Antiutopija: dievišķā enerģija, piedodiet, ka tik ilgi bija jāgaida Opcijas

[Hworang666]

Mārtiņš bija samērā sašutis, ka viņ piedāvājums par maiņu ir noraidīts, bet tad, kad puisēns sāka kaut ko murmināt par Hēfaistu, Zeva zibeņiem un Hēlija zirgiem, Māriņš vienkārši piepacēla vienu uzaci un nolūkojās mazliet dīvainajā pusiēnā ar ļoti dīvainu skatienu. Varbūt pajautāt, vai šis nevar sarīkot man tusiņu ar Afrodīti? Šmits smaidīdams nodomāja. Tad iešķiebis galvu, viņš mazliet aizdomājās un tūliņ kā puisītis bija beidzis runāt, viņš sāka vārdisko prettriecienu: misija? Ja tu esi no Triumvirāta, vai kā viņus tur, tad tici man, vari lasīties tā patālāk... Ja biji tik nelaimīgs, ka neaizdomājies, ka pāris no stalkeriem ir miruši no radiācijas tikko tevi pabrīdināju... Bet, krietni maigākā tonī turpināja stalkers, ja iet runa arī par atlīdzību, tad... Saki, par ko šeit iet runa?

[Malduguns]

Elianna nervozi piemetās uz zemā dīvāniņa. Pasteļtoņi viņai patiešām nepatika. Vismaz ne tādi, kādi bija šī psihologa kabinetā. Arī pats psihologs, kuram teorētiski bija jāvieš uzticība cilvēkiem, viņai tādu neviesa. Eilai nepatika vīriņa ūdeņainās acis un glumās manieres. Viņai nepatika, ja kāds vēlējās izrakāties viņas smadzenēs.
Dīvāns Eliannai šķita neērts. Uz tā viņai vienmēr notripa tā ķermeņa daļa, kura tika uz dīvāniņa novietota. Visbiežāk tā bija sēžamvieta un pēc kāda laiciņa, gribot, negribot, meitenei nācās dīdīties.
Kādu brīdi Eila vienkārši lūkojās uz psihologu. Tad domīgi palūkojās uz metāla bumbiņām savādajā uzpariktē. Meitene piecēlās un piegāja pie tām. Šodien viņai negribējās runāt, bet ja jau vajadzēja, tad vajadzēja.
-Es satiku kādu cilvēku un mēs aizpļāpājāmies. Šo cilvēku es jau sen nebiju satikusi un man ļoti gribējās parunāties. Redziet, es vienmēr esmu ļoti aizņemta ar studijām, tādēļ man nepietiek laika sev, kur nu vēl citiem,-Elianna iesāka. Teiktas nebija patiesība, bet kuru gan tas interesēja. Galvenais bija runāt pārliecinoši, tad neviens nemanīja, ka Eila melo. Viņa pagriezās pret psihologu un atkal piemetās uz dīvāniņa. Soma bija meitenei blakus un viņa uzlika roku uz tās. Ar otru roku viņa virpināja bultas uzgali, kurš viņai bija piemiņas zīme no senākiem un labākiem laikiem. No tiem laikiem, kad viņai bija citi draugi. Draugi, kuri viņai bija palīdzējuši iziet kaut nelielu daļu no dzīves skolas. To skarbāko daļu. Turklāt šajā skolā viņa bija iemācījusies melot tik slaidi, ka neviens to nepmanīja. Nekas nevarēja meiteni nodot.
-Un vispār, es biju aizmirsusi par to, ka man šodien šeit jābūt. Man tas bija pilnībā izkritis no prāta. Un vispār es uz šejieni skrēju. Tas man radīja pārlieku lielu fizisko piepūli un es gandrīz izlaidu garu,-Elianna atvēra somu un izvilka cigarešu paciņu. Dr Volšers nekad neiebilda, ka viņa smēķē. Vismaz viņam nekad nebija bijušas pretenzijas, tādēļ Eila nemaz nejautāja. Viņa vien izvilka vienu tievo cigareti un aizsmēķēja. No viņas mutes uzvirmoja balti dūmu mutulīši un meitene atkal pievērsās metāliskajām bumbiņām.
-Ko jūs vēl vēlētos zināt?-viņa vaicāja, nepalūkodamās uz psihologu.

[Melnais Akvareļu...]

storyteller – Elianna Birkerta
Amsterdama

Psihologs izmocīja nelielu smaidu, kas gan nešķita pilnībā pārliecinošs.
Tātad, Birketas jaunkundz, vai varam sākt? Ceru, ka jums ir tik pat ērti, cik man. Pastāstiet lūdzu, kas interesants ir noticis kopš jūs pēdējoreiz šeit bijāt? viņš jautāja.
Ik pa brīdim psihologs ieskatījās savos papīros un kaut ko pierakstīja.


Līg – Amanda Bobadilja
Parīze

Vīrietis izskatījās tā, it kā viņam būtu iespēris zibens. Tieši tāpat uzvedās arī visi pārējie apkārtējie – ne mazums ļautiņu, kas bija sapulcējušies, lai noskatītos to, kas šķita esam interesants šovs. Jāteic, tas tiešām bija interesanti. Šokējoši interesanti.
Trakā! vīrietis iebrēcās kā aizkauts un, saķēris ar rokām rētu, metās uz durvju pusi. Tur viņu pārtvēra iekšā nākošie kārtībsargi – trīs barga paskata vīri melnās drēbēs ar ieročiem.
Kas te notiek!? viens no viņiem nikni uzsauca.


Pūķēns Sāra – Adriana Kara Montegro
Pēterburga

Atlika tikai Adrianai iedomāties, ka ūdens būtu derējis siltāks, un tas tiešām sasila. No vēsuma vairs nebija ne miņas. Ūdens pieskāriens uz ādas bija patīkamāks, kā jelkad iepriekš. Bija gandrīz tāda sajūta, it kā tas vairs nelītu Adrianai virsū, bet meiteni pilnībā ieskautu no visām pusēm.


Hworang666 – Mārtiņš Šmits
Sibīrijas pierobeža

Zēns ieskatījās Māriņam acīs
Pirmām kārtām jau gribu teikt, ka runa neiet. To nu jau tev vajadzēja zināt, ja jau pat es, kura dzimtā valoda vispār ir grieķu, to zinu.
Viņš pasmaidīja.
Triumvirāta? Nē, nē, nekāda Triumvirāta. Pag... puisis uz brīdi apdomājās Ak jā! Tas, ko jūs saucat par Triumvirātu, ir tieši tas, kādēļ esmu šeit. Redzi, viņi ir sastrādājuši stulbības un, patiesību sakot, turpina strādāt stulbības. Gribu, lai tu man palīdzi izstrēbt to putru, ko tie muļki ir ievārījuši. Atlīdzību? Par kāda veida atlīdzību tu runā?
Puisis bija mazā neizpratnē, tas bija redzams.


Arsuka – Anastasija Vinjona
Īrija

Psihologs vēl joprojām izskatījās kā no laivas izmests, kaut arī pār visām vārītēm pūlējās saņemt sevi rokās un nomierināties.
Labdien, Vinjonas jaunkundz, viņš teica, balsij maaaaazdrusciņ trīsot, Kā jums klājies, kopš pēdējoreiz... khekhem... tikāmies?
Tās bija ierastas frāzes, taču šoreiz skanēja pilnīgi savādāk, satraucošāk. Psihologs norija siekalas. Viņa vaigos tik tiešām bija sakā```` sārtums.


sirds1 – Džeisons Džefersons
Budapešta

Džeisonam aiz muguras atskanēja saldena, mazliet spalga un tomēr vīrieša balss
Sveiki, erm, Džefersona kungs, vai ne?
Tās īpašnieks bija neiedomājami īss, kalsns vīrelis ar melniem, uzkrītošiem rugājiem un biezām ūsām. Viņa sejā vīdēja smaids un izskatījās, ka vīrietis ir priecīgs par šo tikšanos.
Mēs gan esam tikušies tikai vienreiz, taču es ceru, ka mani atceraties. Es esmu Rums Mainlonds, viesnīcas „Bravo” direktors.


elesarels – Aleksandrs Korvens
Ņujorka

No durvīm atskanēja patīkama sievietes balss
Ienāciet!
Kad Aleksandrs bija iegājis kabinetā, viņa acīm pavērās neliela telpa diezgan vēsos toņos. Visā visumā tas izskatījās kā parasts psihologa kabinets, vienīgi šis dažās vietās bija izrotāts ar krāsainām plastikas puķītēm. To nebija daudz, taču ar to mazumiņu pietika, lai šo telpu darītu kaut drusciņ mājīgāku.
Šaipus galdam sēdēja psiholoģe, doktore Dženija Mefistone, kas smaidīja kā maija saulīte un ar siltu skatu lūkojās Aleksandram tieši acīs.
Sēdies, lūdzu! viņa priecīgi teica un norādīja uz dīvāniņu sev priekšā.


melomania – Emīlija Haginsa
Ņujorka

Pie durvīm kāds klusītēm pieklauvēja un tās atvērās. Ienāca jauna, smalciņa sieviete– Mērija, jaunā sekretāre. Viņa tikai nesen bija atnākusi uz šo darbu, tādēļ vēl nejutās īsti droši. Mērija bija pelēkās peles tips – neizteiksmīgas, pelēcīgas drēbes, mati rūpīgi saķemmēti, stingri novilkti un sapīti zemā bizē, kājās vienkāršas kurpītes.
Haginsas jaunkundz, Mērija klusi teica, Man šeit ir daži dokumenti, kuriem vajadzīgs jūsu paraksts. viņa pasniedza Emīlijai nelielu kaudzīti ar papīriem. Un šo te priekšnieks lika jums atdot, kad esat ieradusies. Mērija iedeva jaunajai sievietei vēl vienu lapu.

[Hworang666]

Mārtiņš noskatījās puisēnā ar neslēptu izbrīnu. Tātad, tu ne tikai esi aizņēmies dažnedažādas "dievu" (runādāms viņš ar pirkstiem parādīja pēdiņas) lietiņas un vēl tur nez ko, bet arī gribi, lai es vienatnē izstrebju to putru, ko ir savārījuši trīs idioti? Pēc neilgas pauzes Mārtiņš turpināja: un pie tam, tie trī idioti ir varen ietekmīgi... Neviens no mums galu galā negrib pamosties grāvī un pēkšņi atklāt, ka īstenībā ir beigts... Mārtiņš plātījās ar rokām un bija manāms, ka ir iedziļinājies sarunā. Un pie tam, viņš vēl māk mirušu valodu, kas ir viena no senākajām... Tad, kad puisēns ierunājās par atalgojumu, Mārtiņš nopūtās: redzi, šajā mūsdienu pasaulē neviens neko tāpat nedara... Par to, ka es tev palīdzu, tev būtu man kaut kas jāatdod, vai arī jāpalīdz man, saprati? Viņš tīri iecietīgi pajautāja, ar skatienu sākdams sekot tai pašai pieckājainajai aitai, kas nu lēnām virzījās uz viņu pusi.

[Malduguns]

-Vai tad mēs jau neesam sākuši? Turklāt es apšaubu to, ka jums ir ērti. Vismaz jūsu poza par to neliecina. Tas kā jūs saspringti sēžat krēslā vien liecina par to, ka kaut kas nav kārtībā un šķiet, ka jūsu rokā drīz iemetīsies krampji, ja turpināsiet tik cieši turēt pildspalvu -Eila atglaidās mazliet ērtā, bet dīvāns viņai vēl aizvien nešķita īpaši konfortabls. Viņa labāk būtu sēdējusi šūpuļkrēslā vai tamlīdzīgā uzpariktē. Tikpat labi viņa varēja gulēt guļamtīklā un lūkoties debesīs. Kaut kur.
-Kā jums šķiet, cik ilgi šis laiks pieturēsies? Es gan labāk vēlētos kaut ko saulaināku. Bet visu jau nevar dabūt,-Eila nopūtās. Šī tērgāšana par šo un par to ;s;kita bezrūpīga, lai gan visas šīs pļāpāšanas laikā Eila cieši vēroja psihologu. Meitenei nebija ne mazākās vēlēšanās izklāstīt savu dzīvi kādam svešiniekam. Tikap labi viņa būtu varējusi atrast kādu uz ielas.
-Tajā dienā, kad es atnācu no iepriekšējās tikšanās es biju tā piedzērusies, ka nespēju atvērt dzīvokļa durvis,-atkal meli. Bet Eila patiesībā nemaz nezināja, ko stāstīt.-Kaimiņi atslēdza manas durvis un dabūja mani kaut kā iekšā. Kā jums šķiet, tas ir normāli? Bet kas vispār vairs ir normāli,-Eila atkal piecēlās un graciozi, vingriem soļiem aizgāja līdz logam un palūkojās uz pelēcīgo pilsētu. Meiteni pārņēma skumjas. Skumjas ne par ko. Viņa apgriezās uz papēža un vēlreiz nopētīja nelielo vīriņu ar spīdīgo pakausi.
-Vai jums ir viegli dienu no dienas uzklausīt cilvēku stāstus par to, kā viņi dzīvo? Vai jums tas viss nepiegriežas? Vai jūs galu galā negribat kaut mazliet padzīvot savu dzīvi?-Eila piepeši pavaicāja. Cigarete viņas pirkstos vēl aizvien kūpēja, bet meitene bija par to piemirsusi. Dūmu strūkliņa, gluži kā izvīts pūķis tinās uz augšu. Eilas acis bija kā piekaltas mazajam psihologam. Iespējams, no malas viņa izskatījās bīstama. Tieši šī skatiena dēļ daudzi viņu bija respektējuši ielu laikos, lai gan, ko var padarīt skatiens?

[Dvēselīte]

Viņai bija daudz pacietības. O, jā! Viņa spēja būt pecietīga, bet ne iecietīga. Nepietika jau ar to, ka viņai šodien vajadzēja kavēt lekcijas, lai ierastos šajā nejēdzīgajā ēkā, pie šī nejēdzīgā dīkdieņa, kuram droši vien nekā labāka nebija ko darīt, kā spīdzināt cilvēkus ar savu šausminošo personību, viņai vēl vajadzēja viņu paciest visu seansa laiku. Un tā tas bija jau astoņus gadus. Divas reizes nedēļā pa pusotrai stundai. Anja pazina misteru Bērtonu pietiekami ilgi, lai zinātu kāda ir un kāda nav viņa uzvedība. Un šobrīd šī nebija viņa uzvedība.
Sakrustojusi rokas uz krūtīm, viņa pacēla uzaci un nekautrējoties skatījās uz psihologu, kas sēdēja viņai pretīm. Viņā beidzot bija sācis runāt.
"Sveicināts, mister Bērton," Anastāsija atbildēja uz sveicienu. Šai dienā nebija nekā laba, lai par to melotu. Viņš turpināja runāt, mazliet stostoties. Šāda parādība bija kas jauns. Nolēmusi tam nepievērst uzmanību, viņa vainu novēla uz vēlmi piesietis visam, ko viņš dara.
"Neieslīgstot detaļās, man ir klājies tāpat, kā iepriekšējās reizēs," jauniete garlaikota novilka. "No rīta pieceļos, eju uz universitāti, mācos, nāku mājās, eju gulēt," pēdējam apgalvojumam sekoja viegls smīns. "Ar vecākiem konfliktu nav, mācībās problēmu nav, nevienu nogalinājusi neesmu," atkal atskanēja garlaikotais tonis. Viņas galva bija nedaudz pieliekta, lai tuvāk apskatītu manikirētos nagus. Nepaceļot galvu, viņa uzmeta psihologam skatienu. Viņš šodien arī izskatījās citādāk. Iespējams, ka Anja kļūdījās, bet viņa būtu gatava apzvērēt, ka mistera Bērtona vaigu galos rotājās sārtums. Vai viņš beidzot ir saslimis?

[Bizii van Dope]

Nē! Tas nevarētu taču būt…
Vīrietis mierīgi pagriezās.
Nē, tomēr, nē.
Neliela atvieglojuma sajūta. Un tomēr…
Džeisons nekavējoties ar ciešu skatienu ieurbās kalsnā vīrieša acīs.
Jā, tas esmu es.viņš klusā, piesmakušā, pat mazliet sēcošā balsī atbildēja. Vīrieša balss noklusa. Gaišmatis gaidīja, ko vīrietis teiks tālāk.
Viņš visnotaļ bija redzēts. Bet, kur… Tik daudz seju, tik daudz uzdevumu… Nebija iespējams to visu paturēt prātā. Vismaz ne to senākos, mazāk spilgtos uzdevumus vai mazāk spilgtos cilvēkus. Iespējams... šis te vīrietis bija viens no minētajiem, mazāk spilgtajiem piemēriem.
Pēc vārda un nosaukšanas Džefersons mazliet piemiedza acis, uz īsu mirkli paveroties Mainlondam pār plecu. Viesnīca pazibēja puisim acu priekšā un, tad jau vairs nebija grūti atcerēties arī tās īpašnieku.
Gaišmatis atkal pievērsās Mainlondam.
Bet kā viņš bija puisi atradis un no kurienes uzradies?
Jābūt uzmanīgākam un sarunā jāsargas pateikt, ko lieku vai ļaut iemigt modrībai, ja tā maz varēja iemigt pēc visiem šiem gadiem tādā dienestā...
Varbūt arī, ka atceros...Džeisons noslēpumaini novilka, pamiedzot acis.Bet kas man no tā?viņš jautāja.Un ko jums vajag no manis?

Šo rakstu rediģēja sirds1: 11.10.2007 09:11

[Elony]

Aleksandrs lēnām gāja uz psihaloģes pusi.
"Labdiem, doktore Mefistone." viņš sasveicinājās. Apsēdies uz dīvāna, Aelksandrs turpināja: "Man nav ne maniakālā depresija, ne sižofrēmija ar netīšām narcistiskām tieksmēm, ne arī kāda parasta nervu slimība. Es ceru tikt ar šo pārbaudi galā pēc iespējas ātrāk, lai netērētu velti jūsu laiku."
Aleksandrs nezināja, vai tas bija laipni vai nelaipni, bet ērti viņš šeit nejutās. Tad jau labāk strādāt, nekā vērot dažādus melnu pleķu attēlus un teikt, ko viņš tur redz.
Aleksandrs lūkojās psihaloģes smaidošajā sejā ar nopietnu skatienu un gaidīja, kas būs tālāk.

[Pūķēns Sāra]

Cik silts ūdens... tik labi... caur gaišmatainās sievietes prātu izskrēja domas, kad viņa viegli pārsteigta atvēra baudā pievērtās acis. Silts ūdens? Viņa viegli pārsteigta iesmējās, jo kam tādam nespēja noticēt. Mājās reti kad mēdz būt Tik silst ūdens, kur nu vēl fabrikā! Adriana pie sevis domāja, bet tas nebija noliedzams, ka šis ūdens, kas tik maigi piekļāvās viņas ķermenim, bija silts, pat ļoti silts, un pašai nevēloties, viņa to izbaudīja. To cik maigi siltais ūdens apņēma viņu, kā no ūdens ceļas viegli garainīši...
No sākuma jaunas klimata ierīces, pēc tam siltais ūdens dušās. Vai tiešām Triumvirāts būtu piešķīris naudu mūsu fabrikai? Nenoliedzami, ka tāda viņai bija vajadzīga, nauda vienmēr ir vajadzīga, bet salīdzinoši ar citām fabrikām, te viss bija vienkārši lieliskā kārtībā. Tā domājot, Adriana bija sevi piespiedusi izziet no dušu telpas un sākusi ģērbties darba formā. Vēl ar veiklu žestu saspraudusi mitros matus copē, viņa sāka soļot uz savu nodaļu, vairs neuztraucoties par piedzīvoto lietusgāzi un skābi uz vaiga.
-Sveika.- Adriana atsveicināja darba biedrenei, kura strādāja tajā pašā nodalījumā, kur viņa. Interesanti, vai viņai nelikās dīvainas jaunās pārmaiņas? Izskatās, ka tās neviens vispār nav pamanījis. Viegli saraukusi pieri, viņa turpināja ceļu.

[Džezā tikai Meit...]

Klusais klauvējiens iztrūcināja Emīliju no domām un viņa pagriezusies piebīdīja krēslu tuvāk galdam. Kabinetā ienāca Mērija un Emīlija plati pasmaidījusi paņēma dokumentus un noteica. Paldies Mērij. Sieviete pateicās un pāršķirstījusi dokumentus, parakstīja tos un atdeva atpakaļ meitenei. Lūk. Starp citu, kā tagad jūtas Toms? {viņas brālis?} Emīlija draudzīgi pajautāja un paņēma lapu, kuru bija nodevis priekšnieks. Sieviete nopētīja meiteni. Viņa bija ļoti vienkārši un neizteiksīgi ģērbusies, taču Emīlija pamanīja viņas patieso skaistumu un izjuta draudzīgas jūtas pret viņu. Īpaši arī tādēļ, ka viņa nebija tāda īgņa kā lielākā daļa cilvēku. Vienmēr meitene kaut ko pateica vai izdarīja tādu, kas Emīliju iepriecināja vai uzmundrināja. Kaut gan viņa bija sākusi strādāt tikai nesen.

[Haskija]

Laska pamodās savā ne īpaši kārtīgajā dzīvoklīti guļot uz dīvāna, kas tiešām nebija īpaši ērts - Kā vienmēr aizmirsu aizvilkties līdz gultai un ieslēgt modinātāju! puisis klusi sevi nosodīja par šķietamo aizgulēšanos un piecēlies devās uz virtuves pusi. Atskārtis ka brokastīm droši vien nepietiek laika, un ka pēdējā laikā apbrīnojami reti par sevi liek manīt izsalkums, puisis paķēris novalkāto darba jaku devās uz rūpnīcu. Laskam nepatika steigties un šķiet, ka vel liela rosība ielās nebija manāma tādēļ puisis neuztraucās - darbu nenokavēs. Izvilcis no jakas kabatas cigareti un aizsmēķējis Laska pārskatīja apkārtni. Smēķēšana nebija viņa ieradums, drīzāk kaifs, ko puisis izbaudīja brīvajos brīžos. Šķita, ka Laiks šodien ir vel drūmāks kā parasti kautgan šeit laikapstākļi īpaši nemainījās, Garlaicīgi, katru dienu viens un tas pats- slikti laikapstākļi un darbs., Laska pasmīnēja un lēnā gaitā devās tālāk. Puisim nesteidzīgi ejot atlikušos kvartālus līdz darbam ielas manāmi sāka pildīties ar cilvēkiem, kas steidzās uz darbu vai kur citur. Nonācis pie rūpnīcas Laska pret tuvāko atkritumu tvertni nodzēsa gandrīz izsmēķēto cigareti un cerībā, ka šodien viņam nav paredzēta vizīte pie psihologa, devās iekšā.

Šo rakstu rediģēja Haskija: 14.10.2007 16:35

[Līg]

Trakā - vīrietis tā bija teicis pirms izmetās pa durvīm ar saviem drauģeļiem. Jā, Amanda laikam tiešām bija traka, jo tikko bija izdarījusi kaut ko prātam vēl aizvien neaptveramu. Viņa kaut kādā neiespējamā veidā bija uztaisījusi milzīgu brūci vīrietim un pati to neatcerējās. Pie tam roka bija pārvērtusies par ķepu. Nē, roka nebija pārvērtusies par ķepu. Tas nebija iespējams un vispār par to pat nedrīkstēja domāt, jo par to domājot viņai iekšā viss sažņaudzās un uz pakauša matiņi saslējās stāvus.
Aizbīdījusi šo domu vistālākajā no nostūriem, kuru savā galvā vien varēja arast, Amanda tikai tagad aptvēra, ka durvīs stāv kārtībsargi.
Nolādēts!
Viņai takā vajadzētu kaut ko teikt. Jā, tikai ko gan? Ko viņa varēja pateikt tādu, kas izvestu no šīs sitācijas?
-Viss ir kārtībā,- viņa teica un muļķīģi noliedza acīmredzamo. Aj, arī to viņa tagad nožēloja, jo runāt ar kārtībsargiem tik ietiepīgi nedrīkstēja. Ah, šī diena laika nevar būt sliktāka.

[rudo lapu vilcēn...]

[OOC: Atvainojos melomania, Haskijai un Līg, ka nav atbilžu. Tās būs nākmajā postā]

Hworang666 – Mārtiņš Šmits
Sibīrijas pierobeža

Zēns nopūtās un nogrozīja galvu. Ak, šie cilvēki. Agrāk pietika palūgt un tie jau ceļos krita tavā priekšā aiz pagodinājuma. Kur aplikusi cieņa?
-Tad nu klausies Mārtiņ. Tu nebūsi viens un tev nebūs tā īsti jāsatiekas ar to Triumvirātu, ja vien viņi paši nelīdīs ceļā. Vienkārši viņi ir nolēmuši paspēlēties ar to, ar ko nevar spēlēties un tādā veidā šis tas spēcīgāks par dievu mantiņām ir te nonācis un nokļuvis pie cilvēkiem. Ja pārējie atmodīsies un atklās, ka tā trūkst, viņi būs ļoti nikni, tāpēc man vajag tavu palīdzību, jo tu esi cilvēks, lai nogādātu pārējos ļautiņus uz Olimpa kalnu, kur es varēšu visu vērst par labu. zini kur Olimpa kalns? Grieķijā.
Palīdzēt es tev nevarēšu palīdzēt, it kā man pašam netrūktu ko darīt! Taču es tev aizdošu savu sandaļu otro pāri. Tam vajadzētu noderēt.- puisēna roka ienira tunikā un laukā izvilka vēl vienas sandales, tāds pašas kā viņam kājās, ar spārniņiem. Sniedzot tās Mārtiņam, viņš piebilda. -Es aprunāšu ar Aīdu, lai tev Elizejas laukos pagādā siltāku vietiņu, kad pienāks tavs laiks. Būs gana labi?-

storyteller – Elianna Birkerta
Amsterdama

Psihologs cītīgi kaut ko pierakstīja blociņā, ko turēja rokās. Ko tieši viņš rakstīja, nevarēja redzēt, un arī ja varētu, roksraksts bija teju nesalasāms.
-Birketas jaunkudz, šeit mēs nerunāsim par mani, bet par jums.- beidzis rakstīt, viņš pasmaidīja, mazliet samocīti, taču šķita laipni. -Vai jūs nomoka kādas problēmas, varbūt sabiedriskajā dzīvē? Draugs pametis? Kā savādāk?- viņš turpināja uzdot jautājumus.

Arsuka – Anastasija Vinjona
Īrija

Vīrietis nevilšus norīstījās. Un tad pievērsās pierakstiem.
-L-l-l-labi Vin-Vinjonas jaunkundz. Kā a-ar privāto dzīvi? Dr-dr-dr-draugiem?- stostīšanās kļuva arvien manāmāka, psihologam atkal pievēršoties viņi. Nervozi norijis siekalas, viņš centās pavilkt vaļīgāk apkaklīti, nenovēršot skatienu no Anastasijas.

sirds1 – Džeisons Džefersons
Budapešta

Rums nolēma nekavēties un runāt to, kas dega uz meļes.
-Man kāds labs draugs teica, ka jums ir ietekmīgi sakari.- viņš izmeta, šķiet daudz neapdomājoties. Ieskatoties ciešāk, varēja manīt, ka vīriņš nervozē, mazliet gan, tomēr pamanāmi.


elesarels – Aleksandrs Korvens
Ņujorka

-Pateicos, ka nolēmāt mani informēt, tomēr ne jau pārbaudīt vai jums ir kāda psihiska saslimšana esiet šurp nācis. Ja tāda būtu, tad darbs jums nemaz netiktu piedāvāts.- doktore bija pilnīgi atklāta un šķita laipna.
-Lūdzu, apsēdieties. Mēs mazliet parunāsim, tas nebūs ilgi.- smaidīt viņa nebeidza.
Kad Aleksandrs apsēdās, viņa turpināja -Pastāstiet man kaut ko par sevi, savu ģimeni?- jautājums bija pieklājīgs, smaids laipns.

Pūķēns Sāra – Adriana Kara Montegro
Pēterburga

-Sveika.- darba biedre atbildēja un šķita sadrūmusi. -Kā tev šķiet, kad beidzot kaut kas mainīsies?- viņa pavaicāja, pirms abām vajadzēja ķerties pie darba.
Priekšā, siltumnīcā, kuru Adriana un vēl deviņas darbinieces apkalpoja, stiepās garas dobes ar burkānu stādiem. Viņu uzdevums bija pieraudzīt lai augsne nav nedz sārmaina, nedz skāba, netrūktu ūdens un nepieciešamo ķimikāliju, kas veicināja augšanu. Ārpus pilsētas kaut ko tik zaļu un oranžu nevarēja redzēt.

[Dvēselīte]

Pie šādiem jautājumiem jau būtu vajadzējis pierast, bet gadu garumā nekas nebija mainījies - katru reizi, kad psihologs sāka uzdot personīgus jautājumus, Anjai uznāca nepārvarama vēlme mest viņam ar konfektēm pildīto kristāla trauku, kas gozejās galda vidū. Tikpat ļoti viņu kaitināja, kad šos jautājumus uzdeva vecāki. Aizvērusi acis, ievilkusi elpu, viņa aizskaitīja līdz desmit un izgrūda gaisu no plaušām ar tādu spēku, ka gandrīz aizrijās.
"Neņemot vērā to, ka mana personīga dzīve attiecas tikai un vienīgi uz mani, tostarp arī tas ar ko es guļu, varu jums pavēstīt, ka arī tur viss joprojam ir tāpat, kā iepriekš," viņas balss skanēja uz robežas starp pamatīgu aizkaitinajumu un klaju nicinājumu.
Un ko viņš tur tagad ņemās? Jauniete ievēroja, ka psihologa uzvedība ar katru pagājušo minūti kļūst arvien dīvaināka un dīvaināka. Tagad vīrietis centās tikt vaļā no it kā spiedošās apkaklītes. Neticīgi paraudzīgusies uz gaisa kondicionieri, Anja secināja, ka tas pat nav ieslēgts. Nu jau arī viņa sāka uztraukties. Ja tam ķēmam sāksies sirdstrieka, es jau nu viņu neelpināšu, Anja nodomāja, bet nebija vis tik pārliecinata, kā vēlētos.
"Khm, Bērtona kungs, vai ar jums viss ir kārtībā?" atturīgi pieklājīgajā tonī iezagās neviltotas raizes. Vismazākais, ko Anja šodien velējās piedzīvot, bija kāda nāve. Kaut nebūtu jau slikti beidzot nomainīt psihologu, bet vienalga. Lai arī cik ļoti viņai viņš nepatika, Anja tomēr bija cilvēks, kuram līdzjūtība un tīri cilvēcīgs uztraukums nebija svešs.

[Elony]

"Darbu? Man piedāvā darbu?" lieki tiekt, ka Aleksandrs bija apjucis. Viņš lūkojās psihaloģes acīs cenšoties saprats, kas viņai bija padomā.
"Ko var teikt, ja jādomā, mani faili ir jūsu rīcībā? Ar ģimeni man attiecības ir normālas, tēvs palīdzēja iekārtoties darbā metāllietuves cehā. bet es labprāt pārietu strādāt kur citur, kur darbs būtu interesantāks un samaksa lielāka.
Es pats vēlos sapelnīt naudu studijām augstskolā."
Pagaidām Daniels pārtraica runāt par sevi.
"Par kādu tieši darbu ir runa?"
Viņš cerēja, ka runa ir par kaut ko labu, ka viņam beidzot bija paveicies.

[Malduguns]

Eila nodzēsa cigareti plaukstā un domīgi izmeta nodegulīti pielnutraukā. Viņa kādu brīdi lūkojās uz psihologu ar neko neredzošu skatienu, tad noskurinājās un ppievērsās skatam ārā pa logu. Tomēr industriālā ainava meiteni ilgi nepiesaistīja.
-Ja jūs tik tiešām būtu sekojis līdzi manai psihei vai tās radītajiem traucējumiem, tad jūs zinātu, ka man nav drauga, jo es necenšos sevi apgūtināt ar citiem cilvēkiem un viņu problēmām, atšķirībā no jums,-meitene atkal piecēlās un sāka staigāt pa kabinetu.-Ar manu sabiedrisko dzīvi viss ir labākajā kārtībā. Ar vecākiem es nesazinos. Studijās iet labi. Vai mēs būtu beiguši?-meitene piepeši jautāja un caururbjoši uzlūkoja mazo vīreli ar ūdeņainajām acīm.
Eilai nebija spēka turpināt šo sarunu, viņai to vienkārši negribējās. Elianna sāka drudžaini pārkrāmēt savu somu, izvilkdama un nomezdama uz dīvāniņa savas klades un citus sīkumus.

[Hworang666]

Mārtiņš klusēdams noskatījās puisēnā, bet zandales pieņēma bez ierunām. Paturēs man vietiņu Elizejas laukos... Viņš klusēdams pie sevis nodomāja. Ja vien Elizejas lauki nav saistīti ar kādu trakonamu, tad gan jau man pietiks... Gan būs labi... viņš noteiktā balsī noteica. Pašlaik nekā prātīgāka ko darīt viņam tik un tā nebija... Un gan jau šefs nebūs dusmīgs... Lai gan man jau tas ir pie vienas vietas. Tikai... viņš iesāka sarunu: kā man palīdzēs šīs zandales? Nevar noliegt, ka tās ir smalks roku darbs, bet... Man savi armijas zābaki tomēr kaut kā šķiet drošāki... Nezin kādēļ... Viņš mazliet sarkastiski nodomāja.

[Pūķēns Sāra]

Izdzirdot darba biedrenes jautājumu, Adriana viegli sarauca pieri, -Kā mainīsies? Vai tad nepamanīji jaunās klimata kontroles ierīces? Un kā tad ar silto ūdeni dušās? Sen nebija baudījusi tik siltu un tīru ūdeni.- Pārbaudījusi sārmu daudzumu augsnē, viņa jau taisījās pievērsties skābuma daudzumam, pirms tam vēl uzmetusi skatienu sievietei, Vai tiešām viņa šoreiz ir bijusi tik nevērīga? Viņa tak parasti ir pirmā, kas saskata izmaiņas, pat minimālākās.-