Izdzīvošanas Instinkts, [GM][PZP] Opcijas

[Semijs]

Dumpinieki



-Celies augšā, gulēt varēsi naktī, nevis tad, kad braucam cauri bīstamai zonai.-

Mārtiņu iedunkāja šoferis. Viņš jau paspēja pirmajās piecās minūtēs aizmigt, kad konvojs brauca uz dumpinieku nometni, iepriekš viņi visi atradās pilsētā, kas vēl knapi turējās kopā. Kā jau vienmēr, dumpinieki devās uz tuvākajiem ciematiem un pilsētām, lai savāktu jaunus rekrūšus, ieročus, medicīnu un pārtiku, - viss svarīgais, lai varētu izdzīvot briesmīgajos apstākļos.

Mārtiņš sēdēja tādā kā diezgan pārveidotā žigulī, kas brauca pa priekšu konvojam, kas sastāvēja no trīs kamaziem. Mārtiņa žigulim pietrūka pasažiera durvis, respektīvi, viņam sānos nebija durvis. Sēdvietas bija tikai diviem cilvēkiem, - priekšā, bet aizmugure bija uztaisīta kā jebkurai pick-up mašīnai, kur bija uzmontēts krievu PK smagais automāts. Protams, aizmugurē bija cilvēks, kas bija atbildīgs par automātu un konvoja drošību. Radio nebija, bet bija kasetnieks, kur skanēja Rammstein.

Apkārtne bija diezgan drūma, bija pēcpusdiena un saule jau rietēja, apkārt bija viens vienīgi liels purvs, kuram pa vidu bija gruntēts ceļš, visur kur bija redzami visādi krāmi, kas mētājās purvos, šur tur kāds līķis lēnām slīka iekšā, tālumā skanēja dīvaini kaucieni, viss bija kā ierasts.



Aiz žiguļa brauca trīs kamazi, pa vidu, blakus šoferim sēdēja Johans, viņi abi bija atbildīgi par pārtiku un medicīnu, kas bija iekrauti iekšā. Abiem kūpēja lētas cigaretes un viņi diezgan dziļi diskutēja par to, kāda varētu būt labāka dzīve purvos.



Pārējos divos kamazos sēdēja jauniesauktie un pēdējā atradās Eliss, kurš sēdēja pa vidu, viņš bija atbildīgs par jauniesauktajiem, un pagaidām viņam tas ļoti labi sanāca. Dūmi kūpēja, šņabis gāja visiem lejā pa rīkli, lai radiācija tik ļoti nebojātu dzīvi, galā kādam bija līdzi brīnumainā kārtā izdzīvojusi akustiskā ģitāra, viņu jau starp visiem iesauca par Dziedātāju. Ne velti viņam bija dota tāda iesauka, jo Dziedātājs bija uzdevumu augstumos, - gan labi spēlēja, gan dziedāja. Viss šķita mierīgi un patīkami, kāds no jauniesauktajiem, kas spēlēja durakus ar Elisu, ievaicājās.

-Tu jau ilgi šeit dzīvo?-



Džena kopā ar citiem sešiem dumpiniekiem atradās kādus piecus kilometrus prom no bāzes, lai sagaidītu jauniņos, respektīvi, viņi bija desmit kilometrus prom no konvojas.

Tur kur Džena atradās, bija izveidots tāds kā mazs štābs, pie kādas vecas autobusu pieturas ar visu nojumi, kas bija tīri no betona, pusapļa veidā bija salikti smilšu maisi, lai būtu kur patverties katram gadījumam. Bija vēl drošā vietā nolikta vaļēja muca ar svaigu ūdeni, lai varētu padzerties. Kāds no dumpiniekiem ik pa brīdim piegāja pie mucas, lai padzertos, bet citi trīs bija iekārtojušies pie kāda improvizēta galdiņa un ar kārtīm uz galda. Zobos kūpēja cigaretes un pie galda stāvēja kaste ar alus pudelēm, kura lēnām palika aizvien tukšāka un tukšāka. Džena bija vienīgā sieviete uz doto mirkli starp visiem dumpiniekiem un viņa kopā ar pārējiem trim dumpiniekiem sirsnīgi smējās par anekdotēm, ko stāstīja viens otram.



Civilie

(IMG:http://i226.photobucket.com/albums/dd89/storyteller_/ii8.jpg)


Reičelas diena nebija no tām labākajām. Noskrandušajā un teju vai drupu kaudzei līdzīgajā pilsētā visu laiku līņāja un tajos graustos, kuros bija spiesti mitināties paglābties no aukstuma un nejaukajiem laikapstākļiem diez ko labi nevarēja. Turklāt iedomīgais politiķis, pie kura sieviete strādāja, bija izsaucis Reičelu uz steidzīgām pārrunām, tādēļ nācās nesties uz turieni pa galvu pa kaklu. Cauri gruvešu un neapmierinātu ļautiņu pilnai pilsētai, tās šaurajām ieliņām un bīstamajiem nostūriem.



Arī brāļiem Mareo un Rai diena nebija no tām veiksmīgākajām. Kaut vai tādēļ, ka ar pārtiku bija pašvaki, iemainīt gluži nebija ko un mafijas dūzis, kurš kā par brīnumu bija izdzīvojis visas likstas, pagaidām vēl atteicās palīdzēt Mareo ar apgādāšanas lietām. Paskaidrojumus viņš nesniedza un lielākoties runāja ar cilvēkiem, kurus uzskatīja par augstākiem nekā Mareo.

Turklāt vajadzēja atrast arī izturīgāku vietu, kur apmesties. Tas vairāk vai mazāk nu bija atstāts Rai pārziņā, jo ēka, kurā viņi bija apmetušies šobrīd turējās vien uz godavārda.

Kāda ģimene, kura bija šo to pārdzīvojusi ar abiem brāļiem aicināja viņus pie sevis. Tie gāja nedaudz labāk, lai gan ģimene bija diezgan kupla, tomēr viņiem bija paveicies par mitekli atrast diezgan labi saglabājušos gateri.



Marks ar pāris draugiem nodarbojās ar milicijas ēkas nostiprināšanu un arī pašas milicijas autoritātes nostiprināšanu ielās.

Ēka bija paliela, tomēr no tās kārtīgi bija saglabājusies tikai puse, otra bija papostīta daudzo uzbrukumu laikā. Ik pa laikam pie viņa vai viņa biedriem vērsās kāds izmisis iedzīvotājs, jo šajos laikos jau ikkatram vajadzēja palīdzību un atbalstu dažādos jautājumos. Bija vajadzīgi cilvēki, kuri uzņemtos iznest visu pārējo likstu smagumu.

Turklāt... vajadzēja dibināt kontaktus arī ar jaunajiem politiskajiem spēkiem, kuri veidojās par spīti gruvešiem un izmisumam.

[CityCat]

Dusmīgi pie sevis purpinādama, Reičela steidzās uz pārrunām. Viņa bija dusmīga, nosalusi un vēlreiz - dusmīga. Viņai sāka šķists, ka viņas "priekšnieks" izturās pret viņu pārāk necilvēcīgi. Reičela atdeva savam darbam visus savus spēkus, bet viņai pat nevarēja nodrošināt kādu mazliet siltāku telpu. Roku āda no mūžigās salšanas bija raupja un sausa, un nekādus mīkstinošos krēmus jau nebija iespējams iegādāties, un vēl šī nebrīdināšana laicīgi par kādām pārrunām... Tas lika Reičelas sejai saviebties dusmās. Bet citu darbu dabūt viņa nevarētu, tādēļ bija jāiztiek ar to kas ir, un Reičelai patika šis darbs, bet vienkārši viņas priekšnieks bojāja visu prieku par to.
Tā nu Reičela skrēja cauri gruvešu pilnajai pilsētai, lai nenokavētu šīs pārunas, un pārāk nenokaitinātu priekšnieku. Tikusi galamērķī, viņa savu dusmu pilno seju nomainīja uz vēlīgu smaidu, censdamās parādīt ar to - ka viņa ir gatava labprātīgi stundām ilgi te uzturēties, runāt, klaustīties un risināt dažādas svarīgas lietas.

[Hworang666]

Nogarlaikojies Mārtiņš veltīja niknu skatienu šoferim. Ja tu būtu visu vakaru vazājies pa radioaktīvu lauku un domājis, ka tūdaļ žurkas suņa lielumā tev nograuzīs kājas, tad nākamajā rītā uz tik mierīga ceļa diez ko aktīvs nebūtu... Pie tam - norādījis uz durvīm, kuru nebija - svaigais gaiss ir diezgan patīkams... Mirkli veltījis, lai izkrakšķinātu pirkstus, stalkers palūkojās uz kasetnieku. Starp citu, kaut kas cits izņemot Rammstein mums nav? Depresijai esot parasti klausās klasiku...

[Forsaken]

Eliss nebija sajūsmā saistībā ar runāšanu par viņa pagātni, taču šķiet, ka tas īsti nebija saistībā ar viņa pagātni. Viņš mazliet uzsmaidīja ,vienkārši izskata pēc un atbildēja. Apmēram divus gadus. Nātans mazliet ieklepojās Īpaši laikam ,ko šeit pavadu šeit uzmanību nepievēršu! Mūzika mašīnā bija patīkama, vismaz nebija jāklausās kā vienkārši mašīna grab braucot pa ceļu.Turpinājis izbaudīt patīkamo atmosfēru Nātans iedzēra mazliet šņabi, vēl mazliet palīdzēja uzlabot atmosfēru šeit.

[Dvēselīte]

Mafija ir bērnu spēlītes. Jā, tieši tā. Mazu, izlutinātu, vājprātīgu un ar ieročiem un napalmu apgādātu bērnu spēlītes, kurās viens no galvenajiem moto ir "```` the hell out of my way". Mareo ciest nevarēja savu tā saucamo priekšnieku, bet bez viņa, visticamāk, jau sen būtu sakaltis kādā pavārtē vai pakārts pie tuvējās laternas. Tagad vienkārši nebija citas izvēles.

Apsēdies uz trepju telpas priekšējiem pakāpieniem, viņš uzmanīgi tīrīja vakizaši ar tumši zaļu lupatiņu, kas izskatījās, kā izvartīta eļļā. Šodien bija brīvdiena. Viņš pats to sev bija paņēmis pēc pēdējās "sarunas" ar bosu. Droši vien, drīz pienāks diena, kad Mareo viņu vienkārši nogalinās.
Bet tagad vajadzēja izdomāt, kur atrast jumtu virs galvas. Galvenokārt, Rai dēļ. Un, kur viņš vispār ir? Puisis pacēla galvu no sava darba un nopētīja tuvāko apkārtni.

[Logan]

Izbijušais fotogrāfs, mākslas un skaistuma cienītājs, Rai nebija baltrocītis, nepavisam, kā citādi viņš būtu izvilcis tiktāl? Tiesa, šodien gan likās, ka ilgi viņš vairs nedzīvos. Šodiena nebija sākusies veiksmīgi, vakardiena arī ne, un rītdiena likās vēl drūmāka esam. Pēdējā laikā darījumi Rai nevedās. Lai varētu kaut ko iegūt, kaut kas bija jādod pretī, un nekas daudz viņiem vairs nebija palicis. Neviens nemainīja maizes kukuli pret pogām vai sērkociņu kastīti. Viņa katanu, to gan daudzi gribēja, tik daudzi, ka Rai ar bažām domāja par to, ka varbūt vajadzētu no tās šķirties.

Tādas un vēl skumdinošākas domas grozījās pa Rai galvu, kamēr viņš klejoja pa pilsētu, meklēdams jaunu mājvietu sev un brālim. Viņi bija izlēmuši, ka vecā ir pārāk nedroša. Šķita, ka pie stiprāka vēja tā sabruks, jumts, vai tas, kas no tā bija palicis tecēja un izsistie logi gāzās ārā. Meklējumi tāpat kā pati diena bija neveiksmīgi līdz brīdim, kad viņš uzdūrās gaterim, kurā bija gana daudz vietas gan tā esošajiem iemītniekiem, gan viņam un Mareo. Nu nepatika Rai doma, ka jādalās ar vēl kādu, bet ko citu padarīs? Ēka šķita laba dzīvošanai, daudz labāka kā tās, ko viņš bija apskatījis. Vienā pat grīda bija ielūzusi tieši tad, kad Rai bija spēris soli uz tās. Krekls bija pārplīsis pret grīdas dēļa naglu.

Mareo viņu jau gaidīja. Rai pielika soli. Ja viņi būs gana apsviedīgi, pārvāksies jau šodien. Ja Mareo piekritīs. Lai gan abi bija dzimuši vienā dienā, kaut kā viss bija iekārtojies tā, ka Rai Mareo uzskatīja par vecāko brāli.

- Ir cerība tikt pie labākas vietas par šo. Rai klusi runāja, nostājies pie trepēm, uz kurām sēdēja brālis. Skaļi nedrīkstēja, visiem nebija jāzina, kur ir labāk. - Bijusī kokzāģētava, izskatās diezgan stabili, jumts netek. Viņi neko neprasa pretī, vietas ir daudz, pietiks viņiem un mums. Neko labāku neatrast, vismaz neko tādu, kur kāds jau nebūtu ievācies. Kā gāja pie bosa?

Rai nespēja lasīt domas, bet nojauta teica, ka nekā negāja. Viņiem tā bija, ja neveicās vienam, neveicās otram.

[Dvēselīte]

Paietu vēl kāds laiciņš un viņam jau vajadzētu sākt satraukties par to, kur brālis pazudis. Bet tur jau viņš nāca.
Mareo pat pasmaidīja, palocījis galvu klusā sveicienā, un pievērsās vakizaši asmenim, tagad tīrot to ar daudz lielāku entuziasmu.

Apmešanās vieta... Paskatieties apkārt. Kas te ir? Drupas, izgāztuve, pamestība. Nekas. Te nekā vairs nav. Ja vien Mareo būtu sieviete, viņš droši vien sāktu raudāt.
- Tu runā par to ģimeni, - neizklausījās, ka tas būtu jautājums. Un nebija jau arī. Lupatiņa vienmērīgi slīdēja te pār vienu asmens sānu, te otru. - Viņu pašu ir daudz, bet, ja jau piedāvā... Labi, mēs pārvācamies pie viņiem, - kā viņam riebās būt atkarīgam no citiem cilvēkiem! Mareo ienīda jebko, kā rezultāta kļuva par kāda parādnieku.

- Draņķīgi. Viņš ir tieši tāds ````is, kā visu laiku biju domājis, - tas, ka boss atteica palīdzību, viņu patiesībā nepārsteidza. Tikai vēl vairāk sarūgtināja. Nav viegli, kad tev ir jāplēšas uz dzīvību un nāvi par pēdējo kumosu.
Vienalga. Lai arī cik grūti nebūtu, galvenais, lai ar Rai viss būtu kārtībā.

[Logan]

- Es zinu, ko tu domā. Bet nekā cita nav. Ja nepatiks, meklēsim ko citu. Rai nepatika atzīt, ka viņam nav izdevies abus izdabūt ārā no grausta. Kamēr Mareo strādāja, lai abus nodrošinātu, Rai bija tāds pusneizdevies palīgs. Tirgoties viņam padevās, smaidīt un pielabināties Rai prata. Bet pajumti ar smaidu atrast nevarēja, tāpat kā paēst no gaisa arī ne. - Paskatīsimies uz to visu no gaišās puses. Pārvākšanās nebūs problēma. Jo nebija nekā, ko nevarētu aiznest rokās. Ne mēbeļu, ne kā cita. Vērtīgākais bija mugurā un somā. Viss, kas tika atstāts bez uzraudzības tāpat tika nozagts.

Rai saviebās. Augstākā šķira, ha! Daži maitas, kas bija pratuši sazagt vairāk un tagad pieskaitīja sevi pie pirmās klases. - Bez tevis viņš jau sen gulētu uzšķērsts kādā grāvī. Viltīgs viņš bija. Zināja, ka Mareo vajag kaut kā nopelnīt, zināja, ka neies prom. Ellē viņus visus. Vajadzēja salasīt to, kas salasāms un doties prom, kamēr gaišs un kāds nav paspējies aizņemt viņu vietu. Te valdīja izdzīvošanas likumi, lai kā jaunā valdība necenstos panākt "vienlīdzību un godprātīgu attieksmi".

[Dvēselīte]

- Tur nu tev ir taisnība, - Mareo noteica, ielicis vakizaši atapakaļ saya. Katana, izņemta no muguras turētāja, gulāja labajā pusē jau notīrīta. Vienīgās vērtīgās lietas, kuras viņiem bija palikušas. Bet viņš drīzāk izpildītu stulbo samuraju goda kodeksu un veiktu sepuku, nekā atdotu vai pārdotu savus ieročus. Pret dzimtas relikvijām tā neizturas. - Man jau viss ir savākts, - pēdējo somu, kas viņam piederēja, bija saplosījis kaut kāds klaiņojošs suns. Mareo par labu runā tas, ka suns patiešām izksatījās draudīgs. Un dzīvniekus nogalināt nav glīti. Tāpēc tagad viņam bija palicis ļoti maz personisko mantu, tikai zobeni, toties vieglāk pārnēsāt.

- Nesaki tā. Ja mēs būtu viņu vietā, izturētos tieši tā pat. Tagad katrs ir iekrampējies tai mazumiņā, kas viņam pieder, - doma par bosa uzšķēršanu nelikās nemaz tik slikta. Bet, gan jau kādu citu dienu. Piecēlies kājās, Mareo piestiprināja katanas un vakizaši saya's ar visiem zobeniem pie muguras turētāja. Šādi tās bija pavisam viegli pārnēsāt. - Ja tev vēl kas ir jāpaņem, pasteidzies, negribu vēlreiz satikties ar tiem pankiem, - viņš nokāpa pa pēdējo pakāpienu un nostājās pretīm brālim. Dvīņi. Pat agumā viņi bija vienādi gari.

[Zōzā zač zač]

Ievilcis pēdējo cigaretes dūmu viņš cigaretes atlikumu iebāza kabatā. Vēlāk izpīpēs arī to. Arms apmr vieglu smaidu sejā viņš uzlūkoja šoferi. Puisim galva bija palikusi viegla, jo normalu cigareti viņš bija baudījis pirms apmēram divām nedēļām. Pa to laiku viņš pīpēja zāli, ko saplūca, vai niedres.
Tad, pie kā mēs palikām?
Viņš pajautāja šoferim un no savas somas izvelkot, kas atradās Johana klēpī, divas divlitra šņabja pudeles.
Viņš tās nopētija un iebāza vienu atpakaļ somā. Attaisīja otru un iemalkoja kārtīgu malku. Zīmīgi paskatījās uz šoferi un viņam piedāvāja padzerties.
Eh... Cerams ar viņu varēs sadzert normāli.
Viņš nodomāja un turpināja skatīties šņabja pudelē.

[Malduguns]

Civilie

Reičela

Paša priekšnieka uz vietas noplukušajā ofisā nebija, tomēr tur bija Reičelai atstāta zīmīte.
Sveika, Reičela!
Šīsdienas un arī turpmāko dienu galvenais mērķis būtu nodibināt sakarus ar vietējo un nupat kā izveidoto policiju. Viņu nosacītais vadītājs ir Marks Kinslejs, aizdomīgs tipiņš, tomēr gan jau Tu spēsi tikt ar viņu galā.
Valdība bez policijas palīdzības tak nepastāvēs. Tāpēc, uz priekšu, Reičela! Jo ātrāk tas tiks paveikts, jo labāk.

Veiksmes vēlot, Sols.

Dvīņi.

Uzietais gateris nebija īpaši tālu no dvīņu iepriekšējās dzīves vietas – tas atradās pilsētas nomalē nožēlojamas urdziņas krastā. Nelielā tērce bija pārcietusi visdažādākos piesārņojumu paveidus un tagad bija pārvērtusies par nožēlojamu čurksli, caur kuru knapi tecēja ūdens. Tomēr ne jau tērce bija svarīgākā. Svarīgākais bija gateris, kurš vēl puslīdz droši stāvēja savā vietā. Grīdas bija nedaudz šķības, durvju stenderēs varēja ieraut kādu skabargu, tomēr kopumā jumts virs galvas bija un arī vējš nevilka gluži caur visām šķirbām.
Kaimiņu ģimenes bērni gan cēla diezgan palielu kņadu – visi pieci bija vēl diezgan jauniņi, vecumā līdz kādiem 14 gadiem un skraidelēja apkārt kā negudri. Tomēr visu varēja pieciest.
-Sveiki, sveiki!-sieviete, kura bija šīs ģimenes māte laipni smaidīdama izgāja abiem pretī. -Šodien ar pusdienām cienājam mēs, ja jums nav iebildumu. Uzvārīju zupu,-viņa sacīja, vēl aizvien smaidot. Garie, gaišie un kādreiz viļņainie mati krita pār viņas muguru. Sieviete izskatījās krietni vien izdēdējusi, tomēr, par spīti visam, viņas sejā mirdzēja smaids.



Dženeta sirsnīgi smējās par anekdotēm, kuras stāstīja viņas kompanjoni. Vismaz kādu brīdi jautrība bija garantēta, tomēr tajā pašā laikā meitene arī raizējās par jauniņajiem. Viņiem drīz bija jābūt klāt un Dženas klēpī gulēja planšete, uz kuras pierakstīt visu ieradušos vārdus un tamlīdzīgus niekus, kuri citiem likās svarīgi.
Atglaudusi gaišos matus prom no sejas, Dženeta palūkojās uz ceļu, pa kuru viņiem vajadzēja piebraukt, bet neredzēja neko, kas vēstītu par viņu tuvošanos.

[Semijs]

Dumpinieki:

-Nu, ja tu vari man piedāvāt kaut ko labāku, tad esmu ar mieru.-
Šoferis vienaldzīgi atbildēja un turpināja braukt tālāk. Viss apkārt palika mierīgi, pat pārāk mierīgi.
-Man kaut kā šī gaisotne īpaši netī..-
Viņš gribēja piebilst, bet viņam nekas nesanāca, jo nograndēja sprādziens un Mārtiņš burtiski divus metrus izlidoja laukā no žiguļa. Galva griezās un viss miglojās, viņš redzēja, ka šoferis karājās laukā no pasažieru sēdvietas, viņam bija jakas kabata aizķērusies aiz ātrumkārbas, - viss šķita pareizi, izņemot to, ka viņa kājas vēl atradās pie pedāļiem, bet viņš mazliet tālāk. Žigulis sāka braukt ātrāk un ielidoja kādā grāvī. Turpat netālu no Mārtiņa gulēja šāvējs, kas jau slējās kājās, bļaudams.
-Tas ir slazds!-
Mārtiņš diez ko labi nedzirdēja, jo ausis šausmīgi džinkstēja, bet caur visu miglu, viņš redzēja, kā šāvējs viņu rauj kājās, bļaudams.
-Celies augšā netīrā slieka!-
Šāvejs pats metās aiz kāda akmeņa, no kurienes sāka atklāt uguni pretiniekiem ar savu mednieku bisi.

Mārtiņš - Pāris zilumi, bet spējīgs cīnīties, tik pagaidām redze un dzirde ir sliktā stāvoklī.

-Par to, kā tu kādam piedzērušam pārdevējam iesmērēji savas vecmātes apakšveļu pret veselu aptveri kalašņikovam.-
Šoferis iesmējās un izmeta izpīpēto cigareti laukā pa logu. Pavērsis skatienu apkārt, viņš pagrieza skatienu pret Johanu, šoferis ar pateicīgu smaidu, iedzēra kārtīgu malku un ieklepojies brauca tālāk, bet tad pielīdis tuvāk logam, ar šaurām acīm viņš ierunājās.
-Kas pie velna?-
Abi varēja redzēt, ka šofera pusē uz pakalniņa parādās vairāki silueti un kāds no tiem ar granātametēju(piemontēta pie automāta) izšāva un trāpija pa žiguli.
-Bļ..-
Šoferis nolamājās un uzdevis gāzi, brauca garām pirmajam kamazam, kas jau bija apstājies ceļa malā un no tās leca laukā jauniesauktie, kuri sāka intensīvu apšaudi ar pretiniekiem.
-Ja gribi, lec ārā, bet man šī krava jādabon uz bāzi, neskatoties uz to, kas notiek... Starp citu Rinalds.-
Viņš uzsauca Johanam un deva gāzi grīdā, neskatoties uz to, ka kamazs jau paspēja saņemt vairākus šāvienus, pie tam vienu cauršautu riepu.

-Skaidrs, laikam nav jau arī nekā īpaša kam pievērst uzmanību. Nevaru vien sagaidīt, kad būsim klāt.-
Elisa sarunu biedrs turpināja ar draudzīgu smaidu uz sejas un sāka pļāpāt ar citiem, viss bija baigi labi, bet tad nograndēja sprādziens un kamazs strauji nobremzēja, sagāžot visus.
-Slempjat savas pēcpuses laukā! Ātri!-
Šoferis iekliedzās un pats metās laukā, izmantojot durvis, kā aizsegu. Visi jauniesauktie un daži pieredzējušie leca laukā no kamaza, bet, kad pienāca Elisa kārta, viņu sarunas biedru caururba lode sānos un ietriecās Elisa kājā. Lode neiegāja iekšā, bet gan lika izbaudīt sāpes, kā no peintbola šautenes, kuram šāviena spēks ir uzgriezts uz maksimumu. Rezultātā Eliss izgāzās laukā, iekšā peļķē, bet pa laimi viņam divus metrus bija priekšā kārtīgs akmens aiz kā slēpties.

Eliss - Kājas muskulis šausmīgi sāp, traucē pienācīgi pārvietoties.

GM1
-Mēs atradīsim Jūsu pazaudēto dēlu, lūdzu dodaties atpakaļ uz savu māju un paliekat tur.-
Marks pieklājīgi aizdzina kādu sievieti, kura bija histērijā. Nopūties, viņš aizdedzināja cigareti un uzlicis rokas uz galda, atspiedās ar zodu pret plaukstām. Paskatījies uz kolēģi Džeku, Marks teica.
-Pilnīgs sviests Džek! Es vēljoprojam nesaprotu, kā šeit cilvēki nesāk viens otru slepkavot dēļ ēdiena. Visa šī ķīvēšanās par politiku, pazudušie radinieki..-
Viņš piecēlās kājās un paņēmis savus ieročus, Marks uzmauca savu ķiveri galvā un teica.
-Tu paliec par atbildīgo, es iešu sameklēt to sīci, it kā pēdējo reizi manīts pie tālākas stroikas.. Velns, kā negribās tur līst, - baumo, ka kaut kādi nezvēri tur vazājās.-

GM2
Pie Dženetas joki gāja pilnā sparā, līdz brīdim, kad rācijā atskanēja kliedzieni.
-Mēs esam ielenkti, draņķa ''Pagrīdes Žurkas'' atkal uzbrūk, brauciet kāds šurp, ātri!-
Nepagāja ne sekunde, ka divi no Dženas sarunu biedriem, apbruņoti līdz zobiem, uzlēca virsū mopēdam ar blakusvāģi un aizlaida prom. Pārējie uzreiz aizlīda aiz drošām vietām un ar ieročiem rokās gaidīja kādas 6 minūtes..
-Psst.. Džena! Paslēpies kaut kur!-
Ierunājās Matīss, 17 gadus vecs puisis, kurš jau no pirmās dienas, kad satika Dženetu, pievērsa viņai diezgan lielu uzmanību un bieži vien gāja runāties ar viņu. Matīss bija diezgan mīlīgs un kautrīgs puisis, kas tā dīvaini mēdza uzvesties meitenes klātbūtnē.
Aizgriezies no Dženetas, Matīss uzreiz sāka vērot horizontu un grasījās kliegt, bet viņš saļima zemē ar ping-ponga bumbiņas izmēra caurumu galvā.
-Viņi uzbrūk!-
Iebļāvās kāds dumpinieks. Tālāk kādus 60 metrus, no krūmiem skrēja laukā kāds ducis vīru, kuri metās zemē, vai slēpās aiz drošām vietām. Sākās sīva apšaude, Dženetas daļa guva labus panākumus, jau pirmajās divdesmit sekundēs trīs pretinieki bija beigti, bet pašiem nekā, - kā nekā viņi bija kārtīgi parūpējušies par savu drošību.

[Hworang666]

Mārtiņš sprādziena mirklī gribēja iekliegties, bet nesanāca. Gaiss gluži vienkārši kaut kur pazuda tā īsti nenonācis līdz plaušām. Tad, nākamais pazibēja Debess-Zeme-Debess-Zeme tiešais reiss, kas beidzās ar Zemi. Ausīs viss džinkstēja, šķita ka no sprādziena arī acis gandrīz izsprāga no pieres. Pēkšņi jau pie viņa kāds parādījās un rāva nabaga puisi kājās. Nolamājies viņš škietami atkliedza: labi, labi! un pieliecies ar kalašņikovu šaudams uz aizmuguri skrēja uz patvērumu.

[Malduguns]

GM1

Nekur tālu Marks netika - pie viņa piesteidzās kāds sens draugs vārdā Hanss un steigā kaut ko nobēra norvēģiski.
Izskatījās, ka viņš ir diezgan satraucies.

GM2

Dženeta gribēja Matīsam kaut ko uzšņākt, bet nepaguva. Puisis novēlās zemē miris. Nolamājusies, meitene nepakļāvās kādiem jūtelības uzplūdiem, apkārt jau tāpat katru dienu redzēja daudz nāves. Viņa tikai nomērķēja un šāva.
Neciešamie dumpinieki, kuri dumpojās paši savā starpā! Tiešām neciešamie!
Gaišie mati atkal tika atmest nostāk un izšauti vēl divi lādiņi,

Šo rakstu rediģēja storyteller: 01.11.2008 23:14

[Forsaken]

Pēc visas notikumu virknes Nātans atjēdzās peļķē. Guļot peļķē viņš ievaidējās no sāpēm kājā. Kāja bija ievainota un viņš patreiz pat necentās piecelties kājās, tas bija pārāk riskanti, jo viņš kļūtu par vieglāku mērķi, un Eliss nebija pārliecināts par savām spējām nostāvēt kājās. Aizrāpojis līdz tuvākajam akmenim viņš ar muguru atspiedās pret to. Palūkojies uz kāju viņš secināja ,ka tā nav sašauta. Muskulis bija pārdzīvojis smagu triecienu, ar cerību ,ka muskuļaudi nav pārplēsti viņš palika patreizējā slēpnī aiz akmens. Izvilcis pistoli viņš pārbaudīja vai tā ir pielādēta, protams, Eliss zināja, ka tā tāda ir ,bet viņam vienmēr bija nepieciešams pārliecināties. Izliecies mazliet ārpus patvēruma viņš pārlūkoja apkārtni, patiesība nebija neviens pa ko šaut. Vismaz no Nātana atrašanās vietas pašlaik nevienu nevarēja redzēt, un nebija jēgas pašlaik šaut uz labu laimi, jo viņš nebija pārāk apgādāts ar munīciju.

[CityCat]

Vēlīgais smaids no Reičelas sejas bija kā ar roku noņemts un nemaz neizskatījās ka tas tuvākajā laikā parādīsies, lai gan tā pa īstam smaidījusi Reičela jau sen nev bijusi. Un šobrī paskatoties uz viņas seju tur tikai aklais spētu saskatīt kaut nedaudz smaida, jo viņas acis dusmās dzirkstīja, piere bija saraukta, un roka dusmās savilka dūrē.
Es tā skrēju, lai dabūtu zīmīti? Vai tad viņš nevarēja likt kādam to atsūtīt?! Nolādēts, un kur lai es atrodu to Kinsleju! dusmas vienkārši vārījās pa sievietes galvu. Trīs reizes dziļi ieelpojusi, viņa sāka apdomāt, kā rīkoties. Pirmkārt, jāizplāno ko es teikšu, ko runāšu un ko piedāvāšu! Otrkārt, atradīšu kur viņš vispār ir, un treškārt, nožmiegšu to, kurš uzrakstīja šo zīmīti! Reičela gan pilnīgi droši zināja, ka trešais punkts nepiepildīsies, bet pasapņot jau nebija aizliegts. Vismas viņa cerēja, ka nebij.
Viņa izgāja no ofisa lai dotos atpakaļ uz savu auksto kabinetu. Līkumodama gar graustiem, viņa drudžaini centās apdomāt tālāko uzdevumu gaitu.

[Semijs]

Dumpinieki:

Mārtiņa netēmētie šāvieni, lika pāris pretiniekiem mesties zemē, jo dažas lodes draudīgi gar viņiem aizlidoja. Kad Mārtiņš bija ticis pie tuvākā ozolkoka, kas bija apgāzies, pret viņu palaida veselu arsenālu ar domu ''dots devējam atdodas''. Blakām Mārtiņam nometās kāds cits dumpinieks ar parastu revolveri rokās. Varēja redzēt, ka tas bija puisis ne vecāks par sepšpadsmit, bet viņš ļoti pareizā mirklī izliecās un raidīja trīs precīzus šāvienus kādam pretiniekam rumpī. Puisis atkal palīdz aiz koka un ievērojis Mārtiņu, uzsauca.
-Sveiks!-

Elisam aiz sava akmeņa bija uz doto mirkli patīkama un droša dzīve, ja neskaitītu to, ka kājas smeldza šausmīgi un kādus divus metrus no viņa uzsprāga granāta(protams aiz akmeņa). Uz doto mirkli nevarēja nevienu redzēt, bet kaut kas aizdomīgi šiverējās par krūmiem kādus 5 metrus viņam priekšā.

Pārējie bija arī puslīdz ieņēmuši drošu patvērumu un laida pretiniekiem pretī elli, zaudējumi bija manāmi, - vairāki līķi, nederīgs žigulis, divi smagi sašauti kamazi. Taču šī kauja izskatījās labvēlīga jauniesakto pusei.

GM1
Dženetas abi raidītie šāvieni ietriecās kādam pretiniekam tieši rokā, liekot viņam vārtīties pa zemi aiz sāpēm, viņš bija būtībā viegls un nekam nederīgs mērķis, bet kāds no Dženas vīriem izmantoja to un ielaida trīs lodes viņam krūškurvī. Neskatoties uz to, žurka centās vēl agonijā rāpot prom, šaujot uz dullo ar savu pistoli un trāpīja kādai kastei, kas bija blakām Dženetai, un meitene saņēma sev vaigā palielu skabargu, kas iegāja diezgan dziļi.
-Dabot Reičelu!-
Uzsauca kāds dumpinieks otram un tas sāka rāpot pie ieroču kastes.

Dženeta - uz doto mirkli neliels šoks dēļ tā, kas tikko notika, liekot viņai pārtaukt šaušanu uz doto mirkli.

GM2
-Hanss!-
Marks uzsauca un iepļaukāja savu draugu. Sapurinājis viņu, viņš iepļaukāja otreiz un tad teica.
-Ingliš lūdzu! Kas noticies?-
-Šī būs gara diena.-
Marks pie sevis noprātoja.

[Hworang666]

Mārtiņš jau gandrīz nopriecājās, ka uz "aklo" šaujot gandrīz vai izdevās radīt tādus bojājumus pretējai pusei, kā pāris kritušie, bet, gandrīz neskaitījās un jau pēc mirkļa ložu kaudze palidoja ne pārāk tālu no viņa paša galvas. Sveiks, sveiks! viņš pamājot ar roku attkliedza puisim. Jau pēc mirkļa viņš sparīgi taustījās pa kabatām meklējot kaut ko graužamu. Par laimi, drīz vien tika atrasts zobu bakstāmais un ja pēc neilga mirkļa tas atradās puisim starp lūpām. Un šodiena izskatījās tik laba... viņš uzsāka sarunu, strauji pielekdams kājās, minimāli notēmēdams un pats iztērējot 4 lodes tuvākā pretinieka virzienā.

[Forsaken]

Nātans vēl joprojām necentās piecelties kājās, viņam nelikās ,ka būs spējīgs stabili nostāvēt un bija pārliecināts par akmens drošību vismaz šajā brīdi. Dažas sekundes pēc tam ,kad viņš bija atkal aizlicis galvu aiz akmens necenšoties nevienu ieraudzīt akmens otrā pusē uzsprāga granāta. Par laimi nekādu triecienu no tās viņš nesaņēma ,taču ausis uzmācīgi džinkstēja. Vēlreiz palūkojies aiz akmens skatiens tika pievērsts krūmiem. Tajos kaut kas kustējās, atkal aizlīdzis aiz akmens puisis pārbaudīja cik lodes bija palikušas pistolē. Munīcijas bija pārāk maz ,lai pašlaik turpinātu šaut uz dullo. Gandrīz visa viņa munīcija atradās mašīnā no kuras viņš bija izkritis un pašlaik doties tai pakaļ nebūtu pārāk gudri. Eliss nomērķēja uz krūmiem, taču negrasījās šaut kamēr neieraudzīs mērķa apveidus.

[Dvēselīte]

Šeit bija gandrīz... jauki, vai? Mareo gan īsti neizdevās iedomāties, ka kādreiz pilinošais brīnums ir bijusi upīte, bet gateris skaista pils, tomēr te bija labāk, nekā iepriekšējā graustā.
- Mēs pateicamies par uzaucinājumu, - viņš salika rokas sveicienam - vienu savilkot dūrē un atspiedžot pret otru plaukstu, - un viegli paklanījās. - Bet vispirms, vai jūs neierādītu mums vietu, kurā varam iekārtoties? - nekas jau viņiem nebija, ko iekārtot, mantu nebija, tomēr tradīcijas ir un paliek tradīcijas. Pie tam, vēl vajadzēja veikt dažu labu rituālu, pateikties nolāpītajiem senčiem, pirms sēsties pie galda.

[Zōzā zač zač]

JOhans iesmējās.
Pareizi, un viņš domāja, ka tā ir galvas sega, kas izcili aizsargā pret aukstumu. Eh..
Puisis nopūtās un paņēmis atpakaļ vodkas pudeli, no tās padzērās un ielika somā. Viņš bija noliecies un tad viņš sajuta, kā arī sadzirdēja, pamatīgu rīboņu.
Kas pie...
Viņš iesaucās cēloties, bet vīrietis strauji pieliecās dzirdot šāvienus.
Strauji izslējies sēdus viņš uzlūkoja Rinaldu.
Johans un es lecu ārā, nedrīkst palaist garām šo...
Vēl šāvienu trokšņi puisis nedaudz noraustījās.
..Tusiņu.
Johans iebāza roku kādā no somas kabatām un iemeta Rinaldam klēpī divas granātas.
Izmanto lietderīgi. es tikmēr, ar pārējiem aizkavēšu viņus..
JOhans noteica un atvēris durvis, pie reizes paķerot savu somu, izleca no kamaza un atsities pret cieto zemi puisis parripoja un apstājās, kādā peļķē. Izskatījās, ka viņš bija nosities, jo kādu laiku Johans nekustējās.

[Malduguns]

Civilie

Reičela

Ieliņa bija tukša un klusa, vien pa to kādu brīdi vēlāk skrēja kāds stalts jaunietis ar pagalam rudiem un izspūrušiem matiem. Norvēģiski lamādamies viņš skrēja, īpaši neskatīdamies apkārt. Un ppie viena arī notrieca Reičelu, uzveldamies viņai virsū.

Mareo, Rai

Sieviete pamāja ar galvu un ieveda abus gaterī. Izlīkumojusi starp vairākiem salauztiem ēvelsoliem, viņa atvēra durvis un kādu telpu, kura bija apmēram 18 kvadrātmetus liela. Tur bija iekārtotas pāris guļvietas, tomēr varēja redzēt, ka tās nav paredzētas nevienam no dvīņiem, jo tajās aizrautīgi rotaļājās sievietes bērni. Viņa pieveda abus pie spraišļu kāpnēm un norādīja uz lūku griestos.
-Iekārtoju jūs augšstāvā. Cerams, ka tas nesagādās problēmas,-viņa noteica.
Uzkāpjot augšā, pavērās skats uz noplukušiem bēniņiem. Ūdnes, kā par brīnumu, nekur netecēja, jumts bija saglabājies diezgan labs un arī ēvelsoli nekur apkārt nemētājās. Kāds labdaris bija piebāzis divus ķiseņnus ar diezgan mīkstām skaidām un nolicis kā matračus teju vai bēniņu centrā. Tie vispār nebija diez ko augsti un abiem dvīņiem vajadzēja pieliekties, tomēr vieta bija sausa un silta. Pažobelēs vīdēja dažādi krāmi, tomēr tos varēja nostumt vēl dziļāk, lai abiem brāļiem būtu pietiekoši daudz vietas.

GM1

Hanss kaut ko nopurpināja un beigu beigās no teiktā varēja izlupināt frāzi:-Pamatīgs uzgunsgrēks.
Pēc mirkļa viņš jau bija prom.

GM2

Dženeta nopriecājās par daļēji veiksmīgo šāvienu, tomēr drīz vien viņai nācās to nožēlot. Skabargas asi ietriecās viņai sejā, liekot izmest no rokām ieroci un piešaut to priekšā vietai, kura nule kā bija traumēta. Meitene pamatīgi nolamājās un centās atūties no tā, kas nupat kā bija noticis. Prātā bija pagaisis viss. Vienīgi asas sāpes dzelkstīja sejas jau agrāk cietušajā labajā pusē.

[Semijs]

Dumpinieki:

Divi no Mārtiņa raidītajām lodēm ietriecās tuvākajam pretiniekam abos plecos, viena kājā, bet pati pēdējā, tieši starp acīm, sadalot viņam galvu uz pusēm. Mārtiņa upurs šļakstīdams asinis visapkārt, nokrita uz ceļiem un sabruka zemē.
-Uzmanies!-
Iesaucās jaunietis un pagrūdis Mārtiņu tā, ka nogāza viņu, pats saņēma kaklā lodi un nogāzās zemē. Puisis ar milzīgām acīm, stingri turēja ciet kaklu ar abām rokām un spirinādamies cīnijās pēc gaisa.

Nātans pacietīgi sēdēdams aiz akmeņa, izbaudīja lidojošās lodes svilpienus un akmens krakšķēšanu. Krūmos aktivitāte sāka manāmi pastiprināties un no krūmiem izskrēja laukā trīs pretinieki, divi no viņiem, līdz zobiem bruņoti sāka šaut pa visiem, bet nepagāja ne mirklis, kad viņi pretī saņēma vairākas lodes ķermenī. Taču trešais bija paspējis aizdedzināt savu molotovu kokteili un meta to pa kamazu. Pudele izšķīda un uguns izplatījās, nedaudz apžilbinot Elisu. Viņam uz biksēm trāpija kāda liesma, kura negribēja dzist.
Izmantodams pārsteiguma mirkli, molotova metējs izvilcis mačeti, skrēja virsū psihi bļaudams un uzgriezis kādu jauniesaukto, viss asinīs klāt skrēja virsū Nātanam ar nāvīgu skatienu acīs.

Johans turpināja gulēt savā peļķē, neviens īsti neievēroja kā viņš izlēca no mašīnas un pretiniekiem vairāk uzmanību piesaistīja kamazs, kas jau bija paspējis aizlaisties.

Gabriels jau visu dienu ļoti ātri šiverēja apkārt pa savu virtuvi, bija jāsaigada jauniņie. Uz vecās nekam nederīgās plīts, vārījās divi katli un cepās divas pannas. Zem plīts, krāsni grauzdējās vesels lērums žurku un uz pannām cepās suņu gaļa, bet katlos vārījās vistas gaļa. Pēc kāda noteikta laika, pie pavāra ieskrēja kāds jaunietis un ar ironisku toni teica.
-Vari samazināt porciju, vairāki nebūs!-

GM1
Mocīdamies ar sāpēm un nežēlīgo sūrstēšanu, viņa ievēroja, ka nu tikko aizlīdušais dumpinieks atgriezās ar diezgan palielu pret-tanku raķešmetēju, kuram uz sāniem ar baltu krītiņu bija uzrakstīts ''Reičela''.
-Šauj pa to ozolu!-
Uzbļāva otrs dumpinieks un raķešnieks pamājis ar galvu, izšāva raķeti, kas ietriecoties ozolkokā, izveidoja diezgan lielu eksploziju. Pēc visa sprādziena bija redzami vēl kādi seši, septiņi silueti, kas atkāpās vēl šaujot pretī, bet līdz viņi bija tikuši līdz drošībai, divi jau bija beigti.

-Ha! Saņemiet žurkas nelaimīgās!-
Iesaucās raķešņieks, bet tikmēr otrs jau bija paspējis piesteigties pie Dženetas un pielicis savu netīro cimdu pie viņas otra vaiga, pagrieza Dženas seju pret viņu.
-Nu parādi, kas tad tev tur ir..-

GM2
-Ko?! Ugunsgrēks? Pagaidi Hanss! Velns! Džek, dabon rokās Albertu, Svenu un Jordu, lai viņi steidzās ārā!-
Marks uzsauca un skrēja pakaļ Hansam, saukdams viņam pakaļ, lai apstājās, bet norvēģis jau bija paspējis apgāzt kādu sievieti. Sagrābis Hansu aiz krāga, puisis viņu uzrāva kājās un ieskatīdamies dziļi acīs, teica.
-Pagaidi Svenu un pārējos, tad parādi viņiem kur deg! Skrien atpakaļ uz iecirkni, ātri!-
Atlaidis vaļā un nedaudz pagrūdis Hansu, Marks pasniedza roku Reičelai un ievaicājās.
-Viss kārtībā? Kādēļ jūs vienapati te tā klaiņojat apkārt?-

Šo rakstu rediģēja Semijs: 03.11.2008 22:40

[Malduguns]

Civilie

Ringla

Blakus mājai, kurā meitene bija atradusi īslaicīgu patvērumu, sākās pamatīga kņada. Kāds ruds jauneklis steigā bija nogāzis kādu sievieti un tagad bija piesteidzies vēl kāds jauns vīrietis, kurš uz pirmo bija sācis kliegt. Izspruka arī kaut kas par ugunsgrēkiem.

GM1

Hanss pamatīgi nolamājās norvēģiski, bet to, par laimi, neviens nesaprata. Tad mazliet neveikli uzsmaidīja Reičelai.
-Es ārkārtīgi atvainojos, mis,-viņš sacīja un galanti noskūpstīja sievietes roku.

GM2

Dženeta novēroja kā uzbrucēji atkāpjas un ar brīvo roku paguva sažņaugt savu ieroci. Biedrs nāva pie viņas, tomēr viņai nevienu nevajadzēja. Viņa tiks galā pati. Vismaz pagaidām jau nu noteikti. Sāpes vēl aizvien bija lielas, bet nu jau bija kļuvu;sas paciešamākas un līdz ar to arī asaras, kuras bija izsprāgušas sāpju dēļ, varēja varonīgi noslaucīt. Džena jutās vārga, bet negribēja, lai gan viņu piņķerējas.
-Nevajag, es pati,-viņa sacīja, vēl aizvien turot plaukstu uz savainotās vietas un neļaujot to apskatīt.

[Seratna]

Run! Run for your life! Aiz loga bija kāds ķīviņš. Ringla pašķielēja laukā pa bezrūtoto atveri sienā, sauktu arī par logu un konstatēja, ka labi nebūs. Rudmatis izskatījās bīstams tipiņš un tas otrs vispār.

Ugunsgrēks? Run! Run! Ringlai panikā saslējās matiņi uz pakauša — un tā vienmēr, citi kaujas, bet dedzina viņas māju!

Steigā paķērusi šo to un sabāzusi somas kabatās, kā jau ierasts, meitene sakratīja mugursomu glītākas formas iegūšanai un pa mājas otras puses pirmā stāva logu izrāpās laukā. Prom no nepatikšanām, dzīve garāka - tāds bija Ringlas dzīves moto.

[Bio]

Virtuvē pacēlās garaiņi, kas lēni sabiezēja zem griestiem, vai tas, ko varētu saukt par griestiem, un piepildīja telpu ar savdabīgu aromātu. Nē, tas noteikti nebija tas patīkamais aromāts, ko mūsdienās tikai retais atcerās savas mātes virtuvē tieši pirms pusdienām, kad pārtika vēl nebija "zelta vērtībā", bet tas bija aromāts, kas lika sarosīties izsalkušiem kareivjiem, likt viņiem sajust, ka jā, viņi ir vēl dzīvi un ļoti izbadējušies, gatavi pamest savu nodarbošanos, lai tiktu pie ikdienas porcijas, jo iespējams citā dienā, citā laikā viņi to vairs nespēs izdarīt. Aa, šī patīkamā sajūta, kad cilvēks ir apmierināts ar ēdienu, ko Gabriels sagatavo, lai tas garšotu vismaz pēc kaut kā, nevis prastas žļurgas. Tā vien gribās par katru izsniegto porciju pieprasīt kādu atalgojumu. Vēss smīns paspīdēja Gabriela sejas izteiksmē pārceļot katlus, apmaisot sastāvdaļas, līdz brīdim, kad viņš pavērās to saturā. Gabriela ģīmis savilkās vājā skābuma izteiksmē, atceroties savu kafē ir ar ko salīdzināt, un domājams pie šī viņam jau sen vajadzēja pierast. Laikam jau nē.
"Par ko tādu, normāls cilvēks, normālos apstākļos man samaksātu ar paprāviem tiesas darbiem."
Bet gaļa ir gaļa, tas ir labāk nekā dzīvot uz konservu pārpalikumiem, un labi pagatavota gaļa visos laikos ir bijusi ēdama un vēlama, lai no kādas miesas nākusi, labāk ja tā miesa nebūtu tik bieži pabijusi radiācijā gan. Vismaz viņam tika piešķirta šī virtuve, dienas tajās paskrien daudz ātrāk nekā nedarot neko. Pateicība.

Gabriels nostājās pretī plītij, kas darbojās tik cik tā bija spējīga savas "dzīves beigās". Silts. Smaržo, sāka smaržot pēc labi ceptas gaļas. Drīz jāierodas jauniesauktajiem. Laba sagaidīšana ir svarīga, tā rada cieņu. Viņš paņēma metāla kausu, lai izmaisītu katlus un pārliecinātos vai gaļa ir pietiekami mīksta. Gabriels dzirdēja strauju soļu skaņu, drīzāk tas bija skrējējs. Nekāds brīnums. Nē, nav vēl gatavs, pazūdi! Jaunieši ir nepacietīgi un atštaukāšana te vairs nelīdzēs, pašu vēl atštaukās, veco kraķi. Ieskrēja jaunietis. Protams. Bet viņa teiktais nebija tas, ko Gabriels bija cerējis dzirdēt, tieši pretēji.
"Tie maitas gabali izmantos jebkuru izdevību! Nolādēts."
Gabriels bija nikns, ne bez iemesla, nepatika viņam cilvēku nāve, jo īpaši to cilvēku, kas bija viņu pusē, bet uzbrukt jauniņajiem, cieņa karā nomira jau pirms vairākiem gadsimtiem. Viņš novilka savus strādnieku cimdus, atspiedās pret plīts vēso daļu, bet katlā esošā ūdens viršana neļāva laiku pārdomām, ūdens ar šņakoņu lija pār katla malu mutuļojot, fiksi uzmaucis cimdus, viņš strauji nocēla katlu no uguns, klusi izdvešot kaut ko starp Ja šitā turpināsies, drīz nebūs vairs neviena, kas ķers žurkas, pašus jauniņos varēsim kastroļos bāzt... Smaga nopūta.

[Zōzā zač zač]

Johans, lēnām izkunkulējoties pierāpās četrāpus. pagrābis savu somu viņš no tās izvilka savu ieroci un izslējies, sēžot uz ceļiem, notēmēja uz kādu tuvāko pretinieku un bez žēlastības raidīja viņa virzienā 3 lodes. Negaidīdams pretreakciju viņš paķēra savu somu un pieslējies kājās, kaut arī pats līgojās sāka skriet pretī pretiniekiem, kuri apdraudēja citus, kas bija ievainoti. Johans bija gatavs vēl pāris lodes nežēlojot iztērēt kādam ķermenī.

[CityCat]

Skaties kur ej! Reičela rudajam vīrietim uzšņāca. Tad nogrūda viņu no sevis nost, un pati piecēlās kajās. Nekauņa! viņa dusmīgi nodomāja un sakārtoja savu padilošo apģērbu un notīrīja no tā paris gružus.
Lai kāds posts neavertos ejot pa šīm ieliņām, Reičela tomēr bija labpratāk atradās šeit, nekā biroa kur vējš skrēja cauri visām telpām. Tādēļ viņa nepārāk steidzīg'solī, turpināja ceļu uz turieni.

[Dvēselīte]

Vēl reiz palocījies un noteicis ierastos Arigato, viņš iegāja bēniņos, pieturēdams durvis brālim. Te bija ciešami. Sauss un vējš tik traki nepūta kā uz ielas. Guļammatrači vispār bija neiedomājama ekstra. Kad viņi pēdējo reizi bija normāli gulējuši? Ne uz plikas zemes?
Mareo ar patiku aptaustīja piebāzto maisu un apsēdās uz tā. Un lejā vēl gaidīja vakariņas. Tādas lietas nenotiek. Tādas lietas vienkārši nenotiek. Vismaz ne ar viņu un ne par baltu velti.

[Logan]

Rai visu ceļu klusēja, un klusēja arī kad viņus uzņēma, vien pateicībā palocījās. Viņš negribēja izklausīties nepateicīgs, tomēr mēle niezēja pajautāt, ko īsti šī ģiemene gribēs pretī. Par velti jau nebaroja un neizguldīja, it sevišķi, ja apgādājami pieci bērni. Tomēr namamāte smaidīja, viņa bija laipna sieviete, kas neatstāja izspiedējas vai krāpnieces iespaidu. Var jau būt, ka brīnumi tomēr notika arī ar viņiem un šie vienkārši bija labi cilvēki. Novērsis skatu no bērniem, Rai sekoja Mareo.

Sausa telpa un divi matrači augšstāvā tomēr izvilināja no Rai smaidu. Kamēr tādi cūkas kā Mareo boss grāba, ko varēja, pasaulē bija ļaudis, kam nebija žēl palīdzēt citiem. Un Rai labprāt palīdzēs šai ģimenei, ja vajadzēs. - Paldies. viņš pateicās sievietei, tikai tagad aptverdams, ka nemaz nezina viņas vārdu. Bet tas šķita nebūtiski. Galvenais, ka diena kļuva labāka.

Veiksme bija pievērsusi savu vaigu viņiem. Rai palūkojās uz Mareo. - Kotoshiro-nushi-no-kami ir ar mums.

[Dvēselīte]

- Dievi ir miruši, brālīt. Visi nosprāga tajā karā un nekas vairs nav palicis pāri, - saulstariņš Mareo. Tomēr viņu priecēja tas, ka Rai pieminēja dievus. Viņš vēl nebija aizmirsis savu kultūru. No viņa vēl nebija izžņaugtas pēdējās ticības lāses. Kā gan es tevi reizēm apskaužu, brāl. - Iesim labāk ēst, - paņēmis ieročus, viņš tos aizbāza aiz jostas, tā teikt - mājas apstākļos. No ieročiem viņš nekad nešķīrās. Nekad. Un prakse bija pierādījusi, ka tas ir ļoti lietderīgs ieradums.

[Seratna]

Lieliski, meitenīt, lieliski — bez vakariņām, guļasvietas un jumta virs galvas.. Ringla pati sevi domās nosodīja par laišanos prom no ķīviņa izcelsmes vietas, bet tomēr atceroties to, ka tur jau aizgāja līdz svilināšanai viss — meitenesprāt, dūmusmaku noteikti jau varēja sajust, tad viņa samierinājās ar domu, ka šodien jau trešoreizi maina apmešanās vietu.

Precīzāk, viņa klaiņāja pa tukšajām vienmuļajām ielām, meklēdama kādu namu, kas izskatītos mazāk baiss kā pārējie un būtu ar jumtu virs galvas. Vēlams tādu, kas arī funkcionētu nevis atrastos virs galvas tikai smukuma pēc.

Kā gan, lai viņa zina, ka tā ir mīla.. lūpās klusi klusītiņām čukstējās pāragri aizgājušās vecmāmiņas jaunības dienu iemīļotā dziesmiņa no kādas kinolentes (pašai Ringlai gan nevienu nebija gadījies redzēt — tāds gadsimts kā apgalvoja vecmāmiņa.

Ja vien nami nebūtu tik lieli un auksti, ja vien ceļš nebūtu tik drūms un auksts, ja vien Ringla nebūtu tik maza un vientuļa.

Lai gan - viņa nebija vientuļa.. meitene izvilka no kabatas mutes ermoņikas, kas gluži tāpat kā vecmāmiņas iemīļotā dziesmiņa bija saglabājušās cauri laikam un gadu mijām. Un gadsimtam neraksturīgais mūzikas instruments izvilināja no sevis tādu nedaudz ierūsējušu meldiju tai pašai dziesmai, kas šobrīd nodarbināja Ringlas prātu. Viņai bija viņa pati. Neviens cilvēks nevar būt vientuļš, kamēr vien tam pieder viņš pats. Ringlai piederēja Ringla. Ringla nekādīgi nevarēja būt vientuļa.

dziesmiņa.

[Hworang666]

Nu b.ļ.i.n, kā var neiet! Mārtiņš nokliedzās. Puisis uzņēma lodi manā vietā un tai bija jātrāpa kaklā... Paķēris biedru aiz pleciem viņš nabagu pavilka mazliet drošākā vietā tā, lai tā kājas nekļūtu par nekustīgu treniņmērķi uzbrucējiem. Nu, kādēļ gan tev vajadzēja sargāt mani... Gan jau lode būtu trāpijusi plecā vai acī - jebkurā gadījumā ilgi nemocīties. Bet... viņš mazliet skumji palūkojās uz mirstošo biedru, paldies... visticamāk tie būs pēdējie vārdi, kas viņu pavcadīs aizsaulē, tādēļ jāpacenšās nelamāties... Citādi vēl viņa cēlais upuris būs veltīgs. Pielecis puskājās, dumpinieks iztērēja kādu pusatveri ap tuvākajām vietām, kur varēja kādu saskatīt. Mediķis mums jau beigts? Ja ne, lai velk savu p.a.k.a.ļ.u šurp! Un savu aptieciņu lai savāc līdzi!

[Malduguns]

Civilie

Reičela, Marks

Hanss kaut ko norvēģiski uzšņāca Markam un metās pakaļ Reičelai.
-Es vēlreiz šausmīgi atvainojos, mis, bet uz to pusi labāk nē,-viņš sacīja, pietiekoši viegli, tomēr apņēmīgi saņēmis Riečelas plecus. Hanss pagrieza sievieti otrādi un vedināja viņu uz otru pusi.

Mareo, Rai

Pie improvizēta galda, kurš patiesībā kādreiz bija bijis ēvelsols, jau puslīdz bija sasēdusies visa ģimene. Mazākie bērni aizrautīgi smējās, ķiķināja un bukņīja viens otru. Brīvas palikušās vietas bija vienīgi starp vecāko meitu, kurai varēja būt amēram septiņpadsmit līdz deviņpadsmit gadi un vienu no jaunākajiem dēliem, kurš bija sasniedzis kāpēcīšu vecumu.
Pusdienās bija tikko kā no plīts noņemta balandu zupa. Silta ēdiena smarža bija piepildījusi visu ne īpaši lielo telpu. Tāpat kā arī siltums no improvizētās plīts.

Ringla

Kaut kur blakus, ne īpaši tālu no vietas, kurā atradās Ringla, atskanēja svilpošana, kura pielīdzinājās meitenes spēlei. Tā bija tā pati dziesmiņa, vien skanīgi un jautri izsvilpota. Pārsteidzošs bija ne tikai fakts, ka kāds to zina un svilpo, bet arī tas, cik pacilāti tā bija izsvilpota kādā no tuvējām ēkām.

[Seratna]

Hei, mister, tā ir mana dziesmiņa! Ringla piedraudēja neredzamajam svilpotājam ar cieši sažņaugtu dūrīti. Tiesa, pati nobijusies no saviem vārdiem, meitene drīz pēc sparīgās draudēšanas bija jau pieplakusi pie pretējās mājas sienas un cītīgi centās 'elpot neredzami'.

Ieniezējās kreisā pēda. Izliekusies deviņos līkumos, Ringla pamanījās pa kurpes cauro sānu to pakasīt. Tomēr pēc svarīgās operācijas beigšanas, meitene nenoturēja līdzsvaru un ar degunu pa priekšu apsēdās uz ietves. Au! Izsauciens neviļus bija pasprucis pār lūpām meitenes degunam sastopoties ar asfaltu [oog - tur taču tāds ir? (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/unsure.gif) ].

Kas varēja būt lieliskāk par asiņojošu degunu, uz līdzenas vietas nobrāztām plaukstām un no somas izbirušām mantām? Laikam jau tikai Ringla, kas tās visas šobrīd vāca kopā.

Šo rakstu rediģēja Kaķis: 06.11.2008 02:02

[CityCat]

Reičela paskatījās uz vīrieti ar izteiktām aizdomām. Sievietei viņš viesa neuzticības sajūtu, iespējams, tas tādēļ, ka viņš viņu notrieca no kājām, varbūt arī tādēļ, ka Reičela nesparata nevienu pašu viņa vārdu pirms tam, tikai nojauta, ka tas verētu būt norvēģiski.
Bet man tieši uz to pusi ir jāiet? Kas tur ir tāds, lai es nevarētu turp doties? Reičela vaicāja. Viņa joprājām neuzticējās, un fakts, ka viņai nav pilnīgi nekā ar ko aizsargāties, ja šis tipiņš viņai uzbruktu, lika satraukties. Bet kā jau vienmēr - Reičela savas emocijas slēpa.

[Malduguns]

Civilie

Ringla

Kādu izkritušu sīkumu Ringlai pasniedza puiša rokas - mazliet netīras, tomēr šķietami koptas. Plaukstas bija lielas ar gariem, slaikie pirkstiem. Pats puisis bija saulē iededzis un viņa lūpās rotājās smaids. Glītā, vēja appūstā seja bija mazliet nozmulēta, uz tās varēja redzēt vieglas sodrēju pēdas. Zilās acis pētoši vērās meitenē un smaidīja tāpat kā lūpas. Tumšie mati, kuri bija kādus pāris centimeturs garāki par ierasto zēngalviņu brīvi krita viņam uz pieres un mazliet arī ieskāva glīto seju. Puisis bija garāks par Ringlu apmēram kādu sprīdi. Kājās viņam bija nodriskātas brezentauduma bikses un mazliet netīri armijas zābaki, kuri izskatījās nesamērīgi lieli un netīri. Mugurā - kādreiz spligti dzeltens īspiedurkņu krekls. Tagad uz tā rotājas tādas pašas sodrēju pēdas kā uz sejas un rokām.
-Domāju, ka mani netiesās pārāk bari par autortiesību nočiepšanu,-viņš teica patīkamā, skanīgā balsī.

Reičela

-Tur šobrīd ir bīstami un es kā vietējās milicijas darbinieks esmu pilvarots ierobežot cilvēku kustību uz apdraudēto reģionu,-rudais puisis paskaidroja balsī, kurai nevarēja pretoties. Viņš izslējās staltāk un atlaida Reičelu vaļā, tādējādi vairs tik ļoti neizskatoties pēc pustraka mežoņa.

[Logan]

Rai sekoja brāļa piemēram gan ieroču, gan maltītes ziņā. Nebūtu pieklājīgi aizkavēt ģimenes maltīti, ja viņi tika aicināti, vajadzēja doties. Mazliet skumji palika, vērojot bērnus, kuriem nācās izaugt vecā gaterī, vērojot vecākus cīnāmies par izdzīvošanu. Rai apsēdās blakus puisēnam un uzsmaidīja brālim. Zupas smarža, kas pildīja telpu, lika vēderam gurkstēt. Kad viņi pēdējo reizi bija ēduši kaut ko siltu, ar mīlestību gatavotu? Kādreiz ēdienreizes bija īpašas, kādreiz viņi pateicās dieviem par maltīti. Kādreiz. Tagad ēdiens tika kāri aprīts ikreiz, kad tāds atradās. Varbūt, ka Mareo bija taisnība un dievu tiesām vairs nebija.

[Seratna]

Ieradās baltzobaina balandu zupa, kas koļījās viņai klāt. Jā, jā — balandu zupa, jo kādreiz dzeltenais krekls par gaļīgām cūkām nudien nevēstīja. TTas nevēstīja pat ne par ceptām žurkām. Vēders nodevīgi iekurkstējās un Ringla pati sevi domās norāja par tik neveselīgām domām kā ēdiens, kamēr šamais te blisinās un žilbina apkārtni ar zobupastas reklāmrullīti. Kas ir reklāmrullītis, Ringlai nebija ne jausmas, bet vecmāmiņa šad tad mēdza izmantot šo izteicienu.

Kāpēc gan tur nevarēja būt nedaudz garāks, blonds un gaļīgu cūku pārbagāts zaļacis? Ringla tad nudien būtu izkususi un ietecējusi tuvējā renstelē. Tev seja netīra, Ringla īgni izgrūda smukbalsītim, kas viņas pašas balsij noteikti lika izklausīties kā vistai vistu kūtī, kad tajā ierodas vispasaules tenors. Paldies gadījumam, Ringla savas mantas bija savākusi un slaucīdama asiņojošo degunu, varēja paķert no puiša pirkstiem savas krelles. Maģiskās dzirksteles nelēca un Ringlai puisis nepatika tieši tik daudz cik iepriekš — ne par matu vairāk, ne mazāk. Sabāzusi visu somā un aši to aizsitusi ciet, meitene uzmeta somu atkal plecos un ne paldies, ne attā nepadevusi, devās prom. Cerams virzienā, kurp smukbalsītim neienāktu sekot — cauri diviem namiem perpendikulāri savam iepriekšējajam iešanas virzienam, tieši uz pretējo pusi tam virzienam, no kuras tā cukurbalstiņa bija izlīdusi.

[CityCat]

Milicija?! Kāds tur aukšā mani tomēr mīl! Reičela nopriecājās. Tagad viena darba nasta no viņas pleciem būtu novelta, ja vien šis vīrietis pateiktu kur atrast Marku Kinsleju, vai kā tur bija.
Labi... Ja jau jūs esat milicijas darbinieks, tad vai jūs nevarētu man pateikt, kur varētu atrast Marku Kinsleju? Viņš arī strādā tai pašā nozarē! Reičela vaicāja, savu izbrīnīto un mazliet neuzticīgo sejas izteiksmi nomainīja, uz mazliet lūdzošu un vigli smaidošu. Kā nekā, tas bija svarīgi.

[Semijs]

Dumpinieki:

Pretinieks ar mačeti turpināja skriet pretī Elisam...

Mārtiņa šāvieni tvēra kādus trīs cilvēkus, - pretinieku skaits bija krietni samazinājies, jo jauniesauktie cīnījās no visas sirds, protams, jauniesaukto skaits vairs nebija tik liels, kā visi to būtu vēlējušies. Netālu no Mārtiņa piesteidzās kāds puisis, kuram bija līdzi liels krājums medikamentu un viņš sāka ņemties ap jaunieša kaklu, kas gulēja zemē.
-Labs veids... k-kā.. kā nosvinēt 15 gadu jubileju..-
Mediķis uzlika roku uz mutes, ar zīmi, lai puisis mazāku runāt un cīnījās par viņa dzīvību. Pretinieki sāka jau pamazām atkāpties, ik pa mirklim piestājot, lai izšautu kādu lodi, - drīz vien vairāki bija izmetuši dūmu granātas, lai piesegtu savas muguras.

Johana trīs raidītie šāvieni sašāva kādu pretinieku kājā, mugurā un rokā, kad tas jau grasījās mukt. Pretinieks nogāzās zemē un vēl mocīdamies, ieelpoja pēdējo gaisu, kas gāja cauri viņa asiņojošām plaušām. Tā kā es GM sapratu, ka Johans skrēja virsū pretiniekam ar mačeti, tad viņam vēl bija smuka distance ko skriet.

Nepagāja arī mirklis, kad diezgan lielā ātrumā steidzās mocis ar blakusvāģi, no kura kāds dumpinieks ar smago automātu palielināja pretinieku līķu kaudzes. Mocis diezgan asi nobremzēja pie karavanās. Vadītājs nokā```` no moča, turēdams pistoli rokās, sāka staigāt apkārt un nopētīt visus, kas vēl ir dzīvi un, kas mocījās. Pāris gadījumiem, kurus vairs nevarēja glābt, viņš sašāva.
Paskatījies apkārt, dumpinieks nopētija visus un uzsauca.
-No manas labās puses divās rindās stāties!-

GM1.

Neskatoties uz to, ka tā bija skabarga, viņa nepatīkami asiņoja un dumpinieks, kas bija blakām Dženai, uzstājošā tonī turpināja.
-Nu parādi man, neizskatās diez ko labi.-
Pretinieki jau bija pazuduši no horizonta un drīz vien piebrauca sašauts kamazs, kas piestājis pie kontrolpunkta, atvēra durvis, kuras nokrita. Šoferis izlēca laukā no kamaza un izbraucis ar roku cauri matiem, elsodams teica.
-Velns! Tur bija īsta elle, es skatos, ka Jums ar nav gājis diezko labi.-

GM2.

-Marks Kinseljs būtu es jaunkundz.-
Marks iejaucās sarunā un piegājis klāt abiem, uzlūkoja Hansu.
-Hanss! Es zvēru pie dieva, ja tu tagad savu norvēģu pēcpusi neaizvaksi prom no šejienes, ar Svenu ar pārējiem, tu varēsi iet metro stacijas attīrīt no tiem mutantētajiem kropļiem.-
Viņš diezgan asi izteicās un satvēris viņu aiz pleca, aizgrūda uz milicijas štāba pusi. Pagriezies pret Reičelu, Marks smaidīdams teica.
-Atvainojos par rupjību, bet šodien nav nervu saudzējoša diena.-

[CityCat]

Tagad Reičela vairs nedomāja, ka kāds viņu tur augšā mīl. Viņa nebija gaidījusi, ka sevis meklēto cilvēku satiks uzreiz šeit. Viņa pat vēl nebija izplānojusi ko vajadzētu runāt un ko nē, bet tagad viss uz ko viņai nāksies paļauties ir sava improvizācija, un Reičelai nepatika paļauties uz to vien. Šādās situācijās viņa mēdza visu salaist galīgā grīstē.
Brīnišķīgi! Reičela uzlika vienu no saviem starojošajiem smaidiem, un centās izskatīties pavisam mierīga, lai gan viņa pati jutās tā, it kā viņas kuņģi rautu krampjos, un sievietei bija šausmīgi jānopūlās, lai neļautu ceļgaliem trīcēt.
Es esmu Reičela Metjūsa, un strādāju es valdībā! Vai jums būtu tagad vai mazliet vēlāk nedaudz laika nelielām pārrunām? Reičela vaicāja. Viņa bija uztraukusies, un tas viņu izbrīnija, jo parasti viņa nekad neuztraucās. No uztraukuma viņai mazliet reiba galva, tomēr viņa to nekādi neizrādīja, un centās būt visai lietišķa.
Un kas šodien ir noticis tāds, ka jūsu nervi netiek saudzēti? tīrākās ziņkāres jautājums.

[Semijs]

-Man nav diez ko daudz laika nav, bet Jūs varat mani pasekot kādu gabalu līdz būvlaukumam, kas ir kādus 7 km prom no šejienes, protams, Jums vajadzēs ātrāk griezties prom.. ā, atvainojos, - prieks iepazīties Reičela.-
Marks pats nedaudz tramīgi atbildēja un neskatoties uz to, ka Reičela nebija pasniegusi roku, viņš to paspieda.
-Daudz darāmā, ugunsgrēks, jāiet sameklēt bērnu, kas kaut kur būvlaukumā ieklīda.. sviests.-

[Hworang666]

Mārtiņš iesmējās: nešaubos, ka šādas svinības sirdī paliks visilgāk... Kā nekā... iztērējis vēl 3 lodes bara virzienā viņš turpināja, kuram gan, civilajam, prātā ienāktu uzspēlēt kariņus ar īstiem ieročiem un reāliem pretiniekiem? Palūkojies uz sašauto biedru, puisis turpināja: kā viņam ir? Būs dzīvotājs? Tad parādoties motociklistam viņš sāka ložņāt uz galvenā pusi un ieņemt priekšējo no abām rindām.

[Malduguns]

Civilie

Mareo, Rai

Arī sieviete, kuru viņas bērni sauca nevis par mammu, bet gan par Rasu, apsēdās pie galda, iepretim puišiem.
-Labu apetīti visiem,-viņa uzmundrinoši pasmaidīja un salēja katram zupu visai deformētos, bet tīros traukos.
Kņada nedaudz atsākās, bet pierima. Meitene, kura sēdēja blakus brāļiem, mazlietpašķielēja uz viņu pusi, bet turpināja ēst mēmā lepnībā. Varēja redzēt, ka kautrīgā pelīte viņa nav, bet cīnītāja gan noteikti.

Ringla

Meitenes soļi aizčabēja pa tukšo ielu, liekot apkārt uzvirmot vientulības sajūtai. Te neviena nebija. Pat dzīvnieki šo vietu bija pametuši, atstājot vietu kapa klusumam.

Reičela, Marks

Hanss kaut ko pie sevis nomurmināja un nozuda. Pēc brīža viņš atkal bija klāt.
-Likvidēts bez mūsu palīdzības,-tad bija domāts par ugunsgrēku.

Džena

Dženeta uzšņāca blakus esošajam dumpiniekam kaut ko ne īpaši sakarīgu, lai tikai paliktu pie sava un neraugoties uz to, ka labajai acij bija pagrūti redzēt asiņu dēļ, viņa nezin no kurienes izvilka savu planšeti.
-Un kā ar jauniņajiem?-meitene vaicāja, atbaucējam.

[Seratna]

[ooc: man palika ļoti ļoti garlaicīgi, sūtiet Bāskervilu suni, lai apēd mani, ja nepatīk. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif)

Ringla gāja un gāja un gāja un gāja un gāja un gāja un gāja un gāja un gāja un gāja un tad vēl mazdrusciņ pagāja. Tad metās skriešus, ilgi ilgi viņa skrēja, kamēr pakrūtē neiemetās dursteklis un vairs nebija spēka elpot, tad Ringla nedaudz parāpoja, jo vēlreiz bija izgāzusi savu somas saturu uz zemes. Un tad jau elpa bija normalizējusies un viņa atkal skrēja, no šiem vientuļajiem namiem bija ļoti ļoti ļoti bail. Gluži tāpat kā no nevientuļiem namiem. Te gan nevientuļu namu nekur nemanīja.

Tātad Ringla atkal skrēja un skrēja un skrēja un skrēja. Un atdūrās tieši pret kādu apdzīvotu gateri. Dīvaini, ka tik pamestā vietā bija pamests gateris. Nu ne gluži pamests, tur spīdēja gaisma un gaisā virmoja balandu zupas smarža. Pirmajā brīdī Ringlai pat šķita, ka tas nolādētais smukbalsītis viņai seko, tomēr viņa labi apzinājās, ka smukbalsītim būtu bijis jābūt ļoti veiklam, lai nonāktu šiten reizē ar viņu.

Ja reiz tur bija iedzīvotāji un balandu zupa, darbiņš Ringlai garantēts. Ringla izvilka no somas skrandainus svārkus, ko uzrāva pa virsu biksēm, apvija ap roku locītavām desmitiem grabošu sprādžu, tikpat daudz sprādzes tika apliktas ap kāju pirmspēdas kauliņiem, ap pleciem apsviests milzīgais lakats, brūnie mati izlaisti un vēl sabužināti, lūpas noķellētas ar koši sārtu lūpukrāsu, aiz jostas aizbāztas kāršu kavas un pārējie visi krājumi rūpīgi ielikti atpakaļ somā.

Ringla iegāja gaterī,, uzmeklēja telpu, kur atradās cilvēki un laida vaļā savu sakāmo Labs vakars, labie ļaudis, šai pārmaiņu laikā, ai ai, ko redzu..ai ai..kādi labi cilvēki, kādas gaišas čakras, cik skaidras auras, tik reti tādus gadās redzēt, ai ai ai..un kādas jums gaļīgas cūkas priekšā nāks, ai ai ai.. meitene virpuļoja pa telpu, katram uzsisdama ar plaukstu pa plecu un dažiem arī saķerot plaukstu un pēc rūpīgas tās izpētes uzsmaidot izredzētajam ai, ai ai..cik jums būs laimīga dzīve, ai ai ai..tik daudz gaišu cilvēku..

Visbeidzot dziļš kniksis tika veltīts mājas saimniecei. Saimniecīt, jums pazīlēt? Varbūt meitai interesē, kad pie vīra tiks.. Vai dēliem, kāds liktenis tiem priekšā? Ringla smaidīja un grozījās un smaidīja, pārsistais deguns bija notīrīts un varētu pat teikt, ka meitene izskatījās ļoti ļoti piemīlīga un jauka.

[Logan]

OCC: Now this is fun. ;D


- Aregato... Paldies! Rai uzsmaidīja namamātei un ar prieku ķērās klāt zupai. Tā bija silta un garšīga. Rai jutās mazliet neērti, viņš ēda kopā ar gandrīz nepazīstamiem cilvēkiem, ēda viņu ēdienu un nevarēja pateikt neko vairāk kā "paldies". Mēmā klusumā viņš lēni ēda zupu, gaidot, kad kāds sāks runāt.

Pavisam negaidīti uzradās čigānu meitene, viņa velti laiku netērēja. Un, redzot, ka meitene tiešām ir tikai skuķis, kas cer te nopelnīt, Rai atlaida plaukstu no katanas gala. Kauties ar to viņš vēl lāga neprata, bet uzmanīgam bija jābūt. Meitene virpuļoja uz riņķi, un tagad, kad puse zupas šķīvja bija vēderā, viņai izdevās panākt, ka Rai viņas ir mazliet žēl. Baidoties, ka saimniece aizdzīs meiteni, pirms tā dabūs kaut paošņāt zupu vai kādu grabuli, Rai paziņoja: - Pazīlē man. Es atdošu tev savu zupu.

Tāds nu viņš bija. Sirds juta līdzi ikvienam, kam bija grūti. Un zupa šais laikos bija vesela bagātība.

[Seratna]

Mazā čigāniete jau grasījās satvert saimnieces roku, lai tajā atklātu likteņa noslēpumus un to, cik tieši gaļīgas cūkas saimniecei būs, kad kāds tumšmatis (visticamāk kāds no šīs ģimenes dēliem), glīts kā pats elle un ar tādiem makaniem dzelzs stieņiem pie sāniem, kas noteikti bija iemaināmi pret kārtīgu cūku bariņu, visi ieroči bija iemaināmi pret cūku bariņu, žēl, ka Ringlai tādu gan nebija, viņas mazais dūcītis diez vai savilktu pat līdz sivēnam. Bet tas viss šobrīd likās nesvarīgi, jo puiša piedāvātā zupa gluži kā balzams lija meitenes dvēselē. Nu vēl gluži nelija, bet Ringlai jau nav jāsaka divreiz. Drīz jau viņa bija atvirpuļojusi pie puiša, izvilkusi ermoņikas, ar aci piemiegusi mazākajiem bērniem, kas (cerams) aizrautīgi lūkojās izrādē un uzsmaidījusi jaukajam puisim, viņa gluži kā daudzus vakarus, daudzos namos, pagrabos, šķūņos, teltīs, būdiņās un pilīs bija darījusi, uzsāka savu priekšnesumu.

Priekšnesums bija daļa no visa pasākuma. Par pliku tev būs desmit gaļīgas cūkas neviens ēst nedeva. Un Ringlai kārojās ēst. Pašas konservus viņa labprāt pataupītu.

Ermoņikas iesāka spēlēt meldiju no kādas vecumvecas dziesmas. Na na na na nā nā nā..

Iebāzusi ermoņikas aiz jostas Ringla aprocēm žvadzot un pašai lokoties līdzi meldijai, savā simpātiskajā balsī iesāka dziedāt.
Kungs, dod roku, zīlēšu, taisnību tev vēstīšu, es par vienu šķīvīti līgavu tev pieburšu, jaunu smuku bagātu, tikumīgu jumpravu, rai..rai rai.. piemiegusi puisim ar aci, viņa noglauda savu svārku malu un aizvirpuļoja atkal dīvainā dejā, kas meta ēnas uz sienām gluži kā liesmu mēles Bet par diviem konserviem kaujas laimi dāvāšu, visiem bargiem kautiņiem dzīvs tu cauri iziesi, rai, rai rai.. Musketes tev garām šauc, zobens citus vīrus kaus, rai..rai.

Pēdējais dziesmas pantiņš bija veltīts mazākajiem bērniem, kam Ringla silti uzsmaidīja un stāstīja pasaku, gluži tāpat kā kādreiz bija darījusi viņas māte un viņas vecmāmiņa: Bet par jauniem apaviem noburšu es karali, viņš tev lielu godu dos, tevi savā vietā cels, rai.. rai.. rai.. Princesi par sievu dos, karalisti nežēlos, rai.. rai.. rai..

Uzvirpuļojusi pēdējā dejas virpulī, meitene veikli izvilka Taro kārtis, kas bija aizbāztas aiz jostas, veikli nogaršoja zupu no puiša šķīvja, atstājot sarkanu lūpu nospiedumus uz viņa karotes, uzsmaidīja tam un pastiepusi kāršu vēdekli pretim, noteica Izvelc!

[Logan]

Čigānu meitene prata savu darbu. Atlika viņai nospēlēt pāris notis uz savāda mūzikas instrumenta, nožvadzināt aproces, kas spīdēja pat gaterī un padziedāt, kad Rai jau bija apburts. Nepietika, ka meitene dziedāja lieliski, viņa zināja Rai vārdu! Žoklis jau nu gluži viņam neatkārās, tomēr acis iepletās un sekoja katrai čigānietes kustībai. Muļķīgi, bet āis laikos meitenes nedziedāja un nedancoja, visas kā vienas - izdzīvojušās - cīnījās ar zobiem un nagiem, viņas bija skarbas un atturīgas. Sirds sila, vērojot mazo izrādi.

Kārtij Rai uzmeta īsu skatienu, viņš tāpat nesaprata ne velna no tām. Viņš nekad nebija ne zīlējis, ne redzējis kādu zīlējam. Gribējās dzirdēt, ko meitene teiks par lauvu un eņģeli, kas gozējās uz papīrīša. Tas, ka turpat bija brālis un ģimene, kas uzņēmusi viņus gaterī, bija aizmirsies. Aizmirsās arī tas, ka nav ne naudas, ne kā cita, par ko samaksāt meitenei. Aizmirsās viss. Bija tikai meitene un kārtis.

[Seratna]

Meitene pabīdīja Rai bļodiņu tālāk, tiesa uz savu pusi, tā lai neviens neiedomātos še iegūt papildporciju. Izņēmusi Rai kārti tam no rokām, viņa nolika to placīša vidū un ap to krusta veidā izkārtoja vēl četras nejauši izvēlētas kārtis.

Redzi, puisi, te vidū, Ringla iebakstīja ar pirkstu kārtij ar lauvu un eņģeli, ir tava kārts, bet šīs, meitene norādīja četrām kārtīm, ko pati bija pielikusi, ir tava liktens piespēlētie dzīves pagriezieni.

Satvērusi puiša plaukstu, viņa skatījās viņam acīs un izgudrēm stāstīja to, ko parasti stāstīja viņas vecmāmiņa, tiesa ik pa laikam pielikdama savus skaidrojumus klāt, kā jau kārtīgai zīlniecei pienākas, Tavai dzīvei piemīt spēks, kas vēl snauž, bet drīz modīsies un tu redzēsi kā spēks celsies gluži kā lauva. Bet tas ir labs spēks, to norāda eņģelis, kas sargā lauvu. Tavs spēks nav ļauns, tas nav ass un nav varmācīgs, tas ir gluži kā liels vilnis, mierīgs un tomēr spēcīgs, arī tavs mīlas spēks ir tāds — patiess un spēcīgs, bet tagad par liktens piespēlēto, meitene atlaida puiša plaukstu un pacēla krusta augšgalē esošo kārti Mēness ir laba kārts, tas ir labi, ka tā ir tava liktens labā puse, mēness rāda, ka tavam liktenim labpatiktu, ja tu ietu uz priekšu izmantojot darbu un rokas, audzētu cūkas, sētu miežus un strādātu, tas ir spēks, ko liktenis tev piespēlē, atceries to, meitene zīmīga pacēla rādītājpirkstu, lai atzīmētu, ka šis ir būtisks brīdis.

Savukārt imperators krusta apakšā apzīmē, ka tev jāizvairās no saķeršanās ar varas iestādēm un cilvēkiem ar ieročiem, tad viss būs labi. Kārtis pa labi un kreisi nozīmē lietas, kam būs nozīme tavā dzīvē, bet kas nav galvenās. Laika rats un āksts. Laika rats kreisajā pusē norāda to, ka kādā izšķirošā brīdī tavā dzīvē liela nozīme būs veiksmīgam gadījumam, tev ļoti veiksies vai nu iegādājot gaļīgas cūkas vai atrodot sev līgaviņu, tavi vecāki, žigls skatiens uz nama saimniekiem, var priecāties par to, ka liktenis dēlam veiksmi sola. Savukārt āksts vēsta vien to, ka tev priekšā jauns ceļojums, skatīsi tāltālas vietas, brīnišķīgas lietas, iekrāsi brangus krājumus un kļūsi turīgs vīrs, puis!

Ringlai gan nepalika nepamanīta rasu atšķirība saimniekiem un viņu dēlam, bet mūsdienās, kad tik daudzi bija atstāti vieni, ģimenes turējās kopā un neatstāja nabaga bāreņus mētājamies uz ceļa, jo zināja, ka pēc tiem diez vai kāds nāks.
Tā lūk puis, Ringla savāca kārtis Dievi ir tev labvēlīgi, tevi gaida liela veiksme un liels ceļojums, strādā cītīgi un paļaujies uz savu spēku, tas vienmēr ir tevis nevis liktens radīts. To tu vari kontrolēt. To teikdama Ringla jau bija izbrīvējusi sev vietu uz sola starp abiem brāļiem, kā viņai tas izdevās, paliek mistika. Izbrīvējusi sev vietu, viņa pievilka sev klāt zupas šķīvi un nodūra galvu pateicības lūgsnā visiem dieviem, kas vien tai ienāca prātā. Nekad nevarēja zināt kurus dievus pielūdz mājas siamnieki, tāpēc Ringla vienkārši tos pielūdza ļoti klusiņām, nebilstot ne vārda. Pēc klusuma brīža meitene paķēra karoti un sāka kāri locīt iekšā zupu. Tīkams siltums ieplūda dzīslās.

[CityCat]

Septiņi? Es droši vien pārklausījos! Reičela prātoja, lai gan viņa bija pilnīgi pārliecināta, ka dzirdēja "septiņi". Maz stresiņš atkal pārņēma sievieti. Un kad vēl vīrietis paspieda viņas roku, kaut gad viņa to nebija pasniegusi, viņai iekšēji nokaunējās. Viņš droši vien domā, ka esmu nekulturāra! šādas domas lauzās viņas galvās, bet šis moments bija parlieku svarīgs, lai tagad tādu muļķību dēļ palaistu to garām.
Septiņus kilometrus viņai tik tiešām negribējās iet, bet tas otrs, kas vēl aizvien viesa nelielu neuzticību, sacīja ka tas ugunsgrēks ir apdzēsts.
Lieliski! Ja jau ugunsgrēks nav jādzēš pie vella, vai ta tie nav jādzēš ugunsdzēsējiem, tādi tak man liekas bija vēl!Tad varbūt jums būtu kāds brītiņš starp šo un pazuduša bērna meklēšanu? Reičela vaicāja skatīdamās uz kinsleju ar mazliet, bet tikai mazliet lūdzošu skatienu.
Bet ja tagad jūs esat steicīgs, mēs varētu sarunāt kādu citu reizi! sieviete vēl piebilda. Viņa zināja, ka droši vien izskatās pārāk uzstājīga, bet šis uzdevusm viņai bija jāpaveic vai tur lūzt vai plīst.

[Semijs]

Dumpinieki:

Apkārt varēja just līķu un sēra smaku, kas bija izplatījies vismaz kilometru rādiusā. Visi, kas bija dzīvi palikuši, meta līķus iekšā grāvjos, kas bija ceļmalās un jaunais Mārtiņa glābējs arī sagaidīja tādu likteni. Mediķis darīja visu, ko varēja, lai nostabilizētu jaunieša stāvokli, bet neveiksmīgi. Bija palicis tik viens lietojams kamazs, kur varēja visi jauniesauktie salīst, tik nedaudz saspiesti.
-Mums ir jādodas tālāk, sērot varēsim bāzē, šovakar Jūs visi izklaidēsieties, vien dēļ tā, ka palikāt dzīvi.-
Noteica galvenais dumpinieks, kas bija atbraucis ar moci, viņš pats bija zem frakcijas tā teikt bosa pakāpes ziņā. Visi sāka rāpties kamazā un tas sāka lēnā garā ripot uz priekšu uz bāzi, ar motociklu priekšgalā un līķu kaudzi aizmugurē.

GM1:

Atmetis ar roku, dumpinieks aizvirzījās prom no Dženetas un atradis zaļu segu, pārklāja ar to nošauto Matīsu, kas ar tukšām acīm lūkojās pelēkajās debesīs. Šoferis Dženai īsi pateica, ka pārējie noteikti ir jau ceļā un pats iesēdies kamazā, brauca tālāk uz bāzi, atstājot pārējos kontrolpunktā.
Pārējie palikušie dumpinieki pārbaudīja savu ekipējumu, ieročus un nodarītos postījumus, viens bija arī aizgājis savākt ieročus un lodes no pretiniekiem.
-Nabaga Matīss.. Naivs, jauns, bet puisis ar zelta sirdi viņš nu dien bija.-
Noteica kāds cits dumpinieks, kas bija apsēdies Matīsa līķim blakām uz kādas kastes. Drīz vien uz horizonta varēja redzēt motociklu, aiz kura sekoja bēdīga paskata kamazs.

GM2:

-Brīnišķīgi Hanss, bet atstāj mani tagad lūdzu ar Reičelu divatā, tev šā vai tā nesanāk viņai pielīst, atvaino.-
Tas ko Marks teica Hansam, bija ļauni, bet patiesi. Nepievērsdams vairs uzmanību norvēģim, puisis pievērsās Reičelai un turpināja.
-Nu mēs varam lēnā gaitā paiet kādu gabalu un papļāpāt, bet pēc tam es gan steigšos, ja tāda iespēja Jūs apmierina. Citu variantu diemžēl nav, darbs sauc.-

[CityCat]

Neliels, bet tik tiešām īsts, nevis ar Reičeles aktrises spējām uzlikts, smaids izlauzās uz āru. Tāds vienkārši un patīkams. Tāds, kurš sievietes sejā jau sen nebija manīts, un ja arī tas parādījās, tad tikai retu reizi.
Papļāpāt? Viņš laikam mani pārpratis! Reičela nodomāja. Viņai šubrīd prātā nenāca vienkārši iet pa ielu plecu pie pleca un pļāpāt par muļķīgām lietām, kā piemēram kā būtu, ja būtu? Un visas tās pārējās muļķības. Nē, te ir nopietnāka, daudz nopietnāka lieta.
Bet ja Kinslejs nespēja viņai izbrīvēt citu laiku. Nu nekā, zobus sakosdamai, Reičelai tomēr nācās piekrist šim nolūkam.
Labi. Tas nav gluži tas labākais variants, bet ja savādāk nevar, tad lai jau iet! Reičela noteica. Un es pilnībā jūs saprotu. Darbs, paliek darbs! viņa vēl noteica, zinādama cik daudz laika iegulda savā darbā.

Šo rakstu rediģēja CityCat: 11.11.2008 20:13

[Hworang666]

Mārtiņš nospļāvās. Par vienu kritušo vairāk... Turklāt visu vēl nelāgāku rādīja tas, ka šis bija uzupurējies, lai izglābtu viņa dzīvību... Viņa nožēlojamo dzīvību... Pielecis klāt kamazam, puisis pie tā pieķērās. Būs vien atkal jāvelkas uz zonu... Atņemot dzīvību kādam mutantam, ko moka radiācija, dumpinieks bija iemanījies pārciest zaudējuma sāpes nogalinot. Palūkojis vēl pēdējoreiz uz līķu kaudzi viņš pielieca galvu un noteica: ardievu, nezināmais...

[Malduguns]

Civilie

Mareo, Rai, Ringla

Meitene, kura bija gatera apdzīvotāju vecākā meita dīvaini nolūkojās uz Ringlu, kura vispuļoja visapkārt, tomēr turpināja ēst.
Mājas saimniece lūkojās uz meiteni ar savādu smaidu sejā un pēc mirkļa nolika viņai priekšā atsevišķu zupas trauciņu.
-Vēl tak pietiek,-viņa smaidīdama sacīja.

Reičela, Marks

Hanss kaut ko nobubināja un vilkās abiem astē. Tomēr, septiņi kilometri nebija joka lieta un Markam agrāk vai vēlāk vajadzēs palīgus ar veiklām kājām. Visapkārt bija neliela kņada - cilvēki centās iekārtoties.

Dženeta

Dženeta saviebās, kad mazliet uzrāva uzacis un ar tādu pašu viebšanos atgrieza seju normālā izteiksmē. Asinis plūda mazliet mazāk un meitene ik pa laikam tās noslaucīja ar plaukstas virspusi.
Sameklējusi savu planšeti, uz kuras nu rēgojās msiltis un tumšsārti pleķi, viņa gatavojās sagaidīt ne īpaši jauku rezultātu. Kņada ap Matīsu viņai likās mazliet smeldzīga, tomēr arī labāki vīri bija gājuši bojā.
-Viņam vienkārši nedrīkstēja ļaut cīnīties,-Dženeta sacīja un pārlaida roku pār zēna acīm, lai aizvērtu viņa plakstiņus.

[Seratna]

Viņai bija zupa! Ringla iekšēji gavilēja. Paldies, saimniec, lai jūsu galdā nekad netrūkst ceptu žurku! meitene godbijīgi atbildēja un izēdusi Rai šķīvi, metās virsū saimnieces pasniegtajam. Šķīvja saturs pazuda kā nebijis. Ringla jau dienas divpadsmit bija pārtikusi tikai no konserviem un visādām citādām mistiskām lietām. Kuņģis burtiski dejoja hula-hula deju priekā par silto iepildījumu.

Paēdusi Ringla pievērsās blakus sēdošajam blondīnam un viņam blakus sēdošajai meitenei (saimnieku vecākajai meitai). Cik skaists pāris, ļaujiet jums izzīlēšu! meitene izlīda no sola un sagrāba vispirms Rai brāļa roku.

Tevi gaida gan lieli prieki, gan bēdas. Tomēr tas, no kā tu visvairāk baidies, nepiepildīsies. Tur viss būs labi. vecmāmiņa vienmēr teica tieši tādus vārdus. Cilvēkiem patika.

Nu pienāca kārta meitenei. Saķērusi saimnieku vecākās meitas roku, viņa domīgi tajā ieskatījās. Pārsteigta Ringla konstatēja, ka meitenei patiešām ir savāda dzīves līnija un mēneslīnija.. Tas, ko tu esi uzdomājusi, beigsies labi. Dari tā, kā esi izlēmusi, tu darīsi pareizi. Tavs noslēpums, lai nestāv tev ceļā, viss beigsies labi. Lai ko Ringla arī ar to bija domājusi, viņa to nepaskaidroja. Īstas čigānietes tā nedara.

Paēdusi viņa bija, tagad derēja samangot ko līdznešanai. Ar īpaši lielu sajūsmu viņas priekšnesumus te gan neuzņēma, tomēr Ringla nepadevās.

Uzdevusi meldiju ar ermoņikām, meitene izsita ar papēdīšiem dziesmas ritmu un sāka noslēpumainu un dīvainu deju, kas bija drīzāk lēna un ļoti vijīga.
Man ir dziesmiņa tik viena, mazliet skumja tā, Ringlai pašai tikās šī dziesma. Tādas melanholiskas, smagas zemes skumjas ielija viņā, kad domas atgriezās tais dienās, kad māte tāpat virpuļoja kara ugunskuru priekšā un vecmāmiņa viņu ucināja, stāstīdama stāstus par seniem tautas varoņiem, Sagādās tā nedaudz prieka dienā pelēkā.

Plauksta pārslīdēja pār vecākās meitas plecu un Ringla turpināja savu dziesmu Pastāstīs tā jums par laimi - mānīga ir tā, tomēr daudzi laimi meklē dzīves ikdienā, mums jau nekas cits kā ikdiena un nākotnes sapņi nav atlikuši. Ne pagātne, ne laime, ne miers, ne patiesība, nekā..nekā..tikai viegli gaistošā īslaicīgā laimes sajūta, kas pārņem vērojot čigānietes deju.

Ap zupu ziedojušā puiša kaklu uz brīdi apvijās divas slaikas kaulainas čigānietes rociņas Pastāstīs jums par mīlu - pilnīga ir tā, tomēr rokas ātri atlaidās, lai meitene atkal izliektos un izvītos savā dīvainajā dejā mīlu alkstot daudzi metas viltus atvarā. Tikai tagad meitene bija aptvērusi, ka no sākuma skatītāji bija jāiejūsmina un tad jāraudina, nu viņai uz neko citu necerēt kā to zupas šķīvīti.

Muļķa, muļķa Ringla! viņa pati sevi domās norāja.

[Dvēselīte]

Cilvēkus nenogalina tā pat vien. Cilvēku nenogalina tā pat vien. Cilvēkus nenogalina tā pat vien. Jā, ja to skaita kā mantru gana ilgi, tu tam gandrīz vai spēj noticēt. Viņa dzīvē bija noticis pārāk daudz jeb, precīzāk, pārāk daudzi bija zaudēti, lai nogalināšana nāktu viegli. Tomēr reizēm Mareo sāka šaubīties par to, ka viņa morāle patiešām ir tik stingra, kā viņš iztēlojās.

Čigānmeitēna uzrašanās bija satraucošs un vienlaikus pilnīgi vienaldzīgs atgadījums. Kaitinoši bija tas, ka viņam šādi cilvēki nepatika. Nepatika tas, ko viņi teica, tas, ko darīja un tas, kā viņi to darīja.
Piezīmi par skaisto pāri Mareo vispār laida gar ausīm, tikai nedaudz piešķieba galvu, lai beidzot nopētītu meiteni, kas sēdēja viņam blakus. Bet pieminot to, no kā viņš baidījās visvairāk, Mareo saspringa. Roka, kuru turēja čigānbērns, savilkās dūrē, bet sejas izteiksme no vieglas nepatikas, kas mijās ar ziņkārību, pārtapa tukšā lapā. Īsts samurajs spēj nogalināt visu savu ģimeni, nepamirkšķinot ne aci.
- Tas vai kaut kas piepildīsies, vai nē, ir atkarīgs tikai no tā, cik ātri gaisu šķels mana katana, - to sakot, viņš pret paša gribu uzmeta īsu mirkli brālim, kurš šķita pavisam aizrāvies ar čigānbērna aušošanos. Pareģojumi nepastāv. Tas, ka cilvēki var paredzēt notikumus uz priekšu notiek tikai pateicoties viņu pieredzei. Nekam vairāk.

Mareo koncentrējās uz zupas ēšanu, darīdams to metodiski un saspringti, lai nebūtu jāpievērš uzmanība apkārt notiekošajam.

[Malduguns]

Civilie

Ringla, Mareo, Rai

Mazie bērni priecīgi vērās ķņadā, kuru radīja Ringla. Mājas saimniece vēlīgi smaidīja, tomēr acīs prieku diez ko daudz neredzēja. Redzēja vien žēlumu pret meiteni, kurai nākas ubagot.
-Ceptas žurkas vai neceptas, es nespēju skatīties uz bērnu, kurš ubago,-saimniece sacīja.

Vecākā meita bija vērusies uz Mareo tieši tajā brīdī, kad viņš palūkojās uz meiteni. Viņas pelēkzaļās acis burtiski ieurbās Mareo acīs ar vieglu lepunumu, ziņkārību un interesi. Tomēr drīz vien meitene novērsās un turpināja ēst. Nesteidzīgi, mierīgi. Nepievēršot pārāk lielu uzmanību valdošajai kņadai.

[Semijs]

Dumpinieki:

Kamazs pa bedraino ceļu skaļi kratījās un padarīja braucienu ne tik komfortablu kā iepriekš. Iekšā valdīja kapa klusums, neviens nerunāja, pat arī neuzdrošinājās izteikt kādu komentāru. Tika zaudēti draugi, paziņas un pat radinieki šajā uzbrukumā, - dažiem jauniesauktajiem pār vaigiem tecēja asaras, citi sēdēja un pie sevīm lādēdamies, turēja kādu tuvinieku priekšmetu sažņaugtā dūrē. Radio bija izslēgts, neviens nebilda nevienu vārdu, līdz brīdim, kad šoferis klusā, bet sadzirdamā un skumjā balsī teica.
-Visiem kāpt ārā, laiks uzskaitei!-
Kamaza motors pārstāja rūcēt un visi sāka kāpt laukā, kur jau stāvēja citi dumpinieki, kāds līķis pārklāts ar zaļu segu un meitene, kurai diezgan nepatīkami tecēja asinis pa vaigu.

GM1:

-Pasaulē taisnība nekad nav bijusi un nebūs..-
Noteica dumpinieks, kas bija uzlicis Matīsa ķermenim segu un pārlika to pāri viņa sejai. Aizgriezies, viņš devās pie galda, kur paņēmis sausu lupatu un spirta pudeli, sāka meistarot molotova kokteili.
Džena varēja redzēt, kā no kamaza kāpj ārā jauniesauktie, ar akmens sejām. Daži bija savainoti, dažiem bija histērija, citi vienkārši ar naidpilnu seju uzlūkoja pārējos. Skats nebija pātikamākais un visu to padarīja ļaunāku diezgan ass un straujš smeldziens Dženetas vaigā.
-Visiem vienā rindā, - stāties!-
Uzsauca dumpinieks, kas bija izkā```` no mopēda blakusvāģa un jauniesauktie sāka rosīties, lai nostātos vienā rindā. Piegājis klāt pie Dženas, dumpinieks, vārdā Aleksandrs, stingrā balsī teica.
-Dari, kas jādara Džena un dieva dēļ aizej sameklē mediķi.-
Iekā```` atpakaļ mopēda blakusvāģi, Saša aizbrauca prom.

GM2:

-Citiem tas darbs viegls, citiem nē.-
Marks piebilda un turēdams savu triecienšauteni rokās, sāka soļot normālā gaitā. Nopētījis apkārtni, puisis nopūtās un paskatījies uz Reičelu ievaicājās.
-Tātad... kas Jums uz sirds Reičelas jaunkundz.-
Viņš nezināja, vai Reičela ir precējusies vai nē, bet būdams milicijas pārstāvis, Markam vajadzēja ievērot pieklājības normas pret civilajiem.

[Malduguns]

Dumpinieki

Dženeta vēroja kā visi pamazām kājp ārā. Jauniņie... Tas nekad nebija patīkami, bet nu to visu vēl nepatīkamāku vērsa uzbrukums, kuru viņi bija piedzīvojuši.
Saviebusies no sāpēm labajā sejas pusē viņa veltīja pāris sekundes lamām, tad, atglaudusi šķipsnas no sejas, pievērsās saviem rūpju bērniem.
Skats droši vien arī pašiem jauniņajiem varēja likties mzliet dīvains - smalka, gaišmataina meitene, kura cenšas ignorēt sāpes, kuru izraisa pamatīgs ievainojums sejas labajā pusē ar planšeti un pildspalvu rokā, tajā pašā laikā turot pa tvērienam savu mašīnpistoli. Uz baltās lapas, kura bija uz planšetes ik pa laiciņam uzpilēja kāda asins lāse.
-Pieiešu pie katra pēc kārtas un jums būs jānosauc savs vārds, uzvārds, tautība un vecums,-Dženeta skaļā un skaidrā balsī noteica un uzlūkoja jauniņo rindu.

[Logan]

Rai neticēja kārtīm un zīlēšanai, bet čigānu meitene bija uzminējusi viņa vārdu. Tāpēc katrs viņas vārds tika tverts ar plati ieplestām acīm un smaidu. Viņš izslējās, dzirdot par lauvas spēku, labo likteni un darbiem, kas ies no rokas. Ceļojums, līgava un veiksme, kas gan vairāk bija vajadzīgs? Rai tencināja meiteni, kura kā vilciņš griezās pa gatera telpu, padarīdama to daudz mīlīgāku. Mareo gan bija mierīgs, viņš bija daudz labāks kareivis, Rai to zināja, bet viņa prātu šobrīd aizņēma skumjā dziesma, ko meitene bija uzsākusi. Kad tā bija galā, Rai atcerējās pirmo dziesmu. Kungs, dod roku, zīlēšu, taisnību tev vēstīšu, es par vienu šķīvīti līgavu tev pieburšu, jaunu smuku bagātu, tikumīgu jumpravu...

- Kā būs ar tās līgavas pieburšanu? viņš jautāja, redzot, ka mazie bērni ir sajūsmā par visu, kas notiek. Pat ja tā būs buršanās, kam neviens šais laikos neticēja.

[Seratna]

Es neubagoju Ringla laipni bet noteikti piemetina. Galu galā nebija jau viņa šāda tāda, bet gan pavisam nopietna un pat kādreiz kvalificēta darba veicēja. Tiesa Ringla bija par jaunu, lai varētu reģistrēties par zīlnieci (un mūsdienās jau vairs īsti nebija kur reģistrēties), bet tas neliedza viņai uzskatīt, ka nekāda ubadze jau ivņa nav. Tad jau labāk, lai viņu par striptīzmeiču dēvē (kā tas bija jau noticis iepriekš) nekā par ubadzi, savs lepnums Ringlai bija dārgs.

Izdzirdusi Rai jautājumu, viņa kļuva makten nopietna, apsēdās uz sola jāteniski pretim Rai, saņēma tā galvu plaukstās un piespieda puiša pieri savējai. Brīdi murminājusi kādus pātarus, meitenes vēl trīs reizes pa spalvai noglauda puiša matus un cerēja, ka viņam nav utis.

Viss. Pieburta. meitene nopietni apgalvoja, pētīdama Rai matu cekulu. Utis saķert negribējās.

[Dvēselīte]

Zupa bija nudien garšīga. Cik nu tā varēja būt garšīga šādos apstākļos. Bet viņš jau sen bija atmetis sūkstīšanos par nepilnībām, jo tu varēji būt pateicīgs par to, ka vispār esi dzīvs.
- Arigato, saimniec, - Mareo piecēlās kājās un paklanījās namamātei, tad pagriezās pret brāli un uzlika roku viņam uz pleca. - Es iziešu ārā, - pirms doties prom, viņš vēl pēdējo reizi uzlūkoja meiteni, kas bija visu šo laiku sēdējusi viņam blakus un klusējusi. Klusējoši cilvēki ir labi cilvēki.

Izgājis no ēkas, Mareo sameklēja tuvāko iespējamo vietu, kur apsēsties. Katana un vakizaši tika uzmanīgi noguldīti blakus. Sakrustojis kājas un aizvēris acis, viņš ievilka dziļu, mazliet drebelīgu elpu un ieslīga meditācijā.

[Hworang666]

Mārtiņš nopūtās. Kārtējā uzskaite... It kā mēs būtu kaut kāda armija... Izlecot no mašīnas, viņa kājas pacēla gaisā nelielu smilšu virpulīti. Sakārtojis ieročus pie sāniem viņš pamanīja ar kādu skatienu kāda sieviete visus nolūkoja un sejā parādījās viegli nicinošs smaids. Viņa noteikti domā, ka visi šeit esam jauniņie... Sievietes teiktais to tikai apstiprināja, tādēļ gluži kā plēsoņa puisis ieņēma vietu rindā, gaidot, kad viņa pienāks klāt un sāks uzdot jautājumus.

[Bio]

Atlicis atpakaļ uz plīts vistas gaļu, Gabriels nogrieza uguni zem pannām un krāsnij, uz kurām jau bija apcepta gan žurku, gan suņu gaļa. Nekāds dižs skats jau nebija, bet tas bija labākais, ko viņš no esošajiem 'produktiem' bija spējīgs pagatavot. Vismaz sāls vēl ir gana daudz, pietiks līdz manai 38. dzimšanas dienai. Cerams. Sakodis zobos nedaudz ielocītu metāla dakšu, viņš noslaucīja rokas sev gar sāniem un izņēma dakšu, lai apgrozītu katru gaļas gabalu vai noskrubinātu vienu otru no pannas pamatnes.

"Gatavs."

Vistas gaļa vēl karsēsies kādas 10 minūtes. Ēdiens būtu jāsaglabā silts, līdz atbrauc jauniņie. Tas ir, ja viņi atbrauc vispār, jo pēc paziņotā, jāspriež, ka būs jādomā, kur saglabāt pārpalikumus līdz nākamajai dienai, lai žurkas vai vēl kādi patīkami radījumi nesadomā pamieloties ar savu ciltsbrāļu pagatavotajām atliekām. Ja kādu no dumpiniekiem ķers kuņģa saslimšana vai šķidra vēdera izeja, vainu iespējams uzliks uz pavāru. To gan Gabriels negribētu, teiksim, vairāku [vardarbīgu] iemeslu dēļ.

Viņš atliecās un ar rokām atspiedās pret durvju stenderi, un izlieca galvu caur tām, pirms tam tās atvēris, lai apstītos ārpusē. Viņš sarauca labo uzaci un uzsauca skaļā balsī:

"Hei! Man noderētu te kāda palīdzīga roka! Es visu šito jūsu pārtiku viens uz centru neaizstiepšu!" Un jūs te visus spiežamies iekšā pēc rijamā arī negribu redzēt, nobruks šitā parodija pavisam.

[Zōzā zač zač]

JOhans,a pstājās un notēmēja uz pretiniek, kas skrēja ar mačeti.
Rokas, tikai nedrbiet.
Puisis notēmēja unn raidīja divus šavienus, bet pēc tam viņu izbiedēja smagā artilērija, kas sāka šaut pa pretiniekiem.
Puisis sarāvās un palūkojās uz motociklu.
Nolādēts, tā jau var dabūt galu.
Viņš skaļi izteicās un nolūkojās, kā lēnām visi pretinieki mirst.
Bet ilgi viņš nevēroja motociklistu, viņš pagriezās un skrēja uz akmens pusi, kur slēpās kāds.
Eh, par šo man vajadzēs iedzert.. bet vēlāk
Viņš nodomāja un turpināja skriet...
Bet pēc mirkļa viņš apstājās....
Kapēc Tu skrien???
Viņš sev uzdeva jautājumu un lkusi atbildēja
Jo, laikam velējos glābt to cilvēku..?!?
Viņš jautājoši sev teica.
Idiot, te jau visi ir atbruakuši un atlikušos apslaktēs un mūsējos savāks un apsaitēs, tapēc nelauz galvu un ej sapūlcējies kopā ar pārējiem.
Viņš apdomājās un piekrītoši pamāja ar galvu. tiklīdz nonācis pie
Zini, tev taisnība.
Viņš nolēma un pagriezies ieraudzīja, ka visi gandrīz bija savākušies.
Bremze tu esi...
Galvā atskanēja balss un viņš straujiem soļiem tuvojās pārējiem. Viņš iekārtojās kādā brīvā vietā, pie pārējim un izvilcis no somas šņabja pudeli, viņš padzērās no tās.

Šo rakstu rediģēja Zōzā zač zač: 22.11.2008 14:53

[CityCat]

Gribētos gan zināt, kam tagad ir viegli! pie sevis nodomāja Reičela. Galvā viņa centās izdomāt, ko sakarīgu lai saka. Vajadzēja būt arī piesardzīgai, jo kā jau priekšnieks sacīja, šim vīrietim nevarot uzticēties. Lai gan viņš patiecībā neuztičas gan jau nevienam.
Redziet, pamazām sāk atajunoties šejienes valdība... Reičela iesāka. Bet valdība nevar pastāvēt bez policijas palīdzības, tādēļ mēs ļoti vēlētos lai jūs, policija, un mēs, valdība apvienojamies! sieviete sacīja. Es saprotu, jūs droši vien tik svarīgu lēmumu nespēsiet pieņemt uzreiz, tādēļ mēs jums varētu dot laiku, lai pārdomātu to visu.

[Malduguns]

Dumpinieki

Džneta slīdēja uz priekšu gar rindu, ielūkojoties katrā nogurušajā sejā un pierakstīdama katra jaunā censoņa vārdu.
Pienākusi pie Mārtiņa viņa pacēla skatienu.
-Vārds?


Civilie

Nezin no kurienes, iespējams, no tālākas teritorijas, bet varbūt kaut kur tepat blakus atskanēja pamatīgs troksnis, kurš atgādināja kaut ko starp sprādzienu un būkšķi. To varēja dzirdēt ikkatrs un ikviens, turklāt tas uz kādu laiku nedaudz satricināja arī pamatu zem kājām. Vietu, no kuras troksnis nāca noteikt nevarēja, tomēr to, ka tas ir bijis kas pasmags, gan.
Tad - kapa klusums.

[Seratna]

Ringlai no pārbīļa melns gar acīm noskrēja un meitēns, ko domājies, ko ne — bija zem galda. Maisīdamies citiem pa kājām un pie reizes trīcēdama kā apšu lapa, viņa no turienes negrasījās līst ārā.

Jo ārā bija kaut kas liels un baiss un no lielām un baisām lietām Ringlai bija baisīgi bail.

[Semijs]

Dumpinieki un GM1:

Visi dumpinieki, kas bija vēl palikuši nosauca savus datus, diezgan netīkamos toņos, bet tas bija saprotams. Daži ik pa mirklim uzmeta aci uz apsegto Matīsu, ar interesi, kas tad tur guļ, bet tā arī neuzzināja, jo pēc pāris minūtēm, visi atkal spiedās iekšā kamazā un brauca tālāk uz nometni.

Nepagāja brīdis, kad Dženeta varēja dzirdēt no nometnes puses kāda cita mašīnas taures un pie kontrolpunkta bija piebraucis krievu VAZ džips, no kura izkāpa ārā citi dumpinieki. Viens no dumpiniekiem paskatījies uz Dženu un pārējiem uzsauca.
-Maiņa! Lienat džipā un braucat uz nometni, mēs te visu sakārtosim.-
Džena kopā ar savējiem cīņasbiedriem sasēdās džipā un brauca atpakaļ uz nometni, izbaudot kapa klusumu.

Pie Bio piesteidzās kādi trīs viņam zināmi dumpinieki, kuri bija nedaudz iesarkuši no alkohola devas, bet tas netraucēja viņiem noiet taisni, vai aiznest ēdienu. Sadzirdēdami tālās mašīnu taures, viņi neko neteikdami paķēra katrs pa katlam un nesa to visu uz nometnes centru, pa ceļam uzsaukdami citiem dumpiniekiem, kuri sāka raitā gaitā sanest bluķus un dēļus, veidojot soliņus visiem, kā arī dažus galdus.

Drīz vien nometnē ieradās Kamazs, aiz kura atbrauca Vaz, - visi dumpinieki kāpa laukā no transportiem un visiem tika dota pavēle nolikt savas mantas kaut kur malā un izbaudīt īsu pauzīti pirms ēšanas.
Vairāki dumpinieki ar cigaretēm zobos, nostājās tālāk un izteica diezgan asas piezīmes, par ''Žurkām'' un to uzbrukumu.

GM2:

Marks iedams blakām Reičelai uzmanīgi klausījās viņas teikto un pakratījis galvu, atbildēja.
-Godīgi sakot, tas nav jautājums par kuru vajadzētu domāt, jo mēs būtībā nodibinājām šo miliciju ar domu, ka varētu sagaidīt mirkli, ka veidosies kaut kāda valdība, lai strādātu viņu labā, - tā kā es personīgi esmu ar mieru, tik kādas varētu būt domas pārējiem.-
Uzmetis aci Hansam, kas gāja aiz muguras, Marks viņam uzsauca.
-Hanss! Kādas ir tavas domas par reičelas piedāvāto?-
Bet pēc viņa teiktā nograndēja sprādziens un Marks uzreiz pārliecās pāri Reičelai, katram gadījumam, ja kaut kas kristu, bet nekas nenotika un apskatījies apkārt, viņš atlaidis Reičelu, iesaucās.
-Pie velna?!? Hanss! Steigšus uz štābu un liec visiem pārmeklēt perimetru, Reičelas jaunkundz, man jūs jāapbēdina, bet šo sarunu nāksies atlikt, nākat man līdzi!-
To pateicis, Marks satvēra Reičelu aiz rokas un skrēja atpakaļ uz centrāli, cerēdams, ka Hanss būs aiz viņa. Marka skriešanas ātrums bija pietiekams, lai Reičela spētu turēties līdzi.



Šo rakstu rediģēja Semijs: 29.11.2008 23:55

[CityCat]

Ja vien Reičela nebūtu mazs bērns, tad šobrīd viņa sāktu lēkāt aiz prieka. Viņai pat prātā nebija ienācis, ka tas viss varētu būt tik vienkārši. Viņa pat bija jau noskaņojusies garum garām runām, bet šķiet tagad tas viss izpaliks. Bet viņas sajūsmu un prieku, nomainīja bailes, kad atskanēja pēkšņais grāviens.
Uz brīdi viņa pilnīgi sastinga un bija gluži kā transā, tomēr kad kāds viņu sāka uz nez kurieni vilkt prom, sieviete beidzot atjēdzās.
Vai visa dzīve noskrēja gar acīm! viņa pie sevis nodomāja.
Uz kurieni mēs dodamies? caur elsām, vaicāja Reičela. Jeb drīzāk, uz kurieni mēs tā skriena,?

[Bio]

"Izskatās, ka negāja viegli, a?

Gabriels stāvēja, atspiedies pie virtuvus durvju stenderes, un skatījās uz dumpiniekiem, kas tikko ieradās, klusi pie sevis runājot. Viņš novilka savus cimdus un aizlika tos aiz bikšu kabatas, saberzēja rokas un pats devās pār laukumu uz centru. Tātad daļa izdzīvoja, tas ir labi.

"Cik pazaudējāt šoreiz?"

Iedams garām jau pazīstamākiem dumpiniekiem, viņš apstājās, lai uzzinātu ko vairāk par pēdējo uzbrukumu. Vēl bija kāds brīdis līdz viņi visi metīsies pie kastroļiem, jo īpaši tie, kuri stresa brīžos ir kā slimi uz ēšanu, visu ar mēru gan.

[Hworang666]

Parasti pirms kopīgām vakariņām šādu jautājumu neuzdod... Ar viegli nekaunīgu pieskaņu balsī Mārtiņš atbildēja. Tad, ielūkojies sievietes acīs viņš turpināja: labi, la nu paliek... Mani sauc... tieši viņa vārda pateikšanu iztraucēja trokšņi, kas radās tikai tādēļ, lai kāds nomainītos. Lai tas paliek noslēpums.. viņš noteica un pusskriešus devās uz mašīnu pusi. Līdz nometnei viņš nebilda ne vārda un arī tur uzvedās klusi.

[Malduguns]

Dumpinieki

Dženeta vēl ilgi nolūkojās uz pagalam bezkaunīgo puisi, kurš nebija viņai nosaucis savu vārdu. Tomēr ilgi tielēties meitene nevarēja un sāpes sejas labajā pusē bija atgriezušās ar jaunu sparu, tādēļ viņa ar atvieglojumu palūkojās uz atbraukušo maiņu. Tomēr meitene vēl aizvien prātā paturēja jauno vīrieti, kurš bija palicis neierakstīts.
Turklāt kopīgas vakariņas, kas pie velna...?

Civilie

Ringla, Rai, Mareo

Pēc būkšķa un lielā trokšņa iestājās kapa klusums, tad sāka raudāt kāds no mazajiem bērniem. Lielākā māsa to paņēma klēpī un tajā pašā laikā centās aizvākt tālāk no bīstamām vietām, bet kāds no lielākajiem dēliem izskrēja ārā paraudzīt, kas noticis.
Atgriezies, puisis ar pavisam savādu sejas izteiksmi uzlūkoja savus pārbiedētos ģimenes locekļus.
-Nekā. Nekas neizskatās noticis,-puika sacīja.

Marks, Reičela

Hanss kaut ko nomurmināja un aizteidzās baime pa priekšu. Nonākuši pie milicijas bāzes, viņi varēja redzēt lielu kņadu un rosību, kura bija saistīta ar neparasto troksni.
Visi skraidelēja šurpu turpu un centās nomierināt atnākušos civiliedzīvotājus, kā arī pa mazām grupiņām devās izlūkos.

Šo rakstu rediģēja storyteller: 02.12.2008 21:43

[Semijs]

Dumpinieki:

-Pārāk daudz, tas ir viss, ko es varu tev pateikt.-
Bio atbildēja viens no šoferiem, kuru viņš pazina. Viņi nebija nekādi baigie draugi, bet šad tad mēdza parunāt par to, kas notiek apkārt, kad būs pievedumi un tamlīdzīgi. Vēl neviens nekur neskrēja ēst, jo netika dota atļauta, toties bija laika, lai izstāstītu Bio, kā viņi tika ielenkti un vairāki tika bez nekādām cilvēcības pazīmēm nogalināti, - stāsts nebija tas tīkamākais un stāstītājs to pasniedza agresīvā tonī.
Mārtiņam pienāca klāt muzikants ar savu ģitāru uz muguras, - viņš bija ticis cauri ar šķembu ausī, kas bija norāvis nedaudz gaļu nost. Puisis diezgan nomākts ierāva malku šņabja un pasniedzis pudeli Mārtiņam ievaicājās.
-Es šaubos, vai tu vēlies par to runāt, bet kas tāds Jums bieži šeit notiek?-

Kad Džena bija nometnē, viņas kolēģi devās pa savām darīšanām, bet meitene nepaspēja reaģēt, kad viņai piesteidzās klāt Matīsa labākais draugs Gregs. Runā, kad abi ir nometnē, tad viņus nevar izšķirt, jo abi mēdza jokoties un āzēt visus ārā. Ar draudzīgu smaidu uz sejas viņš ievaicājās.
-Čau! Kur Matīss licies? Ierāda ''Žurkām'' midzeņus?-

GM2:

-Uz drošu vietu kur Jūs atstāt, tas ir uz iecirkni.-
Marks aši atbildēja Reičelai un, kad bija ticis līdz iecirknim, viņš ievilka dziļu elpu un noskatījās uz visu haosu. Cilvēki bļaustījas un centās noskaidrot, kas notiekās. Izvilcis savu pistoli, puisis raidīja šāvienu gaisā un teica.
-Tagad, kad visi ir apklusuši, tad es palūgšu Jums visiem doties uz mājām, - tā bija tikai granāta ko man nācās pielietot, pret kādu mutantētu kro.pli, kas centās mani pataisīt par viņa vakariņām.-
Ignorēdams citu cilvēku reakcijas un jautājumus, puisis sameklējis Džeku, satvēra viņu aiz pleciem un teica.
-Mums jāparunā zem četrām acīm.-

Šo rakstu rediģēja Semijs: 02.12.2008 22:21

[Malduguns]

Dumpinieki

Dženeta teju vai atsprāga atpakaļ, kad ieraudzīja Gregu. Meitenei nebija garastāvoklis kādu žēlot, viņa gribēja tikai atpūsties un apkopt brūcec.
-Žurkas tagad viņam rāda midzeni. Pēdējo midzeni. Man ļoti žēl,-meitene teju vai bezkaislīgi nomurmināja.
Izgājusi cauri Gabriela ūķim un padevusi viņam labdienas, meitene devās uz savu būcenīti, lai apkoptu nelāgo ievainojumu. Pamatīgi viebdamās no sāpēm, Dženeta nomazgāja seju, iztīrīja brūci un uzlika savelkošos plāksetrus. Pēdējos, kuri viņai bija, bet tomēr.
Sakopusies, cik to vien ļāva apstākļi, meitene devās uz ēdamtelpu.

Civilie

Džeks, uzrāvis uzacis, nolūkojās kā satrauktie iedzīvotāji izklīst un palūkojās uz Marku.
-Kas par lietu?-viņš taujāja.

[Dvēselīte]

Sprādziens bija pietiekams, ja ne pārāk spēcīgs iemesls, lai Mareo būtu ne tikai atvēris acis, bet arī pielēcis kājās. Bet apkārt nekas nenotika. Nekas nebija izmainījies. Angārs nesāka brukt. Neviens nemetās triecienuzbrukumā.
Roka, kas stingri turēja katanu, atslāba. No angāra izskrēja puisis, laikam jau kāds no saimnieces zēniem. Varbūt iekšā ir noticis kas nelāgs?
Mareo steidzīgiem soļiem sekoja puisim un drīz vien atkal bija iekšā paviljonā. Kaut kur raudāja bērns. Viņš uzmanīgi nopētīja visu klātesošos, meklēdams ko nelāgu, mēģinādams saskatīt kaut ko, kas nebūtu kārtībā.

[CityCat]

Mani atstāt? Rečela pārvacāja. Kas es kaut kāds suns vai mēbele?.Domas par viņas atstāšanu, sievietei galīgi negāja pie sirds. Viņa pati bija pietiekami pieaugusi, lai varētu par sevi parūpēties.
Kad gaisā tik pēkšņi tika izšauts, Reičela neviļus norausījās. Reičela sāka prātot, kādas atrunas, lai izdomā, lai varētu tikt prom. VIņai vēl tik daudz darba bija jāpadara. Viņa vienkārši nedrīkstēja atļauties te tagad izbaudīt drošību.
Kad Marks sāka runāt ar kādu citu. Reičela kā cenzdamās aizlavīties, ne pārāk skaļi noteica:Liels paldies, bet es tik tiešām nevarēšu šeit palikt!
Viņa no visas sirds cerēja, ka viņa netika sadzirdēta, tādēļ Reičela tā pēc iespējas nemanāmāk sāka virzīties prom.

[Bio]

"Draņķīgi laiki. Mani gan interesē, kā viņi uzzināja, ka mūsējie savāc jaunos, pārāk ātra reakcija."

Gabriels nobrauca ar pirkstiem gar zodu un tikai pēc brīža pamanīja garām paejot Dženetu. Viņš atdeva viņai sveicienu un, kad meitene bija pagājusi garām, atkal paskatījās uz sarunbiedru.

"Izstās, ka meitēnam arī tika. Viņi uzbruka divās vietās vienlaikus? Saorganizējās. Tā jau ir problēma, nākamreiz viņi vienkārši var uzbrukt bāzei."

Nav jau tā, ka Gabriels uzskata, ka tas notiktu visai drīz, bet notikt tas var un tas uztrauca. Bet par to tagad negribējās domāt, ne pēc jau notikušā uzbrukuma. Viņš pasmīnēja un iebāza rokas jakas kabatās.

"Jūs laikam pamatīgi izsalkuši esiet. Es zinu, ka es būtu."

[Zōzā zač zač]

ooc: cik noprtatu visi jau atbrauca...


Johans izkāpa no auto, kas viņu atveda, un izskatījās, ka puisis ir visai iereibis.
Nē, es teicu, ka tikai puisi izdzeršu.
Viņš nomurmināja un pats atbildēja.
Bet atminies, ka tev tas bija jāizdara.
Nostreipuļojis kaut kur malā viņš izsaucās.
heh, i neceri, vairāk nedzeršu
Un viņš pielika šņabja pudeli pie lūpām un padzērās vienu malku.