Zudušo dvēseļu sala, jauna tipa lomu spēle... Opcijas

[Hikari]

Spēle sākusies!

Tātad, Jūs visi esat tikko kā pārcietuši šausalīgu lidmašīnas katastrofu. Visi esat bezsamaņā un pamazām sākat atmosties. Tā kā lidmašīna iekritusi ūdenī, Jumsd pašiem ir jāizvēlās, kur atrodas Jūsu tēli.
Varat izvēlēties starp: izskalots uz sauszemes vai atrodas ūdenī uz kādas peldošas lidmašīnas detaļas. Pagaidām Jūsu vienīgais uzdevums ir nokļūt uz salas, apstaigāt perimetru, konstatēt, ka uz salas tuvāko kolometru apkaimē nevies nedzīvo un vēl to, ka esat palikuši ar minimāliem mantu krājumiem un bez pārtikas. Protams, Jums savā starpā jāsapazīstas. Pārējais sekos pēcāk...

Šo rakstu rediģēja Rowenny: 09.11.2005 18:19

[Mākoņkaķis Aurēl...]

Mammu,vēl tikai piecas minūtītes...Mmmm,kur gan es esmu?..
Vita lēnām murminādama atvēra acis.Uzreiz prātā attausa zibens veidīgais troksnis motorā,piloti,sjeas gāzmaskas,ūdens,daud zūdens un...Smiltis.
Kur pie velna es esmU?!
NU jau dusmīgākā balsī iekliedzās lielā meitenīte,pavērsdama skatu pār smilšaino pludmali,kurā nebija cilvēku.

[Hikari]

Pludmales, kurā Jūs esat, izskats, lai vieglāk būtu visu aprakstīt...

šiten te

Šo rakstu rediģēja Rowenny: 09.11.2005 18:35

[Aiva]

Pīters sapurināja galvu un atvēra acis.

Sasodīts, tas tomēr nebija bijis murgs, viņš nodomāja, pieslienoties sēdus un izspļaujot smiltis no mutes.

Liedags bija nosēts ar lidmašīnas atlūzām, vēl vairāk to bija redzams ūdenī.

Kā viņš bija nokļuvis līdz sauszemei un kas noticis ar pārējiem, Pīters neatcerējās.

Galva viegli reiba, tomēr labāk celties kājās, nekā riskēt apsvilināties saulē vēl vairāk.

Piecēlies stāvus, viņš pamanīja viļņos šūpojamies palielu melnu čemodānu, kas pārsteidzoši atgādināja to pašu, ko viņš bija nolicis bagāžā.

Tā kā drēbes jau tāpat bija izmērcētas, Pīters daudz nedomādams ielāčoja vien ūdenī ar visām un nogrāba koferi aiz siksnas, un sāka vilkt uz krastu.

[Sonrisa]

Neidai ļoti reiba galva. Bija slikti un sāpēja visas maliņas. Pēkšņi sieviete sajuta, kā pār viņu skalojas sāļšūdens. Noklepojusies viņa at
vēra acis un redzēja, kā viss ķermenis nogrimst zem ūdens. Sakusi rīstīties, sieviete piecēlās. Izrādās, ka viņa bija izskalota kāda nezināma lietdaga krastā. Palūkojusies apkārt, Neida pamanīja, ka visur mētājas lidmašīnas korpusa atliekas. Šausmas...kas gan ir not...ak, jā...tad es to tomēr nenosapņoju... sieviete pati sev teica un devās uz priekšu pie kāda vīrieša, kurš patreiz bridaūdenī pēc kofera.

[Ariona]

Ūdens šķiet bija samērcējis pilnīgi visu. Drēbes bija slapjas tik ļoti, ka ūdens no tām tecēja straumītēm vien. Grūti bija noticēt, ka lidmašīna ir nokritusi, tas galīgi neietilpa plānos, nāksies darbiņu iekavēt pa dažām dieniņām, darba devējs nebūs apmierināts, novilks dažus zaļo simtus nost...Nolādēts, viss bija tik labi izplānots, laiki, kad apsardze nesargās to mākslas darbu u.t.t., nu tas viss aiziet pa pieskari, tāpat kā jaunā tehnika...Laikam būs jāmēģina iesūdzēt tiesā tā lidmašīnas kompānija, varbūt izdosies izpiest labu kaudzi naudas. Hmmm...Pēkšņi izredzes nelikās tik sliktas. Pludmale bija tā neko, droši vien pa pilno kūrortu, gan arī lidosta ir, tāda mājīga exotiska vietiņa izskatās. Nezin kāpēc neizskatījās, ka citi tā kaifotu par ainavu...Drošs paliek drošs Vilijams sataustīja revolveri, kas bija droši noslēpts kabatā un kā ienešana lidmašīnā bija izmaxājusi veselu bagātību kukuļos, bet tomēr to neizņēma laukā no kabatas, izvejoja no dīķa, atvainojiet, okeāna savu "nelielo" čemodānu un lēnā garā devās uz krastu.

Šo rakstu rediģēja falmory girl: 09.11.2005 19:51

[Romija]

Annija atvēra acis un ievaidējās. Jau papildus pie klepus un iesnām tagad bija arī galvassāpes. Pieslējusies savā sēdeklī un paskatījusies apkārt, viņa ieraudzīja to, ko nemaz negribēja redzēt. Annija bija lidmašīnā sēdējusi priekšējā rindā un saprata, ka labi vien tas bija, jo izskatījās, ka aizmugure ir daudz smagāk cietusi. Visi cilvēki, kas vēl bija salonā, izskatījās cietuši. Piegājusi pie viena no iluminatoriem, meitene ieraudzīja nedaudz tālāk visai pievilcīgu pludmali. Viņa paņēma savu nelielo mugursomu un devās uz kādu caurumu lidmašīnas bortā, lai redzētu, kas tad īsti ir noticis.

Tomēr viņa nebija viena - bez Annijas vēl šur tur varēja redzēt dažus cilvēkus, pie tam viens otrs izskatījās visai dzīvs. Tādus piedzīvojumus gan es nebiju gaidījusi, viņa nodomāja, jo situācija pārāk atgādināja filmās tik bieži redzēto. Tā kā viņai vairāk mantu nebija, Annija neuzskatīja par nepieciešamu uzturēties lidmašīnā vēl ilgāk, un ar vienu roku saķērusi galvu, otrā turēdama somu, meitene pamazām brida uz krastu.

Tur pat netālu kāds vīrietis visai saīdzis vilka čemodānu.

"Labdien, cienītais," Annija vīrieti uzrunāja. "Vai jūs gadījumā neziniet, kur mēs esam?"

[Mākoņkaķis Aurēl...]

Labi...Labi,nomierinies VIta.Skaties patiesīai acīs.Tu esi uz neapdzīvotas salas,pēc lidmašīnas avārijas.Ko tu darītu?
Vita aizvēra acis,un atcerējās skolas dienās rakstīto domurakstu - "TU uz neapdzīvotas salas".Šķita,ka šī tomēr ir neapdzīvcota vieta,jo kur gan citur tik saulainā pludmalē nav visādu konfekšu papīriņi un prez---vu paciņas?
Tā,Vita.VIspirms - tu apskaties,vai kaut kur nava kāda cita.
Meitene uzmanīgi aplūkoja apkārtni,Hmm,šķit aka neviena cita te nebija,un aiz tā milzīgā krūma meklēt viņa nevēlējās.
Labi.Es esmu te vienīgā.Tālāk.TU sāksi meklēt kaut kādus derīgus laužņus.Kuri pārpalikuši no avārijas.

[Aiva]

Piters dīvaini paskatījās uz sievieti, kas bija izrāpusies no lidmasīnas vraka.

"Nu, dievs vien to zina." viņš atteica.

Patlaban Pīteru interesēja, vai koferī iepakotais mobilais telefons attaisnos savu vairākus tūkstošus dolāru lielo cenu un darbosies.

[Ného]

Nereons atguva samaņu esam izskalotam krastā, kājas gan bija palikušas vēl ūdenī.
-Kas noticis?- viņš centās uzslieties kājās , tas izdevās visai grūti, bet kad viņam tas izdevās un viņš ieraudzīja apkārtni - Kur, velns parāvis, es esmu? Kas te par jokiem?...- Tā viņš ilgi neizparatnē "vārījās", bet ar laiku pār viņu nāca saprašana par stāvokli, un tas nu neuzlaboja garstāvokli.
Tālāk Nereons ieraudzīja kādu stāvu klimstam pa pludmali un viņš devās pie tā. Pirms tam viņš paņēma savu izmirkušo mugursomu, kura, kā par brīnumu atradās viņam blakus.
Pa to laiku, kamēr viņš gāja, šim cilvēkam pievienojās vēl citi cilvēki

Šo rakstu rediģēja Nero: 09.11.2005 20:34

[Sonrisa]

Neida pienāca pie Pītera, kurš sarunājās ar vēlvienu meiteni. Jūs, jaunais cilvēk, neesat tuvuma redzējuši koferi brūnu?! viņa jautaja un lūkojas apkārt pēc tā. Šķiet, ka tas tomēr ir pārāk cietis un neidzosies to atgūt...

[Romija]

"Būtu jau labi, ja viņš to zinātu," atteica Annija. "Tad viņš to varētu pateikt arī mums!" Neizskatījās, ka šis cilvēks īpaši vēlētos runāt, tāpēc meitene raitākā solī brida uz krastu.

"Brūnu? Diez vai," viņa pa ceļam atbildēja kādai sievietei, kas meklēja koferi. "Palūkojieties lidmašīnā Atlūzā," Annija ieteica.

Izbridusi pavisam krastā, viņa izžņaudzīja bikšu un džempera galus un pavērās apkārt. Vēl šur tur pa kādam bija. Viņa uzlika somu plecos un sāka lēnām iet uz vienu pusi, izvairīdamās uzkāpt kādam koka vai lidmašīnas atlūzušam gabalam.

"Vai jums jā palīdzēt?" Annija apjautājās kādam, kas laikam tikko tikai bija attapies.

Šo rakstu rediģēja Etasi: 09.11.2005 20:39

[Ného]

Nereons tiko kā pienāca tuvumā pārējiem cilvēkiem. Viena meitene uzdeva jautājumu, kas viņam likās adresēts tieši viņam. - Paldies nekā, ja vien jūs varētu pagriezt laiku atpakaļ. - Nereons to pateica visai strupi, tādēļ atvainojās meitenei - Piedod, vienkārši nervi netur.

[Romija]

"Nē, to gan laikam es nespēšu," Annija atbildēja. "Vismaz lidmašīnu pacelt atpakaļ gaisā notiekti nē," viņa it kā atvainojās.

"Bet zini? Man šī situācija ļoti kaut ko atgādina. Tā notiek gandrīz katrā otrajā filmā. Tā kā nevarētu teikt, ka mums nav nekā zināma par šo... šo... nu, pasākumu," nedaudz saminstinājusies Annija beidza savus secinājumus.

"Annija vispār," viņa iepazīstināja to otru ar sevi.

[Ného]

Jā, tā, kā filmās, bet tagad gan ir ītenība, starpcitu esmu Nereons. viņš atbildēja vienīgi žēl, ka mums nebūs tāds nodrošinājums kā filmās, eh, labi, jāpievēršas realitātei.

[Romija]

"Vēl jau nezini, cik radiostacijas uz šīs salas ir apslēptas kalnos, kādas svešas ciltis dzīvo tur iekšā," Annija atjokoja. "Prieks iepazīties. Es iešu vēl paskatīties, kas te notiek. Ja vēlies, vari pebiedroties!"

[Mākoņkaķis Aurēl...]

tā,tā,tā..Kaste ar...alģēm?Nē,tas man neder.Jēss!Dēļi!Ak nē,tie ir akmeņi...kaut kas taču te ir,via ne?!
Izmisusi čukstēja VIta,lēnām staigādama gar kāpām.Varbūt pārējie viņu pamanīja,jā,mtas bija iespējams,bet pati Vita viņus visus nepamanīja.

[Romija]

Īpaši neraizēdamās, vai jaunais cilvēks - Nero-kaut-kas, Nereons laikam, dīvains vārds - viņai seko vai nē, Annija devās tālāk.

"Vai jūs kaut ko meklējat?" meitene garām ejot apjautājās kādai pārlieku tievai sievietei, kas šķita - pārējos nemaz neievēro.

[Mākoņkaķis Aurēl...]

Kas,ko,kad,kur,āā!
Izbijusies no kādas meitenes jautājuma,Vita pus-noteica,pus-izkliedza.
Kas,āā.Emm,vai jūs arī izskaloja ūdens?
Jā,mazliet dīvains jautājums,bet šādā situācija ko gan citu varētu jautāt?

[Romija]

"Nē, ne gluži," Annija atbildēja uz sievietes satraukto jautājumu. "Es pati iznācu, bet var jau teikt arī tā, ja jums tā patīk. Bet izskatās, ka jūs kaut ko meklējat! Varbūt varu palīdzēt? Varbūt es kaut kur to kaut ko esmu redzējusi," viņa cerīgi piebilda, mēģinot izdabūt kādu sakarīgu atbildi.

[Mākoņkaķis Aurēl...]

Vita kaut cik nomierinājās.
Nē,es vienkārši meklēju kaut kādas kastes ar ēdieniem un dēļus..Jūs jau zināt,ja mēs esam uz salas...
Nedrošs un bailīgs skatiens un tumšajiem biezokņiem.
...Un ja nu tā sala ir..neapdzīvota?

[Romija]

"Nezinu gan, vai jums atradīsies dēļi, jo cietām lidmašīnas, ne kuģa katastrofā. Kaut kas ēdams varbūt tajās atlūzās ir, jo ar šo to taču mūs pa ceļam baroja," Annija atbildēja un ar roku norādīja lidmašīnas virzienā.

"Vai jums ļoti gribas ēst?" viņa vaicāja, uzmetusi kritisku skatienu sievietes vājajam izskatam.

[Lauwinja]

Keilīna attapās kā no ļauna murga. Viņa bija pārdzīvojusi smagu lidzmašīnas katastrofu. Meitene atradās ūdenī, bet ne pārāk tālu no krasta. Peldot uz vietas viņa aplūkoja apkārtni. Krastā atradās cilvēki. Arī drošvien no lidmašīnas. Keilīna sakopoja domas un spēku. Vajadzēja atrast somu un tad aizpeldēt uz krastu. Ūdenī apgriezusies trīs reizes viņa ienira meklēdama somu. Kā diezgan laba peldētāja meitene dzelmē ieraudzīja savu melno adidas somu. Paķērusi to viņa iznira un ieelpoja. visbeidzot sakopojusi spēkus meitene sāka peldēt uz krastu. Beidzot nonākusi krastā Keilīna apsēdās uz sausajām smiltīm un atvēra somu lai pārbaudītu tās saturu. Telefons nebija cietis un nauda arī, jo izrādās, ka ne adidas soma, ne maciņš kurā bija nauda un telefons nemaz tā kārtīgi nelaida ūdeni cauri. Atviegloti nopūtusies Keilīna piecēlās un izbrauca ar roku caur slapjajiem, kastaņbrūnajiem matiem. Viņa palūkojās uz trim citiem cilvēkiem, kas staigāja pa jūras krastu. Sievietes, vīrieša un vēl vienas pavisam tievas sievietes.

[Sonrisa]

Neida palūkojās uz sievieti, kas tikko ka bija pievienojusies viņu pulciņam. Sveika! Mums derētu aiziet un pameklēt pārtiku. viņa ieteica un palūkojas uz sievieti, kura runaja ar pienācēju. Un ir jāsameklē kadi cilvēki. Mja...ja to te nav, jāsāk domāt kā izkļūt no šīs ķezas un meklēt pajumti. Nedomāju, ka būtu patreiz veselīgi klimst apkārt vieniem pašiem. Nez kas var būt uz šīs salasNeida domīgi novilka.

[Ného]

Nereons vēlreiz nopētīja apkārtni un tad arī okeānu,viņš cerēja ieraudzīt kaut ko, kas dotu viņiem cerību izglābties, bet nekā. Tad viņš piegāja pie otra cietušā vīrieša - Sveiks, mani sauc Nereons. Man tā liekas, ka varbūt vajadzētu ko pasākt ar nometnes taisīšanu.

[Lauwinja]

Keilīna palūkojās uz sievieti, kas ar viņu runāja. Pēkšņi Keilīnai gribējās raudāt. Nometusi somu pie sievietes kājām viņa uzlīkoja sievieti(Neida, jeb Rossy).Manā somā ir mazliet maizītes un dzeramais, lai gan tas būs piesūcies ar jūras sāļo ūdeni, tomēr varat paņemt. Tikai naudu un telefonu neaiztieciet. Un atvainojiet mani uz brītiņu. Neizteiksmīgi sieviete nobēra un pagrieza seju uz otru pusi. Tad rāmā solī aizgāja līdz pašam krastam un iesēdās smiltīs tā, lai tikai kāju pēdas ir ūdenī. Tad glavu pieliekusi un ceļus ar rokām aptinusi ļāva asarām mazlietiņ brīvības. Klusi asaras plūda no viņas brīnajām acīm pāri vaigiem. Meitene nepavisam nevēlējās nonākt šādā situācijā. Viņa pašlaik gribēja gozēties kādā dārgā kūrortā un dzert saldējuma kokteiļus. Keilīna sēdēja un lūkojās, kā viņi šūpojas.

Šo rakstu rediģēja Lauwinja: 09.11.2005 23:00

[Mākoņkaķis Aurēl...]

Vita ievēroja sievietes skatienu.Vēl viena...AK dievs,kāpēc ivsi domā ka man ir anoreksija?!Es vienīgi ieturu diētas,veselīgas diētas un eju uz fitnesa klubu...
Nezinu,varbūt kādi dēļi tomēr būs,lai gan melno kasti atrast es netaisos...
Meitene vēlreiz paskatījās virs jūras hoirzonta.
Bet jūs būtu...?

[Romija]

"Annija!" viņa stādījās priekšā. "Bet kam jums vajag dēļus? Man šķiet, ka te ir vēl visādas citas izmantojamas lietas. Un neizskatās, ka kāds uz šīs salas vismaz šajā vietā būtu agrāk nodarbojies ar būvniecību."

Beigusi savu sakāmo, Annija ieklepojās. Viņas klepus bija dziļš un nejauks, bet izskatījās, ka meitene par to nebrīnās.

[Nemriona]

Denīze liegi šūpojās viļņos uz kādas atlūzas. Lēnām prāts apguva skaidrību. Sākumā sieviete vēl īsti nesaprtata, kas noticis.
Viņai garām peldēja liela, zaļa soma. Tā piederēja Denijai. saķērusi to aiz roktura, vina atlaida atlūzu un peldēja uz krastu pie pārējiem. Ar piekrāmēto koferi tas nenācās viegli.

[Ungaarijas ragas...]

Prātā skanēja kaut kāds histērisks spiedziens. Veronika jutās kaut kā savādi un mutē bija kaut kāda pretīga garša. Smiltis? Meitene lēnām pieslējās četrrāpus un brīdi raudzījās apstulbusi uz zemi. Kā viņa bija nokļuvusi šai kūrortā. Pavērusies apkārt, viņa nosprieda, ka tas ir kaut kāds privātais, rēgojās vairāki cilvēki.
Pag, kas tās par atlūzām, nē, lidmašīna. Ak dievs, viņa bija novēlusies, dievs vien zina kur. Veronika pieslējās kājās, kāda viņa izskatijās?! Nē, tas negāja nekādos rāmjos, kur gan bija viņas rokas soma. Ak, tepat jau mētājās. Viņa sniedzās pēc tās, bet ieraudzītais skats lika sastingt šausmās, atskanēja bļāviens:
Ak dieniņās, mans nags!!!
Bija nolūzis vidējā pirksta nags kreisajai rokai, atskanēja vēl viens bļāviens: M****s, un viņi solīja, ka tas pārcietīšot pat zemestrīci un es izgrūdu tādu nauda, tāda s**a manikīra dēļ!!! M****s, tiesā iesūdzēšu!
Acīs izsprāga niknuma asaras, rokassoma tika atrauta vaļā, viss saturs izgāzts zemē, izrakāts un tad pagrābta nagu vīlīte un mēģināts cietušo nagu kaut apvīlēt.

Šo rakstu rediģēja Ungaarijas ragaste: 10.11.2005 08:42

[Hikari]

Jums visiem vēlams izlast to, ko Etasi atd ir uzrakstjusi. Ta pašiem būs vieglāk. Ja Jūs esat uzrakstjuši, ka atrodat savu bagāžu, tad tā visa ir samirkusi, sabojāta un lielākādaa no tās vairs nav lietojama. Jums ir maz pārtikas un tuvojas nakts. Sāciet domāt par dzvesvietas veidošanu!

[Aiva]

Pīters saviebās.

Par spīti tam, ka aparāts bija rūpīgi iesaiņots un plēves apvalks ūdensnecaurlaidīgs, un arī pats koveris nebija saplēsts, aparāts nez kāpēc nedarbojās.

"Nolādēts," viņš izgrūda, apvaldījis impulsu triekt mobilo pret tuvāko akmeni, tad iemeta aparātu atpakaļ iepakojumā un izslējās kājās.

Izdzīvojušo bija samērā daudz, lai gan pēc tā, kā izskatījās lidmašīna, tas bija noteikti laimes pavērsiens.

"Vai kādam te ir darbojošs mobilais?" Viņš pielika rokas pie mutes un skaļi ieaurojās - tā lai dzirdētu visi.

[Romija]

Mobilais? Nē, Annijai tāds nebija. Viņa to nebija ņēmusi līdzi, jo citā valstī tas tāpat nebūtu darbojies. Meitene sparīgi papurināja galvu, lai prasītājs to redzētu, un vēlreiz ieklepojās.

[Aiva]

Pīters brīdi gaidīja atbildi, tomēr izskatījās ka tauta te ir vēl šokā no pārdzīvotā. Kāds te kaut ko runāja par dēļiem un būdām... Kādas pie velna būdas! Un kādi gan no alumīnija lidmašīnas būtu dēļi?

Pie velna, šitais liedags jau atgādināja paradīzi, un cik Pīters zināja, katrai paradīzei uz zemes jau sen kā bija atradies īpašnieks.

Tā kā rādās, pārējiem vairāk interesēja viņi paši, nāksies vien parūpēties par tiem, kam tā nav paveicies.

"Pieskati lai nelien pie mana kofera," Pīters uzsauca slimīgā paskata meitenei. "Un labāk met nost slapjās drēbes un izkar izžāvēties. Es aizbridīšu līdz lidmašīnai, paskatīšos, kas tur vēl palicis."

Pīters atkal iebrida ūdenī ar visām drēbēm - labāk neriskēt ar kājām uz koraļļiem.

OOG - pieņemu, ka kabīnē vairāk neviena nav - pasažieri bijām tikai mēs kas izdzīvoja?

Lidmašīnas kabīnē viņš atrada pilotu, ko acīmredot bija saspiedusi vadības pults, kad lidmašīnas priekšgals ietriecās ūdenī. Aizvēris viņam acis, Pīters atsprādzēja siksnas, satvēra mirušo uz rokām un devās atpakaļ uz krastu.

[Ungaarijas ragas...]

Beidzot nags bija apvīlēts un Veronika sasvieda visas mantas, vispirms no tām nopurinot smiltis, somā. Atstāja viņa mobilo un mēģināja to ieslēgt, galu galā, bija jāpaziņo menedžerim, ka kau kāda stulba pilota dēl', viņa ir velnsviņzinkur un ka sazināsies, līdz noskaidros kur ir. Varbūt pat paliks te pasauļoties. Tad vēl būs jāsazvana advokāts, lai gatavo prasību pret to salonu, kur taisīja manikīru un pret aviokompāniju. Viņai, veronikai van Vinterfālenai, vajadzēja dabūt morālo kompensāciju un viņa to dabūs!
Tāpēc, labs brīdis pagāja, līdz beidzot meitenei pielēca, ka telefons ir nedzīvs. Viņa dusmās iekliedzās un aizlidināja to pa gaisu, prātā pievienojot, ka tiesā sūdzēs arī to kompāniju, kas ražoja tādus mēslus, kas ne lidmašīnas katastrofu nevarēja pārdzīvot.

[Sonrisa]

Neida pakratja galvu. Vinnai jau nu patiesi nebija mobiilaa. Sieviete veel joprojaam nevareeja atrast savu koferiiti.
Diez vai kaadam te patreiz ir darbojoss mobiilais... vinna veel noterica pakall Piiteram.
Ziniet, mumsd dereetu saakt domaat par kaadu pajumti. Varbuut kaads ir ar mieru naakt ar mani apluukot pludmali. Kas to lai zin, varbuut ssii nemaz nav tik lloti neapdziivota sala, kaa mums liekas...

[Romija]

Doma par pārģērbšanos arī pašai Annijai bija ienākusi prātā, jo, lai arī spīdēja saule, vējš lika slapjajām drēmēm šķist vēl aukstākām un nepatīkamākām.

Annija paņēma viņas aizgādībā nodoto koferi un aizstiepa to līdz tuvākajām palmām, kur nolika zemē. Apsēdusies blakus, viņa izvilka no somas vienu maiciņu un šortus, pati aizlīda aiz palmas un pārģērbās. Slapjās bikses un džemperīti meitene izklāja uz netālu esošajiem dažiem akmeņiem. Tagad bija jau krietni labāk. Ja jau nodots koferis pasargāt, tad prom viņa neies.

[Ungaarijas ragas...]

Tā kā ššis lietas likās pat svarīgākas, par ārējo izskatu, tad Veronīga nopētīja, ļautiņus, kas staigāja pa pludmali un tad apņēmīgi soļoja pie tuvākā cilvēka, kurš pašlaik nāca laukā no ūdens ar cilvēku uz rokās. Nostājusies, tā lai ūdens nesamērcētu viņas dārgās botiņas, kas bija pirktas par dārgu naudu vislavenākā zīmola veikalā un iebļāvās, tā lai viņš sadzirdētu:
Ei, vai tev gadījumā nav mobīlais?! Mans d*****s ir nosprādzis!

[Aiva]

"Ne tev vienīgajai, dārgā," Pīters indīgi atcirta, izbrienot ārā no ūdens un noguldot pilota ķermeni liedaga smiltīs. Lidmašīnas kabīnē bija palikuši vēl divi pasažieri, kam bija veicies mazāk, un Pīters domāja ka labāk atnest šurp arī tos, nekā atstāt zivīm par barību. Bez tam viņu interesēja arī tas, vai kaut ko nevar izzvejot no lidmašīnas bufetes paliekām. Protams, maize būs samirkusi putrā un neēdama, kafija, tēja un cukurs tāpat, bet sieram un desu ripiņām vakuuma iepakojumā, kā arī ievārījumam būtu vajadzējis palikt veseliem. Turklāt tur varēja paglābties nesaplīsusi arī kāda pudele, kas noderēs dezinfekcijai, vai vismaz sildīties iekšķīgi, ja nakts būs pavēsa.

"Pieskati lai krabji nelien klāt," viņš uzsauca fifīgā paskata sievietei, un atkal devās jūrā.

Tā viņš veica vēl divus gājienus uz vraku, atnesdams arī abas pārējās pasažieres un noguldot tās blakus pilotam.

Pirms pēdējā gājiena Pīters piegāja pie sava kofera, uzsmaidīja meitēnam, kas bija paklausījis viņa padomam, un uzkratīja tā saturu zemē. Smalkais uzvalks ... njā, tu nu nāksies laikam norakstīt, nebija jau Armani, bet vienalga dārgs un šobrīd nelietojams. "Vari izkārt arī šito, es paskatīšos vai nevar sameklēt ko ēdamu bārā," viņš pamāja uz izbērtajām drēbēm, un tad ar koferi pie rokas devās jūrā pēdējo reizi. Labāk to izdarīt, kamēr vēl bija gaišs, tāpat jau kaut ko vajadzēs darīt ar miroņiem...

OOG. GM, pieņemu ka kaut kādas kripatas mums šovakar no lidmašīnas bāra sanāks, poamatojumu skatīt Pītera domās, un tāpat neviens džungļos pirmajā vakarā nelīdīs, drīzāk jau pacietīsies. Ar ūdeni sliktāk. Jautājums vai ko alkoholisku vai bezalkoholisku arī izdodas sameklēt nesaplīsušu? Ja jā, tad tas viss tiek samests koferī un iznests krastā, pa ceļam paŗeekot kāds peldošas somas ja gadās pa ceļam.

[Ungaarijas ragas...]

Bļāviens! Veronika nodomāja.
Es tev neesmu nekāda dārgā! viņa tikpat indīgi atcirta, sekojot vīrietim. Tad uzmeta riebuma pilnu skatu pilotam, savilkusi seju tāda pat grimasē, viņa paskatījās uz vīrieti: Izskatās, ka ir pagalam. Nav taču viņš pagalam, ko? Ir? Labi, tad policisti gan jau tiks ar viņu galā... Ei, es pašlaik runāju ar tevi! Ak, dievs...
Veronika izbolija acis, kad vīrietis atkal aizgāja uz jūru neatbildējis. Viņa negaidīja viņu atnākam un devās meklēt savu koferi, jo šitādā paskatā vazāties riņķī! Nedod, dies, uzradīsies vēl kādi fani un ieraudzīs viņu tādu, vai paparaci. Tie jau parasti bija klāt kur nevajag. Veronika pārlūkoja apkārtni, it kā aiz katra palmas stumbra slēptos pa ducim dzeltenās preses fotogrāfu. Lai gan, viņa varēja uztaisīt svēto mocekli - slavena dziedātāja cieš lidmašīnas katastrofā, knapi izglābjas un izglābj arī kādu pasažieri.... Pag nē, tas neder, glābšanas procesā var savainoties, būs jātaisa vēl plastiskā operācija.
Starp atlūzām vīdēja kaut kas līdzīgs viņas lielajam koferim. Vienā rokā turēdama rokassomu, Veronika pieskrēja pie tā un mēģināja nebrienot ūdeni, izķeksēt laukā. Nekas nesanāca, viņa pagriezās pret pludmali un iekliedzās: Ei, kāds var man palīdzēt izvilkt šito?
Jāpiebilst, ka koferis bija ļoti liels un piemircis smags, un dārgs.

[Mākoņkaķis Aurēl...]

Hmmm,jā,varbūt jums ir taisnība..
Labi,VIta,tev nevajadzēt askatīties tos nolādētos Robinsonus lidmašīnā!...Jā,bet pag,kur tad ir lidmašīna?
Vita,sieviešu intuīcijas nesta,palūkojās pa kreisi.Tu riskatījās pēc vienas no epizodēm filmā "War of the Worlds".TUr kur tā lidmašīna nogāzās.
Wow.
Tas bija vienīgais ko viņai izdevās izdvest,un meitene nemaz nepamanīja pārējos cilvēkus ņemamies ap mašīnu.Varbūt viņa nemaz negribēja?
Wow.

Šo rakstu rediģēja TaureņmeiteneAur': 10.11.2005 15:15

[Romija]

Kad vīrietis, kas viņai lika sargāt koferi, bija atkal aizgājis, Annija lēnām izcilāja viņa izbērto kofera saturu un paklausīja lūgumam izkarināt. Uz akmeņiem vēl vietas nedaudz bija, tie bija saulē sasiluši - vismaz kaut cik pažūs. Un tas tiešām bija jauki, ka kāds parūpējas par tiem, kam neveicās, nē, par tiem, kam tiešām nepaveicās, nevis tādu, kurai kurpīte spiež, nags nolūzis vai mati šķeļas, Annija pati sevi izlaboja un ar slēptu smīnu paskatījās uz nedaudz histērisko jaunkundzi te pat netālu.

[maksligais_intel...]

Mmm...jauki...ja tas man patiik... Sandra ar smaidu seja vartijas pa smiltiim un sapnoja.
Pamazam vinja jau pamodas, tachu veert acis nevelejas. Vinja pieskaras ar roku plecam domadama paraut segu, tachu nesajuzdama to veljoprojam aizvertam acim meginaja pec tas sataustiities.
Phee.... Sandra sanjema rokas slapjas smiltis
- Kas pie velna, ir tas ! - vinja momentali uzleca augsha un apjukushu sejas izteiksmi paskatjas uz savu ''gultu''
- Kur es atrodos ? ! - Vinjas aciis sariesaas asaras
_ Ak...ak...neeeee - vinja leenam noskluka celjos un acerejas
- NE! NE! NE! Tas nevar buut... es tachu biju.... - vinja nenobeidza un saprata, kas par lietu
- Ak, Dievs vai esmu te viena ? Kur es visspar atrodos ? Vaj te kads ir ? - Sandra krita histeerija
Pa Sandras praatu saka jaukties visnezheliigakas un neticamakas situacijas. Esmu te viena...esmu uz neapdziivotas salas. Esmu nolemta naavei !!!!!!!!!!!!!!!
- Vaj te, kaaads ir ? AAAALOOOOOOOOOOOOOO - Sandra izmisigi sauca, tachu zinaja, ka naw verts....

OOC: luudzu , lai arii kads buutu atsauciigs un atsauktos, lai man te naw jabljaustas un jameklee vajrakus postus pec kartas :svilpo:

Šo rakstu rediģēja maksligais_intelekts*: 10.11.2005 16:00

[Romija]

OOC: M_I* Mēs visi esam visai pārskatāmā pludmalē. Diez vai tavs personāžs ir salas otrā pusē!

"Nebļauj, atver acis!" Annija uzsauca kādai sievietei, kas netālu tupēja smiltīs. "Hei!" viņa pamāja ar roku, ja nu sieviete nav pamanījusi.

[Ungaarijas ragas...]

Un vienmēr viss jādara man pašai! Vienai pašai! Veronika nikni palūrēja uz visiem - rādās neviens negrasījās nākt palīgā. Viņa noāva botas un uzlocīja, cik iespējams augstu, bikšu galus. Iebridusi ūdenī, viņa elsdama un pūsdama, un pietēlodama, cik grūti (tas bija viegli, jo čemodāns tiešām izrādījās smags), kaut kā izvilka koferi malā. vairāk uz labo pusi, viņa pamanīja peladam otru savu koferīti. Tas bija uz pusi mazāks, bet grūtāk sasniedzams un viņa samērcēja bikšu galus, brienot tam pakaļ. Šis dārgums tika novietots blakus, lielajam.
Tā, un kur ir trešais? Man tie bija trīs! Nolādēts! Nebūs taču noslīcis, jēziņās, ko es bez tā darīšu! Veronika izklausījās visai izmisusi un abām rokām, aptvērusi galvu, viņa brīdi ar skatienu meklēja trešo - svarīgāko koferi.

[Lauwinja]

Keilīna bija pārstājusi šņukstēt un saraukusi pieri noraudzījās notiekošajā. Meitene palūkojās uz sievieti, kas meklēja koferi (Veroniku) un nolēma palīdzētun pie reizes nopeldēties, lai uzlabotu pašsajūtu. Sieviete piecēlās un novilka bikses un kreklu, zem tiem atklājot baltu divdaļīgo peldkostīmu, kas skaisti izskatījās pie viņas iebrūnās ādas. IEbridusi ūdenī pie sievietes viņa palūkojās. Vai varu palīdzēt? Kāds jūsu koferis izskatījās? Esmu laba nirēja un peldētāja- varu palīdzēt. Laipni Keilīna teica ar ūdeni aizskalojot izplūdušo skropstu tušu no sejas.

[Ungaarijas ragas...]

Veronika ar ašu skatu novērtēja pienācēju - neizskatījās labi, bet ko var gribēt pēc tāāādas nosēšanās. Tomēr izskatījās, ka viņa ir no gana labām aprindām.
Veronikas izmisumu nomainīja smaids, kura laikā tika nozibināts pēc iespējas vairāk koši balto zobu un manierīgā balsī pateikts:
Ak, tava palīdzībā man tiešām noderētu. Tas koferītis izskatījās, kā tas tur mazākais. Būtu pateicīga, ja to izdotos atrast, tajā man palika pāris ļoti svarīgas lietas, bez kurām būtu neiespējami iztikt!

[Aiva]

Pīters atgriezās no pēdējā gājiena uz lidmašīnu un nometa pa pusei piepildīto somu blakus izkārtajām drēbēm. Atzinīgi pasmaidījis meitenei, viņš pārlaida skatienu liedagam.

Izskatījās, ka fifīgā dāmīte nodarbojas ar to pašu ar ko visi pārējie - meklē kopā savas mantas, un izskatās, ka viņai tas labi padodas, ja jau pat atradusi kādu kas gatavs viņai paklausīt.

Meitēns arī izskatījās esam labākā stāvoklī, vai nu tāpēc ka bija mazliet apkopies un atpūties.

Tāpat bija skaidrs, ka visi pārējie turējās no trim mirušajiem pa gabalu... Nu, jācer ka viņš tiem tik drīz vēl nepievienosies, tomēr Pīteram būtu gribējies lai viņa nāves gadījumā būtu kāds, kas tomēr parūpētos par viņa atliekām, nevis pamestu peldam zivīm par barību...

"Tev nebija kādas liekas bagāžas, kas jāizzvejo kamēr es vēl esmu slapjš?" viņš pajautāja meitenei. "Starp citu, mani sauc Pīters. Paldies ka parūpējies par drēbju žāvēšanu."

[maksligais_intel...]

OOC: ups (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/whistling.gif)

-Ak, kas tu ? - Sandra noskatijas uz cilveeku, kursh vinjuu uzrunaja un nopetija no galvas liidz kajam .
- Vaaaj...ak... - Vinja beidzot attapas
- redziet, es te kautka nonaacu...iedomajaties es laikam cietu avarija...es laikam ...es lidoju lidmashiina.,...ta lidmashiina laikam te nogazas ..... - Sandra saaka klaaastiit
- Waaaj... - Sandra apmulsa, nolaida galvu uzleju un pectam nevajniigi iesmejas, tachu atkal vinja paradijas nopietna sejas izteiksme
- Jus, arii vaj ne ? - Vinja panjeema mejtenes roku(annijas) un ar lielam, izboliitam acim skatijas satraukti mejteneee .

[*Lidium Karry...]

Lons tikko bija atguvies. Viņš bija izskalots uz cietzemes uyn tikko bija piecēlies. Viņam nežēlīgi sāpēja galva. Tā bija pārsista virs uzacs un pa brūci nelāgi tecēja asinis. Lonam šausmīgi sāpēja galva. Viņš atspiedās pret vienu palmu un vēroja apkārt esošos cilvēkus un redzēja, ka arī tie ir tikpat apjukuši kā viņš.
Lons piegāja pie Veronikas. -Vai Jūs nezināt kur mēs atrodamies? Kas vispār notika?- puisis ar pūlēm izdvesa.

Šo rakstu rediģēja *Lidium Karry...: 10.11.2005 18:20

[Ungaarijas ragas...]

Apžēliņ! Veronika iespiedzās ieraudzījusi no brūces virs puiša acs tekam asinis. Viņa aizspieda ar roku muti, cenzdamās apspiest uzjundījušo nelabumu.
Tu esi ievainots! viņa izdvesa caur pirkstiem un meklēja ar otru roku savā rokassomā, ko atkal bija uzlikusi plecā, salvetes. Izķeksējusi no somas vienu no tām, viņa pastiepa to vīrietim.
Mēs avarējām un es pazaudēju savu koferi! viņa atkal pievērsās jūrai.

[*Lidium Karry...]

Nav jau tā brūce tik liela... Tikai nežēlīgi sāp. Lons pieskārās galvai un uz viņa pirkstiem nu bija redzamas asinis. Viņš tās aplūkoja.
Mja... Es atkal esmu pazaudējis tikai savu savu kabatas nazīti... Bez tā Es nevaru dzīvot. Tur ir viss vajadzīgais apmēram šādiem drīžiem. Šķērītes, nazītis u.t.t. puisis iztaustīja visas savu bikšu kabatas, bey neko līdzīgu savam nazītim neatgada. Vispār... Mani sauc Lons... Liels prieks iepazīties. viņš pasmaidīja diezgan samocītu smaidu un paspieda Veronikas roku.

[Ungaarijas ragas...]

Ak, ko? Jā... Veronika! meitene no sākuma likās izbrīnīta, ļāva, lai vīrietis pakrata roku. Tad atkal uzmeta skatu un žilbinoši pasmaidīja:
Ak, tu laikam vēlētos manu autogrāfu, nu protams!
Viņa izķeksēja no somas pussamirkušu foto, izvilka pildspalvu un uzvilka ķeburaini, cakainu
Veronika van Vinterfālena tikai Tev
Vismaz pildspalva rakstīja.
Smaidīdama viņa pasniedza savu foto Lonam.

[Romija]

"Man nekā vairāk par somu nav," Annija atbildēja. "Un tā pati man bija līdzi salonā," viņa ieklepojās.

"Annija, prieks iepazīties," meitene atņēma sveicienu. "Tas bija ļoti jauki, ka jūs parūpējāties par tiem, kam nav paveicies," viņa atzinīgi paslavēja otra darbu un norādīja uz mirušajiem.

Redzēdama, ka sieviete, kas pirms tam bija saukusi pārējos, viņiem tuvojas, Annija viņu nopētīja. Varbūt tas bija šoks, kas neļāva viņai normāli runāt.

"Mēs pārējie arī," Annija viņai atbildēja, lai arī gribēja pateikt kaut ko dzēlīgu par to, ka pārējie te jau pāris nedēļas sauļojas. "Es jums ieteiktu nomierināties un sameklēt savas matas, kamēr nav kļuvis galīgi tumšs."

[*Lidium Karry...]

Lons bija apstūlbis un nezināja, ko iesākt. Viņš tikai lūkojās meitenē un nosarka. -Ko tas viss nozīmē? Vai viņa ir kāda aktrise, ja svaidās ar saviem autogrāfiem?- Lonsnošķaudījās. Viņam nežēlīgi sāka gribēties ēst.
-Ā... Nu... Es īsti nezinu, kur mēs atrodamies... Vai vismaz Jums ir kāda nojausma par to?- viņš ātri nobēra un sāka krāmēm tavu bikšu kabatas.
No tām izkrita zīmīte:

Sesku iela 52. Kabinets nummur 309.

Paraksts: B.Zeids.

-Nolāpīts... Laikam jau paspēt uz šīm pārrunām ir neiespējami- Lons saplēsa zīmīti daudzās sīkās lapiņās.

Šo rakstu rediģēja *Lidium Karry...: 10.11.2005 19:04

[gone away]

Artruss beidzot pamodās. Viņa galva nežēlīgi sāpēja. Likās, ka uz galvas būtu uzgāzies, vismaz, flīģelis. Kaut kur dziļi galvā dunēja okeāna viļņu čalas un cilvēku balsis. Pametis skatienu apkārt viņš ieraudzīja grupiņu cilvēku, kas kā skudras tekalēja pa smilšaino liedagu. Ūdenī šūpojās lidmašīnas spokainās atlūzas.
interesanti, kur mēs esam? Artrusā pamodās žurnālista instinkts. Tagad šķiet kāds laiks būs jāpavada ar šo raibo sabiedrību. Kabatā viņš sameklēja cigaretes, kas par brīnumu bija puslīdz sausas. Šķiet karstā saule tās bija izžāvējusi. Hermētiskās šķiltavas strādāja nevainojami, un eleganti aizsmēķējis viņš devās pie pārējiem.

[Lauwinja]

Ak tad maziņš koferītis... Īsi nodomāja Keilīna un pagājusies dziļāk palūkojās apkārt. Nevarēdama saskatīt viņa uz īsu brīdi ienira. Zem ūdens atvērusi acis viņa apgriezās apkārt un ieraudzīja mazāku koferīti. Tas noteikti būs viņējais.Priecīga par jauko ūdeni nodomāja meitene un pavirpuļojusi ūdenī paķēra koferīti un iznira. Tad lēni piepeldēja pie sievietes un nostājās kājās padodama koferīti.
Šis ir tavs? Viņa jautāja ar smaidu uz lūpām. No kastaņbūnajām matu cirtām pilēja ūdens un ūdens Keilīnu priecēja. Paskatījusies uz vīrieti, kas stāvēja sievieti, kuru kā pa ausu galam bija sadzirdējusi sauca Veronika. Vīrietim bija brūce. Emm, vai jūs nedomājat to nelāgo brūci apkopt? Var iekļūt infekcija. Mazliet nobrīnijās sieviete.

Šo rakstu rediģēja Lauwinja: 10.11.2005 21:39

[Sonrisa]

Neida redzēja, kā pie viņu pulciņa tuvojas vēl viens vīrietis. Viņš spēķēja. Arī atradis piemerotu laiku, kad to darīt! sieviete nodomāja un palūkojas uz pārējiem. Šķiet, ka visi viņu ignorēja. Nu i labi. Labāk nosēsties ēnā, galva sāpēja nežēlīgi!
Jāmēģina sazināties ar ārpasauli un nokļūt prom no šīs salas!

[Mākoņkaķis Aurēl...]

Ak dievs..
Kaut kas tomēr piesaistīja Vitas uzmanību.VIņa palūkojās uz krasta līniju,pie kuras ūdenī mērcējās kād saplam pazīstams čemodāms...
Manas lietas!Yess!
Priecīgi iesaukdamās,meitene kā pa sapņiem skrēja pie čemodāna,un atvēruis to,kāri tvēra pēc mobilā telefona.
KO?Nan ZONAS?!Ak dievs,tieši to man vēl vajadzēja!

[Ariona]

Vilijams, stiepdams savu koferi,iznāca krastā no ūdens. Pārsteidzoši kā daži varēja psihot...Un par ko? Cerams, protams, ka šī nav viena no tām salām, kur nav ne dzīvas dvēseles, tūrisma infrastruktūra vispār neexistē...Kā Robinsonā Krūzo....Tas viss, protams, sarežģītu visu. Nu labi, jāiet laikam iepazīties, šausmīgi, uzvalks ir samircis, būs jāžāvē drēbes...Tā nu viņš pienāca klāt cilvēku grupiņai.(Tur laikam stāvēja Annija, Etasi un varbūt vēl kāds)
Sveiki, kāds zina, kur esam? Mani starp citu sauc Vilijams, prieks iepazīties! ...Ja neņem vērā apstākļus...Vilijams pamanījās pasmaidīt savu pievilcīgāko smaidu.Turpat netālu p````čājās kāda meitene(Keilīna). Nu...dažiem laikam traki patīk peldēt. Vilijams viegli pamāja sveicienu meitenei.

Šo rakstu rediģēja falmory girl: 10.11.2005 23:33

[Romija]

OOC: Cik vēls ir? Vai vēl saule ir vai jau krēslo?

[Aiva]

Pīters izvilka no iznestā kofera ar mantām iz lidmašīnas salona vienu no četrām izglābtajām alkohola pudelītēm un pievienojās pulciņam krastā.

Izskatījās ka viens no pasažieriem tomēr bija cietus smagāk.

"Ja jau reiz sākam iepazīties, mani sauc Pīters" viņš paziņoja, tad pievērsās Lonam. "Apsējs ir?" Tika uzmests skatiens tam, kas atradas Lonam rokā. "Lieliski, tad piesēdi uz mirkli." Liet uz brūces 'russian vodka' likās izšķērdība, bet labāk nekā nedarīt neko.

Ja Lons nepretojas, tad brūcei tiek uzslacīts nedaudz 50grādīgā spirta maisījuma.

"Un tagad liec klāt to pārsēju," Pīters pamāja un pasniedza pustukšo 50gramīgo pudelīti Lonam. "Ja kas, samērcē pārsēju un atkārto."

Pievērsies pārējiem, viņš pamāja uz sauli, kas slīdēja lejup.

"Gaismas ilgi vairs nebūs. Ja kādam vēl ir mantas, kas šobrīd peldas ūdenī, iesaku tās zvejot ārā tūlīt, rīt to te var vairs nebūt, jūra aiznesīs sazin kur. Un man noderētu pāris palīgi, parūpēties par mirušajiem - pilotu, stjuarti un vienu no tām pasažierēm salona astē."

OOC pieņemu, ka saule iet uz reitu, vismaz tā mums draudēja. Tropos tumsa iestājas ātri.

[Ungaarijas ragas...]

Nav ne jausmas, atmeta Veronika uz Lona jautājumu. Nākamajā mirklī jau viņas domas bija vērstas citā virzienā - pie mazā, bet tik vitāli nepieciešamā koferīša. Plati smaidīdama, Veronika to paķēra un palūkojās uz Keilīnu.
Ak dieniņās nemaz nezinu, kā lai tev palīdzu, tu man izglābi dzīvību! viņa notrallināja, tad pameta gaisā roku, ak nē, es zinu gan, tūlīt!
Naski viņa aiznesa koferīti pie pārējiem un tad nāca atpakaļ, rakādamās rokassomā un pie sevis murminādama: Hmmm, nevar būt, tiešām tā bija pēdējā? Ak, cik nejauki... Wow, tomēr...
Meitene uzvaroši izvilka no somas mazliet nobružātu savējo foto, tādu pašu kā iedeva Lonam.
Viņa rakstīdama autogrāfu mazliet vainīgi paskatījās uz Keilīnu: Ceru, ka neņemsi ļaunā, ka mazliet nobružātā, galu galā var izrādīties, ka tādai būs lielāka vērtība!
Keilīnai tika rokā iespiesta foto ar to pašu ķeburaini cakaino parakstu: Veronika van Vinterfālena Savas Dzīvības Glābējai =)
Tad viņa apgriezās, paķēra botiņas un aizgāja pie čemodāniem, pirms tam uzmetot nešpetnu skatienu Pīteram.

Šo rakstu rediģēja Ungaarijas ragaste: 11.11.2005 10:25

[Romija]

"Nāk nakts, un, ja mums jāpaliek tepat, vajadzētu kādas segas vai pledus. Tomēr pa nakti var būt vēss," Annija ieminējās un nodrebinājās. "Lidmašīnā taču kaut kam jābūt, vai ne?" viņa paskatījās uz Pīteru, jo viņs tur bija bijis visvairāk.

"Ejam! Pameklēsim kaut ko noderīgu naktij un pēc tam parūpēsimies par cietušajiem," viņa Pīteram ierosināja, jo izskatījās, ka viņam vienīgajam rūp kopējā situācija. Anniju vairāk biedēja visas nakts pavadīšana nosalušai, nekā otras drēbju kārtas samērcēšana. Pie tam ūdens pie lidmašīnas nebija tik dziļš. Prātīgi ejot, varbūt pat izdotos palikt sausai.

[Aiva]

"Labāk paliec tepat krastā un pieskati koferi, es tur jau salasīju kas bija palicis pāri no ēdamā," Pīters klusām pačukstēja Annijai. "Negribētos, lai kāds pieēdas, bet kāds paliek ar tukšu vēderu, tur tā, katram pa druskai vien sanāk. Aiziešu vēlreiz, paskatīšos, varbūt kaut ko izdodas atrast. Ā, un derētu apzināt, vai te ir visi, vai vēl kāds neguļ kaut kur liedagā bezsamaņā. Aptaujāt, kas kam sēdēja blakus. Varēsi?."

Vēlreiz paskatījies uz pulciņu, kam no liedaga tālākajiem galiem tuvojās arvein jauni izdzīvojušie, Pīters atkal devās ūdenī uz lidmašīnas pusi.

Segas... Nu, varbūt ka kāds izpletnis , ja nebūs segu... Vai piepūšamā glābšanas laiva...

Meitēnam taisnība, tomēr gluži nosat diez vai viņiem izdotos, pietika tikai salasīt žagarus mežmalā, un dažs te niekojās ar uguni, cigaretes dūmus viņš bija saodis, un tas atgādināja par to bloku, kas tagad tabakas putrā atradās krastmalā...

Šo rakstu rediģēja Aiva: 11.11.2005 11:36

[Romija]

Annija piekrītoši pamāja Pīteram un noskatījās, kā viņš atkal dodas uz vraku. Viņam taisnība, vajadzētu vismaz saskaitīties. Izvilkusi no somas grāmatu, viņa pašķirstīja un atrada aizplēstu rūtiņu lapu. Nekas, sākumam derēs. Zīmulis arī atradās blakus kabatiņā. Izvilkusi to visu ārā un apsēdusies uz Pītera atnestā kofera, Annija lieliem burtiem uz lapas uzrakstīja "Lielā tautu skaitīšanās". Nopriecājusies, ka tik labi tas izdevies, viņa pievērsās netālu stāvošiem cilvēkiem.

"Sveiki! Kas vēl nezina, mani sauc Annija. Man ienāca prātā, ka mums vajadzētu saskaitīt visus, kas esam izdzīvojuši katastrofā. Glābējiem tas varētu būt ļoti noderīgi. Vai jūs būtu tik laipni un nosauktu vismaz vārdu un uzvārdu," viņa palūkojās uz tiem dažiem, kas tepat netālu bija. "Un, ja atcerieties, ka jums blakus sēdēja kāds, kuru šeit neredzat, arī to, lūdzu, pasakiet."

OOC: Tie, kas uzskata, ka atrodas netālu, varētu censties atbildēt.

[Ariona]

Sveika, mani sauc Vilijams Mortons, diemžēl man blakus neviens nesēdēja, tā ka šajā ziņā nevarēšu tev neko pateikt, jo īpaši ne ar vienu tā īsti nekontaktējos, man ne īpaši patīk lidojumu burzma, stresainās iepazīšanas u.t.t. Vilijams pacentās atbildēt, jo Annija atradās pavisam netālu.

[Ungaarijas ragas...]

Veronika nedzirdēja Annijas teikto un, ja dzirdēja, tad viņas prātu pašlaik bija pārņēmuši koferi. Meitene atvēra vitāli nepieciešamo , kurā bija ierīkots spogulis.
Ak, dieniņās, es taču izskatos pēc raganas! Dieniņās, mani mati! Un šitais meikaps! Tā esot ūdensizturīgā skropstu tuša! Ak, dievs! Tā, Veronika, nomierinies... Tūlīt, tūlīt... viņas sejā izmisumu nomainīja apņēmība. Kofera saturs tika izrakāts un izvilkta kaut kāda pudelīte un salvešu sainītis. Vispirms tika notīrīta sabojātā kosmētika, tad rūpīgi uzlikta jauna. Neuzkrītoša, bet tā, lai stiprajam dzimumam galva grieztos jau paskatoties uz viņu. Tad viņa paņēma suku un mēģināja savest kārtībā matus, pie sevis murminot.
Ak Dievs, mani mati, viņš man norausies... Izturīga frizūra, pārciešot vētru... Cerams, ka šajā kūrortā ir vismaz kaut kāds frizieris... skatiens uz nolauzto nagu un manikīru vispār, un cerams, ka manikīru arī var uztaisīt...
Koferis tika aiztaisīts un Veronika ķērās pie lielā. Taču tā skats nebija tik jauks, kā mazajam. Ja kosmētiskās lietiņas vairāk vai mazāk bija dažādos iepakojumos, jau pa ražošanai, tad te ūdens bija ticis klāt drēbēm. Veronika tās pārcilāja, ģīmim stepjoties arvien garākam. Viņa spēja vien noelsties, kad rokās nonāca kāds smalks izstrādājums, ko jūras ūdens bija sabojājis un tas bija saņurcījies neizgludināmās krokās. Taču visbeidzot atradās pasausas, tropiski zaļas bikses un raibs pieguļošs topiņš. Savākusi abus apģērba gabalus un vēl šo, viņa nozuda no pārējo redzesloka, lai pēc brīža atgrieztos pilnīgi jaunā drēbju kārtā. Iepriekšējie apģērba gabali tika nevērīgi nosviesti blakus koferim. No kofera tika izmakšķerētas smalkas sandales salmu bālā krāsā, uz zemiem papēžiem, un no trešā kofera piemeklēti atbilstoši aksesuāri - stilizēta nelielu gliemežvāku virtene, aproces nomainīja citas - košākas.
Tagad viņa jutās krietni labāk, nu viņa bija gatava droši rādīties šīs vietas sabiedrībā. Vienīgi bija žēl, ka fotogrāfijas, uz kurām rakstīt autogrāfus bija izbeigušās.

[Romija]

"Viljams Mortons, tā ja?" Annija pārjautāja un pierakstīja. Tad uzsmaidījusi pirmajam atbildētājam, pagriezās pret vēl citiem, knapi noturēdamās, neerakstot sarakstā "Blondīne Histēriskā", skatoties uz sievieti, kas krāsoja sev otru seju.

[Aiva]

Pīters jau piekto reizi brida pa ūdeni uz vraku, apdomājoties, cik vispār viņiem bija paveicies. Nedaudz tuvāk, un lidmašīna būtu izšķīdusi pret koraļļu radzēm, nedaudz tālāk un tā būtu pazudusi jūras dzelmē...

Tur nonācis, viņš sāka pārmeklēt visu lidmašīnas vraku, no kabīnes līdz pat astei. Pirmais atradums bija pāris veci tukši džutas maisi pabāzti pašā salona galā zem tukšas kastes ar McDonalds uzrakstu uz sāniem. Maisos tika samests iekšā viss atrastais.

Nebija jau nekā daudz.

Atradās ugunsdzēšamais aparāts, kas gan paskalinot izklausījās bojāts, un tika atstāts.

Atradās glābšanas plosts - versija sešiem cilvēkiem, automātiski piepūšas, pavelkot aiz aukliņas. tiesa gan, pēdējais paŗbaudes temriņš , spriežot pēc uzraksta, biuja bijis pirms diviem gadiem...

Izpletņi neatradās - laikam pilots bija uzskatījis ka pēc tiem tāpat nav jēgas.

Tika atrastas pāris segas, kāds ducis baltu dvieļu, stjuartes rezerves forma - tiesa, minisvārciņi diez vai derētu par labu apģērbu kādai no sievietēm pludmalē. Tāpat tika savākts stjuartes nodalījuma aizkars.

Neatradās nekas no ēdamā, ko Pīters nebūtu paķēris jau pirmajā reizē.

Protams, ja kāds dikti vēlējās, varēja atgriezties te ar nazi un sākt dīrāt pasažieru sēdekļiem nost audumu, bet TIK nosaluši jau nu viņi nebūs.

Pīters savīstīja visu divos maisos, sasēja ar trešo un uzmeta kaklā, tad devās atpakaļ, turot maisus virs ūdens.

Šo rakstu rediģēja Aiva: 11.11.2005 16:51

[Mākoņkaķis Aurēl...]

Vitas izmisušās acis neviļus palūkojā suz to,ka darīja kāds vīrietis. (Aiva,offcourse)
Jā,varbūt arī man ko darīt?Galu galā,ja nu lidmašīnā ir šis zemes karte!Protams,šī doma bija aplam neiespējama,jo noliašanās nebija paredzēta,bet varbūt tomēr...?
-Varbūt es varētu atrasts kaut ko...
pavisam klusi nomurmināda,un aizvērdama čemodānu un nolikdama to drošā vietā uz sauszemes,meitene aši skrēja uz lidmašīnas drupām.Lai gan vienīgias ko viņa atrada,bija pāris gliemežvāciņi.

Iegājusi iekšā telpās,Vitia tomēr noveciās,kaut kur uz sadrupušās grīdas bija nosviests kāds čemodāns,bet kurš bija aizslēgts.
Nez,kā lai to attaisa?Kaut kam taču te ir jābūt!

[Ného]

Nereons, mazliet bija apvainojies par to, ka viņa ideja tika noraidīta, jo viņš zināja, ka var būt tādi apstākļi, ka var uznākt tumsa, kā tas šajos reģionos notika ātri. Un doties meklēt kādus cilvēkus uz dienas vidu ir galīgi neracionāli. Tāpēc viņš nedaudz norobežojās no citiem. Viņš novilka virsdrēbes un nolika tās žāvēties, kā arī pārskatīja somas saturu un izžāvēja arī to. Pēc tam, kad drēbes bija izžuvušas viņš apsēdās smiltīs , pārdomāja šo situāciju un skatījās ,kas notiek apkārt notiek.

[Lauwinja]

Keilīna apstulbusi paņēma Veronikas pasniegto papīriņu ar autogrāfu un nezināja, kur likt. Keilīnai sāka kļūt auksti. Izgājusi krastā viņa palūkojās uz savām nomestajām drēbēm,kas nu šķita tikai neomulīgas netīras lupatas. Klusēdama viņa aizgāja līdz savam koferītim un izņēma tur esošās drēbes ārā un novērtēja tās. BIja mazliet samirkušas, tādēļ Keilīna tās nolika žāvēties. Paņēmusi mīksto, lielo dvieli no čemodāna viņa apsedza ap pleciem. Meitene pastaigāja pa smiltīm un tad apsēdās tajās netālu no kāda vīrieša (Nereona) un sāka vērot notikumus no malas. Drīz jau būs tumšs... jāatrod vieta, kur varētu gulēt. domāja viņa.

[gone away]

Artruss lūkojās uz pārējo rosību un centās izprast, vai kādam nevajag steidzamu palīdzību. Nometis cigareti, Artruss uzlūkoja katru no cietušajiem. Piegājis pie kāda vīrieša (Nereona) viņš p[alūkojās uz viņu.
Sveiks! Jāsāk laikam jau ar ļoti banālu lietu. Mani sauc Artruss. Kas esi tu?! Būtu labi iepazīties ar visiem, lai zinātu, katram gadījumam...

[Lauwinja]

Keilīna palūkojās uz kādu citu vīrieti, kas bija netālu sēdošajam pienācis klāt (Nereonam). viņai arī ienāca prātā, ka vajadzētu ar kādu iepazīteis, bet pagaidām viņa nolēma pasēdēt un pasildīties. Meitene tikai paskatījās uz notiekušo.

[gone away]

Artruss sajuta sev pievērstu skatienu. Viņš palūkojās uz meiteni, kura sēdēja un, šķiet, sildījās saulē. Interesanti...
Sveika! Esmu Artruss... vīrietis iesaucās un pamāja viņai ar roku. Un Tu būtu...?!

[Lauwinja]

Keilīna. Prieks iepazīties. Keilīna pasmaidīja Artrusam un piegāja tuvāk apsēsties. Vismaz ar kādu tagat esmu iepzinusies.Viņa saulaini nodomāja.

[gone away]

Artruss pasmaidīja. Kadam, šķiet, šajā situācijā uzlabojies garīgais!
Uz kurieni tad Tu devies šajā nelaimīgajāreisā?viņs jautāja, jo vēlējās uzturēt sarunu.

[Lauwinja]

Vispār jau man bija izplānots tā kārtīgāk atpūsties un papriecāties kūrortā. Speciāli paņēmu darbā brīvdienas un tādā garā. Bet redz pie kā viss nonācis. Un kas Tevi vilināja lidot ar šo reisu? Paskaidroja Keilīna palūkojotie uz lidmašīnas vraku.

[gone away]

Vīrietis klusi nopūtās. Idiotisms vilināja... viņšnoburkšķēa, dusmodamies pats uz sevi un to, kas viss tā iegrozījies. Tagad viņšnoteikti zaudēs savu darbu. Esmu žūrnālists, un man bija uzdevums- braukt uz vienu no salām un uztaisīt reportāžu par vienui no ciltīm. viņš paskaidroja Keilīnai un palūkojās tālumā.
Uz šīs salas mums derētu visiem turēties kopā un uzmanīties. to vīrietis teica savādi zinošābalsī.