Atinuss un Mortiass.., dārgakmens un karakungs.. pazudinās.. Opcijas

[gwinerva]

Kels bija apjucis, ka priekšā nebija tas ceļš, ko viņš bija gaidījis.
Bet es nesaprotu..Tam bija jābūt šeit! Nu laikam būšu kļūdījies ar ejām...
Kels paberzēja galv: Nu ko Kaj.Nāksies iet uz priekšu...
Kels rūpīgi apskatīja kur atrodas, un jau pēc mirkļa viņš saprata kā rīkoties...
Viņš jāja uz ziemeļiem.Saule karsēja, bet kels nepievēras uzmanību.Viņš skatījās uz ceļu, lai neapmaldītos.Kels devās uz kalnu pārēju.Viņš cerēja nokļūt līdz Bruīnai, un tad jau lūkot ceļu tālāk, bet pagaidām viņš bija ticis tikai līdz pārejai, un pat laban gatavojās to šķērsot.kelam likās, ka viņam un zirgam noderētu atpūta, bet viņās zināja, ka nav laika, jo tagad bija jāveic krietns gabaliņš...
Kels vairākas stundas gāja pāri .Nonācis otrā pusē viņš bija galīgi nokausēts, un izskatījās, ka zirgs arī...
Kelam neatlika nekas cits kā atpūsties, un saule jau arī laidās uz leju...Bet Kels bija nolēmis atpūsties tikai mazu mirkli, un arī pa nakti turpināt ceļu.Viņš cerēja, ka ponijs to izsturēs....

[Laupītājmeitēns ...]

Arī Arandils pavērās uz priekšu tālumā, un prātoja uz ko šobrīd raugās viņa ceļa biedre. Vai viņa redz kaut ko viņa acīm netveramu...
Pāris dienas... un tad atkal es būšu Rivendellā... Nē... ceļā būs jāpavada vairāk kā pāris dienas...
Viņš pievērsās kalniem kas bija redzami ceļa kreisajā pusē...Amonsūls. Tam vēl nebija pajāts garām...
Kādu brīdi viņš neko neatbildēja Nirvanai... Saule jau sen kā bija pāri pusdienlaikam...
"Būs jājāj vairāk kā pāris dienas..." Viņš bilda atbildēdams uz viņas izteikto domu kādu laiciņu atpakaļ...

[gwinerva]

Kels jau bija atpūties krietnu brīdi.Un izskatījās, ka ponijs ir kārtīgi paēdis un arī padzēris.Kels arī jau bija paspējis ko iekost.Viņš bija apēdis puskukuli maizes un lielu gabalu žāvētas gaļas.Lai gan dzert viņam īpaši negribējās viņš padzērās no upes.Likās, ka viņā atgriezušies jauni spēki.Kels nostiprināja pārtikassomu atpakaļ pie ponija segliem un bija gatavs doties ceļā.Kels viegli ietraucās seglos un vadīja zirgu uz priekšu gar upi.Viņš priekšā jau redzēja troļļu mežu...
Kels zināja, ka kautkur priekšā jābūt braslam.Bet jājienam bija jābūt ilgam.Kelam nešķita, ka pa mežu tumsā būtu labi jāt.Viņš nolēma uztaisīt nometni.Nojājis kādu gabaliņu viņš tā patalāk no meža pie kāda koka piesēja savu poniju, un devās salasīt malku.
Gaiss nebija diez ko auksts, bet parasti palika auksti nakts vidū.Un tādēļ kels taisīja ugunskuru.Pie debesīm jau bija redzamas pirmās zvaigznes.Kelam izdevās atrast pietiekami malkas, bet apvidus, kur viņš gāja nebija diez ko mīlīgs...
Uztaisījis ugunskura vietu Kels paņēma nedaudz sausas zēles un uzlika to pavirsu, starpās, un arī pa visu kokiem, tad paņēma divus akmeņus un tos berzēja virs ugunskura.Izšķīlās dzirksteles un sausā zāle aizdegās.Tagad par ugunskuru vairs nevajadzēja raizēties.Tagad bija jāraizējas par knišļu uzbrukumu.Kels bija domājis celties ar pirmo rīta gaismiņu, bet līdz tam laika vēl bija diezgan....

[Tinuviel]

Nirvana brīdi klusēja. Elfa atkal izbaudīja klusumu, kas viņu bija pavadījis uz katra soļa.
- Bet tās dienas elfam aizritēs nemanot.
Viņa atteica. Prātā atausa diena, kad viņas acis pēdējo reizi manīja Imladrisu. Lai gan pamesta, elfa visu laiku bija sajutusi tās spēku un burvību, kas to nepameta.
- Vai tu esi bijis zemēs, kas aiz kalniem? Tajās cilvēku zemēs?
Elfa klusu pajautāja. Viņa nebija tajās bijusi - vien uzmetusi neilgu skatienu un viss. Bet kartēs viņa tās bija iepazinusi no vienas malas līdz otrai. Gondora un Rohāna - tā sauca šīs zemes, par kurām Nirvana interesējās.

[Laupītājmeitēns ...]

"Esmu tās izstaigājis jau kur tas laiks... Rohānas ceļus un neceļus gan pārzinu krietni labāk, kā Gondoras, bet apmaldīties būtu grūti gan vienā gan otrā...
Viņš smaidīdams atbildēja...
"Rohānā ir kādu brīdi arī būts viņu armijā..."
Pēc, kāda brīsniņa viņš piebilda:
" Taču, jāsaka, ka biežāk mani varētu mēģināt atrast uz vakariem dodoties... Tur sargājam sīkaliņu zemju robežas... Bet tu neesi bijusi tajās zemēs?"
Jautājums neizskanēja nepieklājīgi, tajā bija jaušama tikai interese...

[Tinuviel]

Nirvana pasmaidīja.
- Redzu, ka esi daudz ko piedzīvojis.
Elfa noteica.
- Bet, atbildot uz tavu jautājumu, teikšu ka neesmu vis. Nav gadījies. Esmu gan bijusi Laurolindorenanā jeb Lotloriēnā un Drūmmežā, bet tie jau sen tukši, bet vareni.
Viņa atbildēja uz jautājumu un tad paskatījās uz Arandilu.
- Bet sīkaliņu zemēs esmu bijusi. Esmu izjājusi un izstaigājusi visu Eriadoru.
Elfa piebilda. Zirgs turpināja rikšot.

Šo rakstu rediģēja Tinuviel: 18.06.2005 09:54

[Roviela]

Eodars pamodās agri. Sapnis bija norādījis ceļu uz Lorienas sirdi - Serīnamrotu. Viņš nebija domājis iet turp, jo jau ienākt šai valstībā gandrīz tikai ziņkāres dēļ, neaicinātam, ir ne visai piedienīgi, bet piedevām vēl nelūgtam uzreiz doties uz elfu valstības pašu galveno vietu, tas jau būtu par daudz. Bet sapnis aicināja, rādīja ceļu, un Eodars zināja, ka būs tur gaidīts.
Tāpat kājām, viņš turpināja ceļu, lielajiem kokiem joprojām čukstot virs galvas un zeltainajām lapām čabot zem zolēm un zirga palaviem. Lorienā ir rudens. Joprojām.
Pēc neilga mierīga gājiena, Eodars nonāca liela klajuma malā. Viņš uz brīdi apstājās, apbrīnā vērodams pavērušos ainu. Klajumā netālu vīdēja pakalns, līdz kuram stiepās mirdzoši zaļas zāles paklājs. Piegājis tuvāk kņazs redzēja, ka viss pakalns kā nosēts sīkiem zelta ziediem un nedaudz lielākiem, baltiem. Ieiedams balto koku lokā viņš atcerējās - elanoras un nifredilas tās sauc. Šie vārdi tagad kā dzīvi izkāpa no sen lasītām un tuvām grāmatām. Pakalnā auga koki, lokiem tam visapkārt, un pašā vidu bija koks, diženāks par visiem, kuram galotnē vīdēja baltais talāns.

Eodars atstāja Naktstauriņu lejā pie kāpnēm un pats kāpa augšā uz talānu.

[Idril]

Uz paša pēdējā talāna - pašā koka galotnē, viņa gaidīja. Driasaīla te bija jau kopš brīža, kad zvaigznes norietēja un uzleca saule. Gaišie mati ik pa brīdim plīvoja vieglajā vējā, kas bija šeit - augšā. Tērps bija balts, tik svaigi balts, kāds droši vien ir tikai tikko dzimis sniegs kalnu galotnēs, taču tas maigi iekļāvās kopējā svaigo krāsu ainavā, neizlekdams šo zaļo toņu valstībā. Tumšzilo acu skatiens bija piekalts kāpnēm, kur tūlīt kādam vajadzēja parādīties. Nesen uzlekusī saule ar savu zeltaino gaismu pielēja apkārtni un vieglais vējš noglāstīja visu, kas pagadījās ceļā. Šķietami, tieši šeit - Selīnamrota galotnē, dzīvoja visliegākais vējiņš, kura dzīvinošās vēsmas varētu būt atrodamas vien Dižjūrā jaundzimušus viļņu galos.

Šo rakstu rediģēja Selduīna: 18.06.2005 13:21

[Roviela]

Kāpjot aizvien tuvāk koka galotnei, Eodars sajuta pieaugošu patīkamu satraukumu. Viņš bija pārliecināts, ka ne velti bija lūgts ierasties tieši šeit un tagad. Kādas ziņas viņš saņems? Drīz iemesls būs zināms.
Pēdējais līkums pirms augšējās platformas nāca kopā ar pārsteigumu. Jau varot pārskatīt galamērķi, Eodars ieraudzīja brīnumdaiļu elfu, gaišiem, mirdzošiem matiem un tērpu kā no nifredilu ziediem.
Viņš neteica neko, līdz nebija abām kājām nostājies uz gludās talāna grīdas.

"Esiet sveicināta! Es esmu Eodars, Ginedena dēls, Itilienas kņazs. Sapnī mani sauca šurp, tagad esmu ieradies pēc jūsu aicinājuma," Eodars eleganti palocījās.

[Idril]

Cilvēki par šīm zemēm ir aizmirsuši un nemēdz še klejot, pat ne laikos, kad Laurelindorenana bija, kas vairāk par senu nostāstu.
Balss bija glāsmaina un patīkama, nedaudz atgādinot koku lapu šalkoņu rēnā vakarvējā. Tumšzilās acis vērīgi nopētīja Eodaru, taču Driasaīla atbildēja Eodara sveicienam ar vieglu galvas palocīšanu.
Jā, es saucu..
Viņa viegli pasmaidot noteica.
Es zinu kurp tu dodies un es arī zinu kādēļ, bet mani interesē..
Viņa uz brītiņu apklusa vērīgi ielūkojoties Eodaram acīs, taču netērpināja viņu šādi - tā bija paradusi vien viņas māsīca.
Mani interesē, kā gan Jūs uzdrošinājāties mēģināt atrast seno mežu valstību, ja pēdējie mirstīgie, kam še bija ļauts soli spert dzīvoja pirms gadu tūkstošiem?
Viņa jautāja, jautājums bija kategorisks un varbūt pat nedaudz bargs, taču Driasaīla savu iztaujāšanas mērķi neatklāja, viņas skatienā jautās virmojam tik daudz kas sens un aizmirsts, taču viņa pati, lai cik sensena būdama bija īsta, gluži kā viss, kas še bija. Sensens, bet dzīvs un īsts un reizē kā gluži jauns, šķietami viss no paša pirmsākuma mita te.

Šo rakstu rediģēja Selduīna: 18.06.2005 17:11

[Seila]

Alloras zirgs nesa viņu ar vien tālāk un tālāk uz priekšu. Apkārt mainījās zeme, un koki un zāle. Šķita, ka visa pasaule apkārt dzīvo līdz ar vietu kurā viņa atrodas. Tik tālu Allora nekad vēl nebija nokļuvusi un tagad kā apburta lūkojās uz visu apkārtējo pasalu. Kur es esmu nokļuvusi? Elfas domas urdzēja kā strautiņš Kāpēc es esmu šeit? Ko es šeit daru?...Tomēr zirgs turpināja viņu nest arvien tālāk un Allora kā vienmēr paļāvās uz sava uzticamā drauga prāta spējām...

[Roviela]

"Es zināju, ka atradīšu to šeit," Eodara tumšbrūno acu skats droši un atklāti satikās ar skaistās elfas tumžilajām acīm. "Man senie stāsti nav miruši un aizgājuši nebūtībā.

Tur šūpojās zeltainās plaukstas un čukstējās sudrabā izkaltie zari,
Bet austrumu krastā krīt rasa kā asaras lapās ik pavasari.
Ai, Loriēna! Nāk pelēka ziemā, nāk diena, kad zeltgaisma irs
Un satumsušajā Sudrabdzīslā un Dižupes atvaros birs."

Eodars noskandēja.

"Šos vārdus es lasīju daudzu tūkstošu gadu senā hronikā. Nezinu, vai vārdi ir tie, kas kādreiz šeit skanēja, bet tādi tie ir saglabājušies, tādus es tos pazīstu," Eodars uz brīdi apklusa.

"Es neticēju, ka ziema, kas minēta dziesmā, ir atnākusi. Un, nonākot Anduīnas pretējā krastā, mani pārņēma ziņkāre redzēt, vai tā ir. Lielā upe ar elfu svētību mani pārlaida pāri, bet es nebūtu ieradies šajā vietā bez Tava aicinājuma. Mans ceļš vestu gar Sidrabeni uz kalnu pāreju. To, ko vēlējos, es redzēju - nē, šī zeme nav pelēkās ziemas paņemta, tā joprojām ir bagāta rudens plaukumā. Ja par ziņkāri pienākas sods, es saņemšu to gandarīts," Eodars pasmaidīja.
"Tiesa, tas nav vienīgais, kādēļ uzdrošinājos pārkāpt šīs zemes robežas. Es ticu elfu varenībai, lai gan zinu, ka gandrīz visi viņi ir pametuši Viduszemi. Es cerēju uz atbalstu, vai vismaz padomu savam tālākam ceļam."

[Idril]

Driasaīla pasmaidīja.
Ziema nāk, taču allaž aiziet un pienāk pavasaris. Jaunā pavasarī, tu še atkal ienāksi. Tas nav pravietojums.
Viņa noteica. Elfas acis iemirdzējās, atbilde bija labāka nekā viņa bija cerējusi sagaidīt no Eodara.
Es padomus nedodu. Taču atbalstu varu sniegt.
Viņa noteica, viņas skatiens joprojām stingri vērās Eodara acīs. Viņa noklusēja, ka bija ļāvusi viņam šķērsot upi un neteica, kas pati bija, bet viņš jau arī netaujāja.
Es izvedīšu tevi cauri Laurelindorenanas mežam, līdz tā ziemeļu robežai. Tālāk uz Imladrisu varēsi doties gar kalniem līdz pārējai un kad būsi ticis pāri pārejai, braslu atrast zināsi.
Viņa noteica un jau atkal viegls smaids rotāja viņas lūpas. Viņas vecumu nebija iespējams noteikt, viņa šķita tik jauna, taču acīs mirdzēja dziļš vecums un viedība. Mežs klusi šalkoja.

Šo rakstu rediģēja Selduīna: 18.06.2005 20:23

[Roviela]

"Jā, cilvēkus un ne tikai tos vienmēr modina cerība uz jaunu pavasari," kņazs atbildēja, vēlreiz palocīdamies, "un pavasaris pienāk vienmēr, tas vēl nekad nav pievīlis šīs cerības."

Viņš stalti izslējās. Bija skaidrs, ka viņš stāv diženas būtnes priekšā. Gudrība un spēks skaistules elfas acīs izteica visu. Nūmenoriešu pēctecis, Eodars, juta, kā senās asinis, kuras viņš bija mantojis cauri gadsimtiem, atsaucas uz elfu burvību.

"Pateicos, es tikai priecāšos būt kopā ar Jums, cik tālu vien Jums labpatiks mani pavadīt. Mans Naktstauriņš ir Jūsu rīcībā."

Eodars galanti pastiepa roku, piedāvājot elfai atbalstu lejupceļā.

[Idril]

Driasaīla pieņēma Eodara atbalstu viegli uzliekot savu roku uz viņējās, bet viņa to darīja vairāk pieklājības pēc. Viņas āda bija gaiša un maiga.
Es nejāju ar zirgiem, man netīk likt tiem nest mani un manas mantas pat, ja tie to darītu labprāt.
Viņa noteica, viņai pakustoties varēja manīt cik garš ir viņas tērps patiesībā, tas bija krietnu gabalu garāks kā viņa.
Līdz robežai mēs tiksim pēc pusotras dienas, ja vēl kāds pārgalvnieks nesadomās pārkāpt Lotloriēnas robežas, es Jūs varēšu pavadīt līdz pat šīs zemes ziemeļu robežai.
Viņa neteica -manas zemes- jo šī nebija viņas zeme, šī nebija arī viņas māsīcas zeme, zeme bija brīva, tikai atradās viņu aizgādībā, un zaļoja mūžseni jauna, kā atdzīvināta atmiņa. Viņa vairs neko neteica, viņa nemēdza šķiest vārdus lieki.

[Snorkes Jaunkund...]

Doro bija nojājis pārīti dienu un bija jau pie Virpils. Ceļš līdz Virpilij tiešām bija mierīgs, kā jau Dranvins bija teicis, bet Doro vienalga visu laiku bija nervozs un satraukts un skatījās riņķī. Taču pirmās dienas naktī un otrājā dienā nekas nebija noticis un viņš jutās drošāk. Tad iejājis Virpilī viņš jāja uz "Sprauno Poniju" kur sagaidīt Dranvinu. Bet varbūt viņš tur jau gaidīja! Doro pagāja laiciņš pirms viņš piejāja pie "Spraunā Ponija" un tad noleca no Nimroda un iegāja krodziņā!

[Roviela]

Eodara smalkādas cimdu rotakmeņi zilzaļi iemirdzējās, kad elfas baltā, slaikā plauksta pieskārās viņējai. (OOC - bruņinieks nekad nepiedāvā dāmai kailu roku, un Eodars arī to dara aiz pieklājības. Nav citu iemeslu, ja neskaita to, ka būt skaistas dāmas sabiedrībā vienkārši ir patīkami)

"Kā vēlaties! Iesim kājām. Es ceru, ka mums šīs pusotras dienas netiks iztraucētas. No Jūsu vārdiem sapratu, ka pārgalvnieki šeit neierodas bieži," viņš pasmaidīdams piebilda.

Lejā nācējus sagaidīja Nakstauriņš, kas priecīgi sveica savu saimnieku un daiļo pavadoni.

Šo rakstu rediģēja Roviela: 19.06.2005 15:28

[Idril]

Nokāpusi lejā viņa atlaida Eodaru vaļā.
Šeit neierodas gandrīz neviens. Šī valstība ir aizmirsta, turklāt arī ienākt še esmu liegusi, tā, ka pat gribot šeit retais ir ticis iekšā.
Viņa noteica, saules staros gaišie mati vizēja, bet baltais tērps liegi vilkās pa zemi.
Ja kāds cilvēks nesadomās mēģināt iebāzt še degunu, tad dienas būs mierīgas, jo nešķīsteņu šai apvidū nav pārāk daudz ņemot vērā Morijas atjaunoto stāvokli.
Viņa teica nepieminot, ka tie arī ittin labi bīstas arī no viņas, jo arī viņai bija savi noslēpumi. Viegliem soļiem viņa devās ziemeļu virzienā nost no pakalna un ar vieglu rokas mājienu aicināja līdzi.

[Roviela]

"Vai atļauts vaicāt, kādēļ man tika piešķirts šis gods - pabūt šeit?" Eodars, vezdams zirgu pavadā nesteidzīgi sekoja elfai, "jo es arī nācu, galvenokārt, ziņkāres vadīts."

"Nešķīsteņu skaits uz ceļiem pēdējā laikā ir kļuvis lielāks. Un es nezinu, ko domāt par diviem, ko sastapu tuvāk Gondoras robežām. Nekur, nekādos rakstos neesmu sastapis ziņas par tādiem. Nevar būt, ka kāds no devītnieka ir atgriezies. Tam es neticu. Bet viņi bija līdzīgi tam, kā tie ir aprakstīti - melni apmetņi, slīdoša gaita un nepārvaramas bailes iedvesošas balsis," Eodars mierīgi un nosvērti stāstīja, "Viņi man neuzbruka, un es prātoju - kādēļ? Nešaubos, ka divatā viņi mani būtu pieveikuši."

Viņa tumšie mati un praktiski tumšos toņos ieturētais aristokrātiski greznais ceļojuma apģērbs veidoja pretēju, bet jauku saskaņu ar elfas gaišo tēlu. Glītajā sejā nebija lasāms ne apjukums, ne satraukums, ne bailes, tikai pārdomas un vēlēšanās izzināt būtību.

[Idril]

Es zinu, kurp tu dodies un es zinu, kas tu esi, un es zinu, kurš tevi aicināja, bez tam es zinu kādēļ esi aicināts.
Viņa noteica droši veroties apkārt uz rudenīgajiem zeltlapu kokiem. Tērps vieglās krokās krītot vilkās līdzi, bet elfa modri vērās apkārt.
Nē, tie nav nazguli.. Tas ir Mortiusa Septītnieks.. Viņi ir Septiņi, taču baisāki par nazguliem.. Vairāk tu uzzināsi Pēdējā Gaišajā Mājoklī.
Viņa noteica, šķietami viņa nelabprāt vēstīja, ko par šiem ļaunajiem radījumiem.
Viņi noteikti tikai izlūkoja, viņi nemeklēja tevi, turklāt tevi sargāja, Viņš par to parūpējās.
Viņa noteica.