Baltā pūķa hronikas. Ticības atslēga [c][pzp], skatīt ATD Opcijas

[earnella]

Tātad šai liktenīgajā mirklī tiekas:

[Ungārijas ragaste]
22 gadus vecā Melisa Kaķpēdiņa, saukta Meka, pēc skata jaunāka par saviem gadiem, augumā apm. 1,65, līdz pleciem gariem, gaišiem matiem, zilpelēkām acīm, vidējas miesas būves.
Viņu aizrauj bioloģija, patīk kā raktīt, tā lasīt. Pēc rakstura tīri mierīga, bet prot par sevi pastāvēt.

[maleficarem]
22 gadus vecais Rainers Kohs, iesaukts par Reju, 1,77 m garš, vidējas miesasbūves, tumšbrūniem, gandrīz melniem matiem, brūnām acīm.
Plašas intereses - kā pavārmāksla, tā ceļošana un zīmēšana. No dabas aktīvs cilvēks.

[saule]
18 gadīgā Elīza, 1,65 m augumā, pelēkblodi mati, zaļas acis.
Nav īpaši izteiktu interešu, ko stādīt augstāk par visu. Meitene ir impulsīva, attiecībās ar cilvēkiem piesardzīga, parasti cenšas nevienu neaizvainot.

[Nero]
18 gadus vecais Mārtiņš Nerharts, 1,80m garš cilvēks, kuram ir lieks svars. Viņam ir gari mati, pelēkas acis.
Interesē vēsture, ģeogrāfija un astronomija. Samērā kluss un kautrīgs cilvēks, bet izpalīdzīgs, grūti nokaitināms, labsirdīgs.

/Text completed by Earnella/

Pārējos tēlus palūgšu kādu modu ierediģēt vēlāk..
Game______________________________________
Bija 18. oktobris, pirmdiena, pulkstens 12:00 pēc Griničas laika.

Melisa atradās bibliotēkā.
Šodien studiju nebija, un viņai bija pilna darba diena.

Rainers bija melnbaltās grafikas lekcijā. Viņa priekšā bija balta lapa, viņš bija aizdomājies par kaut ko grūti nosakāmu.

Elīza atradās skolā, un arī viņas koncentrācijas spējas stundas beigās vairs nebija īsti aktīvas. Šī bija visai apnicīga ekonomikas stunda, teorētiski šobrīd bija jāatbild uz veselu rindu jautājumu par naftas biznesa attīstību kopš Irākas kara sākuma.

Mārtiņa skolā šobrīd bija iestājies pusdienu starpbrīdis divpadsmitajām klasēm, un viņš stāvēja pagarajā ēdnīcas rindā, visai bezmērķīgi blenzdams grīdā.

Pēkšņi, vienā un tajā pašā mirklī, kaut arī viņi to nezināja, viņi ieraudzīja savādu simbolu. Vispirms viņi, protams, nodomāja, ka tas ir rādījies. Tomēr tas bija iespiedies prātā tik cieši, it kā nudien būtu bijis īsts...
Game_______________________________________________

Vēlos jūsu komentārus par ilustrāciju veidu - linkiem. Protams, ATD sadaļā.
Labu veiksmi!

[Sol Invictus]

Irāka. Žāvas. Irāka. Vispār jau intresanti tikai smadzenes var izmežģīt Elīza domāja blenzdama griestos un apcerēdama atbildi uz vienu no jautājumiem, kad savā acu priekšā ieraudzīja simbolu, viņa samirkšķināja acis un pievērsās savam darbam, lai izlabotu pāris pieturzīmes - bija stundas beigas, kad atlicis vairs tikai pielabot atbildes, kas Elīzasprāt bija bezjēdzīgi - sakarīgāks skolotājs būtu uzrakstījušos palaidis, jo īpaši tāpēc, ka nākamais bija garais starpbrīdis, bet tagaed bija kārtīgi jāsēž līdz stundas beigām, protams, nebija nekāds brīnums, ka no garlaicības sāk rēgoties. Elīza paskatījās klases pulkstenī, kas karājās pie durvīm 12.00 nez cikos bija zvans - 12.05 vai 12.10 ? Varbūt paskatīties vai nav pierakstīts ? Elīza skaidri zināja, ka bija gada sākumā pierakstījusi cikos ir zvani, bet nolēma tomēr neskatīties - tāpat stunda tāpēc ātrāk nebeigsies.

[Ungaarijas ragas...]

Melisa atpūtinādama acis, pārlaida skatu grāmatu plauktiem un grāmatām un cilvēkiem, kas sēdēja pie viena no diviem galdiem un šķirstīja jaunāko presi. Viņai patika krāsas, grāmatas, kas rindojās koka plauktos. Telpa radīja senlaicīgu gaisotni, ko mazliet jauca, telpā esošie trīs datori. Pašlaik gan aizņemts bija tikai tas, pie kura sēdēja viņa pati.
Viņa jau kopš paša darba dienas sākuma ievadīja datu bāzē grāmatas no vecajām inventāra grāmatām. Vienīgā atelpa bija lasītāji, kas te ienāca. Meitene nopūtās un atlaidusies krēslā sapņaini lūkojās uz krāsainajām, gluži jaunajām, vai arī pagalam nobružātajām grāmatu muguriņām. Piepeši viņa iepleta acis - uz vienas resnākas grāmatas pavīdēja dīvaina zīme. Melisa samirkšķināja acis, rādījās viņai tikai rādījās, no datora nogurušās acis rādīja visādus ērmus.
Taču redzētais simbols neizgāja un neizgāja no prāta, lai arī kā Melisa centās koncentrēties darbam...

[earnella]

Jums pievienojušies arī:

[TaureņmeiteneAur`]
20 gadus vecā pamatskolas skolotāja Vita Tauriņa. Viņai ir gari, blondi mati, brūnas acis, asi sejas vaibsti. Vidēja auguma,lai gan par lieko svaru nežēlojas.
Dažreiz augstprātīga, bet caura galva. Romantiķe, un mazliet bērnišķīga,lai gan vecās pasakas savā fantāzijā pielabo,un tad uzskata to remiksu par realitāti. Patīk pasakas un dzīvnieki, interesē vēsture.

[merkuceo]
17 gadus vecais skolnieks Ansis Ovens (saukts Antonio).
Atlētisks, mati līdz pleciem, zilām kucēna acīm, ar ironisku skatienu, un neviltotu viltoto smaidu.
Pašaizliedzīgs, risku mīlošs, gudrs, draudzigs, viegli aizsivlstas, kopumā jauks. Aizraujas ar literatūru, azartspēlēm un sportu.

[Dvēselīte]
18 gadus vecā vidusskolas skolniece Alise Kērliņa. Gaišmate, pelēkām acīm, augumā ap 1.70m.
Parasta meitene ar parastu raksturu. Reizēm patīk runāt pretī, reizēm ilgi klusēt, ik pa laikam ieslīgt kādā depresijā, kā jau tas jauniešiem gadās, un jau pēc brīža līksmi lēkā apkārt. Samērā draudzīga un viennozīmīgi miermīlīga. Patīk mūzika, grāmatas un labi izgulēties.

[Mia Mania]
26 gadus vecā pagaidām neveiksmju dēļ nenovērtēti talantīgā dziedātāja, vijoliste un flautiste Madžebelle Lapilli ar skatuves vārdu `Elles Zieds` un iesauku `Belle`.
Maigi sarkani, pasakaini skaisti mati, kas sniedzās sievietei gandrīz līdz gurniem, šokolādesbrūnas, dīvaini dziļas acis, ko ietver biezas, garas skropstas. Seja kopumā nedaudz noslēpumaina, ādas tonis pūdercukura balts, bet piere, lūpas un vaigu kauli kā augstdzimušajiem- jutekliski un izteikti.
Gaisīga, grūti izprotama, pat nedaudz traka. Mīl sapņot un bez problēmām to dara, tomēr vienmēr saglabā mieru, klusību un noslēpumainību ap sevi. Apdāvināta ar samtainu, smalku balsi un brīvdomātājas garu, ko gan bieži pamet novārtā un ļaujas citu ietekmei.
Ir gudra, inteliģenta, bet savas domas nemēdz izpaust skaļi, jo ir nedaudz paranoiska un ar izteiktu vainas apziņu, ko cenšas kaut kā ārstēt.
Interesē Taro kārtis, antikvariāti, garšo smalkmaizītes.
_________________________________
Simbola parādīšanās brīdī

Vita uzmanīja savu audzināmo klasi, kas tobrīd pildīja kontroldarbu matemātikā.

Ansis izmantoja skolotājas slimības dēļ pagadījušos brīvstundu, lai paēstu, kas nebija izdarīts attiecīgajā iepriekšējā starpbrīdī. Divpadsmitklasnieku pilnajā rindā viņš aizņēma vietu trīs cilvēkus priekšā Mārtiņam.

Alises skolā pusdienu starpbrīdis tuvojās nobeigumam, un viņa centās mācīties fizikas atstāstāmo tekstu. Lieki teikt, to nevarēja izdarīt...

Madžebelle bija nolēmusi izmantot šo brīdi, lai uz vijoles atkārtotu vakara koncertam paredzētās etīdes.

Tikmēr
Elīza uzzināja, ka zvans paredzēts 12:05, tas ir, tieši tik radīja pulkstenis, kad zvans noskanēja. Nākošā stunda pēc garā starpbrīža bija sports, ne gluži no viņas mīļākajām stundām.
Tad Elīza attapās, ka ekonomikas kabinetā atstāta attiecīgā klade..

Šķita, ka Melisa šodien vismaz šai stundā nesagaidīs jaunus klientus. Vismaz neviens garāmgājējs, ko varēja redzēt pa šauro logu otrpus telpai, nepievērsa uzmanību bibliotēkai. Toties kāda pavecāka dāma un divas mazas meitenītes pieklājīgi atvadījušās pameta telpu. Bija darbadiena, galu galā, un te šobrīd atradās tikai jauna sieviete ar brillēm, kas rakājās pa politikas nodaļu, un divi pensionēta vecuma vīri, iegrimuši jau minētajās avīzēs. Melisai sagribējās kaut ko apēst, turklāt laikam derēja izvēdināt galvu no visādām muļķībām, bet, kamēr vien telpā kāds bija, nez vai varēja aiziet, kaut gan viņai bija atļauts pašai izvēlēties brīvo pusstundu laikā no diviem līdz trijiem pēcpusdienā.

[Dvēselīte]

Viņa sēdēja pie galdiņa, šoreiz viena pati un priekšā atvērta stāvēja Fizikas grāmat. Alise galvu rokās saķērusi uzrbās nesaprotamajās formulās un to skaidrojumus. Tas ir bezjēdzīgi! Es tiešām esmu par stulbu, lai saprastu kaut vārdiņu no visa šā.. Palūkojusies pulkstenī, kas vienaldzīgi skaitīja laiku, pie aplupušās sienas, meitene ar šausmām konstatēja, ka atlikušas vairs tikai piecas minūtes līdz starpbrīža beigām. Tikai piecas mīnūtes, lai vēlreiz veltīgi censtos kaut ko iemācīties. Tas ir bezjēdzīgi, vienkārši bezjēdzīgi...

[earnella]

Alise manīja, kā kāds no viņas klasesbiedriem dodas pie katra no pārējiem klasesbiedriem, kas ēda (vai atkārtoja) ēdnīcā. Arī viņa nebija izņēmums. -Čau, Al. Mums te dažiem tāda doma nobastot fiziku. Varbūt Tu gribi pievienoties?
Alise nebija tik stulba, lai nesaprastu, ka šie daži noteikti nebija vairāk par trim, tātad viņiem gluži vienkārši vajadzēja kādu, kas ideju atbalstītu... Kaut šodien gandrīz vai likās, ka līdz tam ir viens solis.

[Dvēselīte]

"Čau, čau" Alise atņēma sveicienu un palūkojās uz pienākušo stāvu. "Bastot fiziku, saki... Hmm..." viņa pameta skatienu uz atvēto grāmātu un tad ārā pa logu, kur gaidīja brīvība. "Jāsaka, ka tā nemaz nav slikta doma. Tikai, kas ir tie "daži"?" meitene painteresējās aplūkojot pārējo ēdamzāli. Mani sāk mākt nelabas aizdomas, ka es ļoti labprāt pievienošos šiem gudrajiem cilvēkiem.

Šo rakstu rediģēja Dvēselīte: 15.10.2005 17:42

[Ného]

Atkal šī garā un neizturamā rinda, kā es to ienīstu. Saka gan, ka šogad ēšana skolā būšot labāka, nekā pāgāšgad, bet tā neizturamā rinda, kā var paspēt paēst vēl, nu nekādi. Mārtiņš paskatījās uz aizmuguri, uz aiz sevis esošajiem. Un viņi, kā viņi paspēs, šī rinda ir kā grīdas strīpojums, tik gara un nepārtraukta, tikai atrodas daži gudrinieki, kas ielien rindā. Kā es gribētu lai ši rida izgaist. Eh, labi, jāpadomā par nākamo stundu - ģeometriju. Līnijas, līnijas...... un atkal tā grīda......

Šo rakstu rediģēja Nero: 15.10.2005 19:54

[Sol Invictus]

Nolādēts! Elīza domās nolamājās, kad viņai kāpjot pa kāpnēm atpakaļ uz trešo stāvu atskanēja zvans uz garā starpbrīža stundu - tas nozīmēja, ka pagājušas piecas minūtes kopš viņai bija uzsmaidījusi tā laime pamest ekonomikas kabinetu tātad iespējams, ka skolotājs jau būs aizgājis un aizslēdzis durvis vai arī viņai nāksies traucēt nākamo stundu ja tāda bija, tomēr viņai paveicās - klase nebija aizslēgta un tajā bija tikai skolotājs. Elīza atvainojās un ātri savākusi kladi izgāja atpakaļ tukšajā gaitenī un nolikusi somu uz palodzes iebāza tajā kladi un izvilka blociņu, kas viņai kalpoja par dienasgrāmatu, lai paskatītos kāda ir nākamā stunda. Ar vārda SPORTS izlasīšanu pietika, lai viņa gandrīz vai fiziski izjustu to sajūtu, kad liekas ka sirds ir pārvietojusies uz rīkli, elpas trūkumu un sāpes nogurušajos muskuļos - teikt, ka viņai ne īpaši patika šī stunda vēl bija ļoti maigs apzīmējums. Domas aizklīda līdz ēdnīcai, kur garā starpbrīža pirmajā pusē rinda bija gandrīz līdz durvīm, tad līdz tam, ka varētu piezvanīt vecmāmiņai un aizbraukt paēst uz mājām aizbildinoties, ka nenotika viena stunda vai varbūt tomēr braukt uz centru ? tā filozofēdama Elīza devās uz garderobi laikam vajadzēs dabūt atbrīvojumu no sporta arī uz šo gadu katrā ziņā viens bija skaidrs - Pūciņš šodien iztiks bez viņas klātienes savā elpu aizraujošajā stundā

[maleficarem]

Pasniedzēja balss Rainera apziņā kļuva te skaļāka, te klusāka, ik pa brīdim izzūdot pavisam. Puisis bija aizdomājies par visu to, kas šajā nedēļā vēl bija jāpagūst izdarīt, sākot jau ar neiztrūkstošo lekciju apmeklējumu un mājasdarbu un dažu projektu pabeigšanu, turklāt gandrīz katru vakaru bija norunātas vācu valodas privātsundas vidusskolēniem. Nebija jau tā, ka viņam bija īpaši vajadzīga nauda, bet Rainers sapņoja par Ziemassvētku brīvdienām Parīzē, tāpēc gribēja sakrāt pēc iespējas vairāk.
"Un neaizmirstiet, ka arī līniju platumam un to veidotajiem leņķiem ir jābūt rūpīgi pārdomātiem un skaidriem.." pasniedzēja balss pēkšņi ielauzās puiša apziņā, lai tikpat ātri arī izzustu. "Jā, jau jā, tas taču ir skaidrs," puisis aizkaitināti nodomāja. Šodienas lekcijas šķita īpaši garlaicīgas un ilgas, un šī bija jau trešā pēc kārtas. Par laimi tā arī bija pēdējā, pēc tās Rainers plānoja nesteidzīgi doties mājās, pagatavot kaut ko pusdienām, jo brokastis no rīta nebija paspējis paēst, iesākt mākslas teorijas mājasdarbu, un tad jau arī uz privātstundu klāt būtu tā meitene ar briesmīgo izrunu.
Pasniedzējs vēl joprojām kaut ko aizrautīgi klāstīja, taču puisis viņā neklausījās. Novērsies no auditorijas priekšā stāvošā lektora, Rainers paņēma zīmuli un nolēma kaut ko paskicēt laika īsināšanai, taču, kad palūkojās uz priekšā nolikto papīra lapu, uz tās jau kaut kas bija - savāds ģeometrisks raksts, taču viņš būtu varējis apzvērēt, ka vēl pirms mirkļa lapa bija tukša. "Velns, vakar tomēr nevajadzēja tik ilgi pie datora tupēt, būtu varējis laicīgāk gulēt aiziet.. Jau rēgojas.." miegaini purinot galvu, Rainers pie sevis sodījās. Vēl vairāk apjucis viņš jutās, kad atvēra acis un konstatēja to, ka nekāda ornamenta uz lapas vairs nav, tomēr no apziņas tas pagaisis nebija. "Labs ir, tikpat labi es varu uzzīmēt to," puisis nosprieda un ar drošām līnijām pāris mirkļos uz lapas bija rekonstruējis precīzu raksta kopiju.

[novemberunge]

Madžebelle nedaudz skumji pacēla lociņu un viegli pārvilka pāri vijoles stīgām ,kas ietrīsējās sērīgi skaistā 'do' skaņā.
Bezcerīgi. sieviete nodomāja un noņēma instrumentu no pleca.
Es nespēju sakoncentrēties, bet man jānopelna kaut sīknaudiņa. Vairākas dienas neesmu ēdusi neko citu kā putras. Bezcerīgi. Belle nosprieda un brīdi klusējot stāvējusi atkal uzlika vijoli plecā un sāka etīdi no sākuma.

[Ungaarijas ragas...]

Viss, man piegriezās! Melisa nodomāja, kad trīs no lasītājiem bija aizgājuši un viņa atkal bija mēģinājusi strādāt. Ssaglabājusi visu rakstīto, Melisa nobloķēja datoru, lai neviens cits nevar to aizņemt, viņai kā darbiniecei bija tādas tiesības. Ieburkšķējās vēders un Melisa pavērusies pa logu nosprieda, ka būtu labi apvienot patīkamo (pastaigu svaigā gaisā un galvas izvēdināšanu) līdz ar lietderīgo (kafejnīcā pāri ielai nopirkt kādu bulciņu vai picu). Tikai tie atlikušie apmeklētāji... Melisai nekad nepietika tādas stingrības, lai viņa tā vienkārši spētu palūgt viņus doties prom. Izņēmums bija darba dienas beigas.
Vērodama lasītājus Melisa tā vēl brīdi sēdēja un nevarēja izšķirties pieklājigi palūgt viņus aiziet, vai nogaidīt, riskējot, ka tad, kad beidzot tāds brīdis būs pienācis parādīsies vesels bars lasītāju... Prātā ne lūgta ne aicināta iešāvās zīme, neko citu darīt negribējās un tāpēc Melisa ļāvās apcerei par simbolu, kamēr aizies tie divi...

[earnella]

Tātad beidzot ir ziņas arī par pēdējiem simbolu redzējušajiem:

[*Lidium Karry...]
22 gadus vecais modelis Legrass per Nailss, draugu dēvēts par Lero.
Diezgan muskuļots, jauks puisis. Brūni mati un zilas acis.
Jauneklis ir ļoti jauks un mierīgs. Viņam ir ļoti laba humora izjūta un viņš vienmēr smaida.
Interesē paranormālo lietu pētīšana, datori, patīk daba.

[Tinuviel]
Gandrīz 21 gadu vecā Tīna Zaula (tiek saukta vienkārši vārdā - Tīna).
Meitene ar brūniem, vijīgiem matiem un zilām acīm. Slaids augums, gara (ap 1.75m).
Ja viņa ir ko cieši apņēmusies izdarīt, tad viņu no tā atrunāt ir gandrīz neiespējami. Tāpat viņa stingri pieturas pie savas pārliecības. Draugiem ir labs atbalsts. Viņai nepatīk skatīties visā no malas, viņai patīk darīt - te un tūlīt. Bet ne vienmēr tas ir pareizi.
Patīk savs darbs, mūzika, sports.
__________________________________________________

Simbola parādīšanās brīdī (un es to atkārtoju pēdējo reizi):

Legrass ar savu automašīnu devās uz fotostudiju, kurā bija paredzēta kāda sesija jaunam modes pielikumam.

Tīna atradās birojā, darba bija tā pavairāk, un nešķita, ka šodien būs laiks paņemt pārtraukumu, tomēr gar acīm jau metās raibs.. Bet varbūt tomēr..?..

Tikmēr
Alises klasesbiedrs pakustināja galvu nenoteiktā kustībā, ne mājienā, ne purināšanā, un atteica: -Nu.. Es.. Anete.. Krista.. Jānis.. Nu, un tie pie blakus galdiņa saka, ja visi nāks, viņi arī nāks..
Viņš sāka manīt, ka Alise ir pierunājama, un piebilda: -Nu, beidz šaubīties.. Viena stunda..

Mārtiņa skolas ēdnīcā tikmēr notika kaut kas aizraujošāks, vismaz salīdzinot ar visu, ko vecā ēdamzāle piedzīvojusi pirms tam. Nebija gan gluži manāms, kas noticis, bet pēkšņi izcēlās pamatīga jezga, bija dzirdams plīstošu trauku troksnis, kāds iekliedzās, un šis neierastais notikums atmodināja nogarlaikojušos rindā stāvētājus.. Kād Mārtiņam aiz muguras pat apjautājās, kas noticis..
-Ar pusdienām būs jāpagaida, pēc brīža paziņoja kāds skolotājs. -Tas ir, kur gan lai viņi jums tās uzliek? Pagaidām būs pieejami tikai dzērieni, kā rādās. Kāds Mārtiņam priekšā pagāja nostāk, un viņš redzēja, ka kāds neveiklis ir pamanījies nogāzt visus uz letes stāvošos šķīvjus. Mārtiņš nepazina šo jaunāko zēnu, ko runājušais skolotājs turēja pie pleca.
Daļa audzēkņu novaidējās un pagriezās uz iešanu..

Elīza manīja, ka skola sāk arvien vairāk krist uz nerviem.. Pagrabstāvā novietotā garderobe bija tikpat kā tukša, galu galā ne visām klasēm šobrīd bija starpbrīdis, tāpēc tur atradās tikai garderobes uzraudze, saukta par Tanti, un klausījās kaut kādu pagalam vecmodīgu un čerkstošu radio.
Elīza pat nezināja, uzskatīt to par veiksmi vai neveiksmi, ka trauksmes signāla atskanēšanas brīdī viņa bija garderobē - tik tuvu mantām, tomēr patālu no skolas izejas: UZMANĪBU, teica direktora balss mikrofonā, Lūdzam visus audzēkņus nekavējoties atstāt skolas telpas! Šī nav mācību trauksme
Oho, īsta trauksme Elīzas skolā bija pirmo reizi, kopš viņa sevi te atcerējās.. Protams, tas nebija nekas TIK satraucošs.. No ēdnīcas puses atskanēja jauniešu čalas, kamēr tie pameta telpu.

Rainera pasniedzējs savā ierastajā augstprātīgajā toni nobeidza lekciju ar sausu Uz redzēšanos, audzēkņi. Neaizmirstiet, ko es šodien teicu. Varbūt kāds piegrieztu tam lielāku vērību, ja viņš to neskandinātu katras lekcijas beigās..
Bija jauka diena, un Rainers nudien priecājās beidzot iziet ārā. Lai arī bija nedaudz vēss, strūklaka mazajā parciņā iepretim skolai darbojās. Pie tās spiegdami skraidīja daži bērneļi, kuru māmiņas pūlējās atraut atvases no ūdens.
-Rainer, uzsauca kāds no viņa studiju biedriem, -Neatnāksi ar mums līdz turienei? Viņš nenoteikti pavicināja roku strūklakas virzienā. `Mēs` bija četri citi studenti no viņa fakultātes.

Madžebellei pēkšņi iekrita ausīs kāda greiza nots, bet vijole taču nupat, pirms spēlēšanas, bija pārskaņota. Kas ar tevi noticis?
Nu arī tas. Stīgas gan sen nebija mainītas, bet pārrauta stīga šobrīd nebija tas pirkums, kuru viņa gribētu veikt..
Tā, man jānomierinās. Viņa nolēma, ka būtu vērts iedzert nedaudz tējas, tiesa, daudz tās vairs nebija, bet pietiekami gan..

Melisa, aizdomājusies par simbolu, salēcās, pamanījusi, ka viens no vecākajiem vīriem jau otro reizi viņu uzrunā. -Jaunkundz! Vai var šitos ņemt uz mājām? Viņš pavicināja divus žurnālus kaulainajā rokā. -Man te ir lasītāja kartiņa. Otras rokas pavicināšana.
Kamēr Melisa pievienoja žurnālus večuka kontam, nopietnā dāmīte pameta telpu, laikam neko neatradusi. Otrs večuks cēlās uz iešanu līdzi pirmajam. Melisa atvieglota saprata, ka beidzot tiks prom..

[Mākoņkaķis Aurēl...]

-Tā klase,šodien mēs mācīsimies atveidot kluso dabu!-
Vita atkārtoti runāja savā valdonīgajā balsī,tāpēc izdzirdot vārdus "klusā daba",izruna šķita visai dīvaina.
-Paņemiet savas lapas un zīmuļus...Kas tad tas?!-
Viņa ievēroja ievēroja pavisam,pavisam dīvainu simbolu mirgojām.Nolikdama savu leilisko metāla lineālu,ar kuru bija tik viegli radīt lielu troksni,Vitai aizsteidzās pie pretējās sienas,pie gleznas,uz kuras tik ļoti varēja TO saredzēt.
-Kas pie velna tas?...TĀ!Kurš nebēdnis saķēpāja manu tik dārgo gleznu?!-
Oi,šķita,ka IVta ir sasniedzusi savu beidzamo niknuma pakāpi.
-KURŠ?!-

[Ungaarijas ragas...]

Melisa ātri izdarījusi darāmo, steigšus paķēra somu un vējjaku un izgāja no bibliotēkas - tādu izdevību laist garām bija grēks.
Aizslēgusi telpas durvis, viņa izmetās uz ielas un tad mazliet nomierinājusies devās lēnā solī uz tuvējo parku, kuram blakus arī bija kafejnīca...
Pašsajūta uzlabojās vienā mirklī...

[Ného]

Kad sākās jezga, vienam priekšā stāvošam zēnam no rokām izkrita lapiņa. Mārtiņš ātri pieliecās un ,pacēlis to, gribēja atdod papīra gabaliņu īpašniekam, bet tad viņš ieraudzīja zīmējumu uz tās lapiņas, tas ilga tikai mirkli, bet gana ilgi, lai redzētu, ka tur bija attēlots aplis, kuru sadalīja astoņi "spieķi". Šis aplis bija itkā attēlots uz divām rūtotām plaknēm, kuras savstarpēji atradās 45 grādu lenķī. Nākamajā brīdī zīmējums no lapiņas bija pazudis un redzams bija vairs vācu valodas špikeris.
Atdevis špikeri īpašniekam un arī vīlies par velti iztērēto laiku stāvot rindā, Mārtiņš devās uz matemātikas kabinetu. Tomēr viņam visu laiku atmiņā uzausa savādais zīmējums, kas izskatijās pēc prastas vitrīnas, kurā tcerēšanos viņš asociēja ar tuvojošos ģeometrijas stundu.

[maleficarem]

Rainers nespēja atcerēties pēdējo reizi, kad būtu juties tik priecīgs par lekcijas beigām, jo tās vienmēr viņu bija piesaistījušas un šķitušas interesantas. Tomēr šodien vienīgais, par ko puisis bija spējīgs domāt, bija mistiskais simbols, kas bija parādījies uz papīra lapas. "Es to vienkārši nesaprotu.. Vai tiešām halucinācijas? Bet es taču to redzēju, es zinu, ka redzēju. Tomēr.. negribu jautāt, vai arī kāds cits ir redzējis, ja nu.." Rainers bija iegrimis savos prātojumos un no somas izvilka nelaimīgo papīra gabalu, uz kura bija pārzīmējis redzēto rakstu. "Bet kāda velna pēc gan lai man kaut kas tāds rēgotos? Bet varbūt tā ir pirmā zīme, ka man vienkārši vajadzīga atpūta, pēdējā laikā es pārāk maz atvēlu atslodzei, tas noteikti nevar būt labi." Tāpēc arī nākamajā brīdī sadzirdēto uzaicinājumu paklaiņot pa tuvējo parku, Rainers ar prieku pieņēma, nospriedis, ka svaigs gaiss būs tieši tas, kas viņam vajadzīgs.

[*Lidium Karry...]

Lergass ar savu džipu brauca uz savu parasto iknedēļas fotogrāfēšanos modes studijā (!!!) Uz ielas bija sastrēgums un uz priekšu bija tikt ļoti grūti.
-Nu bāc... M.a.u.c.ī.b.a.- Lero norūca un uzspieda uz stūres rata. Tajā pašā brīdī skanēja ļoti garš -Pīīīīīīīīīīīīī-
Nu bāc... Tauta, kustās taču! pusisis domāja. Lero domāja tikai par savu darbu. Ja viņš nepaspēs tad viņa karjera būs apdraudēta (!!!)
Lergass paņēma telefona un uzspieda studijas nommuru. -Klau, Es nedaudz nokavēšu... Uz ielas ir šausmīgi sastrēgumi. Ja vari pārliec uz citu dienu... - tas bija pēdējais ko pusisis spēja pateikt. Telefona klausulē atskanēja klusa melodija un telefons izslēdzās. -Bāc... ````ā baterija...- viņš nodomāja un atkal uzpīpināja.
Lergass ātri pārsktīga veco modes žurnālu... Tad pēkšņi uz vienas lapas sāka parādīties ļoti jocīga zīme. Tā ik pa brīdim palika redzamāka, bet pēc brīža gandrīz izdzisa. Pēc kāda brīža simbols atkal noraustījās un palika tumši melns.
-Kas? Man rādās kautkādas halucinācijas? Kas ar mani pēdējajā laikā sāk notikt? Nu bāc... Laikam esmu slims. Lero ar spēcīgu manevru izbrauca otrā ielas malā un sāka braukt uz atpakaļu. Viņš domāja braukt pa apkārtceļu.

[Sol Invictus]

Elīza vēsā mierā paņēma savas klases garderobes atslēgu - ap šo laiku daudzi skolēni atstāja skolu, lai pastaigātu pa āru, tie kas dzīvoja blakus skolai gāja uz mājām un... velns vien zin ko viņi visi darīja skaidrs bija vienīgi tas, ka Elīza taisījās pievienoties tiem kas skolā tai dienā vairs neatgriezās. Kad atskanēja trauksme viņa jau gāja prom no garderobes - citādi viņa to nemaz nebūtu dzirdējusi, skolas katkombu cienīgajās garderobēs knapi varēja dzirdēt zvanu, kur nu vēl skolas radio Kas par sviestu ? Atkal ūdens caurules pārplīsušas ? ūdens cauruļu plīšana bija vienīgais iemesls kāpēc Elīza bija pieredzējusi pēkšņu stundu atcelšanu, īsu mirkli apdomājusies viņa nolēma pamests skolu pa garāko taču neapšaubāmi tukšāko ceļu - pa gaiteni no garderobēm gar sporta zāli un ģērbtuvēm, pa kāpnēm uz augšu, pa gaiteni un ārā, otra iespēja bija kāpt pa diezgan šaurām kāpnēm pusstāvu augstāk, kur bija halle/gaitenis uz ēdnīcām - tajā bija divas ārdurvis: vienas teorētiski centrālās durvis otras veda uz skolas pagalmu un tālāk uz stadionu, taču Elīza gandrīz nekad nebija izmantojusi šīs durvis un pat nebija īsti pārliecināta vai tās vispār ir vaļā, bet katrā ziņā, ja visi tagad kā paklausīgi jēriņi pameta skolu tad tur būs daudz tautas tā nu Elīza ātrā gaitā devās pa ģērbtuvju gaiteni turpinādama apcerēt, kas īsti noticis Varbūt Pūciņam piezvanīja, ka sporta zālē ir bumba, bet viņš nesaprata, ka runa ir par basketbola bumbu ?

[Tinuviel]

Vien uz īsu brīdi Tīna atslīga ērtajā krēslā. Zilās acis skatījās tālumā, nekurienē.
Man pirmdienas nepatīk...
Šī doma atkal sarosījās sievietes galvā. Viņa sapurināja galvu ar brūnajiem matiem un paskatījās uz datora monitoru. Pirmajā brīdi viss šķita tāpat kā parasti, vienīgi pēkšņi uz tā parādījās kaut kāds simbols, zīme.
Kas tad tas?
Tīna pārsteigti nodomāja un turpināja skatīties uz monitoru. Simbols ik pa brīdim 'noraustījās'.
Man tikai rādās...
Viņa sevi mierināja un aizvēra acis. Pavisam neliela atpūta nenāktu par ļaunu.

[novemberunge]

Madžebelle notrausa no pieres kādu nepauklausīgu un tracinošu matu šķipsnu, kas viņu tikai vēl vairāk sadusmoja.
Varbūt šovakar labāk spēlēt flautu? viņa ieprtātojās, liedama vecajā, no vevecākiem mantotajā, tējkanniņā ūdeni, kas pa krānu steidzās laukā šņākdams un urgdams.
Santehniķi man arī nevajag. sieviete drūmi nodomāja un tikko nenoturējās, lai neiespertu izlietnes skapītim.
Belle uzlika vārīties ūdeni un tikmēr pārbaudīja tējas krājumus, kas glabājās mazā, glītā un tikpat antīkā tējas trauciņā, kā tējkanna. Daudz tur nekā nebija, bet pāris tapīgām reizēm varētu pietikt.

[Dvēselīte]

"Jā, jā jā! Man tā šķiet, ka es eju""un pirms vēl prāts bija paspējis pieņemt informāciju kājas jau raiti nesa Alisi līdzi klases biedram. Un galu galā, tā tiešām ir tikai viena stunda. viņa vēl centās attaisnot sevi pati savās acīs, kad pakrutē iemetās tāds trīcošs želejas gabals, kas visu laiku nelika mieru. Eh, nav jēgas uztraukties par vienu bastotu stundu. "Nu tad - kur mēs ejam? Ja nav noslēpums. Vai arī vienkārši bastojam fiziku un nedaram neko?"

[*Lidium Karry...]

Legrass bija ļoti apmulsis. Viņš berzēja acis un izlaida rokas caur saviem ar želeju iesmērētajiem matiem. Viņa frizūra tūlītās arī izjuka, bet tas vairs nebija tik būtiski, jo uz fotostufdiju viņš bija nolēmis nedoties. -Ak mammīt. Šodien Es nemaz nejūtos kabi, laikam būs nākamnedēļ jāpaņem kāda brīvdiena.- viņš domāja un vēlreiz paņēma priekšā žurnālu. Viņš to atvēra un tajā pašā vietā kur iepriekš bija liels simbols. -Es laikam tiešām jūku prātā...- Lergass iedarbināja savu mašīnu un devās pretējā virzienā.

[earnella]

Vitas audzēkņi izbijušies saskatījās. Nevienam nebija nācis ne prātā pieskarties gleznai.
Vita bija uzgriezusi muguru klasei. Kāda sīciņa meitenīte ar apaļām brillēm nedroši pacēla roku. -Jā, Alīsij? -Bet sk-skolotāj.. Man šķiet, ka ar gleznu viss ir kārtībā. -Un kā, lūdzama, tu vari apgalvot, ka TAS... Viņa apcirtās un norādīja uz sabojāto attēlu... Bet tur nekā vairs nebija. -Ak. Varbūt tev taisnība. Kas, pie velna, notiek?

Mārtiņš pagāja garām spogulim, kas karājās pie gaiteņa sienas. Nevērīgi viņš garāmejot ieskatījās tajā. Un nu viņam nācās pārsteigtam apstāties. Jo pretī nevērās gluži viņa paša seja, tiesa, tā bija līdzīga viņam, bet šim Mārtiņam ap kaklu bija savāda rotaslieta un arī apģērbs šķita visai neparasts... Katrā ziņā viņam nebija mugurā nekā tāda. Bet skolas sienas apdrupušā apmetuma vietā aiz viņa muguras bija mežs un zilas debesis..

Rainera un viņa studiju biedra ceļš veda garām strūklakai. Kāds mazulis spiegdams paskrēja malā, bet Rainers aizdomājies vērās ūdenī. Tikai pēc laba brīža viņš aptvēra, ka veras savā atspulgā. Un tomēr tas nevarēja, nevarēja būt viņš! Šim Raineram bija savāda kaklarota, dīvainas, melnas drēbes un duncis pie jostas, bet virs viņa galvas atspulgā aizlidoja neparasts putns, kāda sugas brāļus noteikti nevarēja sastapt šai parkā... Arī tik augstu koku te nebija.

Apkārtceļa, kuru bija izvēlējies Legrass, malās auga nokareni koki, kuru zemākie zari garāmbraucot teju vai skāra automašīnu. Tā bija savāda vieta, teju pašā pilsētas centrā vietu radusi miera aleja. Bagātākie pilsētnieki to lietoja reti, jo ceļš nebija vislabākajā stāvoklī, un viņi nejuta vajadzību bojāt dārgās mašīnas. Tomēr Legrasa džipam tas nebija nekāds pārbaudījums, tāpēc sastrēguma gadījumos viņš to lietoja bieži. Legrass paskatījās spogulī un teju vai nenovaldīja stūri! Jo šādas ainas tur noteikti nebija.. Spogulītī bija redzamas klintis, garu un taisnu koku ieskautas.

Elīzas skolasbiedri kā aptrakušas bites drūzmējās ap centrālo izeju, stipri aizkavēdami kustību. Daļa mazāko audzēkņu šķita teju vai nobijušies, bet lielākie apātiski gaidīja, cerēdami, ka pagūs aiziet, pirms trauksme nav atcelta. Laikam jau lielākā daļa par situāciju bija līdzīgās domās kā Elīza - ūdens caurules vai kāds nepatiess ziņojums par bumbu. Ne vienu, ne otru attieksme nepadarīja evakuāciju ātrāku. Elīzai katrā ziņā būtu izdevīgāk pārliecināties, kas atradās aiz otrām durvīm, bet ja nu tā nemaz nebija izeja..?

Tīnas priekšā esošais simbols bija nozudis, kad viņa atvēra acis, un viss bija, kā parasts. Uz monitora bija un palika kārtējais projekts Microsoft Excel programmā. Kaut gan Tīnai patika šis darbs, šie projekti sagādāja ne mazums galvassāpju. Viņa nolēma aiziet vismaz līdz tualetei, lai izkustinātu kājas.

Belle uzlēja tēju un lēni, skatīdamās pa logu, sāka to maisīt. Kad tēja bija atdzisusi līdz normālai temperatūrai, viņa izdzēra malku un turpināja pārdomas, raudzīdamās brūnajā šķidrumā. Pēc brīža tēja pārstāja viļņoties, un Madžebelle tur redzēja atspulgā pretī veramies pati savas brūnās acis.
Tējas tasē lidoja taurenis.
Nē, patiešām. Tējas tasē gar viņas degunu lidoja taurenis.
Tāpat kā tas simbols. Laikam viņai sāka rādīties.

Alise piekrita klasesbiedra ierosinājumam atstāt skolu, un drīz vien viņi bija ārā. Taisni brīnums, ka viņus neviens neapturēja, varbūt noturēja par jaunākiem skolēniem, vai varbūt iedomājās, ka viņi dodas uz stadionu, kurā notika krosa skriešanas sacensības...
Alise garāmejot ielūkojās skatlogā. No tā pretī vērās viņa pati. Nē, pag, tomēr nevērās vis. Viņas galvu rotāja savāda diadēma, tērpusies viņa bija zaļā, neparastā ietērpā, bet fonā slējās klintis un mežs..
Kas notiek???

[Sol Invictus]

Elīza bija kļūdījusies - gana liels bars skolas biedru bija uzbrukuši arī tām durvīm uz kurām mērķēja viņa - patiesībā jau laba daļa skolēnu tāpat kā Elīza parasti izmantoja šīs nevis ''centrālās'' vai pagalma durvis, tika Elīza bija cerējusi, ka visi ir ēdnīcā un lietos tuvākās nevis ierastākās durvis.
Apmulsumā Elīza nolēma nolēma izmēģināt ko citu - gar sienu paslīdējusi garām skolas biedriem viņa pazuda skolas trešā korpusa durvīs, Elīzas skola bija jaunākās Latvijas arhitektūras brīnumdarbs - proti gatavais labirints ar daudzām izejām, viņa pat īsti nezināja kura vieta skaitās pirmais un kura otrais korpuss, laikam viens bija sporta zāle otrs tā skolas daļa kurā viņai notika stundas, toties trešajā viņa iegriezās reti - te bija skolas baseins, biblotēka, kafejnīca, kiosks un mācības te notika kaut kādas pusmistiskas krievu privātskolas audzēkņiem, kuri laikam vēl nebija noreaģējuši uz trauksmes signālu, jo pie trešā korpusa durvīm, kur atradās krievu skolas garderobe nekāda īpašā drūzmēšanās nenotika. Vēl protams pastāvēja divas citas iespējas - vai nu krievu skola jau bija paspējusi tikt laukā vai arī, kā cerēja Elīza - trešajam korpusam bija vēl vienas durvis pie kurām viņi patlaban drūzmējās, bet kamēr Elīza būs nonākusi tur viņi jau būs tikuši ārā, tātad Elīza varēs netraucēti izkļūt ārā un pazust neviena nemanīta un neaizkavēta - viņa neredzēja jēgu trīs stundas stāvēt pie skolas tikai tāpēc, ka viņu pamanītu kāda skolotāja un neļautu iet prom.
Elīza devās baseina virzienā - tur viņa bija bijusi tikai prakses laikā vasarā, bet pietika ar to pašu reizi lai viņa miglaini atcerētos, ka pa baseina logu bija redzama viena no skolas daudzajām izejām.
Pēc nepilnas minūtes nonākusi gaitenī kas veda uz baseinu viņa apstājās, lai apdomātos - šis gaitenis bija T veidā savienots ar citu gaieteni, abus gaiteņus atdalīja bīdāmās durvis pa kurām Elīza tikko bija ienākusi, ja viņa ietu pa kreisi viņa nonāktu līdz baseinam, tātad tagad drošvien jāiet pa labi...
Gaiteņa galā bija durvis atvērusi tās Elīza sev par atvieglojumu atklāja, ka ir beidzot izkļuvusi no skolas, uz mirkli viņai iešāvās prātā, ka durvīm, kuras viņa bija meklējusi bija jāatrodas nedaudz sāņus, bet viņa tūlīt aizraidīja šo domu atgādinādama sev, ka nemaz īsti nezin kur tām jāatrodas palūkojusies apkārt viņa secināja, ka stāv uz gludi bruģētas ietves, tālāk viņas priekšā bija zāliens un aiz tā bērzu birzs - tātad viņai bija jābūt tieši pretējā skolas pusē nekā durvis pa kurām viņa sākumā bija gribējusi iet, ja viņa ies taisni cauri birzij viņa visticamākais pēc desmit minūtēm jau stāvēs pieturā gaidot trolejbusu centra virzienā un nebūs satikusi nevienu no skolas.

[earnella]

OOC: It will just start getting serious (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/happy.gif) (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/w00t.gif) Welcome to the reality of the game

Elīza devās uz priekšu, birzs virzienā. Bet kaut kas nebija tā, kā parasti. Birzs taču nevarēja būt tik liela... Elīza gribēja atskatītes uz skolu... Bet tās tur nebija. Aiz muguras atradās klintis. Nē, pavisam nopietni. Vai varbūt atkal rādījās..?
Bet nē. Piepeši viņas ausis sasniedza ūdens čalas, un viņa ieraudzīja sev līdzās strautiņu. Te, augstāk, kur viņa stāvēja, bija krāces, bet tālāk, mierīgajā ūdenī dažādos stāvokļos vērās deviņu būtņu statuetes, no tām piecām acis atstaroja savādu mirdzumu, bet pārējās bija stingas un it kā nejūtīgas..

[Sol Invictus]

[OOC- Vismaz kāds labums no manas vecās skolas ````ās arhitektūras un piemēslotās birzs (IMG:http://www.kurbijkurne.lv/forums/style_emoticons/kurb_gaiss/happy.gif) ]

Elīza aizvēra acis viņai bija bail, viņa skaidri zināja, ka nesapņo - sapnī tas būtu piedzīvojums, kurā viņa mestos iekšā, taču bija atšķirība - Elīzas sapņi bija silti tajos nebija auksta gaisa, tajos nebija vēlme paskatīties atpakaļ, ne arī kaut kādu statuešu un strautiņu kā no datora ekrāna tapetes un pats galvenais tos bija iespējams kontrolēt...
Joprojām aizvērtām acīm viņa pietupās un noslidināja skolas somu sev līdzās un cenzdamās pārvarēt bailes mēģināja visam rast loģisku izskaidrojumu - viņa bija nogājusi labu gabalu pirms ienāca prātā atskatīties varbūt skola vairs nebija redzama un viņa bija redzējusi ko citu, varbūt tās nebija statujas, bet koku saaugumi un strauts - vai Rīgā varētu būt kāds starauts par kuru neviens nezin ? Bet varbūt zin ? Viņa taču šajā rajonā nedzīvoja un nekad nebija uzskatījusi par vajadzīgu izpētīt skolas apkārtni... Pēkšņi pār viņu nāca atjausma Trubas! Ar kuru galu es vispār domāju ? Tā klints ir parasts salūzuša asfalta blāķis un kaut kur ir plīsusi ūdens truba tāpēc skolu bija jāatstāj, bet tās statujas... Viņa atvēra acis un ar vienu roku paņēmusi skolas somu piecēlās, neskatīdamās atpakaļ (lai tas asfalta blāķis tomēr atkal neizrādītos klints) viņa gar ūdens malu tuvojās skulptūrām - tām arī bija kāds saprātīgs izskaidrojums, varbūt kāds izmisis tēlnieks bija nolēmis šādi atbrīvoties no saviem darbiem. Nonākusi pie tuvākās figūras - vienas no tām ar savādo mirdzumu acīs viņa pastiepa roku un pieskārās tai

[maleficarem]

Rainers, domās iegrimis, nesteidzīgi soļoja līdzās savam kursabiedram, kurš aizrautīgi spaidīja sava mobilā tālruņa pogas. Gabaliņu tālāk gāja vēl pāris cilvēku, ar kuriem puisis kopā mācījās, taču viņi pielika soli un arvien vairāk attālinājās. Nelielajā augstskolas parkā cilvēku palika arvien mazāk, studenti izklīda kur nu kurais, un bērneļi, kam strūklakas laukumiņš bija iemīļota vieta rotaļām, pa vienam tika savākti, lai gādīgās mātes viņus vestu pusdienās. Ap strūklaku tagad valdīja patīkams klusums, dzirdamas bija tikai ūdens čalas un pa retam arī kāda promejoša mazuļa smiekli. Rainera domās bija pilnīgs juceklis, viņš nespēja vien beigt prātot par dīvaino zīmi, kas bija uzradusies un pazudusi un ko viņš bija uzskicējis. Pašam nemanot, viņš bija piegājis klāt strūklakai un, rokas sabāzis džinsu kabatās, vērās ūdenī. "Es to redzēju, skaidri zinu, ka redzēju.. Un jau sāku izklausīties pēc bojātas skaņuplates." Rainers nekādi nevarēja atbrīvoties no domām par mīklaino ornamentu, tas atkal un atkal rēgojās viņa iztēlē. "Nē, bet man jābeidz par to domāt, ja šādi turpināsies, es nebūšu spējīgs koncentrēties darbam." Šādi apņēmies, puisis kā atvadoties ar galvu drūmi pamāja savam atspulgam ūdenī, un jau taisījās doties prom, kad apstulbis sastinga un ciešāk ieskatījās redzamajā. "Bet.." Rainers pat nespēja sakarīgi pabeigt domu, ūdenī redzamais attēls bija tik neiespējams, ka viss, uz ko viņš bija spējīgs, bija skatīties. Atspulgā redzamajam "viņam" mugurā bija savāds, caurcaurēm melns apģērbs reālo džinsu, sarkanā krekla un brūnās ādas jakas vietā, turklāt pie tā sāna, kur patiesībā bija jābūt pār plecu pārsviestajai somai, karājās duncis. Arī atspulga fons bija nepareizs - aiz viņa muguras, kur patiesībā bija jābūt tikai dažiem nelieliem krūmeļiem, slējās pēc skata ļoti veci koki, kuru lapotnes pat nebija saredzamas, tik augsti tie bija. Un tad starp šiem kokiem aizlaidās kāds putns, kam pavisam noteikti nebija jābūt šeit, universitātes parkā, un tas beidzot izrāva Raineru no gandrīz transveidīgā stāvokļa. Puisis jau palūkojās pa labi un pavēra muti, lai ko teiktu savam kursabiedram, taču tā arī palika, ne vārda nebildis - apkārt nemanīja neviena cilvēka. "Viņš noteikti aizrāvās ar kaut kādu muļķību sacerēšanu savai šīsnedēļas sirdspuķītei un tā arī aizgāja, jā, tieši tā arī būs bijis," Rainers centās sevi pārliecināt un, atkārtoti uz savu atspulgu ūdenī nepaskatījies, acis berzēdams devās prom no strūklakas. "Es varētu vismaz tikt līdz savam soliņam, varbūt man vajadzētu piesēst.." Viņš pat neskatījās, kur sper soli, šis ceļš uz iemīļotu vietu parkā, kur reti kāds ieklīda un tādēļ bija ideāli apstākļi zīmēšanai brīvā dabā, bija tik bieži mērots, ka puisis paļāvās uz to, ka kājas pašas viņu aizvedīs uz īsto vietu.

[earnella]

Elīza, piegājusi pie tuvākās figūras, ieraudzīja ūdenī tā atspulgu. Bet tomēr tas nebija gluži atspulgs, tur bija pavisam cita aina, kāds parks, un pretī vērās sabijies puisis pavisam vienkāršā apģērbā.
Bet pats neparastākais bija tas, ko viņa ieraudzīja tam blakus. Tā bija viņa, pavisam noteikti viņa, bet tomēr bija skaidrs, ka viņas atspulgs nav vienuviet ar otro. Turklāt viņas apģērbs nebija gluži tāds kā pirms tam. Ap kaklu viņai bija redzama tumša, zili violeta lente, pie kuras karājās kaut kāds amulets. Un tai pašā mirklī, kad viņa to ieraudzīja, viņa kaut ko sajuta sev pašai pie kakla.

Un, līdzko viņa pieskārās statuetei, tā pēkšņi kļuva kustīga, atspulgi saplūda vienā ainā, savādais mirdzums bija prom. Tur stāvēja Rainers tajā neparastajā apģērbā, ko bija redzējis savā atspulgā.

No Rainera viedokļa tas bija tā, ka pēkšņi viņš uzgāja strautu. Tam tur nebija jābūt. Parks taču nebija tik liels! Un.. Arī šajā strautā viņa atspulgs nebija tāds, kādam tam bija jābūt.
Un tad pēkšņi viņam līdzās parādījās meitenes atspulgs. Vēl viens mirklis, un viņš sajuta pieskārienu savam plecam.

Atspulgs kļuva skaidrāks, un viņus ieskāva augsto koku ēnas.

Pārējās statujas stāvēja, kā stāvējušas.

Šo rakstu rediģēja Earnella (Still Alive): 22.10.2005 14:09

[Tinuviel]

Dīvaini...
Meitene nodomāja. Viņa atsāka strādāt datorā. Projekts gāja uz priekšu visai ātri, tas Tīnu tikai priecēja. Bet tas tikai nedaudz atspējoja to, ko vispār sagādāja šie projekti un visi citi briesmoņi.
Tīna piecēlās kājās, iepriekš gan rūpīgi saglabājot uztaisīto - neko no jauna taisīt negribējās. Pārbaudījusi vēl dažas lietas, viņa lika mieru datoram, pagriezās un lēnā gaitā devās uz tualates pusi. Izkustēties nenāks par ļaunu, tā derēs arī kā neliela atpūta.

[Sol Invictus]

Elīza atrāva roku kā dzelta - šurp nākot viņa ar katru soli arvien mazāk bija ticējusi saviem muļķīgajiem izskaidrojumiem, uz mirkli atausa atmiņā tūkstošdurvju templis ''bezgalīgajā stāstā'' - vēl ilgi pēc šīs grāmatas izlasīšanas viņa bija klusībā cerējusi, ka kādu dienu viņa atradīs durvis, kas vedīs tūkstošdurvju templī, varbūt, ja viņa atgrieztos viņa atklātu, ka ir iznākusi nevis pa skolas durvīm, bet no mazas kapellas... viņa nolēma ļauties tam, kas ar viņu notika.
Lauva kuram lemts mūžam dzīvot tuksneša svelmē un naktī pārvērstam akmens statujā nekad neredzēt brīnumaino naakts mežu... viņa sapņaini atcerējās grāmatu pieskardamās raupjajai statujai, lai jau nākamajā mirklī atrautu to no kāda sveša puiša pleca
- Kas tu tāds ?!
viņa jautāja, jau aizmirsusi par grāmatu - tagad viņai ienāca prātā veca vitamīnu reklāma... atlika vien cerēt, ka puisis neatbildēs, ka ir zvirbulis

[maleficarem]

Kad Rainers atkal kārtīgi atvēra acis un paskatījās visapkārt, viņu gaidīja vēl viens pārsteigums. Labi pazīstamā parka ainava bija pazudusi, un tās vietā bija gluži cita - ar lielu un neparasti skaistu strautu, "kuram te nepavisam nav jābūt..", puisis pagalam apjucis nodomāja. Apstājies straumes pašā malā, viņš ieskatījās ūdenī. "Es jūku prātā. Tam nevar būt cita izskaidrojuma," Rainers ar nolemtības pieskaņu secināja. Jo atkal, atkal atspulgs nebija tāds, kādu to pienāktos redzēt. Taču pirms viņš bija spējis samanīt ko vairāk par vēl vienu siluetu sev blakus, viss noņirbēja, kāds pieskārās viņa plecam, un Rainers attapās aci pret aci ar svešu meiteni dīvainās drānās, kurām līdzīgas, kā puisis atklāja pēc rūpīgas sevis nopētīšanas, bija mugurā arī pašam. Pārsteigumā ieplestām acīm viņš raudzījās visapkārt - nopētot gan milzīgos kokus, gan čalojošo strautu, gan neparastās statujas strauta seklākajos ūdeņos. Tikai pēc mirkļa Rainers aptvēra, ka meitene viņam ir ko jautājusi.
-Ē.. Es esmu Rainers. Es studēju te, universitātē netālu.. viņš nedroši ar roku norādīja virzienā, kurā pēc visas tiesas un taisnības vajadzēja būt viņa pieminētajai mācību iestādei, bet kura, protams, tur vairs neatradās.
-Un kas tu tāda būtu? Kur es esmu? Kā šeit nokļuvu? Un kas te vispār notiek..? ar katru jautājumu puiša balss kļuva arvien klusāka un izklaidīgāka, viņš nespēja nelūkoties apkārt pieaugošā izbrīnā.

[Sol Invictus]

- Nē... Elīza nopūtās - Lai gan varbūt... bet nē - tajā virzienā noteikti nav nevienas universitātes...
To kam bija jābūt virzienā, kurā svešinieks norādīja Elīza labi zināja - aiz birzs bija iela, bet pāri tai biezi brikšņi, kuru vietā, kā stāstīja reiz bija pilsētas izgāstuve - neapšaubāmi, ka izgāstuvē nebija nevienas universitātes.
Mirkli viņa samulsusi pētīja sūnas kuras iekārās strauta ūdenī tad viņa apjauta, ka jāmēģina puisim paskaidrot, lai gan ko viņa varēja paskaidrot, ja pati zināja ne vairāk kā viņš
- Es... Mani sauc Elīza - viņa iesāka - Es nezinu... vispār es gribēju... viņa aprāvās - kāda jēga stāstīt, ka viņa gribējusi bastot vai ka gājusi uz trolejbusa pieturu vienīgais kas uz to puisi attiecās laikam varēja būt tikai tikko notikušais
- Es pieskāros statujai un pēkšņi tās vietā uzradies tu... - viņa klusi teica, domādama cik idiotiski gan tas izklausās - Man pašai nav ne mazākās jausmas, kur mēs esam - viņa atzinās

[novemberunge]

Nevar būt! Madžebelle samirkšķināja acis un sašūpoja tēju, lai pārbaudītu vai taurenis nav tikai gaismas radīta ilūzija. Viņa uzmanīgi nolika tasīti uz galda un iemērca tajā pirkstu, it kā cenzdamās aizsniegt šī tauriņa spārnus. Tēja, par laimi, nebija kasrsta, tā kā nebija iespēju apdedzināties.
Es jūku prātā? Ak, pareizi- es jau esmu sajukusi. Šī ir tikai nākošā pakāpe. Belle nosprieda, tomēr nevilka pirkstu laukā- viņai gribējās ticēt, ka šis brīnums ir īsts.

[Ného]

Mārtiņš pagāja garām spogulim, kas karājās pie gaiteņa sienas. Nevērīgi viņš garāmejot ieskatījās tajā. Un nu viņam nācās pārsteigtam apstāties. Jo pretī nevērās gluži viņa paša seja, tiesa, tā bija līdzīga viņam, bet šim Mārtiņam ap kaklu bija savāda rotaslieta un arī apģērbs šķita visai neparasts... Katrā ziņā viņam nebija mugurā nekā tāda. Bet skolas sienas apdrupušā apmetuma vietā aiz viņa muguras bija mežs un zilas debesis.
Tas nu bija par daudz šaj dienai, jandāliņš ēdnīcā, savādā zīme un vēl šis te - tas nu tik tiešām sāka likties pēc kādas filmas par maģiju. Sākumā gan likās, ka kāds klasesbiedrs pajokojis uztaisot tādu bildi un pieliekot to pie spoguļa, bet tēls spogulī kustējās. Tas tik tiešām bija dīvaini.
Viņam prātā sāka šaudīties dažādas domas. Neviļus Mārtiņam ienāca prātā pieskarties spogulim, var būt tas viņu iesūktu iekšā un viņšnonāktu citā pasaulē

[Ungaarijas ragas...]

Priekšā pavērās koki, beidzot viņa bija pie parka. Meitene kārtīgi sagaidījusi zaļo gaismu, šķērsoja ielu un iegāja kafejnīcā. Nopirkusi pāris eļļā vārītus virtuļus ar gaļu (viņa priecājās, ka nav jāsatraucas par lieko svaru, drīzāk gan piebarošanu) un multivitamīnu sulu, viņa parkā uzmeklēja savu iemīļoto vietiņu - pie nāriņu un dīvainā resnā ūdensveča strūklakas. Atspiedusies pret augsto apmali, viņa nesteidzoties sāka ieturēt pusdienas...

[*Lidium Karry...]

-Kas pie velna... Vai man rēgojās? Es neko šodien nesaprotu. No sākuma tā mistiskā zīme uz žurnāla, bet tagat... Es taču esmu pārliecināts, ka izvēlējos pareizo ceļu... Jā tiktiešām. Nogriezos pareizajā vietā... Bet kā tas var gadīties, ka apkārtne vienas nakts laikā ir tā mainijusies? Vakar šeit bija tikai asfalts vien, bet tagat jau te ir klintis un koki visapkārt. Bļiģ, vai tas ir kāds debīls joks, ko kāds ar mani visu laiku izstrādā?- Lergass satraukti domāja un palēnināja auto gaitu. Viņš grasijās piestāt malā un to apskatīt tuvāk.
Lergass piegāja pavisam tuvu. Koki bija zaļi un selīgi. Nevarēja būt šaubu, ka tie ir mākslīgi tāpatām kā klintis. Viss bija dabīgs. -Nē, kāpēc man ir tādas aizdomas, ka Es jūku prātā? Visas šitās neizskaidrojāmās lietas. tas taču nav normāli- puisis saķēra galvu. Viņam tā nežēlīgi sāpēja. lergass krita ar seju uz priekšu un atsita pieri pret kāda koka sakni. Brūce nelāgi asiņoja, bet Lergass bija atslēdzies...

Šo rakstu rediģēja *Lidium Karry...: 26.10.2005 14:45

[Mākoņkaķis Aurēl...]

-...Ak.Varbūt tev taisnība.-
Apmulsusi teica Vita.Kas tur notika?Tā..TUR taču bija TAS...Jā,bet tiešām,kas TAS varētu būt?TAS....
-Hmm..Nu labi klase,tātad - Kevin,kur tavs lineāls?!-