Pasakām pa pēdām, [C][GM][PZP][PG-13] Opcijas

[Logan]

"Pasakām pa pēdām"

© Denija & Dženija

Feju krustmātes namiņš.
Nenosakāms gads un datums.

Platais, ar sārtiem un pelēkiem bruģakmeņiem izliktais ceļš veda uz pili, kas slējās pāri visai pilsētai. Ceļa malā atradās taciņas un žodziņi, kas sargāja ciemata iedzīvotāju mājas, dažādu krāsu būdiņas glītiem stikla logiem, kas saulē spīdēja kā lāstekas, un mazām koka durtiņām ar grezniem klauvēkļiem. Turpat, netālu no pils vārtiem, pati pēdējā māju rindā atradās mājiņa ar koši sarkanām durvīm. Tai apkārt slējās smalku koka mežģīņu žodziņš, uz mājas ieeju caur baltiem koka vārtiņiem veda baltiem oļiem nobērts celiņš, kam abās pusēs auga margrietiņas. Mājai bija kaut kas no piparkūku namiņa un karietes sajaukuma, tāda ieapaļa, ar apaļiem lodziņiem, mežģīņu aizkariņiem, glītu dakstiņu jumtu un puķu podiem uz palodzēm tā slējās starp rožu un liliju dobēm, kas ieskāva māju. Pār māju nolīcis bija milzīgs sēru vītols, tam gar saknēm tecēja smalka urdziņa, jautri čalodama tā aizvijās līdz akai, kas atradās dārza tālākajā malā. Ap aku un tālāk esošo dārza lapeni auga baltas rozes. Lapene slēpa šūpuļkrēslu un nelielu galdiņu, uz kura joprojām stāvēja trīs grāmatas. Lapenes jumtu un koka režģu sienas slēpa vīteņi, kas šobrīd ziedēja sārtiem zvanu ziediem, kas vējā klusi skanēja. Aiz lapenes ziedēja ķiršu koks, kura ziedos spēlējās kamenes, bet zari slēpa būrīti, kurā ligzdu vija divas baltas dūjas. Abas sēdēja uz mājas jumta un dūdoja par mīlestību, sauli un laimīgu nākotni, piešķirdamas pastkartītes cienīgajai ainai pēdējo otas triepienu.


Šobrīd ap māju bija salasījusies visai savāda kompānija. Mājas durvīs stāvēja namiņa īpašniece, noraudājusies sieviete, viņa bija atvērusi durvis meitenei, kuru nevarēja nepamanīt - pār meitenes muguru noļukušas krita divas ēzeļa ausis. Turpat pie taciņas, kas veda uz durvīm, liliju dobē gulēja pārsauļojies puisis netīrās drēbēs, iespējams tieši tāpēc mājas īpašniece bija tik nelaimīga - lilijas bija pagalam. Vienā mājas pusē bija dzirdams ņurdošs pūķis, kura zobos atradās visai vāji tērpta būtne. Otrā pusē mājai, pie lapenes kā no zila gaisa bija uzradies izskatīgs melnmatis ceļa drēbēs. Turpat pie vārtiem atradās arī gara auguma pirāts, bet pa lielceļu šurp devās meitene, tērpusies karstajam laikam neraksturīgi biezos vilnas svārkos. Visai šai dīvainajai apvienībai bija jāpierēķina vēl viens jauneklis, kurš jau atradās iekšā namiņā.

Iekšpusē namiņš bija lielāks, nekā izskatījās no ārpuses. Mazs gaitenītis veda uz viesistabu, kuras sienas klāja oranžas tapetes, gluži kā ķirbja mīkstums. Telpā atradās kristāla galdiņš un četri lieli un mīksti sarkani dīvāni. Gar sienām salikti bija grāmatplaukti, viss bija pilns ar pasaku grāmatām, uz galda atvērta stāvēja pasaka "Mazā Nāriņa". Neierasti šai pasakai, attēlā bija redzama Ariela, kas atvadās no sava prinča un sola viņu gaidīt līdz viņš pārradīsies. Trupat blakus stāvēja kabatlakatiņu kastīte, slapji, pieraudāti kabatlakatiņi mētājās visur, izskatīdamies pēc sniega pikām. Uz mazajiem rūtotajiem lodziņiem arī iekšpusē atradās puķu podiņi, pilni ar neaizmirstulītēm. Neaizmirstulītes rotāja arī lielo paklāju, kas sedza grīdu. Nekas daudz te nebija, nekas tāds, kas ciemiņiem nebūtu jāredz.

Noraudājusies mājas saimniece nometa vēl vienu kabatlakatiņu un vārgi uzsmaidīja meitenei ar ēzeļa ausīm. - Kā varu šai nestundā palīdzēt, mīļā?

[Pūķēns Sāra]

Konstantīns ar nelielu pārsteigumu un nelielu vienmuļību uzlūkoja visus sanākušos, kaut kā acis nekāpa uz kātiņiem no pārsteiguma - vairs nē, bet ierasts skats šis arī nebija. Pagājies uz priekšu, viņš pieklājīgi paklanījās mājas saimnieces un pārējo priekšā, visus sveicinot. Bet tā kā mājas saimniece šobrīd šķita aizņemta, pievēršoties jaunai dāmai, viņš devās uz vietu, no kuras nāca murdoņa.
-Es atvainojos...- melmatis uzrunāja pūķi vai arī jauno meiteni, bet varbūt abus divus. Īsti skaidrs viņam nebija, -Vai palīdzība... ē... nebūtu vajadzīga?- laikam jau tomēr tas tika vairāk veltīts jaunajai dāmai.

[Malduguns]

Stefans lūkojās uz visu šo kņadu ar visai dīvāinu izteiksmi sejā. Protams, ceļā bija sastaptas dažādas dīvainības, tomēr puisis nebija domājis, ka pie Feju krustmātes būs gaidāma tāda kņada. Kur nu vēl pūķis! Vai kur nu tas, ka Feju krustmāte ir noraudājusies kā tāds piecgadīgs bērns ar pārsistu celi.
Stefans pašķielēja visapkārt un sažņauda ciešāk kastīti ar zilo lenti. No šiem visiem varēja sagaidīt dažādas lietas, tādēļ labāk būt piesardzīgam.
Kņada Stefanam nepatika, nekad nebija patikusi, gluži tāpat kā cilvēki. Bet laikam vajadzēja sākt mazliet pierast.
Nopūties viņš vēlreiz ar skatienu nomērīja atnācējus. Savāda kompānija te bija salasījusies, ne ko pielikt, ne atņemt.

[Ungaarijas ragas...]

— Liels paldies! — Elizabete smaidīgi noteica, mēģinādama ar sktienu notvert kādu no pūķa galvām, — Tagad tu varētu, lūdzu, mani nolaist zemē un palaist vaļā?

Par to kompāniju, ko viņa bija redzējusi pie mājas vispirms no pūķa lidojuma, tagad no pūķa galvas augstumiem, meitene domās vēlāk. Pareizāk sakot nedomās. Viņi visi izskatījās tik… tik… spocīgi. Vienīgi, ja tie bija rūķa piesauktie jauniņie.
Jā, tagad viņa gribēja zem kājām sajust cietu pamatu un nejust pūķa elpu uz skausta. Viņa jutās maķenīt apsiekalota, bet iespējams tās bija tikai meitenes iedomas.

Ak un tur jau vēl viens pagodināja viņu ar savu klātbūtni.
— Paldies, — Elizabete noteica, — Es pagaidām nezinu. Man liekas, ka jaukais pūķis pats spēj mani atlaist vaļā.

— Jā, es esmu šausmīgi nepieklājīga, bet tas punduris mani tik ļoti izsita no sliedēm, ka aizmirsu pavaicāt, kā tevi sauc? — nē, tas nebija domāts klātpienākušajam puisim, bet gan pūķim, jo atbildot Konstantīnam meitene piepeši saprata, ka joprojām nezina sava "ceļabiedra" vārdu.

Šo rakstu rediģēja Ungaarijas ragaste: 25.11.2008 16:18

[echo3]

Juris pirmajā brīdī pret gaismu nebija ievērojis, ka sieviete raud, bet šņuksti, kas kļuva dzirdami pēc pāris soļiem durvju virzienā, bija nepārprotami. Puisis pastiepās pēc kabatlakatiņu kastītes - o, nez, kurā pasakā eksistē kabatlakatiņu kastītes? - paņēma to un pienesa sievietei. - Lūdzu. - Te Juris ievēroja, ka ārpusē stāv meitene ar ēzeļa ausīm, un uz brīdi jutās spiests apklust.

[Logan]

Pūķis

Tā pūķa galva, kura turēja Elizabeti zobos, noliecās tuvu zemei un palaida meiteni vaļā. Vairākas galvas jutās vīlušās, ka viņa šitā laiž prom maltīti, bet visas kopā tās saprātīgi klusēja, jo meitene pūķi tiešām bija atbrīvojusi. Būdams ļauns, pūķis pirmo reizi jutās mazdrusciņ apjucis, skatoties uz netīro un siekalām nosmērēto meiteni.

- Man nav vārda... Es gribu sev vārdu... Vajag vārdu... Vārdu? galvas cita caur citu aktīvi sāka apspriesties. - Izdomā man vārdu... Mums... Jā, mums... Katrai savu?... Kurš grib savu?... Pūķis aizmirsa, ka slēpjas, galvas sacēla arvien lielāku troksni, līdz kopīgi apspriežoties pirmā galva paziņoja, ka visas divpadsmit grib vārdu. Savukārt otrā galva no kreisās puses nodarbojās ar gaisa izošņāšanu.

- Pusdienas? viņa pajautāja, uzlūkojot princi Ēriku.

[Massacre]

Elizabetei bija karsti. Ļoti. Kažoku viņa bija iemačkarējusi savā paunā un visas kleitas bija sašūtas kopā lai veidotu to kā dēļ tomēr nokļuva šeit.
Feju krustmātes māja... Īstenībā viņa bija vīlusies, gaidot kaut ko iespaidīgāku un bargāku, atmiņa paliekošu un tādā garā. Un šī varenā sieviete, no kuras pasaku varas viņa gribēja tikt vaļā, raudāja! Dieviņ tētīt!
Kompānija, protams, nebija nekāda vājā, arīdzen, bet tas Elizabeti vairāk nepārsteidza. Brīnums, ka te nebija vēl kaut kas trakāks.
Sieviete nekautrēdamās novilka arī zabākus un vilnas zeķes, lai staigātu apkārt basām kājām. Nu, un kā viņai vērsties pie apkārtējiem? Ah, labāk paklusēt un paskatīties, kas būs, kas nebūs.

[Elony]

Namejs jutās riebīgi. Viņš gandrīz nositās, par laimi viņa kritienu mīkstināja šīs jaukās puķītes. Piecēlies, viņš apskatījās apkārt.
Vieta bija normāla, ļaudis gan ne. Namejs pagaidīja, lai pēctraumas halucinācijas pazūd. Kad tas nenotika piegāja tuvāk namiņa slieksnim un uzrunāja normālāko personu, kas tur izskatījās, paveco, nelaimīgo sievieti.
"Es atvainojos, bet gribētu zināt, kur es esmu un kas esat jūs." viņš ierunājās.
Daudzgalvains pūķis, pirāts un kas tik vēl ne..
Visjocīgākā vieta, kurā Namejs pabija.

[Beppo]

Mīļā. Fui. Nu kurš gan tik tikko sastaptu cilvēku dēvē par mīļo? Nē, nu bija tādi cilvēki, to Naula gluži labi zināja, bet viņas draugu lokā tādi nekad nebija bijuši sastopami.
— Vai jūs esat feju krustmāte? — sieviete ievaicājās, visai laipnā, bet nepārprotami atturīgā tonī. Mīļā, vai zinies, ko.

Šo rakstu rediģēja Antaress: 25.11.2008 17:03

[Logan]

Feju Krustmāte


Feju Krustmāte pateicās Jēkabam par kabatlakatiņiem. Kāpēc un kā viņš uzradies, noskaidros vēlāk, vispirms jaunkundze pie durvīm. Ciešāk nopētījusi meiteni pie durvīm, viņa nošņaukājās. - Jā, es esmu Feju Krustmāte, bet piedod, mīļā, bet pret ēzeļa ausīm es nevaru palīdzēt. Tev jāapēd ābols no otrā koka, tad ausis pazudīs. Ej vien atpakaļ uz to pasaku, kurā saēdies ābolus. Un jūs... feja uzlūkoja izmīcīto puķu dobi, tad Nameju, kurš no tās bija izrāpies. - Jums ir problēmas ar lidošanu vai piezemēšanos? Nepieciešama palīdzība? Man šķiet, ka man kaut kur vēl ir mikstūra... bet, bet... ak... feja noslaucīja asaras, kas ritēja pār vaigiem. - Nāciet iekšā. Man vajag apsēsties.

[Elony]

"Redzu, ka jums ir bēdas..." Namejs ierunājās, Viņš jutās dīvaini un neērti, kad apkārt bija tik daudz savādu cilvēku... un ne tikai cilvēku. Viņš tiem, kas bija namiņā, pamāja ar galvu, bet vairāk nesveicināja.
"Es jūs ļoti meklēju, piedodiet par puķēm, bet man ir problēma ar to, kā tiek izpildītas manas pavēles, vai arī ar lidojošo paklāju pilotāžu... bet tas nav svarīgi. Man pateica, ka man pēc divām dienām izdzēsīs atmiņu un es to nevēlos. Es gribētu saglabāt savu atmiņu, saprotat? Man teica, ka šādās lietās jārunā ar jums."
Viņš izstāstīja savu problēmu.

[Massacre]

Aha! Klausīties sarunās bija gudri. Šī tiešām bija Feju krustmāte, tāpēc Elizabete nekavējās un klausīja viņas uzaicinājumam doties iekšā mājā, pat tad, ja tas īsti nebija mērķēts uz viņu personīgi
Oho! Redz, kādam ir līdzīgas problēmas. Tikai viņai bija nedaudz vairāk laika, tāpēc, atkal, sieviete klusēja un ļāva izrunāties tiem, kam tas bija vitālāk nekā viņai.

[Beppo]

Naula iegāja namiņā un greizi palūkojās uz puisi, kurš bija iejaucies sarunā. Nu nē, tagad viņa runā ar feju krustmāti.
— Tātad, pret ēzeļausīm jūs man nevarat palīdzēt. Labi. Taču man jums ir daži jautājumi. Pirmkārt, man bija jāpamato sava atteikšanās būt par Kārenu, un tam iemesls ir ārkārtīgi vienkāršs — es negribu būt kaut kāda Kārena, es gribu dzīvot savu dzīvi. Otrkārt, ar kādām tiesībām jūs mani esat ierāvusi šajā pasakainajā pasaulē. Ziniet, es tomēr gribētu pamosties savā gultā un turpināt dzīvot kā iepriekš, tai skaitā bez ēzeļa ausīm.

[Seratna]

Feju Krustmāte


Feju krustmāte nedaudz grīļodamās vedināja visus uz viesistabu. Viens bija skaidrs: viens bija skaidrs — viņa bija sagrauta. — Ak vai, piedodiet par šo nekārtību, — viņa acīmredzot bija domājusi mutautiņu kalnus. Bet, ak..ak..

Iespējams, ka krustmāte būtu noslīgusi uz dīvāniņa, lai izmantotu puiša pastiepto mutautiņu, bet tas nenotika, jo viņa pamanīja pūķi aiz loga. — Ak vai..kā gan es varēju aizmirst, ka viņam beidzas līgums! Nabaga pūķītis! Pietrūkusies kājās, tā pavēra mazo lodziņu, pirms pastumjot malā vizbulīšu podiņu.

Jaukumiņ, man žēl, ka tā sanāca, es tūlīt pārrakstīšu tavu līgumu, tiklīdz tikšu galā ar saviem viesiem, vai tu neaizlidotu pusdienās uz Sarkangalvītes mežu, lūdzu? Tikai neēd vilkus un bērnus, jaukumiņ. Pamanījusi ārā stāvam vēl pāris personas, viņa tām pamāja, norādot uz mājas ieeju un lūdza tos nākt iekšā.

Tad viņa beidzot atslīga dīvāniņā un aicināja arī pārējos piesēst, pirms tam piekodinājusi puisim, kas pasniedza mutautiņu, lai ielaiž tos, kas ārā stāvēja.

Sēdieties, sēdieties..Nekas..es iztīrīšu, — viņa piemetināja, pamanīdama nošmulētos tērpus.

Pievērsusies Ali Babam, viņa ik pa laikam skaļi nošņukstējās, tomēr nepārtrauca puisi, — Jūs no jaunajiem, ja? Nu ja..es vairs neprotu izvēlēties.. Ak..ak.. par ko man tādas bēdas.. Jūs nemaz nemaz negribat būt Ali Baba, ja?..Es pēc acīm pateicu kas esat, tādas pašas kā tēvam, — viņa pasmaidījusi piemetināja.

Noraizējies skatiens tika uzmests arī meitenei ar dīvaino sainīti, — Tev viss labi mīļā, neesi slima? Es varētu salūkot cukurūdeni..

Ak, jūs ar par šito..Negribat būt Kārena..Bet tās kurpītes taču bija traki glītas... — krustmāte atkal sāka šņukstēt.

Es nevaru.. — viņa nepabeidza, jo bija pienākusi reize izpūst saraudāto degunu mutautiņā.

Šo rakstu rediģēja Kaķis: 25.11.2008 18:57

[echo3]

Kad istabā ienāca meitene ar ēzeļa ausīm, Juris saskatīja pārējos, kas bija "sabiruši" pagalmā. Visi bija neparasti zaļi, bet šī nebija Smaragda pilsēta... Ak, jā! Puisis atjēdzās, noņēma zaļās brilles un atvēra durvis plaši vaļā, lai raibais bars var tikt iekšā. Aiz pēdējā kārtīgi durvis aizvēris, Juris diezgan apjucis noklausījās Feju krustmātes žēlabās. Beigu beigās viņš paraustīja plecus un pajautāja, - Kas noticis?

[Pūķēns Sāra]

-Atvainojos, ka traucēju,- Konstantīns noteica Elizabetei, saprotot, ka maisās tikai pa kājām. Kad ar gaalvu pieklājīgi pamājis uz atvadām, devās atpakaļ uz namiņa ieeju, kur visi jau bija sagājuši iekšā.

-Sveicināti,- par spīti tam, ka iepriekš viņš jau bija visus pasveicinājis, ienākot namiņā, viņš pieklājīgi visus sveicināja vēlreiz. Arī Feju krustmātes žēlabas viņš pamanījās nedaudz sadzirdēt, bet turpināja klusēt, ar pieklājīgu interesi aplūkojot namiņu. Klasiski, bet skaisti.

[Ungaarijas ragas...]

Nokļuvusi uz zemes, Elizabete sakārtoja savas drēbes, cik nu tas bija iespējams un tad izdzirdusi kāda sievišķa balsi, paskatījās tajā virzienā.
Jēziņ! Un tā būtu Feju Krustmāte?!
Lai nu kā, pūķim bija jādod vārds, pirms viņš devās pusdienot uz mežu.
— Kamēr pusdienosi tajā mežā, padomā, kā tev patīk vārds Ernests! — viņa iesaucās, — Pagaidām labu apetīti! Labprat satikšu tevi kā savu draugu, bet tikai ne apēdāju!
Elizabete pamāja ar roku pūķim un devās uz mājas ieeju.

Ja viņa veiksmīgi līdz turienei aizkļūst un netiek vairs aizturēta, tad ieiet mājā un bez liekas ampelēšanās dodas pie Feju Krustmātes. [OOC: Ja nē, tad tālāko neņemt vērā.]
— Labdien! Klausieties, — Elizabete mazliet nepacietīgi noteica, pašūpojot galvu tā, ka auskari gandrīz vai melodiski iešķindējās, — Šeherezade šitādas ziepes savārījusi un jūs te atļaujieties krist histērijā! Ko tad man darīt ko? Jūs vismaz savās mājās esat!
Viņai gan sievietes metās žēl, bet varbūt krietna morāla sapurināšana kaut ko dos. jautājumu par to, kas noticis, viņa izlaida, ja jau reiz to bija uzdevis kāds puisis, visai zemnieciska paskata, nu vismaz koka tupeles šādu iespaidu radīja.

[Massacre]

"Oj, dārgā Feju krustmāte! Es esmu slima, jā, bet tikai cukurūdens to neizārstēs. Es esmu slima no šīs pasaules un gribu noteikti atpakaļ mājās! Un nevis pie malkas cirtēja, bet savās, Venēcijā! Ja gribējāt mani ievilkt pasakā vajadzēja vispirms pajautāt. Tas, ka es tās lasu nenozīmē, ka es tajās gribu dzīvot." Elizabete kaujinieciski paziņoja, nopietnā balss tonī, taču ne asi. Sievietes raudāšana viņu nemaz nesatricināja - te reku bija citi, kas viņu mierināja un apsauca, bet viņa gribēja prom un atpakaļ, vienalga, kas šeit par scēnām darās.

[Beppo]

Naula vērīgi paskatījās uz meiteni biezajos svārkos. Lieliska pieeja, viņa savās domās šai personai piešķīra žetonu un atkal pievērsās feju krustmātei.
— Protams ka skaistas, bet ne par to ir runa. Parasti es vispirms iepazīstos ar darba līgumu, nevis sāku strādāt un tad pēc kāda laiciņa fiksi parakstu kādu man pasviestu papīru. Un, cik noprotu, atbildīga par to esat jūs. Tad nu lūdzu esiet tik laipna un aizgādājiet mani atpakaļ manā dzīvē. Ar normālām ausīm.

[Logan]

Pūķis

- Kad es... mēs... beigsim ēst... Sarkan... koku lapas... galvas runāja cita caur citu, atguvušas dzīvesprieku. Pie pūķa astītes, viņām bija brīva vaļa lidot un ieturēt maltīti mežā! - Vajag vārdus mums visām. Bet trešā no kreisās... es esmu ceturtā! ... ceturtā no kreisās būs Ernests... jā, jā, es tevi neēdīšu... runā par sevi... skat, apcepts arābs... kuš... galvas vēl pakašķējās. - Ahoi, Salātlapiņ! pūķis uz atvadām uzsauca, galvas miedza ar aci, pieklājīgi pamāja vai pasmaidīja, piektā no labās puses pat notrauca asaru, kaut ko murminot par gružiem, kas lidojuma laikā sabiruši acīs. Nošvīkstēja spārni, sacēlās vējš un pūķis bija prom.


Feju krustmāte

- K...k..kas no-noticis? Feju krustmāte izplūda asarās pēc Jēkaba jautājuma. - Ak, jūs arī... Feja uzlūkoja Ēriku. - Jūs būtu tik... skaists princis, tik stalts un glīts... Nāriņai jūs patikāt... vēl pāris asaras tika noslaucītas kabatlakatiņā, Feja ietrausās dziļāk dīvānā. - Protams, ka es esmu... mājās! Jūs arī esat manās mājās... Šeherezāde neko nesavārīja... Tā visa ir mana vaina, pārāk neuzmanīga, pēdējie fejas vārdi izskanēja kā neskaidra murdoņa. - Kas attiecas uz jums, malkas cirtēja meitiņ un Kārena, neesiet tik niknas, Feja laikam mazliet bija atguvusies, viņa izslējās un aizmeta vēl vienu kabatlakatiņu, tas piezemējās uz Arielas attēla atvērtajā grāmatā, - es nekur neko... neaizgādāšu! Vispirms visu pēc kārtas. Kurš un ko ir parakstījis vai nav parakstījis? Līgumi ir līgumi. Neviens jums dunci zem rīkles nelika... ak... duncis... mana mazā... ak... šķiet, ka duncis bija vārds, kas spēja saraudināt Feju Krustmāti, jo viņa atkal saguma un sāka šņukstēt. - Es... tā....centos... tāda izgāšanās...

[Beppo]

Feju krustmātes problēmas Naulu uztrauca tikai tik daudz, cik tās bojāja dzīvi pašai Naulai, un šņukstošu feju krustmāšu mierināšana absolūti neietilpa viņas plānos. Pataustījusi ēzeļa ausis, viņa skarbi ieteicās:
— No kā es varu prasīt atbildību par savu atrašanos šeit un, — viņa norādīja uz noļukušajām ausīm, — šīm te? Par līgumiem runājot, es šobrīd esmu parakstījusi tikai atteikšanos tēlot Kārenas lomu Sarkanajās kurpītēs.

Šo rakstu rediģēja Antaress: 26.11.2008 00:56

[Massacre]

"Jā, mans līgums arī ir atteikšanās." Elizabete piebilda. "Un tā kā es neesmu neko piekritusi tēlot, lūdzu sūtiet mani atpakaļ uz manām mājām. Un man vienalga, kas jums skaitās mājas, es gribu, nē, man vajag, mājās. Savās. Ne šajā pasaulē." tik gari viņa skaidroja tāpēc, ka šitie radījumi mēdza pamatīgus brīnumus sastrādāt ķerot uz vārda, viņa gan cerēja, ka šis nebūs tas gadījums, bet lieki parunāt netraucēja.

[Seratna]

Bet..bet..bet jums taču tur..tur nekā nav.. — Feju krustmāte pārtrauca šņukstēt, — nekā tāda, kādēļ jūs gribētu nokļūt atpakaļ.. pieliekusies, viņa no galdiņa apakšas izcēla kristāla karafi, pildītu ar ķirbju sulu, un astoņas šķautņainas miniatūras glāzītes, kas saules starus atstaroja gluži kā dārgakmeņi. Trīcošām rokām krustmāte to visu novietoja uz galdiņa un lūdza tos, kas izslāpuši, cienāties. Ielējusi sev sulu (aptuveni puse karafes satura nonāca uz galdiņa, tiesa — tūlīt arī izgaistot), viņa sāka to maziem malkiem dzert.

Es esmu atbildīga par pasaku pasauli, ak..tik daudz nekārtības un pūķi..ak nē! Es viņu aizsūtīju..ak..ak, ja nu..ak! krustmāte apgāza savu glāzīti, tā nokrita uz grīdas un viņa seju paslēpa plaukstās. Atskanēja skaļas elsas.

Pēc brīža aprimusi, pacēla glāzīti un novietoja to atpakaļ uz galda, Es atvainojos, bet tas ir tik briesmīgi..Es jūtos šausmīgi.. Parādiet man lūdzu līgumu kopijas.

[Massacre]

Elizabete piesita plaukstu pie savas pieres.
"Mī un žē! To vai man tur ir pie kā atgriezties, vai nav, ļaujiet spriest man pašai un nejaucieties tur, kur es to neesmu ne lūgusi, ne ļāvusi. Es gribu atpakaļ un noteikti nevēlos palikt te." viņa parādīja FK savu līguma kopiju, bet neizlaida to no rokām, lai nodod Dies` šī būtne ar to kaut ko neizdara.

[Ungaarijas ragas...]

— Es neko neparakstīju, toties jūsu aģents Rūķītis, starp citu, jums būtu nopietni jāpadomā par šīs personas atbilstību amatam, neatbildēja uz maniem jautājumiem, — Elizabete izvilka aiz bikšu maliņas aizbāzto lapu, atlocīja to un palasīja, — Jā, toties uzrakstīt aktu par atsacīšanos sadarboties, nevēlēšanos parakstīt līgumu, draudiem viņš gan bija nasks!
Noskaitījusi Elizabetesprāt galvenās lietas no akta, viņa sašutusi lūkojās uz noraudājušos sievieti. Ak dies, vai Feju krustmāte te spēlēja teātri, tādejādi cenzdamās izvairīties no ievārītās putras strēbšanas?
— Klausieties, nu beidziet raudāt! Ar vēsāku prātu jūs varēsiet visu labāk apsvērt. Nu notika šaize, tad tagad jāmēģina tā nokārtot, — meitene beigās piebilda jau mierīgāk, jo gribot negribot metās sievietes žēl, — Ak dies, par pūķi neuztraucies, tu taču palūdzi, lai neēd vilkus un bērnus un viņš lūgumus mēdz pildīt, cik es zinu.
Elizabete bija beidzot nolēmusi atmest jūsošanu.

Šo rakstu rediģēja Ungaarijas ragaste: 26.11.2008 11:16

[Elony]

Kad Feju Krustmāte pajautāja, vai viņš negrib būt Ali Baba, Namejs tā kā... nojuka.
Viņš tik izmisīg bija domājis par atgriešanos mājās, ka nemaz nebija par to padomājis... viņš bija pasaku zemē... burvestības un neparastas lietas... viņš redzēja pūķi un... staigāaj no pasakas pasakā.
Namejs sāka apjēgt, ka tas ir visai aizraujoši...
"Man ir tāds jautājums..." Viņš paskatījās uz visiem pārējiem, kas bija istabā.
"Jūs nesat... ē... pasaku tēli. Citi uzvedās tā, kā šēit būtu mājas. Jūs... jūs esat no mūsdienām? Tas ir 2008. gada, tāpat kā es? Tas ir interesanti..."

Tad viņš uzlūkoja Feju Krustmāti.
"Jā, šai... " Namejs īsti nezināja kā nodevēt Elizabeti, īpaši izskata dēļ. "... jaunajai dāmai ir taisnība. Nav ko stresot. Es to līgumu neizlasīju, kad parakstīju, saprotiet, es biju stresā, šī kārtība nekam neder, izraut cilvēku no mierīgas dzīves un uzreiz likt parakstīties... tas ir šoks!
Lai nu kā... varbūt es paliktu... ja vien salabotu šo gredzenu... un vēl... redz, ja man jādzīvo kā Ali Baba, tad man uztrauc tas, ka puisim pēc pasakas jau bija sieva. Un arī tas, ka viņš ir arābs un arābi ir reliģiozi ļautiņi... man negribas trīs reizes dienā klanīties pret Meku un pielūgt Allāhu...
Vārdu sakot, nezinu vai tā dzīve, ko piedāvā ir labāka, lai gan interese man ir."

[Seratna]

Kurš no visiem rūķīšiem, mīļā? — Feju krustmāte apvaicājās meitenei, nopietni satraukta par to, ka rūķītis neesot meitenei izskaidrojis visus līguma nosacījumus.

malkas cirtēja meitiņas teiktais savukārt lika Feju krustmātei pieslapināt vēl vienu mutautiņu, — Bet..bet..tas nav tik vienkārši..Un man šobrīd..tik daudz problēmu..laika..nevaru.. Vārdu plūsmu regulāri apslāpēja mutautiņš vai tajā veiktās darbības. Dodiet to līgumu, nebaidieties, no kā gan te būtu jābaidās?

Nokārtot.. — sieviete atkal izplūda asarās, — Dodiet to aktu..Salīdzināsim ar pasaku ierakstiem.

Kā, uzreiz parakstīt? Jums noteikumus neizskaidroja? Un ko tad jūs parakstījāt? — Ali Baba šķiet izpelnījās krustmātes atzinību ar vēlmi kļūt par pasaku tēlu. krustmāte cītīti izvairījās dzirdēt to, ko nevēlējās — galu galā pie jaunas sievas pierast taču nevarētu būt pārāk grūti?

Vai vēl kādam no klātesošajiem ir problēmas ar līgumiem? Mēs varētu visas izskatīt pie reizes un pārējo pēc tam.. — skatiens ēzeļausu meitenes virzienā.

Šo rakstu rediģēja Kaķis: 26.11.2008 12:32

[echo3]

Piecas reizes dienā. Toties sievas var būt četras. Ja kļūsi sultāns, tad vairāk. Un jā, mēs visi esam jauniņie, kā te izsakās. - Tā bija Jura atbilde vīrietim Ali Babas apģērbā. Vispār jāsaka, ka Jurim šobrīd ļoti nāca smiekli. Un kas šī būtu par pasaku? Cara meita - Raudule? Trūkst tikai zelta un sudraba spainīšu.

Juris atritināja savu pergamenta rulli. - Akts par atteikšanos. Man liekas, nupat mums te trūkst Melnā Brāļa no abhāzu pasakas, kura gavenā nodarbošanās bija "te ieradās Melnais Brālis un visus nomierināja". Vai nevar tomēr puslīdz saprātīgi paskaidrot, kas ir noticis? Kāpēc mūs visus nolaupīja?

Šo rakstu rediģēja echo3: 26.11.2008 13:43

[Seratna]

Krustmāte burtiski atplauka, izdzirdot, ka kāds vēl pasakas mīl tikpat ļoti kā viņa. Ak, melnais brālis..sen nav manīts šaipusē..Viņam padevās lieliski nomierināt pūūūū...ķus! Šķiet arī vārds 'pūķis' bija viens no tiem, kas krustmātē izraisīja asaru plūdus.

Tikmēr istabā parādījās viens no rūķīšiem, tas, ar kuru daži no šeit esošajiem personāžiem jau bija sastapušies — Īgņa, pamanījis cilvēkus, viņš jau tīri automātiski iesāka — Parakst... Rūķis apklusa, sapratis, ka ne tas ciems, ne tā pasaka. Feju krustmāt, no Sarkangalvītes pasakas pazudis vilks. Mednieks ir iegrimis depresijā un Sarkangalvīte aug arvien lielāka, drīz viņa vilka vēderā vairs neievietosies.

Feju krustmāte nobālēja, piegrūta šņukdrāniņu pie deguna un nopūtās, — Vai vilks no septiņiem kazlēniem nav brīvs šobrīd? Aizteci, parunā ar viņu, ķirbīt..

Rūķis gan neko neteica, tik nosarka gluži kā tomāts, pameta īgnu skatienu ceļinieku virzienā un izgaisa.

Krustmāte centās atcerēties, pie kā viņi palikuši, — Tā, zaķīši, pie kā mēs palikām? Ā, pag, jums ar nepatīk jūsu pasaka, Jēkab? Krustmāte bija izbrīnīta.

[Beppo]

Līguma kopija, līguma kopija. Naula bija gatava vai zemē iegrimt aiz kauna. Stulbie rūķi.
— Jums nopietni vajadzētu pārdomāt personāla izvēli. Piemēram, rūķis Īgņa izgaisa pirms es viņam paspēju pieprasīt līguma kopiju. — Naula oficiālā tonī noteica.
— Un tā ir mana darīšana, vai es vēlos būt Kārena vai ne, rīt man darbā ir svarīga tikšanās, un es tiešām vēlētos pirms tās labi izgulēties un atpūsties.

Šo rakstu rediģēja Antaress: 26.11.2008 14:37

[echo3]

Hm, - Juris novilka. - Kurā pasakā būtu atrodams kāds saprātīgs personāžs, kas būtu ar mieru mums paskaidrot šo te putru? Ziemeļu Zintnieks no Senajām igauņu pasakām? Tam it kā patika kārtīgi visu paskaidrot un padomus viņš arī deva labus. Es pat būtu ar mieru pie viņa aizstaigāt, vienīgi Ziemeļos ir pietiekami auksti, ar šitādu apģērbu nosalšu.

Feju krustmāt, es pat nepaguvu kārtīgi atteikties, kad akts jau bija uzrakstīts. Tas rakstītājs bija tāds varen steidzīgs, lai gan vispār es tāpat neko nebūtu parakstījis. - Tad puisis ievaicājās. - Jums no visām pasakām zūd varoņi? Kāpēc?

[Malduguns]

Stefans bija pievienojies visiem, kad tie devās iekšā pa Feju krustmātes namiņa durvīm. Atbalstījies pret sienu un sakrustojis rokas uz krūtīm, puisis bija klusiņām vērojis notiekošo kņadu, jo pirms tam bija nospriedis, ka vislabāk laikam būtu pagaidīt, kamēr visi nomierināsies. Tomēr, redzēdams, ka visi sāk vicināt atteikšanās līgumpapīrus, Stefans izvilka arī savējo.
-Te man arī ir atteikšanās papīrs, ka es nevēlos būt Džeks,-viņš savā viegli piesmakušajā, tomēr tīkamajā balsī sacīja.
-Un ja jauno dāmu no Venēcijas sūta mājās, es arī neatteiktos nokļūt tur, kur man pienācās būt šorīt no rīta,-viņš piemetināja.

[Seratna]

Pirms krustmāte paguva kādam atbildēt, uzradās vēl viens rūķītis, vienmuļā monotonā balsī, tas nolasīja atritinātu pergamenta rituli, kuru pats visticamāk bija arī sarakstījis:

Izgaisusi Gerda no Sniega karalienes. Baumo, ka viņai apnicis glābt Kaju. Nepaspējām novērst līdz nākamajam acumirklim. Nav skaidrs kā viņai izdevies pamest savu pasaku. Noskaidrojam.

Kāds iestāstījis meža gulbjiem, ka var nepīt nestuves no nātrēm, bet gan lakatiem. Cenšamies novērst līdz nākamajam acumirklim.

Kāds Cūkganam iedevis labo manieru rokasgrāmatu un tā vietā, lai bučotu princesi, tas skūpsta viņas roku. Baidos, ka kāzas varētu nebūt. Cenšamies novērst.


Nodeklamēja, piesita pie cepures un izgaisa. Krustmāte piesteidzās pie sava grāmatu plaukta un ātri vien atrada minētās pasakas, ko sakrāva kaudzītē, acīmredzot vēlākai lasīšanai. Atslīgusi atpakaļ dīvāniņā, viņa pievērsās viesiem.

Jums nav līguma kopijas, mīļā, tā tā tā..no kuras pasakas jūs bijāt..hmm.. — krustmāte vēlreiz pierausās kājās un pārskatīja savu grāmatu plauktu, — Tā..Kārena..pareizi, šeit tā ir. Viņa izņēma no plaukta grāmatu ar pasaku par sarkanajām kurpītēm. Paskatīsimies, kas īsti notiek ar jums..

Šai brīdī parādījās cits rūķītis, kas hihināja vienā laidā — Kāds gudrinieks plikajam karalim iedevis zīda apakšsvārkus, hi hi hi. Nepaspējām novērst ho ho ho līdz nākamajam acumirklim, iespējams nonācis cilvēku pasaulē. Šausmiņas! Hi hi! Apakšsvārki! Izgaisis rūķītis aiz sevis vēl atstāja aizrautīgu smieklu vērpeti.

Krustmāte nolaida rokas, — Diemžēl jums būs jāgaida, kamēr novēršu problēmas pasaku pasaulē un atrodu savu... Krustmāte centās bet vārdi nenāca pār lūpām, tikai šausmīga asaru lavīna apraka visu viņas ieplānoto sakāmo.

Nu pasaku varoņi šad tad pazūd, kad izdomā kā aizlavīties no savas pasakas vai, ja beidzas līgums, bet pēdējā laikā sākušās miniatūras masu nekārtības vienlaicīgi daudzviet un kamēr ar to tiek galā...es esmu tikai viena.. — viņa nopūtās.

Jaunajai dāmai no Venēcijas būs jāgaida, kamēr sakārtošu pasakas. Ļoti ceru, ka izdarīšu to līdz nākamajam acumirklim..Tik daudz darba..tik maz laika..Un vēl..Nē! Jūs visi paliksiet pasakās! Man nav laika ar jums strīdēties, man vēl jāpaspēj atrast viņa! — krustmāte pēkšņi apņēmīgi paziņoja.

Šo rakstu rediģēja Kaķis: 26.11.2008 16:35

[Elony]

"Ja es varētu darīt ko gribu, tad man nebūtu iebildumu... esot Ali Baba es pēc būtības esmu miljonārs." Namejs teica Jurim. "Un doma par četrām sievām ir interesanta."
Viņš joprojām īsti nezināja. Tas viss bija pārāk strauji un dīvaini...

"Man ir ideja." Namejs uzrunāja Feju Krustmāti. "Es varētu palīdzēt ar jūsu pasaku problēmām, ja jūs palīdzēsiet man... pirmkārt, apsoliet, ka mana atmiņa neizdzēsīsies. Otrkārt, salabojiet šo gredznetiņu, lai man atkal negadās dīvainas problēmas.
Un tad man būs laiks padomāt, ko tad es īsti gribu
Un starp citu - kas ir acumirklis?"

Šo rakstu rediģēja Elony: 26.11.2008 16:58

[Beppo]

— Par to, vai jums ir vai nav laika ar mums krāmēties, vajadzēja padomāt, pirms bez prasīšanas ierāvāt mani savā pasaulē, — paziņoja Naula. Novāciet ēzeļa ausis, aizgādājiet mani uz manām mājām, un meklējiet pazudušos varoņus cik tīk.

[echo3]

Juris vairs nevarēja izturēt un skaļi iesmējās. Zaļās brilles viņš bija uzstūmis uz pieres un šobrīd izskatījās pēc motociklu ēras pirmsākumu braucēja. Vispārējā haosa atmosfērā smējiens skanēja uzmundrinoši. - Es domāju, ka ir pazudusi īstā Feju krustmāte! Kas jūs esat, kundze? Arī uz līguma? Un viss neturas kopā, jo Jūs nezināt pasakas - vai tā?

[Pūķēns Sāra]

Brīdī, kad tika pieminēta Ariela, Konstantīns nejauši paspēra soli uz atpakaļu - Cerēsim, ka tā nav mana vaina.
Pārējiem sarunājoties ar Feju krustmāti, vīrietis aizslīdēja līdz grāmatai pie galda un ja būtu runājis, tagad kļūtu mēms no pārsteiguma. Vienīgais mierinājums bija, ka viss izsaktījās pasakā skaisti, skumji, bet skaisti. Aizvēris grāmatu, Konstantīns pievērsa lielāku uzmanību notiekošajam.
-Līguma kopijas man nav, tāda netika iedota un pat piedāvāta, bet ir vien jāatzīst, ka šeit ir skaisti. Ja ir vajadzīgs, es arī varētu palīdzēt, vienīgi...- Konstantīns nošūpoja galvu, -...mana vieta nav šeit. Un pēc mazāk kā 42 dienām es vēlētos atrasties savās mājās. Ja Jūs būtu mani šeit paņēmusi vēl pirms kādiem septiņiem gadiem,e s ar prieku paliktu, bet...- viņš atkal nošūpoja galvu. Te nebija viņa vieta un viss, varbūt agrāk būtu bijusi, bet ne tagad...

[Seratna]

Es zinu pasakas! — Feju krustmāte sašutusi iesaucās par viņas kompetences apšaubīšanu.

Lai kļūtu par pasaku tēlu, atmiņas IR jādzēš. Citādāk jums nevar būt atmiņas par jūsu pasaku dzīvi iepriekš un tiek riskēts sagrozīt pasaku. Gredzentiņš vispār nav no jūsu pasakas, tāpēc arī jums nedarbojas tik labi kā darbotos tā patiesajam izredzētajam, — krustmāte aši skaidroja, censdamās pabeigt diskusiju, lai pievērstos citām pasaku pasaules problēmām.

Acumirklis ir acumirklis. Viens acumirklis cilvēku pasaulē jeb četrdesmit divas dienas pasaku pasaulē. Šo četrdesmit divu dienu beigās pasakām ir jābūt tādām, kādas tās atceras cilvēki, citādāk tiek veidoti neprecīzi tulkojumi, pasakas tiek apdarinātas un visādi citādi sabojātas. Un līdz nākamajam acumirklim ir palikušas četrdesmit dienas, kuru laikā jāpaspēj sakārtot vismaz populārākās pasakas, — krustmāte nopūtās. Pie tam, daudziem šobrīd beidzas līgumu termiņi, tās ir tādas galvassāpes man un rūķīšiem.

Palīdzēt nedomāju, ka varat, redzat, pasakas ir dzīvas un visas tiek pierakstītas šajās grāmatās, katra izmaiņa pasakā tajās parādās. Lai sakārtotu radušās jukas, nepieciešams sameklēt pasaku grāmatas, kurās ir ieviesušās kļūdas un atrast tām risinājumu. Šķiet man palīdzēt varētu vienīgi Jēkabs, — viņa iedrošinoši uzsmaidīja puisim. Pārējiem būs jāatgriežas savās pasakās. Pasaku vārdā. Mūsu un jūsu pasaules vārdā. Krustmāte nopietni pabeidza un ieklausījās pārējos jautājumos.

Jūsu pasaku, Ērik, es tieši grasījos skatīties, kas īsti notika?

Šai brīdī ieradās kārtējais un jāsaka, pēc skata ļoti noputējis un noguris rūķītis, — Krustmāt, viņas nekur nav. Viņas nav ne Sniegbaltītes pasakā, Buratino ar viņu neesot manījis. Meitene kā akā iekritusi.. Varbūt tomēr sāciet pārskatīt visas pasakas pēc kārtas vai arī atvediet.. rūķītis nepaguva pabeigt, kad krustmāte viņu pārtrauca.

Nē! mana krustmeita netiks aizstāta un viss! Es tūlīt izvadīšu savus viesus un turpināšu viņu meklēt! — bija apbrīnojami kā gan iepriekš tik asarāsizplūstoša būtne spēja tik ātrā laikā kļūt tik noteikta kādā jautājumā.

[Beppo]

— Tātad, jūs man piedāvājat tēlot Kārenu turpmākās četrdesmit dienas cerot, ka tai laikā paspēsiet tikt galā ar savām nebūšanām un man neizdzēsīs atmiņu? — Naula agresīvi noprasīja. Nu nē. Šitas tai raganai neies cauri. Feju krustmāte gan neatgādināja raganu, bet Naulai labpatikās viņu tā dēvēt. Domās, protams.
— Pasakām nāks tikai par labu, ja tās pamainīsies, — viņa piebilda, — vismaz bērniem būs interesanti. Un es nemaz nevaru tēlot Kārenas lomu, tādu pasaku es nezinu un līdz ar to nezinu, kas man jādara, tātad, no manas atgriešanās pasakā jums nebūs nekāda labuma, jo šajā pasakā tik un tā viss tiks salaists grīstē. Gluži netīšām.

Šo rakstu rediģēja Antaress: 27.11.2008 09:13

[echo3]

Es neesmu Jēkabs, Feju krustmāt. Es esmu Juris. - Juris iebilda. - Starp citu, burve no pasakas par punduri Gardeguni nebija īsta. Man liekas, tā bija ragana no Ansīša un Grietiņas. Ja nu gadījumā Jums neviens par to vēl nav ziņojis. Tā ka tajā pasakā trūkst jau vismaz divu personāžu. Toties nav nekas sajaukts, jo Haufs neko nerakstīja par burves un Jēkaba gājienu caur mežu - viņi tur varēja runāt, ko vien vēlas.

Sargs pie neapejamās sētas teica, ka Pelrušķīte esot devusies ārā, un princis Ēriks arī. - Puisis mazliet apžēlojās par nesakarīgo mājasmāti. - Kurp devušies, to viņš laikam nezināja, jo nepastāstīja. - Te Juris pasmīnēja, jo acu priekšā uz galda rēgojās ķirbju sula. - Ceru, ka ne uz pasaules kalambola maču.

[Massacre]

"Tā." Elizabete stingri paziņoja, pieejot tuvāk krustmātei un piespiežot viņu sev pievērsties "Es jums palīdzēšu tieši 40 dienas, atrast jūsu krustmeitu, labot pasakās kļūdas un tādā garā. Pat mazliet pietēlošu, ja tiešām nepieciešams. Bet. Jūs man neatņemsiet atmiņu. Jūs mani palaidīsiet mājās pēc 40 dienām vienalga kādi būs rezultāti - pozitīvi vai nē. Ja jums vajadzēs palīdzību tālāku par 40 dienām, tad tikai tādā gadījumā, kamēr man neatņem atmiņu un ļauj atgriezties mājās, ja viss apnīk." Elizabete gaidoši palūkojās uz Feju krustmāti "Sarunāts?"

[Elony]

"Nu, es netaisos zaudēt savu atmiņu!" Nemajs noteikti teica. "Piedodied, bet mana atmiņa veido manu personību, manu būtību. Ja es to zaudēšu, tas būs līdzvērtīgs manai nāvei un es to nevēlos.
Un jā, pasakas jūk, jūs sakāt, ka gredzens nav no manas pasakas, bet es to dabūju tajā zemē, kur man bija jābūt."
Viņš negrasījās padoties.
"Ja gribat, lai es šeit palieku, tad tikai kā es pats. Mēģiniet saprast, ka neviens cilvēks labprātīgi no savām atmiņām neatsakās, tikai tāpēc, lai pasaka paliktu nemainīta."

[Ungaarijas ragas...]

Elizabete jau grasījās dot sievietei aktu, kad parādījās rūķis, tas rūķis!
— Viņš tas ir viņš! — meitene paguva vien iespiegties un pabakstīt tajā virzienā, kur tas rūķis (Īgņa) bija stāvējis, kad viņš jau bija pazudis. Nu tas jau laikam šim konkrētajam eksemplāram bija raksturīgs.

Tālākajā meitene klausījās ar pavērtu muti, līdz brīdim, kad saprata, ka Feju krustmāte grasās viņu aizsūtīt atpakaļ uz to murgu.
— Nē, es kategoriski atsakos būt Šeherezade un stāstīt tam trīspadsmitgadīgajam puņķutapam kaut vienu pasaku. ES GRIBU atpakaļ savu dzīvi ar savām atmiņām! Labi es varu mēģināt palīdzēt meklēt to, ko jums vajag atrast, vai skatīt cauri pasaku grāmatas, lai atrastu kļūdas, ja vien kāds pateiks, kam tur pareizi jābūt. Labi! Bet ne būt Šeherezade vai kāds cits konkrēts pasakas tēls!

Ķirbju sulai meitene pat nepieskārās, attiecībā uz šobrīd notiekošu viņai jau bija mērena paranoja uz to, ka sulā varētu būt iebērts kaut kas tāds, kas viņiem liktu aizmigt un pamosties iebāztiem pasakā. Protams, ka Feju krustmāte varēja to dzert, viņai jau tad pret to kaut ko bija imunitāte.

[echo3]

Nu gan, - Juris paskatījās uz "Šeherazadi". - Trīspadsmitgadīgajam? Šahriārs - vai kā tur viņu - arī nozudis? Karalis, šahs, valdnieks Persijā?

Puisis domīgi pievērsās Feju krustmātei, - Neko nevienā pasakā vairs sajaukt nevar, tajās jau tagad viss ir galīgi greizi. Vai arī varbūt nav greizi - ja nu pasaku tieši ietekmē visi Jūsu rūķu savāktie cilvēki ar savām atmiņām un priekšstatu, kādai pasakai jābūt? Vai Jūs zināt, kurp aiziet īstie pasaku varoņi? Man liekas, ka viņi visi ir jādabū atpakaļ, citādi tāpat kārtības nebūs.

[Pūķēns Sāra]

-Princis Ēriks atrodas šeit un Zeltmatīte jeb, kā jūs sakiet, Pelnrušķīte devās pa vienu no diviem ceļiem, kas šķiras tur pat pie Ērika pils, cerībā atrast savas krupītes, kuras tika nozagtas.- Konstantīns klusu atbildēja uz Jēkaba jeb, īstajā dzīvē, Jura sacīto, kad pievērsās Fejai.

-Nenotika nekas īpašs. Es pateicu, ka man ir jādodas ceļā un lai Ariela gaida Ēriku, kurš noteikti atgriezīsies... Ar to laikam pagaidām beidzas pasaka, ka Ariela gaida savu princi. Bet redziet... es neesmu princis Ēriks, bet gan Konstantīns un es nemīlu Arielu un godīgi sakot - nevēlos mīlēt. Priekš manis viņa ir bērns un man ir savi tuvie cilvēki. Kā jau teicu - pirms pāris gadiem, es iespējams te paliktu, jo ar nevienu izņemot vecākus man rēķināties nevajadzētu, bet tagad paliekot šeit un 'dzīvojot laimīgi' tiks lauztas vismaz divas, varbūt pat vairāk dzīves, un nevar celt laimi uz nelaimes.- Konstantīns nopietni turpināja, -Es varu izpalīdzēt, kamēr neatrodas īstais princis Ēriks, lai, kur viņš neatrodas, jo pasakā viņš bija un viss. Tas, ka izskatos kā viņš, nenozīmē, ka esmu viņš, bet īstajā pasaulē man ir jāatgriežas ātrāk kā 40 dienās.-

[echo3]

Es domāju, ka vārtu sargs runāja par īsto Ēriku un īsto Pelnrušķīti. Skaisti, - Juris novilka. - Varbūt viņi visi tagad meklē tās kurpītes?

[Seratna]

Pelnrušķīte ir tikai viena un tā ir mana krustmeita! — feju krustmāte aizrādīja Jēkabam, pirms pievērsās ēzeļausītei, Redzi, mīļā, tieši tāpēc arī tiek dzēstas atmiņas, lai netiktu jauktas pasakas. Tiklīdz jums tās izdzēsīs, jūs zināsiet gan, kas jums jādara, gan pieņemsiet lēmumus kā attiecīgās pasakas varonis.

Apkārt valdīja murdoņa un likās, ka šodien krustmātei neizdosies pastrādāt (it kā pirms tam tas saraudātā deguna dēļ būtu izdevies, bet vienmēr ir patīkami atrast kādu citu grēkāzi..vai ēzeli..vai daudzus grēkēzeļus).

Tātad, visi, kas vēlas atgriezties cilvēku pasaulē, trīsdesmit astoņu dienu laikā atvediet man Pelnrušķīti un es jūs aizgādāju atpakaļ uz cilvēku pasauli. Turaties kopā, lai man būtu vieglāk pēc tam pārbaudīt pasakas, kur pabūsiet. Atvediet atpakaļ manu krustmeitu un tagad ejat, — krustmāte cieši saknieba lūpas. Vēl kas?

Istabā bija parādījušies veseli trīs rūķīši, kas jautri pamāja ēzeļausu meitenei, acīmredzot tiem bija kas kopīgs. Tomēr tie nerunājās ne savā starpā, ne ar viesiem vai krustmāti, acīmredzot, viņu sakāmais svešām ausīm nebija domāts un tie gaidīja, kad krustmāte būs viena. Tiesa izdzirduši par iespējamību, ka šitie iespējams tiks sūtīti atpakaļ uz cilvēku pasauli, viņi manāmi sadrūma. Rūķīšiem tas nozīmē tikai vienu: Jauna jauniņo gūzma. Neizskatījās, ka viņiem tas ļoti ietu pie sirds.

Šo rakstu rediģēja Kaķis: 27.11.2008 16:56

[Beppo]

— Paldies, nē, es gribu būt es pati nevis kaut kāda Kārena, — Naula atbildēja feju krustmātei un demonstratīvi apsēdās uz dīvāna, sakrustojusi rokas pār krūtīm. — Savas nebūšanas, dārrgā, kārtojiet pati, un mani atgrieziet atpakaļ manā dzīvē. Un es jau teicu, pasakām nenāks par ļaunu pamainīties. Būs tieši interesantāk.

[Logan]

Feju krustmāte

- Atteikšanās līgumā nav teikts nekas par to, ka man būtu jūs jānogādā kaut kur. Negribi palīdzēt, netiec mājās. Feja acīmredzot nebija tikai raudoša nelaimes čupiņa. - Ja gribi, vari doties klejot pa pasaku pasauli, lai gan šajos laikos tas ir... bīstami.... Feju Krustmāte nopūtās, laikam jau iedomājoties par savu krustmeitiņu, kas kaut kur klejoja. - Ej kur acis rāda! Nav Pelnrušķītes, nav cilvēku pasaules. Un tagad, atvainojiet, bet man ir svarīgas darīšanas! feja paziņoja un pievērsās trim ziņotājiem.


Rūķis

Viens no rūķiem šķiet nespēja noturēt mēli aiz zobiem. Viņš pakāpa soli tuvāk Naulai. - Hei, sveicieni tev no trešā sivēntiņa. Viņš ziņo, ka zirgam viss kārtībā. Viens esot bez pēdām izgaisis, bet otrs ganoties pie strautiņa un gaidot atpakaļ Ēzeļaustiņu.

[Beppo]

Burvīgi. Vienkārši burvīgi. Naula būtu gatava tai… tai… vecenei kaklu apgriezt, bet viņa šobrīd bija vienīgā zināmā iespēja tikt mājās. Cik gudri, tas jau atgādināja krustceles: pa kreisi iesi, zirgu zaudēsi, pa labi jāsi, galvu zaudēsi, taisni jāsi — no turienes vēl neviens nav atgriezies. Vai kā nu tur bija. Lai nepateiktu tai vecenei ko rupju, Naula pievērsās rūķītim.
— Kā izgaisis. Kā to saprast, izgaisis. Kāpēc? Kādā veidā? — Naula satraucās. Zirgi bija jauki, bet, galvenais, vai viens pats zirgs spēs pavilkt karieti?

Šo rakstu rediģēja Antaress: 27.11.2008 17:21

[Seratna]

Rūķi.

Nu kā nu..vienkārši..klik! rūķis uzsita demonstrējošu knipi — Un izgaisa..

Otrs viņu pārtrauca, — Tā nu gan nebija..zirgi kā maģiskās radības var ērti pārvietoties caur pasakām, tāpēc viņš noteikti kaut kur vienkārši aizstaigāja labākas zāles meklējumos, Zirgupuisim bija tāds niķis.

[Beppo]

— Kā, — Naula īsti nesaprata, — vienkārši iedomājās un pārcēlās uz citu pasaku? Es arī tā varu? Varbūt es varu iedomāties un pārcelties uz mājām?

[Seratna]

Kopš kura laika Kārena ir maģiska radība.. — krustmāte sarauca pieri, Rūķīši?

Rūķīši apjukuši skatījās viens uz otru.. Mēs..neko tādu viņai neesam teikuši, krustmāt..

[Beppo]

Naula pasmīnēja. Ja viņa tiešām tā varētu, tā vecene to noteikti neteiktu. Naula cieši aizmiedza acis un iedomājās, ka guļ savā gultā. Viņa detalizēti iztēlojās naktskrekla un segas pieskārienus augumam, vēso gaisu guļamistabā… Ja nu sanāk?

Šo rakstu rediģēja Antaress: 27.11.2008 17:48

[Malduguns]

Stefans kluasījās visā noteikošajā kņadā ar slikti slēptu nezipatni. Rūķīši vēl jā, bet Ēzeļaustiņas? Turklāt vēl visi tie pesteļi un penetri, pazudušās krustmeitas un tamlīdzīgas muļķības. Te jau sajuktu prātā arī pats psihiatrs, ne tikai students vai jau slims cilvēks. Tas irzklausījās vēl trakāk kā prakse, sesija un darbs kopā.
-Vazāties apkārt meklējot jūsu krustmeitu Kāviņtur mēs taču varēsim saglabāt savas atmiņas, vai ne?-puisis vēlējās precizēt un pa starpu arī savāca garos matus astē. Īsti pasaku mīlis viņš nebija bijis jau bērnībā. Viņam labāk patika nopietns piedzīvojumu grāmatas, cik nu piedzīvojumu grāmatas var būt nopietnas.

[Pūķēns Sāra]

Šķita, ka viņam īpaši neveicas...
-Atvainojos, ka iejaucos, bet... zirgpuisis kļuva par manu pavadoni un šobrīd... teikstim tā - gaida mani garlaicības apmātās princeses pilsētā, ja nav izdomājis aiziet paklaiņot,- Konstantīns uzrunāja Naulu un rūķīti.

-Krustmāt...- viņš vēl uzrunāja feju, -...man ir vēl divas lietas, par kurām jāparunā/jālūdz. Redziet, es nāku no pasakas... nosaukumu aizmirsu, bet tur ir princese, kuru neviens nespēj izklaidēt un visus, kuri ir centušies viņu ieinteresēt tiek vesti pie pūķa. Nu lūk, es nonācu starp tiem kandidātiem, jo atteicos precēties ar viņu, bet pūķis... Zaļais pūķis pieteicās Jums izpalīdzēt, tā kā īstais pasakas pūķis bija pazudis, bet viņu patiesi nomāc pat doma par gaļas ēšanu un vēl atrašanos alā. Pūķis ir pārlieku liela lāga dvēsele un es apsolījos ar Jums par to parunāt. Es zinu, iespējams, pārlieku aizraujos, bet vai tas daudzgalvainais pūķis, ar kuru atceļoja viena no šobrīdējām dāmām, nevarētu ieņemt to vietu, kuru pagaidām aizvieto zaļais pūķis? Tam pūķim kā reiz garšo gaļa un Zaļais pūķis spētu atgriezties, kur viņam pienākas.
Otrā mana prasība jeb lūgums... ja Jūs lieciet mums atrast Zeltmatīti, tad vai varēsiet mūs atgriezt garlaicības apmātās princeses pilsētā? Aptuveni tajā pusē es satiku jūsu krustmeitu.-

[echo3]

Mēs varam nokļūt, kur vēlamies, bet laikam vienīgi pasaku pasaulē. - Juris teica. - Man pat uzdāvināja burvju mantiņu, kas tieši tam esot domāta. Un, intereses pēc, kādēļ Jūs Pelnrušķīti saucat par Zeltmatīti?

[Elony]

"Tad ne kā..." Namejs noteica.
"Jums, feju Krustmāt, būs grūti meklēt cilvēkus, kas atteiksies no savas personības dēļ pasakām. Es palīdzēšu jums atrast to jūsu krustmeitu Pelnrušķīti, vai kas viņa tur. Un tad atpakaļ mājās, kā jūs solījāt."
Nu ja, lai cik te varētu būt interesanti, viņš nevēlējās zaudēt atmiņas. Neparko.

[Massacre]

"Sarunāts!" Elizabete iesaucās "Tātad 38 dienas, lai atrastu Zeltmataino Plenrušķīti." sieviete pievērsās Konstantīnam "Vispirms mums laikam vajadzētu doties tur, kur viņu Tu pēdējoreizi redzēji, vai ne? Tā būtu ātrāk." viņa bija apņēmusies sameklēt to sasodīto meiteni un tik mājās - jo ātrāk jo labāk.
Palūkojusies vēl uz Nameju ar ieinteresētu skatienu, Elizabete nekavējās viņu pabrīdināt: "Pirms piesakies palīdzēt, Tev gadījumā sākumā nav jāpalūdz, lai Tava atmiņa pēc divām dienām paliek kāda bijusi vismaz vēl trīsdesmit astoņas?"

[Malduguns]

-Tad ar visu atmiņas saglabāšanu mēs varam doties ceļā?-Stefans apvaicājās secvinājis, ka viņam arī vajadzētu tikt mājās pie saviem ārprātīgajiem un pēc iespējas ātrāk, jo šie ārprātīgie prasīja verbālu kontaktu un citas lietas, par kurām Stefans nesajūsminājās.

[Ungaarijas ragas...]

— Eu, tā ir super domā, — Elizabete paskatījās uz princi Ēriku, tfu, Konstantīnu, tad Feju krustmāti, — Ernestam tas varētu patikt! Ernests ir divpadsmitgalvu pūķa vārds, vismaz vienas galvas vārds.
— Un vispār dažas pasakas būtu jācaurskata, nav labi turēt pūķus jau no bērnības pievažotus pie klints alās, — Elizabete nopietni noteica, — Tas nebūt neuzlabo viņu psihisko stāvokli.
— Laikam esmu ar mieru meklēt tavu meitu. Tikai tad es varētu vispirms, LŪDZU, dabūt ērtākas drēbes? Un mazāk žvadzošus auskarus?
Tas būtu vēl labāk kā sēdēt un meklēt kļūdas pasakās. Turklāt Elizabeti sāka iedvesmot doma par paceļošanu pa pasakām.

[Logan]

Feju Krustmāte

Naulai neizdevās vis. Acīmredzot, lai tā pārvietotos, nepietika tikai ar 'gribēt'. Viņas centieni izraisīja smaidu Feju Krustmātes drūmajā sejā. Tomēr pārējo sarunas, ierosinājumus un pļāpas viņa ar smaidu vis neuztvēra. Tik daudz runā, bet tik maz dara.

- Ērik, es parūpēšos par jūsu pieminēto pūķi, šķiet, ka tā būs vēl viena... kļūda. Labus pūķus šais laikos tik grūti dabūt rokā, ne visi ir ar mieru pārslēgt līgumus... Un tagad man patiesi nav laika, jums jāsameklē Pelnrušķīte, tad parunāsim par atmiņām un visu pārējo. Lai jums veicas! Feju Krustmāte izvilka burvju nūjiņu no kabatas un novicināja to.



Zirgs Kučieris

Viņi visi krita, tas nebija sāpīgi vien divi metri no zemes, pie tam iekrītot mīkstā jo mīkstā zaļā zālītē, tieši tur, kur bija jāsākas Pelnrušķītes meklējumiem, pie strautiņa mežmalā. Netālu ganījās balts zirgs, mazliet tālāk slējās salmu būdele, kuras priekšā gulēja kāds, ko sedza avīze.

- Naula! zirgs iesaucās un jūsmīgi spriņģoja uz meitenes pusi. - Oho... tev nu gan ir dīvaini draugi. Iepazīstināsi?

[Beppo]

Tas bija vienkārši… neiespējami! Naula bija grasījusies noslēgt līgumu ar Feju Krustmāti par Pelnrušķītes meklēšanu un atmiņu saglabāšanu, bet še tev — ne līguma, ne kā.

Taču zirgu tiešām bija patīkami satikt. Naula viņam paberzēja degunu. — Gan, jau, gan jau, — viņa smejoties atteica, — pastāsti labāk, kur tad tavējais draugs aizstaigājis?

[Logan]

Zirgs Kučieris

- Hei! Es gribu iepazīties... zirgs pētīja Šeherezādes caurspīdīgās drēbes. Tad uzmeta skatienu Ali Babam. - Esi bijusi austrumos, mazulīt? Runā, ka tur iet karsti... zirgs nokremšļojās, atcerējies, ka pasakas lasa bērni un viņam jāpieturas pie reitinga. - Nav ne mazākās jausmas. Mēs te sēdējām, spēlējām kārtis ar rukšiem, kad šams ņēma un izgaisa. Kopš tā laika nav rādījies. Izjauca visu spēli...

[echo3]

Juris piezemējās pietiekoši veiksmīgi, vienīgi koka tupeles nolidoja no kājām. Piecēlies un tās uzvlicis, puisis palūkojās apkārt. Runājošs balts zirgs, kuru pazina viena no meitenēm, būda un kāds zem avīzes. Kurš no uzskaitītajiem kaut ko zina par meklējamo Pelnrušķīti? Vai Zeltmatīti, par kuru Juris gan bija pārliecināts, ka tā ir no citas pasakas. Viņš izlēma sākt ar zirgu un piegāja tuvāk. - Sveiks! Mans vārds ir Juris. Kā sauc Tevi? Jāsaka, ka mēs neesam paguvuši iepazīties arī paši savā starpā, tāpēc citu vārdus nezinu.

[Logan]

Zirgs Kučieris


Negaidīti ierunājās viens no puišiem, tas, kura dīvainākā pazīme bija apavi. Pieklājīgs, droši vien augstdzimis. Princis. Jā, Kučieris labi pazina prinčus, ne vienu vien bija vedis, tiesa gan ne kā zirgs, bet kučieris. Jā, šitais Juris bija princis. Zirgs izstiepa vienu no priekšējām kājām un pazemīgi nolieca galvu. - Esiet sveikts... ē... avotiņa un garšīgās zāles zemē, princi Juri! Es esmu zirgs Kučieris, gatavs pakalpot Naulai un viņas draugiem, kuru vārdus Jūsu Augstība nezina.

[Massacre]

Tā. Elizabete negribēja vērt vaļā acis pēc kritiena Kur es atkal esmu nonākusi?
Tikai pēc mirkļa viņa pavēra acis un paskatījās apkārt, apsēžoties sēdus. Runājošs zirgs vārdā Kučieris. Visu šo sarunu viņa bija dzirdējusi labi.
Apnikusi sēdēt, sieviete beidzot piecēlās kājās, pārliecinādamās, ka vienā rokā joprojām bija sažņaugusi interesanto pauniņu, viņas kājas bija basas un tas likās patīkami, kā arī mugurā bija vilnas svārki un balta linu blūze. Viss bija tā kā tam bija jābūt. Ja viņa vēlāk dabūs mazliet brīvāku laiku, noteikti uzšūs sev brīvākus svārkus. Interesanti vai te varētu atrast vajadzīgās šķiedras audumam un krāsojošos augus? To arī vajadzēs noskaidrot. Pārņemta ar šādām domām, Elizabete nemaz necentās satraukties par sarunāšanos un iepazīšanos. Viņai nepatika būt apģērbtai tā ka viņai nebija izvēles. Vai tas būtu par daudz prasīts šai pasaku pasaulē, dabūt skaistu audumu?
Palūkojusies apkārt viņa vēl sev atgādināja Tādā gadījumā es noteikti varētu uzšūt jaunas drēbes Šeherizādei.

Šo rakstu rediģēja Massacre: 01.12.2008 22:03

[echo3]

Ai, kā nu Tu runā. Es neesmu princis. - Juris pasmaidīja. - Es esmu students. Tu taču zini, kas ir studenti? Daudzās pasakās tādi ir. - Tad pajautāja. - Kučieris, tas ir dīvains vārds zirgam. Kādēļ Tevi sauc par Kučieri?

[Malduguns]

Stefanam nepatika krist, jo vienmēr nācās piezemēties un piezemēšanās allaž bija krišanas nepatīkamākā daļa. Puisis atcerējās, ka reiz, tas vēl bija mājās Bristolē, viņš bija teju vai nokritis no dokiem un ar smagu plunkšķi ievēlies jūrā. Par laimi, tā gluži nenotika, jo puika toreiz bija spējis noturēt līdzsvaru.
Nppurinājis no drēbēm putekļus, puisis secināja, ka dāvana Feju krustmātei vēl aizvien ir pie viņa. Paraustījis plecus, viņš centās sainīti ieritināt aiz vestes. Īpaši sekmīgi tas nebija.
Tomēr tajā pašā laikā puisis arī lieliski dzirdēja noteikošo. Iepazīšanās un tamlīdzīgas muļķības.
-Sveiks, zirg Kučieri, mans vārds ir Stefans un mums visiem tev laikam ir kāds lūgums,-puisis šāva tieši un bez aplinkiem.-Redzi, mēs meklējam Feju krustmātes krustmeitu Pelrušķīti vai kā tur viņu,-puisis sacīja.-Vai gadījumā neesi viņu redzējis?

[Beppo]

Ohō, Kučieris gan bija varen sabiedrisks zirgs. Ar vienu ausi klausīdamās viņa sarunā ar Stefanu, Naula piebikstīja Jurim. Ja vien sieviete nekļūdījās, viņš bija tas, kuram bija nojausma, kur sākt Pelnrušķes meklējumus.
— Viņš ir Kučieris tādēl, ka pats izvēlējās šo vārdu. Un otrs ir Zirgu Puika, ja pareizi atceros. Toties mani viņi sauc par Naulu nevis, — un pie šī vārda Naula nodrebinājās līdz pat spalvaino ausu galiņiem, — Kārenu. Klau, tu to sasodīto Pelnrušķīti jau esot redzējis, pareizi?

[echo3]

Es Tevi sapratīšu, ja nevēlēsies būt par Kārenu. Tas ir gan Andersens, bet noteikti nav pasaka. Saldsērīgi morāls vai amorāls, kā nu kurš to uztver, pastāstiņš svētdienas skolai. - Tālāk Juris tēmu neizvērsa. - Nē, es neesmu Pelrušķīti redzējis, man tikai vārtu sargs teica, ka viņa esot devusies pretējā virzienā kā es ejot. Es pirms tam biju izgājis caur Punduri Gardeguni un laikam Runci Zābakos, ja jau tur bija marķīzs Karabass. Man liekas, ka Pelnrušķīti ir saticis ... ē ... princis Ēriks. Atvainojos, nezinu īsto vārdu. - Puisis palūkojās uz "Ēriku". - Tad kādēļ Jūs Pelnrušķīti nosaucāt par Zeltmatīti? - Un atkal Naulai. - Par ko tās ausis tika? Ābols? Tad varbūt labāk dosimies vispirms meklēt otro ābeli? Es arī divām garām pagāju, tikai nevienu ābolu nepaņēmu. Tas gan ir otrā pusē sētai, un sargs tur prasa nodevu. Iepriekšējā reizē paliku bez krekla.

[Seratna]

Zirgs Kučieris

Ja vien zirgs zinātu, ko domā meitene vilnas svārkos (vilnas svārki viņam pats par sevi jau nešķita raisām uzticību), viņš noteikti apgāztos augšpēdus.
Satvēris kāda īpaši garšīga āboliņa šķipsnu, viņš, lēni gremodams, atbildēja princim - studentam, — Es esmu tikai Kučieris, jo esmu kučieris, bē.. Un es nezinu, kas ir studenti. Stū...dēēēnt... — Zirgs gari novilka, brīdi padomāja un tad papurināja galvu, — Nē, nezinu gan.

Nosprauslājies Kučieris palūkojās uz to, kas neizskatījās pēc prinča. Kambarsulainis. Pilnīgi noteikti. Tie dažreiz mēdza būt ļoti dīvaini, — Es esmu zirgs Kučieris, no pasakas par Pelnrušķīti.. Jūs meklējat tādu gaišmatainu zilacainu, raudulīgu..eem..ļoti jūtīgu būtni, glītā kleitā, kas gan nav caurspīdīga.. — zirgs atzinīgi pašķielēja uz puspliko meiteni, — ..Nop! Neesmu gan redzējis, nekad mūžā. Kas ir Pelnrušķīte?

Naula! — Pielēkšojis pie meitenes, viņš iebāza purnu tai kleitas kabatā. Konstatējis, ka cukurgraudu nav, Kučieris manāmi vīlies izvilka degunu ārā no kleitas kabatas, — Man izskatās, ka tavas ausis kļūst arvien smukākas ar katru stundiņu! Man patīk! Ja tu vēl uzvilktu tādu kleitu kā tā tur.. — Zirgs atzinīgi novērtēja, nemaz neņemdams vērā to, ka iejaucas sarunā, — Es ar sev gribētu tādas ausis!

Apkārtnes apraksts:

Guļošā figūra zem avīzes tā arī nebija izkustējusies, šķiet kādam bija ļoti ciešs miegs. Šķiet no turienes pat atskanēja tāda kā krākšana. Ceļinieki atradās zaļā pļaviņā, gar kuras vienu sānu tecēja avotiņš, aiz avotiņa pletās mežs. Avotiņam šai pusē atradās jau pieminētā salmu būdiņa, guļošā figūra, zaļā pļaviņa un paralēli avotiņam līkloču ceļš, klāts smalkām dzeltenām smiltīm. Spīdēja spoža, silta saulīte un tuvējā mežiņā čivināja putni. Tālumā aiz salmu mājiņas redzamas vēl divas mājas, šķiet pie vienas kāds rosījās, tomēr iespaids varēja būt arī maldīgs. Dažiem ceļiniekiem vide bija jau pazīstama.

[echo3]

Kā nu nezini studentus, - Juris atkal smējās. Kučieris viņam patika. - Ja tu esi zirgs, tu noteikti esi saticis studentus ejam pa ceļu uz vai no lielām pilsētām, vismaz parasti pasakās studenti tā dara. Man gan šobrīd nav klāt raksturīgākās mantas - grāmatu sainīša, varbūt tāpēc nezini. Un ko nu ausis citiem prasi - pašam ir, un skaistas.

Puisis paskatījās uz Naulu. - Zirgs Kučieris no pasakas par Pelnrušķīti, un nav Pelnrušķīti redzējis? Meitene, ļoti skaista, vai gaišiem, vai tumšiem matiem - nezinu, pasakā nav rakstīts, toties ir rakstīts, ka Feju krusmāte pārvērš ķirbi par karieti, peles par zirgiem un, ak, jā - zirgu par kučieri, bet... - Te Juris palika domīgs. - Tas gan notiek vienīgi Disneja multenē, pasakā tā nav rakstīts. Tur ir tikai par ķirbi un pelēm. - Tad sapurināja galvu un turpināja stāstīt Kučierim. - Meitenei Feju krustmāte dāvina tērpu un kurpes, un ļauj doties uz balli pilī, bet visas uzburtās lietas pusnaktī pārvēršas atpakaļ, izņemot kurpes. Viena paliek princim, otra meitenei. Tiešām tādu meiteni nezini? Varbūt viņai ir citāds vārds?

[Malduguns]

Stefans klausījās tajā visā ar vieglu neticības un arī neuzticības izteiksmi sejā. Tas izklausījās vēl slimāk nekā tās pasaciņas, kuras viņam bija stāstītas darbā. Tomēr Juris runāja diezgan pārliecinoši.
-Jā, varbūt meiteni sauc kaut kā savādāk? Džeina vai Greisa, vai vēl kā citādi? Te dažs labs viņu nosauca arī par Zeltmatīti. Tad laikam mati ir gaiši,-puisis domīgi pakasīja pakausi.

[Ungaarijas ragas...]

— Maitība, — Elizabete noburkšķēja nokrizdama zālītē. Tad viņa ieraudzīja kārtējo brīnumu — runājošu zirgu. Tiesa, brīnums vairs nemaz tik brīnumains nešķita.
— Sveiks, — viņa tika noteica un palika stāvam, kur ir, kamēr pārējie runājās ar zirgu.
Tas dzīvnieks gan likās aizdomīgs. Tas kā viņš izrunājās par austrumiem un kādiem skatiem apveltīja meiteni. Tāpēc, kad Zirgs Kučieris kārtējo reizi pašķielēja uz Elizabeti, viņa vairs neizturēja un cītīgi skatīdamās zem kājām, lai neiekāptu kādos zirgābolos, devās pie gulošā.
Piegājusi, viņa nokrekšķinājās gana skaļi, lai pievērstu viņa uzmanību, tad pacēla avīzi no gulētāja sejas un ierunājās: — Labdien!

[Seratna]

Sivēntiņš Nif-Nifs.

Vēee! — skaļi iebrēcās persona zem avīzes, pēc tam rozā ruksītis pieleca kājās (uz visām četrām), pablenza uz meiteni un izdvesa skaļu nopūtu, — Tu maz zini kā mani pārbiedēji?

Zirgs Kučieris.
Palūkojies uz to Greisaspuiku ar skatienu, kas liecināja vien par to, ka puiša prāta spējas tas īpaši augstu nevērtē, zirgs nemaz nepamanīja, ka meitene ar smuko kleitu aizdevusies prom. Protams, ka es zinu Pelnrušķīti! Es esmu no viņas pasakas. Kučieris..Atceries? Slēdzam derības, kāda ir varbūtība, ka es nezinu Pelnrušķīti? Kāds? — Kučieris uzlūkoja apkārtējos, nejauši uzkāpa uz zābaka arābam ar savu kreisās pakaļējās kājas pakavu un turpināja — Pelnrušķītes pasakā nav studenti..Nezinu tādus..jūsu studentība. — Kučieris bija visnotaļ nolēmis, ka studenti, tas noteikti ir kaut kas ļoti līdzīgs karaļiem.

Ja vien viņš prastu nosarkt, viņš nosarktu, kad kara..students izteica komplimentu tā ausīm, nozviedzies, viņš kautrīgi piebāza purnu Naulas plecam, — Viņai smukākas.

[Beppo]

Naula nopūtās. — Nu ko tad tu stāsti, ka pelnrušķīti nekad neesi redzējis? — viņa jautāja, cik pacietīgi vien spēdama. Izklausījās gan tas visai kašķīgi un neiecietīgi.

— Tev patīk manas ausis, ja? Varbūt, ja atradīsim pareizo ābeli tu arī sev tādas varēsi dabūt, — viņa ierosināja, lai mīkstinātu iepriekšējā jautājuma aso toni.

— No ausīm es tiešām labprāt tiktu vaļā, — Naula teica Jurim, — taču es labāk gribu būt mājās ar ausīm nekā šeit bez ausīm. Ja nu visi striķi trūkst, vienmēr taču var izlīdzītēties ar plastisko ķirurģiju, — to teikdama, viņa neapzināti pieskārās savam degunam.

Šo rakstu rediģēja Antaress: 02.12.2008 14:50

[echo3]

Ā, nu tad es būšu tev tagad sastāstījis jaunumus, un tev arī var rasties kāre pastaigāt pa citām pasakām. Tev taisnība, Pelnrušķītes pasakā studentu nav. - Juris nebija tik viegli samulsināms. - Labi, sarunāts, es deru, ka tu, Kučieri, man nepastāstīsi visu, ko zini par Pelnrušķīti. Ja pastāstīsi - apsolos tevi kārtīgi izsukāt, ja vien atradīsies kāda ķemme vai suka.

Īstas ausis uztaisīt diez vai varēs. - Juris bija mazliet skeptisks. - Bet es ticu, ka pa ceļam atradīsim arī pareizo ābeli. Es jau sāku vēlēties tādu atrast.

Šo rakstu rediģēja echo3: 02.12.2008 14:56

[Ungaarijas ragas...]

OOC: Ja saprotu pareizi, Šeherezadei ir bikses un blūze. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif)

— Aīī! — iespiedzās Elizabete, kad sivēntiņš pielēca kājās, un atkāpās par soli.
— Ptfū, pats tu mani nobiedēji! No kuras pasakas tu esi? — Elizabete saraukusi pieri pavaicāja.

Šo rakstu rediģēja Ungaarijas ragaste: 02.12.2008 15:19

[Elony]

Vispār arābs izskatījās tāds ne savā ādā un uz jautājumiem neatbildēja un vispār likās, ka dzird lietas tā mazāk. Bet kad viņma uzmina uz kājas salēcās un pakāpās malā.
"Uzmanīgāk tu... tu, zirgu kučieri!" viņš iesaucās.
Paberzēja kāju un tad atkal uzlūkoja tipiņu.
"Par ko jūs te runājāt? Nu labi... es meklēju Feju Krustmāti... nezini, kur tādu atrast?"