt savu atbildi. Viņam bija laiks papētīt viņu smalkāk.
"Klausos.
Tu? Aha, tomēr nevari ierasties?
Nu jā, es gaidīju un vēl tagad sēžu norunātajā vietā.
Nekas, nekas... es vienmēr ceļos agri. (meli!)
Mmmh. Lai būtu aizparīt. Jā.
Tava balss arī skan patīkami.
Visu labu."
Viliams nolika klausuli un jautājoši palūkojās uz sievieti. Tagad likās smieklīgi, ka viņš bija šo sajaucis ar topošo solisti.

[Beppo]

Slepenā misija, kā tad. Tik daudz jau nu Frančeska zināja, ka patiešām slepenu misiju laikā neviens nepiesēžas blakus svešiniekam un nesāk ar to plātīties, ja vien nav svarīgi novērst šī kāda uzmanību, un tik svarīga Frančeska nejutās.

Tā vietā lai strīdētos ar šo acīmredzami aprobežoto būtni, viņa piecēlās, pasita savu avīzi padusē, paņēma pusdzerto kafiju un vēl neskarto kruasānu un pārvietojās piecus galdiņus tālāk. Garāmejot sieviete vēl palūdza oficiantam parūpēties, lai citām reizēm viņa var sēdēt pie sava galdiņa viena.

Tā. Pie kuras lappuses viņa palika? Frančeska atšķīra avīzi un turpināja lasīšanu, savādo sievieti jau aizmirsusi.

[Andromeda]

Tagad? Kas tas par jautājumu? Tagad kā tagad vai kā TagadAleksa pārcilāja prātā vārda "tagad" izskaņu un uzsvarus. Kas tev padomā? Tur būs kāds neredzams āķis?
Mm` tagad? Tas ir interesants jautājums, no svešinieka. Laikam jau Tagadviņa uzsvēra vārdu tagad, kā to pirms viņas izdarīja svešais vīrietis pagaidām viss ir labi. Viņa teica, nenozlaižot no vīrieša skatienu.
n`Jums? Atpūta pēc darba?Aleksa apjautājās pie viena, izsakot minējumu, lai neizklausītos tā, ka viņa klātbūtne kaut kādā mērā liktu viņai justies neērti vai, ka viņa nevēlētos runāt.

Šo rakstu rediģēja Andromeda: 02.04.2009 13:57

[bengalaas]

Izdzirdējusi sev aiz muguras atčīkstam vaļā kādas durvis, Mirjama mazliet saskāba. Bet nu jā, spriežot pēc alus skārdenēm, kas te uz jumta mētājās stūros sapūstas, agrāk vai vēlāk te kāds būtu parādījies.

Jauks vakariņš vai ne? - kāds teica.

Mirjama pagrieza galvu un nopētīja svešo, kamēr pirksti veikli pabeidza tīt cigareti. Viens pats, turklāt neizskatījās ne pēc nama pārvaldnieka, ne arī pēc tāda, kas parasti tusējās uz jumtiem. Kas tad viņu bija šurp uzdzinis? Diez vai tādi jakudzas wannabe vakaros lien uz jumtiem par ainavu papriecāties. Neatraujot acis no svešā, Mirjama nolaizīja papīrīti un salīmēja.

Gribi? viņa svešajam piedāvāja savu cigareti un jau pasniedzās pēc tabakas paciņas, lai satītu sev citu.

[Īvs]

Svešās sievietes neizdarība bija eleganti pievilcīga, Kirstens konstatēja un lēma, ka šai svešiniecei īsajā kleitā nevar atteikt palīdzību un uzmanību.
Viņš steidzīgi iesprauda cigareti mutē, notupās zemē un palīdzēja salasīt birušās sievišķās nelaimes. Pie tām viņš bija pieradis. Katrai viens un tas pats, tikai ietērps un forma minimāli atšķiras.

''Kur tāda brīvdienas steiga?'' viņš izklaidīgi jautāja ar cigareti zobos, un skaņa no mutes plūda, būdama nedaudz notrulināta. Rokas kustējās ātri, un drīz jau vien viss somiņas saturs atradās tajās.

[Ķipītis amonjakā]

Storyteller

Džeiks gandarījumā pasmaidīja, Nu redzi, ir tādas spēlītes. Bīstamas spēlītes, naudas apgrozījums toties ir liels, viņš pieliecās nedaudz tuvāk un runāja ar entuziasmu. Kuram katram noteikti nav iespējas tur strādāt. Cordillew tā saucās mūsu korporācija. Bet diez vai tu kaut ko par to uzzināsi meklējot informāciju par šo, pēc nosaukuma. Viss tas, ir slepenībā, Cordillew ēnā. Ekonomiskā spiegošana pamatā. Aizraujošs darbs. Bet es nespēju tev atklāt visu, pastāstīt visu. Kā jau teicu, kuram katram te noteikti nav iespējams strādāt, bet kandidātu ir daudz. Tev paveicies, tu esi rindas augšpusē. Un tava izvēle- turpināt, bet tad zini, tik viegli neizstāties, nepaslēpties, vai arī aizmirst mūsu sarunu, un turpināt savas gaitas. Džeiks atkāpās dažus soļus atpakaļ, it kā jau ietu prom, bet vēl noteica Ja tu vēlies iesaistīties, rīt 19:00 pie Cordillew lielās ēkas.


Washulis

Vau, jūs, esat attapīga, kaut gan tas mani nemaz nepārsteidza. Viņš atlaidās soliņā dziļāk. Es runāju arī par jūsu fotogrāfijām, un.. viņš aprāvās, bet tas bija ar nolūku, un ātri uzsāka runāt par kaut ko citu. Bet jūs neatbildējāt uz manu jautājumu!


Miervaldis Gotiņš

Tik cietu riekstu viņš nebija domājis sastapt. Nepagreizsdams seju pret viņu, Maikls turpināja.
Kā bija Irākā? vīrietis uzdeva pēkšņu jautājumu par pašu Džonu, par to, ko varēu zināt tikai tuvākie. Un viņš turpināja tālāk. Bet ja nu tev kaut ko vajadzētu no manis?



Grēkmeistars

Ketrīna acis bija tik viltīgas. Viņa ieturēja nelielu klusuma pauzi un tad turpināja. Jā, zinu daudz, par to, ko nezin gandrīz neviens, neviens no mums, no cilvēķu masām, kas plūst tev garām, no taviem draugiem, viņi nemaz nenojauš ko tu slēp, kāds potenciāls tevī ir.
Sieviete pabīdijās tuvāk un uzlika roku uz pleca Viliamam, man ir zināma tava pagātne, tas, kā tu aizbēgi no 13. nodaļas, vai atceries? Es zinu par tavām spējām. Es zinu par to kā tu tiki tur turēts, bet es neesmu viena no viņiem, es nāku ar saviem nolūkiem.
Kādi jautājumi, puisīt?


Beppo

Jā, nu gudri. Lea vēroja, kā sieviete pieceļas un aiziet prom, kā mierīgi, it kā nekas nebūtu bijis, turpināja baudīt brokastis un iegrima avīzē.
Arī viņai tik tikko atnesa kruasānu un svaigi spiesto sulu. Pirms oficiants aizgāja, Lea paspēja viņu sasaukt un lūgt izdarīt kādu pakalpojumu.
Un jau pēc pāris minūtēm Frančeska saņēma aploksnīti, bez nekāda uzraksta, tā bija atvērta, un iekšā zīmīte.
"Un zini, ko es gaidu? Tevi..
Es tevi vēroju, un lai kur tu būtu, es tevi atradīšu.
Silti iesaku atgriezties..


Andromeda

Klusi, un gandrīz nemanāmi smiekli. No svešinieka, jā.
Nē, Aleksa, man vispār šobrīd ir darba laiks un es vēl joprojām pildu savus pienākumus. Beidzot cappucino bija atdzisis un ar karotīti viņš sāka baudīt putu kārtiņu. Zini, man ir tāds jautajums, uz kuru es ļoti gribētu dzirdēt atbildi. Kāpēc! Ko tu no tā ieguvi? neliela klusuma pauze kāpēc tu izdarīji tā, lai visi domātu, ka tu tomēr neatgriezies no pēdējās misijas? Kaut kas nogāja greizi? Kāpēc tu izvēlējies dzīvot slepenu dzīvi?
Aizdomīgs skatiens, viltīgs smaidiņš uz lūpām. man liekas tu būtu pelnījusi daudz labāku darba vietu kā pārdevēja


Bengalaas

Džeiks aizdomīgi palūkojās uz satīto cigareti, un kas tas ir? izbrīnīts skatiens, viņš nesaprata, kā sieviete var tik vienkārši komunicēt, un nemaz nebaifīties no katra svešinieka, kas tik neierastā situācijā, uz jumta. Kur nu vēl, viņa piedāvāja, acīmredzot cigareti.
diez vai, bet paldies viņš izvilka no kabatas savas dārgās, tik ļoti baudāmās cigaretes un aizkūpināja vienu.


Klēpenītis [Atrēgs]

Emīlijai, kā vienmēr, viss izdevās pēc iecerētā. Steiga, steidzos satikt draudzeni. Drīz kāzas, un šodien ļoti svarīga diena, jāizvēlās kleita.
Viņa koķetīgi lūkojās uz viņu, ik pa brīdim smaidot parāda savu žilbinošo smaidu. Vispār, es pat nepateicu paldies
Viņa pārlaida skatienu visam Kirstena ķermenim, bet vispār nemaz tik ļoti nesteidzos Viņa iesmējās, atsedzot zobus.
Emīlija bija sieviete, kas panāca visu, ko vēlas, bet vienmēr uzskatīja, ka tā ir tikai laimīga sagadīšanās. Tādēļ arī šoreiz cerēja, ka viss noritēs gludi.

[washulis]

Viņš spēlējās ar mani! Temija pie sevis šokēti teica. Viņu nepārsteidz...? Tad jau viņš pazīst mani arī personiski? Ko gan viņš par mani zina? Ko gan var iesākt sarunās pret kādu, kas kaut ko par tevi zina vairāk, nekā saka, bet tu pati, nekā. Viņš ar mani spēlējas un vēlas uzzināt par mani vēl vairāk. Uzzināt, vai man patīk piedzīvojumi. Skaidrs, viņš grasās man kaut ko piedāvāt. Bet ko? Un ko viņš cenšas par mani noskaidrot? Varbūt šī visa ir tikai muļķīga čakarēšana? Tādā gadījumā viņam tas ļoti labi padodas.

Kaulēšanās nebija Temperas iecienītākā lieta, bet tā bija vieglāk kaut nedaudz pavērst sitāciju labāku sev. Ja es atbildēšu uz jūsu jautājumu, vai jūs atbildēsiet uz manējo? Brīdi viņa paklusēja, līdz tomēr paātrināja lietas procesu, jo viņai jau nagi niezēja iekraut tam Bilam pa ģīmi, lai tas beidzot pastāsta, kāda ir šīs sarunas jēga un patiesais, dziļais nodoms.

Jā, man patīk piedzīvojumi, bet tas atkarīgs no tā, cik liels labums atkrīt man. Kā arī, kāda tipa tie piedzīvoju ir. Viņa nepacietīgi uzlūkoja Bilu.

Jā sākumā viņas balsī bija neliela daļa koķetības, tad no tās nebija palicis vairs ne miņas. Tagad bija dziļa nopietnība un ziņkāre. Jā, tā viņai burtiski pa ausīm līda ārā.

Runāsim atklāti. Tagad, lūdzu pastāstiet. Kas tie ir par tādiem piedzīvojumiem? Kāpēc es? Viņai jau bija dažas nojausmas kāpēc, bet kādā veidā tas palīdz viņam?

[Malduguns]

Fins uzrāva uzacis. Viss bija pārāk mīklaini viņa miegainajam prātam. Nopurinājis galvu gluži kā slapjš suns, viņš uzlūkoja Džeiku.
-Sīkāku paskaidrojumu nebūs?-viņš vaicāja.-Tieksim, vai varu turpināt savu ierasto darbu un tamlīdzīgi?-viņš vaicāja, cenšoties apspiest žāvas.

[Deonalds Bils]

Endija bija gulējusi pie draudzenes, jo viņai mājās tika indēti kaitēkļi. Kad draudzene modināja Endiju, jaunā sieviete atjēdzās tikai tad kad viņai iebrēca ausī, kad viņa jau ir nokavējusi divas stundas darba. Viņa bija steigšus augšā un gatava darboties. Apģērbusies, nabaga kavējošā Endija klabināja uz lielās ēkas pusi. Neciešu pirmdienas... klusi nolamājusies, viņa somiņā centās atrast savu caurlaidi.

[Grēkmeistars]

Viliams pēkšņi atkal ļoti satraucās, ka ģitāra izslīdēja no viņa tvēriena, un viņš knapi paspēja to noturēt, izmezdams cigareti no savas rokas. Liekdamies atpakaļ viņš gandrīz vai atmuguriski iekrita strūklakā. "Velns!" izspruka no Viliama, kad viņš beidzot nostabilizējās. Diezgan viņam neraksturīgi augstā balsī viņš noteica: "Es to visu jau sen esmu aizmirsis. Tas praktiski nenotika. Tas nenotika ar mani." Skanēja jau mazliet nesaprotami, bet Viliama acīmredzamais pārsteigums radīja pretestību no viņa puses. Pēkšņi sieviete viņam palikās nepatīkama, pat mazliet draudoša, tas, kādā tonī viņa pateica "puisīt". Viņš pielēca kājās un strauji devās prom, bet tad apgriezās. Nē, tā nevar atstāt. Nekādā gadījumā. Kur tu bēgsi? Ko tu atkal esi sadomājies?
"Kā tu zini?" viņš izspēra. "Un kādi, pie velna, nodomi?" viņš atkal bija pie strūklakas. "Un kāds potenciāls?" tas jau bija čuksts pavisam tuvu sievietes sejai.

Šo rakstu rediģēja Grēkmeistars: 02.04.2009 21:57

[Beppo]

Frančeska sajutās kā slikta romāna varone. Es tevi vēroju. Smieklīgi. Viņas darbības lauciņš diez vai varēja interesēt militāristus, viņa nepavisam nebija tik ļoti svarīga persona.

Akmenscietu ģīmi viņa zīmīti saņurcīja un turpināja lasīt savu avīzi. Viņa neļaus tai jukušajai sievietei izjaukt viņas rāmo ik rīta brokastu. Ja tiek piesūtītas vēl kādas zīmītes, Frančeska tās nelasa.

[bengalaas]

Nu ne jau zāle, Mirjama pārgrieza acis. Parasta ķiršu tabaciņa. Nu bet ja ne, tad ne.

Viņa atkal pagriezās ar muguru pret atnācēju un aizsmēķēja cigareti, ir kā viņai nebūtu pilnīgi nekādas daļas gar to, ka viņš, iespējams, ir maniakāls slepkava vai vēl kas. Pēc tāda nelikās. Turklāt, ja arī viņa izpratne par jauku vakaru būtu izlaist viņai zarnas, tad diez vai viņa tur varēja ko iebilst vai pretoties. Neleks taču lejā no astoņstāvu ēkas jumta. Un durvis uz kāpņutelpu, tāpat kā ugunsdzēsības kāpnes, pa kurām viņa bija šurp uzrāpusies, bija tam japoškam aiz muguras.

Dūmi no meitenes cigaretes sajaucās ar dūmiem no viņējās, un viņa tīksmi ievilka nāsīs to smaržu. Dārgas. Labas.

Nama pārvaldnieks tu laikam neesi, citādi jau sen būtu mani patriecis. Un, ņemot vērā tavu ādas jaku, perfekto frizūriņu un neērtās kurpes, man grūti iedomāties, ka esi iecienījis vērot saulrietus no Lielā Ābola jumtiem. Nu tad ko tev vajag? viņa beidzot paprasīja, pār plecu palūrot atpakaļ.

[Ķipītis amonjakā]

Grēkmeistars

Tu esi naivs un jauns, viņa pasmaidīja. Tu tiešām domā, ka tas, kas bija senāk, nav bijis? Tevi meklē daudzi, tevi grib daudzi, informācija par tevi ir it visur, ja vien pameklē labāk. Lai gan tam visam vajadzēja būt slepenībā, bet tas nāca gaismā. Pat Pentagonā ir ziņas par jums visiem, kas bija tur. Kā tev izdevās tikt prom? Tas ir gandrīz neiespējami. Sieviete nedaudz atmaiga, veltījusi jau maigāku skatienu, mierīgāku balss toni.
Ketrīna manīja, ka Viliams palika ļoti satraukts, nu protams, skarbā pagātne tika celta gaismā. Man nav sliktu nodomu, man liekas tev tas varētu patikt.
Tu mums ļoti noderētu Ketrīna piecēlās, lai būtu tuvāk Viliamam. Es strādāju visiem zināmajā Cordillew firmā, bet tas, kas patiesībā tur notiek, visa ierastā aizsegā, ir pavisam, kas cits. Mēs esam daudz, gan spiegi, gan zinātnieki, darbība ir plaša, informācijas daudz, nav nekas tāds, ko mēs nespētu uzzināt. Un par tevi jau sen gāja runas. Manuprāt mierīga dzīve tev ilgi nesanāks. Ja mums ir izdevies uzzināt par tevi, tad citi arī vairs nav tālu. Tev jāliek lietā tas, kas tev piemīt, no tā tu /čukstus/ neaizbēgsi.


Storyteller

Hey, Fin, tu būtu zaudētājs, ja tu atteiktos.. paskaidrojumi būtu, rīt. Džeiks pasmējās.
Un es dziļi šaubos vai tev pietiktu laika savam ierastajam darbam. Pavērsies pavisam jauna dzīve, beidzot zināsi, kas ir dzīves garša, pasaule.
To pateicis vīrietis pagriezās un devās prom.


Washulis

Jēga, tas ir daudzpusējs jautājums. Atbildes ir dažādas. Pat ja saruna pietuvojās mērķim, un tās būtība kļuva nopietnāka, Bils tik un tā bija tik pat koķets un vilinošs.
Tu? Jo tieši tu, man liecies interesanta tieši tu, man liecies vajadzīga, man patīc, man turpināt?
Vīrietis vairāk pagriezās pret Temiju un roku atspieda pret soliņa atveltni.
Un ja nu piedzīvojumi būtu bīstami, bet labums ir liels- adrenalīns, liela nauda, pasaulslavenas vietas. Intriģējoši.


Deonalds Bils

Kāds vīrietis vārdā Denijs devās uz lielo "Vogue" centrālo ēku. Iegājis no pagalma puses viņš izvlika savu viltot darbinieka kartiņu.
Viņš pārģērbās par apsargu, devās uz pirmo stāvu un nostājās pie carulaižu sistēmas.
Viņš gaidīja vienu no galvenākajām darbiniecēm visā NY Vogue, pašu Endiju.

[~SweetIrony~]

Pēc dažām minūtēm, kad Ališa bija izstāvējusi rindu un saņēmusi kafiju, viņa ar smaidu sejā devās arā no kafejnīcas, rokā nesot papīra krūzi ar kafiju, mirklī, kad viņa cēla glāzi pie lūpām, lai iemalkoto gardo dzērienu, viņas skaties sastapa ko neierastu - pret viņas motorolleru atspiedies stāvēja kāds aziātu izscelsmes vīrietis, un, šķiet, viņš kādu gaidīja.

Ališa uz brīdi apstulba, aizmirsusi iedzert kafiju, viņa piesoļoja tuvāk vīrietim un, kā jau ierasts, visai nelaipni uzsāka, - Hei, tu te esi atspiedies pret manu braucamo!
Pēc meitenes domām, tam vajadzēja izteikt visu, viņa cerēja, ka tik pat ātri cik nepazīstamais vīrietis bija uzradies, viņš arī pazudīs un Ališa varēs steigites uz darbu, vai vismaz izdzert vienatnē savu kafiju.

[Malduguns]

-It kā es to nezinātu,-Fins nomurmināja un, sakārtojis ģitāras somu augstāk uz pleciem kātoja mājup. Ja jau, tad jau. Viņam ir mazliet vairāk par diennakti, lai izdomātu, ko viņš darīs tālāk. Un, ja paveiksies, arī lai pabeigtu savu iesākto manuskriptu. Vismaz tas jau nu būtu jāpabeidz. Bet vispirms - duša un gulta. Jebkādā secībā.

[Deonalds Bils]

Endija uz beigām pie pašas firmas jau bija sākusi skriet.Caurlaide bija atrasta. teisa mazleit saņurcīta, lai arī ielaminēta. Pāris soļu no caurlaižu pārbaudes, nabaga sieiete nokrita, jo kurpes papēdis bija ieķēries režģī kas bija uz grīdas. Strauji pieceļoties, un berzējot pamatīgi atsisto celi, viņa devās pie apsarga. Oo, atkal jauns apsargs. Neviens iepriekšējais nav noturējies ilgāk par diiem mēnešiem, cik var? Tikai es nesaprotu ka es būtu devusi ziņu, meklēt jaunu.. mazliet apstulbusi, viņa devās pie apsarga un parādija tam caurlaidi. Bet pati viņa vēl negāja garām. Viņai kā jau Vicaprezidentei, bija tiesības pārbaudīt savus darbiniekus, tai skaitā apsargus, pat ta ja viņa jau ir nokavējusi gandrīz pusi darbadienas. Nu.. Denij. Kā iejūties jaunajā darbā?

[washulis]

Bija skaidrs viens. Bils gaidīja, kad Tempera parakstīsies uz nezin ko, tikai tad pastāstot, kas tieši. Intriģējoši. Tas noteikti. Viņa novērsās no Bila. Viņa tika pamazām izvesta no pacietības. Viņai noteikti nepatika, ka ar viņu rotaļājas, bet bija vienkārši veids, kā to izbeigt.

Viņš mani izmanto? Ja piekritīšu, savā veidā iekļūšu zaudētājos..
Kādos zaudētājos? Man piedāvā ģeniālu piedāvājumu. Tur jau sla lielu naudu
Naudas man netrūkst...
Bet adrenalīns? Viņas prātā turpinājās dilemma.

Lai iet. Tie tavi piedzīvojumi, adrenalīns, vēl nezin kas. Lai kas tas būtu, es to vēlos. Viņai apnika censties runāt aplinkus. Nav jēga izlikties gudrākam, ja šādā situācijā tāds neesi.

[Miervaldis Gotiņ...]

Kad puisis, kas sevi bija nosaucis par Maiklu, pieminēja Irāku, Džonam asinīs iesitās pamatīga adrenalīna deva. Sasodīts, kā viņš zin? Ņemt vagu? Par to, ka viņš varētu no svešā bez problēmām aizbēgt, Džons nešaubījās. Bet ja nu te tuvumā ir vēl kādi viņējie? Bet, kad Maikls izteica piedāvājumu, viņš pārdomāja. Lieta jebkurā gadījumā nav tīra, tomēr mēs spēlēsim pēc maniem noteikumiem.

Kā bija Irākā? - Džons atrāvās no pīlēm un paskatījās uz briļļaino paziņu, - Gribi, parādīšu?

Piecēlies kājās un ar slaidu loku iemetis baltmaizes atliekas dīķī, kur tām tūlīt uzklupa pīļu varza, viņš uzmeta Maiklam īsu skatienu un, noteicis: Ejam! uzņēma kursu ārā no parka. Sabāzis rokas šortu kabatās, Džons pašķielēja apkārt, vai tuvumā nav redzami cilvēki ar pneimokanāliem ausīs.

[Īvs]

Brīdi mulsi vēries sievietē, Kirstens piecēlās un visas nokritušās mantas atdeva to īpašniecei. Acumirklī viņš atskārta, ka ainava nemaz nav tik daiļa ar cigareti zobos. Ar diviem pirkstiem to izņēmis un pelēku, necaurredzamu miglas kūpu virs abiem izdvesis, Kirstens cigareti nodzēsa pret soliņa atzveltni, pēc tam to iesviezdams tuvējā zālājā. ''Izklausās pēc ārkārtīgi saspringtas dienas,'' Kirstens nopurpināja parka asfaltam, šķietami vēlreiz mulsdams no sievietes smaidiem. Tā jau veselu toveri var piesmaidīt. ''Nevajag pateikties, tā gadās, tā var gadīties.'' Liekas, pēc ilgiem laikiem bija radies apmulsums sievietes priekšā. How pathetic! Viņš atsmaidīja sievietei pretī, atgaiņajās no muļkajām domām, kas bija pildījušās diezgan garo klusumu starp abiem, un pārmeta šauro, košo šalli pāri otram plecam. Ar smalku rokas vēzienu viņš piedāvāja turpināt sievietes uzsākto soli cauri parkam un ārā no tā. Plika pieklājība un koķets.

[Grēkmeistars]

Viliams vairs necentās slēpt savu šoku. Šī sieviete patiešām zināja daudz. Un Viliamam nepavisam nepatika teikums: mierīga dzīve ilgi tev nesanāks. Viņš apsēdās un mirkli klusēja, knibinādams savu žaketi, kas oda pēc alus.
"Nē, man JAU ir sava dzīve. Es vairs nekad mūžā netaisos vairs izmantot TO," Viliams uzsvēra pēdējo vārdu: "NEKAD."
Sieviete neizskatījās pēc tādas, kas varētu jokoties. Pietam viņa atklāja arī diezgan noslēpumainu informāciju par sevi un savu firmu. Viliamam, savukārt, ļoti nepatika zināt atbildīgus noslēpumus. Tas it kā piesavināja viņu kaut kam, un šajā gadījumā tā bija šī sieviete, kas vēl joprojām nebija atklājusi savu vārdu.
"Un tas, kā es no turienes izkļuvu, ir mans personīgais varoņdarbs. Nekur neierakstīts, nevienam nepateikts. Nobāzts dziļi zemapziņā, un nekad neuzpeld augšā. Miris," Viliams sacīja. Viņu pārņēma vēlme atkal uzsmēķēt. Kad viņš nervozēja, viņš varēja pat smēķēt divas cigaretes vienlaicīgi. Kas vēl zina to, ko es vispār nevienam neesmu sacījis un esmu tā centies izdzēst?
"Paskaties uz mani ciešāk. Es esmu ģitārists, es studēju koledžā par diriģentu. Vai tiešām es izskatos pēc tāda, kas radīts kaut kam tik nopietnam un zinātniskam?" Viliams pasmējās un tad sievietes vietā atbildēja: "Nē, neesmu. Kā jau tu sacīji: esmu jauns un naivs."

[Andromeda]

Pirmais, kas Aleksandrai uzkrita vīrieša teiktajā bija, tas, ka viņš viņu nosauca par Aleksu, jo tā viņu prasti uzrunāja cilvēki, kas viņu pazina ilgāku laiku.
Viņa klausījās, kas vīrietim būs tālāk sakāms, un tad viņas sejā parādījās šoks.
Sasodīts! Viņi mani ir atraduši! Viņa uzmeta tramīgu skatienu izejai, tad uz cilvēkiem, kas atradās kafejnīcā un visbeidzot uz ielu, laukā pa logu. Viņas rokas sāka trīcēt aiz dusmām. Sasodīts, sasodīts... sasodīts kā viņi mani atrada šajā siena kaudzē? Kā viņi atšifrēja, ka es paliku dzīva? Viņas prātā šaudījās dažādas domas. Pirmkārt tikt laukā, otrkārt aizkļūt līdz mājām savākt naudu, kas varētu būt ļoti riskanti, jo tur viņu jau varētu sagaidīt vesela armija, kas viņu gribētu novākt. Viņa zina pārāk daudz. Vai nu viņu novāks, vai arī liks atgriezties organizācijā. Es negribu atpakaļ...tā ir elle zemes virsū.
Viņas dusmas auga augumā. Kas tevi sūtīja?! Sasodīts! Es negrasos atgriezties organizācijā, viņiem mani pa priekšu nāksies notvert! Aleksa, cīnīdamās ar dusmām, izgrūda caur sakostiem zobiem. Viņa uzmeta vēl vienu skatienu izejai, gatava mesties laukā kuru katru sekundi. Viņam noteikti ir ierocis...sasodīta būšana! Gāzt pa galvu tā, ka neceļas...tad man būs policija astē. Bēgt un saņemt lodi mugurā...Iet kopā ar viņu un tad novākt kādā klusākā vietiņā...sasodīts! Aleksa trauksmaini centās atrast izeju no situācijas.

[Eņģeļu gūstekne]

Skaļie smiekli atricināja kluso parku, kā arī slāpēja soļu troksni, pārsmējusies, starojoša un krāšņa Leia skrēja kopā ar suņiem, visiem četriem, gan abiem mazulīšiem, gan lielajiem "asinssuņiem". Sauciens no pāris metru attāluma izbiedēja meiteni, viņa gaisīgiem soļiem pagriezās pret saucēju un laipni viņam uzsmaidīja.
Nē, neuztraucieties, viss ir vislabākajā kārtībā. Bet prieks, ka apjautājāties.
Leia atlaida suņu pavadas un visi četri dzīvnieki aizskrēja kur kurais, tāpat kā Leia- jautri un šķietami smaidīgi.
Kas jūs atpūtis tik klusā parkā, tik agrā rīta stundā?
Viņa draudzīgi iejautājās, cerēdama uz tik pat laipnu atbildi. Košās krāsas kliedza, ārā ir silts un saulains.
Turklāt, bez sunīša.
Meitene viegli iespurdzās un uzmeta pāris piruetes.
Parasti cilvēki tā nestaigā sešos no rīta, bet gan vēl saldi čuč.

[Ķipītis amonjakā]

ooc: Lielais PIEDODIET par kavēšanos.

Grēkmeistars

Ketrīna mierīgi lūkojās viņa satraukumā, kas auga augumā. Tikai nomierinies. Es nevēlos tevi iesaistīt, bez tavas piekrišanas, bet tev jāsaprot tas, ka mūžīgi no tā visa tu neaizbēgsi. Tu esi piesaistīts TAM viņā uzsvēra šo vārdu sauc kā tu to gribi, uz visiem laikiem. Tas vai tev ir izdevies aizmirst pagātni, un sākt dzīvot jaunu dzīvi, nenozīmē, ka pāriejiem tevi vairs nevajag. Tev tik un tā piemīt tās spējas un noziedzībai tas ir izdevīgākais. Ketrīna sāka runāt lēnāk un saprotošāk, cenšoties likt viņam saprast, ka visa Viliama dzīve būs tikai viena vienīga bēgšana no patiesības.
Vispār mans uzdevums ir tev piedāvāt sākt strādāt pie mums, bet izpētot tavu lietu, es gribu tevi arī pasargāt.
Sieviete saprotoši pasmaidīja un uz īsu brīdi uzmeta vērīgu skatienu apkārtnei. Anna. Bet protams, ka iesākumā viņa neatklās savu patieso vārdu.

Andromeda

Deivs viltīgi skatījās uz pretī sēdošo sievieti, un tikpat viltīgs smaids rotāja viņa lūpas.
Nu vispār mani sūtīja mans priekšnieks. Vīrietis klusi iesmējās un tad lēnām pieliecās nedaudz tuvāk. Zini, es nemaz nevēlos, un to man nemaz nevajadzētu, lai tu atgrieztos pagātnē, tas ir organizācijā. Deivs iemalkoja nu jau vēso cappuccino un laiski atlaidās krēslā. Man ir kas labāks tev piedāvājams. Viņš vilinoši lūkojās uz Aleksu.


Enģeļu gūstekne

Deivs papurināja savas blondās šķipsnas. Viņš ļoti centās smaidīt un neizrādīt riebumu pret tiem kustonīšiem.
Vai jūs ticētu, ja es jums pateiktu, ka šeit esmu ieradies, lai veiktu specmisiju?
Vīrietis pozitīvi pasmējās, un smaidīdams turpināja lūkoties uz meiteni.


Miervaldis Gotiņš

Eu, čali varbūt apstāsies? Es vēlos ar tevi normāli parunāt. Maikls nevarēja ātrumā iedomāties uz kurieni gan viņš varētu iet. Vēl sados kādā klusāka vietiņā, neuzklausīdams viņu. Lai gan šī spēlēšanās ar cilvēkiem viņam dikti patika.
Lēnītēm Maikls sekoja karstgalvim, tomēr nevēlējās viņu panākt, drīzāk nepazaudēt.


Washulis

Ouh, tu netikai uzņem skaistas fotogrāfijas, bet arī esi droša, pat ļoti. Pārgalvīga. Tas ir tikai pluss tev. Viņs pasmējās.
Tu tiko piekriti, un ceru, ka tas ir arī tavs pēdējais vārds. Bils mudināja nepārdomāt. Gribi zināt vairāk? Rīt esi 19.00 pie galvenās Cordillew ēkas, un nevienam ne vārdiņa. Bils pasmaidīja un pieliecās tuvu, pavisam tuvu un iečukstēja- Starpcitu, uzmanies, es redzu visu, ko tu dari. Vīrietis iesmējās, tad veikli pagriezās un devās prom, vēl uzmezdams pēdējo skatienu. Protams, tas par to visu redzēšanu bija tikai mazs, nejauks jociņš.


deonalds Bils

Labrīt. Denijs mēģināja savaldīt smieklus par veiklo un visnotaļ graciozo kritienu. Nekad nebiju domājis, ka šādas lēdijas spēj uz ko tik neveiklu.
Kundze, paldies, strādājas labi, paldies, ka apvaicājaties. Viņš centās ieturēt dzelžaino sejas izteiksim, kā jau apsargam pienākas, un ziniet, sanāca lieliski.
Mums ir radušās nelielas problēmas, es palūgšu Jūs nekavējoties sekot man, un tas ir neatliekami. Lūdzu uz šo pusi. Viņš ar roku parādīja virzienu un roku uz pleca uzlicis Endijai, viņš vadīja sievieti uz priekšu.


Sweet Irony

Džeiks neatbildēja uzreiz, viņš kārtīgi nopētīja daiļavu, kas lēnām ar savu kafijas krūzīti rokās nāca tuvāk. Nū, man liekas es to labi zinu. Sirsnīgi smiekli izlauzās, bet tūliņ arī aprāvās. Es pazudīšu, ja pavizināsi. Džeiks bija sapratis, ka it visu, ko viņam liek darīt, viņš cenšas paveikt pēc iespējas jautrāk, smieklīgāk un interesantāk.

Beppo

Lea pacietīgi vēroja Frančesku, kura mierīgi ignorēja viņas zīmīti. Eh, viņai bija apnicis ķēpāties ar šādiem cilvēkiem, kuri neko neuztvēra par nopietu. Viss kas var notikt ar vienu no mums. Sieviete negribīgi piecēlās un devās atkal apsēsties viņai blakus.
Nu jā, forši. Viņa sāka smieties. Un beigusi viņa turpināja runāt Man patīk tava attieksme.
Klausies, vari beigt ignorēt apkārtni? Man tev ir piedāvājums, saulīt.

Ar rēgu un bengalaas sazināšos pa PZ, kā lūdzāt. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif)

Šo rakstu rediģēja Ķipītis amonjakā: 16.04.2009 15:13

[Miervaldis Gotiņ...]

Džons nelikās Maiklu dzirdam un ātrā solī devās ārā no parka, apbūvē. Galu galā, ne jau man no viņa kaut ko vajag, bet viņam no manis. Rajonu viņš pazina gana, un līdz gājiena mērķim nebija tālu jāiet. Nonācis šķērsielā, kur stāvēja sen neizvestu atkritumu kalni, gar kuriem rakņājās noplukuši bezsaimnieka suņi, Džons apstājās un nevērīgi pamāja ar galvu kaudzes virzienā: Nu, apmēram šitā tur arī bija. Tikai smaka mazliet savādāka. - viņš cieši ieskatījās Maiklam acīs, tad pavērsa skatienu mazliet garām Maiklam tajā virzienā, no kurienes viņi tik tikko bija atnākuši. - Opā, kas tad tas?

OOC: Atļāvos pieņemt, ka Maikls tomēr nāk Džonam līdzi (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/tongue.gif)

[Deonalds Bils]

Pasmaidot viņa iebāza roku somiņā pārbaudot vai nekas nav izkritis. Viss bija savās vietās un pat nebija salauts. Ja nu vienīgi kāja... Mazliet apmulsusi viņa jau grasijās dities uz savu stāvu, kad apsargs viņu uzrunāja vēlreiz. Apjukusī sieviete paklausīgi ļāva lai viņu vada. Kad sirdsapziņa par noakvēto darbadienu grauza spēcīgi.
Bet ziniet, es jau ļoti kavēju darbu.. Un man vajadzētu pēc tam ātri doties.
Beigās Endijai pieleca pajautāk kas īsti noticis.
Kas tā par problēmu? Vai kas nopietns?
mazliet sanervozējusies viņa sāka locīt un knibināt caurlaidi.

[Andromeda]

Tas noteikti ir kaut kāds organizācijas triks.Viņš zina par organizāciju, zina par mani. Triks! Viņi taču nedomā, ka es būšu tik stulba un uzķeršos uz viņu kārtējām viltībām!
Tu taču negaidi, ka es noticēšu šitam bu#%s*itam! Tas nebija jautājums. Viņa skatījās vīrietim tieši acīs. Tagad! Viņa prātā deva sev komandu un, paķērusi savu somu, metās uz durvīm, tālāk uz ielas un no tās pirmajā šķērsielā, cerībā, ka viņš viņu nepanāks un viņai izdosies izbēgt.

[Grēkmeistars]

Viliams iedomājās, ka vispār samērā bieži draugi cenšas viņu izjokot, un Viliams parasti arī naivi uzķeras. Bet viņi taču nezina par to otro lielo talantu, kas ar mūziku vispār nav saistīts. Un šī sieviete, Anna, zina.
"Noziedzībai manas spējas būs izdevīgas. Paga, paga..." Viliams pilnībā pārstāja slēpt savu sašutumu. "Tu sacīji - noziedzībai?" Viņš pasmējās; nevarētu tos nosaukt par dabiskiem prieka smiekliem.
"Izmantot noziedzībai TO spēju, ko es pat labdarībai neizmantotu? Ojā, tas ir mans mūža sapnis," viņa balsī bija ielikta pamatīga deva ironijas. Iekšēji Viliamu urdīja nepatīkama apziņa, ka, ja jau kaut kāda kreisā firma ir uzodusi Viliama slēptāko noslēpumaino noslēpumu, un pie tam, viņš apzinājās, ka šī viņa spēja ir pietiekami reta, tad kaut kādi savādi (varbūt pat ļaundabīgi) cilvēki varētu uzplīties viņa mieram gana bieži, lai sāktu ļoti satraukties.
"Galu galā es vairs TO neprotu," Viliams samtainā balsī noteica un ieskatījās sievietei dziļi acīs, it kā vēlētos ar skatienu iedarboties uz Annu. Viņam prātā iešāvās kāda nejauka, bet pašreizējam mirklim izdevīga ideja, bet viņš tomēr novērsās, lai stieptos pēc nākamās cigaretes.

[Ķipītis amonjakā]

Grēkmeistars

Jā, tieši tā, noziedzībai. Ketrīna ar pilnīgi nopietnu seju lūkojās Viliamā. Tas, ko tu gribi vairs neviena neinteresē. Nevienam arī neinteresē tas vai tu to joprojām spēj, galu galā tas var būt tikai kā aizbildinājus.
Tu spēj iedomāties, CIK, [viņa uzsvēra] noderīgs ir šis talants, spējas, sauc kā gribi. Tu apjēdz cik daudz grupējumi, organizācijas un bandas tev pēkšņi var kļūt kā drauds?
Sieviete runāja ar tādu nopietnību, cenzdamās pārliecināt puisi, ka drīz var sākties riskantas spēlītes.
Es tikai vēlos, lai tu saprastu, vienreiz esi TŪŪŪR bijis, no otrās reizes nekas neaturēs. Ja nebūs tā iestāde, būs cita.
Neilga klusuma pauze. Viliam, tev būtu jāizvēlās savs ceļš tagad.


Andromeda

[pieņemšu, ka viņai nebūtu iespējams tik vienkārši pazus, kā nekā deivs navs akls.]

Vīrietis pamanīja pēkšņi tik satraukto skatienu. Īsti neapjauzdams, ka Aleksa vienkārši centās atrast atiecīgo brīdi, kad laisties lapās, viņš laiski turpināja malkot cappuccino. Līdz pēkšņi sieviete Deivu nedaudz apdullināja ar ātro un pārspīlēto reakciju. Īsta profesionāle taču spētu tikt galā arī savādāk, bez bēgšanas. Ja jau tika atrasta, tad otru reizi tas būtu daudz vienkāršāk izdarās. Aleksa paķēra somu un strauji devās uz izejas pusi, bet Deivs, veikli atstūmās no galda u devās viņai pakaļ. Gandrīz paspēdams satvert viņu aiz rokas pie pašām durvīm, bet sieviete paspēja aizcirst durvis. Tomēr vīrietis būdams viņš uz ielas necik tālu no kafejnīcas notvēra viņu un iečukstēja ausī. Tagad mēs mierīgi dosimies parunāties, un nekādas skriešanas nebūs. Deivs stingri turēja abas rokas Aleksai aiz muguras un veda uz priekšu.


Miervaldis Gotiņš

Maikls lēnām bija sekojis Džonam un, nonācis pie atkrituu kaudzes, palūkojās atpakaļ, kad izdzirdēja no Džona /kas tad tas/. Neko tādu neieraudzīdams, viņš centās turpināt sarunu, vēl nedaudz pielabojot brilles, kas bijas nošļukušas uz deguna gala. Domāju esi saprātīgs vīrietis un lietas ar tevi var vest. Tāpēc teikšu tieši- man tev ir piedāvājums. Vēlies uzklausīt?



Deonalds Bils

Denijs turpināja vest jauno dāmu uz priekšu, līdz nonāca līdz kādam gaitenim, kurā uzturēties bija atļauts tikai personālam. Ejot vēl nedaudz uz priekšu atradās neliela noslēgta telpa, kurā vīrietis arī ieveda Endiju.
Tur atradās tikai krēsls un galds. Sēdies. Apsargs tā pēkšņi mainīja gan runas intonāciju un attieksi pret Vogue viceprezidenti. Parunāsim! Viņš atpogāja vaļā savu kostīmu, zem kura bija parasts zils krekls.



Šo rakstu rediģēja Ķipītis amonjakā: 18.04.2009 21:01

[Miervaldis Gotiņ...]

Maikls tomēr bija apstājes drusku par tālu, tāpēc Džons pēdējā brīdī tomēr atcēla lēmumu parunāties pēc <saviem noteikumiem>, un kabatā ieslidinātā roka nazi nepaņēma. Tā vietā Džons izvilka no kabatas košļeņu paciņu un pasmaidījis, pastiepa Maiklam: Košļeni gribi? Par piedāvājumu lūdzu konkrētāk.

[Ķipītis amonjakā]

Miervaldi.


Khe, khe, Maikls pasmaidīja. Nē, paldies. Viņš laipni atteica par košļeni.
Viņi stāvēja blakus kaut kādai mēslu kaudzei, no kuras nāca nelaba smaka. Varbūt pārvietosimies nedaudz uz priekšu? Vīrietis lēnām sāka kustēties.
Piedāvājums ir saistīts par tavu darbu. Es varētu tev piedāvāt darbu, lielisku iespēju, kā viegli tikt pie naudas, un piedevām izbaudīt pasauli, burtiski. Maikls nopietni sacīja, jokus pie malas.

[Miervaldis Gotiņ...]

Konkrētāk, - Džons kļuva nopietns, un ieslidināja košļenes atpakaļ kabatā, - kas jādara, kā labā jāstrādā?

[Deonalds Bils]

Uzmanīgi pētīdama sienas viņa nemaz nevēroja kur liek kājas. Pa brīdim kurpe pagriezās un potīte savādi noļodzijās, bet izskatijās ka apsargam ir vienalga. Endija mazliet sarāvās kad durvis pavērās uz mazu telpu. Acis izmisīgi meklēja kādu kolēģi kam varētu būt radusies problēma. Uzmanīgi tipinot uz priekšu viņa prātoja kas gan varētu būt noticis. Kad viņa apsēdās un vēroja Deniju kurs pogāja vaļā apģērbu. Kad viņš to bija atpogājis (novilcis?) Endijai prātā sekundes simtdaļā iešāvās simtiem domu. Izvarotājs? Slepkava? Maniaks? sērijveida slepkava? Spīdzinātājs? Policists? Te ir nopratināšana? Es tieku apsūdzēta? Likās galva tulīt pārplīsīs no dažādajām iedomām. Lai gan netika noliegts ka ķāda no tām bija patiesa. Ko jums vajag? Balss mazliet trīcēja.

[Grēkmeistars]

Izklausījās pēc draudiem, pēc biedēšanas. Es vairs neesmu bērns un neuzķeršos.
"Kāpēc tieši tava organizācija? Varbūt tu tagad mani muļķo. Nekādas organizācijas nav mani meklējušas jau vairākus gadus, tad kāpēc tieši tagad visiem mani sagribētos?" Viliams mazliet apstulba, jo viņā paralēli satraukumam un uzjautrinājumam pavīdēja tāda kā tīksme; tu esi tik noderīgs un daudzi tevi grib mazliet skanēja kā kompliments. Viliams pasmīnēja un izpūta dūmus uz augšu.
"Darboties noziedzīgā grupējumā arī nav diezko droši. Nē, drīzāk jau tas ir kā vienam doties vietā, kas aplīmēta ar uzrakstiem: Danger!" Viliams atkal pasmīnēja, tad pacēla augstāk cepuri, kas jau bija gandrīz virs acīm. "Tad jau jāprasa, kāds man labums no tā? Man tāpat ir pietiekami asa dzīve, apmierinošā līmenī saspringta un tādā garā."
Viņš nopietni uzlūkoja Annu. "Nē, patiešām, es šaubos, esmu ieriktējies savā lauciņā. Es arī neesmu pietiekami kārs uz bīstamiem piedzīvojumiem. Man patīk dinamiska dzīve, bet par daudz adrenalīna tikai kaitē manam saprātam," sieviete viņam pēkšņi palikās ļoti pieaugusi, un Viliamā parādījās dabiska vīrišķā interese par sarunu biedru. Diez cik viņai gadu.

[Andromeda]

Jā, profesionālis iespējams pat neuzsāktu sarunu.Viņa tikai pārcēlās uz mazāk dzirdošu vietu un protams, viņa grib arī tikt prom vienā gabalā.
Draņķis!Deiva tvēriens bija tik spēcīgs, ka Aleksai sāka sāpēt rokas. Viņa mēģināja apstāties un atsvabināties no tvēriena. Atlaid rokas! viņa brīdinoši teica pieklusinātā balsī.Kas tu esi? Kas ir tas, ko tu sauc par priekšnieku? Organizāciju? Kā tu zini, kas es esmu? Un ja tu "neesi" no organizācijas, ko tev no manis vajag? Informāciju? Aizmirsti! Es neko nezinu un pat ja zinātu...pie velna! Vārdā "neesi" izskanēja sarkasms. Viņa izrāva vienu roku no tvēriena un pagriezās ar seju pret vīrieti.

[Beppo]

Saulīt. Saulīt? Frančeskai, sastopot ļautiņus, kas viņu piecas minūtes pēc sasveicināšanās dēvē par mīļo un saulīti, pumpas uzmetās. Pasaulīt balto, tas taču pat bērnam skaidrs, ka neviens cilvēks, kurš draudzējas ar smadzenēm, nopietnus piedāvājumus šādā veidā neizsaka.
— Ak tā? Un kāds tad būtu šis brīnišķais piedāvājums? — viņa garlaikotā tonī novilka, neatraudama skatu no avīzes.

Šo rakstu rediģēja Beppo: 19.04.2009 19:26

[Eņģeļu gūstekne]

Apstājusies un domīgi saraukusi smalkās uzacis Leia vērās puisī.
Es? Hmm... ko tad es tādu esmu noziegusies?
Iecietīga sejas izteiksme pārmainīja pirms tam starojušo smaidu, suņi pieskrēja pie meitenes un papildus vēl uzbāzīgi ostījās ap negaidīto pastaigas biedru.
Puikas un meitenes, blakus.
Leia liegi apsauca kustoņus un tie paklausīgi apsēdās katrs savā pusē meitenei.
Nu tad kas tur īsti ir ar mani? Un specmisiju? Skan diezgan dīvaini.

[~SweetIrony~]

Ališa, pirms atbildēt, kārtīgi nopētīja svešinieku un savilkusi smīnu noteica, - Varbūt citreiz, es steidzos!

Tomēr neizskarījās vis, ka meitene steigtos, tā vietā viņa uzmanīgi noņēma kafijai vāciņu un iemalkoja gardo dzērienu, gaidīdama, kad svešinieks pazudīs, - Turklāt, man nav otras ķiveres, un tu jau negribēsi savainoties.. Ališa noteica pēdējo vārdu izrunājot citādā tonī.

Jā, varbūt tomēr viņai vajadzētu steigties, bet šī apziņa par laimi kafijas garšu nebojāja un labāk taču bus, ja viņa izdzer kafiju šeit, uz vietas, nevis riskēt apliet kādu no svarīgajiem sūtījumiem.

[washulis]

Ouh, tu netikai uzņem skaistas fotogrāfijas, bet arī esi droša, pat ļoti. Pārgalvīga. Tas ir tikai pluss tev. Viņs pasmējās.
Tu tiko piekriti, un ceru, ka tas ir arī tavs pēdējais vārds. Bils mudināja nepārdomāt. Gribi zināt vairāk? Rīt esi 19.00 pie galvenās Cordillew ēkas, un nevienam ne vārdiņa. Bils pasmaidīja un pieliecās tuvu, pavisam tuvu un iečukstēja- Starpcitu, uzmanies, es redzu visu, ko tu dari. Vīrietis iesmējās, tad veikli pagriezās un devās prom, vēl uzmezdams pēdējo skatienu. Protams, tas par to visu redzēšanu bija tikai mazs, nejauks jociņš.

Tempera jau bija novesta uz niknuma robežas, bet viņa valdījās. Bils vēl jo projām ar viņu spēlējās un viņa bija ļāvusies viņa noteikumiem. Bet tu jau pati to vēlējies! Teica iekšējā balss. Viņa turpināja sēdēt uz soliņa, nolūkojoties, ka Bils aiziet. Laikam guvis triumfi, apmierināts ar sevi un panācis, ko vēlējies.

Bet protams, ka viņš nepateica tagad neko. Rīt, septiņos, rīt septiņos... Cordillew. Vai tam ir kāda nozīme? Viņa klusi pie sevis teica, brīdi vēl neizkustoties no vietas. Viņa vēl domāja, vai tomēr nolemt ignorēt šo sarunu, kā muļķīgu joku no nepazīstama cilvēka, kas tikai laimīgas sakritības peč spēja viņu šādi apiet un ieintersēt. Nē. Es gribu zināt, kas viņš tāds ir. Un arī to, kāpēc mani novēro.

Vēl brīdi pasēdējusi, viņa secināja, ka šodien nez vai kas dižs sanāks no fotografēšanas. Viņa nolēma doties uzkost uz kādu kafejnīcu, bet pēc tam uz savu dzīvokli, lai pārdomātu un sagatavotos rītdienas septiņiem.

[Ķipītis amonjakā]

ooc: ATENTION!!! Un atkal jau mani piemeklējis liktenis, un esmu slimnīcā. Tīkai šoreiz postus spēšu sniegt. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif)

SweetIrony

Džeiks viltīgi pasmīnēja. Zini, es esmu pārgalvis, viņš nepakustējās ne no vietas un turpināja uzbāzīgi stāvēt tieši priekšā braucamajam, gan jau nekas nenotiktu. Vīrietis iesmējās.
Džeiks attaisīja savu ādas jaku, jo laiciņš ārā nebija nemaz tik vēss, un piedevām saulīte tik spoži spīdēja.

Enģeļu gūstekne

Deivs pasmaidīja, viņš neizskatījās pēc kāda tur ļaunā tipiņa, kas spētu nodarīt pāri, vai būtu kāds dižs aģents. Tomēr tāds viņš bija.
Un iedomājies, to teikdams, viņš panāca pāris soļus tuvāk meitenei, tas viss ir saistīts arī ar tevi..

Beppo

Sieviete ar skatienu ieurbās Frančeskā. Ļoti labi varēja manīt, ka viņa nemaz neieklausās sievietes sacītājā, bet drīzāk uzskata to par joku. Tu man netici, vai ne? Vilšanās.

Andromeda

Deivs pieliecās pie sievietes un runāja tik klusi, ka neviens to nespētu pat sadzirdēt. Es neesmu no organizācijas, un man arī nevajag nekādu informāciju no tevis. Zini, kas ir vēl vērtīgākas? Un ko man vajag? TEVI, to sacīdams viņs saspieda viņas roku vēl ciešāk.
Vai mēs varam parunāties? Tikai, lūdzu, sieviete bez stresa, un panikas.

Grēkmeistars

Ketrīna pārlika labo kāju kreisajai, rezultātā svārku mala uzrotījās nedaudz uz augšu, taču tas ātri tika labots, jo tādai sievietei kā viņai vienmēr jāizskatas lieliski. Lavi, es tev ticu, ticu, ka tevi neviens nav traucējis. Protams tas viss priekš tevis tādā mazā laika sprīdī ir šoks un daudz ko nespēj nemaz aptvert. Viņa iesmējās, tomēr neilgi.
Es nepiedāvāju riskantu dzīvi, bet gan piedzīvojumiem pilnu. Es nepiedāvāju tev atteikties no savas dzīves, bet gan to papildināt ar ko jaunu.
Pietam, kāpēc tu vēlies aizmirst savu talantu, tādu, kāds nav gandrīz nevienam. Padomā par to.

Deonalds Bils

Vīrietis atspiedās ar roku pret galdu Es nebiju iedomājies, ka tāda ietekmīga sieviete, kā tu, piedod, es neliekuļošu, neuzrunāšu tevi ar jūs, esi tik trausla būtne. Tas likās tik pievilcīgi. Vispār Denijs bija ļoti apmierināts par šo norīkojumu, sarunāties ar viņu, modes guru.
Tev patīk asums?

Miervaldis Gotiņš.

Jā, runāšu konkrēti. Maikls nopriecājās par iespēju, ka ir vismaz kāds, kas lietas uzņem nopietni.
Cordillew, protams visiem ļoti labi zināms uzņēmums. Nodarbojas ar visparastāko ražotni. Tomēr tam visaam ir arī neredzamā puse. Un to saistīt nav iespējams gandrīz. LUXUS dzīve. Pirms turpināt tas tevi interesē? Atzīšos, darbs nav parasts, nepieciešami cilvēki ar pieredzi jebkurās dzīves situācijās, briesmās, bet tomēr tas atmaksājās. Tā ir kā spēle, vari zaudēt, vai vinnēt.


OOC: NāKAMAIS POSTS ŠODIEN VARĒTU BŪT AP SEŠIEM, CERAMS. SLIMNĪCAS REŽīMS.

[Beppo]

— Nu tad pārlieciniet mani, — Frančeskas balss tonī nebija manāma ne kripatiņa ieinteresības. Viņa izdzēra pēdējo kafijas malku un pāršķīra nākamo lapu avīzē.
— Jums ir, — sieviete ieskatījās mobilā telefona ekrānā, — sešas minūtes un divdesmit piecas sekundes.

[Miervaldis Gotiņ...]

Luksus dzīve? - Džons iesmējās, - Tas nebija gluži tas, ko es jautāju. Ko `Cordillew` grib, lai es izdaru, kāpēc tieši es, un kā jūs vispār mani atradāt, ja reiz zināt par Irāku?

[Andromeda]

Aleksa ieturēja nelielu pauzi, pirms bija spējīga atkal runāt. Domas, instinkti, iekaltā piesardzība, pēkšņi radusies paranoja - viss vienā juceklī. ..neesmu no organizācijas... viņas prātā atbalsojās vīrieša teiktais. To bija grūti aptvert, ņemot vērā cik organizācija strādāja pie savas slepenības, cik ļoti viņi čakarēja smadzenes visiem saviem aģentiem, tai saitā arī Aleksai. ..neesmu no organizācijas.....neesmu no organizācijas... atkal un atkal skanēja viņa teiktais, līdz beidzot viņa atslāba, nomierinājās un klusētēm teica Labi, runā. Aleksa uzmeta tikko manāmu skatienu ielai, lai pārliecinātos, ka apkārt nav daudz dzirdīgu ausu.

Šo rakstu rediģēja Andromeda: 22.04.2009 20:20

[Deonalds Bils]

Trausla sieviete? Vai tā viņu nosauca? Ka viņa krāmēs tam.. Denijam pa vienu vietu, nemaz neliksies. Endija savaldijās lai patiešām nekrautu apsargam.
Nesauc mani par trauslu. Tu manu trauslumu redzēsi kad es tev krāmēšu..
Car zobiem lūkojoties Deniaj acīs tika izgrūsts.
Kāds asums? Ja vien man nav jāpamet šis darbs tad jā.
Lai gan ticamāk likās ka viņa pati aizies no darba, ja šeit bez viņas atļaujas uzņem šādus darbiniekus.

[Grēkmeistars]

Viliams mazliet apmulsa, jo pēc sava vārdu biruma bija gaidījis sievietes pretreakciju vai garu skaidrojumu, bet neizskatījās, ka viņa vēlas nosaukt piemērus vai paskaidrot tuvāk, bet vienkārši vilina ar aizdomīgiem vārdiem tur būs piedzīvojumi...
"Man vajag zināt vairāk. Un, jā... tad es arī apdomāšu. Laikam."
Pagaidām Viliams nejutās īsti drošs, ka vēlas būt atsaucīgs. Viss likās aizdomīgs. Bet vai man ir reiz tā bijis, ka kaut kas neliktos aizdomīgs?
Viņš no somas izvilka saulesbrilles un aizsedza acis ar tām. Tā vienmēr bija kaut kā drošāk.

[Eņģeļu gūstekne]

Leai būdama augumā salīdzinoši maza palūkojās uz Deiva pusi, uz augšu.
Runā!
Pa pusei uzjautrinātā, pa pusei aizdomīgā balsī viņa uzsauca, suņi sāka knosīties.
Tikai jautājumus un atbildes fiksāk, man diži nav laika, suņi vēlās ēst.
Ar neuzkrītošu smaidu starojošajā sejā Leia gaidīja atbildi.

[~SweetIrony~]

- Pārgalvis, par to es nešaubos..

Spriežot pēc vīrieša izturēšanās viņš nemaz negrasījās tik ātri doties prom, savukārt Ališai nebija nodoma nekur ar viņu braukt, un meitene bija pārliecināta, ka tas ir tikai iegansts sarunai.

- Labi, ko tev vajag no manis?

Šis vīrietis neizskatījās pēc tiem, kas izmisīgi cenšas iepazīties, kur vien tas iespējams, turklāt viņš bija nostājies pie motorollera kamēr vēl Ališa bija kafejnīcā, tātad zināja, kas ar to brauc.. varbūt viņš grib, lai piegādā kādu sūtījumu? tie bija tikai netieši minējumi no meitenes puses, kamēr viņa turpināja ik pa brīdim malkot kafiju, vērojot svešinieku.

[Ķipītis amonjakā]

Frančeska:
Sešas minūtes? Lea, savukārt, izmakšķerēja no kabatas savu laika rādi un, tikpat kā nemanot, uzmeta tam skatu. Mans saziņas mehānisms rāda par divām minūtēm ātrāk nekā tavējais, jaunkundzīt, bet mēs būsim galā jau pie trim.
Tātad: tev līdz šim varēja šķist, ka neviens, izņemot tevi pašu, nezina par tavu miglā tīto pagātni. Mani darba devēji šo miglu var itin viegli izkliedēt, piemetot arī dažus kalnus, ko ar līksmi tev būs apgāzt. Suns ir aprakts tajā, ka tavi ceļi, lai kurp tu dotos, mums būs zināmi, un tava darbība tajos redzama. Smiekliņš. Vari paeksperimentēt, ja tīk, tikai sekas tam nebūs tīkamas. Es neesmu nekāda žēlabu māsa un netaisos arī lūgties. Šis ir mans darbs un teksts, kas jānolasa. Un mēs abas esam sievietes, strups skatiens Frančeskas virzienā, un lieliski zinām, ka maize sūri jāpelna. To pasacījusi, viņa gardu muti sāka tiesāt pasūtīto kruasānu un apelsīnu sulu, kas veiksmīgi bija aizceļojuši līdz Frančeskas galdiņam.

Džons:
Maikls noņēma brilles no deguna un sāka tās ar džempera malu spodrināt, paralēli ejot savu rāmo soli un turpinot runāt:
Mans pienākums bija tev to pateikt. Kā tur bija tajā tekstā?... Ar līksmi kalnus gāzīsi, suni apraksi. Vai dieniņ, nē! Re, kā — suns aprakts tajā, ka tavi ceļi, lai kurp tu dotos, mums būs zināmi, un tava darbība būs redzama tajos.
Maikls uzlika brilles un vadīja Džonu gar ielas stūri, pa labi. Katrā ziņā, vecīt, tu nevari būt vienaldzīgs, ja mūsu rokās ir tava pagātne. Pats saproti, kādas sekas un kādas beigas.

Aleksandra:
Deiva mute pietuvojās pie Aleksas auss. Es zinu visu, kas ar tevi noticis iepriekš. Uzsvars uz visu bija tik liels un pārliecināja tik ļoti, ka neradās vajadzība, lai vīrietis to pierādītu. Manās rokās ir tik liela vara, ka tie tur, augšā, spētu ar tevi visādi izrīkoties, tev pašai nezinot. Muskuļotais torss, kas slēpās zem melnā krekla, sievieti spiežot pieplakt tam, bija jūtams un iespējams varēja pārliecināt Aleksu vairāk par vārdiem. Tam sekoja jau it kā iepriekš izvēlēti vārdi, kas lika domāt, ka vīrietis tos iekalis no galvas:
Tev līdz šim varēja šķist, ka neviens, izņemot tevi pašu, nezina par tavu miglā tīto pagātni. Mani darba devēji šo miglu var itin viegli izkliedēt, piemetot arī dažus kalnus, ko ar līksmi tev būs apgāzt. Suns ir aprakts tajā, ka tavi ceļi, lai kurp tu dotos, mums būs zināmi, un tava darbība tajos redzama.

Endija:
Kušu, kušu! Denijs apgāja galdam riņķī un nostājās aiz cienījamās priekšnieces muguras. Sāka glāstīt viņas galvu, un pirksti rotaļājās ar viņas matiem.
Šobrīd manās rokās ir lielāka vara nekā tu maz vari iedomāties, priekšniec. Bet ne jau kā jaunai, sīkai sardzes skrūvei. Es strādāju daudz lielākā peļņas aparātā. Un no tavas pagātnes ļoti atkarājas tavā nākotne.
Viņš atgriezās galda otrā pusē, atstutējās ar abām rokām pret to un savu skatienu kā šķēpu iedūra sievietes acīs.
Padomā, attin filmu atpakaļ. Es pagaidīšu.

Viliams:
Uzreiz pēc tam, kad Viliams bija uzlicis brilles, Ketrīna iešāva roku savā somā. Tas notika tik pēkšņi, ka varēja likties — sieviete sniegsies pēc revolvera un pavērsīs to pret jaunekli. Tas, protams, nenotika, bet jaunā uzņēmēja no somas izvilka savas mušas cienīgās saulesbrilles kopā ar kādu papīra lapu. Brilles tika uzstutētas uz deguna gala, gandrīz krita nost no tā, bet lapa pavērsta pret tās īpašnieci. Smīniņš. Slēpts pret slēptu.
Nopūta. Galvā ieskrāpēti teksti mani nomirdinās. Un viņa sāka monotoni lasīt:
''Tev līdz šim varēja šķist, ka neviens, izņemot tevi pašu, nezina par tavu miglā tīto pagātni. Mani darba devēji šo miglu var itin viegli izkliedēt, piemetot arī dažus kalnus, ko ar līksmi tev būs apgāzt. Suns ir aprakts tajā, ka tavi ceļi, lai kurp tu dotos, mums būs zināmi, un tava darbība tajos redzama.'' Ai, lasi pats. Ketrīna iegrūda Viliamam rokās lapeli un pati jau atkal nosēdās uz strūklakas apmales, kur pirms brīža puisis bija vēl laiskojies. Šīs kurpes mani noēdīs, viņa norūca un atbrīvoja savas kājas no augsto papēžu sloga.
Uz lapas nekas būtisks, Viliamam jau nenoskaidrots nebija lasāms, taču labajā, augšējā stūrī melniem, trekniem burtiem slējās `Codrillew`, un vēl svarīgi bija manīt, ka sieviete šajā ziņojumā tika uzrunāta kā Ketrīna nevis Anna.

Leia:
Es dikti brīnos un tomēr esmu pateicīgs, ka manu dzīvi atvieglini, Deivs sacīja un pasmaidīja, bet laiks vienmēr radīsies patīkamai sarunai par tavu pagātni, vai ne tā? Jo īpaši sešos no rīta — tas apliecina tās svarīgumu.

Ališa:
Džeiks apnicīgi pārgrieza acis. Cik reizes šodien viņam tas tika jautāts?
Ne labrīt, ne jauku dienu, viņš kāpa virsū Ališas braucamrīkam, reizē runājot, tā nav labi uzvesties, jaunā dāma. Man ir smaga diena, un darbs ar jums visiem ir drausmonīgs, šai izklaidīgajā tonī tika spaidītas motorollera pogas un slēdži, kamdēļ nejauši tika ieslēgts radio. Latino ritmi. Džeika galva sāka ritmā šaudīties.
Pum purum... Ko tu man varētu pastāstīt no savas pagātnes, ko es vēl varētu nezināt? Man liekas — nekā nav.

[Beppo]

— Ko tad jūs izdarīsiet, pastāstīsiet manai kaimiņienei, ka vēl piecu gadu vecumā man šad tad pa naktīm sanāca pieslapināt gultu? Jums visi nav mājās, — vēsi paziņoja Frančeska. Akutrāti viņa salocīja avīzi un atstāja to galda, piecēlās no galdiņa un savāca somu.
— Visu labu. Novēlu jums piemeklēt pareizos medikamentus.

Nesteidzoties viņa mēroja ceļu uz mājām. Tagad viņas dienas kārtībā bija mājokļa uzkopšana, un Frančeska jau sāka apdomāt, vai nomainīt gultas veļu ārpus kārtas vai arī pagaidīt tās pāris dienas un mainīt pēc grafika.

[Miervaldis Gotiņ...]

Džons brīdi pārdomāja, ko Maikls bija sacījis. Kaut kādi mistiskie privātie ar galiem Pentagonā un CIP? Bez tādiem mani atsekot nebūtu bijis iespējams. Spriežot pēc visa, piedāvās kaut kādu ne pārāk tīru un iespējams, ne pārāk likumīgu darbiņu.

Runāsim konkrētāk, - viņš pārtrauca ne pārāk auglīgās pārdomās un ieskatījās noslēpumainajam sarunu biedram acīs, - kas, kur, cikos? Kādi noteikumi un nodrošinājums?