Pirms Rītausmas., Varam sākt! Opcijas

[Semijs]

Es ar otru GM palikām nedaudz nepacietīgi un izlēmām sākt jau TAGAD! Proti tie kuri ir pieteikušies un nav iesūtījuši anketas, var neuztraukties, būs jums laiciņš vēl, jo kamēr vēl visi paspēs iepazīties. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/happy.gif)

1,2,3.. Aiziet!

Trešdiena, 8 augusts, 2008 gads. Laiks šobrīd ir 12:00 un laikapstākļi ir mākoņaini, saules nav un nedaudz smidzina, temperatūra ir ap + 20 C.
Vecrīga - Pulvertornis...

Pulvertornis, kas bija kara muzeja, nu jau ir patvērumu vieta atlikušajiem dzīvajiem. Kā jau zināms, inficētie jau bija ielauzušies iekšā Vecrīgā, tas ir zaļajā zonā un uzsāka savas darbības, kuru rezultātā atlikušajiem militāristiem un civiliedzīvotājiem vajadzēja mukt uz kādu patvērumu, proti Pulvertornis. Otrs patvērumu punkts bija Domu Baznīca, bet ceļš lidz viņai bija diezgan bīstams, dēļ Vecrīgas šaurajām ielām, nemaz neskatoties uz to, ka Baznīca gandrīz turpat vien ir.
Izdzīvojušie jau tika izbaudīt spriedzi dēļ inficētajiem, daudzi redzēja, kā viņu draugi vai radinieki tiek nokosti un neskaitāmo daudzumu asiņu, tākā visiem, izņemot dažiem militāristiem bija liels šoks un bailes sita augstu vilni( Tas arī atiecas uz spēlētājiem, te praktiski neviens nav vēsais! ), iepriekš bija izcēlusies ļoti liela panika, jo inficētie centās tikt iekšā Pulvertornī, bet militāristi, kuri bija parūpējušies par ieejas drošību, tika galā ļoti veikli ar inficētajiem, turpat pie durvīm gulēja Renārs Kaupers, kurš acīmredzami bija labi sašauts, visticamāk viņš bija viens no pirmajiem mērķiem.
Šobrīd visi cenšās saglabāt mieru, daudziem tiek aprūpēti ievainojumi, var redzēt, ka vairāki ir sakosti vai saskrāpēti, pie ieejas dažiem militāristiem ap rokām bija aptītas asiņaisas marles, vai plāksters uz vaiga. Daži no mūsu varoņiem ar nav tikuši sveikā kā piemēram Andrejs Lomentjevs un Mārtiņš Ozols, kad viņi palīdzēja izdzīvojušajiem tikt uz Pulvertorni, abiem uzmetās virsū vairāki inficētie, bet nekādas smagas traumas netika gūtas, tikai pāris skrāpejumi un viss. Kā mēdz teikt līdz kāzām sadzīs.
Sakari ar domu baznīcu ir pazuduši un tagad visi dzīvie cilvēki sēž Pulvertornī, un plāno kā rīkoties.

* Tagad tēli var ar viens otru iepazīties. Mārtiņš Ozols un Andrejs Lomentjevs stāv pie durvīm, jo viņiem vienīgajiem ir diezgan efektīvi ieroči.
Marīte Liepiņa uz doto brīdi mierina kādu bērnu kurš iebrukumu laikā zaudēja abus savus vecākus. Feldmanu pāris palīdz savainotajiem cilvēkiem. Anna Regeta sēž šobrīd malā pie sienas un ir diezgan lielā šokā, nesen raudāja aiz visa, kas noticis, bet tas ir saprotami. Gvenda Rīda kopā ar citām sievietēm tīra marles un plēš nevajadzīgas drēbes, priekš jaunām.
Atceraties: Visiem ir liels šoks un bailes, nesen izcēlās liela panika, tākā situācija nav tā labākā.

[Šamanis]

Tātad, Andrej. Tev ir kādas labas idejas par to ko tu varētu darīt, tad kad šis sviests beigsies? Mārtiņa sejā bija redzams neliels smīns : Es personīgi došos atpakaļ pie ģimenes, un baudīšu to skaisto dzīvi kāda mums bija pirms kāda laika. Viņš paskatījās apkārt un tad apskatīja no zombijiem iegūtās traumas, kas tīri nejauki sāpēja, bija nedaudz dedzinoša sajūta, bet viņš pie tā jau bija pieradis, jo Irākā gūtās traumas deva sāpīgu, bet noderīgu pieredzi. Mārtiņš nedaudz pavēra vaļā durvis un teica : Es aplūkošu vai visiem tur iekšā ir labi, nevar jau zināt ,kad piemēram no toletes varētu izskriet kroplīga izskata zombijs, to pateicis viņš nedaudz iesmējās. Aplūkojis iekšu pirmais kas viņam krita acīs bija Renārs kaupers : Nu jā ko lai saka, man tā īsti nekad viņš nav paticis, viņš klusi pie sevīm noteica.Pēc neilga brīža Mārtiņš aizvēra durvis un atkal ieņēma pozīciju.

[Bizii van Dope]

Mārīte klusējot plikšķināja pa plecu raudošam bērnam, kas puņķojās, ieķēries viņas baltajā blūzītē.
Viņa sēdēja uz kādas noplukušas koka kastes un truli blenza grīdā, neskatoties uz izmisuma pilno troksni, kas valdīja visapkārt.
Sievietes uz pakauša saņemtie mati spuru spurām krita ap seju un lielākā daļa no mezgla bija izjukusi, un mati vairāk atgādināja mežonīgu krūmu mudžekli, ne kaut ko līdzīgu Mārītes Liepiņas matiem. Mugurā sievietei bija pagari svārki, balta blūze, kuras stūri bija sabāzti iekš tiem un tumši zila žakete ar Rīgas policijas emblēmu. Ap vidukli bija aplikta josta ar visiem ieročiem. Pār svārkiem stiepās asiņains pleķis - Harija asins.
Jā, vēl joprojām Mārītes acu priekšā peldēja viss notikušais. Tas kā viņa, cenšoties izdzīvot bija nogalinājusi visus savus draugus. Sieviete pat pati neapjēdza kā tas bija noticis, bet viņa bija izšāvusi uz katru no viņiem, kad draugi bija pavērsuši savu neprātu pret viņu. Tās sejas... tās skaņas...
Neticami, ka vēl tikai nesen viņi bija grozījušies Rīgas policijas iecirknī, lai oficiālā vizītē iepazītos ar šīs pilsētas policiju, bet nu viņa bija šeit. Vienīgā no visa viņu pulka.
Asinis...
Mārīte norīja nelabuma pilnās siekalās un viegli sapurināja galvu, paceļot skatienu no grīdas. Sejā gan neparādījās dzīvība, tomēr skatiens kustējās. Viņa bija izlēmusi saņemties. Vismaz paskatīties apkārt, lai visu laiku acu priekšā nevīdētu nāves un dīvainās slimības izķēmotās sejas. Lai ausīs nedunētu šāviena troksnis, lai kājas nejustu asiņu lipīgo tuvumu. To asiņu, kas nepieder viņai...
Daudzi cilvēki raudāja, daudzi bija histērijā, citi centās aizstāvēt Pulvertorni no jukušajiem cilvēkiem.
Mārīte smagi elpoja, noklausīdamās visā šajā izmisuma melodijā.
Jums viss kārtībā?sieviete ierunājās, uzskatot kādu pavisam vietuļu meiteni, kas tupēja pie sienas ar asarainu seju [ANNA].
Kāpēc Mārīte viņu uzrunāja? Jo bija grūti klusēt, pie tam kaut kas lika uzsākt sarunu ar vientuļo, pamesto sievieti.
Nu, jā, te vēl bija tas bērns, bet Mārītei jau bērni nekad nebija patikuši...

[Hworang666]

Jautrība bez gala... Jānis paspēja nodomāt. Visriņķī vairāki pukstošie un ievainotie... Mierināja fakts, ka pārējie ģimenes locekļi vēl arvien atpūtās Ēģiptē. Vislabāk Jānim patika fakts, ka viņš bija apsolījis, ka pieskatīs vecāku dzīvokli, kurā dzīvoja arī brālis, bet nu tur viss bija saspridzināts... Ballīte ar draugiem beigusies pietiekami traģiski... Visi draugi - izņemot Patriku - beigti. Šis kā vienmēr nokavējās un tik vien laika paliktu, lai abi varētu kopīgi skriet sprintu lejup pa trepēm. Gāzes plīts kopā ar pavecu vācu granātu... Vismaz draugi tagad dus Dieva mierā... Asinis šķiet bija vienīgā lieta, ko Jānis ir redzējis pietiekamā daudzumā līdz pat mūža galam. Vismaz Anī ir kopā ar viņu... Un tas viņam nozīmēja visu... Viņš paskatījās uz viņu, piegāja viņai klāt un uzspieda viņai nelielu bučiņu uz vaiga. Mīlu tevi! Viņš viņai ausī iečukstēja. Un tad pagriezās pret Gvendu un iesaucās mazliet skaļākā balsī: Laikam vajadzēs vairāk marles!!! Mums te ar vienu pavisam švaki!!!

Šo rakstu rediģēja Hworang666: 09.07.2007 18:41

[Zōzā zač zač]

Izšāvis vienu no aptverēm, kas viņam bija postenī, Zaldāts pārlādēja savu snaiper ieroci, lai, varētu, aizsargāt, pulvertorni,no nevēlajiem viesiem, kas tagad nāca, vairs tikai pa vienam - trijiem.
Cerams, ka Mārtiņš un Andrejs tika galā ar tiem, kuri aizskrēja aiz mana redzes loka, laāk pārbaudīšu.
TO noteicis kareivis piespieda rācijassaziņas ierīcei vienu podziņu un cerēja, ka Mārtiņš vai Andrejs atbildēs.
Torni, izsauc kanārijputniņš, vai jūs mani dzirdat?
Viņš mēģināja vienreiz.
Torni, izsauc kanārijputniņš, vai jūs mani dzirdat?
UN šoreiz gaidīja tbildi, no militārisitiem, kuriem bija rācijsaziņa.

[Semijs]

No rācija otra gala ilgi nekas neskanēja, jo šobrīd bija jātvāc daži inficētie. Atskanēja kārtējie ieroču šāvieni un Pulvertornī atkal sākās no jauna panika, bet drīz vien apšaude beidzās un viens no militāristiem mierināja visus.
-Tikai mieru! Nekas nav noticis, inficētie netika iekšā Pulvertornī un to skaits strauji krītās.-
Kāds no civiliedzīvotājiem nikni iesaucās.
-To jūs jau teicāt iepriekšējās divas reizes! Kāpēc jūs vienkārši nepasakiet, ka mēs visi mirsim( daudzi cilvēki sāka pievērst uzmanību vīrietim)! Tieši tā, drīz vien tiks palaistas raķetes un mēs šā vai tā mirsim.-
Militārists sagrābis savu steku, gāja virsū vīrietim un draudēja viņam.
-Ser, lūdzu apklustiet, jūs padariet tik situāciju ļaunāk!-
-Kā es varu apklust, ja jūs turiet mūs te iesprostotus ar...-
Vīrietis nepaspēja pabeigt teikumu, jo saņēma stipru sitienu pa galvu ar steku, kas lika viņam uzreiz atslēgties. Militārists uzmeta strauju skatienu uz visiem klātesošajiem.
-Šis vīrietis ir nojūdzies, neņemiet viņu pie pilna prāta!-
Iedzīvotāji satraukti sāka diskutēt savā starpā pa notiekošo, varēja dzirdēt, ka daudzi teica ,,vai viņi tiešām mūs te atstās nomirt?'' ,,Mums ir jauzsāk kaut ko darīt!'' Militārists tikmēr aizvilka atslēgto vīrieti līdz kādai sienai un piegājis pie rācijas, atbildēja.
-Kanārijputniņ, te M.ēslu Čupa ( Militārists ir melnais. ), dzirdu jūs skaidri kā avotu ūdeni. Kāda ir jūsu situācija? Beidzu.-

[Zōzā zač zač]

Pladies dievam, kāds atsaucās.
Viņs'atviegloti noteica.
Pagaidām, nevies pūlvertornim netuvojas no manas puses, bet es nevaru teikt par otru pusi.
Vīrietis paņēmis binokli,kas atradās postenī un aplūkoja apkārtni.
Pagaidām viss ir mierīgs. Kā jums tur iekšā, cik daudz ievainoto?

[Semijs]

Mē.slu čupa paņēma rāciju un atbalstījies pret sienu teica.
-Mums te iet karsti, tikko Aigars Kalvītis skrēja virsū durvīm, bet Mārtiņš ar viņu tika galā. Viens panikas cēlājs, jau mums te tikko bija. Cerams, ka visi nesāks krist panikā un nebēgt prom, tad te vispār uz ielām izveidosies haoss.-
Karavīrs uzmeta aci uz visiem izdzīvojušiem, neviens no civiliedzīvotājiem nedzirdēja sarunu, visi bija drošā distancē. Nopētijis visus, viņš rācijā teica.
-Ievainoto ir diezgan daudz, daži ir sliktā kondīcijā, bet neizskatās, ka kāds no viņiem pēc tam celtos kājās vēlreiz, ja saproti ar ko domāju. Šobrīd nevienu inficēto neredzu, beidzu.-

[Šamanis]

Jā es tevi arī dzirdu Kanārijputniņ! Tu pat nespēj iedomāties kā mēs te jūtamies, tik tikko man nācas ielaist dažas lodes galvā tam politiķim Kalvītim. Nolādēts, tagad visu dienu man rēgosies viņa nedaudz apaļīgā seja. Mārtiņš pārlādeja savu pistoli ielikdams tajā dažas lodes. : Ev, putniņ tev tur nevajag palīdzēt? to pateicis viņš nedaudz atspiedās pret sienu skatīdamies uz tā saukto m. ēslu čupu. Kareivis izņēma nazi un pārgrieza marli, kas viņam bija apsieta ap vienu no ievainojumiem: Ceru ,ka tas būs sadzijis, viņš klusi pie sevīm noteica.Mārtiņš gaidīdams atbildi no dīvainā paskata rācijas paskatijās debesīs.

[Pūķēns Sāra]

Uzmanīgi... tikai lūdzu uzmanīgi, jaunā sieviete uzrunāja kādu pavecu sievieti, kura nezin kādā veidā, kopā ar Anabellu bija izglābušās no tā visa murga, bet varbūt tas bija tikai sākums? viņa domās sev uzdeva baiļu pilnu jautājumu, pār ādu pārskrēja zosāda, labāk nevajag. Viņa pievērsās vecās dāmas ievainojumam, kuru pēc iespējas maigāk ar mitru lupatiņu centās iztīrīt. Anabellai bija koncerts, kad tas viss sākās. Visi bija jau sanākuši zālē, lai skatītos pirmirzādes otro cēlienu. Jāzeps - tērpu mākslinieks, vēl ģērbtuvē piekorektēja kostīmu, kad pa durvīm ietraucās apsargs, kurš nekavējoties durvīm nogāza priekšā plauktu. Pēc tam viss notika tik ātri, ka viņa pat nespēja visu atcerēties, viss palika tikai skaidrāks, kad viņa bija kaut kādā veidā tikusi laukā. Paldies, rezerves izejai manā ģērbtuvē, ne pa velti es to tā vēlējos. Rokās atradās maza somiņa ar viņas drēbēm, un ieročiem, kurus viņa bija atnesusi, lai paākstītos ar Jāzepu. Ārā valdīja haoss, blakus parādījās šī sieviete jau ar ievainojumu un sakot, ka jātiek līdz šai vietai. Par laimi jau priekšā atradās Jānis, mīļais vīriņš. Tas nomierināja meiteni, pat ļoti, vienīgi doma, ka Jāzeps tur palika un... Sakiet, ja jums sāp. Nomierinošs smaids tika veltīts sievietei, kad pie viņas piegāja Jānis. Meitene mazliet pagrieza galvu un veltīja vīram sirsnīgu smaidu, kā par atbildi, kad atgrieza visu uzmanību sievietei. Nelikās, ka asiņošana taisītos apstāties un auduma gabalus, laikam vajadzēs gaidīt līdz sirmam vecuma, skatiens nolaidās līdz kostīmam. Vairākās kārtās saliktajam vieglajam audumam, kurš kalpoja kā platas bikses, un tik pat plīvojošajai aukšiņai. Piedod, Jāzep! No bikšu staras apkašas tika noplēsta strēbele, Mierina tas, ka viņš tāpat būtu šo kostīmu izsviedis, jo tik sadriskātu kostīmu viņš nemaz nevēlētos redzēt. Domas joprojām kavējās pie labākā drauga, kurš bija palicis, lai viņa varētu tikt laukā.

[Zōzā zač zač]

Es, ceru, ak jums tur neizveidosies haoss, bet gan paliks viss savās normās. Un M.ēslu čupa uzreiz ziņo man, negaidi neko, ja kāds tomērt, atkal, ceļas kājās.
UN Mārtiņ, es te pagaidām pats tieku galā, uz mājas jumta man te ir droši unja kāds kāps pa trepēm augšā es to dzirdēšu, jo man trepes ir tieši blakus man.
VIņš nedaudz iesmiedamies noteica vērodams apkārtni, bet tad viņš ieraudzīja vienu "Inficēto" un to ar automātu, kuram bija uzlikts klusinātājs novāca, pirms tas bija parādījies torņa rajonā.
Es visu kontrolēju,lābāk palieciet pie civilajiem.

[Hworang666]

Jāņa skatienu pievērsa kāds civilais, kas sāka viegli raustīties, tad pēkšņi pietraucās kājās un ienesās toletē. Labi, Gvenda, laikam pārsējus nevajadzēs... Viņš piecēlās kājās un turpināja sekot civilajam. Erm... cienītais, viss kārtībā? Viņš pārjautāja, pieklauvējot pie durvīm. Šis vīrs teica, ka viņam ir kaut kāda tur gripa un visticamāk, viņam pašlaik bija slikti. Bet mazliet drošības par ļaunu nenāk. Otrpus durvīm atskanēja skaņa, it kā kāds vemtu... Nabadziņš... Drošībai viņš piegāja pie tuvākā militārā darbinieka un teica: mums tur vienam palika slikti... Visticamāk drudzis, bet neesmu mediķis, nezinu...

Šo rakstu rediģēja Hworang666: 09.07.2007 20:59

[Semijs]

Viens no militāristiem paskatījās uz Jāni un pamājis pārējiem ar galvu, gāja uz tualetis pusi uzsaucot Jānim.
-Nāc līdzi!-
Militārists gāja cauri cilvēku pūlim ar m4a1 šauteni rokās, notēmētu pret tualetes durvīm. Visi civilie satraukti vērojās militāristā, ko viņš grasīsies tagad darīt. Tiklīdz viņš bija pie durvīm, militārists pateica Jānim.
-Tu ataisīsi vaļā durvis.-
Viņš ar savu šauteni notēmēja pret tualetes durvīm.

[Pūķēns Sāra]

Ar acs kaktiņu Anabella pamanīja kā aizskrien kāds cilvēks un pēc tā uzreiz vīrs. Mirkli sirds pamira, Ja? Ja gadījumā... Viņa veltīja skatienu vecajai sievietei, Nedrīkst tā atstāt cilvēku, jo īpaši ievainoto! Viņa atkal palūkojās tai virzienā, kur pazuda abi vīrieši, un tad smagu sirdi pievērsās sievietei, kura pēkšņi apgalvoja, ka viss kārtībā un lai tā steidzās pie mīļotā cilvēka. Vēl pateicīgi uzsmaidījusi sievietei un piebildusi, lai tā paliek uz vietas, jo kaut brūce ir iztīrīta un pārsaitēta [to viņa par spīti pabeidza], viņa nav profesionālis un brūce var atkal sākt asiņot.
Bella klusiem soļiem iegāja tualetē, sirds joprojām nebija mierīga un pirmajā mirklī viņa nepamanīja Jāni, kurš stāvēja pie kabīnes durvīm. Paldies Dievam! klusi pie sevis pasakot, viņa piesteidzās pie vīra un cieši piekļāvās viņam. Kas...Kas ar to vīrieti? pēc mirkļa, joprojām piekļāvusies vīram, Anabella uzdeva jautājumu. Viņai bija bail, pat ļori, bet viņa to centās neizrādīt. Bija bail no katra, kas bija ievainots vai ieskrambāts, bija bail, ka tas nepārvēršas un...

Šo rakstu rediģēja Pūķēns Sāra: 09.07.2007 21:12

[Hworang666]

Jānis apstiprinoši pamāja ar galvu. Erm... Anī? varbūt mazliet pamūc gabaliņu tālāk... Mēs šeit tikai pārbaudam... Viņam nepatika šeit dzīt prom savu tik mīļoto sievu, bet, viņas drošība tik tiešām bija pirmajā vietā. Un saķēris durvju rokturi, centās to pagriezt. Ciet? Laikam būs ieslēdzies... Erm... Viņš nedroši pārjautāja: cienītais, varbūt tomēr atvērsiet durvis? Atbilde neatskanēja. Tikai kaut kādas skaņas, kas varēja būt vemšanas skaņas. Labi, es apšaušu slēdzeni. Viņš no aimugures izvilka savu gloku un izšāva divas lodes. Slēdzene bija lupatās, Jānis atspēra durvis vaļā. Lūdzu! viņš noteica un paskatījās uz militāristu.

Šo rakstu rediģēja Hworang666: 09.07.2007 21:14

[Pūķēns Sāra]

Meitene nedroši pagāja uz atpakaļu, negribējās atstāt tik tuvo sev cilvēku, bet ja viņš teica, tad bija jāklausa, labāk būtu klausīt. Viņa rūpīgi lūkojās katrā Jāņa kustībā un centās saskatīt militārista seju un tā vaibstus, bet neveiksmīgi, tas bija nostājies pret viņu ar muguru. Kad Jānis taisījās šaut, Anabellas rokās jau atradās divi duncīši, un kaut viņa bija salīdzinoši tālu no durvīm, kas jau bija atvērtas, drošība nekad nenāca par ļaunu. Paldies, Jāzep! Domās viņa vēlreiz pateicās draugam, kurš pēdējā brīdī bija parūpējies par to, lai viņai būtu likt duncīšus. Meitene pakustināja kāju, pie kuras bija palikuši vēl trīs duncīši.

[mehaniskais koli...]

Gvenda jau labu brīdi neplēsa marli uz to viņa vair nebija spējīga,asinīs piemirkušais krekls lipa klāt miesai un tiek atgādināja to kas noteik viss apkārt,un tas bija drausmīgi,visi ko viņa bija pazinusi bija miruši.Viņa tikai skatijās tukšumā un klusi runāja[b] visi miruši visi miruši,es gribu dzivot!{/b]montonā tonī kā vecs gramofons atkal un atkal,Gvendai viss bija kārtībā ar galvu ,bet neliels šoks tomēr viņai bija

[Zōzā zač zač]

Idzirdēti divi šāvieni no pulvertorņa.
Snaiperis uzreiz notēmēja ar saiperi uz izejas durvīm.
UN atkal sazinājās ar militāristiem pa rāciju.
God damn, M.ēslu čupa, kas tur notiek?

[Semijs]

Militārists tik tiešām nebija gaidījis, kad Jānis izvelks pistoli un šaus pa slēdzeni. Pēc pāris šāvieniem, atkal zālē uzvirmoja liels satraukums, daži jau krita panikā.
-Velns parāvis, ko tu ellē ratā dari?!?! Tā pistole nav domāta, lai atšautu vaļā slēdzenes, mēs varējām tās vienkārši izgāst.. S.ūds! Malā!-
Viņš pastūma Jāni malā un uzreiz ielaida trīs lodes vīrietim, kas bija apmeklējis tualeti, jo viņš bija pagriezies ar diezgan asiņainu seju un ar acīm, kas atbilst visiem infekcētajiem.
-Nu ir s.ūdi! Nu ir S.ŪDI!-
Militārists pagriezās un aizskrēja līdz M.ēslu Čupai.
-Mums ir liela problēma. Infekcija sāk izplatīties, JAU šeit!-
M.ēslu čupa brīdi stāvēja un prātojis paņēma rāciju.
-Kanārij Putniņ, te M.ēslu Čupa! Mums ir problēma, infekcija jau sāk izplatīties iekšā pulvertornī!-

[Hworang666]

Varēji tās pats mēģināt izgāst, bet, ja viņš būtu inficējies, es būtu viņam par tuvu, lai tu varētu viņu nošaut, nenošaujot mani... beigās Jāņa balss pārtapa gluži vai draudīgā čukstā. Velns vīņš IR..!!! un atskanēja trīs šāvieni. Jānis paskatījās uz militāristu un redzējis, ka šis aiziet, runādams pa rāciju, apķēra Anī, gandrīz uzdurdamies virsū nažiem. Uzmanīgāk, mīļum! viņš pajokoja. Bet smiekli skanēja auksti. Viņš sāka nervozēt. Katrs kurš asiņoja stiprāk, varēja būt inficēts... Anī? Aizejam mazliet tālāk no šejienes... Varbūt tuvāk militāristiem... Viņš sāka Anī virzīt uz priekšu...

[Pūķēns Sāra]

Meitenei vienkārši stāvēja, stāvēja akli lūkojoties uz priekšu, tas viss varbūt tomēr bija pa daudz. Rokas bija nolaistas gar sāniem, dunči draudēja izkrist no tvēriena. Te nu lūk bija, tikai šaubas un bailes, bet viņas skatiena rādiusā ietilpa sašautais vīrietis, tā asiņainais skatiens bija mirkli pakavējies pie viņas, kad vīrietis apgriezās, bet kaut tagad tas nebija redzams, likās, ka viņa acis joprojām asinskāri uzlūko viņu. Anabella vēl mazliet atkāpās līdz atdūrās pret izlietnēm, viņa joprojām akli vērās uz beigto vīrieti. Viņai vienkārši nebija ko teikt, kad pār lūpām pārvēlās vārdi. Varbūt labāk mani arī nošaut, tad es nebūšu...

Šo rakstu rediģēja Pūķēns Sāra: 09.07.2007 21:46

[Margo]

Viss, viss... viss...viss kārtībā. Anna atbildēja sievietei, kas bija jautājusi, kā meitene jūtas. Viņa bija apņēmusi ceļus ar rokām un atkal nolieca galvu, lai paslēptu saraudāto seju biksēs.
Meitene nezināja, kas bija noticis ar vecākiem. Cerība bija, ka viņi arvien ir dzīvi. Dzīvi un veseli. Meitene no tiesas cerēja, ka viņi nav inficēti. Atkal nedaudz pacēla galvu un nopētīja telpu. Izdzīvojušie. Tiešām viņu bija tik maz? Viņa atkal paslēpa seju biksēs. Asaras bira. Visapkārt tikai balsu mudžeklis. Šāvieni, klusums. Likās, ka viņa to neizturēs. Viss bija kā šausmu filmā.
Anna negribēja atcerēties, kā viss notika. Kafejnīcā ieskrēja pāris vīiešu un sieviete. Oficiante piegāja un palūdza, lai viņi dodas ārā,jo brīvu galdiņu. Pēc pāris sekundēm viesmīle jau gulēja zemē. Viņas ķermenis asiņoja. Ienācēji metās virsū pārējiem apmeklētājiem. Panika. Virtuves darbinieki izlaida cilvēkus pa sētas durvīm cauri virtuvei. Pav\ars jau vedināja Annu pie durvīm, teica viņai, lai bēg uz Pulvertorni. Tad viņam uzklupa kāds inficētais, Anna iekliedzās un metās, ko kājas nesa.
Sekoja skrējiens pa Vecrīgu. Šāvieni, inficētie. Pēcāk meitene jau atradās drošībā. Tikai šoks bija milzīgs. Atskanēja šāvieni. Tie atskanēja tepat pulvertornī. Anna iekliedzās. Militārists ziņoja, ka pat šeit bija kāds inficētais. Anna atkal izplūda asarās. Paldies Dievam, ka viņai nebija nevienas skrambiņas. Viņa nebija inficēta, bet cik ilgi? Tas bija tikai laika jautājums...

[Semijs]

M.ēslu čupa ietrieca galvu sienā, protams viņam bija ķivere galvā. Viņš pie sevīm ilgi prātojis, sāka lādēties.
-Vlens, viss ir aizgājis galīgā sviestā, nepaies pat 10 minūtes, kad visi jau būsim miruši... Ko, lai dara.. Pie velna ko, lai dara?!?-
Pēkšņi kāda no izdzīvojušām iesaucās.
-Viņš tikko paģība, viņš sūdzējās, ka viņam esot karsta galva un auksti svie-gaah!-
Sieviete nepaspēja pabeigt, jo tikko paģībušais vīrs burtiski vai uzreiz pārvērtās un sagrābis sievieti, iekodās viņai kaklā. Sieviete pārņemta šausmās, sāka kliegt, bet inficētais pārkoda viņas elpvadu. Klātesošie sāka skriet malā un kliegt, sākās panika.
-Velns parāvis!-
Kāds no militāristiem iesaucās, kas bija pavisam tuvu durvīm un pavērsis savu ieroci, pret inficēto, izšāva sešas lodes, gan sievietei, gan inficētajam, bet ar to nebija gana. Tiklīdz militārists bija izšāvis, pie durvīm tika izšķaidīts stikls un karavīru sagrāba vairākas rokas pievilkdamas viņu pie margām. Vairāki inficētie izmantoja panikas brīdi un uzbruka. Militārists centās atrauties, bet sekoja kodiens kaklā un vairākās citās vietās. Viņš sāka agonijā kliegt un bļāva.
-Nošaujiet mani!!-
Viņam priekšā iznāca melnādānais ar smago automātu, kuram tecēja auksti sviedri.
-Piedod man brāl!-
Automāta gailis tika parauts un no stobra sekoja vairākas lodes, kas izgāja cauri gan militāristam, gan inficētajiem. M.ēslu čupa bija mēms uz brīdi, izcēlās haoss, visi skrēja pa labi, pa kreisi bļaudami, daži nokrita zemē un sāka vemt asinis, drīz vien viņi kļuva par inficētajiem.
-Visiem augšā uz torni, skrienat tagad! Aiziet, aiziet!-
Viņš izvilka pistoli un ielaida galvā lodi kādam inficētajam, paķēris rāciju, M.ēslu Čupa burtiski vai bļāva.
-Kanārij Putniņ, te M.ēslu Čupa, situācija vairs nav kontrolējama, infeckija jau ir izplatījusies iekšpusē un no ārpuses mums jau uzbrūk bars! Es zaudēju vienu no saviem vīriem un vēl vairākus civilos - velns.-
Militārists nometa rāciju, jau viens inficētais jau klupa viņam virsū, nogāzdams gar zemi. MČ lika roku priekšā inficētajam, kurš šņākdams centās sakost militāristu.
-Novācies no manis!-
MČ bļāva un pielicis savu pistoli pie inficēto galvas, piebeidza to.
-Tagad visi skrienat augšā, ātrāk ātrāk!-
Viņš sauca panikā kritušajiem cilvēkiem, kuri daudzi sāka skriet augšā, bet inficētie arī daži iekļuva iekšā un pusceļā jau kāpņu telpā nokoda kādu. Visi militāristi( ieskaitot Mārtiņu un Andreju ), pie reizes apvācot vairākus inficētos un iešaujot vairākas kārtas visiem līķiem, kad visi jau bija pusceļā augšā līdz tornim, atskanēja blīkšķis no durvīm lejā - inficētie bija izlauzušies un nu skrēja jau augšā un citur ar. Tiklīdz visi bija tornī tikuši. Militāristi un citi izdzīvojušie uzreiz aizbarikadēja durvis ciet ar visu ko vien varēja. MČ apsēdās pie sienas un noņēmis savu ķiveri, nobrauca ar roku pāri viņu slapjajai galvai. Paņēmis kāda militārista rāciju, MČ teica.
-Kanārijputniņ, te MČ, mēs esam iestrēguši torņa augšā. Atkārtoju, mēs esam iestrēguši torņa augšā, vai tu redzi kādas iespējas, lai mēs izmuktu no šīs elles?-

[Zōzā zač zač]

Man au tā ikā Mē.slu čupa,dēl tiem sāvieiem, Cetieities pēc iespējas vairāk cilvēkus evakuvēt, es timērt apšaušu tos, kas nak no amas puses.
Un pirms rācijsaziņa atslēdzās pa rāciju bija dzirdami divi šavieni, tad uzreiz skaņa atslēdzās.
Pēc 5 minūtēm, atkal, rācijā skanēja M.ēslu čupas balss.
Nolādēts, Mē.slu čupa es neredzu tos, ka sjums zubrūk no āriees, to pusi būtu jāvatē vārnai.
Nolādēts, ja nav dzirdami šavieni, tad viņš ir arī kļuvis par vienu no viņeim.
Tad pēc divu izšautu šavienu Militārists idzirdēja, ka kāds rāpjas pa trepēm augšā pie viņa.
Uzreiz pārliecies pāri, lai paskatītos, kas tur ir viņš ieraudzīja, no galvas līdz kājām klātu militārisu, Vārnu.
Nolādēts, draugs, es teicu, ka vajag ziņot par katru sīkumu. Idiots.
Izvilcis savu glock viņš iešāva divas lodes Inficētajam militāristam galvā.
Un atkal pēc piecām miūtēm, kad Vīrietis jau bija iztukšojis vēl vienu aptveri viņam ziņoja MČ.
Skaidrs palūkošos, bet asaki cik cietušo?
Pālrādējis ieroci Militārists nošāva septiņus inficētos.
Kamērt vēl neviens nebija redzams viņš izvilka no savas kabatas samērā pagaru kāšiti un o aizdedzinājis ievilka kārtīgu dūmu un tūlīt pat to nodzēsa.
Lēnām izpūšot viņš atkal peilipa pie optiskā tēmekļa un apsā'va dažus inficētos, kas parādījās viņa redzes lokā.
Tad ātri nopētija visu pūlvertorni, no savas puses.
Es jūs redzu pa logu, pa to jūs varētu tikt ārā, tikmērt es jūs piesegtu. Un iesaku atrast kaut ko l''idžigu virvei, jo kritiens nebūtu aptīkams.
Samērā skaļā balsī Vīritis noteica un sāka', atkal, apšaut inficētos, kas viņa acu skatam rēgojās.

[Pūķēns Sāra]

Atskanēja šāvieni, kuri nāca tepat no duvju otru puses, bet liekas, ka tie vismaz meiteni atgrieza realitātē. Skatiens tika pacelts līdz Jāņa sejai, no kura viņa tikko bija atkāpusies. -Piedod,- viņa piegāja pie vīra, -Lūdzu man piedod!- Meitene atvainojās par to, ka pagāja atpakaļ, bet vairāk jau par to, ko tikko bija pateikusi. -Tu zini, nāve mani nebaida, bet tas, ka es vairs neredzēšu tevi...- Anabella jau atkal cieši piekļāvās vīram, duncīši bija piespiesti pie roku augšdelnām tā, lai nevarētu nodarīt kaitējumu. Jaunā sieviete nodrebēja, bet ne bailēs vai patiesi viņa raudāja? Aiz durvīm sāka valdīt haoss, izmisīgi saucieni un raudas, -Mums jātiek ir pie atlikušajiem izdzīvojušajiem,- Pagājusi vienu soli uz atpakaļu, lai spētu redzēt sava dzīvesdrauga seju, viņa noteica, -Bet tu jau to zini.- Bellas sejā parādījās nerātns smaidiņš, vienīgi, kas viņu nodeva, bija vēl kāda aizkavējusies asara uz labā vaiga. Negaidīti pa durvīm ieskrēja cilvēks, nē, tas nebija inficētais, bet asiņainie kodumi liec ināja, ka drīz šis cilvēks tāds būs. Vēl uzmetusi skatienu Jānim, viens no duncīšiem, kas atradās viņas rokās, jau atradās precīzi iedurts ieskrējušā cilvēka pierē, kurš momentāli nokrita zemē miris. -Man ir jātiek pie pārējām mantām, es neatstāšu viņas šo briesmoņu nagos!- Bella jau stingri noteica, -Satiekamies pie pārējiem izdzīvojušajiem!- Jau ejot prom, meitene vēl apgriezās un atnākusi atpakaļ uzspieda uz vīra lūpām skūpstu, -Mīlu tevi!- viņa klusi noteica, bet pa to laiku vīra rokās viņa ielika divus duncīšus, viens gan bija mazliet asiņains, jo bez sirdsapziņas pārmetumiem tas tika izvilkts no mirušā cilvēka pieres. Vēl pēdējo reizi uzsmaidot vīram, viņa izgāja pa durvīm.
Kāds bardaks! iznākot no tualetes, viņa nodomāja un censdamās turēties pie sienām, jo visi vairāk ārdījās zāles vidū, viņa lavījās uz vietu, kur atradās viņas mantas. Tātad divi pie mīļotā, man atliek trīs. Nekas ir agdījies švakāk, vienīgi toreiz tas viss nebij uz dzīvību un nāvi. Jau atrodoties ar rokas stiepienu tālu no savām mantām, priekšā uzradās mazs bērniņš... tiešām maziņš un ar asiņainām acīm un ādu. Izcili! Sarunājam tā: tu ej pagulēt, bet es tevi nenogalināšu? Kā tev patīk? Nē, laikam nepatika! viņa jau lūkojās uz mirušo bērna ķermenīti zemē, izvilkusi no tā duncīti, viņa paķēra savas mantas un neredzēja vairs citu izeju, sāka skriet caur visu pūlu, la tiktu tur, kur aizgāja pēdējais militārists. Jā, dunčiem man ir vieta, bet kur katanu? Neskriešu tak ar viņu rokās visu laiku! Jau atrodoties netālu no kāpnēm, kas veda uz torni, viņa pamanīja sagraizīto apģērbu kaudzi. Noderēs! Paķērusi krietnu daļu šo drēbju, viņa veica pēdējo gabalu līdz kāpnēm un tad aukšā pa tām.
Viņa nometa priekšā drēbju kaudzi, pati viegli elsojot. Anabella bija izprukusi bez kodumiem un skrāpējumiem Paldies tev, sargeņģel! bet no dunčiem viņas rokās, burtiski pilēja asinis, visas viņas plaukstas bija sarkanas no asinīm! Paņēmusi kādu drēbes gabalu, viņa tajā noslaucīja rokas un pēc tam dunčus. Jā, rokas nebija pārlieku tīras, bet vismaz nebija kā pirms tam. Vēlreiz parakņājusies pa drēbju čupu, viņa atrada kādu garu drēbes strēbeli. Viegli pasmaidījusi, lupata tika veikli apsieta ar katanas maksti un tad apsieta ap viņas vidukli, tā lai katana droši atrastos pie viņas sāniem. Pēkšņi meitene pacēla skatienu, kurš izmisīgi klīda gar izdzīvojušajiem. Tev te jābūt! Tev te vienkārši jābūt! Tu nevari mani pievilt! Lūdzu!

Šo rakstu rediģēja Pūķēns Sāra: 10.07.2007 09:11

[Hworang666]

Jānsi gandrīz no notiekošā neko nesaprata. Gandrīz. Inficētie bija arī iekšā šeit - Pulvertonī. Anī viņam iegrūda rokās divus nažus un pati aizlikās prom. Pakaļ mantām... Katana būtu vajadzīga, bet Anabella bija vajadzīga vairāk... Bet strīdēties ar sievu neatlika laika, jo pūlis brēca, kad tajā iegāzās vēl divi inficētie. Jānis skrēja augšup pa trepēm, vienam no muguras galvā ietriecot nazi, otram ietriecoties sānā, pārmeta to pāri margām. Kritiens bija samērā ilgs un viss beidzās ar klusu krakšķi. Priekšā gulēja sakosts vīrietis, kas gribēja aizdzīt prom savu vēl veselo meitu. Lieliski! Jānis sarkastiski nodomāja. Skrien, meitenīt, skrien! viņš paspēja nobrēkties, kad pāri margām pārkārās vēl trīs rokas. Vienai tika veltīts stiprs spēriens. Trīs pirksti vēl arvien palika karājoties, kamēr pats līķis krita lejup. Taks, naži te nepalīdzēs... Jānis nervozi nomurmināja un ielika nažus pie jostas, izvilkdams gloku. Mazā meitenīte jau bija uzskrējusi augšā. Piedodiet, et jūs saprotat, ka man tas jādara, viņš noteica un pagriezās pret meitenītes tēvu. Šāviens. Un viss bija beidzies. Vēl viena lode tika inficētajam, kad tās mēģināja pārrāpties pāri margām. Skrienat, cilvēki, skrienat!!! Jānis paspēja nobļauties. Kad visi jau bija tikuši telpā, vienīgā lieta, par ko Jānis bija uztraucies, bija Anabella. Anī, Anī, ANĪ!!! viņš izmisīga bļāva, censdamies pārbļaut pūli.

[Margo]

Anna uz mirkli nesaprata, kas notiek. Kliedzieni, panika, šāvieni. Meitene pacēla galvu. Pa kreisi no meitenes divu soļu attālumā kāds inficētais bija nogalinājis sievieti. Anna iekliedzās, pielēca kājās un bēga uz tuvākā militārista pusi. Tika izkliegtas pavēles. Meitene sekoja izdzīvojušajiem, augstāk, augstāk. Pēkšņi meitene sajuta, ka vairs netiek uz priekšu. Viņa jau baidījās, ka kāds inficētais bija viņu satvēris, bet, meitenei pagriežoties, viņa saprata, ka pleca soma, aizķērusies. Viņa no visa spēka pavilka. Viņa atkal bija brīva un metās telpā. Durvis tika aizbarikādētas. Kliedzieni, atkalšāvieni. Jauni inficētie. Meitene atkal nolīda pie telpas sienas nostāk no visiem. Viņa paslēpa seju plaukstās, lai nekas nebūtu jāredz.
Es negribu... es gribu prom, prom. viņa murmināja. Meitene atkal raudāja. Šoreiz atkal viņa bija tikusi cauri bez ievainojumiem. Cik ilgi tā varēja turpināties?
Kad bija dzirdama tikai pūļa murmināšana, Anna pacēla acis, lai paskatītos apkārt. Nevienas pazīstamas sejas. Visi nobijušies, panika nebija norimusi. Cik ilgi viņi šeit bija drošībā?

[mehaniskais koli...]

Gvenda tupēja stūrīi,apšaude tāda pati kāda bija pazemes autostāvietā,no tās viņa bija izbēgusi,bet vai viņai atkal paveiksies.Un viņa skrēja viņa grūda malā cilvēkusi,spiedās cauri zinādama ka iespējams atstās kādu nomirt,bet tas viņai nerūpēja,jātiek uz prom jādzīvoviena doma par dzīvošanu bija viņas prātā vairāk nekā.Augšā viņa bija viena no pirmajām,blūze bija visa izmirkusi asinīs,uz biksēm bija tikai traipi dzīva pagaidām[i] galvā atskanēja doma .Vajadzēja jaunasc drēbes,viņa necieta asinis,.Gvenda izdarīja pirmo lietu kas ienāca prātā norāva blūzi un devās meklēt ko citu,apgājusi telpu viņa atrada īsto,liela lāda ,virss tās bija Latvijas karogs pāris taures,atvērusi lādi vņa atklāja ka tur iekšā ir karavīra tērps no padomju laikiem krekls žakete bikses un zābaki [i] ideālitika uzvilkts krekls tas bija par lielu,bet pusplika viņa negribēja staigāt.

[Semijs]

Visi cilvēki sēdēja augšā torni šokēti, panika sāka lēnam rimt, bet tādas vēl bija. Divi militāristi centās nomierināt paniku. Tākā bija uz pusi mazāk izdzīvojušie palikuši, varēja vieglāk atrast visus, kuri bija ievainoti un aizdomīgā stadijā. Par laimi, visi bija veseli un uz doto brīdi nebija iemesla pārlieku lieliem uztraukumiem. Vienīgais, kas biedēja cilvēkus bija sišanās pie durvīm un tās šņakšana. MČ paņēmis rāciju teica.
-Kanārijputniņ te MČ, mēs pazaudējām pusi izdzīvojušo un esam aizbarikadējuši durvis, vienīgā problēma ir, ka ēdiena mums nav daudz. Kāds pie velna apklusina tos cilvēkus! Mēs centīsimies izveidot virvi no jebkā, kas ir iespējams. Tiklīdz būs, kas jauns, es ziņošu, beidzu.-
MČ nolika rāciju malā un pagriezies pret visiem, skaļā un nopietnā balsī teica.
-Visi nomierinās! Inficētie nespēs tikt tālāk pa šejieni! Es saprotu, ka jums visiem ir bailes, man arī ir bailes, bet mēs nevaram tagad sēdēt šeit un krist panikā. Visi vīrieši, velkiet nost savas jakas un kreklus, mums ir jāizvedo virvi no jebkā izturīga!-

* Ehh, mēs laikam pārāk pasteidzāmies, nedaudz aizmirstot pa pārējiem spēlētājiem (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/sad.gif) mana vaina, sorry, bet nu šī ir mana pirmā LS, centīšos darīt visu to labāko, tākā tagad es nedaudz atslēgšos, lai vismaz daži citi paspēj ar iepostot.

[Šamanis]

Mārtiņš paskatijās uz m.ēslu čupu un teica: No kā mēs varētu izbveidot virvi? Kareivis domāja, domāja, bet diemžēl bez panākumiem: Man nau ne jausmas, ko mēs varētu izmantot! viņa acīs bija redzams neliels uztraukums,līdz MČ pateica, ka mēs varētu izmantot kreklus, tā bija laba doma.Viņš paskatījās uz cilvēkiem, kas burtiski trakoja : Cilvēki nomierinaties un vienreiz apklustat, mums jau šeit ir pietiekami daudz problēmu, jūsu trakā brēkšana visu tikai sarežģī!Viņš vēl uzsauca MČ :Bet kā mēs izglābsim pārejos, es netaisos viņus atstāt šajā ellē pat tad ja tā ir vienīgā iespēja.To pateicis Mārtiņš izvilka savu pistole un sagrāba to savā rokā.Cik daudz neinfekcēto ir noklīduši?Varbūt es paņemšu kādu ar sevi un došos viņus meklēt?

Šo rakstu rediģēja Wolwerine: 10.07.2007 13:01

[Margo]

Šausmīgi... nočukstēja Anna un vēlreiz pārskatīja telpu. Cilvēku bija krietni mazāk, nekā pirms tam. Daļa no tiem droši vien bija kļuvuši par inficētajiem, bet daļa - miruši. Miruši. Krituši no citu inficēto rokas, vai arī krituši no cilvēku šāviena ķermenī. Anna noskurinājās. Rokas trīcēja. Meitene pārlaida roku pāri sejai un matiem. Tad viņa ieklausījās militāristu runās. Virve un bēgšana. Tātad arī šis patvērums nebija drošs? Anna vēlreiz noskurinājās.
Cik ilgi es palikšu dzīva? viņa nodomāja. Meitene pievilka ciešāk savu somu. Anna pameta skatu un attaisīja to. Kā vienmēr tajā atradās klade un pildspalva. Meitene to nekavējoties izņēma. Atradusi kādu tīru lapas pusi, Anna sāka rakstīt. Vismaz kaut kas, kas paliks pēc manis...
Roka trīcēja, tādēļ rokraksts vairs nebija glīts un kārtīgs, bet meitene turpināja rakstīt. Viņa rakstīja par inficētajiem, par patvērjumu, kafejnīcu. Par kritušajiem. Par visu, kas ar viņu bija noticis. Viņa tikai rakstīja un rakstīja, ik pa laikam no sejas atglaužot nepaklausīgas matu šķipsnas un noslaukot saraudāto seju. Dažviet uz klades lappusēm pilēja asaras, sapludinot vārdus, vai izdzēšot pieturīmes, bet Anna rakstīja.
Tikai pēc kāda laika viņa pacēla acis un aizvēra kladi. Viņa rakstīs vēl. Rakstīs vēl, ja paliks dzīva. Klade un pildspalva tika saudzīgi paslēpta somā. Atkal noslaucījusi seju, Anna pavērās uz pārējiem izdzīvojušajiem. Vai viņi visi jutās tāpat? Vai arī viņus šaustīja bailes un sirdī ielija tukšums?

[Pūķēns Sāra]

Viņa nespēja atrast to, kuru meklēja. Meitenes pirksti sāka spēlēties ar gredzenu, kurš atradās uz zeltneša, kas norādīja, ka viņa ir galīgi sanervozējusies. Viņam te jābūt! Skatiens atkal un atkal pētīja cilvēkus visapkārt, kas beidzot viņa sadzirdēja pazīstamu balsi. Anī, tā sauca, viņas sejā parādījās, kas līdzīgs smaidam. Tā viņu sauca tikai mīļais vīriņš! Bez lielām pārdomām, Bella metās pūlī, -Atvainojiet, atvainojot...- laužoties cauri pūlim tika murmināts, kaut gan viņai pārāk neinteresēja tie cilvēki, kuri tika pagrūzti maļā, galvenais bija atrast Jāni. Un tur viņš arī atradās, nebija brīnums, ka pirms tam viņa nespēja puisi ieraudzīt, jo tas atradās krietnu gabalu tālāk no tās vietas kur bija Anabella. -Jāni! skaļi iesaukdamās, viņa piesteidzās pie vīra un ilgi nedomājot viņu noskūpstīja. -Es jau... paldies!- viņa klusu, bet laimīga noteica. Šobrīd viņa bija priecīga, priecīga, ka tuvākais cilvēks, kas viņai jebkad ir bijis, ir dzīvs un vesels, un vēl atrodas te pat, drošībā.

[Hworang666]

Jāni pārņēma neizsakāma laimes sajūta, kad Anabella atgriezās pie viņa. Es jau cerēju, ka... ka... ka tu atgriezīsies... Jānis ieskatījās savai sievai acīs un vēlreiz viņu noskūpstīja. Un tad pēkšņi atskanēja militārista aicinājums novilkt virsdrēbes. Te nu tev bija romantiskā atkaltikšanās... Viņš klusi iečukstēja Anī ausī. Jaku es aizdošu, bet kreklu gan ne... Ticiet man, tas nav pārāk izturīgs... Otru tādu pašu uzrāvu pret notekcauruli... Un bija pamatīgs caurums... Un viņš pasniedza jaku melnajam, ko citi dēvēja par Mēslu čupu. Un kas tad mūs piesegs tur apakšā? mazliet klusākā balsī Jānis pajautāja militāristam. Maz iespēju, ka viņus kāds savāks...

[mehaniskais koli...]

Pārviktais krekl derēja ,pretīgās asinis bija pazudušas izmisums arī.Prātā stāvēja viena doma izdzīvot,kost un spārdīt.Dzivnieciskie instinki bija pārņēmuši inficētos,arī Gvendas prātu,tikai savādākā nozīmē.Atkal izlauzusies cauri pūlim,viņa sasniedzamelnādaino un Jāni,Anabellu tur telpas trā galā ir lādes ar eksponātiem,no iepriekšējiem kariem,tur varētu būt arī munīcija,virves un apģērbi,tos izrāda skolniekiem. viņa ātri nobēra,Gvenda parasti bija sakopta un atgādināja lēdiju no filmām par 70 gadiem un bohēmu,šobrīd viņa izskatijās dīvaini vīriešu krekls nokarājās visur,mati bija izpūruši,un džinsas vietām ieplēstas vietām asiņainas

[Pūķēns Sāra]

Anabella priecīgi smaidīja, likās, ka priecīgāka brīža nav bijis, bet, protams, pēč šī murga jebkas liktos kā medus pods, vienīgi šim medus podam bija krietna daļa darvas. Izdzirdot Jāņa piebildi par atkal tikšanos, meitene dzidri iesmējās, bet tad ātri aizlika priekšā mutei roku. Šādā brīdī un smieties, tuvākie cilvēki nosodoši uzlūkoja viņu, bet ko tur darīt, neko, bet vismaz viņi vairs nekrita histērijā. Viņiem tagad bija nodarbe - brīnīties par tik bezatbildīgu būtni kā viņa. Es varētu iedot arī ko no sava apģērba, bet nekas no tā nav ne pārāk garš, ne izturīgs. Meitene nožēlas pilna teica. Uz muguras Anabellai atradās viņas melnā somiņa, kurā bija neīpaši gari svārki, kuri materiāla ziņā neatšķīrās no šīm vieglajām deju biksēm un jaciņa bija tāda pati, bet jaka viņai vienkārši nebija, vismaz viņai tā šķita, jo mantas somiņā bija sametis Jāzeps. Kamēr vīrs runāja ar militāristu, Bella sāka pētīt cilvēkus visapkārt. Skatiens apstājās pie kādas sēdošas meitenes, kas bija nomaļāk no parējiem un tikko bija pabeigusi ko rakstīt, ielika kladi un rakstāmo somā. Tai pašā laikā, meitene palika tur pat cieši pie dzīvesdrauga sāniem, saņēmusi viņa roku. Bellas skatiens joprojām kavējaš pie šīs meitenes, Viņa raksta... ats viņai aptīk, bet ja es sāktu dejot! Meitenes lūpu kaktiņi nodevīgi nodrebēja un viņa saspieda stiprāk Jāņa roku, lai spētu apvaldīt smieklus, kas lauztiņ lauzās laukā.
Pēkšņi pie viņiem piekskrēja kāda sieviete, ko sakot. Nebija vēlme atstāt vīru, tādēļ viņa palūkojās uz Jāni, gaidot viņa atbildi, šie pāris mirkļi pirms tam, neziņa vai atkal redzēsi sev tik tuvo cilvēku, lika burtiski pielipt puisim, lai nevajadzētu atkal tā mocīties.

[Hworang666]

Ehh... Gvenda? Jānis uzmeta skatienu sievietei, kas izskatījās pietiekami, neikdienišķi. Labi, tad cerēsim, ka tās virves būs daudz izturīgākas, vai ne, Mēslu čupa? Jānis ieinteresēts aplūkoja ekspozīcijas stūri. Vēsture viņam bija viens no mīļākajiem priekšmetiem. Bet pašlaik, visa ekspozīcija bija izmētāta, jo tur bija pilns ar cilvēkiem... Anabell? Varbūt aši aizskrienam un apskatam, kas tur ir? viņš pajautāja savai mīļotajai. Gvend? Varbūt palīdzēsiet ar tām virvēm? Un kopā ar abām sievietām viņš virzījās uz ekspozīciju pusi. Tad viņš paskatījās uz leju un pamanīja Gvendas bikses. Asinis! Gvenda, tās ir tavas asinis? ja ne, tad tev būtu pēc iespēja ātrāk jāpārvelk bikses... ar tām var inficēties... drošībai viņš vienu roku palika mazliet vairāk uz aizmuguri. tuvāk glokam...

[Semijs]

MČ paskatījās uz Jāni un paņēmis viņa jaku, pameta vienam militāristam kurš ar kādu jūrnieku taisīja virvi no drēbēm.
-Paldies cienītais par jaku. Neuztraucieties, mūsu snaipers piesedz torni un vai nu es, vai kāds no maniem vīriem laidīsies lejā pirmais.-
Tad pieskrēja klāt Gvenda, kura strauji nobēra daudz ko. Tākā MČ savu laiku bija reperis, viņš saprata visu, ko Gvenda nobēra ( (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/xD.gif) ).
-Liels paldies par informāciju. Ei Džeikob! Aizskrien un pārmeklē tās lādes!-
Viens no militāristiem aizskrēja pie lādēm un sāka tās pārmeklēt. Tik pēkšni pie durvīm, kas ietreicās un sāka sisties. MČ izvilka savu pistoli un notēmējus uz durvīm nomurmināja.
-Aizveraties tak vienreiz!-
Atskanēja šāviens un durvīs izveidojās mazs caurums, atskanēja smaga elpa un tad kāds apgāzās. Drīz vien pa durvju apakšējo spraugu nāca ārā asinis. Izdzīvojušie noraustījās, bet necēla paniku, viņi jau lēnām sāka pierast, bet stress mocīja visus, kā arī vajadzība pēc ēdiena.

[mehaniskais koli...]

Gvenda saaka triiceet asinnis uz bikseem vijna nebija pamanijusi. man uzgaazaas virsuu liikjis ,kad es biju autostaavietaa,tur bija viens patveerums,viss mans krekls bija asinii es uzvilku kaut ko no taam laadeem,ja nu es esmu inficeeta, vinja paniski noteica un saaka mekleet skrambas vai kaadu bruuci,vinja neraudaaja raudaajusi vinja neija kopsh devinju gadu vecuma.Gvendas rokas triiceejas,paarbaudot kaklu,

[Pūķēns Sāra]

-Kā redzams nekur nevajadzēs iet,- Bella vienkārši konstatēja, kad pamanīja militāristu, kurš jau aizskrēja pie lādēm. -Labāk no sākuma viņam ļaut visu izskatīt,mēs tikai maisīsimies pa kājām,- meitene palūkojās uz Gvendas biksēm, viņa neprasīja kā Jānis zināja viņas vārdu, bet mirkli, kaut kas uzvirmoja sirdī, kad vīrs tā mierīgi pievērsa uzmanību citai sievietei.
-Es jums varu piedāvāt, kaut ko no savām drēbēm,- Bella pievērsās sievietei, -Man līdzi vēl ir svārki, bet es domāju, ka jums laikam patiktu bikses.-

Šo rakstu rediģēja Pūķēns Sāra: 10.07.2007 22:03

[Semijs]

MČ stingri ar abām rokām sagrāba Gvendu un turēdams viņu, ar nopietnu izteiksmi skatīdamies acīs teica.
-Klausies, tu neesi inficēta, tev tikai ir asiņainas drēbes, ja tev nav neviena koduma virsū tad ar tevi viss ir pilnīgi kārtībā. Neuztraucies labi?-
Militārists centās nomierināt Gvendu kā vien spēja.
Tikmēr Džeikobs atskrējis pie lādēm, atvēra tās un iespēris ar kājām, apgāza viņas, lai viss izbirtu ārā. Sameklējis vairākus karogus, izturīgas žaketes un bikses, militārists piesteidzās pie jūrnieka un iedeva viņam visu.

[Margo]

Meitenes sklaties uz mirkli sastpās ar kādas sievietes skatienu, kas cieši spiedās pie kāda vīrieša sāniem. Viņa vismaz nav viena. viņa nodomāja. Tad Anna nopētūja militāristu, kas bija devies pie kastēm, kas atradās netālu no meitenes. Kastes tika apgāztas, viņa nedaudz izbijās un pielēca kājās. Viņi gatavojās pamest torni? Annu tas biedēja. Viņa uzmeta plecā savu somu un savilka siksnu ciešāk. Rokas trīcēja.
Meitene atkal uzmeta skatu sievietei. Tad noskatīja militāristus un nopūtās. Anna noslaucīja seju, kas joprojām bija sarkana un izlaida roku caur matiem. Vajadzēja saņmt sevi rokās. Ko līdzēja šī raudāšana un gaudas? Meitene sakrustoja rokas uz krūtīm un dziļi ievilka elpu.

[Demiurgs]

OCC: soory par kavēšanos bet es nemaz nepaguvu pamanīt ka spēle jau sākusies!! Darba daudz!! (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/tongue.gif)

Andrejs visulaiku klusēja vīņam bija viegls šoks, lai gan viņš nebija no bailīgākajiem, bija bijuši bīstami gadījumi arī medībās, uzbrūkošas mežacūkas un vilki tepat latvijā un arī kas daudz pamatīgāks ārzemēs. Taču fakts ka tagad viņš vienālaidā šaudījās pa čilvēkiem turklāt viņš bija noša'vis dažus savus paziņās un pat vienu puisi no savas komandas viņu šokēja. Tādēļ viņš vienkārši darija kas dārāms un centās domāt un runāt pēc iespējas mazāk.

[Hworang666]

Jānsi viegli pamanīja, ka Anī palika tāda jocīgāka. Tad viņš aptuveni nojauta, ka runa varētu grozīties ap faktu, ka viņš pazīst vēl kādu... Bet šoreiz viņš vairāk uztraucās par to, vai Gvenda nav paspējusi saķert vīrusu. Un viņš cerēja, ka Anabella viņam ko tādu piedos... Pa kuru laiku tad pamanījies saķert greizsirdības vīrusu? Jānis klusiņām pajautāja Anī. Rūkšana aiz durvīm kļuva aizvien neciešamāka.... Tā vien likās, ka tur jau ir vesels bars inficēto... Mums tā kā nevajadzētu pasteigties? Viņš runāja pietiekami skaļi, lai to dzirdētu arī nēģeris.

[Semijs]

* Te pa rasismu neliek procentus? (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/xD.gif)

MČ tagad nezināja kur likties, pie durvīm lauzās iekšā inficētie, bet blakus viņam uzdeva daudzus, jo daudzus jautājumus. Būdams militārists, viņam vajadzētu saglabāt mieru, bet ja tevi grib nokost cilvēkveidīgi briesmoņi tad viss mainās.
-Mēs jau daram visu cik vien ātri spējam un nē Mārtiņ, tev netiek dota atļauja pamest šo telpu, visi ārā tur ir miruši, ja kāds aizskrēja kur citur tad mēs nespēsim pēc viņa aiziet. Man pašam slikti metās domājot par to, ka atstāju civilo nelaimē, bet tas ir pārāk riskanti.-
Jūrnieks jau bija tīri tālu ticis ar virvi, militārists viņam palīdzēja. Abi izmeta virvi pa logu ārā un pārbaudīja cik gara tā ir.
-Vēl drusciņ.-
Iesaucās jūrnieks un abi ķērās atkal pie darba. Tikmēr MČ atlaida vaļā Gvendu un ieskatījies viņai acīs teica.
-Neuztraucies, tu neesi inficēta un netiksi, viss būs labi - es tev apsolu.-

[Zōzā zač zač]

SKaidrs, es tikmēr aptīrīšu apkārtni no Inficētajiem, kad teikšu, tad ātri jums vajadzēs laisties lejā, jo es nevēlētos, lai vēl, kāds tiek nokosts. Beidzu.
Karavīrs Paņēma vienu no četrām granātām, kas uzsprāgstot izmētā vairākas mazas bumbiņas, kas ir tik bīstamas, kā lodes, un to granātu uzlicis uz 15 sekunžu taimera un no no visa spēka to meta pūlver torņa virzienā, cenzdamies to aizmest tuvāk, cik vien spēja.
Par laimi, granātaaizlidoja līdz pūlvertorņa malai, kur uzreiz bija vērojamas durvis.
5..4..3..2..1..
Un bija dzirdams nelies sprādziens un ložu skaņa, kas lidoja, kuru kurā.
UN cenzdamies, atkal ar snaipereni tēmēt, karavīrs sajuta labajā plecā spēcīgas sāpes.
B.ļin, zināju, ka šāds metiens man atmaksāsies..
Viņš savu roku izlaocīja vairākos veidos un sāpes nedaudz rimās.
Labāk ķeršos pie aptīrīšanas.
Notēmējis, viņš bez žēlastības, visu inficētos, ko manīja uzreiz nošava. Viņš vairāk nešķiroja, kad ieraudzīja uzreiz izšāva lodi mērķim krūtīs.
20 krita, bet aptvere bija, atkal, jāpārlādē.
Palikušas 3 aptveres plus manas divas.
Viņš nodomāja un tad ieraudzīja izkārtu virves paveidu.
Nolādēts, ne, tagad, tu vēl ir Inficētie.
PIe sevis noteicis, viņš pārlēdēja sekudes simtdaļā un uzreiz notēmēdams sāka šaut.
Viņi sarddās aizvien vairāk u tik apt ātri cik saradās viņi krita.
To, kas izskatījās pēc virves, tika ievilkata iekša.
Paldies dievam, vēl nav tik tīrs, lai varētu laisties zemē.
Ieslēdzis rācij saziņu kareivis ziņoja Mč.
Izkariet, to jūsu sataisīto virvi, kad teikšu. Un pirmais, kas lai dotas, lai dotas, tam, kam ir ierois, vismaz ar 20 lodēm. Es piesegšu, bet visu, kas tur lejā jums tuvumā būs es neapvākšu, jo es arī esmu tikai cilvēks un es nevaru pamatīt, tos, kas ir aiz pūlvertorņa. Beidzu.
Samērā skaļā balsī noteica karavīrs un izmeta vēl vienu tādu pašu granātu, kurai uzsprākstot pa visu apkaimi izkaisās mazas lodītes. Bet šoreiz viņš to granātu nemeta tik tālu, bet gan netālu no pūlver torņa, lai aptīrītu tos, kas tu bija.
3..2..1..
Bija dzirdams vēl viens mazs sprādzines un ložu svilpojošā skaņa. Tad, kā lodes ietriecas akmenī un cilvēka miesā, bet tad bija jāatrodas ļoti tuvu sprādzienam.
Ieslēdzis rācijsaziņu Kareivis teica.
Kanārijputniņš drīz būs aptīrijis jums ceļu. Kad teikšu tad metiet virvi ārā un ātri laidieties zemē, bet , atkārtoju, pirmais lai dodas ar ieroci. Beidzu
Un Snaiperis turpināja apšaut ,tos, kas vēl pusdživi rāpoja pa zemi, un tos, kas parādījās viņa redzes lokā.

[Demiurgs]

Andrejs dzirdēja ko teica snaiperis pa rāciju tādēl piegāja pie loga un paskatījās ārā, joprojām sažņaudizs rokās bisi
viņš bija diezgan sasvīdis, toties nekādi savādāk bailes viņā nemanīja, lai gan viņš tomēr tāds bija, vairāk gan šokā nekā nobijies.
Vai es būtu palaidis garām, bet kurp mēs dosimies kad būsim laukā, saprotu ka šeit nav droši bet uz ielām ir vēl nedrošāk Andrejs runāja skaļi tā īsti nepieviena nevēršoties joprojām skatoties laukā pa logu.

[Pūķēns Sāra]

Anabella valdījās, lai neuzbļautu militāristam, kurš sagrāba Gvendu, -Nedomāju, ka tas bija pats labākais veids kā viņu nomierināt,- Bella klusi noteica, -Velciet nost tās bikses, lai jums būtu miers, es jums iedošu savējās.- atlaidusi vīra roku, lieki nedomājot, jaunā sieviete, atvēra bikšu āķīšus sānos un bikses pašas pa sevi vienkārši noslīdēja no miesas. Viņa nekaunējās no tā, ka uz mirkli palikusi bez biksēm, pirmkārt, viņa jau nebija kaila, otrkārt, zem biksēm viņai vēl atradās ādas krāsas bodī un ādas krāsas zeķubikses, kuras gan bija vietām nebija vairs tīri ādas krāsā. -Zinu, bikses nav jau tās tīrākās un arī viegli padriskātas, bet ceru, ka jums tas pārāk netraucēs,- sniedzot gaišās bikses Gvendai, Anabella teica, -Un ja kas, sānos ir āķīši, kurus var aizsprādzēt arī tā, lai bikses būtu krietni platākas.- To sakot, meitenei rokās jau atradās mugursomiņa, no kuras viņa izņēma svārkus. Svārki nesniedzās līdz ceļiem un bija ļoti viegla materiāla, tieši tāpat kā bikses, kas jau atradās pie Gvendas. Uzvelkot svārkus, somiņa tika uzlikta atpakaļ uz muguras un ap vidukli tika apsieta virve, kas pildīja katanas turēšanas funkciju.
Izdzirdot Jāņa piezīmi, meitene mirkli neko neatbildēja, -Necentīšos pierādīt, ka kas tāds varbūt man ir vienai,- vīram tika veltīts smaids, kurā jaucās bezspēcība ar negantumu, dīvains savienojums, bet cilvēks, kurš jau tik ilgi atrodas viņai blakus, mierīgi to varēja saprast.
Meitene bija piecēlusies kājās, izskatījās, kad militārists bija sācis rakties pa lādēm. Tai mirklī, kad viņu skatieni sastapās, Anabella pasmaidīja un norādīja, lai meitene nāk šurpu. Varbūt tas bija netaktiski, varbūt viņai pašai vajadzēja iet pie meitenes, bet... viņa saspieda ciešāk Jāņa roku, par zīmi, ka uz mirkli pazudīs. -Sveika,- pienākot pie meitenes, Anabella vienkārši noteica.

Šo rakstu rediģēja Pūķēns Sāra: 12.07.2007 12:06

[Margo]

Sveiki, Anna atņēma sveicien, bet nemaz necentās smaidīt, jo smeids tāpat nebūt izdevies. Viņa ciešāk sakļāva rokas uz krūtīm. Viņa jutās nedaudz neērti, kaut arī vēlējās kompāniju. Kādu, kas būtu blakus. Šāvieni, spr'dzieni - tas viss uzdzina pārāk lielu stresu. Meitene pat izvairījās skat'ties sievietei acīs.
Uz mirkli meitene vēlējās pajautāt, ko svešiniecei aja, bet savaldījās. as būitu nepieklājīgi. No otras puses meitene tomēr vēlējās kādam izkratīt sirdi. Anna paskatījās Anabellas acīs.

[Pūķēns Sāra]

-Redzēju, ka raksti,- Bella iesāka runāt, -Vai tikai aizraušanās, vai arī kas vairāk?- Sejā bija manāms, kas līdzīgs vieglam smaidam, likās, ka viņa visu šo jezgu neņem pārāk vērā. -Es dejoju, tā ir gan aizraušanās, gan kā kas vairāk, vai tu dejo?- viņas zilās acis turpināja lūkoties meitenē sev priekšā, kad pēkšņi viņa viegli iesmējās, -Atvaino manu ziņkārību, nezinu, kas man ir uznācis. Anabella,- viņa pasniedza Annai roku, lai iepazītos.

[Margo]

Anna. nedaudz pasmaidīdama atbildēja Anna un pastiepa roku. Likās, ka šī sieviete varētu saprast. Varēja viņai uzticēties. Vismaz viņa uz mirklilika aizmirst, kas patiesībā notiek. Es dejoju. Un ... rakstīšana? Jā, tā varētu tekt - mana aizraušanās. viņa klusi bilda un nolada rokas gar sāniem.
Viņa tiešām rūp, vai arī viņa tikai mieina? Anna nodmāja.

[Pūķēns Sāra]

-Prieks iepazīties,- Anabella smaidot teica, -Vai dejošana...- jaunā sieviete nevarēja atrast vārdus, -... nu tu dejo tikai klubos? Pamīdies pa deju laukumu? Un vēlreiz atvaino par manu ziņkārību, vienkārši dejošana...- viņa paraustīja plecus. Nevarēja pateikt vārdos, bet tas bija tāpat kā ar muzicēšanu un rakstīšanu, dažiem tas bija tikai tā, lai pazīmētos, bet citiem tā bija dzīve, tas bija ierakstīts viņu dvēselēs, ja vien tas viss bija to cilvēku dvēseles.

[Margo]

Nē. viegli attrauca Anna. Uz klubiem es nemēdzu iet. Es dejoju tautasdejas. viņa paraustīja plecus tāpat kā to bija darījusi Anabella. Tā ir mana dzūve. viņa sapņaini noteica. Nu ... balta papīra lapa un deja. viņa pabediz, bet tad nopūtās. Vismaz bija... gandrīz čukstus viņa noteica un skumji palūkojās uz Anabellu.

[Pūķēns Sāra]

-Kādēļ bija? Tādas lietas nepāriet kā lietus un sausums, tās ir vai nav, un kā redzams tev ir, tātad arī būs.- Bella nostājās pie sienas blakus Annai, skatiens vērās kaut kur uz priekšu, -Ja tu pats nenovērsīsies sliktos brīzos no tā, tad tas viss tev tikai palīdzēs. Tev būs pie kā turēties, par ko dzīvot,- skatiens apstājās pie Jāņa un arī pie tā palika, viegls smaids rotāja seju, tāds viegli sapņains. -Domā par to visu kā stāstu, krāšņu stāstu, kurā tu esi galvenā varone, varbūt pēc tam, kad izglābsimies, tu to visu uzliksi uz papīra un kļūsi pasaules slavena. Piemēram es pati, to visu ietērpju dejā. Manā galvā jau skan melodija un katra cilvēka rīcība ir jauns pavērsiens dejā un mūzikā. Jā, varbūt tas ir vieglprātīgi, bet Bēthovens Mēnesnīcas sonātu arī neuzrakstīja sēžot pie tējas tases un tērzējot ar ciemiņiem, bet gan pats izjūtot tās jūtas, kas mūsos rodas, kad klausamies ko tik skaistu kā šis skaņdarbs.-

Šo rakstu rediģēja Pūķēns Sāra: 12.07.2007 15:42

[Margo]

Anna negribot pasmaidīja plašāk. Anabellai bija taisnūba. Viņai ir vērts dzīvt. Vismaz tā dēļ, kas bija. Viņa gribēja to visu atpakaļ. Deju, dzīvi...
Paldies. Anna klusi noteica un smaidot pavērās sievietei acīs. Jūs man atdevāt ticību.
Meitene vēlējās pēc iespējas ātrāk izvilkt no somas kladi un ierakstīt tajā kaut vienu priecīgu domu. Tieši šo brīdi un ticību. Aiz durvīm atkal atskanēja šņākoņa, meitene salēcās, bet tad nopūtās un centās nomierināties. Anna vēlējās, lai viņa būtu pietiekami stipra, lai varētu pie ticības turēties līdz pēdējam.

[Šamanis]

Virve bija gatava un Mārtiņš sāka pa to rāpties lejā viņam tas padevās labi ātri, jo viņš bija karavīrs un tas bija jādara katrā distancē. Kad bija lejā viņš apskatijās apkārt un teica :MČ te MO gaiss tīrs! bet pēc īsa brīža viss izrādijās savādāk no stūra iznāca Valdis Zatlers, valsts prezidents Karavīrs uzsauca: Labdien, prezidenta kungs, vai jums viss kārtībā? viņš piegāja klāt un līdz bija dažu metru attālumā viņš ieraudzīja ka prezidents ir inficēts: Ak dievs! viņš ātri izvilka desertu un iešāva viņam tieši starp acīm. Zombijs nokrita un tad M. paņēma rāciju un satrtaukts ziņoja: MČ es tikko nogalināju prezidentu, atkārtoju es tikko nogalināju prezidentu! Vēl nekapjat lejā gaiss galīgi nav tīrs! to pateicis viņš pie sevīm noteica kas tas ir par murgu! Viņš aizskrēja atpakaļ pie virves un vēlreiz pārbaudīja, bet šoreiz neko neredzēja.Viņš ziņoja: Viss kārtībā, varat sūtīt lejā pirmos cilvēkus! to pateicis viņš atkal izvilka savu ieroci un tēmēja apkārt, turēdams pirkstu pie gaiļa.

[Demiurgs]

Andrejs nolēma ka Mārtiņam varētu noderēt palīdzība tādēl ātri pakār bisi plecā un arī ņokāpa lejā, ticis lejā viņš pārbaidīja vai bise ir līdz galam pielādēta un paskatījās uz prezidentu Man viņš nekad nav īsti paticis, ko gan ārsts var iesākt prezidenta amatā? Andrejs runāja ar pavisam viegu krievisku akcentu

[Šamanis]

Kaut gan nožēloju izdarīto, es tev piekrītu!Man arī viņš nekad nav paticis.Ko ārsti jēdz no politikas? viņš piegāja pie Andreja teikdams: Sveiks, es esmu Mārtiņš viens no militāristiem.Jauka bise!Ieroča turēšanas atļauja ir? viņš uzsmaidīja.Karavīrs ieslēdza rāciju: Sūti lejā arī pārējos.Viņš vēlreiz paskatījās uz sirmo prezidentu, kuram galvā vēl ar vien bija redzama lode.Viņš apskatījās uz augšu, precīzāk uz logu, no kura ārā karājās no drēbju gabalam savienotā virve.

[Demiurgs]

Jā sveiki, es esmu Andrejs, un atļauja man ir, bet šādos apstākļos es nolēmu to labāk pamest mājās Andrejs nopētīja perimetru pagaidām nevienu dzīvu inficēto nemanīja, tas tikai priecēja. Šķiet ka pirmais izbīlis sāk lēnām pāriet, tikai tagad jāsāk domāt par visu kas noticis

[Zōzā zač zač]

Kamērt pirmais militārists -Mārtiņš, izmeta virves pakaļdarinājumu un nolaidās lejā, tikmērt Andrians pārlādēja savu snaipereni.
Izdzirdējis šavienu viņš sekundes simtdaļā jau ar snaipereni notēmēja uz šāvēju - Mārtiņu.
Bļ.in, es teicu pa rāciju, lai lien laukā, tad kad es teikšu, viss vēl nav tīrs.
Nomurminājis Andrians uzreiz pa rāciju sāka skaļi bļaut.
Nolādēts Mārtiņ, es pa rāciju gadījumā neziņoju, ka teikšu, kad varēsiet līst laukā. Nolādēts, Bet, ja esi lejā, tad pasaki, lai tas otrs arī piesedz, kamērt pārējie līdžis lejā, ja kas es esmu uz m'jas jumta, kas ir tieši pretī jums, jūs mani redzēsiet, ja paskatīsieties.
Balss jau palika mierīga, bet rācijsaziņa nebeidzās.
Uzreiz, kad visi cilvēki būs nokāpuši lejā, lieciet viņiem skriet manā virzienā, es viņus piesegšu, vismaz, uz kādu laiku aizsargāšu, kāmērt jūs atskriesiet pie viņiem.
Un rācij saziņa beidzās, nu, Adrians, beidza runāt, tagad viņš tikai gaidīja atbildi un ar binokli nopētija visu apkaimi. lai pārliecinātos, ka neviens nenāk.
Ceru, ka drīzumā nēnāks kāda inficēto grupiņa.
To nodomādams Vīrietis piekļāva savu labo aci optiskajam tēmeklim.

[Šamanis]

Mārtiņš dzirdēja rācijas ziņu un noraidīja to: Noraidīts, nebija teikts nekas par dotu ziņu, ta vai tā mums nav tik daudz laika lai gaidītu, kamēr tu atjēgsies ieslēgt rāciju, cilvēki šeit varētu nomirt no bailēm, bet tu te lamājies par manu priekšlaicīgo nokāpšanu. Mārtiņa sejā bija redzamas nelielas dusmas.Viņš paskatījās uz Andreju un teica: Tev vajadzēs palīdzēt piesegt lejā kāpjošos, gadījumā ja kaut kur atkal parādās tie frīki.Viņš nopētija apkārtni, bet diemžēl neredzēja neko aizdomīgu.Viņš viegli nopūtās un gaidīja līdz pa virvi kāps lejā pārējie neinficētie.

[Semijs]

MČ bija aizņemts runādams pa rāciju, nemaz neievērojot to, ka daž labs jau paspējis nolaist lejā un nošaut Latvijas valsts prezidentu. Izdzirdēdams šāvienus, MČ piesteidzās pie loga, kur jau ievēroja, ka virve ir izkārta laukā.
-Velns parāvis!!-
Viņš izbāza galvu laukā pa logu un ievēroja, ka Mārtiņš ar Andreju jau gaida pārējos. Paskatījies uz izdzīvojušajiem, MČ teica.
-Saglabājiet visi mieru un tagad pa vienam sākiet laisties lejā pa virvi.-
Cilvēki cēlās kājās un jau nu steidzās, lai tiktu pirmie, sākās grūstīšanās un vienīgie trīs militāristi augšā, centās visus savaldīt.
-Negrūstaties bļ.āviens!-
MČ bļāva. Tikmēr jau kāds no izdzīvojušajiem centās tikt pie virves. Grasījies jau laisties lejā, kāds viņam uzgrūdās virsū un izdzīvojušais izbaudīja brīvo kritienu. Drīz vien Mārtiņš un Andrejs sadzirdēja sev blakus skaļu krakšķi un ja ievēroja, viņiem drēbes bija kļuvušas nedaudz asiņainas.
MČ redzot to, vairs neizturēja un izvilcis pistoli, izšāva gaisā.
-Tāks! Visi tagad nomierinās un pa vienam kāpj lejā. Ja kāds sāks pārlieku grūstīties vai ko tamlīdzīgu, es viņu personīgi nošaušu! Lai sievietes un bērni rāpjas lejā pirmie.-
Cilvēki satrūkās no šāviena, bet klausījuši pavēles, rīkojās. Pirmie pie loga gāja bērni un sievietes, kuri uzreiz pa vienam rāpās lejā.
Paņēmis rāciju, MČ teica.
-Mārtiņ! Cilvēki tagad laidīsies lejā un pievaktē, lai neviens nenosistos! Kanārijputniņ, viss tika sasteigts, tākā vaktē logus, cilvēki jau kāpj lejā. Beidzu!-

[Zōzā zač zač]

Skaidrs Mč, un ārtiņ, vienmēr klausies, ak sakn pa rāciju
Viņš noteica un vakte'ja apkārtni, lai nebūtu, neviena nepatīkama pārsteiguma.
Pa rāciju ziņoja visiem.
Ja, izdzirdat no manas puses šāvienus, tad uzreiz uzmantieties, jo viņi parasti nenāk tikai pa vienam vai diviem.
Vīrietis noteica un vaktēja visu, ko vien varēja vaktēt.
Tad viņš pamanīja, ka iekšā notiek g'rustīsānās un viens izkr'it pa logu ārā.
Nepatīkams skatiens.
Nemiera cēlājs.
Viņš ndomāja un pievērsās apkārtnei.

[Pūķēns Sāra]

Kad Anna palūkojās uz Anabellu, viņa pasmaidīja, bet neko neatbildēja. Beidzot bija nolaista virve un visi sāka grūstīties, lai tiktu lejā. -Nāc, dabūsim tevi lejā... tikai turies tuvāk militāristiem, tā būs drošāk,- Bella jau lēnām sāka tuvoties logam, pieskatot, lai Annu neviens negrūstītu. Nezin kādēļ šīs meitenes nākotne viņai pēkšņi bija kļuvusi svarīga, it kā... Runājot Anabellas balss nebija pavēloša, bet gan laipna un maiga, tā ļaujot Annai pašai arī izvēlēties, ko darīt un kur iet.
Anabella satvēra Jāņa roku, pūlis bija pats viņas atvedis līdz Bellas vīram. Jānims tika veltīts smaids, kamēr Bella gaidīja, ko nolēmusi Anna.

Šo rakstu rediģēja Pūķēns Sāra: 15.07.2007 21:26

[Margo]

Anna pamāja ar galvu Anabellas virzienā un sekoja visiem uz gl'bšanās ceļa pusi. Dīvainā kārtā Anna bija nomierinājusies. Viņa lēni piegāja pie Anabellas un kāda vīrieša. Anna zināja, ka Anabella pazīst šo vīrieti, jo iepriš bija ar viņu runājusi, tādēļ pamāja Jāņa virzienā.
Bija pienākusi Annas kārta kāpt laukā pa logu. Viņa pasmaidīja Anabellas virzinā un paķojās ārā. Meitene tūliņ pat atkāpās atpakaļ. Viņa sāka elsot. Bailes no augstuma.
Es nevaru, es nevaru... vņa bija atkāpusies līdz pretējai sienai un pievilkusi roku pie krūtīm. Es nevaru. Sirds dauzījās ļoti struki un meitenes acis bija ieplestas šausmās.

[Hworang666]

Jānis bija gandrīz otrais, kas tika izgrūsts ārā pa logu. Un viņš tikai vēlējās atrast Anī, kad bars cilvēku viņu atpakaļgaitā gandrīz nonesa no kājām. Šāviens, un visi atkāpās, ļaudami viņam izcirsties cauri pūlim. Anī! viņš klusām paguva nočaukstēt, kad viņa sieva atgriezās pie viņa. Tev jāiet... un pēc tam paliec kopā ar militāristiem... durvis atkal smagi nodunēja, rūkoņa aiz tām pieņēmās spēkā. Labi, skrien... Tev priekšroka... Mīlu tevi! viņš vēl paspēja piebilst... Roku viegli uzlicis uz gloka, viņš paskatījās uz nēģeri. Viņš mazliet uztraucās... Un, ja militāristi uztraucas, tā nav pārāk laba zīme....

[Pūķēns Sāra]

-Vēl ne,- Bella noteica vīram, -Ej tu, man vēl šis tas jāizdara,- rokās jau atradās viens no dunčiem, nelaimes gadījumam, viņa piepacēlās pirkstgalos un uzspieda mazu bučiņu uz vīra lūpām, ļaudama mirkli mēles galiņam saslapināt Jāņa lūpas, -Ej pirmais, ja gadījumā kas, Anna zinās, ka kāds viņu noķers. Labi?- Smaids no Anabellas, kad viņa atkal iejuka pūlī, varēja redzēt, ka viņa steidzas pie Annas.
-Anna...- jaunā sieviete iesāka, -... atceries ko teicu, domā, ka tas viss ir tikai stāsta pavērsiens. Vienkārši turies un laidies lejā, ja ne mans vīrs, tad lejā tevi noteikti sagaidīs militārists, kurš tev piepalīdzēs. Atceries, tas ir tikai pavērsiens,- viņa silti lūkojās Annas acīs, viegli smaidot.

Šo rakstu rediģēja Pūķēns Sāra: 15.07.2007 22:07

[Demiurgs]

Andrejs piekrītoši pamāja un iekārtoja bisi ērtāk rokās, krakšķis aiz muguras un ar asinīm viegli notašķītās drēbes atkal isvēla dvēselē nelielu panikas devu taču Andrejs tomēr savaldījās un savu uztraukumu neizrādija cenšoties izkatīties pēc iepējas drosmīgāks Sasodīts, cilvēki gan spēj uzvesties kā galīgi muļķi Andrejs centās runāt mierīgi tomēr varēja ievērot pavisam vieglu ietrīcēšanos balsī, beidzot runāt.

[Šamanis]

Mārtiņš apstirināja: Klausos, kanārijputniņ.MČ kas tev tur aukšā notiek, tikko pa logu izskrita cilvēks, viņš paskatījās uz nelāgo skatu.Es gaidu lejā nākamos, bet centies šādus insidentus neatkārtot.Viņš kādu laiku pagaidīja un tad redzēja,ka virve nedaudz sakustējās, viņš ieraudzīja Annu, kam kā izskatījās bija bail no augstuma.MČ, tā sieviete.......hmm....viņai bail no augstuma? viņš jautāja.Centies viņu iedrošināt, vai pasaki lai viņa neskatās uz leju, bet ātri kāpj.Mārtiņš bija nedaudz noraizējies.

[Demiurgs]

Andrejs dzirdeeja visu Martinja teikto tachu centaas vairs nenoveersties no perimetra, lai nepieljautu iespeeju kavel kaads dabuu ciest tikia tadeelj ka vinjsh nebuutu pamaniijis tuvojamies kaadu inficeeto. Maartinj vinji tur vispaar tiks galaa ar paniku Andrejs uzsauca paar plecu.

OCC: atvainojos par garumziimju truukumu, darba kompim taadu vienkaarshi nav un nezinu kas te sachakareets.

[mehaniskais koli...]

Gvenda staaveeja netaalu no virves vinjai nebija beail no augstuma,vinjai vajadzeeja iet paari peec Bellas,acis bija pilnas asaru un taas rotaaj arii vaigus,viss ko Ge=venda bija pazinusi shajaa valstii bija prom uz neatgrieshanos,maate,draugi,koleegji.Dreebes kas naaca no tiem laikiem,bija kaa peedeejaa saikne ar gjimeni,nu taas nebija,viss bija savaadaak,Gvenda veeroja Annu,vinja sho meiteni nepazina unnbija redzeejusi lejaa Gvenda piegaaja vinjai tuvaak lai Anna vareetu vinju dzirdeet es tevi nepaziistu un nekad neesmu redzeejusi,iespeejams visi ko mes esam pazinushi ir mirushi,varbuut aizstaavot muus varbuut nee,et bija daudz cilveeku kas mira lai mees dziivotu,vai tev neshkjiet pareizi izraadiit vinjiem cienju un nemirt tikai taapeec ka tev ir bail no augstuma,vinji mira ar ceriibu ka mees dziivosim,man ir klaustrofobija,shiis sienas mani kuru katru briidi saspiediis,es zinu kas ir bailes,Gvenda mazliet dusmiigi noteica asaraam rietot paar vaigiem,tad skatiens atmaiga man ir bail,bet es veelos dziivot,! vinja klusi noteica un noduura skatienu


occ:sorry ka bez garumziimeem!

Šo rakstu rediģēja mehaniskais kolibri: 16.07.2007 13:07

[Zōzā zač zač]

ooc: Kā otrs Gm es atļaušos izmantot savas pilnvaras.
Let's do this more interesting. (ma english grama sucks I know ^^)


Snaiperis notēmēja, sev neraksturīgi, uz sievieti, kas rāpās pa logu ārā.
Viens spiediens un viss, viņas nav.
Viņš nodomāja, bet tad pievērsās militāristam un vīrietim ar bisi rokās.
Optiskā tēmekļa krustpunktā bija tā vīrieša galva, kura rokās bija bise.
Es varu iedomāties, kāda spriedze viņiem tur ir.
Viņš nodomāja un uz brīdi atslāba, lai, atkal, aizdegtu savu cigareti, kurā bija "zālīte".
Ievilcis dūmu viņš nodzēsa cigareti un ielika kabatā.
Notēmējis ar snaipereni uz vienu stūri viņš lēnām izpūta dūmus. Dūmi bija biezi un daļēji aizsedza snaiperes optisko tēmekli, apgūtinot gaišo skatu.
tad, itkā aiz dūmu mākoņa apzibēja melns 'tēls.
nolādēts.
Viņš izsaucās, samērā skaļi, ka bez rācijas varēja dzirdēt, lejā stāvošie cilvēki ar ieročiem.
ātri novicinājis dūmus malā viņš cītīgi tēmēja tajā virzienā, kur ieraudzīja to tumšo ēnu paskrienam, gar stūri.
Nepagāja ne sekunde, kad atskanēja snaiperenes šāviena toksnis.
ātri ieslēdzis rācijsaziņu viņš ziņoja Mārtiņam un Mč vienlaicīgi, kā nekā uz vienas frekvences bija.
Mums tuvojas, esiet uzmanīgi, iesaku uzmanīt visu, ja redziet, ka k-kas kust, šaujiet, bez brīdinājuma šaujiet.
Rācijsaziņa beidzās un bija dzirdams vēlviens šāviens.
Viņi nenāk, ne pa divi, vai vienam, be gan pa pieciem sešiem.

[Margo]

Man ir paniskas bailes no augstuma! Es...es... viņa histēriski atbildēja Bellai, bet tad pie viņām abām pienāca Gvenda. Viņas teiktajā bija sava jēga. Tas sapurināja Annu. Viņa savilka rokas dūrēs'. Atskanēja šāvieni, kas lika meitenei iztrūkties. Tie nāca no torņa apakšas. Tātad pat tur nebija droši.
Meitene saprata, ka jāpārvar bailes. Ja ne - tad zaudē dzīvību. Anna vēlreiz nopūtās un apņēmīgi palūkojās uz abām sievietēm. Viņa zināja, ka viņai tas ir jāizdara. Tas bija tikai jauns notikumu pavērsiens... stāsts.
Anna pamāja ar galvu un lēni tuvojās virvei. Viņa satvēra to cieši un izlaudās pa logu. Viņa neskatījās lejup, bet viegli uzmaidīja Anabellei un Gvendai. Tikai tad meitene lēni sāka virzīties lejup. Viņa izvairījās skatīties uz zemi, tādēļ uzticējās sajūtām. Sirds sitās kā negudra.
Anna sajuta zem kājām cietu pamatu. Kā sirds novēlās no akmens, bet tad atskanēja šāviens un meitene atgriezās īstenībā. Viņa atvēra acis un palūkojās uz izbiedētajām sejām. Inficētie tuvojās. Viņa pameta skatu augšup. Gvendai un Anabelai vajadzēja rāpties lejup. Tūliņ, drīz... Anna jutās neaizsargāta, kaut arī viņa stāvēja aiz muguras militāristam.

[Zōzā zač zač]

ooc: es esmu uz mājas jumta, ja kas (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/xD.gif) Uz viena no tālākajiem (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/xD.gif)


Sieviete ir lejā, labi, gaidām pārējos.
Viņš nodomāja un izšāva vēl vienu lodi. Vēl viens inficētais miris.
Ātri, ar labo roku, tieši ar piedurkni, militārists noslaucīja no savas pieres sviedrus un ieskatīdamies optiskajā tēmēklī gaidīja un vēroja.
Pagaidām vēl neviens nenāca, bet tas bija no tās puses, tālākās.
Bet no otras, kur stāvēja Mārtiņš un divi civilie, viņiem pretī nāca, drīzāk skrēja, pieci inficētie.
Uzmanieties no kreisās puses jums skrien virsū bariņš inficēto.
Ātri ieslēgdams rācijsaziņu viņš ziņoja Mārtiņam.
Tad uzreiz viņš pielipa pie optiskā tēmēkļa un izšāva divas reizes. Divi krita, bet pārējie paspēja aizskriet aiz kādas mājas, kur Snaiperis nevarēja vairs viņiem trāpīt.
Uzreiz Vīrietis notēmēja uz mājas stūra, kur varētu izskriet šie inficētie, bet netālu no mājas stūra, kādus 30 metrus tālāk, atradās militārists ar diviem civilajiem- Mārtiņš, Anna un Andrejs.
uzmanieties viņi ir palikuši trīs, ieraugiet, bez brīdinājuma šaujiet.
Atkal, pa rāciju tika dota ziņa Mārtiņam.
Snaiperis bija pilnā gatavībā šaut.

[Demiurgs]

Andrejs izdzirdeeja ko kads no militaaristiem teica pa raaciju, vinjsh tuudalj pagriezaas konkreetajaa virzienaa un ieraduziija strauji tuvojoshos inficeetos. Andrejs paceela bisi un noteemeeja, atskaneeja shaaviens un viens no trijiem inficeetajiem nokrita praktiski palicis bez galvas. Andrejs aatri ielaadeeja kameraa naakamo lodi, tachu tuvaakais no inficeetajiem jau leca Andrejam virsu, tas uzkrita vinjam virsu tachu Andrejs tuuliit sita ar bisu un tas atleeca atpakalj.

[Šamanis]

Mārtiņš dzirdēja rāciju atbildēdams: Dzirdu, tulīt rīkošos, viņš izvilka savu m16 un nošāva kādu inficēto, kas bija dažus metrus no viņa: Mirsti m.aita! viņš izbļāvās un tad paskatījās uz otru palikušo inficēto, kas tikko bija nosists malā,no Andreja.Militārists ātri notēmēja un tad atskanēja trīs šāvieni, kas tika raidīti precīzi inficētā galvā.
Pēc nelielās jautrības viņš paņēma savu rāciju un ziņoja kanārijputniņam: Te MO, inficētie tika izkaisīti pa zemi, kādas ir nākamās pavēles, vai mums tuvojas vēl kāds? viņš paskatījās apkārt ātri pārvilkdams pāri apkārtnei ar tēmeklīti.
Neinficētie vēl kāpj lejā, bet drīz būsim gatavi doties ceļā! pēc izteiktā ziņojuma viņš paskatījās uz Annu un teica: Tas ir labi, ka tu pārvarēji bailes un neuztraucies mēs tiksim ārā no šī murga.

[Margo]

Anna bija iekliegusies, kad bariņš inficētos bija nākuši viņu virzienā. Viņa pakāpās vēl soli tuvāk militāristiem un vīrietim ar šaujamieroci. Meitenei nebija ar ko aizstāvēties. Viņa aizklāja ar rokām seju, kad askanēja šāvieni. Meitenei nepatika šī ainas. Viņa nevarēja paciest asini, cilvēku nāvi, pat šobr'd, kad no tā bija atkarīga viņas dzīvība. Viņa atkal pameta skatu augšup. Anabella vēl nekāpa lejup. Meitene atkal pagrieās pret militāristiem. Anna nedaudz izbijās, kad viens no viņiem ierunājās. Anna pat lāgā nedzirdēja, ko militārists bija teicis. Viņa tikai pamāja ar galvu un bilīgi palūkojās apkārt.

[Demiurgs]

Andreju atkal noskjieda ar asiniim, kad Maartinjsh nobeidza atlikusho inficeeto krietna shalts ar asiniim traapiija pa Andreja bikseem. Andrejs pieceelaas kaajaas un piegaaja nedauz tuvaak maartinjam, joprojaam veerojot perimetr PAldies, shamejais jau gandriiz paguva man iekosties kaklaa, bet veiksmiigi izdevaas tam iegaast tieshi pa purnu. Un ari pashsajuuta nedaudz uzlabojaas. Adrenaliins vienmeer paliidz

Šo rakstu rediģēja Demiurgs: 21.07.2007 19:06

[Zōzā zač zač]

Skaidrs MO, pagaidām nevienu neredzu, ja kas uzreiz ziņošu, ja nāks vairāk par diviem infivētajiem
Rācijsaziņa beidzās un notēmējis caur otisko tēmekli Vīrietis izšāva vienu lodi, k-kur tālumā nokrita viens inficētais, to pat ilitārist un divi civilie neredzēja, tikai dzirdēja sāvienu.
Pagaidām tika izšauti vēl 2 šavieni, neiens inficētais nebija tik tuvu, lai apdraudētu vēl dzīvos esam, neinficētos.
Ielēdzis rācijsaziņu kanārijputniņš ziņoja.
Inficēties pagaidām nekur nav redzami, visi skrien citā virzienā, laikam, kāds nelaimīgais būs viņiem pievērsis uzmanību. bet, tik un tā nezaudējiet uzmanību. es neredzu, ka snotiek Aiz pūlver torņa.
Beidzis rācijsaziņu, tieši no pūlvertorņa aizmugures izskrēja četri inficēties, teju teju noreaģējis Snaiperis izšāva sešas lodes, visas veiksmīgi trāpija katram no inficētajiem. un visi nokrita 3-4 metru attālumā no Mo un cilvēkam ar bisi.
Tuvākais bija protams ar bisi.
Tā aiz pūlver torņa, pasaki,tam ar bisi, lai to galu uzmana.
Caur rācijsaziņu ātri nobļa'vies kanārijputniņš arī to beidza.

[Šamanis]

Skaidrs, Kanārijputniņ. viņš uz brīdi izslēdza rāciju līdz ieraudzīja tuvojamies četrus inficētos kad MO jau gribēja atklāt uguni līdz atskanēja seši precīzi šāvieni, kas viņus nobeidza.Paldies, tas bija tuvu, viņš teica.Mārtiņš paskatījās uz Andreju teikdams: Nav par ko, tu manā vietā būtu darījis tāpat. viņš nedaudz iesmējās: ....iespējams......Vai tu varētu piesegt to stūri no jauniem pārsteigumiem, jo snaiperis nevar redzēt pilnīgi visu, viņš neredz aiz pulvertorņa, tikmēr es piesegšu otru pusi un
gaidīšu lejā kāpjam neinficētos.
MO pārlādēja savu desert eagle un paskatījās augšup.Viņš paziņoja MČ: Tu tur augšā pacenties, jo te lejā jau sāk palikt karsti! to pateicis viņš nošāva vēl vienu inficēto kam pa galvu laukā karājās otra puse no smadzenēm viņš pie sevīm norunāja: Kas par k.ropli.



P.S.-Ilvarra kādu laiciņu nepousto tapēc lūdzu kāpjat lejā , vismaz iztēlojaties, ka viņš tur ir.

Šo rakstu rediģēja Šamanis: 23.07.2007 11:01

[Pūķēns Sāra]

Anabella neko nesakot lūkojās kā pa virvi nokāpj Anna, un tad pievērsās Gvendai, -Tu vai es?- pamājusi uz virves pusi, jaunā sieviete jautāja, bet nesagaidījusi atbildi jau spēra soļus, lai izkāptu pa logu. Pirms kāpt ārā pa logu, duncis, kas atradās rokās tika ielikts starp lūpām, lai nonākot lejā, viņa nebūtu neapbruņota, bet rokas saspieda ciešāk neliela izmēru lupatiņu, kura tika paņemta no līdzi paķertās lupatu kaudzes. Jau karājoties virvē, meitenes smalkie pirksti apkļāvās ap lupatiņu un viņa bez kavēšanās noslīdēja pa virvi lejā, it kā šļūktu pa gludu dzelzs trubu. Nonākot zemē, lupatiņu, kas neļāva slīdot lejā noberst plaukstas, tika aizlikta aiz jostas, bet rokās atradās duncītis.
Skatiens tika vērsts augšup, cerot, ka drīz šļūks Jānis. Visdrošāk viņa jutās blakus savam vīram, cilvēkam, kurš bija vistuvākais viņai uz pasaules.