Spēle sākusies!

Tātad, Jūs visi esat tikko kā pārcietuši šausalīgu lidmašīnas katastrofu. Visi esat bezsamaņā un pamazām sākat atmosties. Tā kā lidmašīna iekritusi ūdenī, Jumsd pašiem ir jāizvēlās, kur atrodas Jūsu tēli.
Varat izvēlēties starp: izskalots uz sauszemes vai atrodas ūdenī uz kādas peldošas lidmašīnas detaļas. Pagaidām Jūsu vienīgais uzdevums ir nokļūt uz salas, apstaigāt perimetru, konstatēt, ka uz salas tuvāko kolometru apkaimē nevies nedzīvo un vēl to, ka esat palikuši ar minimāliem mantu krājumiem un bez pārtikas. Protams, Jums savā starpā jāsapazīstas. Pārējais sekos pēcāk...

Šo rakstu rediģēja Rowenny: 09.11.2005 18:19

OOC: Cik vēls ir? Vai vēl saule ir vai jau krēslo?

Pīters izvilka no iznestā kofera ar mantām iz lidmašīnas salona vienu no četrām izglābtajām alkohola pudelītēm un pievienojās pulciņam krastā.

Izskatījās ka viens no pasažieriem tomēr bija cietus smagāk.

"Ja jau reiz sākam iepazīties, mani sauc Pīters" viņš paziņoja, tad pievērsās Lonam. "Apsējs ir?" Tika uzmests skatiens tam, kas atradas Lonam rokā. "Lieliski, tad piesēdi uz mirkli." Liet uz brūces 'russian vodka' likās izšķērdība, bet labāk nekā nedarīt neko.

Ja Lons nepretojas, tad brūcei tiek uzslacīts nedaudz 50grādīgā spirta maisījuma.

"Un tagad liec klāt to pārsēju," Pīters pamāja un pasniedza pustukšo 50gramīgo pudelīti Lonam. "Ja kas, samērcē pārsēju un atkārto."

Pievērsies pārējiem, viņš pamāja uz sauli, kas slīdēja lejup.

"Gaismas ilgi vairs nebūs. Ja kādam vēl ir mantas, kas šobrīd peldas ūdenī, iesaku tās zvejot ārā tūlīt, rīt to te var vairs nebūt, jūra aiznesīs sazin kur. Un man noderētu pāris palīgi, parūpēties par mirušajiem - pilotu, stjuarti un vienu no tām pasažierēm salona astē."

OOC pieņemu, ka saule iet uz reitu, vismaz tā mums draudēja. Tropos tumsa iestājas ātri.

Nav ne jausmas, atmeta Veronika uz Lona jautājumu. Nākamajā mirklī jau viņas domas bija vērstas citā virzienā - pie mazā, bet tik vitāli nepieciešamā koferīša. Plati smaidīdama, Veronika to paķēra un palūkojās uz Keilīnu.
Ak dieniņās nemaz nezinu, kā lai tev palīdzu, tu man izglābi dzīvību! viņa notrallināja, tad pameta gaisā roku, ak nē, es zinu gan, tūlīt!
Naski viņa aiznesa koferīti pie pārējiem un tad nāca atpakaļ, rakādamās rokassomā un pie sevis murminādama: Hmmm, nevar būt, tiešām tā bija pēdējā? Ak, cik nejauki... Wow, tomēr...
Meitene uzvaroši izvilka no somas mazliet nobružātu savējo foto, tādu pašu kā iedeva Lonam.
Viņa rakstīdama autogrāfu mazliet vainīgi paskatījās uz Keilīnu: Ceru, ka neņemsi ļaunā, ka mazliet nobružātā, galu galā var izrādīties, ka tādai būs lielāka vērtība!
Keilīnai tika rokā iespiesta foto ar to pašu ķeburaini cakaino parakstu: Veronika van Vinterfālena Savas Dzīvības Glābējai =)
Tad viņa apgriezās, paķēra botiņas un aizgāja pie čemodāniem, pirms tam uzmetot nešpetnu skatienu Pīteram.

Šo rakstu rediģēja Ungaarijas ragaste: 11.11.2005 10:25

"Nāk nakts, un, ja mums jāpaliek tepat, vajadzētu kādas segas vai pledus. Tomēr pa nakti var būt vēss," Annija ieminējās un nodrebinājās. "Lidmašīnā taču kaut kam jābūt, vai ne?" viņa paskatījās uz Pīteru, jo viņs tur bija bijis visvairāk.

"Ejam! Pameklēsim kaut ko noderīgu naktij un pēc tam parūpēsimies par cietušajiem," viņa Pīteram ierosināja, jo izskatījās, ka viņam vienīgajam rūp kopējā situācija. Anniju vairāk biedēja visas nakts pavadīšana nosalušai, nekā otras drēbju kārtas samērcēšana. Pie tam ūdens pie lidmašīnas nebija tik dziļš. Prātīgi ejot, varbūt pat izdotos palikt sausai.

"Labāk paliec tepat krastā un pieskati koferi, es tur jau salasīju kas bija palicis pāri no ēdamā," Pīters klusām pačukstēja Annijai. "Negribētos, lai kāds pieēdas, bet kāds paliek ar tukšu vēderu, tur tā, katram pa druskai vien sanāk. Aiziešu vēlreiz, paskatīšos, varbūt kaut ko izdodas atrast. Ā, un derētu apzināt, vai te ir visi, vai vēl kāds neguļ kaut kur liedagā bezsamaņā. Aptaujāt, kas kam sēdēja blakus. Varēsi?."

Vēlreiz paskatījies uz pulciņu, kam no liedaga tālākajiem galiem tuvojās arvein jauni izdzīvojušie, Pīters atkal devās ūdenī uz lidmašīnas pusi.

Segas... Nu, varbūt ka kāds izpletnis , ja nebūs segu... Vai piepūšamā glābšanas laiva...

Meitēnam taisnība, tomēr gluži nosat diez vai viņiem izdotos, pietika tikai salasīt žagarus mežmalā, un dažs te niekojās ar uguni, cigaretes dūmus viņš bija saodis, un tas atgādināja par to bloku, kas tagad tabakas putrā atradās krastmalā...

Šo rakstu rediģēja Aiva: 11.11.2005 11:36

Annija piekrītoši pamāja Pīteram un noskatījās, kā viņš atkal dodas uz vraku. Viņam taisnība, vajadzētu vismaz saskaitīties. Izvilkusi no somas grāmatu, viņa pašķirstīja un atrada aizplēstu rūtiņu lapu. Nekas, sākumam derēs. Zīmulis arī atradās blakus kabatiņā. Izvilkusi to visu ārā un apsēdusies uz Pītera atnestā kofera, Annija lieliem burtiem uz lapas uzrakstīja "Lielā tautu skaitīšanās". Nopriecājusies, ka tik labi tas izdevies, viņa pievērsās netālu stāvošiem cilvēkiem.

"Sveiki! Kas vēl nezina, mani sauc Annija. Man ienāca prātā, ka mums vajadzētu saskaitīt visus, kas esam izdzīvojuši katastrofā. Glābējiem tas varētu būt ļoti noderīgi. Vai jūs būtu tik laipni un nosauktu vismaz vārdu un uzvārdu," viņa palūkojās uz tiem dažiem, kas tepat netālu bija. "Un, ja atcerieties, ka jums blakus sēdēja kāds, kuru šeit neredzat, arī to, lūdzu, pasakiet."

OOC: Tie, kas uzskata, ka atrodas netālu, varētu censties atbildēt.

Sveika, mani sauc Vilijams Mortons, diemžēl man blakus neviens nesēdēja, tā ka šajā ziņā nevarēšu tev neko pateikt, jo īpaši ne ar vienu tā īsti nekontaktējos, man ne īpaši patīk lidojumu burzma, stresainās iepazīšanas u.t.t. Vilijams pacentās atbildēt, jo Annija atradās pavisam netālu.

Veronika nedzirdēja Annijas teikto un, ja dzirdēja, tad viņas prātu pašlaik bija pārņēmuši koferi. Meitene atvēra vitāli nepieciešamo , kurā bija ierīkots spogulis.
Ak, dieniņās, es taču izskatos pēc raganas! Dieniņās, mani mati! Un šitais meikaps! Tā esot ūdensizturīgā skropstu tuša! Ak, dievs! Tā, Veronika, nomierinies... Tūlīt, tūlīt... viņas sejā izmisumu nomainīja apņēmība. Kofera saturs tika izrakāts un izvilkta kaut kāda pudelīte un salvešu sainītis. Vispirms tika notīrīta sabojātā kosmētika, tad rūpīgi uzlikta jauna. Neuzkrītoša, bet tā, lai stiprajam dzimumam galva grieztos jau paskatoties uz viņu. Tad viņa paņēma suku un mēģināja savest kārtībā matus, pie sevis murminot.
Ak Dievs, mani mati, viņš man norausies... Izturīga frizūra, pārciešot vētru... Cerams, ka šajā kūrortā ir vismaz kaut kāds frizieris... skatiens uz nolauzto nagu un manikīru vispār, un cerams, ka manikīru arī var uztaisīt...
Koferis tika aiztaisīts un Veronika ķērās pie lielā. Taču tā skats nebija tik jauks, kā mazajam. Ja kosmētiskās lietiņas vairāk vai mazāk bija dažādos iepakojumos, jau pa ražošanai, tad te ūdens bija ticis klāt drēbēm. Veronika tās pārcilāja, ģīmim stepjoties arvien garākam. Viņa spēja vien noelsties, kad rokās nonāca kāds smalks izstrādājums, ko jūras ūdens bija sabojājis un tas bija saņurcījies neizgludināmās krokās. Taču visbeidzot atradās pasausas, tropiski zaļas bikses un raibs pieguļošs topiņš. Savākusi abus apģērba gabalus un vēl šo, viņa nozuda no pārējo redzesloka, lai pēc brīža atgrieztos pilnīgi jaunā drēbju kārtā. Iepriekšējie apģērba gabali tika nevērīgi nosviesti blakus koferim. No kofera tika izmakšķerētas smalkas sandales salmu bālā krāsā, uz zemiem papēžiem, un no trešā kofera piemeklēti atbilstoši aksesuāri - stilizēta nelielu gliemežvāku virtene, aproces nomainīja citas - košākas.
Tagad viņa jutās krietni labāk, nu viņa bija gatava droši rādīties šīs vietas sabiedrībā. Vienīgi bija žēl, ka fotogrāfijas, uz kurām rakstīt autogrāfus bija izbeigušās.

"Viljams Mortons, tā ja?" Annija pārjautāja un pierakstīja. Tad uzsmaidījusi pirmajam atbildētājam, pagriezās pret vēl citiem, knapi noturēdamās, neerakstot sarakstā "Blondīne Histēriskā", skatoties uz sievieti, kas krāsoja sev otru seju.

Pīters jau piekto reizi brida pa ūdeni uz vraku, apdomājoties, cik vispār viņiem bija paveicies. Nedaudz tuvāk, un lidmašīna būtu izšķīdusi pret koraļļu radzēm, nedaudz tālāk un tā būtu pazudusi jūras dzelmē...

Tur nonācis, viņš sāka pārmeklēt visu lidmašīnas vraku, no kabīnes līdz pat astei. Pirmais atradums bija pāris veci tukši džutas maisi pabāzti pašā salona galā zem tukšas kastes ar McDonalds uzrakstu uz sāniem. Maisos tika samests iekšā viss atrastais.

Nebija jau nekā daudz.

Atradās ugunsdzēšamais aparāts, kas gan paskalinot izklausījās bojāts, un tika atstāts.

Atradās glābšanas plosts - versija sešiem cilvēkiem, automātiski piepūšas, pavelkot aiz aukliņas. tiesa gan, pēdējais paŗbaudes temriņš , spriežot pēc uzraksta, biuja bijis pirms diviem gadiem...

Izpletņi neatradās - laikam pilots bija uzskatījis ka pēc tiem tāpat nav jēgas.

Tika atrastas pāris segas, kāds ducis baltu dvieļu, stjuartes rezerves forma - tiesa, minisvārciņi diez vai derētu par labu apģērbu kādai no sievietēm pludmalē. Tāpat tika savākts stjuartes nodalījuma aizkars.

Neatradās nekas no ēdamā, ko Pīters nebūtu paķēris jau pirmajā reizē.

Protams, ja kāds dikti vēlējās, varēja atgriezties te ar nazi un sākt dīrāt pasažieru sēdekļiem nost audumu, bet TIK nosaluši jau nu viņi nebūs.

Pīters savīstīja visu divos maisos, sasēja ar trešo un uzmeta kaklā, tad devās atpakaļ, turot maisus virs ūdens.

Šo rakstu rediģēja Aiva: 11.11.2005 16:51

Vitas izmisušās acis neviļus palūkojā suz to,ka darīja kāds vīrietis. (Aiva,offcourse)
Jā,varbūt arī man ko darīt?Galu galā,ja nu lidmašīnā ir šis zemes karte!Protams,šī doma bija aplam neiespējama,jo noliašanās nebija paredzēta,bet varbūt tomēr...?
-Varbūt es varētu atrasts kaut ko...
pavisam klusi nomurmināda,un aizvērdama čemodānu un nolikdama to drošā vietā uz sauszemes,meitene aši skrēja uz lidmašīnas drupām.Lai gan vienīgias ko viņa atrada,bija pāris gliemežvāciņi.

Iegājusi iekšā telpās,Vitia tomēr noveciās,kaut kur uz sadrupušās grīdas bija nosviests kāds čemodāns,bet kurš bija aizslēgts.
Nez,kā lai to attaisa?Kaut kam taču te ir jābūt!

Nereons, mazliet bija apvainojies par to, ka viņa ideja tika noraidīta, jo viņš zināja, ka var būt tādi apstākļi, ka var uznākt tumsa, kā tas šajos reģionos notika ātri. Un doties meklēt kādus cilvēkus uz dienas vidu ir galīgi neracionāli. Tāpēc viņš nedaudz norobežojās no citiem. Viņš novilka virsdrēbes un nolika tās žāvēties, kā arī pārskatīja somas saturu un izžāvēja arī to. Pēc tam, kad drēbes bija izžuvušas viņš apsēdās smiltīs , pārdomāja šo situāciju un skatījās ,kas notiek apkārt notiek.

Keilīna apstulbusi paņēma Veronikas pasniegto papīriņu ar autogrāfu un nezināja, kur likt. Keilīnai sāka kļūt auksti. Izgājusi krastā viņa palūkojās uz savām nomestajām drēbēm,kas nu šķita tikai neomulīgas netīras lupatas. Klusēdama viņa aizgāja līdz savam koferītim un izņēma tur esošās drēbes ārā un novērtēja tās. BIja mazliet samirkušas, tādēļ Keilīna tās nolika žāvēties. Paņēmusi mīksto, lielo dvieli no čemodāna viņa apsedza ap pleciem. Meitene pastaigāja pa smiltīm un tad apsēdās tajās netālu no kāda vīrieša (Nereona) un sāka vērot notikumus no malas. Drīz jau būs tumšs... jāatrod vieta, kur varētu gulēt. domāja viņa.

Artruss lūkojās uz pārējo rosību un centās izprast, vai kādam nevajag steidzamu palīdzību. Nometis cigareti, Artruss uzlūkoja katru no cietušajiem. Piegājis pie kāda vīrieša (Nereona) viņš p[alūkojās uz viņu.
Sveiks! Jāsāk laikam jau ar ļoti banālu lietu. Mani sauc Artruss. Kas esi tu?! Būtu labi iepazīties ar visiem, lai zinātu, katram gadījumam...

Keilīna palūkojās uz kādu citu vīrieti, kas bija netālu sēdošajam pienācis klāt (Nereonam). viņai arī ienāca prātā, ka vajadzētu ar kādu iepazīteis, bet pagaidām viņa nolēma pasēdēt un pasildīties. Meitene tikai paskatījās uz notiekušo.

Artruss sajuta sev pievērstu skatienu. Viņš palūkojās uz meiteni, kura sēdēja un, šķiet, sildījās saulē. Interesanti...
Sveika! Esmu Artruss... vīrietis iesaucās un pamāja viņai ar roku. Un Tu būtu...?!

Keilīna. Prieks iepazīties. Keilīna pasmaidīja Artrusam un piegāja tuvāk apsēsties. Vismaz ar kādu tagat esmu iepzinusies.Viņa saulaini nodomāja.

Artruss pasmaidīja. Kadam, šķiet, šajā situācijā uzlabojies garīgais!
Uz kurieni tad Tu devies šajā nelaimīgajāreisā?viņs jautāja, jo vēlējās uzturēt sarunu.

Vispār jau man bija izplānots tā kārtīgāk atpūsties un papriecāties kūrortā. Speciāli paņēmu darbā brīvdienas un tādā garā. Bet redz pie kā viss nonācis. Un kas Tevi vilināja lidot ar šo reisu? Paskaidroja Keilīna palūkojotie uz lidmašīnas vraku.

Vīrietis klusi nopūtās. Idiotisms vilināja... viņšnoburkšķēa, dusmodamies pats uz sevi un to, kas viss tā iegrozījies. Tagad viņšnoteikti zaudēs savu darbu. Esmu žūrnālists, un man bija uzdevums- braukt uz vienu no salām un uztaisīt reportāžu par vienui no ciltīm. viņš paskaidroja Keilīnai un palūkojās tālumā.
Uz šīs salas mums derētu visiem turēties kopā un uzmanīties. to vīrietis teica savādi zinošābalsī.