Medusa IV [WH 40k] [BP], Nākotnē ir tikai karš. Opcijas

[Hworang666]

Planēta: Medusa IV
Datums: 40’000 gada 31. septembris.
Atrašanās vieta: Altlāzijas džungļi.
Attālums līdz mērķim: 13 km.

Tieši šādu skatu savā GPS redzēja kapteinis Ergo... Teju iegrimis nostaļģijā, viņš plānoja, kā aizkļūt līdz kuģim, kuru bija atsūtījuši glābēji. Vairāk kā diennakti viņi bija bēguši un visādi citādi centušies izvairīties no, viņaprāt, briesmīgākās sērgas visumā - Tiranīdiem... Nevienam pat nebija laika apraudāt bojāgājušos biedrus. Viņi katru stundu, katru minūti, cīnījās par savu izdzīvošanu šajos džungļos, kur, izņemot tās “nolādētās, pāraugušās ķirzakas”, viņiem traucēja arī karstais laiks, daudzi rāpuļi un purvāji... Ar viņu palikuši bija vairs tikai 23 vīri, kas arī bija noguruši, bet vēl arvien cīnījās plecu pie pleca, balstot viens otru... Bezcerība pieauga un kapteinis gandrīz atkal iegrima nostaļģijā, kad pēkšņi aiz muguras nočabēja lapas. Vīri, uzmanību! Viņš pieklusināti nosaucās un visi kājinieki sastinga kaujas gatavībā. Tieši laikā, lai atklātu uguni uz tiem 12 tiranīdu kājiniekiem, kas iznira no krūmiem. Apšaudi pavadīja cilvēku kaujas bļāvieni un kropli gārdzieni, kas radās ķirzakveidīgajiem radījumiem mirstot. Kāds cietušais? Ievainotais? Kapteinis pārjautāja pēc 30 sekundēm pilnīga klusuma. Šīs būs garākās dienas manā mūžā... viņš paspēja nodomāt, pirms no krūmiem izskrēja vēl 13 tiranīdi. Visi 24 kaujinieki atklāja uguni un pēc īsa mirkļa viss bija beidzies. Vismaz tā varēja šķist. Kad kapteinis pacēla galvu, lai pārlūkotu kādi ir zudējumi, aptuveni 12 metrus no viņiem atskanēja lūztoša koka skaņa. Vīri, ieņemt pozīcijas! Viņš nokliedzās. Visi izkārtojās "trijstūrī". Priekšā 2 rindās sastājās izdzīvojušie kājinieki (pēc skaita 16), aiz viņiem uzmanīgi ievietojās abi divi "smagie" un aiz viņiem pēdējie pieci snaiperi. Bija skaidri dzirdams, ka tuvojas kaut kas lielāks nekā parastie Tiranīdi. Koki brakšķēja jau daudz tuvāk un kapteinis pieklusinātā balsī noteica, 5 metri, sagatavojaties! Pēkšņi koku brakšķēšana gluži vai pārtrūka. Iestājās kapa klusums. Pāris kājinieki sāka nervozi skatīties uz visām pusēm. Pēkšņi sāka likties, ka krūmi čab gandrīz no visām pusēm. Pārkārtoties! nokliedzās Ergo un vīri pārkārtojās aplī, kura ārpusi veidoja kājinieki. Pēkšņi atskanēja skaļš kauciens, kas lika asinīm gluži vai sastingt. No visām pusēm uzbruka Tiranīdi, bet, kā nelaimi nesošs tuvojās arī viens no viņu spēcīgākajiem ieročiem... "Liktors" Kārtējais uzbrukums bija sācies...

[Semijs]

Bens bija pavadījis visu laiku blakus savai māsai un sargājot viņu ar savu dzīvību. Kad bija brīvs brīdis, viņš sarunājās ar kādu no karavīriem vai izstāstīja joku, cerēdams visus uzmundrināt. Tiklīdz sākās apšaude, Bens atklāja uguni uz visiem tiranīdiem ko redzēja, pie reizes bļaudams visādus izteicienus kā piemēram :''Mana vecmāte skrien ātrāk par jums!''. Bet tad atskanēja liels krakšķis un vīrietis sastinga. Viņš paskatījās apkārt un noteica.
-Šis viss paliek aizvien labāks un labāks...-

[Pūķēns Sāra]

Lodes netika saudzētas, tās precīzi tika tēmētas "ķēmu" galvās, un lielākā tiesa arī precīzi sasniedza galamērķi, ja, protams, šis "nelaimīgais lops" pēdējā mirklī nepakustējās, jo attālums priekš izcila tēmējuma nebija tas lieliskākais.
Visa uzmanība tika veltīta kaujai, ne pati mazākā domiņa netika veltīta kam citam, galvenais bija atkauties no šiem neradījumiem un palikt dzīvai. Uguns sarkanie mati, kas bija sasprausti ciešā mezglā bija viegli atrisuši, bet sieviete tam nepievērsa uzmanību, tāpat arī netīrajām rokām un asinīm uz apmetņa, savām vai cita nebija nozīmes. Nebija un nebūs laika to noskaidrot!

[mr Bl@ck]

Apkārt viss čabēja un brīkšķeja. Skanēja biedru pirmsnāves gārdzieni un Tranaīdu spiedzieni kad lodes ieurbā viņiem miesā.
Makss Ar trim īsām kārtām noguldīja pāri Tiranaīdu un ieklausījās skaņās. Kara pieredze viņam bija un stāvoklis nebija tas labākais. Bet ko tie rāpuļi gribēja panākt, viņu stprākais priekšā, no flangiem uzbrūk, nē te galīgi nekas nebija tīrs.
Kaptein, tie lopi mēģina mūs iedzīt lamatās, ja atkāpjamies tad tikai caur sānu, man šķiet šis ir tikai uzmanības novēršanas menevrs. Makss nobēra savus uzsktus mikofonā. Pie viena izmezdams tukšo magazīnu.
Pieliecies. Viņš uzkliedza Benam noguldīdams ar rokā iebūvēto šujamo tiranaīdu kas mēģināja puisim pielavīties no sāna.

[Hworang666]

Kamēr Bens aplūkoja iespaidīgo "Liktoru" no krūmiem, ka atradās no viņa pa labi, izskrēja vēl trīs tiranīdu kājinieki. Kamēr pārsteigtais kājinieks blakām Benam centās tos apturēt, aiz viņiem izskrēja vēl trīs kājinieki. Čtri no tiem jau bija sagatavojušies lēcienam un tie leca. No malas tas tik tiešām izskatījās parcilvēcīgi, jo tie pamanījās nolidot aptuveni trīs metrus. Viens no tiem uzlec kādam kājiniekam tieši virsū un, jau nākamajā mirklī Tiranīda zobi ietriecās viņa kaklā. Ar pēdējiem spēkiem Kails (tā sauca šo kājinieku) izšāva un mirstot nogalināja arī šo "ķirzaku". Vēl vienu gaisā apstādināja kapteiņa zāģis - zobens, zem kura trieciena, pretinieka kauli vienkārši pašķīda. Bet pārējās divas ķirzakas turpināja uzbrukt. iena no tām nozemējās un strauji leca uz Bena pusi, kamēr otra kārtīgi atspērās, lai lektu uz snaiperu pusi. Bija skaidri redzams, ka viņa mērķis ir rudmate - Leila. Kamēr Makss pagrūda Benu, tieši viņam pretim no krūmiem izgāzās vēl divi "ķirzakveidīgie". Vienu apturēja spindzošā lodes, bet otrs ar asu kustību centās iekosties Maksa kājā.

Šo rakstu rediģēja Hworang666: 12.10.2007 21:53

[mr Bl@ck]

Maksām uzklupa divi neraījumi, viens trāpīja krutugunīs un krita bet otrs lops mēģināja izkampt gabalu no viņa kājas.
Oh no you don't! viņš iebļāvās pavērsdams bioniskās rokas šaujamā stobru pret tiranaīdu, un izšāva. attālums bija mazs. Tam vajadzēja nostrādā.
Leila no sāna! viņš uzsauca.

[Pūķēns Sāra]

Sievietes skatiens pārāk ilgi aizkavējās pie mirušā Kaila ķermeņa, jo tieši šai ķirzakai, kura bija sev līdzi paņēmusi puisi, viņas raidītā lode bija paslīdējusi garām, ļaujot radījuma uzbrukt, un tieši šī aizkavēšanās, ļāva pārējām divām ķirzakām iegūt laiku uzbrukumiem. Gloks tika pavērsts pret ķirzaku, kura uzbruka Benam, kad Makss lika pavērsties mazliet sāņus, un pamanīt radījumu, kas apdraudēja viņas pašas dzīvību. Viena lode tika tēmēta ķirzakas galvā, kamēr viņa pati pārvietojās sāņus, lai, ja tomēr lode netrāpa, ķirzaka nespētu uzreiz mesties virsū. Piecas. Prātā tika nosaukta atlikušo ložu skaits atverē. Viena no rokām atlaida gloka rokturi, lai pārliecinātos par atlikušo atveru skaitu. Kamēr piektā lode no atveres tika raidīta trianta mugurā, kurš bija meties virsū Benam. Nebija laika apsvērt vai lode aizķers vai neiazķers pašu Benu, bija vienkārši jārīkojas. Atgriežot roku uz gloka roktura, viņa pamāja Maksam kā pateicību par brīdinājumu.

Šo rakstu rediģēja Pūķēns Sāra: 12.10.2007 22:14

[Semijs]

-Hei!-
Bens uzsauca, kad viņu pagrūda.
-Tagad tiešām nav laiks spēlēt kas dārzā... ā.. paldies tev.-
Taču plāni mainijās, ķirzakas sāka lēkāt virsū kājniekiem un Bens arī bija viens no upuriem. Ievērodams lēcošo ķirzaku, viņš strauji palēca nostāk un viņam tagad ķirzaka niere(viņaprāt) bija ļoti viegls mērķis. Bens neko negaidīdams notēmēja ar automātu un sāka šaut pa to vietu.

[Šamanis]

Edgars nobļāvās: Pieliekties! izraudams no kabatas savu gloku ātri notēmēja un iešāva trīs tiranīdiem galvās ar izcilu precizitāti.Pēc īsa brīža viņš ieraudzīja vēl vienu nezvēru, kas uz viņu skatojās no kāda koka.Edgars atklāja uguni, bet pirmā lode netrāpija.Tiranīds leca viņam virsū, Edgars iestūma gloku kabatā, un no muguras novilka savu raķešmetēju, zinādams ka nepaspēs izšaut, viņš ar to iebelza pa galu Tiranīdam: Un nemaz nedomā celties! Viņš ātri pret plecu atspiezdams sagatavoja savu raķešmetēju, un caur tēmeklīti iraudzīja vēl 10 Tiranīdus kas skrēja viņam virsū! Viņš notēmēja, līdz no samērā lielā ieroča izlidoja raķetīte, no kuras nāca liesmas. ((IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/xD.gif) ) Tā lidoja samērā klusi, bet pēc īsa brīža atskanēja milzīgs sprādziens, kurš uzspridzināja lielāku bariņu Tiranīdu.Edgars pietupās aiz pārējiem, un pārlādēja ieročus.

[Hworang666]

Cīņas karstumā bija gandrīz neiespējami pamanīt milzīgo Tiranīdu līderi. Ergo izmēģināja savas iespējas pret viņu un piskrējis tam klāt, centās tam ar zāģi - zobenu nocirst tam vienu no rokām, bet nezvērs pacēla savu kaulaino izaugumu pie rokas un abi ieroči saskrējās. Tad, kad "Liktors" pacēla arī otru savu ķetnu, kapteinis ar strauju lēcienu palecās atpakaļ un trīs reizes izšāva. Lodes spindzot ieurbās nezvēra krūtīs, bet bija pilnībā acīmredzams, ka tas neatstāja nekādu paliekošu efektu. Kopumā uzbrukums sāka samazināties. Jauni Tiranīdi no krūmiem vairs tik bieži neizleca, bet pēdējie palikuši jau sāka izrādīt meistarību, jo, tāpat kā šeit palikušie cilvēki, viņi bija izdzīvotāji... Virsū Maksam un Benam skrēja viens vienīgs Tiranīds, bet viņš pamanījās izvairīties no visām uz viņu raidītajām lodēm. Sasniedis mērķi, viņš palecās un ar apgriezienu iespēra Benam ar asti. Trieciens bija pamatīgs, tādēļ Bens smagi krita uz aizmuguri. Pietupies un izvairīdamies no Maksa ieroča - rokas raidītās lodes, viņš centās uzlekt karotājam virsū un iekosties Maksa rīklē. Edgara šāviens krūmos izšķaidīja 6 Tiranīdus, nobērdams ar to mirstīgajām atliekām visus tuvākos kājiniekus, kā rezultātā vairāki nikni skatieni tika veltīti Edgaram. Tiranīds, kuru viņš bija nogāzis, iespēra Edgaram ar asti pa ceļu aizmuguri, kā rezultātā Edgars pakrita, raķešmetējam uzkrītot viņam virsū. Leilai paveicās, jo Tiranīds uz kuru viņa tēmēja saņēma galvā lodi un viņa līķis paslīdēja viņai garām. Bet pēkšņi Leilai no muguras virsū uzleca vēl viens. Viņas gloks izslīdēja viņai no rokām, snaiperene gulēja viņai pilnīgi blakām, bet Tiranīda zobainā mute, šķietami gribēja izgaršot viņas skaistumu.

[Semijs]

Bens sajuta stipru sitienu pa ķermeni un nokrita uz muguras, viss jau nebūtu tik slikti, ja viņam degunu priekšā nestāvētu tiranīds, kas kārojas pēc viņa miesas.
-Nožēlojamais s.ūds!-
Viņš iesaucās un palicis guļus, ar savu automātu notēmēja un pusi aptveres izgāza pret tiranīdu, kas sabruka viņam deguna priekšā. Ticis atpakaļ uz kājām, Bens ievēroja, ka vienam no snaiperiem neklājās labi, tā bija Leija.
-Leija!!-
Vīrietis iebļāvās un atklāja uguni tiranīdam, kas centās sievieti uzkost.

[Lianjuks]

Gerija centās nošaut tiranīdus cik spēja, bet tas nācās visai pagrūtu, viņa bija radusi šaut no lielāka attāluma, bet te viss notika gandrīz pie pašiem sāniem. Viņai sametās šķērmi ieraugot Leiju, nenolaidusi ieroci viņa paķēra kaut ko no zemes un no visa spēka to trieca vienam no tuvējiem trianīdiem pa galvu, novēršot nezvēra uzmanību no kāda cita karavīra. Nezvēra apmulsuma brīdī viņa to nošāva un tas sabruka virsū kādam citam tiranaīdam daļēji atbrīvojot ceļu pie Leijas.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 13.10.2007 10:50

[Pūķēns Sāra]

Leilas elpa aizrāvās, kad viens no tiem neradījumiem ar visu savu svaru uzgāzās viņai virsū. Gloks nelaimīgā kārtā izslīdēja no rokām, un uz snaipereni nebija te jēga cerēt, pat ja tā atrastos rokās. Bena negaidītais uzbrukums, lika ķirzakai pavirzīties nostāk no sievietes ķermeņa, tādēļ izmantodama iespēju, viņas rokas satvēra nazi, kas atradās pie jostas [par laimi, ķirzaka viņu bija nogāzis veiksmīgi, un viņa negulēja pati uz savām rokām], un ar visu savu spēku pagriezusies, ietrieca nazi ķirzakā. Tā, ka ja Bena raidītās lodes pārāk nekaitēja šim lopam, tad dūrienam, gan to vajadzēja, kaut uz mirkli neitralizēt.
Satvērusi Gloku, kas bija izslīdējis no rokām, sieviete pēc iespējas ātrāk centās pieslieties kājās.
-Uzmani savu muguru!- Pēdējā mirklī nošaujot ķirzaku, kas tāpat kā "viņas" lops, cerēja uzbrukt Gerijai, sieviete uzsauca otrai.
-Ben! Piesedz mani!- To nobļaujoties, Leila jau pietiekami bija pietuvojusies vīrietim, lai tas varētu izdarīt, ko viņa lūdzu. Tai pašā laikā gloks bija ielikts tam paredzētajā vietā, un sievietes rokās atradās snaiperene, kurā viņa ko vēl noregulēju. Ergo viens ar saviem ieročiem nespēja tikt galā ar Tiranīdu līderi, tur vajadzēja trāpīgākus šāvienus, lai spētu kā ievainot to milzīgo lopu. Ieņēmusi ērtāku pozīciju, trīs lodes tika raidītas uz tiranīdu līdera pusi: divas galvā, bet viena kaklā.

[Semijs]

-Klausos!-
Bens uzsauca un pārlādēja savu automātu. Viņš šāva uz visiem tiranīdiem kuri bija pārāk tuvu vai tālu. Ik pēc mirkļa Bens raudzījās apkārt kur ir Šarlote(māsa), viņam galvenais bija, lai viņai nekas nenotiek, savādāk viņš to nespētu sev piedot. Notēmējis uz kādu Tiranīdu, Bens tam sašāva kājas liekot mošķim nogāzties un divas lodes ielaida tam galvā.
-Jauka diena pastaigai ne?-
Viņš uzsauca Leijai.

[Elony]

Rens, notupie uz viena ceļa, šāva pa tiranīdiem, kas vie viņam tuvojās. Viņš šāva rūpīgi un precīzi, cenšoties trāpīt svarīgajos orgānos ķermenī, nevis pa kustīgajām kājām. Līdz šim viņam bija izdevies tikt galā ar visiem ienaidniekiem, pirms tie sasniedza viņu.
Tagad mērķu palika mazāk, Rens pārlādēja automātu un aplaida skatu apkārt.
Redzēdams, ka viņuneviens tagad neapdraud, arī Rens sāka šaut pa tiranīdu līderi, varbūt ne pieteikami precīzi, lai nopietni ievainotu, bet tomēr pietiekami, lai sagādātu problēmas.

[Hworang666]

Neskatoties uz Leilas precīzajiem šāvieniem, "Liktors" tikai mazliet samazināja uzbrukumu ātrumu. Ergo to manīdams nokliedzās: trīs cilvēki, metat granātas uz šo izdzimteni! Ar skatienu vērsdamies pie tuvākajiem trim kaujiniekiem. Tie bija Bens, Leila un vēl kāds kājinieks, kura vārdu neviens nekad nevarēja atcerēties, tādēļ sauca viņu par Murgu. Daļēji tas varētu būt tādēļ, ka dzīvot ar viņu vienā istabā tik tiešām bija īsts murgs... Kamēr Rens sāka šaut uz lielāko pretinieku, trīs parastie Tiranīdu kājinieki bija izlauzuši ceļu uz Rena pusi. Pateicoties tam, ka blakām gulēja Kaila līķis, Rens tā ķiveres stikliņa atspulgā varēja ieraudzīt ienākošos uzbrucējus. Tikmēr viens no pēdējiem izdzīvojušajiem Tiranīdiem atklāja uguni Gerijas virzienā un pirmās trīs lodes, spindzot palidoja gar viņas galvu.

Šo rakstu rediģēja Hworang666: 13.10.2007 12:46

[Semijs]

Bens izvilka granātu un ar elkoni pabakstīja Leiju.
-Laiks spēlēt akmeņu mešanu pa mērķi.-
Viņš nosmīnēja un ar zobiem izrāva gredzenu no granātas. Vīrietis paturēja granātu rokās divas sekundes un aizmeta to pret Liktoru. Atkal paņēmis rokās savu automātu, Bens ar gredzenu mutē ievēroja, ka Renam uzradusies jauna kompānija un atklāja uguni uz uzbrūkošiem Tiranīdiem.

[Shadowblur]

Lūks ar savu nožēlojamo ieroci pa to laiku rūpīgi tēmēja. Jo ātrāk un vieglāk sašķaidīs pretekļus, jo ātrāk būs miers. Tā kā viņš šāva lēnām, viņam nepievērsa prakstiski nekādu umanību, bet ar to viņš jau sen bija samierinājies. Ka citi par viņu neliekas īpaši ne zinis. Nospļāvies veiņš vēlreiz tēmēja uz vietām, kas bija pēc viņa domām vājas.... Bet nebūdams labākais no šāvējiem, viņš pirmo lodi nošāva garām.

[Elony]

Rens jau gatavojās mest granātu uz Liktora pusi, kad pamanīja kustību zemē. Tā nebija kustība, bet atspulgs miroņa ķiverē. Kails laikam...
Tiranīdi no sāniem.
Rens pagriezās un izmeta granātu uz viņu pusi, tad atkāpās uz Bena pusi, šaujot pa to briesmoni, kas bija vistuvāk viņš netērēja munīciju, cenšoties sašaut visus uzreiz, bet koncentrējās tikai uz vienu. Nedomā, par nāvi un ciešanām, Rens sev atgādināja, šaudams un atkāpdamies reizē, tikai par mērķi. Un šāva Rens pa tiranīda ķermeni, ignorējot citus uzbrucējus.
"Man vajag palīdzību! Bandīti no desmitiem!" (no desmitiem, tas nozīmē apmēram no ziemeļrietumiem, ja 12 ir ziemeļi) kliedza Rens, tuvodaiems Benam un atšaudīdamies.

[Semijs]

* Man var nestāstīt (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/happy.gif) esmu aizrāvies ar tactical-shooteriem (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/xD.gif)

-Ja neesi pamanījis viņi ir visur!!-
Bens iebļāvās un pagriezies pret plkst. 10 sāka šaut virsū Tiranīdiem. Vīrietis nebija ievērojis savu māsu nekur un baidījās, ka viņa ir.. Nē, viņš par to nedrīkstēja domāt, viņa ir dzīva un līdzās Benam.
-Mirstat gļumas!-
Viņš iebļāvās un šāva vairāk pa kājām.

[Šamanis]

Edgars nokritis uz zemes centās ātri vien pielēkt atpakaļ kājās.Viņš piestiprināja raķešmetēju pie muguras, piecēlās kājās un sāka ar savām rokām sist, pa Tiranīdu, kas bija viņu nogāzis zemē (protams viņam rokās ir dzelzs cimdi, kas ietilpst standarta smagajā aprīkojumā) Kad viņš bija pietiekami apsitis neglīto radījumu, viņš tam iesita ar savu galvu! (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/xD.gif) (kā jau stāstiju ATD ķivere arī ir no dzelzs) Edgarā valdīja dusmas, tapēc vēl pēc tam, viņš tajā salaida vairākas gloka lodes. Tu citplanētiešu m.ēsls! viņš ātri pārlādēja savu gloku un piesteidzās tuvāk pārējiem, palīdzot tikt galā ar Tiranīdiem.

[Hworang666]

Neskatoties uz to, ka Lūks pirmo lodi izšāva neprecīzi, pārējās lidoja samērā precīzi. ztukšojot aptuveni pusi aptveres (18 lodes), viņš bija pamanījies nošaut 7 Tiranīdus. Pašlaik uz viņa pusi lidoja vairs tikai iekšas un Lūks bija noderīgāks pie Bena un Rena, jo, gluži kā par brīnumu, no šīs puses vairāk neviens neuzbruka. Rens diezgan precīzi pamanījās atšauties no uzbrucējiem un vienīgais, kas viņam paspēja pietuvoties tuvāk par metru, bija kāda Tiranīda kreisā kāja, kas bija pamanījusies atdalīties no pārējā ķermeņa. Pašlaik Bens ar Renu piedzīvoju kārtīgu uzbrukumu, kurā viņiem uzbruka 8 Tiranīdu kājinieki un divi radījumi, kas līdzinājās lidojošiem astoņkējiem. (Parastie Tiranīdu izlūki). Kad Edgars trieca savu galvu pret Tiranīdu, tā galvaskauss neizturēja un pa visu Edgara ķiveri izsmērējās Tiranīda smadzenes. Iztērējot gloka lodes ķirzakā, viņš gandrīz nedzirdēja, ka sausi noklikšķēja laidne. Aptvere bija tukša, bet tuvākais Tiranīds gatavojās pēdējam uzbrukumam, kura mērķis būs Edgars. Arī Murgs pievienojās Bena piemēram un aizmeta granātu. Tā sprāga pie "Liktora" kājām... Mums tūliņ vajadzēs smagos! nokliedzās Ergo.

[Semijs]

-Ņem lidojošos, es parūpēšos par kājniekiem!-
Bens izspļāva gredzenu no mutes un uzsauca Renam. Sagrābis vēlvienu granātu, viņš aizskaitīja līdz divi un atkal meta Tiranīdu kājniekiem virsū, mērķēdams kādus 2m viņiem priekšā, lai tie skrienot bez maz vai izbauda sprādzienu zem kājām. Notēmējis ar savu automātu, Bens atklāja uguni pret Tiranīdiem.

[Elony]

Rens labprātāk būtu izvairījies no lidoņiem, centies rīkoties tā, lai spētu droši netrāpīties tiem pa ķērienam, bet tā kā Bens gribēja ņemties ar cīnīties ar zemes uzbrucējiem, tad Renam vajadzēja piesaistīt lidoņu uzmanību.
Uz brīdi Rens sadusmojās par Bena pavēli, bet Titāns atcerējās, ka vairs nekomandē vienību. Reizēm ir tik grūti aptvert tās visas būšanas ar pakāpēm.
Rens skrēja sānis, prom no bena un tirnaīdiem, kas uzbruka viņiem, un šāva pa lidoņu spārniem, cenšoties tos sacaurumot, lai tie nespētu lidot un nogāstos zemē.
"Šurp, pie manis kroplie sikspārņi! Parādiet, ko protat!" kliedza Ranes, cenšoties piesaistīt Lidoņu uzmanību sev, lai tie neuzbruktu Benam.

[Lianjuks]

- Paldies, Leil.. - izdvesa Gerija izvaroties no Tirianīda un sākot apšaut tuvākos, bet tad atkāvusi sev ceļu uz tuvāko koku viņa mēģināja tajā uzrāpties, bet uzkritusi kādam Triniadīnam uz galvas, viņa negribīgi turpināja apšaudi uz zemes, ik pa laikam uzmesdama kokam šķību skatienu.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 13.10.2007 15:52

[mr Bl@ck]

Tas ```` izvairījās no sāvien, bet Maksam bija vēl pēdējais trumpis piedurknē, vai pareizāk sakot rokā.
Atvēzējies no visa spēka viņš gāza ar savu titāna roku tiranaīdam pa galvu. To viņa galvaskauss neizturēja un dūre iestrēga lipīgā zampā ko šie sauca par smadzenēm.
Atri notīrījis irkstu bandanā viņš pārlādēja automātu un piesteidzās palīgā Renam. Viņš tēmēja šāvienus lidoņu kaklos vai galvās.
Bet kaujas mutulis jau sāka pierimt taču uzmanīties vajadzēja.

[Shadowblur]

Lūks bija atšāvis vairākus un neviens vairs nenāca no viņa puses. Laikam laiks mazliet pajokoties... Sarkasmu viņš pats savās domās dzirdēja, bet tas jau bija daļēji vienaldzīgi. Izņēmis pustukšo aptveri, viņš savā ierocī ielika īpašu lodi, kas saskaroties ar jebko eksplodēja, taču mazliet. Trāpot parastam cilbēkam vēderā, tā izrautu tikai basketbola bumbas lieluma caurumu.
Vēlreiz notēmējis uz citu tiranaīdu, kas šķita uzbrūkam no gaisa. Izšāvis lodi, viņš cerēja ka tā trāpīsu un būs jauks iekšu lietutiņš.... Vienkārši dzīves prieciņi...

[Malduguns]

Jūklis. Kā vienmēr jūklis, asinis, kliedzieni, krituši biedri - viss vienā putrā. Vienīgais labums no Tiranoīdiem bija tāds, ka viņi bija lielāki un pretīgāki par Šarlotes komandas biedriem, tādēļ nebija jādomā par to vai šauj uz draugu vai ienaidnieku.
Meitene pasmīnēja, ieraugot sava brāļa aktīvo darbību un bļaustīšanos uz Tiranoīdiem.
Mums nemaz nebija vecmāmiņas, Šarlote pie sevis nodomāja un pēc mirkļa jau bija pievērsusies tikai ienaidniekiem. Domas par brāli un vecmāmiņām izgaisa no viņas prāta. Tagad bija tikai mērķis. Šarlote nomērķēja un izšāva vairākas reizes. Veiksmīgi. Tiranoīds nokrita.
Tumšās matu šķipsnas bija mazliet izspūrušas un daļa no tām krita acīs. It īpaši to patika darīt matiem, kuri bija nogriezti priekšā. Ar vienu roku Šarlote tos atglauda, atstājos asiņainu švīku uz savas sejas, jo rokas bija pietiekoši netīras, lai viegli nosmērētu seju.
Meitene atkaļ pieķērās savam glokam un uzmeta īsu skatienu brālim. Vēl vietā, tas labi.

[Pūķēns Sāra]

Tāpat kā Bens, mirkli paturot rokās granātu, tā tika precīzi sviesta tiranīdu vadonim. Uz Bena uzrunu sieviete tikai piekrītoši pamāja, nebija īpaši daudz laika atbildēt, vēl pie tam runāšana tika viņai liedza pilnīgu koncetrēšanos, un domājams, ka to ko viņa atbildētu, nebūtu visiem pa sirdij vai vēderu saturiem.
-Skaiti lodes, idiņ!- Nenovaldoties, no sievietes lūpām izspruka teksts, kas tika veltīts Edgaram, kurš kā redzams bija iekūlies nepatikšanās, kaut gan to varētu attiecināt uz visiem biedriem. Viņi lodes tērēja uz nebēdu, neuztraucoties vai tās piecas lodes tēmētas uz vienu tiranīdu vispār sasniegs mērķi vai nē, tā vietā, lai izšautu maksimums trīs precīzi tēmētas, kuras visticamāk, var teikt 100 procenti, sasniegs mērķi. Viena lode tika tēmēta uz tiranīdu, kurš taisījaš uzbrukt Edgaram, tā kā lode tika tēmēta no snaiperenes, tad viņa pieļāva mazas iespējas, ka lode nesasniegs mērķi, bet, protams, ja tomēr, kas noiet greizi, tad vismaz uz mirkli ķirzakas uzmanība bija novērsta no Edgara, dodot iespēju puisim, ko izdomāt.
Ar skatienu tika atrasta Šarlote un Gerija, kad šīs divas pirmīt pieminētās dāmas palūkojās viņas virzienā, tad Leila parādīja pāris zīmes, kas nozīmēja visām trim grupēties kopā. Kā nekā viņas spēja izdarīt daudz ko savu šaušanu prašmu dēļ, bet ja katrai vajadzēja uztraukties par savu ādu, tad par palīdzēšanu citiem bija tā pašvaki domāt, tādēļ trim kopā bija lielākas izredzes gan izdzīvot, piesedzot vienu otru, gan arī palīdzēt citiem.


OCC. Pieņēmu to variantu, ko rakstīja Hworangs, ka Edgara aptvere bija tukša, kaut iepriekš šamanis minēja, ka pārlādē ieroci

Šo rakstu rediģēja Pūķēns Sāra: 13.10.2007 20:22

[Malduguns]

Šarlote uzmeta īsu skatienu Leilai un pamāja, ka sapratusi. Lēnām un uzmanīgi, tikapt kā nemanāma, viņa devās uz biedrenes pusi, pa ceļam trāpot pāriz Tiranoīdiem ar veiksmīgi un profesionāli nomērķētām lodēm.
Viņa iegrūda Benam dunku sānos, kad paslīdēja brālim garām un pēc mirkļa jau bija Leilas tuvumā. No šīs atrašanās vietas viss šķita mazliet savādāks nekā no iepriekšējās atrašanās vietas, bet pielāgoties varēja ātri un Šarlote viegli uzsmaidīja Leilai. Tas bija uzmundrinošs biedra smaids, kas lika sapurināties un cīnīties.

[Hworang666]

Pārlādējot ieroci, Edgars pat nepamanīja, ka tas Tiranīds, kurš vēlējās viņam uzbrukt, vienkārši saļima uz zemes. Leilas izšautā lode trāpīja precīzi. Vienīgā vieta, uz kuru Rens varēja šaut bija spārnveidīgie, pavisam nelielie izaugumi uz lidojošo "astoņķāju" mugurām. Viena "spārnus" viņam izdevās sašaut jau ar pirmajām lodēm, kamēr otrs ļoti izmisīgi cīnījās par savu dzīvību. Tēmējot pa viņu, Rens gandrīz nepamanīja, kad varēja sašaut kādu citu no kājiniekiem. Par laimi, šī lode ietriecās pie šī kājinieka kājām. Titānam tika veltīts īpaši nikns skatiens. Makss pamanījās sašaut otru lidoni. Cīņa bija tik pat kā beigusies. Lūkam izšaujot lodi, kurā bija sapresētas trīs parastās lodes, tā ietriecās kādā Tiranīdā, kas vēl atradās lecienā. Sašķīstot viņa ķermenim, kaula šķemba pārrāva Lūkam ādu pie deniņiem. Rūpīgāk ieskatoties, Gerija pamanīja, ka koks ir nošķaidīts ar ko līdzīgu asinīm... Kā bija redzams, šeit Edgara raidītā raķete sprāga nogalinot vairākus Tiranīdus, tādēļ arī kokā uzkāpt neizdevās. Šarlote pievienojās savam brālim un drīz vien, visa kujinieku grupa bija pārformējusies "trijstūrī", veltot šāviņus "Liktora" virzienā. Pēc Leilas metiena, milzīgais pretinieks manāmi sasvērās. Trīs granātas tomēr bija par daudz. Pēc Ergo pavēles izšāva abi "smagie" un milzis sabruka. Šī cīņa bija vinnēta. Kuram nepieciešama palīdzība? Medicīniska rakstura, protams! nosaucās mediķis.

[Semijs]

Bens sajuta dunku sev un uzmsaidīja ievērojot savu māsu dzīvu. Cīņa bija beigusies un vairs Tiranīdu nebija, viņš piegāja klāt pie Šarlotes un samīļojot viņu, iečukstēja viņai ausī.
-Prieks tevi redzēt..-
Atlaidis māsu vaļā, Bens uzsauca Ergo.
-Man varbūt būs kāda lauzta riba, bet nekas cits!-
Viņš pielika roku pie krūtīm, Tiranīdu astes trieciens bija nepatīkams, bet Bens īsti nejuta, ka bija kaut kas lauzts.
-Laikam būs tikai zilums.-
Vīrietis papildināja un paskatījās, ka nav vairs diez ko daudz lodes palikušas viņam. Nopūties, Bens piegāja pie kāda kājnieka līķa un paņēma viņa aptveres un granātas nomurminādams.
-Tev šīs vairs nevajadzēs... Dusi mierā...( Uzsauc ) Cik kritušo??-

[Pūķēns Sāra]

Šarlote atsaucās nekavējoties, un tas daudz palīdzēja, bet, protams, šobrīd cīņa bija beigusies, vismaz viens uzbrukums atsists, un tam vairs nebija lielas nozīmes.
-Vai tu arī sniedz cita veida palīdzību? Varbūt varam par to parunāt divatā?- Rudmatainā sieviete uzsauca mediķim, tam koķeti uzsmaidot. Ierocis tika ielikts makstī. Ja šādi viss tuprināsies, tad mēs ātri vien paliksim bez munīcijas. Pārskaitot aptveru skaitu, viņa noraizējusies nodomāja.
-Labāk būtu pajautājis cik dzīvi palikušie, tas būtu vieglāk.-

Šo rakstu rediģēja Pūķēns Sāra: 13.10.2007 22:13

[Shadowblur]

Lūks nospļāvās sev uz rokas un nosmērēja brūci ar siekalām. Tad viņš apsēdās un pārlādēja ieroci. Apskatījies apkārt, viņš tikai nopētija ko dara citi. Katrs jau vai nu rūpējās par citu, vai pievērsās sev. Lūks izvēlējās otro. Brūce nebija no bīstamākajām kādu viņš bija dabūjis un šī viņam pat neskaitijās sāpīga. Vēl viena rēta kolekcijai... Uzlicis ierocim drošinātāju viņš atlaidās mazliet brīvāk. Neizskat`jās ka kādam viņš būtu pašlaik vajadzīgs. Nebija jau ko spridzināt vai atmīnēt.

[Hworang666]

Ergo piegāja pie visiem trim kritušajiem kājiniekiem un aizvēra viņiem acis, klusībā pie sevis atvadīdamies no viņiem visiem. Tad pagriezās pret pārējiem un sacīja: neskatoties uz to, ka tikko esam pārcietuši cīņu, mums nekavājoties jāturpina ceļš... Tad pagriežoties pret Murgu viņš nokomandēja: Džek, savāc munīciju. Tā kā krita arī mūsu ieroču speciālists, tas tagad būs tavs darbs... Tikmēr mediķis koķeti atsmaidīja Leilai. Mediķis bija garš un fiziski spēcīgs cilvēks ar piķa mleniem matiem un olīvzaļām acīm. Kā rādās, jaunkundz būsiet izmežģījusi potīti... Izskatās pēc privātās konsultācijas... Un tad atrādot vēl vienu savu žilbinošo smaidu, viņš piegāja pie Lūka. Pagaidi, pagaidi... Ar siekalām te līdzēts nebūs... Un neticamā ātrumā izvilka no brūces palikušos kaula gabaliņus un aizšuva to ciet. Rēta tavai kolekcijai... Būs par ko mazbērniem stāstīt... Tikmēr Džeks savāca no visiem kritušajiem munīciju un atdeva tiem, kuriem tā visvairāk bija nepieciešama. Tad, kad mediķis un ieroču speciālists atgriezās pie Ergo un kādu mirklīti aprunājās, Ergo teica: Labi, visi, turpinām iet... Tagad pēc 5 kilometriem jābūt purvājam, bet pie purva jābūt rezerves apmetnei... Mūsu nākamai mērķis, viņš noteica un sāka iet.

[Lianjuks]

Gerija nepaspēja nokļūt līdz Šarlotei un Leilai, kad viss jau bija beidzies. Apsēdusies netālu no Lūka viņa sāka virpināt pirkstos savu medaljonu un pārskaitīt munīciju. - Būtu arī vieglāk, ja tirianīdu vispār nebūtu. Nebūtu arī jāskaita beigto. - atspiedusies pret koku Gerija cerēja kādas divas minūtes pasnaust.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 14.10.2007 11:22

[Semijs]

-Vai mūs sagaidīs ar cepumiem un pienu?-
Bens uzsauca Ergo un paskatījās cik viņam ir lodes šobrīdejā aptverē.
-12...
Iebīdījis aptveri atpakaļ automātā, Bens aizgāja līdz savai māšelei un pabužinājis viņai matus, teica.
-Nu, cik nogalināji?-

[Shadowblur]

Lūks piecēlās, lēni un gausi, atbalstījies pret savu ieroci. Tagad rēta smeldza, be nesāpēja. Eh... Nu, šuvums vismaz piedos ornamenta izskatu. Pastāvējis un izstaipījies, cik nu spēja viņš aizgāja pie Ergo. Klau, nezini cik šeit ir liela iespēja uzdurties vēl kādam no tiem grupējumiem? Ne jau kaa baidītos par kaut ko, bet gribētos zināt vai jēga likt drošinātāju stroķim. Lūks pārbrauca ierocim ar roku un vēl piemetināja ...ser... Autoritāri viņš tomēr atpazina un respektēja.

[Malduguns]

Brāļa apskāviens Šarlotei lika pasmaidīt. Viņu attiecības vienmēr bija bijušas tik tuvas un draudzīgas, ka nezinātāji viņus pat norutēja par dzīvesbiedriem, ne brāli un māsu.
-Man arī prieks, ka esi vesels, stipri sāp?-Šarlote nočukstēja.
Meitene atglauda matu šķipsnas projām no netīrās sejas. Zilās acis tajā dzirkstīja un tajās varēja redzēt smaidu.
-Kas vairs skaita tos, kurus nogalina. Tas vienkārši ir grautiņš, nekas vairāk,-Šarlote pasmaidīja par brāļa jautājumu.-Drīzāk, kā tad tev pašam veicās?-viņa vaicāja. Šarlote nopētīja brāļa sānu, pa kuru bija trāpījis Tiranoīds. Ārēja lūzuma nebija un tas mazliet nomierināja, tomēr lauztas ribas bija lauztas ribas un tas nebija pārāk patīkami.

[mr Bl@ck]

Cīņa bija galā. seši nošauti tiranaīdi Maksa kontā 11 ievainoti. Nebija slikti. Makss Pargrozīja mehānisko plaukstu, tā ķīlējā un nevarēja veikt parasto 180 grādu pagriezīenu. (OOC: Pagriezt plaukstu at denu uz augšu.) Izskatījās, ka te vajadzēs mazliet mehāniķa palīdzības.
Bens gāja vistuvāk, un kā šķiet viņam bija neliela pieredze ar tādām ietaisēm.
Hei Žurka! Panāc šurp, izlīdzi mazliet. Makss uzsauca ieslēgdams rokā iebūvētajam šaujamajam drošinātāju un atvērdams apkopes paneli. Man liekas plaukstas locītavā ir īssavienojums, vai kaut kas ieķīlēts, vari aplūkot?
OOC: pieņemu šai operācijai vajag abas rokas.

Šo rakstu rediģēja mr Bl@ck: 14.10.2007 13:23

[Semijs]

-Viss ir kārtībā, neko lauztu nejūtu, es parunāšu ar mediķi vēlāk..-
Bens uzsmaidīja Šarlotei, un dzirdēja, ka viņu sauc, piegājis klāt pie Maksa, vīrietis nolika ieroci un izbāzis mēli teica.
-Tāks, tulīt visu saliksim atpakaļ grozos..-
Viņš paņēma Maksa roku un atvēra vaļā plāksnīti, kur bija visa sistēma uzradīta par roku un vadi, kas gāja cauri.
-Hmmm... cīņas laikā būsi pārāk smagi ietriecis viņu kaut kur un izgriezis, rezultātā, vadi sapiņķerējušies, bet tā nav nekāda problēma, uzgaidi mirklīti.-
Žurka noteica un ar abām rokām akurāti sāka vazāties, pa Maksa rokas sistēmu, pēc piecām minūtēm, vīrietis paraustīja vadu un plauksta apgriezās 360 grādus.
-Tāks... visam vajadzētu tagad strādāt..-

[Malduguns]

Šarlote sekoja brālim. Šķita, ka viņš kādu brīdi ir jāpatur redzeslokā. Piegājusi pie Maksa, viņa uzmundrinoši uzsmaidīja vīrietim. Šodien viņai bija labs noskaņojums, tādēļ smaidi netika žēloti.
-Un kā tev gāja?-Šarlote vaicāja un palūkojās uz Maksa roku, kuru viņas brālis cītīgi remontēja.

[mr Bl@ck]

Makss izmēģināja pāris reizes roku, savilkdams un atlaisdams dūri, pagrozīdams to mazliet.
Tīri labi, Kā jau Bens teica nevajadzēja tik smagi to Tiranaīdu zvetēt. Cietas viņiem tās galvas. Viņš pārbaudīja automātu un uzlika drošinātāju. Tev ir lieka 40 mm munīcija? Man palikušas trīs aptveres. viņš sacīja. Karš bija diezgan racionāla lieta, visu noteica tava veiklība un munīcijas daudzums.
Arī biedri bija svarīgi, vajadzēja zināt ka kāds paglābs tavu pakaļu, kat tu nevarēsi un Vice versa. Nezinu kā jums, bet man likās tie rāpuļi mēģināja mūs kaut kur iedzīt, jo padomā no priekšas liktors no flangiem kājnieki, viņiem noteikti kaut kas bija aiz ādas. Makss domīgi sacīja atceroties kauju. something sure smelled fishy around here.

[Malduguns]

Šarlote pārbaudīja savus munīcijas krājumus.
-Liekas nebūs, atvaino. Cerēsim, ka mūsu nākamajā patvērumā būs munīcijas papildinājumi,-Šarlote noteica un domīgi palūkojās visapkārt. Viņai nepatika šī mūžīgā klenderēšana pa dubļiem ar smagiem apvaiem kājās un ieroci rokās. Protams, sākumā tas bija šķitis pat ļoti aizraujoši, bet ar laiku cilvēks no tā nogurst. Nevar zināt, kurā brīdī tavs dzīves pavediens pārtrūks šajā karalaukā.
-Turklāt, ja tu zvetē Tiranoīdiem ar roku pa galvu, tad pastāv iespēja, ka tu to roku vari zaudēt arī otro reizi,-Šarlotes balsī varēja saklausīt gurdumu. Viņa tik tiešām bija nogurusi, lai gan bija sīksta un izturīga.-Turklāt viņi vienmēr izdomā ko tādu, kas mums nenāk par labu,-meitene nomurmināja.

[Elony]

Rens veikli pārlādēja automātu un sāka gājienu. Cīņa viņam nebija uzdevusi nekādu emociju, viņš nebija'komandieris, tāta nebija atbildīgs par kritušajiem. Viņš bija godīgi izpildījis savu kareivja pienākumu.
Ejot garām benam, Šarlotei un Maksam, Rens viņiem uzsauca: "Iesaku beigt muldēties un sākt kustēt, nevajag komandieri velti nervozēt."

[Semijs]

Bens uzmeta šķību aci Renam un noteica.
-Atvēsinies bulli, mēs tikko izcietām grautiņu, nevajag mums vēl te problēmu..-
Novērsies no Rena, Bens pasniedza Maksam divas aptveres, vīrietis bija paspējis savākt pārīti aptveres, pašam viņam palika 3 un viena automātā.
-Tik tiešām uzmanies ar to zvetēšanu, sistēma neizklausījās diez ko laimīga un es negribu, lai tava dūre sāk lidot pa labi, pa kreisi, kad es būšu blakus!-
Žurka iesmējās un turpināja.
-Šaubos, viņi ir pārāk glupi, manuprāt tā bija visprastākā taktika, tans dodas pa vidu liekot pievērst visu uzmanību viņam, tikmēr kājnieki apskrien apkārt.-

[Pūķēns Sāra]

Leila klusām bija sākusi iet, vai nu mediķis to tiešām iepriekš bija domājis nopietni vai vienkārši nejauši uzminējis, bet potīte sākot iet tiešām dīvaini smeldza. Kaujas karstumā parasti šādas lietas nejūti, jo īpaši, ja tās nav nāvējošas, bet kad pēc kaujas adrenalīna līmenis asinīs krītas un atsāc domāt arī par ko citu nevis vien izdzīvošana, nevien šādas traumas var atklāties, bet pie mediķa viņa nevērsās. Kā saka, lai tas atgādina par ievainotību un iemeslu nākamreiz būt vēl izmanīgākai, kaut gan viņa tomēr viegli piekliboja.
-Labāk pats necel traci, mēs visi jau ejam,- rudmatainā sieviete asi atbildēja Renam.
-Un pat ja tā bija plika taktika bez nekāda īpaša mērķa mūs ievilināt vēl lielākās lamatās, es teikšu, ka viņi bija sagatavojušies pienācīgi, vēl mazliet vairāk karavīru no viņu puses, un ja pat mēs būtu vēl dzīvi, tad bez munīcijas gan.-

[Hworang666]

Ergo pamanīja, ka Lūks viņam pienāca blakām. Ik kustībā pašlaik bija manāms nogurums, bet, kapteinis tīri parastā solī turpināja iet. Un, pat noguris, cīņās viņš vienmēr lieliski izcēlās. Vispār jau augstākie militārie slāņi par viņu nebija stāvā sajūsmā. Viņa tēvs bija priesteris un, kā mēļoja, viņam nereti esot vīzijas... Bet kura kareivja dzīvē gan nav nedaudz māņticības? Es domāju, ka jā... Viņš atbildēja Lūkam. Balstoties uz to, ka mēs bijām vienīgie puskilometra rādiusā, kas vispār pēc cīņas bija spējīgi pārvietoties, ir gandrīz simtprocentīgi drošs vien tas, ka viņi turpinās mūs medīt. Uz mirkli likās, ka viņa balss tembrs pazeminās, it kā kļūdams bezcerīgāks, bet tad viņš jau mundrāk piebilda: ir nu gan te karsts! Un ik tiešām. Diena jau bija iesilusi un temperatūra šajos mūžamežos bija sasniegusi 32 grādus pēc Celsija. Tiek dota atļauja izmest mazāk svarīgas mantas! Ergo nokliedzās. Piemēram binokļi kājiniekiem, rācijas un vēl daudzi dažādi sīkumi. Murgs pienāca pie grupiņas, kurā bija Bens, Šarlote, Rens un Makss. Munīciju vajag? viņš apjautājās. Esmu ieroču speciālists un pagaidām cenšos vienādot visiem esošo munīciju... Nevajag? viņš pārjautāja tumši zilajām acīm iemirdzoties. Tikmēr Leilai blakām pienāca mediķis. Žēl gan, ka manā mugursomā ir tikai pašas svarīgākās mantas... viņš jokodams piemeta. Redzu, ka īsti taisni neejat... Potīte tiešām izmežģīta? viņš pajautāja un pasmaidīja. No pārējiem kaujiniekiem viņš, galvenokārt izcēlās ar to, ka pie jostas granātu vietā bija zāles (jostas somiņā) un par vienīgo ieroci viņam kalpoja kas līdzīgs kājinieku ieroča mazākai un automātiskākai versijai.

[Shadowblur]

Lūks tikai noslaucīja ieroci uz nometa zemē savu ieroča tīrīšanas komplektu. Nebija jau liels, bet tomēr. Biški attālinājies no citiem viņš sāka vērot apkārtni. Vienīgie kurus medī... Izklausās jau interesanti... Nospļāvies, gadījuma pēc viņš tomēr vēlreiz pārbaudīja vai aptvere ir kaut cik pielādēta un vai drošinātājs ir noņemts. Somā iešķindējās atmīnēšanas komplektiņs. Tomēr iespējams ka tas nemaz nebūs vajadzīgs. Kurš iedomātos nomīnēt tieši šo ceļu pa kuru viņi gāja? Bet ja nu tomēr...

[Semijs]

Bens beidzot ievēroja mediķi un paskatījies uz murgu noteica.
-Paldies man nevajag neko.. Es tūlīt atgriezīšos.-
Viņš piegāja klāt pie mediķa un nobraucis ar roku gar ribu zonu noteica.
-Klau, man te Tiranīds pamatīgi ar asti ievilka pa ķermeni, es neesu speciālists, bet man māc aizdomas, ka man ir kaut kas lauzts..-

[Pūķēns Sāra]

-Vai izmežģīta? Nevarēšu īsti atbildēt, liekas, ka, ja tomēr būtu īsti izmežģīta, tad ar staigāšanu būtu galīgi traki, bet šobrīd tik viegli smeldz. Un lūdzu neuzrunā mani uz Jūs, neesam jau nekādā formālā pasākumā, drīzāk jau intīmā gaisotnē, jo kā mēdz teikt: vienotas nāves briesmas no cilvēku dvēselēm vij vienotu virvi.- Zaļām acīm iemirdzoties, sieviete atbildēja mediķim, -Leila.- Pirms pie viņiem piegāja Bens, viņa stādījās priekšā mediķim.
-Es jau, protams, no tādām lietām neko nesaprotu, bet man tomēr šķiet, ka caur tavām bruņām būs tā pagrūti saskatīt, kas kaiš ar tavām ribām un tām kaut kādi palīdzēt.- Viegli iesmejoties, viņa uzrunāja Benu.

Šo rakstu rediģēja Pūķēns Sāra: 14.10.2007 20:20

[Semijs]

-Nu var jau roku aizlikt aiz bruņām, bet laikam būtu ērtāk bez.-
Žurka noteica un nolicis automātu, novilka savas bruņas nost. Ar roku nobraucis gar ribām, viņš sajuta sāpes, bet iespējams tas bija tikai zilums. Pacēlis kreklu uz augšu, Žurka nopētija vietu no trieciena un nedaudz izbrīnīts teica.
-Zilums labs.. būs ko stāstīt nākotnē.-
Viņš viegli nosmīnēja.

[Pūķēns Sāra]

-Nē nu, nevajadzēja jau uzreiz izģrēbties!- Leila nopietni iesaucās, bet ieskatoties zaļajās acīs bija noprotams, ka tas nav domāts nopietni. -Es saprotu, ka iespējams dienesta laikā ir pagrūti kur nolaist tvaiku, bet tici man, plika izģērbšanās nelīdzēs piedabūt nevienu sievieti pārgulēt ar tevi, jo īpaši šādos apstākļos. Protams, kāda karstāka deja un... - Ar katru vārdu uz sejas parādījās lielāks un lielāks smaids, un nopietnā balss, kur izčibēja, tā vietā uzrodoties atklātam humoram un, iespējams, arī vieglam sarkasmam.

[Semijs]

Žurka nosmīnēja un atlaidis kreklu, teica.
-Nu ir jau vairāki veidi..-
Nosmējies viņš ar roku nobrauca gar savām krūtīm lejā līdz kreklam un apņēmis to ar abām rokām kārdinoši sāka vilkt nost kreklu, bet iesmējies, viņš nolaida kreklu un ar smaidu sejā, ieskatījās Leilas acīs.
-Es jau negrasījos izģērbties! Vai ta mūsdienās nevar pavilkt pat kreklu uz augšu?-
Viņš nosmīnēja.

[Hworang666]

Mediķis vienkārši noklausījās, kā divi mazi bērni izrādās... Ja būtu šie abi vīriešu kārtas pārstāvji, tad beigās noteikti sāktu kauties par to "kuram lielāks?". Paskatījies uz Benu viņš neviltoti iesmējās, lauzts laikam nebūs gan, bet... Sākot rakāties pa savu jostas somiņu viņš izvilka nelielu kapsulu. Dzeramo ūdeni tev nedošu, jo pašam tik pat kā vairāk nav palicis, bet šitās jau negaršo tik slikti... Tikai pēc vēmekļiem... Un mediķis atkal iesmējās. Labi, labi, zāles, kas zāles... Manuprāt kaut kāds mentols... Un vismaz sāpes paribē nejutīsi nākamās trīs stundas. Tad atkal pienāc pie manis... Juzdams, ka lielākajai daļai kaut kas kaiš, viņš uzmeta vēl vienu skatienu Leilai un mirkli padomājis teica: mani sauc Gāars. Dīvains vārds, bet... veigli piesarcis viņš turpināja, kāds nu mans vārds ir, tāds arī ir... Un tūlīt pat palīdzēja blakus ejošam kājiniekam ar vēl vienu tādu pašu tabletīti kā Benam.

[Pūķēns Sāra]

Leila skatoties Bena izdarības nespēja novaldīt smieklus, kas izspruka no viņas sārtajām lūpām un mirkli pat šķita, ka atbalsojas tuvākajos kokos. Protams, tas nebija prāta darbs, sacelt lieku troksni, kad viņi cenšas lavīties, nepievēršot sev ienaidnieku uzmanību, bet skatoties kā Bens cenšas kārdinoši izģēbties, smieklus vienkārši nebija iespējams apvaldīt. -Ja tu tā turpinātu Ben, tad, iespējams, spētu lauzt daudzu dāmu sirdis, bet tā kā tu neturpināji...- sievietei pilnīgi prasījās izbāzt mēli un to parādīt blakus stāvošajam vīrietim, bet, protams, viņa tā nerīkojās. -Un ja tu pateiksi, par kuru planētu iet runa, tad pateikšu vai tas mūsdienās ir pieņemts vai nav. Saprotams, ka Bens bija runājis visumīgi, bet Leila vēlējaš vīrieti vēl bišku pakacināt.
-Un nav nemaz tik dīvains vārds, ir dzirdēti arī dīvaināki.- Leila pievērsās Gāram, un pamanījusi vīrieša piesarkšanu klusu iesmējās, -Un nebūtu domājusi, ka tik izskatīgam vīrietim būtu jāsarkst par savu vārdu.-

[Semijs]

Bens uzmeta lūpu Leilai un noskuma.
-Tu salauzi manas jūtas.. Ceru, ka esi laimīga..-
Viņš brīdi stāvēja kluss lūkodamies zemē tākā dieva pamests, bet pēc kādas pusminūtes varēja dzirdēt, kā vīrietis cenšās savaldīt smieklus, kuri tomēr izlauzās. Pateicies par tableti, Bens to vienkārši norija un uzmetis šķību ģīmi, uzvilka savas bruņas. Pacēlis automātu, vīrietis uzlūkoja Leilu ar interesi.
-Citas planētas ko? Cik ta planētās esi bijusi, ka vīrieši bez maz vai tev deguna priekšā velk nost kreklus?-

[Pūķēns Sāra]

-Es tev atklāšu noslēpumu,- pieliekusies uz Bena pusi, jaunā sieviete pieklusinātā balsī turpināja, -Uz gandrīz visām planētām.- Kā apstiprinot savus vārdus, viņa pamāja piekrītoši ar galvu, -Redzi, kad pēc īpaši smagiem un ne tik smagiem uzdevumiem tiec drošā vietā, tad viena no pirmajām lietām ir vēlme tikt vaļā no bruņām un netīrajiem krekliem, un noskaloties tīrā ūdenī. Protams, ja runa ietu par bikšu novilkšanu, tad ar to būtu tā pagrūtāk, kaut gan viss kas ir gadījies.- Seju rotāja negants smaidiņš, -Vai arī līdzīgas situācijas šai.- Leila iztaisnojās, -Un nebēdā, Ben. Tavu jūtu salaušana man sagādā tikai mazu prieciņu,- viņa mierinoši papliķēja pa vīrieša plecu, tā jau noteikti viņa būtu papliķējusi vīrieti pa galvu, tā uzsverot līdzjūtību un tamlīdzīgas muļķības, bet par nelaimi, rudmate sava mazā auguma dēļ nespēja to izdarīt.

[Semijs]

Bens pats nedaudz noliecies, noklausījās Leilas teikto un ar smaidu sejā noteica.
-Godīgi sakot es nemaz par to nebrīnītos. Diemžēl es aizmirsu par to, ka te ūdenis nav tuvumā, laikam saule nedaudz pacepusi man galvu.-
Nosmīnējis, viņš turpināja.
-Nu es taču zinu to! Man pašam patīk lauzt savas jūtas skatoties spogulī, bet nu laikam laiks tagad doties..-
Vīrietis nesaprata kādēļ viņš tikko to pateica, bet uzsmaidījis Leilai, atgriezās pie Šarlotes un Maksa.

[Malduguns]

Šarlote ar smaidu uz lūpām bija noskatījusies sava brāļa izdarībās. Tas Benam bija tik raksturīgi un padarīja brāli tik sirdij tuvu. Tik ļoti cilvēcīgu un nesavtīgas mīļas pieķeršanās vērtu.
Ķivere tagad atradās Šarlotes rokās, meitene virpināja tās siksnas un tumšbrūnie mati bija izlijuši pār viņas pleciem glītās, bet īsās cirtās. Priekšā nogrieztie mati, kuri krita pāri pierei viņu padarīja jaunāku, bērnišķīgāku un piemīlīgāku.
-Nu, ko. Kantējies atkal kādam klāt? Mani tu nedabūsi, vari necerēt, es redzu tev cauri,-Šarlote smīnēja un uzrunāja brāli, kurš bija atgriezies pie viņas un Maksa.-Turklāt tu jau droši vien zini, ka man labāk patīk Bens,-meitene sacīja. Nezinātāji un tie, kuri nepazītu abus, domātu, ka vismaz viens no viņiem ir pazaudējis prātu, bet tā nebija. Viņiem bija sava leksika. Citiem neizprotama, tomēr smieklu un jautrības pilna.

[Elony]

Rens atmeta pārējiem ar roku, arī munīciju viņam vēl nevajadzēja. Vispār jau derētu gan, karam gadījumam, taču viņam nebija mazāk kā citiem, tāpēc nebija tiesības neko pieprasīt.
Rens paātrināja soli un devās uz priekšgalu, kur bija komandieris un vēl viens jauns kareivis.
Viņš vēlreiz pārlādēja automātu, lai būtu pilna aptvere un vēroja apkārtni, vai tie zvēri atkal neuzbruks.
Pazīstot tos mošķus varēja gaidīt kaut ko primitīvu, mežonīgu, bet tomēr viltīgu un bīstamu.
"Ieteiktu paātrināt gaitu, komandier." Ergo teica Rens. "Es jau neko, bet jo ilgām mēs būsim ceļā, jo vairāk tiem laika sagatavoties ātkal mums uzbrukt."

[Hworang666]

Kad Bens aizgāja, mediķis turpināja sarunu ar Leilu: varbūt izskatīgs, bet no kara neko daudz nesaprotošs. Kā nekā, komandieris mani ne pārāk... Ne jau Ergo... Viņš strauji piemetināja. Bet tas nolāpītais Hrams! viņš sāka klusām vārīties pats savā sulā, bet tad, atcerēdamies, ka vēl runā ar meiteni, klusām piemetināja: piedod! Un ko pati dari aktīvajā dienestā? Meitenēm parasti patīk... Kas mierīgāks... Cik nu mierīgs ir šis gadsimts... Kad Rens tika līdz Ergo, kapteinis uzmeta viņam strauju skatienu. Kā nekā, arī viņš bija komandējis, tādēļ ar viņu varēja sarunāties brīvāk... Šaubos, vai viņi gatavos slēpņus. Viņi mūs vajā, jo esam vienīgo puskilometrā izdzīvojušie... Tādēļ viņi nevis gatavos slēpņus, bet gan dzenās mūs pa visiem nolādētajiem džungļiem. Ergo viegli pasmaidīja: turklāt, no šitiem muļķīšiem man baiļu nav... Un viņš klusām iesmējās.

[Shadowblur]

Lūks klausijās un gribot negribot pasmaidīja. Pārbraucis ar pirkstiem pāri saviem apdegumiem viņš tikai nodomāja. Daži no viņiem ir laimīgie... Nav jutuši ītās šausmas. bet tas droši vien drīz mainīsies... Gan jau redzēs. Bet kurš gan no viņiewm būs tik gudrs lai par to iedomātos... nebija jau tā ka viņš bija dusmīgs, tikai saīdzis. Šinī brīdī vajadzēja koncntrēties par dzīvību, nevis par to vai pēc misijas varš pārgulēt... Bet kurš gan uz viņu klausītos.
Sasprindinājis dzirdi, Lūks klausijās skaņās, vai kaut kas kaut kur nekustas. Plus, drošības pēc viņš pielika ierocim standarta tēmekli, nevis kā snaiperim, pievelkošo.

[Lianjuks]

Baiļu nav? Gerija ejot garām Ergo un Renam kaut kā pasmīnēja. Visiem ir bail, vairāk, vai mazāk, bet tomēr bail. Novilkusi uniformas jaku viņa slinki sāka darboties gar saviem ieročiem, tas bija labāk nekā nīkt nost karstumā un nedarīt neko. Pēc neilga mirkļa viņas ierocis izdvesa šāvienu, kas aizšāvās kaut kur debesīs, vainīgi savākusi savas mantiņas viņa aizvilkās atkal līdz Ergo. - Ser, mums tiešām nenāktu par skādi iet prom, zinu, ka jums nav bail, bet šī ir komanda, un likteni varbūt izaicināt nevajag. - viņa tramīgi paskatījās kaut kur tālumā.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 15.10.2007 17:25

[Malduguns]

Šarlote plati uzsmaidīja brālim un Maksam. Tad kaut ko pie sevis nomurmināja un aizgāja pie Lūka. Šķita, ka viņu komandas sapieris nav īpaši labā omā un meitenei patika komunicēt ar cilvēkiem, neskatoties uz to, kādā omā viņi bija.
-Sveiks, kā tad tev veicas?-Šarlote pesmaidīja un uzlūkoja Lūku. Meitenes pelēkzilās acis rāmi raudzījās vīrietī. Varēja redzēt, ka tajās atmirdz rūpes, bet tādas rūpes kā vienam komandas biedram pret citu.

[Elony]

Rens drusku bja dusmīgs ka Ergo nenovērtēja tiranīdus. Bet ko var zināt, kas komandierim ir padomā, galu galā viņš prata saglabāt savu amatu.
"Labāk tomēr būtu izvairīties no liekas cīņās, jovarbūt nākamajā munīcijas var pietrūkt. Un nav nekas pretī paskriet atlikušos kilometrus, galu galā treniņos mūs ņēma priekšā daudz smagāk."
Rens svīda, šis karstums un džungļi viņam nepatika. Dabīga tiranīdu mājvieta, jācer, ka komandierim taisnība un viņus priekšā negaida lamatas...

[Shadowblur]

Lūks nepalūkojoties uz Šarloti atri nobēra. Paldies labi... Tikai pašreiz tās šuves jūtīgas... Ar vieglu ātru kustību, viņš ar pirktu pārbrauca šuvei. Parasti viņš spēja atrunāties no mediķu palīdzības un bija, kā redzams, dzīvojis. Tagad kaut kāds mediķis bija viņam uzlicis ornamentu. Ja jau man jautā, kā tad iet tev? Balsī bja vairāk pieklājība kā formalitāte, nevis īsta interese.
Kaut kas nobrīķšķēja viņām zem kājas. Viņš bija uzkā```` kaut kam kas pašam bija izkritis. Varēja spriest... LAi kas tas būtu, vairs nebūs lietojams.

[Malduguns]

-Pēc kāda laika pāries tā jūtība, agrāk vai vēlāk viss pāriet,-Šarlote gurdi noteica. Sāka uzmākties miegs. Gaiss bija tveicīgs un šādā laikā viņa labprātāk būtu nolīdusi kaut kur ēnā un pagulējusi. Bet bija jādodas tālāk.
-Man... Viecās visai labi, dzīva vēl esmu,-viņa nomurmināja. Krakšķis Šarloti it kā uzmodināja no transa.
-Tu esi neveikls,-viņa sacīja. Tas bija drīzāk kā secinājums nekā apgalvojums. Mietene atglauda šķipsnas projām no sejas.-Es laikam iešu atpakaļ pie brāļa. Jāskatās, lai šis kādus podus atkal nesavāra,-Šarlote mīņājās no vienas kājas uz otru. Lūka vēsums bija dīvains. Tā vien šķita, ka viņš no Šarlotes pēc iespējas ātrāk vēlas atkratīties un meitene nemaz nevēlējās uzspiest savu klātbūtni kādam, kurš to nevēlējās.

[Hworang666]

Zinu, zinu un arī es vēlos, lai mums nāktos izvairīties no cīņām, bet pašlaik... Ne jau mēs izlemsim, kā viss notiks... Ergo piezīmēja. Turklāt, pie purva ir viena no mūsu atkāpšanās bāzēm... Tur varēs nosūtīt ziņojumu, lai mums kāds atbrauc pakaļ... Un arī ieroču munīcija tur būs atrodama... Ergo turpināja. Bija skaidri redzams, ka arī viņš ir ļoti noguris. Ne tikai Rens izjuta briesmīgo karstumu. Visi karotāji bija pārguruši. Labi, ir pagājis pietiekami ilgs laiks... Visi! Lēnām - skriešus!

[Elony]

Rens priecājās, ka komandieris nolēma klausīt viņa ieteikumam. Protams, skriet tādā karstumā un pie tam pēc kaujas nebija veselīgi un diez cik morāli uzmundrinoši, bet labāk tā, nekā atklāt, ka tev sekojuši kādi simts riebekļi, kas alksts tevi saraut gabalos, bet tev beigušās patronas. Tad ir vāks un armijas štābā parādās ieraksts: visi tās un tās vienības kareivji pazuduši bez vēsts un uzskatāmi par kritušiem kaujā.
Labāk palikt dzīvam un cīnīties, kad ir jēga.
"Klausos, ser!" Rens atsaucās un uzņēma gaitu. iņš tagad bija grupas priekšgalā. Izlūkošana nebija viņa stiprā puse, bet tomēr... Kaut arī Titāns ticēja Ergo vārdiem, cietpaura palamu viņš bija dabūjis ne tikai metāla galvaskausa dēļ.

[Lianjuks]

- Labi, labi. - saskaitās Gerija.. - Ignorējiet vien mani, kas tad ir sievišķis šajā komandā?! - apcirtusies viņa aizgāja līdz tuvējam kokam, bet kad sākās gājiens viņa visu laiku mēģināja soļot aiz Rena un būdama sapīkusi mēģināja viņu apdzīt, kaut vai savas lepnības pēc.

[Shadowblur]

Lūks bija drīzāk noguris no sava saspringuma, ne no karstuma. Bet tik un tā viņš nosaucās. Jā,ser! Sācis lēnā riksītī doties uzpriekšu, viņš arī pievērs domas tam kas notiek ārpus komandas. Apkārtne bija, viņaprāt aizdomīgi klusa. Tomēr, dažreiz viņam arī uzmetās paranoja šajā ziņā. Bet kas lai zin.
Ieroci iekārtojā ērtāk uz abām rokām, jo uz vienas rokas to bija jau tā grūti nest. Par meiteni viņš jau bioja aizmirsis. [i]Koncentrējies tikai brīdikm kurā tu dzīvo... Pārējais tev nav svarīgs, ja tas nav pielietojams kaujā...[/b] Moto bija vienkāršs un reizē pārspīlēts. Iespējams tieši šā iemesla dēļ viņam nebija draugu. Bet tas nebija traucēklis.

[NaeosPsy]

Raiens lēnīgi izvīlēja no krūmiem. Kaujas laikā viņu par laimi nebija neviens pamanījis. Bet to maitu ātrkustēšanās dēļ, viņš bija atšāvis tikai vienu, vai divus. Precīzu skaitu viņš nezināja, tāpēc sāka skriet pakaļ citiem. Tiesa, uz planētas bija karsts, bet viņš bija izturīgs.

[Pūķēns Sāra]

Rudmataino sievieti māca ziņkārība, kas tad noticis starp Gāaru un iepriekš minēto komandieri Hramu, bet nemaz neiedomājās to jautāt. Katram šeit bija savs dzīvesstāsts un sava piedzīvojumu bagāža, pozitīvu vai negatīvu tas jau kā paši piedzīvojumi bija viņu ziņā.
-Iespējams, ka patīk gan, bet kā redzams šajā misijā mēs, sievietes, esam kuplā skaitā.- Leila pasmaidīja, mirkli atklājot baltos zobus, -Bet ja runā par mani...- viņa paraustīja plecus, -... tā dzīve iegrozījās, vēl pie tam nekad nav bijusi izvēles iespēja. Sieviete jau klusāk nobeidza sakāmo, kad atkal palūkojās uz mediķi. -Un no kara neko īpašu nevajag sajēgt, vienkārši klausi pavēlēm un dari savu darbu labi, bet ja tā godīgi, tad mans vājais punkts...- Leila apklusa, jo komandieris deva pavēli pielikt soli. Nopūtusies, viņa noslaucīja no pieres sakrājušās karstuma lāses, un iesāka skriet. Protams, tas nepadevās tik viegli kā parasti, jo gan kauja, gan arī šie klimata apstākļi nebija no tiemlabākajiem, bet nedrīkstēja aizmirst par sievietes ievainoto potīti, kura jau tagad skrienot, krietni vairāk lika par sevi manīt.
-Un kādēļ tad tu pats piedalies šajā visā, ja jau no kara...?- Sieviete skrienot uzrunāja mediķi, jo, pirmkārt, viņa vēlējās turpināt sarunu ar šo patīkamo vīrieti, otrkārt, runāšana ar kādu novērsa domas no smeldzošajām sāpēm potītē.

[Elony]

"Neaizraujies, mazā," Geriju uzrunāja Rens, "nevajag rīkot sacīkstes, ja apkārt ir tie draņķi."
Sievietes spītība bija nevietā armijā. Ja neesi norīkots izlūkos, tad atdalīties no grupas ir nevajadzīgi.
Bet kas Rejam? Viņam nav jāpieskata pārējie, tāpēc viņš nesāka sacīkstes ar Geriju, bet turpināja skriet parastajā ātrumā. Ja Gerija skrēja ātrāk, tad izrāvās priekšgalā.

[Semijs]

Bens atrada savu māsu un pārsteidzis viņu, noliecot galvu un ejot sāniski, pamocīja viņu nedaudz nogāžot un kārtīgi pakutinot. Piecēlusi Šarloti kājās, viņš viņai pabužināja galvu un pievilcis klāt, turēdams roku uz viņas pleca, gāja līdzi pārējiem. Dzirdēdams pavēli tikt vaļā no liekā, Bens atvadījās no savas ķiveres un somas pirmstam atstājot resursus, lai varētu nākamo pusotru dienu nodzīvot.
-Ehh cerams, ka mūsu ceļš būs viegls..-
Vīrietis nopūtās un paskatījās uz savu māšeli. Cik labi, ka viņa bija blakus, tas palielināja Bena drosmi.
-Nu, ko? Laiks paskriet? Kurš pirmais līdz Ergo?-
Bens nosmīnēja.

[Malduguns]

Šarlote protestējoši iegrūda brālim pamatīgu dunku sānos un iespēra viņam pa stilbiem. Ne pārāk stipri, tomēr tā, lai varētu just.
Šarlote atstāja savu ķiveri un liekos krāmus. Daudz jau viņai nebija, ko atstāt, bet ja jau teica, ka vajag, tad varēja atkratīties no liekā.
-Ja tu šitā turpināsi, tad tavs ceļš būs garš,-Šarlote smīnot noteica un sakārtoja sabužinātos matus, kuri pirms mirkļa izskatījās pēc vārnu ligzdas.
-Un nemaz nedomā, ka es tagad ar tevi skriešos,-Šarlote iesāka lēnu riksi, lai nepaliktu pati pēdējā, bet saglabātu savas esošās pozīcijas starp pārējiem.

[Hworang666]

Pavisam vienkārši! Leilai atbildēja mediķis... Tā kā mani pateicoties kādam izmeta no aktīvā dienesta, un man tomēr pie sirds vairāk iet cīņas karstums, nevis dirnēšana un pasaules gala gaidīšana es kļuvu par mediķi... Bija jūtams, ka Gāars ir mazliet aizkaitināts, bet tas ātri pazuda. Piedod, aizrāvos... Kā kāja?
Kad visi sāka skriet, šķita, ka debesis ir sazvērējušās pret izdzīvotājiem, jo karstums bija neciešams. Klusībā ikviens vēlējās lietu. Vēl pavisam nedaudz! nobrēcās Ergo, pie sevis nodomādams: "Nedaudz ir samērā relatīvs lielums..." Drīz vien tālumā bija dzirdami spēcīgi dārdi. Paskatoties debesīs, varēja redzēt, ka no dienvidaustrumiem tuvojās milzīgas negaisu mākoņu masas... Laikam būs labāk, ja tiksim galā pirms nākamās vētras! vēlreiz iekliedzēs Ergo un paātrināja gaitu.

[Elony]

Rens nekavējās un arī paātrināja gaitu. Tas nebija viegli, sāka durt krūtīs. Ko var gribēt, cik gadi karojot aiz muguras... lai gan tādas domas ir nevietā!
Kāds tur vecums! Viņš katru dienu, kad var, nodarbojas ar treniņiem.
Galu galā, nesen bija smaga cīņa, viņam uz mugaras ir mugursoma, rokās smags automāts, pie tam tā nolādētā saule tā cepina...
Ja tagad sāks atslābt, cik muļķīgi sanāks, jo viņš taču ieteica paātrināt gaitu! Nē, Rens nepadosies. Titāns nekad nav padevies, pārdzīvoja visu, gan ielauztu galvas kausu, gan auss zaudējumu...
Bet cik labi būtu sagaidīt negaisu, tas tā atvieglotu...

[Pūķēns Sāra]

Sievietes sejā mirkli parādījās sāpēs, kad spēcīgāk atbalstījās uz ievainotās kājas. -Viss labi, ar kāju viss labi. Var teikt nemaz nesāp,- rudmate pārāk enerģiski nobēra, lai tas būtu pārāk ticami. -Es savā laikā būtu pateicīga, ja mani izsviestu no aktīvā dienesta, bet pateicoties kādam manā dzīvē nav bijusi cita izvēle kā vien karš.- Kaut sievietes balsī bija sauklausāms rūgtums, viņas seju rotāja smaids un nebēdnīkums. -Vēl pie tam, ja jau kādu laiku es bijis aktīvajā dienestā, kaut vai tikai apmācības laikā, kā gan tu no kara vari neko nesaprast?- Viegli nesaprotošs skatiens tika veltīts Gāaram, kamēr sieviete paātrināja ātrumu. -Liekas, ka drīz arī dabūsim ilgi gaidīto dušu,- tik cerams, ka ne ar triantu piegaršu. Vēl palūkojusies uz dienvidautrumiem, viņa piemetināja.

Šo rakstu rediģēja Pūķēns Sāra: 19.10.2007 17:15