Asinsbalss: Prologs, [PZP] [R] Opcijas

[Elony]

Aleksandrs pasmaidīja pats par savu joku, bet brīdi sarunā neiesaistijās.
Beidzot šīs atgāja vaļā. Citādi likās tik noslēgtas. Kad Tatajan atzinās, ka ir tumšā elfa, Alekss uzrāva uz augšu uzacis. Tomēr neko neteica.
"Man liekas, ka tagad atceros jūsu vārdu lasījis, Tatjana. Liekas, ka reiz jūs turēja aizdomās par darbošanos Krievijas labā pret arābiem. Kaut kas sakarā ar naftu. Izrādijās muļķības. Es gandrīz biju aizmirsis." viņš atzinās un vēlreiz pasmaidīja.
"Bet par tumšājiem elfiem - daži vietējie par tiem izsakās neatzinīgi. Dzirdēju, ka Krievijā tie kaut ko sastrādāja un tur bija tāds kā tumšo elfu genocīds.
Pilsētā dzīvot gan labāk nostāk no centra. To sapratu, kad biju vēl cilvēks."

[Massacre]

"Prese mēdz izdomāt visādas muļķības." Ko gan citu par to vēl varēja pateikt? Viņa bija viena no vienīgajiem šāda veida speciālistiem, turklāt tie, kas zināja visu tikpat labi kā viņa, bija atraduši citu aicinājumu, ne diplomātisko dienestu. Tatjana aizdomājās, ka vispār šie darīja pareizi.
"Jā, es to genocīdu dabūju izbaudīt uz savas ādas. Lai arī ko mana, ta saucamā, cilts ir izdarījusi, es viņus par to labprāt atskaldītu." viņas balsī bija saklausāma ironija, jo Maskavā piedzīvotais un tas, ko viņai bija jāpārdzīvo... Vismaz būtu parūpējušies, lai citi no tā necieš. Visticamā kāda stulba vīrišķa izraisīta situācija.

[Elony]

"Runa nav par presi, bet par valsts pretizlūkošanu." palaboja Alekss.
"Bet tur vainīgs bija militārā atašeja palīgs, kā jau parasti." viņš pasmīnēja. "Jebkurā gadījumā, laikam tas nav svarīgi. Man būtu grūti strādāt SAB, zinot, ka nedrīkst atklāt par elfiem un rūķiem patiesību, bet kā lai es reizē saglabaju uzticību vadībai? Liekas, ka visiem šī būšana maina dzīvi līdz nepazīšanai. "
Alekss ieinteresēti pieliecās uz priekšu.
"Drīkst zināt, ko tad jūs pieredzējāt, Tatjana? Cik man zināms, tad Krievijas specdienestiem ir šāda tāda informācija par elfiem. Vai tiešām viņi tika jums uz pēdām?"

[Massacre]

Tatjana pamāja piekrītot, ka šī visa lieta dzīvi maina līdz nepazīšanai.
"Viņi par mani zināja pirms es vispār par šo visu ko nojautu. Viena pastaiga izvērsās veselā dzīvības un nāves spēlē, man nesoties cauri pusmaskavai un atklājot, ka uzticība Kremlim, un tādā garā, ir visnotaļ īss un neizteiksmīgs jēdziens un to, ka urlas ne vienmēr ir parasti urlas. Paldies, ka vismaz mūsējie noreaģēja un mani izglāba no daudzām nepatikšanām." sieviete mierīgi paskaidroja piedzīvoto un pirmoreiz visā šajā laikā aptvēra, ka toreiz skrējusi apbrīnojami ātri un izveicīgi. Laikam toreiz tiem tas bija šķitis pietiekams pierādījums, ka viņa ir tas, par ko pati nenojauta.

[Elony]

Alekss pasmaidīja
"Jā, nu viņi jau ir mūsējie... Ar orkiem sastapāties, sakāt? Un jums palīdzēja Maskavas Pilsētas sardze? Vai arī kāds cits grupējums? Tas, kura pārstāvi gaidām - viņiem ir ļoti labi sakari ar mūsu valdību - kaut kā piespieda manu priekšniecību dot man bezierunu atvaļinājumu bez jebkādiem paskaidrojumiem."

[Massacre]

"Protams, ka mūsējie. Ne jau svešie." Tatjana pasmaidīja par Aleksandra uzsvērumu. "Neesmu precizējusi ar ko es sastapos un nemaz nevēlos to zināt. Maskavā nemaz nav Pilsētas Sardzes, vienīgais, ko zinu, ka izglāba kāds no manējiem diplomātiem, vai mūsējiem elfiem. Turklāt man, tieši tāpat kā jums, ir piešķirts beztermiņa atvaļinājums, pirms es vispār par to paspēju iedomāties."

Šo rakstu rediģēja Massacre: 03.06.2008 19:43

[Elony]

Alekss redzēja, ka Tatajanai ir gājis raibi. Viņš paskatijās uz somieti, cenšoties izzināt vai arī viņai bija līdzīgi, jeb Ulrika pavadīja šīs dienas samērā mierīgi.
"Priecājos, ka ar jums viss ir kārtībā." viņš pielieca galvu. Tad mainīja tematu.
"Lai gan man īsti negribētos runāt par pārvērtību dīvainībām. Skaidrs, ka tas kas ir neveselīgs priekš cilvēkiem, mums ir nepanesams. Visu kas bija izvadījām, tagad esam tīri un dzīvosm ilgi. Labi, ka vēl alu var dzert, bet šņabi... nu, galvenais ir tas, ka mēs neesam parasti elfi. Ne jau pārvērtību dēļ. Sapņu dēļ. Jūs, Tatajana izteicāties kaut ko par to, ka... ka mēs tādi palikām, lai atrisinātu problēmu, lai novērstu nelaimi. Kaut ko tādā garā.
Man gan liekas, ka tas varētu būt mūsu intuīcijas dēļ. Zinu, ka elfiem tā ir dažādi attīstīta - citiem laba, citiem slikta. Iespējams, ka tā aktivizējās tad, kad bijām vēl cilvēki. Un aktivizēja līdz ar to arī pārvērtības. Cēlonis? Kaut kas notiek, būs kaut kas slikts. Mēs, mūsos paslēptā elfu būtība to sajuta un aktivizējās. Manas domas ir tādas, ka šie sapņi ir nevis pravietiski, bet spēcīgas intuīcijas izpausma. Arī komisārs juta ko līdzīgu. Domāju, ka viņa intuīcija ir mazāka, tādēļ viņam tas nebija tik izteikti kā mums. Tā gan ir tikai teorija, tomēr manuprāt daudz ko izskaidrojoša." viņš gaidīja, vai sievietes teorijā atradīs kādu robu.

[Massacre]

"Es gan stirpi šaubos, ka tā bija intuīcija." Tatjana nepiekrita, jo pēc pašas domām līdz šim bija izjutusi kaut ko citu.
"Viena iedoma, kurā sakņojas viss līdz šim notiekošais ir tas, ka tam bija jānotiek. Varbūt mēs bijām vieni no tiem, kuriem pārvērtības būtu īstajā mirklī un laikā, bez īpašas vilcināšanās, lai mēs varētu sākt darboties pasaules labā. Sarkanā svītra vien norāda, ka tas varētu būt iespējams. Taču no otras puses, varbūt, Asinsupe bija sasniegusi savu kritisko punktu, kurā tai vienkārši nebija citas izvēles kā iejaukties. Jebkurā gadījumā vismaz es neuzskatu, ka vaina būtu intuīcijā." Tatjana izklastīja savas aizdomas, pagaidām pamatojumos neizplūstot.

[Dvēselīte]

Meitene pakratīja galvu, pati par savām klusajām domām un, kā gribēdama nokratīt arī vīrieša skatienu. Tam nav nekādas nozīmes.

- Pasaules glābšana... tā vienmēr ir pasaules glābšana. Citādi pēc mums nebūtu nepieciešamības. Problēmas rodas vienmēr, kad kaut kas ir ne tā, kā vajag. Apkārtējā pasaule, kā vienots veselums, var protestēt pret kaut ko, kas tai nepatīk. Bet, ja godīgi, tad es nezinu, man nav pilnīgi nekādu ziņu par to, par ko esam pārvērtušies, - nopūta.
- Bet, ja var ticēt tam, ko teica komisārs, vēsture var atkārtoties, - Ulrika paskatījās uz aizvērtajām durvīm, it kā aiz tām stāvētu pieminētais izmeklētājs. - Nezinu, kā ir ar intuīciju, bet viens nu man ir skaidrs - ja sapņos sāk rādīties asinis, kas upē plūst kaut kur, tad kaut kas pilnīgi noteikti nav kārtībā, - neko viņa nesaprata, tikai izdarīja racionālus secinājums no pieejamās informācijas kripatiņām.

[Elony]

"Nu, es no komisāra un pārējiem nemanīju nekādas reliģiskas iezīmes, kas liecinātu, ka pastāv kāds augstāks spēks vai liktenis. Tas, ka mēs reizē pārvērtāmies, manuprāt ir nevis tas, ka mūs kāds izraudzījis, bet ka mūsos jau no dzimšanas bija kas tāds, kas lika pašreizējos apstākļos tā notikt. Lai nu kā, jāpiekrīt, ka pašreiz mēs tiešām zinām pārāk maz." domīgi runāja Alekss.
"Tas nav mainīt tautību vai pilsonību. Mēs esam cita rase. Mūsu dzīves izmainījušās pašos pamatos. Turklāt tā, ka skaidrs - tas nav nejauši. Ka tam ir kāds savāds cēlonis, ko nespējam saprast."
Aleksandrs atļāvās pasmaidīt.
"Ja godīgi, tad mani tas nedaudz kaitina. Neciešu noslēpumus, ko nezinu, man gribas tos atrisināt."

[Massacre]

"Pašlaik mēs varam nodoties tikai minējumiem, kas pa daļai ir arī mazliet bezjēdzīgi. Jo ātrāk mēs iekļausimies šeit pastāvošajā kārtībā un dzīvesveidā, jo ātrāk mums būs iespēja atrast īstos iemeslus, jo pagaidām mēs esam tikko pārvērtušies un neko vēl nesaprotam.
Es arī neciešu noslēpumus, bet domāju, ka šoreiz tā drīzāk ir mūsu nezināšana, kuras baltos plankumus jāaizpilda pēc iespējas drīzāk. Tad iespējams viss varētu nostāties savās vietās." Tatjana paskaidroja to, kas bija izkristalizējies viņas domās par šeit notiekošo, jo tas šķita loģiskāk, nekā meklēt iemeslus tam, ko viņi pilnīgi nepārzina.

[Dvēselīte]

- Kā es jums piekrītu! - meitene sparīgi māja ar galvu, atbalstot pēdējo apgalvojumu.
- Bet es nemaz nebiju domājusi augstākus spēkus. Ja man būtu nojauta, ka tas viss ir saistīts ar reliģiju, es noteikti ielektu kanālā. Pieņēmums drīzāk bija domāts, kā apstākļu sakritība - mums asinīs ir kaut kāds gēns, kas, saņemot attiecīgu signālu, aktivizējas. Kā mehānisms ar tālvadību. Notiek mutācija, pārveidošanās. No cilvēka ar gēnu, kas ir potenciālais elfs, mēs kļūstam par elfiem. Tas, uz ko vēlējos norādīt, ir šis signāls. Boost's, kas liek mehānismam sākt darboties, gēnam - pārveidot organismu, - Ulrika nedroši uzlokoja sēdošos, cerot, ka viņas teiktais nav izklausījies pēc galīgiem pekstiņiem.

[Massacre]

Tatjana atzinīgi pamāja uz Ulrikas teikto: "Jā, tas pat izklausās pēc tā, kas notika. Atliek tikai noskaidrot, kas ir šis signāls."

[Dvēselīte]

- Lūk, tieši sakarā ar šo signālu es arī pieminēju spēkus, - viņa uz mirkli apklusa, lai noformulētu līdz galam domu. - Jautājums, kas mani nomoka, ir par to, kas šo signālu ir raidījis. Pasaule, kā daļa esam, vai daudz, daudz konkrētāki pirksti, kas pieder cilvēkveidīgajiem, - šī doma nemaz nelikās priecīga.
- Bet nu jā, laikam, ka labāk ir neaizmālēt baltos plankumus ar kaut kādiem vājiem minējumiem, bet pagaidīt, kamēr uzradīsies kāds, kuram beidzot nebūs slinkums atbildēt. -

[Elony]

Vai tad es teicu ko citu? Alekss sadroniski pasmīnēja.
"Jā, pareizi. Mūsos ir šis gēns, tāpat kā citos cilvēkos, jādomā arī manā dēlā. Un tomēr ne visos, kam šis gēns ir notika pārvērtības. Nevis veseli četri, bet tikai četri. Es gan vairāk sliecos domāt, ka tas ir no dabas, bet nedrīkst izslēgt arī sprātīgu iejaukšanos." viņs runāja.
"Tas nozīmē, ka mūsu elfu gēns ir īpašāks kā citiem. Intuīcija, vai kas cits, to vēl noskaidrosim. Ja tā padomā, tad šeit tiešām ir jēga no tām analīzēm. Vajadzētu noskaidrot, vai mūsu genoms kaut kā atšķiras no citu elfu genoma. Domājams, ka pamatā nav šaubu, ka pārvērtību izraisītājs ir saistīts ar Asinsupi un gaidāmo lielo nelaimi. Manuprāt būtu vēlams uzzināt, kas tieši tas ir. Gan tāpēc, ka tas var dot labāk saprast, kāpēc mēs pārvērtāmies, gan tāpēc, ka man negribas gaidīt ko katastrofālu, dzīvojot par to neziņā."
Alekss apklusa, apdomādams visu pārrunāto.
"Jums, Ulrika, taisnība, ka izteikt kaut kādas teorijas pagaidām ir bīstami, bet lai spētu uzsākt operatīvo izmeklēšanu, bez versijām, to izstrādēm un pārbaudēm neiztikt. Tiesa, aizrauties ar tām gan nedrīkst, piekrītu."

[Massacre]

Pēc pirmajiem Aleksandra vārdiem Tatjanas prātā atausa vīzija, ko viņa bija piedzīvojusi komisāra kabinetā un viņa ierunājās mazliet citā balsī:
"Un tu nesen jautāji, vai tavs dēls arī nekļūs par elfu un tev tika atbildēts, ka visticamāk nē, bet, ja viņš atradīs tādu pašu dzīvesbiedri, tad viņu bērni varētu izrādīties elfi?"

Pēc mirkļa viņas skatiens noversās no Aleksandra pētīšanas.
"Es vēlētos palabot." viņa ierunājās sava normālajā balsī "Nepārspīlēsim. Nekur nav teikts, ka tā būs nelaime. Tās būs pārmaiņas, kuru sekas pašlaik nav paredzamas, būs tās labas vai ļaunas."

[Elony]

"Tā reizēm runā arī par 2. Pasaules karu. Kas vienam nelaime, citam lielas pārmaiņas, iespējams, uz labo pusi. Vienalga, es vēlos zināt, kas tieši būs, lai kā to uzlūko." atteica Alekss.
Kad Tatjana savādi ierunājās par viņa dēlu, Aleksandrs sarauca pieri.
"Iespējams, ka tā arī bija... " viņa tonis bija mainījies, kļuvis vēsāks, piesardzīgāks.
"Kāpēc tik savāds jautājums?" vīrietis vērīgi uzlūkoja Tatjanu. Viņš centās saprast, kā viņa var zināt par šo sarunu.

[Massacre]

"Tāpēc, ka es šodien jautāju to pašu. Par savu meitu. " Tatjana atbildēja arī uzlūkojot Aleksandru.

[Elony]

"Skaidrs." Alekss nosprieda, ka komisārs laikam būs izpļāpājies. Vispār jau nebija svarīgi...
"Vai komisārs tev teica, to pašu ko man?" viņš pajautāja citā tonī. Ne ar līdzjutību, drīzāk ar skumju sapratni.

[Massacre]

Tatjana skumji pamāja: "To pašu. Un tobrīd tieši redzēju kā tev tiek paziņots tas pats, kad tu jautā."