Naidase, tumšo spēku kontrolē Opcijas

[Īvs]

Spilgta gaisma. No lejas trieciens, kas ar milzīgu enerģijas plūsmu rauj uz augšu. Nekāda pretošanās. Neviens nav līdzās. Virs ūdens bezpalīdzīgi izpeld ciešanu pilnas sejas, izmisīgi domājoši prāti, savādāki. Visu acīs spīd ''Esam glābti!''. Cietušās rokas trīcoši un maigi aptausta ūdens gludo, pateicīgo virsmu. Ūdens atspoguļo mīlestību. Lai kur šīs rokas skartos, tās dosies atpakaļ turp, no kurienes nākušas - uz mīlestības pilnajām mājām. Bet kur tās pašlaik atrodas, to vēl neviens nav atklājis.
Acīm paveras plūstošs aukstums, nav saskatāms kas. Ziema? Nē. Kaut kas liels, bargs un... pils.
Apžilbuši no varenā skata pie Naidases pagalma-ezera, viņi apjauš, ka pils smailās asis, stiklotās sienas un tūkstoš torņu

Naidase

(IMG:http://www.wallpaperbase.com/wallpapers/3d/3dscene/3d_scene_55.jpg)

nenorādīs mājupceļu, nenogādās atpakaļ neatminamajā, bet droši vien laimīgajā pagātnē. Viņiem būs lemts šeit palikt, mūžīgi.
Varbūt ausīs gaismas stars, kas apžilbinās un, cerams, iznīcinās šo vēl pagaidām nenosakāmo ienaidnieku. Varbūt viņi būs tie, kas šo staru radīs.

Izmirkuši, viņi kāpa ārā no ezera...

Pils pagalms-ezers

(IMG:http://www.wallpaperbase.com/wallpapers/3d/3dlandscape/3d_landscape_13.jpg)

un bija auksti, ļoti auksti...

Viņi neko neatcerējās.

[Massacre]

Arianna iznira no ūdens un pavērās apkārt. Glavā vēl plosījās kādas neskaidras cerības, taču tās zuda līdz ar pils torņu apjaušanu.
Uz muguras viņa sajuta ko smagu un pēc mirkļa gandrīz iekliegusies, viņa noņēma, drīzāk noķepuroja, nopeldināja, somu no muguras un klusu lādējās Labāk mēs visi būtu miruši. Ja mana vijole būs iznīcināta...Asinis šķidīs. Īstenībā Arianna tik ļoti nepārdzīvoja, jo pašlaik dažas izjūtas bija notrulinātas, tomēr apziņa, ka nespēs izpaust sevi caur šī instrumenta skaņām bija satraucoša. Man jātiek krastā.

Ātri aizpeldējusi līdz krastam, ar sev nepierasti labu ātrumu, viņa izkāpa no ezera un nepievēršot uzmanību savam slapjajam apģērbam, kas ķērās un kļuva netīrs no ezera malā esošās faunas, Arianna uzmanīgi nolika vijoles futlāri uz zemes, un aizvērusi acis, aizturējusi eplu, atvēra to. Pār viņas lūpām izlauzās laimīgs vaids. Vijolei viss bija kārtībā - futlāris tomēr bija ūdens necaurlaidīgs.
Tobrīd, jau juzdamās mazliet labāk Arianna piecēlās kājās un sāka pētīt apkārtni un cilvēkus, kas šeit bija nonākuši līdz ar viņu. Gribējās sevi mierināt ar kādu atmiņu no senākiem laikiem, bet Kur ir visas manas atmiņas? Tas taču ir tikpat slikti kā nomirt!Būs vien jānoslēdz darījums ar pašu velnu. Dvēsele pret atmiņām. Godīgs darījums. Kā tad, kā tad. Nomierinies!

[Džezā tikai Meit...]

Meitene atviegloti nokļuva virs ūdens un ieelpoja aso, auksto gaisu. Tas dedzināja, taču tas bija labāk kā nekas. Meitene paraudzījās apkārt. Arī pārējie izskatījās nomocīti un saguruši, taču viņa spēja sajust cerību ikkatrā. Izpeldējusi krastā blakus meitenei ar vijoli, Mariette paraudzījās visapkārt. Milzīga, balta pils.. Meitene nodrebēja. Varbūt tas bija arī šausmīgā aukstuma dēļ. Viņa bija viscaur izmirkusi un tagad drebinājās. Soma mētājās kaut kur blakus, taču likās ka tā nav tik izmirkusi un pat daļēji sausa. Ātri atvērusi to, viņa ātri paķēra kādu džemperi, kas drošības gadījumā bija paņemts līdzi un uzvilka to mugurā. Viņa parakājās vēl un saprata, ka viss iekšpusē ir sauss. Laimīgi nosēdusies uz somas Margo sāka rūpīgāk vērties apkārt. Tur viņa bija. Slapja, izmirkusi līdz kaulam un galīgi pārsalusi kopā ar dažiem citiem jauniešiem - nezinot kur, nezinot kā nokļūt mājās, taču paldies Dievam dzīva un pagaidām pie pilnas veselības...

[Massacre]

Klepus lēkmes nenāk brēkdamas Arianna paspēja nodomāt klepus lēkmes sākumā, kura beidzās pēc minūtes. Tas varētu būt rekordlaiks kādā cilvēks ir saaukstējies.
Pamanījus, ka meitene netālu no viņas velk mugurā ko sausu un siltu, Arianna paskatījās pati uz sevi. Apsveicami, dārgā, apsveicami. Tu atrodies 'kaut kur' bez nekā, izņemot vijoli. Kā gan es neiedomājos.?Gan jau te apkārt klīst kāds izģindis mironis, kas samaksās naudu par tavu 'fantastisko' vijolspēli un tad tu, protams, atradīsi šeit kādu veikalu, kurā nopirkt ko apģērbjamu. Malacis. Solis tuvāk preperējamā statusam!

Mirkli pastavējusi viņa beidzot pārvarēja sarkasma, nāves jociņu uzpūdus un devās droši klāt meitenei:
"Sveika, varbūt tev atradīsies kas sauss no apģērba, tādai būtnei kā man?" Arianna ar mokām izteica, jo pēc brīža atkal bija jāsāk klepot.

Šo rakstu rediģēja Massacre: 28.12.2007 00:19

[Forsaken]

Sems izbāza galvu no ūdens, un uzreiz ieelpoja gaisu cik vien bija iespējams. Tas uzreiz lika plaušām sarauties, un viņš tieši tajā brīdī saprata cik tas ūdens kurā viņš atrodas ir auksts. Viņš lēnām turpināja kustināt rokas, un sāka peldēt uz krasta pusi. Viņš vienkārši nespēja saprast, kas bija noticis. Un mētelis, kas viņam pašlaik bija mugurā bija piesūcies ar ūdeni un vienkārši vilka viņu uz leju tā pat kā žakete un bikses. Bet viņš patiešām no tām negrasījās atbrīvoties ,jo vienkārši šķita pārāk auksts, un viņš cerēja ,ka tiks līdz krastam un spēs tur drēbes kaut kā izžāvēt.
Nokļuvis krastā viņš kāpdams ārā no ūdens vienkārši nokrita, jo viņš bija pārguris un drēbes pašlaik kopsummā bija kļuvušas aptuveni par divdesmit kilogramiem smagākas. Piecēlies un paspēris dažus soļus uz priekšu viņš nometa mēteli un žaketi vienkārši zemē. Lēnām atpogājis kreklu viņš to pievienoja kaudzītei, kas atradās uz zemes. Ar drēbēm mugurā viņam vienkārši šķita vēl aukstāk nekā bez tām. Novilcis un izgriezis t-kreklu ,kas viņam atradās mugurā viņš to atkal uzvilka atpakaļ, un tas bija vismaz kļuvis mazliet sausāks. Roka tika pasniegta uz mēteļa pusi un tā kabatas tika izvilkta ````šķīte, kuru puisis nekavējoties atskrūvēja un padzēries malku aizskrūvēja ciet. Ķermeni gandrīz uzreiz pārņēma patīkams siltums diemžēl tas nevilkās pārāk ilgi.
Skatiens tika pievērsts divām meitenēm ,kas atradās krastā. Un viņš mazliet smagi elpojot viņas uzrunāja.
Kas te notiek?
Viņš pats tam vienkārši nespēja atrast kādu sakarīgu skaidrojumu, un viņš šaubījās vai meitenes to zin, bet bija vērts riskēt.

[Massacre]

Cauri savai klepošanai Arianna tomer dzirdēja, ko jautā kāds tikko no ūdnes izlīdis puisis un aizturējusi savu nemitīgi klepošanu, piespejās kājās un ar īstas lietpartējas skatienu novērtējusi apkārtni, paziņoja:
"Nu, mēs esam grupiņa cilvēku, kas nokļuvuši ezerā pie kādas pils. Un katrs dara, ko vien šai situācijai atbilstoši spēj."
Ariannas acīs varēja saskatīt sarkasma liesmiņas, jo īstenībā, nebija ne jausmas, kur un kāpēc viņi šeit atrodas. Nopētījusi, ka puiša rokās atrodas ````šķe ar kaut ko, kas varētu mazināt klepu, viņa rīkojās:
"Vai es varētu palūgt malciņu no ````šķes?"

Šodien tu esi svētā lūdzeja, dārgā. Tev nepiestāv, zini.

[Džezā tikai Meit...]

Mariette sēdēja un vēroja kā pārējie sāk peldēt uz krasta pusi un tad izdzirdēja balsi turpat blakus. Tā bija meitene ar vijoli. Viņa pamanīja, ka vijole ir vienīgais kas viņai pieder, tādēļ piecēlās kājās un piekrītoši papurinājusi galvu sāka rakāties pa somu.
- Jā, protams.. Redzu, ka Tu jau esi saaukstējusies.. - Viņa izvilka no somas apakšas kādu biezu, siltu un mīkstu adītu sarkanu džemperi ar garu kaklu.
- Lūdzu - Viņa viegli pasmaidot noteica. Puisis kurš tikko bija izkā```` krastā izskatījās pamatīgi nomocījies un bija aizelsies. Uz viņa jautājumu Mariette paraustīja plecus un noteica.
- Es zinu tikai to, kas ir acīm redzams. Respektīvi tas, ko tikko teica šī meitene.. - Viņa mirkli skatījās uz bargo pili un tad noskurinājusies pagriezās pret meiteni, kurai piederēja vijole.
- Starp citu, mani sauc Mariette Margo Marossa. Proecājos iepazīties. Laigan šajā situācijā mans prieks par šo iepazīšanos nav necik liels. Bet.. - Viņa vāji pasmaidīja un pastiepa roku sveicienam..

[Massacre]

"Tas noteikti ir rekordlaiks." Arianna atkārtoja nesen sev domās teikto par viņas drīzo saaukstēšanos. "Liels paldies!" izskanēja priecīgs sauciens un Arianna metās ģērbt nost visu, kas bija viņas ķērmeņa augšdaļā, pat krūšturi, un uzvilka džemperi. Visas šīs darbības bija tik nepiespiestas, ka tās pat nešķita kas tāds, ko būtu jānosoda.

"Arianna Skorta," viņa atbildēja Mariettes rokasspiedienam un pasmaidīja, "Šajā situācijā vismaz es, neskatoties uz citām lietām, tiešām esmu priecīga ar tevi iepazīties." viņa teica un ar skatienu norādija uz džemperi.

[Forsaken]

Puisis bija turpinājis klausīties meiteņu sarunās un pašlaik arī vairāk neko nebija teicis, viņam pašlaik vienkārši likās pārāk auksts, lai viņš aizrautos ar kaut kāda veida sarunām. Tāpēc viņš palika vienkārši sēžot un klusējot, un cerot kaut vai mazliet sasildīties tādā viedā. Jo tagad viņam bija pārāk auksti ,lai viņš vienkārši iesaistītos sarunās.
Skatiens tika pievērsts vienai no mietenēm, kura vēlāk sevi nosauca par Ariannu, brīdī ,kad viņa pārģērbās. Laikam ,jau nebija to labi darīt, bet puisis pat tagad no tā vienkārši neatturējās. Paskatoties apkārt viņš pievērsās meitenei ,kad tā atgriezās un pasniedza ````šķi, kuru viņa bija prasījusi pirms kāda laika.
Lūdzu ````šķe, ja kas tu ir viskijs!
Viņš mazliet pasmaidīja un pēc īsa brīža atkal ierunājās
Pietam mani sauc Sems!

[Massacre]

"Paldies. Viskijs pašlaik tieši laikā. Cerams, ka nevienam nebūs iebildumu, ka nedaudz odīšu pēc alkoholiķes?" viņa nekautrīgi jautāja un pasmaidījusi iedzēra krietnu malku un atdeva bl.ašķi atpakaļ puisim.
"Priecājos iepazīties, Sem. "

Mirkli pavērusies apkārt uz pili un ezeru, nedaudz sarauktu, pieri Arianna ieinteresēti jautāja:
"Man ir neliels atmiņas zudums par notikušo līdz šim. Vai šī liksta būtu piemeklējusi tikai mani?"

[Forsaken]

Runas par priecāšanos iepazīties tās bija tik pierastas, bet šķiet, ka patiešām neiederējās šajā situācijās, bet laikam jau tas bija pilnībā vienalga. Tāpēc Sems tikai mazliet pasmaidīja un nopētīja meitenes augumu, bet pēc tam atgriezās pie viņas acīm.
Man arī!
Viņš turpināja mazliet smaidīt un īsi pēc tam atbildēja uz viņas uzdoto jautājumu.
Nē tu patiešām neesi vienīgā!
Puisis sāka apdomāties un patiešām nespēja atcerēties neko ,kas bija pirms tam noticis. Tas viss šķita kā miglā, un viņš arī nespēja izskaidrot kā šeit vispār bija nokļuvis.

[Massacre]

"Vismaz neesmu vienīgā." viņa novilka un nebēdnīgi uzsmaidīja puisim.
"Un ko tagad?" Arianna jautāja un paskatījās apkārt, "Cerams, ka šī nav kāda barbariska zeme, es tik drīz par medījumu negribu kļūt."
Bet tu varētu būt varen' kārdinošs medījums un pat izpirkt sev ceļu uz brīvību... viņa pati sevi centās uzmundrināt sarkastiski sarunājoties ar sevi domās. No malas izskatījās, ka sieviete ir optimisma iemiesojums, bet Ariannas galviņā tomēr plosījās neskaitāmi jautājumi, uz kuriem pagaidām nebija atbildes.

Šo rakstu rediģēja Massacre: 28.12.2007 18:45

[Ķipītis amonjakā]

Bija auksts- ledus auksts. Tas bija vienīgais, ko meitene pašlaik juta. Angelīna pastiepa rokas un iznira no ūdens. Stindzinoši. Viņa drebēja. Aukstums viņu parņēma un vienīgais par ko viņa domāja, kā ātrāk izkulties no ūdens. Angelīna skriešus metās no ūdens. Šļakatas gāja pa gaisu. Nonākdama krastā viņa sarāvās čokurā un ar elpu sildīja plaukstas. Pievērsusies citiem viņa klusi sēdēja. Neko nevēlējās teikt. Vajag attiet no šī! Viņa prātoja. Skats pavērās uz balto pili. Tas bija skaisti! Pils bija tik liela, gramatiska, ka tas aizrava elpu! Viņa skatījās pilī un pārējais bija mazsvarīgs. Skaistas pilnmēnes tik spoži mirdēja kā simtiem laternas. Dažādas domas meitenei pa gaglvu šaudījās. Pats aktuālākais jautājums bija - Kas notiek?
Tad nu viņa drebēdama piecēlās un klusu pajautāja- Kas īsti te notiek?

[Massacre]

Arianna ieinteresēti nopētīja meiteni,kas vērsās pie viņiem.
"To mēs, šķiet, arī gribētu uzzināt,jo pašlaik ir zināms tikai acīmredzamais un vēl tas,ka atmiņas ir pazudušas. Starp citu- Arianna." viņa atbildēja meitenei, neaizmirstot iepazīstināt ar sevi. Klepus bija nedaudz mitējies, bet nevarēja zināt uz cik ilgu laiku.

[Džezā tikai Meit...]

Mariette pasmaidīja un noteica.
- Nav jau par ko.. - Viņa novērsās un atsāka skatīties uz pili, kad Arianna atbildēja viņas rokasspiedienam, meitene iesmējās par viņas vārdiem, taču neko arī nepateica.. Pēc viņas sarunas ar jauno puisi, kurš bija uzradies krastā, Mariette apdomājās un saprata, ka arī viņas atmiņas ir pazudušas. Tas bija tiešām dīvaini..
- Jā, nudien ceru, ka šeit nedzīvo cilvēki, kuri mūs uzskatītu par gardām vakariņām.. - Viņa novilka un klusi iemējās par šo absurdo domu. Krastā izkāpa vēlviena meitene. Viņa likās ļoti ieinteresēta uz pili un bija arī ļoti nosalusi. Mirkli apdomājusies, meitene atsāka rakāties pa somu, lai atrastu kaut ko pietiekami siltu. Pēc mirkļa viņas rokās atradās melna jaka ar kapuci. Paķērusi to, viņa piegāja pie jaunās meitenes un pastiepa to uz viņas pusi.
- Ņem. Redzu Tu esi pamatīgi pārsalusi. Jā, un starp citu mani sauc Mariette. - Viņa draudzīgi pasmaidīja. Viņai jau nebija žēl.. Tagad jau bija kļuvis silti, tikai pirksti nedaudz sala.

Šo rakstu rediģēja melomania: 30.12.2007 12:01

[Sarkanais Krūštu...]

Izmirkusi līdz pēdējam, nosalusi un vēl jāpiepūlas, lai peldētu malā?
Nē, tas bija daudz par daudz prasīts no mazās princeses. Tas gan nebija principa jautājums.
Mirt noslīkstot, mirt nosalstot šajā peļķē vai peldēt uz karastu un iespējams pat izdzīvot. Diez vai bija diža izvēle, ja Venēra nebija viena no garīgi slimajiem pašnāvniekiem.

Sveika un cik nu tur vesela nonākusi krastā Nefertīnija apsēdās. Kaut kas nokrakšķēja un meitene dusmās aizžmiegusi acis no savas dibena apakšas izvilka pleca somu. Atvērusi to viņa konstatēja, ka ir saplēsusi spogulīti. Droši vien, ka vēl kaut ko, bet tas jau bija mazsvarīgi. Pašlaik Venēra ar šausmām skatījās uz savu atspulgu kādā paprāvākā lauskā. Melnie nagi lēni slīdēja cauri spilgti rozā matiem.
Nosalušās rokas viegli trīcēja, prasīt pilnīgi prasījās pēc kamīna vai vismaz necila ugunskuriņa, tasi kafijas un mazas glāzītes konjaka. Un kā nu ne? Mugurā bija vien melni ādas šorti, īss krekliņš un plāni zābaciņi līdz celim.

Kur es esmu un kurš ir vainīgs pie tā, ka man ir sabojāta frizūra? Skatiens apkārt. Spoguļa lauskas savu vietu atrada pleca somā.

[Ķipītis amonjakā]

Meitene vēl joprojām drebēja un sala vēl vairāk. Aukstums gāja caur kauliem. Pats brīnumainākais bija tas, ka viņa neatcerējās pilnīgi neko! Vārds arī liekās kā miglā tīts, bet viņa sevi nodēvēja par Angelīnu. Apkārtne bija tik skaista, ka skatiens tai pievērsās atkal un atkal. Bija jūtams mazs satraukums. Gribējās iet un skriet izpētīt apkārtni. Lielais mežs bija tik tumšs. Tas bija savāds.
Aukstums pārņēma meiteni. Balss bija kļuvusi rupjāka, jo tā bija piesmakusi un kakls smeldzīgi sāpēja.
Pastiepdamās pēc melnās jakas viņa atbildēja. Liels paldies. un pasmaidīja. Tas man tagad tiešām noderētu. Ak jā, mani sauc Angelīna, vismaz man tā šķiet. Lai vairāk sasildītos viņa novilka slapjo maiku un uzvilka sauso jaku. Nu kļuva daudz labāk.
Mums vajadzētu iet atrast kādu siltāku vietu. Viņa klusi noteica. Un kā pirmo pieturu minēšu pili.
Angelīna piecēlās kājās uz steidzīgi pārbaudīja kabatas. Nekā. Viņa noteica klusā un diezgan skumjā bals, tā, lai neviens viņu nedzirdētuī. Viņas medaljons bija izslīdējis laukā no kabatas un tagad atrodas dziļi zem ūdens. Meitene redzami noskuma. Tā bija vienīgā atmiņa no viņas ģimenes, jo pati viņa nekādi nespēja viņus atcerēties. Viņa atkal apsēdās un pievērsās pārējiem, kas bija jau krastā vai kūļājās laukā no ūdens.

Šo rakstu rediģēja Samāra.: 30.12.2007 21:52

[Džezā tikai Meit...]

Mariette pamāja ar galvu un noteica.
- Lūdzu.. Doma tiešām ir laba. Mums tiešām vajadzētu iet uz to pili un paprasīt pajumti. Vismaz šim laikam. Piemēram es pilnīgi neko neatceros. Neatceros ceļu uz mājām un arī to vai man maz ir tādas. Varbūt tur mums kāds varēs palīdzēt! - Viņa viegli aizgāja atpakaļ pie savas somas un paskatījās vai tajā nav vēl kas.

[Ķipītis amonjakā]

Ja nu tie cilveki, ja tie ir cilvēkie, kas tur dzīvo mūs sagūstīs? Mums vajadzētu izdomāt kādu plānu!
Meitene kļuva dedzīgāka, jo vismazāk viņa vēlējās tupēt ezera krastā.
Angelīna mēģināja vismaz kaut ko aycerēties, bet nekas neizdevās.
Viņa palūkojās apkārt vai nav redzama kāda dzīvības pazīme, bet nekā! Varbūt dziļāk mežā?

[Džezā tikai Meit...]

Pēc neilgas rakāšanās pa somu, Mariette atrada apogulīti, ķemmi un vēl dažas ikdienai nepieciešamas lietas. Viņa paņēma sausas džinsu bikses un novilkusi slapjās, uzvilka tās. Viņa novilka džemperi, arī topiņu kas viņai bija mugurā un arī krūšturi. Viņa uzvilka citu, sausu krūšturi, melnu, pieguļošu topiņu un pa virsu džemperi. Uzreiz Mariettes ķermeni apņēma patīkams siltums un viņa apgriezusies apkārt paķēra ķemmi un lēnām sāka ķemmēt savus garos, brūnos matus.
- Nu, tad mums atliek doties uz pili, bet pirms ieiešanas tajā sūtīt izlūku, kurš visu nopētītu un tad atgrieztos pie mums lai pateiktu vai ir pietiekami droši. - Viņa nometa ķemmi uz somas un nokārusi galvu, izpurināja savus matus. Pēc tam viņa atkal atliecās atpakaļ un sabužināja tos ar rokām. Nu viņai bija silti, mati bija kaut cik kārtībā, tikai slapji un vienīgā vēlēšanās bija atgriezties mājās..

Šo rakstu rediģēja melomania: 31.12.2007 12:09

[Ķipītis amonjakā]

Meitenei bija palicis pavisam silti, ja neskaita slapjās bikses, kas mazliet kaitināja. Kakla sāpes arī bija kaut cik rimušās un balss pamazām atmaiga. Lieliska ideja. Tikai tagad jāizlemj kurš tas būs. Angelīna jauki atbildēja uz Mariettes atbildi.
Tik daudzi vēl kūņojās pa ūdeni. Skumjas viņu pārņēma. Ilgas pēc kaut kā, tikai viņa nezināja pēc kā, jo atmiņa bija pavisam zudusi. Tas viņu appbēdināja, bet tagad pats galvenais būt optimiskai un dzīvot dzīvi, kuru viņai piemeklējis liktenis.

[Sarkanais Krūštu...]

Venēras ausis atrada Mariettes vārdi. ..bet pirms ieiešanas tajā sūtīt izlūku, kurš visu nopētītu un tad atgrieztos pie mums lai pateiktu vai ir pietiekami droši.
Un viņai nu otru reizi atkārtot nevajadzēja. Žēlsirdīgā māsa, izpalīdzīgā izpalīdze, vienmēr atsaucīgā un uzņēmīgā? Protams, ka nē - viss ir ļoti vienkārši. Savtīgi.

Ja idejas autorei nav iebildumu, īss, bet laipnības pilns skatiens Mariettes virzienā, tad varētu iet es.
Venēra lēni izvilka no matiem pāris matadatu un sprādzīšu, sabužināja tos. Tika pat lēni piecēlās kājās, sakrustoja rokas uz krūtīm un pati nezināja ko darīt tālāk. Staigāt šurp un turp nebija jēgas, domāt par kaut ko arī nē.
Nebija ko zaudēt - nevarēja atminēties sejas, vārdus, ģimeni, ja tāda bija, draugus un visu pārējo.

[Džezā tikai Meit...]

Mariette silti pasmaidīja un apsēdās uz somas. Bija jāgaida kamēr pārējie vēl izkļūs krastā, lai varētu tad sākt kustēties. Viņa paskatījās uz meiteni ar rozā matiem un pasmaidījusi piekrītoši pamāja.
- Jā, ja Tu tiešām to vēlies.

[Ķipītis amonjakā]

Angelīna saprata to, ka pašai pirmajai negribētos iet, tapēc droši atbildēja- Man pret to nebūtu nekādu iebildumu. Ja protams tu esi par to tiešām pārliecināta!
Angelīnai jua kļuva mazliet garlaicīgi. Ko, lai tagad daru?
Meitene palūkojās uz debesīm. Spožais mēness apspīdēja mākoņus. Tad viņu pāaarņēma jocīgas sajūtas. Meitene ciešāk palūkojās mēnesī, likās, ka tas kaut ko atgādināja. Tas bija savādi. Angelīnu pārņēma ilgas sajūtas. [kārtējo reizi] Mēness lika aizdomāties par lietām, kas bija un kā tas bija, par notiekošos, par šo brīnumaino vietu, kur viņi pašlaik atrodas un par to kas notiks. Vai būs droši?
Viņa piecēlās un knieba pirkstos. Šī bezdarbība viņu galināja nost. Varbūt es varu iet tev līdz? Meitene negaidīti izspļāva un tikai tad sāka piedomāt pie tā ko ir pateikusi! Bet šī ideja viņai tiešām iepatikās, jo kaut kas bija jādara.

[Sarkanais Krūštu...]

Ja jau nevienam nebija iebildumu vai arī tie vienkārši nebija izskanējuši - paceļam enkuru!
Viņa divos pirkstos paķēra somu un nevīžīgi pārsvieda to pār plecu, ķieģeļu tur iekšā nebija. Viens viegls solis uz priekšu, otrs, trešais.. Pat nepazīstot viņu varēja manīt, ka ejot prom Venēra kļuvusi jautrāka. Kaut ko dungoja, iespējams, ka tā bija agrāk dzirdēta dziesma, varbūt arī nē, bet meldiņš bija jautrs.

Varbūt es varu iet tev līdz?
Mākoņu pilis izgaisa, pati viņa apklusa, apstājās un darīja to, ka bija stingri nolēmusi nedarīt - atskatījās.
Takš dari kā gribi. Aši vien nomerījusi Angelīnu no galvas līdz kājām viņa atkal pagriezās uz grandiozās pils pusi. Manis pēc vari nākt.
Nefertīnija soļoja tālāk. Gribēs Angelīna nākt līdzi - panāks.

Mani neinteresē citu problēmas, es nevienam nepalīdzu un man nevajag citu palīdzību. Ja tu iekulsies ķezā es tevi neglābšu. Vismaz uz šo brīdi viņa sevi padarīja par slikto tēlu, bet vai tā bijis vienmēr?


Šo rakstu rediģēja Sarkanais Krūšturis.: 02.01.2008 15:43

[Ķipītis amonjakā]

Angelīna pavērās apkārt. Pilnīgi nekas. Lieli meži, garlaicība, bezdarbīgums... te vienkarši nebija jēgas palikt. Meitene paskatījās uz pils pusi- auksta ledus pils, pilna ar piedzīvojumiem. Protams, lēmumu pat nevajadzēja izdarīt, viss bija tā vai tā skaidri redzams. Angelīna ātriem soļiem centās panākt Marietti. Kas būs tas būs. Kaut vai palikšu viena, bet nesēdēšu un negaidīšu kad brīnums atnāks pie manis. Iešu pati uzmeklēšu to nolādēto brīnumu!

[Džezā tikai Meit...]

Mariette nedaudz pārsteigti palūkojās uz abām aizgājējām un nodomāja. Vai tad tagad? Taču paraustījusi plecus arī viņa lēnām piecēlās kājās, paķēra somu un garajiem matiem vējā plīvojot devās viņām pa pēdām vēl paspējusi noteikt.
- Nu, nāksiet? Vai turpināsiet šeit salt? - Tad viņa pieskrēja klāt Angelīnai un noteica.
- Hei, domāju, ka mēs dosimies nedaudz vēlāk, kad visi būs iznākuši krastā un nedaudz atpūtušies. - Meitene izlaida oku cauri saviem matiem un viņas sejā parādījās smaids.

Šo rakstu rediģēja melomania: 04.01.2008 13:20

[Massacre]

Arianna vēroja notiekošo ar klusu smīnu. Nekas sliktāks par nosalšanu un atmiņu zaudēšanu nevarēja šajā situācijā būt, bet šī cilvēku neizmērojamā vēlme par visām varēm noskaidrot kas viņi ir un tamlīdzīgas muļķības. Manis pēc mēs varējām visi iet nāvē, vismaz siltāk paliktu. Turklāt nekur citur, izņemot pili, nav kur iet. Adrianna paraustīja plecus un rūpīgi uzlikusi mugurā vijoli, nesteidzīgi sekoja trim meitenēm, no kurām divas pasludināja sevi par izlūkiem.
Slapjie, un nu jau stīvie no sala, svārki ķērās kājās, tāpēc viņa tos pacēla līdz minisvārciņu līmenim, dīvaini sasēja un turpināja iet. Šādi pat bija siltāk. Viņas zilās acis rūpīgi pētīja un domās apdzejoja apkārtni un dzejoļus pārvērta mūzikā, vēl mazliet un Arianna vilktu ārā vijoli, lai pārbaudītu jaunizveidoto melodiju skanīgumu, bet viņa to nedarīja. Vēlāk. Arianna pati sev noteica, Vēlāk es nospelēšu visu šeit notiekošo drāmu trijos cēlienos. viņa pajokoja pie sevis un apmierināti pasmaidīja.

[Eņģeļu gūstekne]

Johans izlīda no ūdens, visi viņa locekļi ik pa brīdim ietrīsējās no aukstuma, viņš izrāpās no ūdens un novāca tumšzaļos matus no sejas un atspieda galvu pret zemi.
Dievs dod, kas te notiek? Vai kāds saprot visa šī pasākuma būtību?
Puisis bija pārguris un viņa acis ik pa brīdim krita ciet, turklāt dīvainais atmiņas zudums lika viņam bažīties. Martess dziļi savās atmiņās ieracies redzēja miglainu, maza zēna tēlu, viņš zināja, ka par šo zēnu uztraucās, bet iemeslu un to, kas šis puisēns tāds īsti bija Johans nevarēja pateikt. Viņš ievilka dziļu, stindzinošu elpas vilcienu un atvieglojumā nopūtās. Drīz taču jāierauga mājas, tika kur tās ir un kas tajās mīt viņš pateikt nevarēja.

[Ķipītis amonjakā]

Angelīna tūdaļ palūkojās uz Marietti un pasmaidīja.
Tu ieteici aizsūtīt izlūku uz pili. Nefertīnija pieteicās, bet pēdējā brīdī es nolēmu, ka gribu doties līdzi, jo šeit pie ezera palikt ir bezjēdzīgi un garlaicīgi. Tātad, kā noprotu tu arī nāksi līdz?
Meitene nosmējās un sāka soļot ātrāk, jo viņai sāka salt. Domas raisījās ap un par pili, par to kas mūs visus tur sagaidīs.
Ziņkāre viņu nomocīja. Un tad viņa atkal pievērsās Mariettei..
Vajadzētu atrast kādu sakarību kapēc tieši mēs esam nokļuvuši, pašlaik gan nezinu kur.
Pils tuvojās. Tāpat arī nezināmais, kas atrodas pilī...

[Kalevale]

Anita uznira, taču ledusaukstais ūdens vēl kādu mirkli neļāva elpot, tas smacēja meiteni, līdz pāris klepus lēkmes bija to izvadījušas ārā. Elpošana sagādāja grūtības, tāpat kā plakstiņu atvēršana. Un tos atvērusi, meitene bija pārlieku apžilbusi, lai ko saskatītu. Viņa tikai centās noturēties virs ūdens, lai atkal nenokļūtu dzelmē, no kuras neatgrieztos. Pēc vairākiem mirkļiem, kad dzirde atkal sāka uztvert trokšņus, viņa dzirdēja attālas sarunas. Locekļus pakustināt bija grūti, tomēr viņa centās un pēc ļoti ilga laika pamazām sāka pietuvoties stāviem, ko miglaini redzēja.

Meitene nesaprata, vai tas bija aukstums vai kas cits, tomēr viņai bija grūti dzirdēt, grūti redzēt un pat kustēties. Nespēkā beidzot tikusi līdz krastam, tur pat blakus cilvēkiem, kuri šķita čalojam. Viņa izvilkusi galvu no ūdens nespēkā atslīga, kamēr kājas palika ūdenī. Visas spēku rezerves nu bija izsmeltas.
Rudmate centās izrunāt kādus palīgā sauciena vārdus, taču tie nenāca pāri lūpām. Atlika vien cerēt, ka šie ļaudis, kas turpat blakus atradās, pamanīs nabaga nelaimīgo un palīdzēs tai piecelties. Sasildīties.

[Ķipītis amonjakā]

Angelīna vēlējās vēl tikai pēdējo reizi palūkoties uz mistisko ezeru. Viņa pamanīja, kā no ezera iznāk vēl divas meitenes, bet viena no viņām izskatījās tik savārgusi. Angelīna apstājās, lai palūkotos uz notiekošo. Viņa pabikstīja Mariettei.
Redzēdama kā meitene saļima, Angelīna iesaucās.
Nabadzīte viņai taču vajag palīdzību. Palūkojies vai tev ir vēl kas silts mugursomā. Viņa uzmeta steidzīgu skatu Mariettei un tūdaļ aizskrēja uz krastu pie guļošās meitenes. Nevarēja taču viņu tā atstāt.
Jaukais satraukums par pili izgaisa. Bet viņa sevi mierināja ar to, ka laika priekš pils atradīsies vienmēr. Skrienot viņai palika pavisam silti.
Zinot to, ka pati nekad neslimojot, viņa novilka sev jaku. Aukstumu meitene sajuta uzreiz.
Kā tu jūties? viņa klusi pavaicāja.
Angelīna novilka džemperi guļošajai meitenei un pārsvieda pāri savu melno jaku. Ceru, ka tu sasildīsies.
Angelīna atskatījās uz stāvošo Marietti. Viņai gaidīja, ka Mariette atnāks.

[Massacre]

Arianna vēl jorpojām apcerēja burvīgo apkārti, neaizmirstot paskatīties, ko dara pārējie, kas paliek pie ezera. Viņa jau grasījās novērsties, kad pamanīja kādu guļam ezera krastā.
Viņa piesteidzās pie nokritušās reizē ar Angelīnu.
"Varbūt mums vajadzetu viņu pabalsīt un aizvest tālāk no ūdens?"

Šo rakstu rediģēja Massacre: 06.01.2008 17:40

[Kalevale]

Anita sadzirdēja balsis, kuras skanēja kā no citas pasaules. Kas gan noticis? viņas prātā pazibēja doma, kura atkal tūlīt pat izzuda bezdomu mierā un miegā. Viņa juta, ka tai uzklāj kaut ko virsū un dzirdēja jautājumus, taču nespēja atbildēt.
Meitene pavēra lūpas, lai izdvestu kādu skaņu, taču neizdevās, balsene neklausīja, tā vietā - sāpīgi smeldza. Viņas ķermenis sāka atgūt maņas, un rudmate juta ne tikai baiso aukstumu, bet arī smeldzošos nobrāzumus un kaulu sāpes. Sapratusi, ka viņa nespēj izdvest ne vārda, Anita ar rokām stingri pietvērās pamatam un centās sevi izvilkt no ūdens. Īpaši labi gan tas neizdevās, taču kājas jau līdz ceļiem bija uz zemes, vismaz tā likās. Grūtākais jau bija aiz muguras, tāpēc meitene mēģināja atvērt lūpas vēlreiz, lai izdvestu kādu skaņu. Liekas, ka dzīvība atkal sāka riņķot viņas dzīslās, un acis skaidrot ainas, kas risinājās viņas acu priekšā. Beidzot viņa tikko dzirdami izteica: Dzīva.
Liekas, ka domas atkal sāka piemeklēt prātu, tomēr pārlieku mudžekļainas un nesaprotamas, lai uztvertu to pavedienu. Anita atkal centās atbalstīties uz rokām, tomēr šoreiz tās vairs negribēja klausīt, tāpēc, meitene tikai pavēlās uz muguras un izjuta milzīgo atvieglojumu, atbalstot savus locekļus. Arī kājas nu bija izvilktas no ūdens. Šķietama drošība.

[Sarkanais Krūštu...]

Nefertīnija viscaur trīcēja, bet ejot to gan knapi varēja redzēt. Te nebija gluži vasara un, kad nav karsti, tad cilvēki gluži nestaigā puspliki.
Hei, domāju, ka mēs dosimies nedaudz vēlāk, kad visi būs iznākuši krastā un nedaudz atpūtušies.
Ak, mazā aitiņa. Kādēļ gan bija tādi, kas domāja par citu labklājību, palīdzēja un uztraucās par viņiem? Pašiem taču no tā labuma nekāda.

Uz mirkli princese apstājās, lai palūkotos cik tālu ir tikusi, jo šķita, ka iets jau mūžību. Taču nekur tālu gan viņa nebija. Varbūt tomēr tiešām gaidīt visus? Klusa nopūta.

Ateirmīda notupās un nometa sev priekšā somu, lai pārbaudītu tās saturu. Paciņa izmirkušu cigarešu, kastīte slapju sērkociņu, kaudze kosmētikas, matu sprādzīšu, spraudīšu un visādu nekam nederīgu nieciņu. Kabatas nazītis, kas žigli ieņēma savu vietu kabatā. Beidzot, pašā somas apakšā parādījas arī tas, ko viņa meklēja - jaka. Jaka, jaciņa, džemperītis.. Sauciet kā gribat. Acu mirklī melnais apģērba gabals tika uzvilkts - vienalga, ka slapjšs.

Līdzi nācējas steidzās atpakaļ uz krastu pie pakritušas meitenes.
Nefe lēni gāja atpakaļ un nonākusi atkal pie ūdens apsēdās, nometa somu starp kājām un atspieda zodu plaukstās. Spilgti rozā matus plivināja vējš, no ūdens nāca jaušams vēsums. Acis aizklīda līdz tumši zaļu matu īpašniekam, kas atradās labi, ja pāris centimetrus no viņas. Tam gan neviens uzmanību īpaši nepiegrieza.
Un pareizi, uzmanību pievērš tikai tiem, kas vēl pietēlo.
Smīniņš. Melnie nagi atkal ķērās pie garo matu cirtām.
Cik gan uzmācīgs skatiens, bet nelaimes čupiņas bieži vien piesaistīja.

Šo rakstu rediģēja Sarkanais Krūšturis.: 06.01.2008 18:36

[Ķipītis amonjakā]

Angelīna tikai klusu pamāja ar galvu. Tagad pats sverīgākais bija palīdzēt nevis leiki pļāpāt. Satvērusi meiteni aiz padusēm, viņa pavilka to tālāk no ūdens. Meitenes galvu atbalstīja pret smilšu pacilni.
Tad atkal apsēdās viņai blakus. Ja es emu nonākusi te ar šiem cilvēkiem, tad es palīdzēšu ikvienam cik vien spēšu, jo ja nu pēkšņi palīdzību vajag man? Viņa nodomāja un jutās gandarīta. Meitene uzmeta skatienu Nefertīnijai, kura vienaldzīgi sēdēja netālu no pārējiem. Tad atkal viņa pievērsās pilij. Viņa ātrāk gribēja doties tālāk uz pili. Tiklīdz viņai paliks labāk, dosiemies ceļā. Ilgāk vairs nevaram gaidīt. Mums jāsasildās. Viņa mundri noteica. Lielā, baltā pils vilināja.

[Massacre]

Arianna pamāja ar galvu.
"Varbūt labāk nesalsim te, bet katra no savas puses pabalstīsim viņu un dosimies?" viņa ierosināja būdama gatavībā pildīt sevis ierosināto.

[Ķipītis amonjakā]

Angelīna piecēlās un no vienas puses atbalstīja meiteni. To pašu izdarīja arī Mariette. Nu meitenes soļoja uz pils pusi.

[Īvs]

Te pēkšņi sakustējās tuvējo koku lapas. No koku biezokņa izgāzās kāds radījums. Viņa ādu klāja brūni, ar visādām drazām saistīti svešķermeņi. Kad tas pēdīgi bija ticis tālāk no kokiem, viņš nesās uz jūras krastu. Ūdens slapjums veikli apskāva radījuma pēdas. Viņš nebija diez ko liels, bet par mazu arī nenosaukt. Tad tas nopurināja vēl palikušās drazas - lapas un sīkus zariņus, kas ceļa laikā bija nelūdzami piesūkušās. Un atklājās, ka radījuma ķermeni klāj viscaur drūmi violetas spalvas. Viņš bija violets. Ar gariem, brūniem matiem kā pats biezoknis - tie karājās pāri pleciem; mazām ačtelēm un druknām ausīm. Tam trūka mazliet pievilcības. Viņš nepievērsa nekādu uzmanību izbrīnītajiem klātesošajiem. No plecā pakārtās somas, kas līdzinājās novazātai tirgus ķeselei, tas izvilka sīku priekšmetu, ko uzmanīgi turēja ķetnā. Nelielais, violetais radījums pietupās, garajiem matiem plīvojot vējā, un turpat starp akmeņiem novietoja pelēku metāla priekšmetu. Tā bija atslēga.
Bez jebkādiem pārmetumiem, viņš ielāčoja ūdenī, vieglītēm ienira un nozuda zem apvāršņa.

[Ķipītis amonjakā]

Angelīna ieraugot dīvaino radījumu tūdaļ apstūlba. No pārsteiguma viņa gandrīz izlaida no rokām vārgo meiteni, kura sāka palēnām atjēgties.
Sākumā meitene izjuta bailes, bet redzēdama, ka violetais ērmiņš nepievērsa nekādu uzmanību cilvēku bariņam viņa nomierinājās. Meitene stāvēja nekustīgi un vēroja, kā radījums pazuda jūrā. Tiklīdz viņš nozuda viņas acis piesaistīja priekšmets, ko viņš bija atstājis starp akmeņiem. Man jāuzzina, kas tā par atslēgu, kamēr tas mošķis nav atkal uzradies. Tas bija galvenais, kas tajā brīdī nodarbināja viņas prātu. Piedod. viņa klusi noteica un lēnām atlaida vaļā meiteni, cerēdama, ka viņa nenokritīs. Un nenokrita ar, jo viņu turēja Mariette. Viņa lēnām un uzmanīgi tuvojās jūrai. Pienākot klāt pie akmeņiem, viņa ieraudzīja skaisto atslēgu. Tā bija maza, bet par lielu izbrīnu Angelīnai bija aŗī smaga. Atslēga bija mazliet nobružāta un atgādināja kā no viduslaikiem. Ne par ko neuztraukdamās viņa piecēlās ar atslēgu rokās un palūkojās uz pārējo pusi.
Par to kā un no kurienes uzradās šis violetais radījums meiteni neuztrauca. Viņai tas nelikās nekas īpašs, jo jau no paša sākuma, kad nokļuva šeit, viņai likās, ka šī vieta sagādās daudz brīnumu. Un nu, pirmais no tiem ir noticis.
Palūkojoties uz jūras pusi, nomierinājusies, ka mošķis netuvojas, viņa turpināja pētīt atslēgu un gaidīja šokēto biedru reakciju.

[Džezā tikai Meit...]

Mariette mirkli bija apstulbusi, taču piekrītoši pamāja ar galvu un arī atgriezās pie ezera. Šobrīt bija svarīgi lai visi būtu velesi un drošībā. Daži citi vēl bija izlīduši no ūdens. Tostarp arī kāds puisis ar interesantiem zaļiem matiem un Mariette viegli viņam uzsmaidījusi noteica.
- Mēs nezinām kas šeit notiek un kur esam. Arī atmiņas ir izdzēstas, bet par laimi mēs varam atminēties savu vārdu. Mēs domājam doties uz to pili, lai noskaidrotu visu.. Meitene piekrita pabalstīt pakritušo meiteni. Kad no meža izskrēja dīvainais radījums, Mariette arī apstulba, taču nākamajā mirklī viņai vienai nācās pieturēt meiteni, jo Angelīna devās tuvāk ezeram. Tas viņu sapurināja un atsauca realitātē. Mariette cik vien spēdama mierīgi nolika vārgo meiteni zemē un sāka rakāties pa somu. Drīz vien viņa jau atrada nākamo silto drēbes gabalu un deva to Anitai.
- Lūdzu. Velc šo te ātri mugurā. Varbūt pirms tam novelc citas slapjās drēbes? Ja vajag ko, tad tikai prasi. Nezinu kam šī soma, taču nedomāju, ka tās īpašnieks iebilstu pret šo drēbju izmantošanu. - Viņa nodrebinājās un paskatījās apkārt.
- Nu, kas tur ir? Kas tas bija! - Viņa satraukti vaicāja Angelīnai, kura kaut ko pētīja.

[Ķipītis amonjakā]

OOC: es visu laiku jaucu jūsu vārdus. Piedodiet!

Angelīna bija laimīga. Viss šis svešais sirdī viņai likās pavisam tuvs. Šī atslēga bija viens no pierādījumiem, kas liecināja, ka mums jādodas tālāk. Savādāk taču tas mošķītis mums tā vienkārši garām nepaietu.
Angelīna palūkojās uz ūdens pusi. Neviena. Tad viņa pagriezās par 180 grādiem un ar lēniem soļiem devās uz Mariettes pusi.
Angelīna lēnāp pastiepa rokas un deva aplūkot atslēgu. Tā varētu būt atslēga no pils! Nekavēsimies, dosimies prom no šīs vietas.
Meitene pagāja nedaudz tālāk pie Ariannas, lai palīdzētu turēt savārgušo meiteni.

[Džezā tikai Meit...]

Mariette ar interesi nopētīja atslēgu un nedaudz nobrīnījās cik tā smaga. Pēc tam viņa atdeva to atpakaļ Angelīnai un noteica.
- Jā, labāk steigsimies uz to pili. - Viņa piecēlās kājās un paraudzījās uz vārgo meiteni. Visi bija ne īpaši veseli un ne īpaši atpūtušies. Vien atlika cerēt, ka pilī viņus uzņems normāli un tur būs siltāk nekā šeit.

[Ķipītis amonjakā]

Angelīna nelabprāt paņēma atslēgu. Meitene ar lielāko prieku gribēja, lai tā būtu pie kāda cita, jo ja nu tā atslēga ir noburta?
Bet samierinājusies ar to, ka atslēga ir atdota atpakaļ, viņa ielika to kabatiņā ar rāvējslēdzēju.
Nu tad dosimies.

[Eņģeļu gūstekne]

Johans uz mirkli atguvās un sakopojis visus spēkus secināja, ka pagaidām apkārt redz tikai sieviešu tēlus. Puisis pieslējās sēdus, sapurināja tumšzaļās krēpes un tādejādi netīšām samērcēja arī košo matu īpašnieces seju.
Ak Dievs, atvainojos!
Viņš sekli iesmējās savus dobjos, zemos, taču patīkamos smieklus. Visu puiša bālo stāvu bija pārklājušas zosādas pēdas, taču viņš centās tās aizdzīt, jo šoreiz svarīgāka bija sieviešu labā pašsajūta. Martess pietrausās kājās pavisam, slapjie zābaki nekam nederēja, taču kaut minimāli, šie "kerzveidīgie" apavi vēl saglabāja siltumu. Ādas bikses diez cik izmirkušas nebija, taču vēsums tām strāvoja cauri. Jauneklis novilka ādas jaku, kas vēl nebija pilnīgi izžuvusi, taču slapja tā nebija nemaz un viņš to saudzīgi uzlika uz blakussēdošās meitenes pleciem. Pašam apakšā zem jakas viņam bija tikai niecīgs tīkliņveida, zaļš krekls, bet doma par siltuma atrašanu neļāva sūdzēties par aukstumu.
Jaunkundz, kā man Jūs dēvēt?
Viņš neuzspiesti vaicāja, jo nebija jau nekādas vajadzības uzrunāt visus uz Jūs, turklāt ja viņi sapazītos uzticība un komandas gars būtu lielāks, lai atrastu vietu kuru parasti visi sauca par mājām. Johana skatiens ilgu pilns pievērsās pie pils.
Kā jūs domājat, kur ir mājas?
Viņa balsī bija ielauzusies skumju atblāzma, taču viņš to nomaskēja ar aizkritušu kaklu. Pēc mirkļa meitenes iesāka kustību un uz mirkli iesildījis stingstošos locekļus Martess padeva roku sēdošajai meitenei, lai viņai vieglāk piecelties.

Šo rakstu rediģēja Eņģeļu gūstekne: 07.01.2008 22:40

[Massacre]

ooc: tad tur tā vaina.nekas, kam negadās.



Ariannai no apstulbumu gandrīz atkārās žoklis. Labi, tik traki nebija, taču viņas sejā bija nepārprotama izbrīna izteiksme. Violets? Tātad es tomēr esmu mirusi un pašlaik esam ceļā uz šķīstīšanu Arianna brīdi apstājās savās domās un vēroja Angelīnas darbības ar atslēgu Jā, un tur mūs apsūdzēs zādzībā un tad - pataisno uz elli! Pēc brīža viņa atkal atplauka iedvesmojošā smaidā Un elle ir vieta, kur varētu būt diezgan pievilcīgi nokļūt.
Pamājusi ar galvu Angelīnas ierosinājumam doties uz pili ar visu atslēgu, Arianna pamāja ar galvu un turpinādama balstīt bezspēdzīgo meitenei droši gāja uz priekšu.

"Man šķiet mums tāpat nav ko zaudēt. Atmiņu mums vairs nav, tāpēc nav pēc kā skumt, turklāt mums ir divas iespējas, palikt te un nosalt neko neuzzinot, vai kaut ko uzzināt par šo vietu un sliktākajā gadījumā mirt. Nezinu kā jums, bet pēdējais variants šķiet interesantāks, ja ne pievilcīgs." viņa uzmundrinoši pasmaidīja. Lai arī Ariannas humors mēdza būt skarbs, tas nenozīmēja, ka viņu bija piemeklējis optimistiska noskaņojuma trūkums un viņa pat atļāvās klusu pie sevis dungot kādas nejauši izvēlētas notis.

[Džezā tikai Meit...]

OOC: sanāca baigais murgs un es tagad īsti nesaprotu kurš ar ko runā un kas ir kas.. Cik zinu, tad Anitu balsta Angelīna un Arianna??

Mariette gāja līdzās abām meitenēm, kuras balstīja vārgo Anitu. Viņas seja bija nedaudz drūma, taču tajā iedzirkstīja prieks, kad Arianna izteica savas domas par visu.
- Es Tev pilnībā piekrīt. Labāk ir kaut ko darīt un uzzināt, nevis nosalt. - Viņas mati jau bija paspējuši izžūt - tie vienmēr žuva ļoti ātri un tagad skaisti ieskāva viņas smalko seju. Tumšajās acīs bija neizdibināma - skumju vai prieka izteiksme.

[Sarkanais Krūštu...]

Ar pirkstu notraususi ūdens piles no sejas, Venēra skābi pasmaidīja. Pieņemsim, ka nekas nav noticis. Vismaz nekas tāds par ko būtu vērts satraukties.
Bet to jaku gan ņemiet atpakaļ. Man ar visu šo apģērba gabalu ap pleciem kļūst tikai vēl aukstāk skatoties uz Jums. Turklāt ķermenis pamazām sāka pierast pie šīs vietas nepatīkami zemās temperatūras, kas gan laikam nebija visai labi. Un tomēr.
Ādas darinājums veikli tika iespiests atpakaļ cēlā īpašnieka rokās bez iespējas atgriezties pie viņas. Ja jau viņai labpatīkas acīt nē, tad nē lai arī paliek.

Nefertīnija. Mirklis, pildīts mulsinoša klusuma, kurā viņa pārdomāja un ievilka elpu, lai nosauktu pilnu vārdu. Kas zina kā kuram viņu saukt ērtāk.
Nefertīnija Ateirmīda Venēra.

Mājas. Kādas tās bija? Mazs, nolaists dzīvoklītis vai milzīga villa? Muļķīgi pat domāt neatceroties kaut vai tikai kontūras.
Es neatminos vai man maz tādas ir.. Meitenes vēsie pirksti lēni un nemanāmi trīcot iegūla puiša paniegtajā plaukstā. Otra roka paķēra somu un vienā acu mirklī viņa jau bija piecēlusies kājās. Un pat, ja man ir vieta, ko vairākums cilvēku dēvē par mājām – man vienalga.
Vēsie pirksti izslīdēja no viņa plaukstas, lūpas iekaroja pašapmierināts smīniņš.
Atkal prātā ieskanējās patīkami skumīgais un ātrais meldiņš, ko viņa pirmīt bija dungojusi. Pagriezusies uz pils pusi un pilnīgi ignorējot violeto neradījumu, kas bija atstājis kaut ko starp akmeņiem, Nefertīnija lēni jo lēni atsāka kustēties uz pils pusi.
Šobrīd šķita, ka šī ir vienīgā vieta kurai Venēra pieder.
Diemžēl. Vai par laimi.

[Lianjuks]

Žozefīne nodrebinājās, slapjās drēbes nepatīkami apņēma jaunietes ķermeni. Atmiņas zudums.
Savādi ķiķinādama viņa iejuka starp pārejiem. Nezināt, kas īsti noticis, viņai uzdzina, ko vairāk par šermuļiem.. Varētu pat teikt, lika justies viņai ķertai. Savilkusi seju nelaimīgā grimasē viņa palūkojās uz violetā radījuma, savādo atslēgu, tad uz ūdeni un nosprauslojās, pati sev atgādinādama kaut kādu mežoni.
- Es par nenosalšanu.. - balss skanēja nīgrāk, nekā viņa mēdza runāt, bet pati atbilde bija veltīta Mariettei.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 09.01.2008 17:29

[Ķipītis amonjakā]

Angelīna dodamies uz priekšu domāja tikai par pili. Bija jauki apzināties, ka tūlīt nokļūs pilī un varēs sasildīties. Viņa prātoja par to kā tur izskatīsies. tas būs interesanti.
Bet reizē ar to viņu pārņēma tukšuma sajūta un skumjas. Ilgas pēz neatminamā. Ilgas pēc ģimenes un tuviniekiem. Protams viņa neatcerējās neko, bet šī tukšuma sajūta lika viņai saprast, ka meitene vienkārši ilgojas pēc kāda tuva cilvēka, uz kuru varētu paļauties un uzticēties. Pašlaik visi klātesošie bija vēl nepazīstami, bet tā kā nav zināms uz cik ilgu laiku visiem te nāksies palikt, varbūt uz mūžiem, gan jau Angelīna atradīs arī kādu līdzīgu dvēseli.
Aukstumu uz kādu laiku meitene bija aizmirsusi, bet tagad, kad viņa iet pretī vējam, tas atkal asi kož ādā. Liekas, ka tā ir apdedzināta, surkst. Man ir auksti.

[Džezā tikai Meit...]

Mariette nedaudz pasmīnēja un tad noteica tikko iznākušajiem no ezera.
- Tad aiziet. - Viņa pagriezās un arī lēnām devās uz pils pusi. Viņa nezināja ko domāt, ko darīt. Tagad vienkārši bija jābūt un jāapgūst viss no jauna. Vai viņai bija ģimene? Vai viņai bija mājas, kurās atgriezties? To meitene nezināja, taču dīvainā ilgu un skumju sajūta lika noprast, ka kāds viņai tomēr ir bijis. Meitene nesteidzīgi gāja, ļaujot vējam spēlēties ar saviem garajiem matiem. Viņa vērās tālumā ar neko neredzošu skatienu, bet dažbrīd uzmanījās lai nepakristu aizķeroties aiz kāda zara. Meitene rokas bija sakrustojusi uz krūtīm un soma, kuru viņa paņēma pēc izpeldēšanas no ledainā ūdens, atradās viņai uz muguras. Meitene viegli nodrebinājās pēc kādas stiprākas vēja pūsmas, taču ar katru mirkli viņai palika aizvien siltāk. Kājas vienīgās bija atsalušas, jo nebija citu kurpju, tādēļ pirkstus viņa jau gandrīz nejuta un sāka nedaudz bažīties par tiem. Ceru, ka pēc visa šī man nekas nopietns nebūs gadījies. Viņa nodomāja un ar purngalu paspēra kādu akmeni.

Šo rakstu rediģēja melomania: 10.01.2008 11:20

[Kalevale]

Paldies, Anita izteica, cenšoties balstīties pati uz savām kājām, lai lieki neizmantotu šo svešo meiteņu spēkus. Viņa jau jutās daudz labāk, tomēr baidījās vēl atlaisties no palīdzēm.
Pagaidām meitene nedomādama sekoja izskalotajiem ļaudīm, jo šķita, ka citas iespējas nebija. Vismaz pagaidām. Uzmanīgi sekodama līdzi grumbuļiem un ceļam, meitene pameta skatienu apkārt, viņa redzēja tikai meiteņu galvas un skatienus, dažu iedomīgu, dažu draudzīgu... Rudmates domas atkal pamazām sāka riņķot. Viņa aptvēra, ka slapjie mati saldē visvairāk un centās uztraust uz tiem kapuci, lai kaut nedaudz sasildītos. Viņai arī nebija sevišķas vēlēšanās atļaut šiem svešajiem pētīt viņas seju. Seju? viņa nodomāja, cenšoties pārtīt atmiņu lentu. Kas notika pirms uzniršanas virs ūdens un mokpilnās peldēšanas uz krastu? Viņa to bija aizmirsusi un, kā dzirdēja, arī citi neatcerējās, kas noticis iepriekš. Kāds instinkts pateica priekšā, kas viņa ir. Taču to, kas bijis, to, kas būs un to, kas tagad notiek neviens nezināja.
Atliek tikai sekot, meitene nodomāja, apņēmīgi nolēmusi, ka tiklīdz tiks pie pils pateiksies par palīdzību un turēsies pati saviem spēkiem. Nedrīkst izniekot svešu.

[Ķipītis amonjakā]

Angelīna bija tā aizsapņojusies, ka neskatījais vairs nemaz uz ceļa. Tikai debesīs un uz balto pili. Un te pēkšņi liels BAM. Jā meitene tikai sajuta, ka tas nedaudz sāp. Apsaldēti locekļi, piedevām nobrāzti. Jā. Viņa bija paklupusi aiz kāda lielāka akmeņa. Kritiens nedaudz nodarīja sāpes, bet vismaz atmodināja no fantāziju pasaules.
Meitenei bija uzlabojies garastāvoklis un vienīgais, ko viņa varēja darīt šajā situācijā, bija smieties. Viņa pat necentās ātrāk piecelties, jo no pārpilnās smieklu lēkmes nevarēja ne pakustēties, tapēc iekārtojās ērtāk sēdus. Viņa sāka just pārējo izbrīnītās un sašutušās acis, bet tas viņai netraucējās, jo vienīgā prioritāte bija smiekli. Vienmēr jāļauj izsmieties! Viņa nodomāja un sāka jau palēnām celties kājās.

[Massacre]

Arianna noturēja Anitu, kamēr Angelīna smējās, un pati uz meiteni neskatījās dīvaini, bet ar patiesu smaidu, bet nesmējās, jo pašlaik viņas prātā valdīja dīvains tukšums un īsti arī nebija par ko domāt, kā tikai veidot dzejolīšus galvā, kaut arī tas sāka apnikt.
Cik ilgi mēs iesim līdz tai pilij? viņa pati sev jautāja un tad pievērsās Angelīnai:

"Redzu, ka tu smejies, bet tev viss kārtībā? Nav kādi dzīvību apdraudoši ievainojumi?" Arianna painteresējās drošības labad, jo nevelējās, lai kādam būtu slikti.

[Ķipītis amonjakā]

OOC: Varbūt, nākamais, kas posto raksta tā it kā esam beidzot nokļuvuši līdz tai pilij!? Tas sāk ievilkties!!

Angelīna piecēlās kājas un turpināja smaidīt! Cik jauki, ka tagad man ir labs garastāvoklkis. Man viss ir kārtībā, kā redzi! Viņa pasmaidīja un atkal turēja vārgo meiteni. Nu jau vairs nav tālu, tikai jāapiet mazais pakalniņš. Tas uzlaboja meitenei omu vēl vairāk, jo doma par pili drīz īstenosies. Interesanti kam ir tā atslēga. Viņa uzlūkoja Ariannu, nu jau ar domīgu sejas izteiksmi!

[Massacre]

ooc: khe, khem. To ka mēs nonākam pie pils nevar izlemt spēlētāji - tas ir skaidri un gaiši jānorāda GM, piem., Viņi apgāja pāris pakalniņus un nonāca pie pils, kur izskatījās tā un tā, bija tas un tas, notika tas un tas.Vismaz tā līdz šim ir bijis.

"Man prieks, ka tev viss kārtībā," Arianna mundri teica, "Domāju, ka tā atslēga sliktākajā gadījumā ir no pils, labākajā - atslēga uz mūsu atmiņām, bet tas, ja poētiski runā." viņa uzsmaidīja Angelīnai un paskatījās vēlreiz apkārt, "Un kā tev šķiet, kam tā ir domāta?"

[Ķipītis amonjakā]

OOC: Piedodiet, es esmu diezgan slinka un neesmu lasījusi noteikumus. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/blush.gif)

Nu man šķiet, ka tas varētu būt no pils iekšienes, kādam kambarim. Tik maza diez vai ir tik lielas pils vartiem. Ne velti mošķis mums viņu tā vienkārši atstāja.

[Īvs]

OOC: Esi mierīga, Samāra. Pils būs.
Pilī jāieiet visiem kopā. Pasteidzieties!

Taka, pa kuru viņi gāja bija visai saredzama. Tā veda mazliet stāvus, bet nevarēja noprast, ka tas ir ceļš uz kalna virsotni. Pa vidu maisījās daudz žuburaini zari, milzīgas lapas un grumbaina, akmeņaina smilts. Viņi bija šīs piepūles pilnās takas galā. Un tā nebija kalna virsotne. Skats bija pārredzams.
Stiklotā pils laistījās mēness spožajā atspulgā. Iespējams, tā bija nakts. Bet, ja nu nē? Arī no lielā ezera krasta šī ''nelielā'' ase likās graujoša. Taču nekad nevarēja rasties iespaids, ka tā varētu salauzt kādu no pārsteiguma vien. Pie pils atradās pavisam neliels ezers. Šajā apvidū gaiss virmoja siltāk. Un ceļš jūtams ērtāks. Gar ezeriņu.
Šķita, ka pilī iekļūt būs neticami viekārši. Bet tā vis gluži nebija.

Šo rakstu rediģēja Apaču tuksneša rēgs: 11.01.2008 21:30

[Massacre]

Arianna klusi sodījās, jo svārki, balstot Anitu, bija atraisījušies un ķērās katrā zarā, kas pagadījās pa ceļam. Beigās viņa tam vairs nepievērsa uzmanību, bet vienkārši ļāva, lai tai tā notiek.
Tomēr ar vienu aci uzmanīdama svārkus, Aneti un pārējos, Arianna gandrīz nepamanīja, ka jau ir nonākusi taciņas virsotnē un lūkojas uz fantastisku skatu. Prāts atgrieza vinu pie dzīvības un sieviete noskurinājās. Milzīgs stikla mors. ta bija pirmā asocioācija, tacu tas nebūt nenozīmēja, ka tas nav pozitīvi. Tas bija brīnišķīgi un tāpēc Arainna atļāvās tikai pasmaidīt un ievilkt elpu, skata apburta un vērot visu jauno, ko vien acs varēja pamanīt.

"Dodamies uz priekšu, tiekam līdz pilij. Tad arī noskaidrosim, kas ar to atslēgu." viņa pamudināja un devās tālāk, skatam atklājot arvien ko jaunu un jaunu.

[Ķipītis amonjakā]

Vēl tik mazs gabaliņš līz pilij. Angelīna jau gribēja skriet, bet vajadzēja balstīt Anitu.
Celis, kuru meitene mazliet nobrāza, sāpīgi smeldza, bet dēļ tādiem niekiem nevēlējās čikstēt. Smiltis sāka birt apavos. Tas bija liels traucēklis.

[Kalevale]

Nu jau arī Anitas domas nofokusējās uz pili, soļi tika likti arvien ātrāk un ātrāk, locekļi atguva kustīgumu un elastību. Jā, viņa klusi piekrita un nu jau likās, ka nāksies nedaudz pabalstīt palīdzības sniedzēju, jo arī viņa bija pakritusi un tā rezultātā nobrāzusi celi.

Būs jau labi, meitene ieminējās, mēģinot atraisīties no tvēriena, jo nejutās īsti labi, apgrūtinot šīs jaunietes. Turklāt viena no viņām bija savainojusies. Tādu palīdzību jau ir grēks izmantot, viņa nodomāja un jau uzstājīgāk sāka atsvabināties no tvērieniem, kas viņu turēja. Stingri liekot soļus, Anita kopā ar pārējiem tuvojās pilij. Viņa nezināja, kas tie par cilvēkiem, tie nezināja arī viņas vārdu, un rudmate ar to bija mierā. Pagaidām tas netraucēja. Patlaban vajadzēja tikai sausas drēbes, siltu istabu un tēju.

Tomēr to, vai pils attaisnos viņas cerības, vēl nevarēja zināt, jo līdz tai vēl nedaudz bija jāpaiet. Viņa neuzstājīgi taustījās savu svārku kabatās, taču nemanīja nekāda ieroča. Kas gan es esmu? doma vēl noplaiksnīja viņas prātā, taču viņa to atlika. par to šobrīd nevajadzēja domāt. Labāk nē.

[Ķipītis amonjakā]

Angelīna redzēdama, ka Anita jau jūtas labāk palaida viņu! Nu Angelīnai nebija nekādas nastas un viņa varēja pievērsties celim. Viņaai mazliet tecēja asinis, bet arī t viņa nevēlējās teikt. Lai caur biksē nesāktu spiesties cauri sarkans asins pleķītis, viņai vajadzētu nomazgāt mazo ievainojumu. Tur tālāk atradās ezeriņš, Angelīna nolēma aizskriet līdz tam. Meitene skrēja.
Apstājoties pie ezeriņa, viņa juta, ka te ir siltāks. Iemērcot rokas, viņa atklaja, ka arī ūdens ir daudz siltāks. Viņa pavilka bikses uz augšu un viegli noskaloja asinis. Tad ar drēbēm noslaucīja pušumu un atkal pārsedza to ar biksēm.

[Massacre]

Arianna pat necentās noturēt Anitu, kad meitene bija atguvusi pašpaļāvību un ļāva viņai rīkoties kā vien vēlas.
Pati Arianna izbaudīja to, ka ir palicis nedaudz siltāks un viņas kājas, kaut nedaudz nosalušas, patīkami saskārās ar zemi un smiltīm; par nobrāzumiem viņa īpaši neuztraucās.
Pils ar katru mirkli palika arvien tuvāka un tuvāka, tapēc Arianna daļēji saslidīšanās, daļēji ziņkāres pēc skrēja tai tuvāk, lai redzētu visu, ignorējot, to ka pārējie paliek iepakaļ.

[Ķipītis amonjakā]

Angelīne pavērās apkārt. Skaisti. Tad viņa lēnā garā gāja uz pils pusi. Tā kā viņā bija gandrīz blakus pilij, tad pagāja nepilna s5 minūtes, kad meitene lūkojās uz lielajiem vārtiem. Uzreiz atcerējās arī par atslēgu. Paraudama rāvējslēdzēju, viņa iebāza roku kabatā un izvilka atslēgu. Tā bija maza. Pārāk maza priekš tik lieliem vārtiem! Bet pamēģināt jau vienmēr var.

[Logan]

Auksti. Tik auksti, ka likās - vēnās griežas sasalušās asinis. Viņš gulēja ezera krastā, viļņiem skalojoties pāri, un murgoja. Ūdens, ūdens bija visapkārt. Viņš trīcēja no aukstuma un baidījās elpot, jo visapkārt bija ūdens. Plaušas sāpēja, tās prasīja gaisu, ķermenis prasīja skābekli. Ieelpo, Džeims, ieelpo! Bet nedrīkstēja, nedrīkstēja elpot, jo gaisa nebija, tikai ūdens. Viņš cīnījās, viņš neelpoja, galva reiba bez skābekļa, sāpēja. Vienu mazu malciņu gaisa. Ieelpa.

Džeimss lēnām atvēra acis un ievilka vēl pāris dziļas elpas. Dzīvs. Uz zemes, lai gan ūdens bija tepat. Kā baidoties, ka ezers varētu viņu aprīt, puisis pašļūca gabaliņu uz priekšu, spēka piecelties nebija. Vēl gabaliņu. Un vēl. Kāpēc es vispār piekritu... Džeimss apmulsa. Viņš pēkšņi aptvēra, ka nezina, kam piekritis. Viņš nezina, kur atrodas, nezina, kāpēc, un nezina... Viņš nezināja neko. Tik vien to, ka ir dzīvs. Aukstums bija neizturams, tik nejauks un dzelošs, ka ilgāk gulēt nedrīkstēja. Slapjās drēbes likās pārvelkamies ar sarmas kārtiņu. Un pulkstenis uz rokas bija apstājies.

Vajadzēja trīs reizes, lai beidzot pieceltos un nostāvētu kājās. Vārgs un izmocīts, tā viņš sen nebija juties. Vai varbūt bija? Kur palikušas visas atmiņas? Kas viņš bija? Un ko darīja šeit? Skatiens apstājās pie kaut kā spoža kalnup. Viss kļuva skaidrs. Bez atmiņām, bez apziņas, svešā vietā un tā pils, milzīga un skaista, spoža un barga kā pati ziema. Tad tāda izskatījās Paradīze. Auksta. Viņš ticēja Dievam, joprojām ticēja, nezinot, kas un kur viņš ir. Viņš ticēja Paradīzei, tikai daudz mājīgākai, siltākai, jaukākai. Šī bija lepna. Varena. un tojmēr vilināja. Kas tajā iekšā? Ko slēpj daudzie tornīši? Kāpēc viss ir tik kluss? Soli pa solim, pa akmeņiem, caur zariem, tālāk uz priekšu, tuvāk pilij. Nepadoties. Ja tāds ceļš bija uzlikts, tad nepadoties. Un jo tuvāk viņš gāja, jo labāk jutās. Siltāk. Vai varbūt tā likās, jo gājiens prasīja enerģiju? Tuvāk.

Džeimss apstājās. Viņš nebija viens. Cilvēki. Slapji un noguruši tāpat kā viņš.

Tā nebija Paradīze.

[Īvs]

Debesīs, virs pils atskanēja dārdoņa. Tas bija pērkons. Nepagāja ne mirklis, kad sāka nevaldāmi līt. Lietus piles bija tik smagas, ka sāpēja.
Tagad dārdoņa bija dzirdama jau no pils sienām. Tā nāca aizvien tuvāk. Un tad, kad likās, ka nu jau tālāk tā iet nevar, ka tūlīt būs kulminācija, atsprāga pils vārti. Tie bija vaļā.
Pērkons apklusa. Lietus sijāja. Pils gaidīja.

OOC: Lūdzami doties iekšā!Aiz vārtiem sekoja gaitenis.
Un tas izskatījāsšādi.

[Ķipītis amonjakā]

Angelīna ļoti izbijās no trokšņa. lai gan viņa patīk vērot zibens starus debesīs, bet šoreiz tas pārsteidza viņu nesagatavotu!
Un te pēkšņi vārti atprāga. Nu meitene satrūkās ne pa jokam! Viņa lēnā, bet pārdroši devās pilī iekšā. Zem kājām krakšķēja gruveši. Viņa sāka pētīt sienas, logus un visu, kas tur atradās. Atslēgu viņa ielika atpakaļ kabatā. Angelīna bija pārsteigta un sajūsmināta. Par lietu, kas pilēja aiz logiem. Nu viņa jutās pilnīgi!

[Massacre]

Diezgan nepieklājīgs lamuvārds izspruka ekscentriskajai rudmatei brīdi, kad ārā sāka līt, un ilgi nedomādama sekoja Angelīnai iekšā pilī.
Pašlaik gribējās nolamāties vēl sirdīgāk, jo pils, kas no ārpuses izskatījās iesaidīga iekšpusē bija pilna gruvešiem. Un viņa tā bija cerējusi uz siltu istabu un tēju!
Pēc brīža Arianna nomierinājās un ļāvās lietus nomierinošajai skaņai atspiežoties pret sienu, basajās kājās duroties gruvešiem. Vijoles futlāris traucēja, tāpēc viņa to noņēma no muguras, turēdama vienā rokā un pēc brīža viņas skatienā bija redzamas dzirkstelītes:
"Es drīkstu uzspēlēt vijoli?"

[Kalevale]

Arī Anita pameta skatienu daudzsološajā pilī, taču tikai vīlusies nopūtās. Ne miņas no siltuma, kur nu vēl cilvēkiem, meitene nodomāja, rūpīgi ieklausīdamās pils trokšņos, taču neko aizdomīgu nemanīja. Viņas domas pārtrauca kāda meitene. Par cik rudmate vēl arvien nezināja nevienu vārdu, viņai tikai klusi attrauca: Man nekas nav pretim.

Gan jau kāds iebildīs, ja būs kaut kas pret to. Turklāt, katrā ziņā vajadzēja pārbaudīt, vai instruments vēl skan.

Rudmate gan nejuta nekādas sevišķas izmaiņas, ienākot no lietainās ārpasaules, šajā gruvešu pilnajā pilī, jo drēbes vēl arvien bija slapjas, taču meitenes galvu sedza kapucis, kas tagad tika noņemts, cerot, ka mati kaut nedaudz apžūs, tādējādi nodrošinot par dažiem slimības simptomiem mazāk. Protams, varētu iet pasataigāt, bet iekurt ugunskuru skanētu vilinošāk, viņa nodomāja, bet tad apķērās, ka apkārt neredz nevienu pagali, ko varētu sadedzināt. Turklāt vai kādam bija uguns? Arī to viņa nezināja, secinot, ka klīst pa gruvešu pilno pili tomēr nāksies, lai kāds būtu pārējo lēmums.

[Massacre]

Arianna pamāja ar galvu un uzmanīgi novietoja futlāri starp gruvešiem. Izņēmusi no tā vijoli un lociņu, sieviete sākumā vienkārši skatījās uz to, it kā nezinādama ko pasākt, taču pēc brīža viņas pirksti darbojās paši un saveda instrumentu darba kārtībā, kaut viņa varēja sev pati apzvērēt, ka nebija īsti pārliecināta vai to zina.
Atkal rokas darbojās pašas un pēc mirkļa vijole bija novietota starp kreiso plecu un zodu, lociņu labajā rokā. Arianna nedroši kā neprofesionāle pārlaida lociņu pār vienu stīgu un, par brīnumu viņai, tā skanēja pareizi. Pēc brīža viņas rokas kļuva par pilnīgi citas pasaules sastāvdaļu. Tika secīgi izspēlētas visas notis, pielabots to skanējums un jau nākamajā brīdī Arianna spēlēja.

Melodija sākumā bija ātra un dramatiska, tad līdzīga ātram sirds ritmam līdz visbeidzot tā kļuva smeldzīga un arī draudīga, visur ieskanoties dažādām niansēm, kam vajadzēja atainot notikumus, kas risinājušies līdz šim brīdim. Skaņa atbalsojās apkārtnē un Ariannas seja pauda nopietnību un līdzpārdzīvojumus.

Beigusi spēlēt viņa skatījās uz instrumentu kā uz brīnumu, atvieglota, ka ir lietas, ko vismaz ķermenis neaizmirst, ja prāts neatceras.

[Kalevale]

Anita apsēdās, lai pagaidītu pārējos un neuzkrītoši vēroja meiteni darbojamies ap instrumentu. Viņa to rūpīgi noglaudīja kā māte, kas aprūpē savu nosalušo vai slimo bērnu.

Jau pēc pāris mirkļiem pils gaiteni pieskandināja apburošas vijoles skaņas, kas kā notis lidoja viscaur, meklēdamas kādas dzirdīgas ausis. Tās sildīja Anitu un viņa neviļus nodrebēja. Acīmredzot viņa pazina šādas skaņas. Varbūt pati bija spēlējusi? Kas to lai zina, taču šīs skaņas aizkustināja rudmati līdz pat sirds dziļumiem un brīdī, kad asaras jau gribēja ritēt pār vaigiem, melodija pēkšņi izdzisa un apklusa.

Vēl mirkli Anita lūkojās uz instrumentu, kā uz brīnumu, taču neko neteica, likās, ka šis klusums ir svēts, ka būtu grēks to pārtraukt. Tā nu meitene, vēl arvien apbrīnas pilna, lūkojās uz tikko nolikto instrumentu.

[Ķipītis amonjakā]

Angelīna vairs pilnībā neinteresējās par pārējiem. Viņa tikai gāja uz priekšu un uz priekšu, un pētīja katru kaktiņu. Nekas īpašs te nebija, bet bija tāda sajūta, ka kaut kas vilina. Meitene vairs nedomāja ar galvu. Viņai bija sajūta, ka kāds viņu gaida, gaida, gaida.. Galva noreiba no domām, kas šāvās iekšā un ārā, un caur prātu! Viņa ar roku pieturējas pie sienas, bet tas daudz ko nelīdzēja. Viņa sāka domāt tikai par vienu- došanos uz priekšu. Viņa atskatījās uz pārējiem ar nicīgu skatienu, bet nemaz negribēdama. Viņai sāka likties, ka apkārt ir kaut kas. Kaut kas neredzams, bet skaļš. Viņa sāka dzirdēt skaņas, tās mācās viņai virsū. Galva sāka sāpēt, deniņi pulsēja. Sirds sitās tik strauji, ka meitene sāka elsot! Viņai kaut kas bija atgadījies, bet Angelīna to neaptvēra. Te pēkšņi viņa iebļāvās un zaudēja samaņu.

[Massacre]

Bijīgi, glužī kā kaut ko svētu Arianna novietoja vijoli atpakaļ futlārī un rūpīgi aiztaisīja to. Zinot, ka spēlēt viņa var par spīti vama notikušajam, ieviesa vismaz kādu cerību.
Bet šī cerība aizslīdēja ātri prom, jo atskanēja prom aizklīdušās Angelīnas kliedziens. Rudmte atstāja savu vijoles futlāri uz zemes, pie sienas un uzmanīgi, caur gruvešiem, ta lai nesagrieztu kājas viņa pieskrēja klāt samaņu zaudējušai meitenei un iepliķēja viņai pa vaigiem, cerot, ka paģībusī pamodīsies.

[Īvs]

OOC:
Samāra: Tev uz galvas bija uzkritusi smaga plākne no griestiem - līdzīga tām, kas mētājās uz zemes. Kad tu atjēgsies, tev būs radies neliels smadzeņu satricinājums.

Nedaudz tālāk gaitenī atradās durvis. Pavisam jaunas, kā tikko nolakotas - tumši sarkanas. Viegli pamanāmas.

[Kalevale]

Anita nedaudz noraizējusies nolūkojās kā vijoleniece piesteidzas pie paģībušās meitenes, kuru bija notriekusi kāda plāksne, kas kritusi no griestiem. Nedaudz pārsteigta, rudmate lēnām piecēlās, rūpīgi nopētot griestus, taču neredzēja vietu, kurā trūksti plāksnes. Dīvaini, viņa nodomāja un sāka nolūkoties uz dienām, domādama, ka varbūt plāksne ir no turienes, taču meitenes skatienu piesaistīja kas cits.

Tur ir durvis, viņa noteica, bažīgi skatoties uz gulošo meiteni un vijolnieci. Palūkošos, vai nav vaļā, viņa vēl piebilda, ļoti lēnām un uzmanīgi likdama soļus, tuvodamās durvīm. Viņa cerēja, ka varbūt tur būs kas silts, kas patīkams, varbūt kas tāds, kas palīdzētu meitenei, kura tagad gulēja bezsamaņā.

Lēnām pietuvojusies, Anita klusītēm aptaustīja tās un pieklauvēja trīs neatlaidīgus klauvējienus. Viņa neriskēja un nevēra tās vaļā pati.

Šo rakstu rediģēja Kalevale: 19.01.2008 20:56

[Īvs]

Uz klaudzieniem neviens neatbildēja.
Aiz durvīm:
Visparastākā istaba, kāda sastopama vidusmēra dzīvokļu mājā. Aiz durvīm, ar skatu pret tām stāvēja kāds ļoti īss... radījums.

(IMG:http://static.flickr.com/75/208832706_2c9fc5995a_m.jpg)

Taču aiz viņa istaba staroja. Tajā kvēli dega kamīns. Tur bija silti, taču bija radušās manāmas šaubas par dīvaino istabas saimnieku. Istabā vēl bija redzams ēdiens, uz zemes. Zem tā pieticīgi bija paklāts galdauts, taču pats galds dīvainā kārtā nebija redzams. Ēdiena kaudze atradās taisni pretī durvīm, pie sienas. Pie otras sienas bija kāds jocīga paskata dīvāns – tas izskatījās kā iegrimis vai pastāvēja iespēja, ka tajā bija iesēdies kāds pasmags radījums – un spogulis ar senlaicīgiem, jau apdrupušiem hieroglifiem. Istaba bija plaša un, šķiet, kā radīta pārnakšņošanai.

[Kalevale]

Pēc krietna brīža Anita taustījās pēc durvju roktura, jo neviens neatsaucās uz klauvējieniem. To beidzot atradusi, rudmate ievilka dziļi elpu un atvēra tās.

Aiz durvīm viņa ieraudzīja mazu radījumu, īsti nesaprazdama, vai tas ir dzīvs, vai tikai kāds no priekšmetiem, viņa nedroši noteica: Sveiki? Pakāpusies soli tuvāk, viņa nenolaida acis no šīs lietas, tomēr arī negribēja pietuvoties tam pārlieku tuvu.

Veikli aplaidusi skatienu apkārt istabai, viņa atkal pievērsa to dīvainajam radījumam. Svieki, meitene vēlreiz atkārtoja, skatīdamās tieši uz to un cerēdama, ka tas nebūt neatņems sveicienu, taču kaut kas iekšā teica priekšā, ka viņas cerības ir veltas. Kur gan mēs esam? prātā nozibēja doma.

Pārējie vēl arvien nebija ienākuši iekšā pilī, un Anitu tas biedēja. Viņu biedēja it viss, kas likās svešs. Un šobrīd viņa pati sev likās sveša.

[Īvs]

Beidzot. Es jau jūs gaidīju. Iekārtojieties un sargiet sevi gaidāmajam! Radījums uzgrieza muguru durvīs stāvošajai un pie sevis ko nomurmināja: Atliek vienīgi cerēt, ka pils nekļūs par dažiem tornīšiem lielāka. Tad tas pagājās dažus soļus tālāk, pie kamīna un nekustoši vērās tajā.

[Kalevale]

Anita nespēja izdvest ne skaņas, viņa stāvēja un lūkojās šajā mazajā radījumā. Diemžēl viņa tiešām bija kļūdījusies savās cerībās, kā jau prāts bija brīdinājis. Beidzot atguvusi valodu, viņa pagriezās uz abu meiteņu pusi: Mums jānes viņa šurp.

To noteikusi, viņa devās atpakaļ, cerot, ka šis pasākums nebūs sevišķi grūts, taču jau pēc mirkļa viņa pati sev iebilda: Uzgaidi, viņa teica vijolniecei. Labāk sagaidīsim puišus, liekas, ka daži bija... Tie ienesīs drošāk, Anita noteica vēlreiz, palūkojoties uz guļošo, bālo stāvu un pavilkdama malā atlūzas, kas bija kritušas no... nez no kurienes. Pārliecinājusies, ka asinis netek, viņa bija pārliecināta, ka neliels smadzeņu satricinājums gan ir gaidāms, jo pati daudzreiz bija kritusi un saņēmusi triecienus.

Tagad viņa devās atpakaļ uz istabu, lai pārliecinātos, vai tur viss kārtībā. Pēkšņas idejas pārņemta, viņa iejautājās: Tu nevari palīdzēt viņu atvest līdz šejienei?

[Īvs]

Es neesmu jūsu pakalpiņš. viņš noskaldīja savā pīkstošajā balsī un izgaisa.