Nolaižam asinis Opcijas

[Demiurgs]

Nedēļu pirms pilnmēnes sākuma, bija ceturtdiens agrs rīts pulkstens pieci no rīta, vēl bija samērā tumšs diena tuvojās lai gan nupat jav vairs nebija nemaz tik liela no tā cik gaišs bija pa dienu. Pie bāra piebrauca kariete un no tās izkāpa pieci smalki ģerbti ļaudis četri kungi un viena dāma, 'bāra durvis nekavējoties atvērās, tās atvēra kārs samērā noplucis vendigo, pa durvīm izsteidzās bāra īpašnieks, vampīrs vārdā Xenius, viņš paklanījās un māja lai vampīru augstmaņi iet iekša, viens no augstmaņiem ejot iekšā īpašniekam iespieda saujā maisiņu ar žavdzošām monētām. Augstmaņi iekārtojās galvenajā bār telpā pie centrālā galda un gaidot ierodoties pārējos uzsāka klusas sarunas. tikmēr bār īpašnieks ar savu vendigo palika ārā gaidot ierodamies pārējos

[washulis]

bija agrs rīts. bet tik un tā bija tumš. kā jau vienmēr... deora gulēja vecā mājā, kur bija tikai tukša telpa ar aizsisitem logiem. kārtējais garlaicīgasi rīts. piecēlusies no grīda,s kur bija iekārtojusies, viņa izsoļoja no pusnodegušās, pelēkās mājas un izgāja vēl samērā tukšajām ielām.

pa laiciņam garām pagāja kāds, kas ar šķību skationu nopētīja deoru un ne jau bez pamata: veca, pelēka un šur tur saplīsusi kleita. āda, jau no baltas sāka vērsties pelēka. šaušalīgi izkāmējusi... vienīgi brīnie, garie mati izskatījās kaut cik pieņemami. lēni soļojot pa bruģēto ielu ar tik pat kā basām kājām (tas, kas bija kājās, jau nu noteikti nevarētu nosaukt par kārtīgām kurpēm) viņa nodomāja: vajadzētu ko uzēst... kaut ko kārtīgu, nevis sētas kaķus... bet mierīgās pārdomas iztraucēja kāds stāvs, kas atradās tur pat netālu. vendigo? no kurienes tāds izlīdis pilsētas centrā? nu par pilsētas centru to nevarētu īstī nosaukt. drīzāk jau graustu centrs, bet tik un tā... vendigo bez liekas kavēšanās pasniedza deorai vēstuli. kas pie ...? viņa paņēma vēstuli un to ātri atplēsa vaļā. krogā, sešos no rīta... kas tās par muļķībām??? uzaicinājums, interesanti. parasti deora vienmēr vēlējās palikt malā, nemanīta. droši vien tāpēc tik ilgi izdzīvojusi, bet nu viņa taisījās pārkāpt šo savu noteikumu. es esmu ieinteresēta. labi, iešu palūkoties, kas viņiem piedāvājams, bet ja nepatiks, tad es no turienes ātri pazudīšu... viņa sevi mierināja un pagriezās otrādi, lai dotos minētā kroga virzienā.

[Elony]

Rionu no tramīga miega iztaucēja kāda tuvošanās. Tas, ka vendigo nelikās bīstams, viņu arī izglāba, citādi tas jau būtu beigts, pirms paspētu ieraudzīt kādā krāsā ir Riona acis. Vēstule mulsināja, bet arī interesēja. Novērst likumu - lieliski! Tiesa, būtu jauki arī satikt tos, kas zināja, kā viņu atrast.

Rions izlīda no kādas tumšas šķērsielas un devās uz bāra pusi, par kuru zināja kā vampīru dzertuvi. Pa ceļam viņā pamanīja vēl kādu aizdomīgu stāvu, bet pie durvīm nonāca pirmais. Viņš piegāja pie vendigo (vel viens!) ar rokām mēteļa kabatās un to uzrunāja: "Mani šurp aicināja. Darba lietās."

[washulis]

kāds vīrietis piesteidzās priekšā. cilvēks. tādus jau pa gabalu var saost. ko viņš te meklē?

pēkšņi vēlme iet iekšā nelikās tik jauka un vilinoša, zinot, ka tur būs arī cilvēks, vai pat vairāki. nedaudz nodrebinājusies, deora palūkojās uz vendigo pie durvīm un ne ko nesakot, iegāja nolaistajā un drūmajā bārā, kur jau viņus gaidīja...

Šo rakstu rediģēja washulis: 24.02.2008 17:18

[Demiurgs]

Vendigo neko neteica tikai pamāja uz durvīm norādot ka lai Rionu iet iekšā.
Iekšā gaidošie vampīri ienākot pirmajiem viesiem pārtrauca savas klusinātās sarunas, viņi tikai nopētīja ienākošos, bet takā vampīri sēdēja dziļāk ēnās viņus pilnībā saskatīt nevarēja, taču varēja pateikt ka viņi ir smalki ģerbti, un viena ir sieviete.
Bārmenis savukārt piesteidzās klāt un norādījis uz krēsliem pretī vampīriem
VAi varu ko piedāvāt kamēr gaidām pārējos Bārmenis paklanījās noaižot acis, bija skaidri jūtams ka bārmenis bija nobijies

[washulis]

nedaudz iztaisnojusi muguru, deora iesoļoja bāra. tur viņus sagaidīja kādi vampīru augstmaņi. daži no viņiem bija pat biežāk manīti. sekojusi uzaicinājumam apsēsties, jaunā vampīru meinene nosēdās uz viena no krēsliem un klusējot lūkojās uz pārējiem un to, kas otik apkārt. baigais pasākums te laikam notiks. vēl daži krēsli, tātad vēl kāds ieradīsie...

kad viņai pienāca klāt un kaut ko piedāvāja, deora pieticīgi atteicās, no šīs iespējas. apetīte vairs nebija svarīga.

Šo rakstu rediģēja washulis: 24.02.2008 17:46

[Elony]

Rions lēnām iegāja bārā.
Viņs devās pakaļ sievietei un apsēdās brīvā vietā, pretī vampīriem. Lai arī šie skaitījās smalkie kungi, Rions zināja, ka viņi drīzāk tagad ir pagrīdē, vampīru bandītu kriminālās autoritātes.
Intersanti, vai viņi aicinaja?
Rions viņus pētija, bet no bārmeņa piedāvājuma atteicās, jo nelikās, ka šo pavārmāksla būtu auksta līmenī, ja jāapkalpo cilvēki.

[Džezā tikai Meit...]

Soula gulēja ciešā miegā, kad pie durvīm kāds skaļi klauvēja. Sieviete nolamājās un negribīgi piecēlās. Viņa bija nopelnījusi pietiekami daudz naudas dzīvokļa izīrēšanai par kādu senu kaklarotu, kuru viņa bija nozagusi vienai cilvēku dāmītei. Par to, lai neviens viņu nevarētu atpazīt, sieviete bija parūpējusies, uzvelkot mēteli ar kapuci, nošņurkušas botas un piesējusi pie vēdera spilvenu, lai izskatītos pēc vīrieša. Viņa paskatījās laukā pa logu un atklāja, ka ir vēl ļoti tumšs. Noskaitusies, viņa atrāva vaļā durvis un pārsteigta sastapās ar vendigo, kurš rokās turēja aploksni. Neko nejautājot, sieviete izrāva no tā rokām vēstuli un atplēsa to, ieejot atpakaļ istabā un aizcērtot aiz sevis durvis.
Hmmm.. interesanti.. Viņa pārdomāja vēstules saturu un nekavējoties sāka taisīties. Sieviete ātri uzvilka pieguļošas, pusīsas džinsu bikses, melnu žaketīti, mēteli, baltu šalli un baltas botiņas. Kaut gan viņa nebija ļoti bagāta, sieviete vienmēr staigāja pieklājīgā apģērbā. Pēc pusstundas, viņa jau bija nonākusi pie vēstulē norādītā krodziņa un nopētīja to. Viņa droši iegāja tajā un norāva kapuci, kura aizsedza pusi viņas sejas..

[washulis]

pa durvīm ienāca vēl kāds. sieviete, vilkacis... deoru vienmēr bija fascinējuši vilkači. tas kā viņi mācēja lietot maģiju, kas ne cilvēkiem, starp kuriem bija uzaugusine arī vampīriem ar ko ir pavadīts laiks, neviens nav īpāsi interesējies par maģiju. jauno vampīru meiteni gan tas aizrāva.

pašai gan nebija nācies ar tādiem īpaši bieži sastapties (visa dzīve vēl priekšā) unn nu viņai bija tāda iespēja. slepeni arī pati vēlējās iemācīties lietot vilkaču spējas, bet viņa par tām tik pat kā neko neziņāja...

vēl reizi uzmetusi skatienu bāra letei un tad arī vampīru augstmaņiem, kas gaidīja visus ierodamies, deora pievērsās saviem svārkiem, virpinot pirkstos kādu diegu, kas bija atiris nost...

Šo rakstu rediģēja washulis: 24.02.2008 19:57

[Eņģeļu gūstekne]

Vilijam, tu norausies pa kaklu, ja nebeigsi vāvuļot, nē, es nenesīšu tev alu.
No bibliotēkas pakliedza Karmena, kā parasti meitene bija ģērbusies eleganti, šobrīd melnā zīda rīta kleitā ar sarkanām mežģīnēm. Vilijams, viņas godājamais vīrs, kārtējo reizi pārskatījies kādu negausu skolas puišeļu futbola spēli, stāvā sajūsmā pieprasīja alu.
Tu saproti, ka tā spēle bija deviņas stundas atpakaļ? Deviņas, tas nav stundu vai divas atpakaļ!!!
Viņa uzstāja un uz vecā gramofona uzlika plati, vecu tango gabalu, bet patiesi skaistu, viņas uztverē. No viesistabas atskanēja šāviens pa griestiem, kas liecināja, ka vīram nav palikusi nepamanīta skaļā dziesma. Gabriela noskurinājās, ātri sasprauda izlaistos matus stāvā uzkrītošā copē ar kādu senu, dārgakmeņiem rotātu matu sprādzi un skaļi nokāpa lejā pa vītņu kāpnēm.
Vilijam Jonatan di Morjē, tu tūlīt norausies!
Es nevaru atļauties atkal saukt tos muļķa santehniķus, vai ko nu tur ir jāsauc, ja ir nobrucināts griestu apmetums. Saslauki grīdu un aizveries! Pagrabā aizvien ir pusdzerta alus muca, ja spēsi piesliet savu tuklo pakaļu no mana dīvāna varēsi iedzert savu žļurgu.
Gan jau, ka Karmena būtu turpinājusi burkšķēt, bet suņi sāka riet un tas acīm redzami liecināja par kāda nelūgta viesa ienākšanu sētā.
Ko vajag?
Viņa jau pirms durvju atvēršanas noņurdēja, bet kad atverot milzīgās ozolkoka durvis acu priekša stāvēja vendigo.
Sveicināti, ser, ko jūs vēlējāties?
Cik vien nepiespiesti spēja Gabriela vaicāja, kad TAS pasniedza viņai vēstuli. Neklausoties vīra murmināšanā sieviete atplēsa vaļā zīmogu, zīmoggredzens ar ko tas bija spiests, šķita pazīstams, bet viņa nespēja atminēties. Izlasījusi vēstuli Karmena uzkliedza Jonatanam.
ātrāk taisies, jāiejūdz zirgi un jādodās uz "Stingro dziru", atceries, tavus iebildumus es neuzklausīšu un jā, uzvelc kaut ko mugurā.
Gabrielas balss nokomandēja Vilijamu un nākamajā mirklī bālās rokas aizcirta vendigo priekšā durvis.
Paldies un uz redzi!
Viņa tikai vēl nomurmināja, pati jau skrienot augšā uz istabu, lai apģērbtos kā nākas.
Kad melnā brokāta kleita jau bija uzstīvēta uz nenoliedzami kalsnā ķermeņa Karmena atkal iekliedzās.
VILIJAM, atnāc un aizsien man korseti! Netieku klāt. Un OKS, iejūdz zirgus, mēs braucam prom, vēlams skaistāko no mūsu karietēm!
Viņa deva komandu arī vendigo, kurš uzturējās viņu mājās, kā vienīgais pakalpiņš.

[Semijs]

Spēle bija jau labu laiku atpakaļ beigusies, bet tā bija tik aizraujoša, ka Vilijams vēl joprojām bija stāvā sajūsmā, tādēļ Vilkacis bija atkal iebļāvies ''sieviete, atnes alu!'' un to nevajadzēja viņam teikt. Karmena kārtējo reizi atkal bez maz vai uzsprāga, pa visu māju bļaujot, lielākoties par to cik futbols ir stulbs un brutāls.Tu sieviete neko nesaproti no futbola, tādēļ būtu turējusi muti ciet! Deviņas vai divdesmit stundas, - katra spēle ir svarīgāka par jebkuru dienu un jebkuriem svētkiem un izslēdz laukā to s.ūdu ko tu tur atskaņo!!To pateicis, Jonatans pavērsa savu revolveri pret griestiem un izšāva, bet tas netraucēja mūzikai skanēt. Nikns kā pūķis, vilkacis pieslējās uz kājām un devās uz kāpnēm, kur saskrējās ar Karmenu.Labāk pati būtu paklusējusi par savām problēmām. Būtu tu man atnesusi alu, tad viss būtu kārtībā! Ak tad es esmu vainīgs pie griestiem?? Nebūtu tu ar savu šausminošo mūziku, nekas nebūtu noticis! Vispār ja tu nebūtu, mana dzīve būtu vieglāka!Pacēlis degunu, Vilijams pagrūda Karmenu malā no pakāpieniem un uzgāja augšā. Iegājis bibliotēkā viņš sagrāba gramofonu un atvēris logu izmeta to laukā. Skaņa nebija no skaļākajām, jo tas atsitās pret vendigo galvu un turpat arī izšķīda, mūzika tūlītēji apklusa. Gandarīti nosmīnējis, Jonatans atkal izdzirdēja Karmenas vārnas balsi pa visu māju, ka jāgatavojās. Nopūties, Vilijams aizgāja uz abu guļamistabu un nometa savas drēbes, kuras šodien bija uzvilktas mugurā uz gultas. Atvēris skapi, viņš sāka pētīt tā saturu un izvilka laukā sarkanu pogājamo kreklu, melnu samta vesti, tā paša materiāla(krāsas arī) fraku un bikses. Saģērbies un sakārtojis drēbes, Jonatans devās lejā pa kāpnēm jau mazliet atdzisis, bet tad atkal Gabriela iebļāvās pa visu māju. Saniknojies, vilkacis ar dūri iedragāja sienu un devās pie Karmenas, kura mocījās ar savu korseti, tākā zivs kura tik tikko tika izskalota krastā. Piegājis pie viņas klāt, Vilijams satvēra abus striķus korsetei un pielicis celi pie Karmenas muguras no visa spēka parāva striķus.Vai šādi derēs?Ļāvis Gabrielai pamocīties ar 40 cm šauru vidukli, Vilijams pataisīja korseti nedaudz vaļīgāku un sasēja striķus.Nu, tu esi gatava? Jā? Tad ejam!Kopā ar Gabrielu nogājis lejā, Jonatans neskatoties uz to, ka bija gatavs vampīrei apgriezt sprandu, ievēroja visas ētikas normas un atvēra viņai durvis, kā arī palīdzēja iekāpt karietē. Pēc tam iesēdies pats karietē, Vilijams aizvēra durvis ciet un uzsauca kučierim, lai tas brauc uz ''Stingro dziru''. Nepagāja ilgs laiciņš, kad kariete apstājās un Vilijams pavēra durvis vaļā, un izkāpa kur arī sagaidīja Karmenu, lai palīdzētu viņai izkāpt ārā. Kopā ar Gabrielu iegājis iekšā, Jonatans kopā ar savu sievu piesēda pie galda, kur jau bija sasēdušies vairāki vampīru augstmaņi.

Šo rakstu rediģēja Semijs: 24.02.2008 21:33

[Eņģeļu gūstekne]

Par to kas bija noticis mājās runāt vairs nebija jēgas, protams ja neskaitīja Karmenas drausmās lamas, dēļ šausmīgi cieši sasietās korsetes, jo teorētiski viņa smaka nost, praktiski gan ne. Atguvusi sažņaugto vidukli nedaudz jēdzīgākā stāvoklī, tas ir 45 centimetros, viņa sarkastiski pateicās un uzzinājusi, ka pa logu ir izlidojis viņas gramofons sacēla traci.Vīrieti, kā tu to uzdrošinājies? Tu man pirksi jaunu un pa savu naudu nevis manu, vai skaidrs? Tu, tu, necilvēcīgais, pretīgais radījums!!Viņa ķērca aizkaitināta līdz beidzamajam. Arī kāpjot karietē sieviete turpināja brēkt un pat pēc nepilnas stundas, kad tā piestāja pie izvēlētā korga viņa nebija pārstājusi dusmoties. Augstu pacēlusi degunu, atliekusi kalsnos plecus uz aizmuguri un vēl nicinoši paskatījusies uz vīru viņa apsēdās. Tika uzburts smaids, viens no tiem smaidiem ar kuriem Gabriela "grāva sienas", sieviete sasveicinājās ar augstmaņiem, ar kuriem viņa bija pazīstama, īpaši uzrunājot vienu no vīriešu kārtas vampīriem.Vai Jūs sasaucāt šo diezgan dīvaino sapulci? Viņa vaicāja uzkrītoši nopētot tos, kas jau sēdēja pie galda. Ja kāds no malas būtu redzējis viņas skatienu ar kuru Gabriela nopētīja noskretušos viesus.

[Demiurgs]

Kad visi beidzot bija sapūlcējušies, vīrietis vīrietis kuru uzrunāja Gabriela, piecēlās, viņš sēdēja kreisajā malā, un uzrunāja ieradušos
Jā dārgo Gabriel, mēs sasaucām šo pieticīgo sanākšanu, tie kas mūs nepazīst atļaušos iepazīstināt. Es esmu Grāfs Vitālijs de Pormenius, pa kreisi no manis Hercogs un hercogiene Veterbiji, Džonatans un Viktorija. un tālāk secībā, pāris senlaiku ģenerāļu, sers Vinstons Kentingtons, un sers Lobēlijs Demeno Hercogiene un hercogs neizrādīja nekādas pazīmes, taču bruņinieki kad tika nosaukti pielieca galvu. Grāfs turpināja
Kā jav jums noteikti zināms, cilvēki gatavojas pieņemt likumus, kas mums visnotaļ apgrūtinās piekļuvi cilvēku asinīm. Tapēc runāšu īsi, ar jūsu palīdzību mēs gribam apturēt šo likumu pieņemšanu, lai ko tas arī prasītu. Grāfs enerģiski noliecās uz priekšu atbalstoties ar plaukstā pret galdu, tagad viņa seja bija skaidrāk saredzama, viņs bija samērā glīts, tumsi brūniem atpakaļ sasukātiem matiem, šur tur manīja ari kādu sirmu matu, un sejā arī varēja manīt vaecuma pazīmes. Grāfs bija viens no vecākajiem dzīvajaiem vampīriem.

Šo rakstu rediģēja Demiurgs: 25.02.2008 12:13

[Hworang666]

Gabriels klusēdams pārvietojās pa samērā šaurajām ieliņām. Garāmejošajiem varētu šķist, ka vīrietis nemazām neelpo. Seju aizsedza melnie mati, bet bālās rokas noslēpuši bija melni ādas cimdi. Bet, pat neskatoties uz to, no viņa vairījās it visi garāmgājēji. Kāda mazāka meitenīte pat sāka raudāt. Vempīram nekas no tā neinteresēja. Vienīgais iemesls, kādēļ viņš pārvietojās pa pilsētas ielām, nevis jumtiem, bija iespēja, ka drīz ko varētu mainīt. Un Gabrielam jau tagad gribējās izbaudīt iespējamo varu, kāda pavērtos, ja likumu nepieņemtu... Paskatījies uz kādu nabagu, viņš pasmaidīja. Drīz tu savu nožēlojamo dzīvi beigsi bailēs drebēdams no manis.. Bet vēl es ļauju tev dzīvot... Vēl mazliet... Vampīrs turpināja smaidīt. Nonācis pie kroga, viņš pagāja garām visiem, kas gribētu ar viņu uzsākt sarunu un ieņēma vietu netālu no citiem tādiem kā viņš. Uzmanības centrā bija kāds grāfs un Gabriels uzmanīgi klausījās.

[Elony]

"Ja mūs arī nesatraukt likums - mūsu te nebūtu, vai ne?" Rions teica. "Ko tad jūs piedāvājat?" viņu nemulsināja vampīru un vilkaču klātbūtne, višs ignorēja ienakuso, lepno vampīru pāri., kas noraudzijās uz viņu ar nicinājumu.

Šo rakstu rediģēja Elony: 25.02.2008 17:32

[Džezā tikai Meit...]

Soula ātri saprata situāciju bārā un pievienojās pie galdiņa, pie kura sēdēja tie, kuri likās sasauca šo sapulci. Viņas domas apstiprinājās un sieviete uzmanīgi noklausījās pievilcīgā vampīra stāstījumu. Viņa nopētīja katru pie galda sēdošo un pievienoja kāda vīrieša jautājumiem klusu.
- Ko tieši jūs no mums gribat? - Viņa bija gatava rīkoties. Kā jau vienmēr. Taču vispirms vajadzēja dzirdēt visu..

[washulis]

bija ieradies vēl kāds pāris un vēl viens vampīrs. cik tad vēl nāks? noklausījusies, ko teica augstmaņi (ja tā viņus maz varēja nosaukt), bet neko neteica. jau citi sāka uzdot jautājumus. viņa iekārtojās ērtāk krēslā un nopētīja paŗi, kas te bija ieradies ar lielu troksni. un man ar šiem visiem kopā bus kaut kas jāiesāk? kāda sū*a pēc es te vispār nācu? būtu dzīvojusi mierīgi tālāk un lai paši tiek galā...

nenoturējueis, viņa tomēr ierunājās, ļaujot smalkajai balsij izskanēt cauri bāra telpai: kāpēc tieši mūs, jūs izsaucāt?

[Demiurgs]

grāfs atkal apsēdās, bet piecēlās hercogiene un hercogs, viņa bija pat ļoti izskatīga, kamēr hercogš, bija pat ļoti neglīts, viņa seju klāja gaudzas rētas kas bija izkropļojušas kādreiz skaisto seju. Tie kas viņu pazina labāk bija dzirdējuši, ka hercogu bija sagūstījuši cilvēki un spīdzinājuši vesalu mēnesi līdz viņa sieva beidzot atrada viņu un ar vendigo palīdzību atbrīvojs viņu, brūces bija tik dziļas un nejaukas ka pat vampīrs tās pilnībā nespēja sadziedēt. Ierunājās hercogiene
Kā varbūt jau varējāt noprast jums mēs vēlētos uzticēt, tā saukatos, netīros darbiņus turpināja hercogs, viņs bals bija čerkstoša, spīdzināšanas laikā bija bojātas arī bals saites
mūsu labā strādā arī cilvēki no vadošajām politiskajām aprindām, viņiem ir apsolīta visdažādākā atlīdzība, kadēl viņi strādā mūsu labā. Tam bija jābūt noslēpumam, taču cilvēki par to uzzināja, bet oficiāli bez pierādījumiem viņi pret savējiem neko iesākt nevar, neoficiāli "mūsu" cilvēkus apsargā, vampīri un vilkači, tapēc arī neoficiāli cilvēki šeit neko iesākt nevar. Bet amatpersonas spēja visu tikai aizkavēt, vadošās personas ir apņemušās šos likumus pieņemt. Šeit būs jāiesaistās jums Hercogs dziļi nopūtās un apsēdās turpināja viņa sieva Mēs protams esam gatavi jums samaksāt jūsu nosauktu sumu, par jūsu pakalpojumiem. Lai arī neēsmu pārliecināta ka visiem nauda šeit ir svarīgākais Hercogien uzsmaidīja Gabrielai, bet nedaudz nicīgi uzmeta skatienu viņas vīram. tagad apsēdās arī herocogien, savukārt runāt uzsāka viens no ģenerāļiem, nepieceļoties
Iesākumam, mums ir padomā daži "traucējoši" personāži, ar kuriem jūs varētu tikt galā, ja saprotat ko ar to domāju
Bārmenis stāvot aiz letes bija acīmredzami pabīdījies tuvāk lai noklausītos sarunas, tas protams nepalika nepamanīts un pēc mirkļa bārmeni pacēla gaisā neredzams spēks, viņš gārdza un pieķērās kaklam. Grāfs bija pacēli savu roku itkā žņaudzot, taču vinš nebija izkustējies no savas vietas
Tu nolādētā žurka, šķiet gribi mirt Grāfa balsī gan nevarēja manīt nemazāko niknuma piedevu, taču tumsā varēja manīt ka viņa acīs atspīdēja sarkana atblāzma Ej stāvi arā kopā ar savu kalpu Grāfs nolaida roku un bārmenis gārgdams nokrita zemē un tūlīņ kārpīdamies pa zemi izstreipuļoja laukā. ļoti atvainojos par šo incidentu, bet dažas padibenes nespēj savaldīt savu zinkārību No grāfa acīm bija pazudušas vēl nesen manāmās maģijas pazīmes.

[washulis]

jā. šie visi ir dzirdēti un redzēti ar iepriekš. deora savā galvā pārcilāja visus nostāstus, ko tik nav dzirdējusi par grāfu un hercogiem. pritams arī par ģenerāļiem. kopā ar slavenībām, par varētu teikt

nauda? tas man noderētu. noteikti noderētu... ar drūmu skatu, palūjusies uz savu kleitu, viņa nošķobījās. kā jau grāfs tica, tas protams nav vienīgasi iemesls, kāpēc sen jau nav aizgājusi. politiskās lietas nebija viņas iemīļotā nodarbe, bet vienmēr jau ir izņēmumi... vienkārši ļaušu, lai citi bīda tekstus.
skatīties, ko hercogs dara ar bārmeni, ko pieķēra noklausotis bija visnotaļ uzjautrinoši. deora nespēja noturēt smaidu, bet pēc tam atkal centās kļūt nopietna.

Šo rakstu rediģēja washulis: 25.02.2008 17:29

[Džezā tikai Meit...]

Soula klausījās atbildēs un pie sevis pasmīnēja. Viņa nedaudz juta līdzi hercogam, par kuru viņa bija dzirdējusi. Tas tikai vēl vairāk apstiprināja viņas vēlmi rīkoties. Un nauda man noderēs.. Viņa nodomāja.
- Protams es saprotu, ko jūs domājat. Mums jānovāc šīs vadošās personas kuras pieņem likumus. To vietā jūs vēlaties stādīt kādus citus, kuri būs pret mums labvēlīgāki.. Vai tā? - Viņa klusi, taču skaidri sacīja un palūkojās uz noplukušo bārmeni ar nicinošu skatienu. Viņas acis atkal pievērsās grāfam un pārējiem pretim sēdošajiem. Viņa beidzot atpazina visus pēc nostāstiem un jutās visai pagodināta, ka ir ielūgta.

Šo rakstu rediģēja melomania: 25.02.2008 17:30

[Elony]

Rions pasmaidīja.
Slepkavošana - cik tipiski. Kārtejais darbs. Protams, nozīmīgāks, un arī viņam patīkams, bet tomēr...
"Es gribu 100 kilogramu tīra zelta. Tā būs mana atlīdzība. Tad es piedalos. Nogalinu jebkuru, ko liekat." viņš pateica uzlūkodams grāfu, kas te likās galvenais.
100 kg par tāda mēroga darbiņu likās pieņemama cena. Nez ko tie atteiks?

[Demiurgs]

Grāfs piekrītoši pakratīja galvu
tieši tā, lai gan visus svarīgākos novākt nebūs pa spēkam, tomēr domāju ar jūsu nelielu palīdzību mēs iegūsim vajadzīgo pārsvaru, lai panāktu to ka likumi netiek pieņemti, un varbūt vēl ko vairāk, varu jums atklāt ka iespējam jav pavisam drīz, vampīri un vilkači iegūs savu pārstāvnocību cilvēku valdībā, ar pavisam reālu varu KAd tika pieminēta samaksa grāfs pašķielēja uz Hercogieni kur savukārt pašķielēja savam vīram, tas piekrītoši pamāja, un grāfs turpināja lai būtu simts kilogramu, divdesmit nosūtīs tuvākajā laikā, pārējo kad darbs būs padarīts. Pārējo velmes attiecībā uz samaksu. Grāfs nopētīja pārējos kas vēl nebija minējuši savu cenu. Savukārt hercogs iekārtojās uz sava krēsla nedaudz ērtāk, bija skaidrs kuram tagad vajadzēs patukšot kādu no savām dārgumu krātuvēm.

[washulis]

cena. cena... cik varētu viņiem piepaprasīt? vispār doma, ka tagad liela nauda, kas viņai nav bijusi ne reizi mūžā, likās ļoti neticama. cik būtu pieņemami? tā, lai vēl ilgam laikam pietiktu. lai varētu pienācīgi dzīvot... varbūt vēl nogaidīt, kad tuvosies tas darbiņš. tad droši vien varēs labāk novērtēt situāciju izredzes un tad, cik tas viss varētu būt vērts.

[Hworang666]

Gabriels klusītēm izslīdēja no ēnām, kurās tik ilgi bija radis patvērumu. Pietiks ar tiem pašiem simts kilogramiem. Atkarībā no parasta algotņa, šo cenu man nevajadzēs paaugstināt. Viņš uzmate šķietami augstprātīgu skatu slepkavam. Protams, nauda vampīram nebija galvenais, bet iespēja iedzīvoties mantā šķita pietiekami vilinoša. Un pie tam, viņam patika pavilkt uz zoba cilvēku, kurš bija nokrities vienā līmenī ar viņiem - šķietamām padibenēm, kuras varētu atgūt savu varenību.

[Elony]

"Protams, ka nevajadzēs." atcirta Rions, "Paveiksies, ja nevajadzēs pazemināt."
Rionam nepatika, ka šīs vampīrs bija pamanījies piezagties nemanīts, acīmredzot pārdomas par kapitālu un pārliecība, ka visi ir sapulcējušies, iemidzināja modrību.
"Galu galā algotnis ir profesionālis, nevis... teiksim neprofesionālis." viņs nobeidza jau mierīgākā balsī, lai gan tas viss bija izteikts daudz nedomājot par sekām.

[Demiurgs]

Grāfs velreiz pamāja
Lai būt vēlviens simts, tātad vai visi piekrīt šadai samaksai. Domāju ka piekritīsiet, ka šāda samaksa ir visai dāsna, bet protams varam vienoties arī par individuālām samaksām grāfs ieskatījās acīs Karmenai un tajās atkal varēja manīt vieglu sarkanu liesmas atblāzmu, KArmena varēja dzirdēt grāfa balsi savā galvā, lai gan viņš lūpas nekustināja un to nevarēja dzirdēt citi manu dārgo meitenīt, prieks tevi atkal redzēt, man jāatvainojas, par šiem drausmīgajiem apstākļiem, taču mēs vienojāmies ka ir jāizvēlas arī kāds kurš būtu tuvāks mums. Ar prieku gribu tev piedāvāt iespēju kopā ar vīru ieņemt vietu vampīru un vilkaču delegācijā kas kļūs par daļu valdošās varas, pēc tam kad jūsu kopējais darbs būs pabeigts protams. Ar nožēlu jāsaka ka mēs pieci esam pārāk ienīsti cilvēku starpā lai ieņemtu varas krēslus cilvēku vidū. ko teiksi

[Hworang666]

Gabriels klusībā iesmējās. Nemaz nešaubos, ka algotnis ir profesionālis, bet... Arī profesionāļiem ir vairāki līmeņi, ne tā, mans draugs? Vārdi "mans draugs" izskanēja vairāk kā salti un jebkuram mierpilsonim asinis apstātos, bet Gabriels vēroja algotņa reakciju. Viņam dažreiz patika vērot cilvēkus, tie bija interesants izpētes objekts... Kādēļ gan cilvēkam būtu nepieciešams spert tik radikālus soļus, lai nepieņemtu likumu, kas labvēlīgs vien tumsas būtnēm? Vampīrs pilnībā mierīgi pavaicāja.

[washulis]

divi konkurējoši slepkavas likās sāk kasīties viens otram virsū. interesanti. bez liekas piedomāšanas, deora piekrita nospraustajai summai - 100 kilogramiem zelta. ar to meitenei noteikti pietiks ilgam laikam.

deora petra ievēroja skatienu ar kādu grāfslūkojās uz vampīru sievieti. kas tad tur notiek?

ierunājusies starp cilvēka un vampīra "jauko sarunu". deora noteica: kas ir teicis, ka cilvēki nav tumšas būtnes? ir daži pat ļaunāki. varbūt šis ir viens no tiem? varēja jau saprast uz ko viņa tēmēja ar vārdiem tumšas būtnes. noteikti neko glaimojošu.

Šo rakstu rediģēja washulis: 25.02.2008 20:26

[Hworang666]

Gabriels paskatījās uz klāt pienākušo vampīrieni. Cilvēks nekad nebūs pilnīga tumsas radība, jo viņam vēl piemīt kas cilvēcisks... Atšķirība no mums, viņam vēl ir dvēsele. Klātesošajiem varētu likties, ka vampīra balsī atskan kas gluži skumjš, bet skatiens gandrīz iegailējās no niknuma. Un neviens cilvēks nekad nebūs tik spēcīgs kā kāds no senākajiem vampīriem... Vai arī vilkačiem... Vampīrs pavērās apkārt. Dīvaini... viņš piebilda. Man šķita, ka mums piebiedrosies arī kāda ielasmeita, kas pavisam noteikti ir vilkate... Bet... atkal pievērsies abiem sarunu biedriem viņš turpināja: kam gan tas rūp?

[washulis]

protams. par dvēseli jāpiekrīt, bet vai tad cilvēki to izmanto, lai mainīu ko sai pasaulē? tāpēc jau esam šeit, jo ja cilvēkiem nebūtu dvēseles, varbūt viss būtu labāk un vieglāk. viņa beidzot bija atradusi kādu, kas ienīda cilvēkus tik pat ļoti ķā viņa. vēl pietams arīvampīrs. pārāk ilgu laiku deora bija pavadījusi viena un nu viņai bija iespēja izpaust savu viedokli skaļi...

ielasmeita? kāda kompānija tad te ir savākta? kaut kādi maniaki un vēl sazinkas, kam nav ko zaudēt? p
ec kuru nāves, ja tāda gadītos, nekas nebūtu zaudēts? viņa palūkojās uz grāfu.

Šo rakstu rediģēja washulis: 25.02.2008 20:48

[Džezā tikai Meit...]

Soula pamāja.
- Skaidrs. Tad, kad tieši mēs sāksim? Un mēs būsim kā komanda, vai arī katrs pats par sevi? - Viņa vaicāja palūkojoties uz kādu vampīru sievieti un vīrieti un cilvēku, kuri runājās savā starpā. Viņa iesprauslājās par noteikto summu un piekrītoši pamāja ar galvu.
- Es summai piekrītu. - Viņa nopietni piebilda un kad izdzirdēja vārdus vilkate, ielasmeita, strauji pagrieza galvu uz teicēja pusi.
- Vēlējies kādu izpriecu? Neesmu ielasmeita un nekad nenolaidīšos līdz tik zemam līmenim, lai pārdotu savu miesu. Kaut vai mirstu badā.. - Viņa klusi un nedaudz draudīgi teica.


Šo rakstu rediģēja melomania: 25.02.2008 21:12

[washulis]

cik es sapratu, tad gāja runa par vēl kādu citu. deora āri izskaidrojās. jau pirmie pārpraumi un problēmas. to nu gan viņai nevajadzēja.

nu bet, ja viņa tik ātri atsaucās uz pieminēto vārdu ielas meita...? deorai galvā noskanēja doma, bet to viņa ātri noslīcināja. viņai nepatika sākt domāt par kādu sliktu, pavisam to neiepazīstot, protams lielais izņēmums ir cilvēks...

[Demiurgs]

Grāfs novērsās no Karmenas joprojām saglabājot telepātisko saiti, viņš iekalusījās pārējo strīdos un pasmaidīja.
Ierunājās viens no ģenerāļiem
Taisnība ir tā ka mums nebūtu īpaši žēl ja daži no jums aizietu bojā, bet domāju ka jums uzņemoties jebkuru līguma darbu ar to jāreiķinās ka līdzējam jūsu dzīvības nav pati augstākā vērte. Bet tur nav tā lietas būtība, mūs interesē lai darbs tiktu padarīts, tas ka kāds no jums varētu aiziet bojā nav mūsu darīšana, un svarīgi lai nevienu no jums nevar saistīt ar mūsu cilvēkiem valdībā.

[Džezā tikai Meit...]

Soulas acis nopētīja Deoru un viņa noteica.
- Es saprotu.. tikai dažkārt citi mēdz būt pārāk.. uzmācīgi, nodomājot, ka no tempļa novirzījusies vilkate varētu būt tikai izprieca.. bet es nedomāju, ka jūsu uzskati būtu tik zemiski.. - Viņa aizvien runāja klusināti. Viņa pagrieza galvu pret runājošo ģenerāli un noteica.
- Nu bet protams, tas visu izjauktu. Mēs esam vajadzīgi tikai darba izpildei. Galvenais lai viss tiek izdarīts un netiktu pieņemti tādi muļķīgi likumi. Pārējais būs jūsu ziņā un mani iepriecina doma, ka turpmāk mēs nebūsim tik apspiesti. Pats galvenais ir panākt mērķi, vienalga cik daudz tas prasīs. Ja nav citas izejas.. - Viņa piebilda un neērti sagrozīgās krēslā. Viņa beidzot novilka mēteli un pārkāra to pār krēsla atzveltni. Likās, ka sarunas vēl pietiekami ilgi nebeigsies, tādēļ viņa atspiedās dziļāk atzveltnē, sakrustojot kājas un rokas glīti saliekot klēpī. Šī bija tā reize, kad Soula kaut cik atraisās, jo runa iet par nākamo darbu un iespēju nopelnīt. Viņa pacietīgi gaidīja atbildes uz pārējiem jautājumiem, ik pa laikam nopētot telpu, kurā atradās.

Šo rakstu rediģēja melomania: 25.02.2008 21:44

[washulis]

skaidrs. viņa klusi noteica. pati jau arī ir bijusi līdzīgās situācijas, bet pār laimi tas nav gadījies bieži, jo nemīlēja lēkt citu acīs.

secinot no tā, ko bija atbildējis grāfs viņa tikai nodomāja: kur esmu iekūlusies. naudas un nedaudz atriebības dēļ, gatava sev nāvi nospriest? bet tur nu viņa sev negribeja sev piekrist. ne vienu reizi vien bija gadījies, ka viņa pati sevi pārseidza ar savu izveicību un vēlmi izdzīvot sajā pasaulē. jācer, ka tā būs arī šreiz...

[Elony]

Rions pasmiineeja par ssiim sarunaam. Ko vinnss domaaja patiesiibaa, nebija zinaams "Tumsas radiibas? Ja nav gaismas radiibu, nav arii tumsas radiibu. Ir tikai varenie un vaajie. Vieni valda ar maggiju, citi ar skaitu. Es piederu abiem." Kad runaaja generaalis, vins klausijaas garlaikoti. "Vaardi un darbiibas princips? Visiem viens meerkis, vai katram savs?" Vinam gribejaas rikoties, nevis runat.

[Hworang666]

Gabriels tik tiešām iesmējās. Smiekli bija sirsnīgi un auksti. Gandrīz neiespējams vārdu savienojums, bet tādi parasti bija vampīra smiekli. Nezināju, ka tik daudzas vilkates piestrādā par ielasmeitām... Nākamreiz tik tiešām būšu uzmanīgāks... Tumšmatis pasmaidīja. Nedomāju tevi, bet rādās, ka visas esat samērā līdzīgas? Vampīrs pasmīnēja. Tad atkal ierunājās ģenerālis un vampīrs sajuta nepārvaramu vēlmi redzēt šo iedomīgo muļķi pavisam mirušu. Gabriels zināja, ka nebūs no aizgājējiem... Bet pat tiem vajag izrādīt cieņu...

[washulis]

bija skaidrs, ka ja visiem būtu brīva vaļa, tad daudzi no tā teikt "biedriem" jau būtu gar zemi un neelpotu, vai nu sarīkotu pamatīgu asinspirti. deora tajā nu noteikti negribēja piedalīties. viņa nolēma rīkotes kā vienmēr: vērot, kas notiek apkārt uzzinot šo to jaunu par to, kur atrodas, ko iesākt, ar ko kopā un tad visu klusi paveic. nebūtu īpaš jēga tagad izlēkt ar savām domām.

nosēdusies atpakaļ savā krēslā, deora palūkojās uz vilkaču sievieti, kas bija sākusi runāt par ielasmeitu tēmu. viņa no sevis nevarēja noslēpe faktu, ka šī sieviete viņai simpatzēja. nesāc no jauna ar savu vēlmi kādam pieķerties. kā vienmēr, nožēlosi to vēlāk...

[Eņģeļu gūstekne]

Karmena aizvien dusmīga uz vīru, kaut ko ņurdēja zem deguna, zem viņas prāta kontroles uzradās vēl viena balss. Viņa pat nepalūkojās uz grāfu, tikai paturēja saikni starp viņu abu prātiem. Meitene sapurināja galvu un neuzkrītoši sapurināja melnos matus. Meitene savā galviņā iesmējās.
Tu zini ko es par to domāju un man patiesi ir liels prieks atkal tikties ar tevi. Tu zini, ka man šādus piedāvājumus teikt nav vērts, bet protams es piekrītu, es vienmēr piekristu, Tev.
Viņa spalgi iesmējās, bet ne jau skaļi, tikai spalgi.
Jā, viņas trauslo skaistumu ieskāva arī asā āriene. Vampīre sagrozījās krēslā un neuzmanīgi kaut ko noņurdēja.
Lai nu kā būtu, es esmu jūsu pusē.
Daļēji skaļi, daļēji klusi viņa nomurmināja zem deguna un iesēdās dziļāk krēslā.
Man prieks, Jūs satikt,
viņa neuzkrītoši nomurmināja un deva iespēju minēšanai, skatiens uz mirkli pievērsās Vilijamam.

[Džezā tikai Meit...]

Soula ar ledusaukstu skatienu uzlūkoja Gabrielu un klusi atbildēja.
- Viņas nestrādā, taču daži tā uzskata. Viņas vienkārši vēlas būt brīvas un izbaudīt to.. Mēs neesam tik līdzīgas, taču šķiet, ka mūs visai viegli var atpazīt. Laikam jau aura... - Viņa pavērās uz savām rokām un aizlika kādu matu šķipsnu aiz auss. Tie varbūt nebija gari, taču daži spēja visai traucēt. Un vēl aizvien nebija atbilžu. Cik ilgi tas vēl vilksies? Viņa pie sevis domāja. Jo ātrāk darbs būs padarīts, jo ātrāk viņa tiks prom un piedevām dabūs labu kaudzīti zelta. Sieviete sajuta negatīvās emocijas no citiem. Likās, ka tie vēlas uzrīkot pamatīgu asinspirti, taču tas Soulu īpaši neinteresēja. Viņa spēja sajust arī kaut ko labu nākam no Deoras un tas lika nedaudz aizdomāties, vai viņa būs tik stipra. Pēc izskata nelikās, ka viņa butu spējīga nogalināt. Soula dzīvē bija nogalinājusi. Un juta, ka tas viņai iespējams nesagādās problēmu. Vainas apziņu un tā..

Šo rakstu rediģēja melomania: 26.02.2008 07:33

[Demiurgs]

Graš uz Karmenas atbildi apmierināti pamāja
ļoti labi, man arī prieks bija atkal satikties, ja tev kādreiz apniks tavs derdzīgais vīrs. Mmm, teiksim tā, tu pratīsi mani atrast. Mums tagad laiks doties Grāfs pārtrauca telepātisko saiti un piecēlās viņam sekoja arī hercogs un hercogiene, bet ģenerāļi palika sēžam. Grāfs uzrunāja pārējos Mūsu darbs ir padarīts, par to kas jums turpmāk jāiesāk jūs instruēs ģenerāļi. Vēl jav tiksimies Grāfs kopā ar hercogu un hercogieni izgāja no kroga pa aizmugures durvīm
ierunājās ģenerālis Demeno
Pirmkārt domāju ka būtu noderīgi atbrīvoties no bārmeņa viņš ir jav dzirdējis pārāk daudz, un labāk arī no viņa vendigo ģenerālis runāja pieklusināti lai bārmenis nesadzirdētu un neaizmuktu stāvēdams aiz ardurvīm Vai kāds nebūtu tik laipns viņš ar roku norādīja uz durvīm

[Eņģeļu gūstekne]

Karmena pasmaidīja, jā viņai patika šis grāfs, turklāt viņa attieksme vampīri vilināja.
Tad kad viņš būs noriebies līdz slapja suņa vilnai es atrasdīšu tevi.
Un tad pārtrūka saikne, Gabriela pavadīja ar skatienu grāfu, hercogieni un hercogu.
Uz redzi!
Viņa nomurmulēja un pievērsās Demeno.
To varētu izdarīt es.
Viņa nodūdoja cik pieglaimīgā tonī vien spēja, taču acīm redzams bija tas, ka tā ir tikai spēle, viņa vienkārši bija slepkava, ar to arī stāsts beidzās. Karmenas slaikais stāvs piecēlās no krēsla. Viņa uzmeta vēl īsu skatienu ģenerālim un pazuda aiz norādītajām durvīm.

ooc:lūdzu palīdzību saistībā ar bārmeņa atrašanās vietu un attieksmi pret Karmenas ienākšanu.



Šo rakstu rediģēja Eņģeļu gūstekne: 26.02.2008 11:38

[Elony]

Rions pieceelaas un klusi devaas pie durviim, pa celam izvilkdams pistoli. Nostaajies pie durviim. vins taas aatri atveera un piespieda klusinaataaju pie baarmena pieres. Briidi pagaidiijis, lai upuris saprot, kas sekos, vins pasmaidiija un izsaava.

[Pūķēns Sāra]

Amareta klusu soļoja pa ielu, soļi bija viegli un vijīgi, mirkļiem likās, ka sieviete pat, it kā paceļas virs zemes. Noteiktais laiks jau bija iztecējis, bet viņa cerēja, ka viss vēl nav nokavēts.

-Es atvainojos par kavēšanos,- atverot kroga durvis, pa tām ienāca smalka paskata sarkanmate, mugurā tai bija viegla kleita, kura ejot it kā plīvoja ap sievietes augumu un melnais audums plīvojot šķita caurspīdīgs, bet nekas nepiedienīgs tam cauri nespīdēja. Sieviete pieklājīgi paklanījās visiem augsmaņiem, ieskaitot Karmenai un viņas vīram, kā nekā viņa pati bija augstākās sabiedrības piederoša un pazina tam piederošos vai agrāk piederošās sejas.
-Cik tālu Jūs būtu tikuši?- nostājoties netālu no ārdurvīm, viņa uzrunāja grāfu, ar kuru pāris reizes bija pārmijusi vārdus, kad tam bija kāds darbiņš lūdzams viņai. Šo to, ja ne lielāko tiesu viņu plānu, Kira zināja, ne pa velti viņa bija aizkavējusies. Kā nekā, viņa, kā viens no izņēmumiem, apgrozījās starp cilvēku augstākām rindām un ne to vien bija nācies dzirdēt, tieši tādēļ arī viņa bija te ieradusies, lai pārliecinātos par baumu patiesumu, ne tik daudz savu iemeslu vadīta.

[washulis]

ievērojusi dīvainus skatienus no soulas, viņa beidza domāt par viņu. nepieķeris citiem. paliec neitrāla. viņa sev atkārtoja...

kad grāfs paziņoja, ka aiziet, tad nu nācās lūkoties uz stīvajiem un daudz arpunātajiem ģenerāļiem. vēl jau viņi bija zināmi ar savu garlaicību, bet to nu viņa netaisījās teikt skaļi. tad jau ar mani notiktu tas pats, kas ar bārmeni. nabadziņš viņa nosprieda, kad no cilvēka ieroča viņš bija stīvi nokritis gar zemi. tagad ieradās arī tā vilkate, ko gabriēls bija nosaucis par mauku. no tā gan varētu izvērsties neliels tracis. viņa nodomāja nopētot jaunpienākušo sievieti, kas arī bija smalki ģērpta un uzvedās kā dāma. vienīgi deora, kā tāda lupata. viņa pat sāka justies neērti. nekas, ar tiem simts kilogramiem pietiks... viņa sevi mierināja un no jauna sakustējās krēslā, gaido, ko teikt pārējie.

atbildot uz jaunās vilkates jautājumu, viņa atbildēja: pagaidām jau neko. tikai to, ka vīņi vēlās lai novācam tos, kas traucē. tas arī viss...

Šo rakstu rediģēja washulis: 26.02.2008 16:57

[Demiurgs]

Bārmenis neko pat nepaguva pamanīt kad nokrita beigts ar cauršautu galvu, taču viņa vendigo gan pamanīja kas notiek, tas jav grasijās mesties bēgt kad pa durvīm iznāca arī Karmena tas uzreiz nometās uz ceļiem un piespiežot pieri pie zemes tas sāka lūgties
apželot, lūdzu apžēlot. mans labs, labs kalps kalpot uzticīgi jaunajai kundzei, viņš mēsls neuzticams vendigo palūrēja papriekšu uz savu bijušo saimnieku tad uz Rionu apžēlot apžēlot nabaga vendigo vendigo smilkstēja kā nogrēkojies suns cerot uz žēlastību
tikmēr iekšpusē ģenerālis paskatījās uz Kiru
Jūs nokavējāt, ja grāfs vēl būtu šeit jūs to nožēlotu. varēja manīt ka arī ģenerālim tas visnotaļ nepatika taču viņam, nebija atļauts, viņam bija pavēles kamēr jūsu nebij mēs vienojāmies par samaksu simts kilogramu zelta katram. par to kas tālāk darāms vēl nēsam vienojušies. ģenerālis nosvilpās un no aizmugures durvīm iznāca divi vendigo kas devās uz ārdurvīm lai savāktu līķus, lai gan tur pagaidām bija tikai viens

[washulis]

varēja sadzirdēt venigo smilkstus. nespējusi nosēdēt uz vietas, deora pagāja garām kirai, bet nepaspējusi paiet garām, ad viņai degunā iecirtās smarža, kas nāca no šīs vilkaču sievietes. galva nedaudz noreiba, bet viņa nevēlējās to izrādīt. nedaudz atstutējusies pret stenderi, viņa palūkojās, ko rions ar karmenu, iesāk ar to nabaga vendigo. nu novāciet taču viņu un nemokiet... viņa nedaudz pārmetoši nodomāja, bet neteica neko skaļi. palika žēl vendigo, bet viņai atkal nācās sev atkārtot savu nelielo likumiņu. nepieķeris neviena, paliec neitrāla, bet viņai tik reti tas sanāca...

[Elony]

Rions uzlūkoja ienākušo sievieti. Vilkate, raksturota kā ielasmeita. Viņam pašam nebija nekas pretī starpsugu sakariem...
Rions pagriezās un ar smaidu lūkodamies uz Karmenu, ielika pistoli atpakaļ mētaļa iekšpusē radīdams veltas cerības vendigo.
Joprojām smaidīdams vampīru "lēdijai", Rions satvēra vendigo pie pakauša un žokļa un strauji grieza galvu uz sāniem tā ka pārlūzt spranda.
"Neciešu čīkstēšanu." Rions noteica. Atmiņas no ieslodzījuma... bērnu raudas.
Viņš nometa uz līķa savus cimdus un no kabatas uzvilka jaunus cimdus, ko uzvilkt rokās.
"Šis darbs ir netīrs. Bet tas nenozīmē, ka netīriem jābūt mums." Karmenai viņš teica un pagriezies devās atpakaļ pie galda.
"Vai drīkst jautāt - vai ir gaidāmi vēl kādi palīgi? Es te skatos, ka tauta nepārstāj nākt." viņs jautāja, pametis galvu uz Amaretas pusi.

Viņs zināja, ka jābūt pārliecinātam un nežēlīgam. Šo zvēru vidū būt cilvēkam bija bīstami. Viņam bija jāparāda, ka sirdī viņs ir nežēlīgāks un ļaunāks kā viņi, lai tie nedomā raudzīties uz viņu no augšas.

Šo rakstu rediģēja Elony: 26.02.2008 18:41

[Pūķēns Sāra]

-Nezinu vai vienu mani varētu nosaukt par tautu,- Amareta savā maigajā balsī noteica, kamēr lūpas rotāja pieklājīgs un pat maigs smaids, -Un palīgs? Es gan nezinu cik nu liels palīgs es būtu,- sieviete to noteica, cieši pievērsdama savas acis vīrietim - cilvēkam, bet skatiens nebija ļauns, drīzāk gan tāds, kurš mēdza apburt ar savu noslēpumainību, toties sacītais bija tik pat neizprotams tik skatiens, jo sacītais varēja vēstīt, gan to, ka viņai nav nekādā spēka palīdzēt, gan arī to, ka viņa vienkārši nevēlas palīdzēt, vai ir nodevēja. Kas gan, lai to zina?
-Neuztraucieties, dārgo ģenerāl. Es domāju, ka grāfam mans kavēšanās iemesls liktos pietiekoši svarīgs, nedomāju, ka viņam būtu vajadzīgi tie pāris cilvēki, kuri centās piespiest pie sienas vienu no Jūsu palīgiem cilvēku vidū,- joprojām ar pieklājīgu smaidu Kira atrauca ģenerālim, nemaz nebrīnoties vai kā savādāk reaģējot uz lielās naudas summas pieminēšanu, tās viņai bija pār pārēm.

[washulis]

nejauks krakšķis atskanēja no vendigo kakla. cilvēks bez mazākās problēmas to izdarīja. vēl viens iemesls kāpēc neuzticēties un nicināt cilvēkus. un mūs vēl sauc par tumsas radībā. viņa ciniski nodomāja un nolēma atgriesties pie ģenerāļiem.

salkanā, bet stiprā smarža vēl jo projām virmoja no amaretas. pie velna, kas tas ir? viņa nenoturējās un nošķaudījās.

[Hworang666]

Gabriels Solai uzsmaidīja. Jā, varbūt vainīga ir aura, varbūt kas cits... Tad, viegli paklanot galvu, ar ko norādīja, ka saruna beigusies, viņš aizslīdēja tuvāk Amaretai. Ieinteriģēt varētu arī fakts, ka vampīrs ieturēja drošu distanci. Mīlumiņ! viņš samāksloti pasmaidīja, it kā redzētu senu draugu. Tik tiešām cerēju, ka jau būsi mirusi! Tumšmata sejā pazibēja kas līdzīgs izaicinājumam. Jeb varbūt tu neesi Amareta? Samāksloti sejas vaibsti, kas pauda izbrīnu neiederējās vampīra bālajā sejā.

[Pūķēns Sāra]

Amareta pievērsa skatienu vampīram, kurš ierunājās un pietuvojās viņai. Kā jau likās - viņa smaku jau varēja just pa gabalu, rudmate silti uzsmaidīja Gabrielam, -Es jau to pašu vēlējos uzdot tev, kātad tu esi dzīvs vēl palicis?- balss tembrs bija maigs un pat draudzīgi rotaļīgs, ja neieklausītos vārdos, varētu šķist, ka viņa sveicina senu mīļoto. -Jeb kādā gadījumā kā redzams, ka laiks tomēr nav palīdzējis...- sieviete atravās no sienas, pret kuru bija pirms tam stāvot atbalstījusies, kad tuvojās vampīram. Viņas smalkie pirksti aizskāra vīrieša vaigu, bet lūpas aizskāra vampīra ausi, -... tikt pāri atraidījuma aizvainjumam.- Kira pagāja garām Gabrielam, atstājot aiz sevis tik smalku rožu smaržu, kas parasti to pavadīja, un apsēžoties vienā no krēsliem, sakrustojot savas slaidās, garās kājas un saliekot uz tām smalkās plaukstas.
Viņa bija pamanījusi otras sievietes reakciju uz viņas smaržu, bet to nekādi neizrādīja.

[Elony]

Rions paraustīja plecus.
Ja godīgi, viņam bija vienalga, cik vēl vampīru un vilkaču aicināja šie augstmani.
Patiesībā viņs pat jutās savādi lepns, ka bija vienīgais no cilvēkiem, kas bija šeit.

Šobrīd tam gan nebija nozīmes. Rions nevarēja izmantot vampīra un vendigo līķus, viņam bija vajadzīgi cilvēki. Tāpēc viņs nostājās malā, astspiedies pret sienu ēna un nenolaida skatu no vampīrenes Amaretas.

Jauki, viņa pasūtija to lecīgo melno džeku. Ši dāmīte viņma patika arvien labāk... visādi. Viegli smaidīdams, viņš ar savu savādo skatienu vēroja sievietes kustības.

[Džezā tikai Meit...]

Soula sajuta vēl kāda klātbūtni. Viņa nepaskatījās atpakaļ, taču sajuta ienākam kādu stāvu, no kura strāvoja vēl kas. Kas maģisks. Jaunpienākusī sieviete bija vilkate. Par to Soula bija pārliecināta. Vai par šo vilkati viņi iespējams runāja? Viņa pie sevis nodomāja un paskatījās atpakaļ, ieraugot uz zemes bārmeņa līķi, kā arī vendigo un beidzot arī pienākušo rudmati. Viņa uzreiz saprata visu. Tik viņai galvā jautās doma cik pazīstami visi ir. Viņa pasmīnēja par Deoras satraukmu pirms vendigo nāves un palika sēžot savā krēslā. Likās, ka visi ir nedaudz nepacietīgi. Arī viņai drīz draudēja pacietības zaudēšana un viņa ar vēl stingāku skatienu vērās ģenerāļos.
- Nu redzat, tie divi ir likvidēti. Kādi ir tālākie uzdevumi? - Sieviete jautāja un ieinteresēti palūkojās uz Rionu. Cilvēks.. Viņai patika viņa aukstasinīgums. Blakus krēslā apsēdās otra vilkate un uzreiz Soulas degunā iecirtās viņas rožu smarža, kas bija gan patīkama, gan nedaudz traucējoša.

Šo rakstu rediģēja melomania: 26.02.2008 18:52

[Hworang666]

Gabriels pasmaidīja. Viņs jau pa gabalu varēja sasmaržot Riona ieinteresētību vilkatē. Ar žestu viņš cilvēkam - slepkavam pamāja, lai arī tas pievienojas sarunai. Nevarēju tikt pāri? Vampīrs pasmīnēja. Tici man, domās jau biju tevi apbedījis... Ne pārāk labajā apgaismojumā varēja manīt, kā pazibēja vampīra ilkņi. Varbūt piedāvāt tev ko jaunu? Kā nekā, tavs ķermenis man vairs nav mīkla... Vampīra sejā nebūt neiezagās neķītrs smaidiņš. Iepazīsties, vienīgais cilvēks, kuru tu pagaidām nedrīkstēsi nogalināt, jo ir mans labākais draugs - Rions. Un viņš norādīja ar roku uz slepkavu. Protams, ka tie bija meli. Bet vampīram patika melot un izraisīt citos nesaprašanu.

[washulis]

deora nevarēja nedzirdēt vīriešu sarunu ap amaretu. cik nožēlojami. un protams viņa nevarēja nedzirdēt gabriēla komentāru par riona un gabriēla "draudzību". klusi iesmējusies, viņa secināja, ka no šiem abiem, kamēr deora būs apkārt, varēs dzirdēt daudz smieklīgas piezīmes. nu ko lai saka? darīšanas un izklaide. šajā gadījumā šie abi....

palūkojusies uz ģenerāļiem, kas vēl pagaidām vēroja apkārtnotiekošo un kaut ko apsprieda savā starpa, varēja redzēt, ka viņi kaut nestāsta uz reiz, kāpēc arī klusē. noteikti atklāsies kaut kas, kas padarīs visu šo pasākumu ne tik vilinošu. jā, ar mani tā bieži gadās...

[Pūķēns Sāra]

-Es brīnos, ka viņi tev toreiz nenocirta mēli par melošanu, es biju tikai par to,- pat neatskatoties, viņa noteica Gabrielam, kad viegli pagriezās pret cilvēku. -Patīkami iepazīties, Kira Amareta,- sieviete kā ieradusi vispirms nosauca savu uzvārdu un tikai tad vārdu. Viņa nebaidījās, ka kāds no klātesošajiem viņu būtu atpazinis dēļ vārda, jo, ja viņa būtu vēlējusies, lai neatceras, tā jau sen būtu noticis, vienīgais izņēmums laikam bija Gabriels, kuru tādā gadījumā vienkārši vajadzētu nogalināt. Vēl veltot cilvēkam pieklājīgu smaidu, kas mijās ar ko mistisku, viņa ieņēma iepriekšējo pozu, lūkojoties uz ģenerāli.

[Hworang666]

Gabriels pasmaidīja. Jā, nekad neaizmirsti sīkumus, ne tā? Turklāt, tu mani toreiz pavadīji gandrīz līdz pašai baznīcai... Indīgi vampīrs turpināja: vien tad, kad biktstēvs sajēdza, ka tu esi ielasmeita un tevi aizdzina, tu nokavēji pašu jautrāko... Viņš pasniedzās pēc pudeles stiprākas dziras, pie sevis nodomādams, ka gan jau mirušais neiebildīs... Turklāt, kā rādās, jums tāda rases profesija... viņš pamāja uz otras vilkates pusi... Lai gan jūs jau abas viena otru saodāt... Tas pat gaisā bija jūtams... Vampīrs nopietni paskatījās uz meiteni.

[Pūķēns Sāra]

-Tu mazliet jauc faktus - mani neviens nedzen prom, es pati aizeju,- joprojām sēžot ar muguru pret vampīru, viņa tam atbildēja, -Vēl pie tam, tev jau vajadzētu atcerēties, ko es spēju, nu tādas lietas aizmirst pat tu nespētu,- sieviete joprojām savā maigajā balss tonī noteica, kaut pateiktais bija visnotaļ uzbrūkoši domāts, vēl jo vairāk Gabriels bija viens no tiem retajiem, kurš bija redzējis viņas patiesais spējas darbībā, ne tikai smalku uzvešanos un parasto sieviešu šarmu, kaut gan viņa arī nebrīnītos, ja vampīrs to vienkārši nebūtu apjēdzis. -Un atvaino, Gabriel, bet lūdzu beidz kratīt savu sirdi visu klātbūtnē, nevēlos, lai tu sevi apkauno vēl vairāk, vēl jo vairāk, nerunā tā pa dāmām, man likās, ka tevi pietiekoši labi izmācīja, kaut gan mēs vienmēr varam palūgt tos pašus vecos hercoga draugus apciemot arī tevi.-
Viegli pagriezusi galvu, viņa tajā pašā pieklājīgajā un maigajā balsī pievērsās otrai vilkatei, -Es ļoti atvainojos. Saprotiet, Gabrielam ir mūžīgā pārejas fāze, nekādi nevar pieaugt.-

Šo rakstu rediģēja Pūķēns Sāra: 26.02.2008 20:39

[washulis]

šī amareta sāka viņai iepatikties. tas kā viņa ar vārdiem mācēja nolikt vampīru uz lāpstiņām. deorai pat nedaudz skauda, ka pārējie vīrieši viņu tā aplido (ja to varēja saukt par aplidošanu). pret viņu nekad nebija izrādīta tāda uzmanība. un ja bija līdzīga, tad tā bija tāda, kuru viņa noteikti nebūtu vēlējusies. aizmirsti viņu. viņš ir miris un man vairs nekad nekaitēs. tiec taču tam vienreiz pāri... viņa to bija pie sevis domājusi, bet pat nepamanīja, ka ir to pateikusi tā, ka vismaz kādu metru apkārt esošie dzirdētu.

[Demiurgs]

Tur kur bija nokriti bārmenis bija izveidojusies asins peļķe tapēc kad viens no ģenerāļu vendigo savāca abus ķermeņus un ievilka tos iekšā tur palika asins sliede, takā bija agrs selpkavības neviens nebija manījis, otrs vendigo steidzīgi uzslaucīja asinis un peļķi ārpusē apkaisīja ar smiltīm. kad vendigo savu dabru bija padarījuši tie atgriezās dibentelpā. tagad turpināja ģenerālis
Nākošais jums jānovāc, ````ētas policija priekšnieks, kā jav varat nojaust pa dienu jūms to neizdarīt tas jādara kad viņš atgriezīsies mājās. droši vien jums vajadzēs novākt arī viņa ģimeni, mums gluži vienalga. Kad darbs padarīts atgriezieties šeit, tad jav te būs sakopts un saimniekos kāds no mūsu cilvēkiem, no rīta šeit arī ierdīsies grāfs lai jūs instruētu par to kas darāms tālāk, kā arī jūsu zelta pirmajai samaksai vajadzētu būt gatavai, 20 kilogramu katram, pāreijais kad būsiet beiguši savus darbiņus.

[washulis]

nu tad beidzot skaidrs, ko pasāks tālāk, bet teikuma daļa "nogalināt ģimeni" viņu nedaudz apbēdiņāja. tāda ir dzīve. katrs pa sevi.

njā. ar šo pilsētas policijas priekšnieku viņai bija gadījies sastapties personīgi un droši vien viņš neaizmirsīs šo starpgadījumu, lai cik īss tas nebūtu. būs jauki viņu novākt un vēlpapildus zelts...

Šo rakstu rediģēja washulis: 26.02.2008 21:22

[Hworang666]

Gabriels nu jau pasmaidīja. Vārdiskā cīņa bija jūtama tuvākajos pārdesmit metros. Tos pašus vecos draugus, no kuriem daļa manis dēļ vairs no zārkiem nevar piecelties? Un ja jau mēs tā sākam... viņš ierāva vēl vienu šļuku no pudeles, bet alkahols vampīru tik pat kā neietekmēja. Viņš vēl arvien runāja ne pārāk skaļi. Tad arī es varētu sākt klāstīt tev visus savus radus un paziņas, kas vēl arvien bez pulsa tīri labi turas kājās... Pamanījis, ka vilkate sāk sarunāties ar otru vilkati, viņš turpināja: ak jā, man ir mūžīgā pārejas frāze, kuru tu tik ļoti dievināji... Āaa... Āaa... Gabriel, nebeidz.. Āaaa... Vampīrs attēloja elsas. Agrāk tev šī fāze pat vairāk kā patika...

Šo rakstu rediģēja Hworang666: 26.02.2008 21:52

[Pūķēns Sāra]

Ja viņa nebūtu mācīta valdīt savas jūtas un saglabāt vēsu prātu, viņa iespējams šobrīd būtu pielekusi kājās un pāgriezusi vampīram rīkli. Pirms atkal pievērsties vampīram, kurš nekādi negribēja likt sievieti mierā, viņa silti uzsmaidīja otrai vilkatei, kad tai un tikai vilkatei, likās, ka Amareta runā, -Ikvienam mums ir tumša pagātne, jo īpaši vilkatēm, kuras par spīti tam, ka ir mazs, vēl ir spiestas darīt netūrus darbus, lai izdzīvotu. Bet to nevajag aizmirst, to nevar aizmirst, atliek tik samierināties, kā man ar to kļūdu,- sievienet norādīja uz Gabrielu, -Un censties izvairīties no tām.- Negaidīti aina ar smaidošo vilkati nozuda, atklājot skatu, kā sarkanmate mierīgi sēž iepriekšējā pozā,nelūkojoties uz viņu, uzrunājot Gabrielu.
-Tavus radiniekus es ļoti labi pazīstu, bet tev derētu pārliecināties cik no visiem tiem nav vēl pārvērtušies putekļos,- joprojām nelūkojoties uz vampīru, sarkanmate maigi teica, -Vēl pie tam šķiet, ka manas aktiermākslas stundas bērnībā lieki noderējušas, kaut gan es nebrīnītos, ka tādu kā tevi, dārgais, spētu pat apmānīt akmens.-
Silti smaidot, tā pievērsās ģenerālim, -Policijas priekšnieks?- viņa mazliet neticīgi novilka, to viņa bez piepūles viena varētu izdarīt, kur nu vēl šis bars. -Kā ir ar tā apsargāšnu? Kaut ko padzirdēju par ko tādu... un tātad ģimene simtprocentīgi ir aizskarama? Kā ir ar priekšnieka ziņu materiāliem? Ir kāda vajadzība pēc tiem vai viss tāpat zināms? Varbūt pašu priekšnieku mazliet iztaujāt?- Sieviete to visu pateica lēni, pārdomājot katru vārdu. Iespējasm parasti viņa tā nebūtu tā interesējusies, bet Gabriels mācēja sakaitināt un lai spētu nomierināties, šis uzdevums bija pa vienkārši, nogalināt bez nekāda mērķa bija diez gan garlaicīgi.

Šo rakstu rediģēja Pūķēns Sāra: 26.02.2008 22:20

[Hworang666]

Vampīrs tik tiešām jau bija gatavs izspert: aktiermākslas stundas? Mirkļus, kad tu melo pamanīt spētu pat trīsgadīgs bērns!, bet, pamanīdams, ka vilkate jau pievērsusies grāfam ar saviem jautājumiem, viņš vienkārši apklusa. Nolicis pudeli vietā, viņš iegāja kādā tumšākā stūrīti. Tik un tā bija teikts, ka vēl kāds mirklītis domāts atpūtai, tik tad vajadzēs strādāt, tādēļ viņš apsēdās pie kāda galdiņa uzlicis kājas uz tā. Blakus bija vēl kāda brīva vieta, ja nu kādam gribētos parunāt.

[Demiurgs]

ģenerālis nedaudz noirgājās
nekāda iztaujāšana nebūs vajadzīga, mums vienkārši vajag viņu mirušu, viņš tur aizdomās dažus no mūsu cilvēkiem. Kā arī viņa ietekme uz dažiem citiem nozīmīgiem cilvēkiem ir pārāk liela lai atļautu viņam turpmāk mums maisīties pa kājām. Viņa māju protams apsargā tieši astoņi policisti. Divi pie priekšējiem vārtiem pa vienam pie katras mājas izejas, tātad viens pie galvenās ieejas viens pie aizmugurējās un viens pie ķēķa durvīm un vēl trīs mājas iekšienē. katrs no viņiem ir bruņots ar diviem revolveriem un steku, kā arī lielu apsudrabotu dunci, viens no revolveriem paredzēts tieši vampīriem un vilkačiem tajā ir sudraba lodes kas ir saindētas. ar kādu indi gan mums nav zināms. Ar visiem ko tur satiksiet dariet kā vēlaties, taču es ieteiktu iztikt bez lieciniekiem, varat arī nodedzināt māju ja vēlaties.

[washulis]

šķiet ka strīds starp vilkaču sievieti un vampīru ir cauri. vēl tikai mirklis un vampīrs atradās stūrī, sēdēdams pusēnā...
noklausījusies ģenerāļa izklāstu par sargiem, deora tik nodomāja: kopā astoņi. tas izklausās jautri. tātad katram pa vienam vismaz. beidzot varēs kaut ko aktīvāku padarīt praksē...

cik liela ir garantija, ka mājā nebūs vēl kāds cits? ne tikai sargi un pilsētas policijas pireikšnieks? un tad varbūt vēl ģimene? viņa painteresējās...

Šo rakstu rediģēja washulis: 27.02.2008 16:31

[Džezā tikai Meit...]

Vilkate sēdēja krēslā un cenās nelikties ne zinis par blakus noritošo aso vārdu apmaiņu. Kad viņu uzrunāja Amreta, sieviete tikai saprotoši pamāja ar galvu un ieklausījās ģenerāļos, kuri beidzot atklāja nākamo uzdevumu. Viņa apmierināti izstaipījās, taču bažas viņas sirdī radīja tas, ka jānogalina arī bērni.
- Khmm.. bērni.. es apņemos darīt visu ko spēju, taču bērnus es nevaru aizskart.. domāju, ka pārējiem nebūs ar to problēmas.. - Viņa teica un nedaudz piešķieba galvu. Pēkšņi viņai priekšā parādījās vīzija ar otru vilkati. Kad tā nozuda, Soula mirkli bija apjukusi, taču tad pavērās uz Amaretu, kura sēdēja kā sēdējusi un klusi tai atildēja.
- Jā, katrs ir kaut ko noziedzies.. Gaiss ir piesārņots ar ļaunumu.. Es jau esmu ar to sadzīvojusi.. tas kas manī mīt, ir nodarījis daudz posta.. Bet es esmu kas esmu un nekad nemainīšos. Turklāt, kaut gan šīs pieļautās kļūdas ir kaitinošas, mēs no tām mācamies un pilnveidojamies.. - Viņa viegli pasmaidīja.

OOC: Pēdējais raksts uz vismaz četrām stundām..

Šo rakstu rediģēja melomania: 27.02.2008 19:17

[Demiurgs]

Viens no ģenerāļiem, Kentingtons, kurš runāja mazāk šķiet jav bija noguris no runām un piecēlies viņš aizgāja pie bāra un paņēma pudeli viskija un pāris tīrāko glāžu atgriezies sēdvietā viņš ielēja sev un Demeno. Takā viņš bija iznācis labākā pagaismojumā, varēja viņu pamatīgāk apskatīt, viņš nebija tik grezin ģērbies kā grāfs vai hercogs, un arī ne tuvu nebija tik izskatīgs kā grāfs, uz sejas bija pāris rētu un sejas kaulu uzbūve bija visai robust kantaina un neizskatīga, toties viņš bija acīmredzami fiziski spēcīgāks. Abi ģenerāļi iztukšoja savas glāzes un Demeno turpināja kamēr Kentingtons ielēja vēl
māja nevienam citam izņemot ģimeni un dažus kalpotājus nevajadzētu būt. domāju kā jums parasti neapbruņoti kalpotāji nesagādās problēmas. Sliktākajā gadījumā viņiem varētu būt kāds apmācīts vendigo kas varētu sagādāt nedaudz problēmu uz Soulas teikto par bērniem Demeono atbildēja mājā būs tikai pāris jaunāko bērnu, divi vecākie ir internātskolās, bet ja jums ir problēmas ar bērniem gan jav pārējie par to parūpēsies. abi ģenerāļi izdzēra vēl pa glāzei tātad vai ir vēl kādi jautājumi, mums nekur nav jāsteidzas, līdz darbalaika beigām vēl tālu, un mums citu uzdevumu šobrīd nav ģenrālis gan neizkalusījās par to priecīgs ka viņam nav uzdots kas interesantāks kā instruēt bariņu slepkavu, lai arī ļoti nozīmigu darbu darošu slepkavu.

[Džezā tikai Meit...]

Soula nopētīja vienu no ģenerāļiem, kurš bija izgājis labākā apgaismojumā. Viņš bija manāmi spēcīgāks, taču neglītāks kā grāfs. Sieviete ievēroja rētas uz viņa sejas un zināja, ka tas ir no daudzajām kaujām. Kad viņi beidza skaidrošanos, Soula sagrozījās krēlā un noteica.
- Tātad, mums vienkārši jānogalina ikviens, kas ir mājā. Bez izņēmumiem. Tas ir jāpaveic šonakt un rīt atkal jāierodas šajā krogā.. Labi. - Viņa lēnām piecēlās kājās un sarkanajai kleitai viegli plīvojot, spēra pāris soļus uz izeju. Viņa uzvilka mēteli un vēl noteica.
- Nu tad.. šonakt. Pie policijas priekšnieka mājas.. - Viņa pasmaidīja un lēnām izgāja pa durvīm.

[Demiurgs]

Demeno noskatījās kā Soula iziet pa durvīm
pārējiem vēl īr kādi jautājumi. Es gan jums ieteiktu uzbrukt mājai kopā, nevis katrs par sevi policisti arī nav nekādi muļķi un saindētās lodes!!! Domāju ka pietiktu ar vienu ievainojumu no tādas un jūs labākajā gadījumā nokristu bezsamaņā. Tapēc, bet izvēle ir jūsu pašu ziņā.

[Elony]

(OCC: nedaudz atpaliku. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/sad.gif) Nolādētās atskaites mēneša beigās... Lai nu kā, nedaudz pieskaršos notikumiem, kas palika iepakaļ.)

Amaretai viņš atbildēja: "Rions. Man nav uzvārda."
Pēc tam viņs apklusa un ar prieku klausijās vilkates un vampīrēna Gabriela kašķī. Rionam likās izjautrinoši Gabriela centieni pievērst sev Amaretas uzmanību.
Tik tiešam nepieaudzis, turklāt to izrāda. Parasti vampīri pamanās noslēpt savu lēno emocionālo pieaugšanu.
Bet tas nebija svarīgi, nē.

Rions noklausijās ģenerāļu un pārējo teikto. Par bērniem viņš ieinteresējās.
"Par bērniem es parūpēšos. Mazi bērni... tas ir tieši tas, kas man vajadzīgs." Rions maigi smaidīja. Viņa skatiens, izsakot šos vārdus bija tik mierīgs un apmierināts, ka maigāka dvēsele varētu noturēt puisi par vājprātīgu.

Rions noskatījās pakaļ Solai.
"Ja jāiet visiem, tad vajag plānu. Labāk to izstrādāt šeit, nevis pie menta mājas, vai ne? Bet vienā gan piekrītu - uz tikšanās vietu gan jādodas pa vienam vai mazās grupās, lai nepiesaistītu uzmanību."
viņš vēlreiz uzmeta skatu durvīm, pa kurām izgāja vilkate.
"Un arī precīzs tikšanās laiks."
Tālāk Rions nerunāja. Viņš nevēlējas izkart vampīru un vilkaču "labākās" jūtas, ja tagad cilvēks sāktu izklāstīt pats savu plānu.

[washulis]

domāju ka ap divpadsmitiem vakarā varam savākties pie mājas un tad rīkoties pēc plāna, ko tagad izdomāsim. viņa nopreciz'ja laiku, ko pati uzskatīja par pieņememu. deorai jau bija apnicis tā vienkārši gaidīt, kad kāds sākrs rīkoties. nu viņa bija apņēmuies piedalīties sājā padarīšanā aktīvāk, jo apziņa, ka varētu par to saņemt divdesmit kilogramus zelta, likās ļoti vilinoša.

kad rions piebilda par bērnu noslaktēšanu un tad vēl tikai pasmaidīja deora viņā uzreiz pamanīja līdzību ar lidonu - to cil'veku, kas bija deoru audzinājis bērnībā, bet par kārtīgu audzināsanu to nu nevarēja nosaukt. viņš viņu izmantoja. bet paldies dievam viņš vairs nav starp dzīvajiem. par to viņa pati parūpējās...

lai nu ar ko, bet ar šo cilvēku viņa ne visai vēlējās šķērsot savus ceļus...

Šo rakstu rediģēja washulis: 28.02.2008 16:25

[Pūķēns Sāra]

Amareta rūpīgi klausījās ģenerāļa vārdos, kad arī ierunājās cilvēks, pie sevis, nevienam neredzot, viņa pasmaidīja. Cilvēki reizēm bija tik nepacietīgi, bet, iespējams, ka tieši tādēļ tie bija ņēmuši varu pār citām rasēm, kuras vienkārši nogaidīja, gaidot īsto brīdi, kurš arī varēja nekad nepienākt. Nē, viņa par to nenicināja cilvēkus, viņai vispār pret tiem nekas nebija, tāpat kā pret nevienu citu rasi, jo kā nekā viņiem visiem, ja neskaita indigo, bija pārlieku līdzīgas ārienes, atšķīrās tik mazliet spējas un dzīves stili, kuri arī dzen varēja būt vienādi.

-Kā liekas, Jums, Rion, ir jau plāns. Varbūt padalīsieties?- pieklājīgi smaidot, sieviete palūkojās uz vīrieša pusi.

[Elony]

"Plāns? Man? Tikai dažas idejas..." viņš smaidīja. Neizturējis, Rions, kurš līdz šim bija stāvejis malā, atspiedies pret sienu, gāja tuvāk Amaretai, no kuras plūda vilinoša smarža.
"Sargi būtu jācenšas novakt vienlaicīgi, lai nesaceļ priekšlaicīgu trauksmi. Tas nozīmē, ka vismaz viens no mums pie vārtiem, pa vienam pie katram durvīm. Kopā sanāk vismaz četri uzbrucēji, bet varbūt vairāk, pie vāretiem var būt divi. Galvenais, lai pārējie spētu iekļūt teritorijā, nesaceļot trauksmi, kamēr vārtu sargi nav novākti. Tālāk vienkārši - iekļūstam namā visi uzreiz no galvenajām, ķēķa un aizmugurs durvīm. Ja kāds vēlas, var izmantot logus, lai gan kam tas. Nogalina trīs sargus iekšā un visus, kas stājas ceļa, neizlaižot nevienu ārpus mājas. Es savācu dzīvus bērnus... jā, būtu labi, ja jūs pacenstos viņus nenovākt, ar mirušiem man būs grūtāk... bet tas tā. Manuprāt, galvenais ir vienlaicīga darbība - vienlaicīgi nogalinām ārējos sargus, vienlaicīgi iekļūstam namā. Pārējais būtu viegli. Un es neiebilstu pret nama nodedzināšanu - paliks mazāk pēdu.
Un labak uzbrukt pēc divien naktī, kad cilvēkiem ciešāks miegs."
Rins visu laiku skatījās uz Amaretu, lai gan viņa balss bija kļuvusi skaļāka, liekot noprast, ka šis teksts ir domāts visiem.
"Jums ir burvīgas smaržas, Amareta, tiešām burvīgas..." jau klusākā tonī viņš piebilda, šoreiz tikai vilkatei.

[Pūķēns Sāra]

-Es gan to nosauktu par plānu,- lūkojoties pretī Rionam, vilkate ar viegli smaidu noteica, -Un man šķiet, ka pat diez gan labs plāns...- viņa to teica tikai vīrietim, -Un pateicos, bet ja runa iet pa bērniem...- Rionam šķita, ka zeme notrīc, kad palūkojoties apkārt bārā nebija neviena cita kā tikai viņš un Amareta, kura joprojām silti smaidīja, lūkojoties vīrieša acīs.
-Nebīstieties...- viņa maigi teica, -...vienkārši vēlējos ar Jums pārmīt pāris vārdus par bērniem nevienam nedzirdot. Netaujāju Jums kam tie ir vajadzīgi, bet ja gadījumā kāds no tiem būtu noderīgs man pašai, vai drīkstētu vienu piesavināties? Es gan šaubos, ka derēs, bet tomēr vēlētos jau visu sarunāt laicīgi...-
Visiem apkārtējiem Rions vienkārši turpināja stāvēt, gaidot citu domas par plānu, bet Amareta turpināja sēdēt.

[Elony]

Rions apvēra, kas notiek. Ne sevišķi patīkami, atmiņas sliktas...
Bet nekas, paciešami.
Viņš neatbildēja, jo nezināja, kā to darīt. Vienkarši pamāja ar galvu par piekrišanu, citi varēja padomāt, ka tiem vārdiem, ko teica vilkate iepriekš.
Viņš pasmaidīja. Galu galā ir patīkami, ja kāda domas ir līdzīgas, turklāt ja šis kāds ir skaista sieviete.

Tagad bija jātiek galā ar plānu un tad varēs parunāties par patīkamo... par dzīvi un tādā garā...

[Pūķēns Sāra]

Amareta platāk pasmaidīja, atklājot baltus, līdzenus zobus, kad viss it kā atkal notrīcēja Rionam un krogs jau bija pilns ar iepriekšējiem cilvēkiem, kuri uz mirkli bija nozuduši. Sieviete bija novērsusies no vīrieša un ieslīgusi ērtāk krēslā, sarkanajiem matiem mirkli aizsedzot skatam viņas seju, kad pacēlusi galvu, sarkanie mati atsedza seju. Mirkli skatiens pakavējās pie Riona, sievietei veltot tam pieklājīgu, bet zinošu smaidu, kad tā aizvēra acis, gaidot ko citi teiks par cilvēka izteikto plānu.

[Eņģeļu gūstekne]

Vienīgais, kas Karmenā radīja patiesi lielas dusmas bija tas, ka pirmām kārtām jau Vilijams, kuru protams viņa vēl aizvien nebija aizmirsusi, kā savu dusmu galveno cēloni, neko neteica un neko lietderīgu nedarīja. Slinkais muļķis. un otrs bija tas, ka viņa bija nopūdelējusi, lai viņu sasper desmit pērkoni, Gabriela bija palaidusi vējā iespēju iznīcināt kādu nekam nederīgu pretekļu atvasi. Skaļi un izteikti nošņākusies, izsakot visas savas emocijas un nepatiku, būtne apcirtās un iešāvusi vienu lodi bārmeņa pierē, profilaksei, aizgāja atpakaļ pie Jonatana un pārējiem. Naidīgi noskaņota kā perētājpūķu mātīte Karmena palūkojās uz atstātajiem sensejiem.
Nē, man nav jautājums, bet man ir lūgums, ielejiet man lūdzu kārtīgu sulas glāzi viskija. Pateicos.
Viņa uzsvērti nesalaužamā tonī norādīja, ka viņa patiesi vēlās iedzert kādu pamatīgu šļunku viskija.

[Džezā tikai Meit...]

Soula bija jau izgājusi pa durvīm, taču paspēja sadzirdēt runas par plānu un laiku, kad tas notiks. Viņai bija steidzami jāizdara pāris lietas, tādēļ viņa nevarēja krogā uzturēties ilgāk. Par Riona vārdiem viņa tikai bija pamājusi ar galv, taču klusi nodrebinājās. Kādēļ vajadzīgi dzīvi bērni? Viņa pie sevis jautāja un mētelim vējā viegli plīvot un atsedzot nedaudz no sarkanās kleitas, viņa devās uz pilsētas pretējo malu, uz kādu pamestu rūpnīcu. Ieejot tajā, viņa uzreiz ieraudzīja tik sen neredzēto, bet iemīļoto stāvu.
- Arfei.. - Viņa klusi noteica un raudzījās kā stēvs lēnām pagriežas. Tas bija labi kopts vīrietis ap trīsdesmit gadiem un viņam bija tieši tādas pašas acis kā Soulai - gandrīz melnas un mati bija tumši brūni. Viņa sejā uz mirkli parādījās smaids, taču tas nodzisa, kad sieviete piegāja pie viņa un cieši viņu apskāva.
- Man tevis pietrūka brāl.. - Viņa klusi teica, kamēr viņš mierinoši glāstīja viņas muguru.
- Soula.. - Vīrietis iesāka un pavēās uz sievieti, kuras acīs bija sakrājušās asaras.
- Kā tu esi iaugusi.. un cik skaista esi palikusi. Jau klosterī daudzi uz tevi skatījās, taču tu viņus ignorēji.. - Vīrietis iesmējās un arī Soula, noslaukos asaras, skumji pasmaidīja.
- Man pietrūkst tā visa.. Man tiešām pietrūka tevis, to stundu, kuras mēs pavadījām meditējot, iepazīstot sevi un attīstām spējas.. - Viņa teica un atkal viena asara noritēja pār vaigu.
- Tad kādēļ tu aizbēgi no klostera? Kādēļ tu dzīvo šo nožēlojamo dzīvi, apzogot cilvēkus, lai pelnītu sev naudu ēdienam un drēbēm, ja zini, ka tās pie mums tu dabūsi visu ko vien vēlēsies? Nāc lūdzu atpakaļ. - Arfeiss vienkārši teica un raudzījās uz Soulu.
- Vecākie satraucās.. un es vēl vairāk. Tu pat neatstāji zīmīti. - Arī viņa acīs parādījās asaras.
- Es vēlējos izjust brīvību. Un to es arī saņemu. Es apzogu cilvēkus, kuriem šīs mantas ir par daudz un kuri jau tā var iztikt bet kādas kaklarotas vai kā.. Es vēlējos dzīvot patstāvīgi.. un es nespēju to pārtraukt, jo kaut kas man to aizliedz. Tā ir mana ikdiena. Arī kā treniņš, jo es attīstu ko citu, nevis tikai tās spējas.. - Viņa skaidrojās, taču vīrieša seja bija skumja un viņš noraudzījās Soulā.
- Tas nozīmē, ka tu nenāksi? -
- Nē - Sieviete skaidri atbildēja un raudzījās kas notiks tālāk. Vīrietis nokāra galvu un lēnām devās prom.
- Šī bija pēdējā reize, kad mēs varējām tikties ārpus klostera.. Soula, ja tev kādreiz vajadzēs palīdzību vai jebko.. lūdzu nāc. Mēs tev piedosim un uzņemsim atpakaļ. Kad vien tu to vēlēsies. Lūdzu neiepinies nekādās nepatikšanās vai bandās.. Dod ziņas par sevi.. - Viņš teica un atskatījās uz sastingušo sievieti.
- Labi.. - Tas bija viss ko viņa spēja izdvest pār lūpām. Emociju līmenis bija pārāk augsts. Viņa noraudzījās, kā stāvs lēnām pazūd un vēl pāris minūtes pēc tā pazuššanas, nekustējās, it kā vēl izbaudot pēdējās lāsītes brāļa tuvības, kas bija palikušas gaisā. Viņa ielika rokas kabatās un taisījās doties uz dzīvokli, jo bija jau pēcpusdiena un vajadzēja pienācīgi sagatavooties, turklāt viņai ierūcās vēders. Sieviete saņēmās un par spīti asarām, kuras centās izlausties, turpināja savu ceļu, pat neatskatoties uz vietu, kur viņa pēdējo reizi redzēja savu brāli. Viņa kabatās sajuta kādu sainīti un izņēmusi to, paraudzījās kas tas ir. Baltā lupatiņā bija ievīstīti viņas duncīši un spēka gredzens, kurus viņa bija aizmirsusi uz gultas, cenšoties pēc iespējas ātrāk aizmukt. Viņa apstājās un nopētīja katru no tiem, uzvelkot pirkstā sudrabaino gredzenu ar zaļu rubīnu, kas kā acs raudzījās pretī. Soula paraudzījās apkārt un atklāja, ka iela ir tukša. Nebija manāmas nevienas dzīvības pazīmes. Viņa lēnā solī nonāca dzīvoklī un ļāva lai asaras pašas rit pār vaigiem. Viņa pusstundu sēdēja uz dzīvokļa loga, raugoties debesīs un ļaudīs, kuri gāja garām, atbrīvojot sevi no bailēm un sāpēm, kuras žņaudza viņu. Sieviete pamazām nomierinājās un dziļi ieelpoja. Nevarēja pieļaut, ka šādas personīgas problēmas stājas viņas ceļā, darba izpildes laikā. Viņa nedrīkstēja izgāst plānu.

OOC: vakar bija šausmīgi aizņemta diena un vakarā vispār nebija ne laika, ne spēka, lai kaut ko darītu, rakstītu. Šodien arī būs kā būs un visticamāk, ka internetā būšu tikai pašā vakarā un arī uz neilgu laiku.. Atstājiet lūdzu arī man kadus darbiņus. Piem mājas nodedzināšanu un kādu noslepkavojamo.