Maģiskais dārzs, [c]/[pzp] Opcijas

[..:Kerija:..]

Reiz kāds teica - gan jau, ka vēlāk nākotne būs labāka, bet, kad šī nākotne pienāca, ne visi tā uzskatīja, jo tagad daudzi teica - kaut viss būtu tā kā bija senču senču laikos.

Reiz viss bija tik mierīgs un kluss, bet tad pēkšņi sāka brukt ēkas, mūsdienīgā tehnoloģija vienkārši atsacījās darboties. Vienīgais, kas attīstījās pilnā sparā, bija daba, kura pārauga visu, apauga visu un iznīcināja vājo. Izdzīvoja tikai retais un tas pas ar laiku pārvērtās, pielāgojoties meža iedzīvei un tam bargumam, kuru tas pieprasīja.

Mežā varēja ik pa solim manīt ko neparastu, ko no veciem laikiem palikušu, dabas neaprītu, tomēr lielākoties bija jāpaļaujas, ka šodien daba nemainīsies un šodien būs žēlīga pret tevi.

Stāsts iesākas ar ikdienišķu rītu, kad iznākot no savas mītnes, kārtējo reizi liekas, ka tā ir kur citur pārvietota, jo koki pārauguši, saauguši, apauguši un kļuvuši vairāk bīstami. Tomēr dīvainā deguma smaka liecināja, ka šī nebūs no tām ikdienišķajām dienām, kad būs jāuzmanās no kokiem, augiem, dīvainiem dzīvniekiem, bet kas liecināja, ka notiks kas biedējošs.

Katras būtnes rīts iesākās kā viņam bija ierasts iesākties, kāds devās pastaigā, kāds cits ilgāk gulšņāja, cits negulēja nemaz, vērojot apkārtni un jau sajūtot vieglu deguma smaku, tomēr dūmus apkārt nemanīja.

Aptuvens meža izskats:
http://img.photobucket.com/albums/v126/Mad...ng/84586f88.jpg
http://img.photobucket.com/albums/v126/Mad...ng/4365b66f.jpg
http://img.photobucket.com/albums/v126/Mad...ng/86086d0b.jpg
http://img.photobucket.com/albums/v126/Mad...ng/558d7fc1.jpg

Šeit drīkst postot:
Roviela
Darka
Kristy Light
Rudens bērns Renīna
Sfinx
aww sugar
Melnais Akvareļu Vienradzis
eXplode
Flora
Demiurgs
kaca95

[Demiurgs]

Teitijs pamodies agri no rīta kā jau pierasts bija nedaudzs saīdzis, bet ātri pagatavojis brokastis un paēdis viņš jau bija krietni labākā garastāvoklī. Izgājis laukā pa durvīm viņš ieelpoja patīkamo rīta gaisu un viegli pasmaidīja redzot pretī skrienam viņa uzticamo suni Fito. Brīdi viņš ar suni parotaļājās un tad izvilcis flautu sāka spēlēt, spēlējot viņš devās mežā vērojam pa priekšu rotaļīgi skrienam Finto. Nebija viņi nogājuši pat simt metru kad abi reizē saoda ko pavisam negaidītu.
-Dūmi, deguma dūmi. Neparasti, patiešām neparasti, vai tev tā nešķiet.-
Teitijs klusi nočukstēja noliecies pie pašas Fito aus. Suns viegli papurināja galvu.
Viņi abi kopā turpināja savu pastaigu. Apmetuši platu loku ap māju Teitijs atgriezās mājās lai paņemtu loku un būltas.
-Nu ko, dosimies izpētīt kas te notiek-
Teitijs jau atkal vērsās pie Finto.

[Roviela]

Otoki pamodās rīta agrumā ar saules lēktu saulstaram noglāstot viņa knābi. Nekavējoties piecēlies uz ceļgaliem, tengu cienīgi un pazemīgi sveicināja Sauli, vienu no retajām lietām, patiesībā, vienīgo, kuru viņš pielūdza, jo daudzo gadsimtu gaitā, kopš tengu dzīvoja mežā, tā vienīgā nebija mainījusies. Koki bija izauguši un sakrituši, būtnes bija nākušas un gājušas, vienīgi Saule palika nemainīga un uzticama.
Ticis galā ar pienākumiem, viņš ierasti saposās jaunai dienai. Kad viss bija kārtībā, Otoki iznāca no sava koka dobuma pavērot apkārtni. Redzētais viņu neiepriecināja - atkal jau viss ir savādāk, atkal būs no jauna jāiezīmē robežas, kā kārtīgam saimniekam pieklājas.
Ķildīgi kašķīgā garastāvoklī tengu nolaidās zemē no koka un devās robežgājienā. Nevienam nav ļauts te ieblandīties! Pusceļā būdams, viņš pēkšņi saoda deguma smārdu. Deg! Kur deg? Kas deg?
Tengu uzlaidās tuvākā lielā koka galotnē un no turienes centās ieraudzīt, kas un kā. Vai tālu? Vai nāk šurp?

[Eņģeļu gūstekne]

neo rīta agrumā ielaidās savā miteklī, tas kā vienmēr patīkami oda pēc maitām. Paņēmusi kādu pussprāgušu pelīti nagotajā rokā harpija ķircinoši pasmaidīja un iebāza to mutē tā, ka peles aste brīdi novicinājusies pazuda dziļi sievietes ķermenī. Šī būs kārtējā diena ko es gaidu ar nepacietību. Neo nodomāja un izkāpa laukā no sava dobuma lai aplūkotu apkārti, deguma smaka. Smaka ko nevarēja sajaukt ne ar ko citu iecirtās harpijas degunā. Svaigi ceptas pusdienas. Neo nodomāja pat neuztrauktdamās ka liesmas var izplesties un nodedzināt viņas izcilo mitekli.

[Melnais Akvareļu...]

Gronors gulšņāja, iekāries sava koka zaros. Viņu pamodināja no tālienes nākošas skaņas. Viņs nezināja kā sauc šo instrumentu, kaut arī bija redzējis un dzirdējis satīru to spēlējam.
Atkal tas Ragainis ar savu kokgabalu! viņs klusā, ņerkstošā balsī murmināja.
Gronors ieraudzīja augļu koku, kas vēl vakar šeit nebija. Brokastis, Gronor! un slaidā lēcienā viņš jau bija pie skaistajiem, sulīgajiem augļiem. Ietriecis vienā no tiem savus zobus, tuttimūrs sajuta deguma smaku. Ar vieglu rokas vēzienu auglis jau aizlidoja biezoknī. Taču smaka nenācano šī koka. Sekodams savam degunam, Gronors lēca no zara uz zaru, no koka uz koku, strauji tuvodamies smakas avotam...

[Eņģeļu gūstekne]

Neo vēl nejutās kā nākas pamielojusies un tādēļ sekoja savam deguntiņam milzīgiem asiem spārnu vēzieniem. Straujo gaitu viņa piebremzēja vien tad, kad viņas skatam pavērās tuttimūrs. Šī radība tik ļoti atgādināja uzkodas, ka viņa slaidā lokā metās Gronoram virsū un aizsegusi zvēram ceļu ar slaido augumu un spārniem koķeti pasmaidīja.Ko no pāris liesmiņām rausties?

[Melnais Akvareļu...]

Gronors kustējās ļoti ātri, tāpēc gandrīz ieskrēja harpijai vēderā. Viņs uz sekundes simtdaļu atieza zobus un pretīgi ņerkstošā balsī teica Ko tev vajag! nepievērsdams uzmanību augumu starpībai. Pavērsis skatu apkārt, viņš apsvēra (kaut gan tas nav īstais vārds) ērtāko apvedceļu...

[Flora]

Umberts pamodās. Viņš bij ļoti samiegojies, jo lielāko nakts daļu bija pavadījis, domīgi lūkojoties zvaigznēs. Pagāšnakt tās bija ļoti skaistas, kaut gan kentaurs vairāk uzmanību pievērsa to dīvainajam izkārtojumam -taču viņš nespēja saprast ko tās īsti vēsta. Lai nu kā, pamodies viņš atklāja ka mežā atkal viss mainījies, un tā vietā lai pamostos, guļot zem dažiem augstākiem krūmiem, viņš atjēdzās iepiņķerējies vairākos maziņos krūmos. Neapmierināti iezviedzies, viņš pamatīgi saskrāpējies izlīda ārā no dzelkšainā mužekļa. Viss miegs bija kā ar slotu aizslaucīts. Arī ar to vēl viss nebeidzās - gaisā bija jaušama spēcīga dūmu un deguma smaka! Izdvesis vēl vienu neapmierinātu zviedzienu Umberts devās sameklēt dūmu cēloni. Šausmīgi negribējās, lai mežs nodeg-tās tomēr bija viņa mājas...

[..:Kerija:..]

Mežā kur tālukā likās izskanam kāds troksnis, kurš vairāk atgādināja kāda pretīga milža gārdzienu. Tā kā mežs mainījās neviens un nekad nevarēja zināt, kas pēkšņi uzradīsies vai kas pēkšņi izzudīs vai pārvietosies uz citu vietu.

Pēkšņi koks un tam līdzās esošais krūms, kas atradās blakus Gronoram, kā iesūkti tika ievilkti zemē, bedres vieta pēkšņi aizauga ciet un tur parādījās mazs, piemīlīgs pieclapu āboliņš, ja cītīgāk ielūkojās uz pieclapu āboliņa vienas lapiņas varēja manīt lāsītes - no tāluma spriežot - rasas lāses, tuvumā - asins mazi pilieniņi vai vismaz kaut kas sarkanīgs.

Tikmēr no tāluma nākošā deguma smaka likās pastiprināmies tomēr dūmus un uguni joprojām nekur nemanīja. Vai tas, kas nāca tuvojās?? Ja tas vispār bija kas nākošs un tuvoties spējams, vai tomēr tiešām kur mistiskā veidā kas dega..??

[Eņģeļu gūstekne]

Man? Neo koķetā, saldā tonī vaicāja Man vajag uzkodas. Harpija ieķiķinājās salkanā tonī. Un ar ķetnu noglauda tuttimura vaidziņu, un tu būtu labākā uzkoda. ŠĶelmīgs smaids nu jau atkārtoti.

[Roviela]

Neko nespēdams saskatīt, tengu ošņājas apkārt. No kuras puses nesa smaku? Viņš pārlidoja no viena koka uz otru, atkal ošņājas, atkal lidoja. Otoki nemaz nepamanīja, ka ir jau pāri savu īpašumu robežām, lai gan tas nemaz nebija brīnums - apkārtne bija tā izmainījusies, ka robežu vienkārši vairs nebija.
Viņš bija nepacietīgs, bet ļoti uzmanīgs reizē. Tā vis nebūs, ka kāds viņu pamanīs pirmais, nē, tas būs tengu, kas kādu pamanīs!

Izdzirdis dīvaino gārdziena skaņu, Otoki ievilka gaisu plaušās un iebļāvās. Gārdziens nebija nekas pret šo draudošo kliedzienu, kaut arī būt nācis patiešām no milža rīkles. Lai nu ko, bet tengu balsi, ja viņš to vēlējās, varēja dzirdēt tālum tālu. Un viņš to pašlaik vēlējās. Ja nu nez kāds ķēms tuvojas Otoki īpašumiem? Labāk brīdināt uzreiz, ka ķēms netiks laipni gaidīts.

[Demiurgs]

Teitijs izdzirdēja kādu pazīstamu skaņu kautkur netālu.
-Atkal jau tas smirdīgais tuttimūrs, kā gribētos viņu vienreiz notriekt no tiem zariem ar vienu tēmīgu būltu-
Viņš uzsauca Fito virzienā kurš skrēja nedaudz pa priekšu. Bet suns tikai ierējās un apstājās.
Teitijs atkal ieklausījās un šoreiz jau dzirdēja spārnu švīkstoņu.
-Un kas tad tas atkal būtu, draugs Finto, nekāds mazais putniņš vis nav-
Finto ierējās vairākas reizes.
-Tu viņu saod vaine, tas nozīmē tikai vienu. Harpija nolādēts. Varbūt ka viņa mani atbrīvos no tā kaitinošā tuttimūra.-
Teitijs par to iedomājoties tā paskaļāk iesmējās un turpināja ceļu.

[Flora]

Umberts sausajiem zariem brakšķot zem pakaviem virzījās uz smakas pusi. Vispar jau pec dabas viņš nebija parlieku ziņķarigs un instinkts taisni lika doties prom no vietas kaur draudeja briesmas. Taču viņš nebija nekads gļēvulis - ja kaut kur kaut kas deg, liesmas vareja izplatities talak un parņemt visu mežu.noteikti vajadzeja noskaidrot kas tur notiek...

Pēkšņi viņa mierigo rikšošnu izstrauceja šausmigss kliedziens. tas nebija paligaa sauciens, bet taisni otradi -briidinoš kliedziens. Umberts apstajas. Parasti gan viņš respekteja citu butņu teritorijas un tajas bez vajadzibas nelida. Diemžel viņam nebija ļoti laba oža vai kas tamlidzigs, tapec viņš iisti nesaprata kur saakas šā kliedziena izdveseja teritorija...

taču katra ziņaa lieta bija nopietna un viņš devās vien talak, ieročus nezdams uz muguras...viņš cereja ja arī teritorijas iipasnieks viņu pamaniss, tad redzes ka kentaurs nevelas viņam nodariit neko ļaunuu, un ieročus neiztiek.

Šo rakstu rediģēja Flora: 10.08.2006 14:48

[Roviela]

Tengu turpināja savu ceļu no vienas koka galotnes uz otru, ik pa brīdim pamesdams skatu lejup, cauri lapotnei uz to, kas notiek pamežā.
Pēdējā skatiena iemesls bija skaidri sadzirdama pakavu klaboņa. Kā tad! Kentaurs. Sist! Kur lien! Otoki gandrīz, gandrīz jau metās lejup, bet tad pēkšņi pamanīja vecu obelisku (OOC - no tiem, kas attēlos - uzraksts ar tipiski liektu jumtiņu), kurš, cik viņš atcerējās, bija tādu gabaliņu, teiksim, krietnu gabaliņu aiz tengu īpašuma robežām.
Dusmas pierima, un tengu sāka vērot kentauru, kurš, acīmredzot, netaisījās cīnīties, jo loku bija brīvi uzmetis plecā. Un devās prom nevis uz Otoki robežām.

Karasu tengu savicināja spārnus, vēlreiz pārlaida acis apvārsnim, vai tiešām neko neredz? un laidās lejup.
Viņa lidojiens bija ļoti straujš, viens acumirklis, un tengu, pārvērties mūka izskatā, bez spārniem un parastu cilvēka seju, stāvēja lejā starp kokiem, nedaudz iesāņus no kentaura viņam priekšā, neaizšķērsojot ceļu. Šakujos Otoki rokās bija atbalstīta pret zemi, nevis pacelta cīņas pozīcijā, pie sāniem vīdēja zobens.

Lai veiksme ar Tevi! Kurp iedams? Neviens pat nespētu iedomāties, ka šī ir tā pati balss, kas pirmīt piekliedza visu mežu.

[Flora]

Kentaura iešnau partrauca kaut kas, kas pekšņi vienkarshi uzradās viņam priekšā. Izskatijās pēc mūka un uzbrukt viņš acīmredzot netaisiijās, jo zobens mieriigi karaajas pie sanniem.

Un lai veiksme arī ar tevi kentaurs pieklajigi atsveicinaja. Kurp eju? viņš jau ironiskākā tonī pārvaicaaja eju pie ugunkuriņa pasedet, jo spiežot pec smakaas te taads iz saceelies diezgan liels,jaskatas ko var dariit lietas laba .

Tad atcerejies par svešinieka peekšņo parādīshanos un iedomaajies, ka viņam iespejams varetu piemist vel kadas spejas, viņš vēl pavaicaja: Varbut jums par šo lietu ir kas zinams? manupraat butu gaužzam skumji ja mes visi sadegtu...

Šo rakstu rediģēja Flora: 10.08.2006 16:24

[Roviela]

"Mūks" izpildīja dažas kustības, kas liecināja, ka viņš mēģina noteikt virzienu un itin kā saskatīt kaut ko neredzamu tālāk - virzienā, no kurās, šķiet, nāca deguma smaka. Tad noraidoši papurināja galvu:

Nē, man nekas nav zināms, bet es saprotu, par ko jūs runājat. Mans ceļš arī ved turp, viņš ar nūju parādīja virzienā, kurp gāja kentaurs. Nūjas gredzeni nodzinkstīja vien.

Gribētos zināt, kas noticis. Vai cienījamajam kentauram nav iebildumu, ja mēs ceļu turpinātu kopā?
Mūks palocījās.

[Demiurgs]

Teitijs dzirdēja tengu brīdinājuma kliedzienu.
-Ciest nevaru to nolādēto krauklēnu-
Teitijs bija tengu bija redzējis tikai vienu reizi, bet ar to pietikai lai tas viņam neiepatiktos.
Tomēr Teitijs respektēja tengu tiesības uz privātumu un gāja apkārt viņa teritorijai.
Taču nepagāja necik ilgs laiks un viņš izdzirdēja kādu sarunu, pienācis pietiekoši tuvu lai saskatītu runātājus viņš kopā ar Finto klusi ielavījās tuvējos krūmos. Teitijs nevienu no viņiem nepazina. Tur runājās kāds kentaurs (Teitijam nepatika kentauri) un kāds cilvēks (arī cilvēki viņam nepatika). Vinš mazu brīdi vēroja līdz Finto pavisam klusi iesmilkstējās. Teitijs uzreiz visu saprata, un nočukstēja vel klusāk kā Finto smilkstēja.
-Tu pazīsti kādu no viņiem, pēc smaržas, vai ne tā. Bet kuru no viņiem.-

[Flora]

Ak es justos pagodinats ceļot kopa ar jums.Galu galā ja mums vajadzetu teiksim, sadegt, tad buutu ļoti patiikami nemirt vienam... teica kentaurs viegli palociidam galvu mūka priekšā.
Tālāk gan viņš atkal kļuva nopietnāks: Mani sauc Umberts. Bet vai drīkdtētu zināt juusu vārdu...? Kaut gan uzsturos šajā apvidū jau kādu laiku, pēc dabas esmu vientuļnieks un šķiet nesmu jūs šeit redzējis....

[Roviela]

Es mītu te te, te tur, mūks atbildēja sākdams iet blakus kentauram. Ne šeit.
Mani sauc Otoki Takao.
Ejot šakujos asie riņķīši klusi dzinkstēja. Vēl nav piedzims dēmons, kas spētu tuvoties vai aiziet, kamēr dzirdama šī skaņa. Bet pasaule mainās...

Es arī esmu vientuļnieks, un ļaudis nāk pie manis, nevis es eju tos meklēt, bet reizēm, kā pašlaik, nākas izkustēties, lai noskaidrotu, kas notiek.

[Demiurgs]

Abi nepazīstamie turpinot bezjēdzīgo sarunu devās uz to pusi no kurienes nāca deguma smaka, tādēļ Teitijs kopā ar Finto pat īpaši nepiedomājis sāka iet viņiem nopakaļ. Necenšoties slēpties, bet arī īpaši nerādoties !
Viņu māca zinkāre, viņš protams dzirdēja ikvienu vārdu no tā ko teica abi svešinieki, arī viņu vārdus, tie Teitijam neko neizteica, lai gan Finto šķiet vienu no viņiem bija saodis arī agrāk!!