Spēles noteikumi:
Ir jāizdomā neliels stāstiņš jeb labāk leģenda par iepriekšējā posta autora avataru.
Minimālais vārdu skaits ir 25 vārdi, bet maximālais...cik garu gribat, bet galvenais lai nava mazāk par 25 vārdiem.

Spēlē piedalās visi tie forumieši, kuriem ir avatars...

SĀKAM!

Reiz veikala plauktā bija dauuudz dauuudz banānu. Viss bija labi, līdz kādu dienu..ak vai...visus banānus nopirka kāds pavecs kungs savam mērksķītim. Tomēr viens banāns bija paslēpies dziļi dziļi kastes dibenā.
Viņš saprata, kas ar viņa draugiem notiks, ja viņš neko nedarīs.
Viņš saņēma visus savus spēkus un izlēca no kastes. Protams tas neija viegli.
Viņš atrada to māju, kurā vecais kungs mitinājās un pa suņa loziņu ielīda iekšā.
Ko lai tagad viņš dara? Viņam nav plāna, bet izskatās, ka saimnieks ēl nav mājās, tāpēc viņam bija laiks padomāt.
Plāns bija rokā!!!
Atāca mājās saimnies un nolika lielo banānu kasti teši pie mazā banāneļa slēpja. Banāns pateica savu izcilo plānu saviem ciltsbrāļiem, un tad varēja sākties izrāde.
Līdz ko banāns pateica savu plānu pārēiem, klāt bija arī mājas saimnieks. Citi banāni bija jau paspējuši ailaisties.
Tad drosmīgais banāns uzlēca uz krēsla, lai vīrs viņu varētu rdzēt. Un sāka dejot Makarenu.
Onkulītis nekad nebija redzējis dejojošu banānu, tāpēc nodomāja, ka ir traks un krita ģībonī.
Pārējie banāni uz raiz izlēca no kastes un steidzās ārā pa suņu spraugu.
Tā mazais banāniņš izglāba savus brāļus . Un tavā avā ir redzams kā viņš dejo makarenu!

Tā bija šausmīga cīņa.Visa pasaule cīnījās par Gredzenu.Pusi jūras aizņēma lielais karaspēks.Ūdens cīnījās pret Uguni.Pār visu jūra skrēja nimfu dēli un Spoku armija.Pašā vidū Viņi sastapās,un tad sākās Lielā Cīņā.Šķēpi cēlās augšup,zobeni griezās,bultas lidoja!Tā bija lielākā cīņa,kāda vēl bija notikusi.Un tad pašā cīņa sirdī,Okeāna sirdī,Visuma sirdī iedegās Gaisma.Tā bija tik liela,kā varens kupols tā apņēma karaspēkus,tā apņēma mirušos un dzīvos,spēcīgos un vārgos,Ūdeni un Uguni.Tas bija,kā mēms kliedziens,kā gaisma tumsā,kā redze aklumā.Tā bija zīme.Tā bija zīme,ka Lielais karš,ka Gredzena karš,ka Lielā Cīņa bija jābeidz.Bet neviens to nedarīja,tikai Gaisma.Spoki nozuda,kā smilšu figūras smalkā vējā,uguns vīri arī.Tas bija,it kā visa kauja būtu palikusi par smilšu figūrām,un tagad tās visas nopūstu smalka,nevainīga,maza vēja pūsmiņa.Un tad Gaisma iedegās vēl spožāk.Tā pārņēma visu Okeānu,visu pasauli,visu VIsumu,un visu aiz tā.Tās bija beigas.

The End

Spicules avā ir attēlota viena meitene,kura cīnās par Ūdeni.

Šo rakstu rediģēja Aurelia: 01.06.2005 20:06

par Aurelias....


bija diena un saule spilgti spīdēja. Apkārt laidelējās tauriņi. visādās krāsās. zili,violeti,dzelteni,sarkani,orandži. kāda meitene gāja pa pļavu un viņu aplidoja šāds taureņu bariņš. Meitene bija angliete. viņa atgūlās pļavā un klusām, pati sev teica: [B] thinking of you giwes me butterflies.....tas nozīmēja "domāšana par tevi dod man šos taurenīšus. Meitene aizvēra acis un iedomājās par kuru viņa domāja....

nu tāds...

Snorkes Jaunkundz! Es labprāt uzraxtītu leģendu par tavu avataru, bet es to neredzu! Lūdzu dari kaut ko letas labā!

Par Spicules avu!

Bija vēss un mierīgs vakars Viduszemē.Kāda jauna un bezrūpīga elfu jaunava šūpojās kādās iekartās šūpolēs.Viņa nemanīja tumsu kas mācās,vēju kas cēlās.Un te viņa atskatījās un ieraudzīja divas lielas armijas.Tās skrēja viena otrai virsu un nabaga elfu meitene bija pa vidu.Elfu meitene jau bija zaudējusi visas cerības redzot pārdesmit soļu attālumā skrienošo,neganto orku.Te pēkšņi kā samanot saldu smaržu elfu jaunava ielūkojās debesīs un tur lidoja Debes pavēlnieks-Ērglis.Tas pamanījis nelaimīgo meiteni nolaidās,maigi satvera savās ķetnās un aizveda no baisās vietas.Tā nu elfu jaunava turpināja dzīvot laimīgi,saskaņa ar visu dabu.

Spicules avatarā var redzēt kā elfu jaunava veras debesis redzot ērgli.

Šo rakstu rediģēja LoneWolf: 01.06.2005 23:17

Paldies par skaisto Leģendu! (tikas tā ir Ūdens meita!) Bet tā ir ļooti skaista! Un vēl iepīts kaut kas no GP iekšā!! Man ļooooooti patīk!

Stāsts par LoneWolf avataru.

"Reiz kādā pilsētiņā. Ļooti mazā pilsētiņā dzīvoja kāds zēns. (vārdu nevaru pašlaik izdomāt). Viņa lielakais sapnis bija kļūt par rokeri tā pat kā viņa vacākais brālis. Bet diemžēl viņa brālis bija tik iedomīgs, ka savu mazo brāli savā komandā negribēja ņemt. Viņs rokeru banda bija briesmīga. Viņi zaga un laupīja, uzsāka kautiņus un izārdīja pilsētu. Viņi rīkojās pret likuma gribu.
Kad mazais brālis bija pietiekami liels viņš par saviem eaupījumiem (un to viņsm bija ļooooti daudz) nopirka sev motociklu. ļoti labu motoiklu. Kaut gan tas bija nedaudz lietots, ta izskatījās ļoti labi. Malns motocikls ar lielu uzrakstu priekšā "LoneWolf". Viņš par pārējo naudu nopirka elnu džinsa jaku un visu pārējo, kas vajadzīgs moča apkopei.
Vecākajam brālim ļoti iepatikās brāļa jaunais motocikls un tāpēcviņš ieteica to samainīt pret savu, bet mazākais brālis to neļāva. Par spīti.
-Nu labi-taica vecākais,-ja tu an viņu ar labu neatdosi varbūt tu to atdosi pēc cīņas.
Vacākais brālis to teica narkotiku iespaidā.
Mazākais no brāļiem negribēja cīnīties, bet, kad vecākais viņam iekrāva pa degunu viņš deva pretī no visa spēka.
Cīniņš bija asiņains. Vecākais brālis bija lielās un stiprāks tāēc mazākais juta pārspēku. Tomēr jaunākais bija vieiklas un viņam izdevās brāli nokausēt, bet ak vai! Mazākais negribot cīņas laikā piebaidza savu brāli. Viņš bija miris.
Jaunulis paņēma somu un motociklu un davās pasaulē, jo šeit mazajā pilsētiņā viņu gaidīja mūža ieslodzījums.
Tagad visi par viņu runāja. Tagad mazais bija slepkava, jo viņš kailām rokām noslaktēja savu brāli. Miesīgu brāli. Viņš vairs nevienam nepastāstīs kas patiesībā notika. Viņam bija jābēg. Un ļaudis viņ arī iesauca par LoneWolf.

Tavā avā ir attēlots uzraxts uz viņa moča.

Šo rakstu rediģēja Spicule: 02.06.2005 09:59

Lūdzu piedot,bet es arī tagad neredzu tavu avataru! Tāpēc es arī tev nevaru uzrakstīt leģendu .

Šistais būs par tavējo avu Aurelija!

Reiz kāda meiteni ļooooti patika kāds puisis, bet nu...diemžēl viņš viņai nepievērsa uzmanību.
Lai kā meitene censtos sevi parādīt no labās puses...visi viņu apsmēja.

Tātad tā....
Kādu dienu aiziedama uz skolu viņa sastapās ar tā puiša draugiem.
Tie sāka vņu apsmiet un apsaukāt. (Žeelll)
Meitenei jau tā bija līdz kaklam visi apvainojumi un tādā garā, ka viņa sāka raudāt un izmetās pa skolas durvīm.
Viņa aizskrēja uz parku un sēžot uz soliņa lēja asaras, bet viņa nezinaja, ko izdarīja puisis.
Viņš nostāhjās pret saviem draugiem.
Jūs esat ````u bars! Un ļēvļi....varējās pameklēt sev vienlīdzīg cilvēku!viņš viņiem uzkliedza un ar vienu teikumu uz lūām aizgāja.Es aizeju...
Viņš sameklēja to neveiksmīgo meiteni un apsēdās viņai blakus uz soliņa.
Neņem viņus galvā! Viņi ir 'ķemi!viņš skaidroja.

Pēc šīs liktenīgās satikšanās viņi ir kļuvuši par labiem draugiem...un šis puisis bija tas, kas meitenei boja paticis.


Tavā avā ir redzams viņu preks, kad abi dabūn izskrietes un izdauzīties!

THE END!

ooc: Spic! Tu gadiijumaa neesi Neonā par Sireenas tornja spocinju? vai vismaz tur ir kaads ar tavu avu!
Par Spicules avu
reiz dziivoja kaada elfu meitenīt Spicule, kas ļoti gribeeja kljuut par cilveeku. vinja bija maza, spriiža lielumaa ar plaaniem, zeltainiem spaarninjiem, spicām ausiim un sudrabbaltiem matiem. Spiculei bija apnicis apsargaat maajas un sadziivot kopaa ar cilveekiem. Vinja veeleejaas buut noteicošā un nebaidiities no cilveekiem, kas peec vinjas domaam dziivoja laimiigi. taa nu Spicule aizgaaja pie raganas un smaksaaja sava muuž ietaupiijumus- lielu podu ar zeltu, lai taa paarveerstu vinju par cilveeku. Ragana buuraas, buuraas, liidz paarveerta vinju daiļā meitenē. Spaarni bija zuduši, tomēr spic;ās ausis veeljoprojaam reegojaas aaraa no matu cekula.
tad Spicule aizgāja uz Extrem Makeover un viņai uztaisiija normaalas ausis. Braucot projaam no Holivudas, vinju paarķēra teroristi un viens no vinjiem- iemiileejaas meitenē. Vinjsh vinju slepus aizveda uz savu villu Meksikā un abi aprecējās. taa vinji dziivo laimiigi veel shobaltudien. Un vinjiem ir daudz mazu bērnu ar spicām ausīm un teroristu-pašnāvnieku ieziimeem

Par Dinii avataru:

Reiz dzīvoja meitene, kuras mīļākā krāsa bija sudraba. Viņas ādas krāsa bija bāla. Viņai tas ļoti nepatika. Tas viss notika vēl tajos laikos, kad bija brīnumi. Viņa devās pie sev pazīstamas raganas, lai lūgtu palīdzību. Pēc neilgas sarunas ragana iedeva viņai maisiņu ar Sudraba Putekļiem. Viņai vajadzēja tos uzbērt sev uz galvas. Viņa to izdarīja un pāris mirkļu laikā viņas āda izmainījās uz sudrabotu. Arī mati kļuva sudraboti, tikai nedaudz tumšāki. Un Dinii avatarā ir redzama tās meitenes acs, kas slēptā priekā staro.

reiz sensenos laikos, aiz deviņām jūrām, tāltālā mēžā dzīvoja vecmāmiņa. Viņa reiz saslima, tāpēc mazā, jaukā mazmeitiņa nolēma mērot visu garo ceļu no lielpilsētas, lai apciemotu savu iemīļoto omīti. Meitenīte uzvilka sarkanās kedas un devās ceļā. Ceļš bija grūts un smagā, ar visādiem labumiem piebāztā, mugursoma briesmīgi speida plecus. Māte bija brīdinājusi, ka mežā vazājoties visādi pedofīli, izvarotāji un manijaki, bet visiem bija skaidrs, ka dzīvnieki, piesārņotā gaisa dēļ, tur sen kā vairs nemīt. Tā nu viņa gāja, līdz satumsa. Varbūt tas bija biezā, spokainā meža dēļ, bet, iespējams tie ir tikai šausmu efekti. Tātad, visās malās sāka spīdēt tāds kā gaismiņas...meitene tikai turpināja ceļu, nepievēršot tām ne mazāko uzmanību, līdz kaut kas liels un pelēks izlēca viņas priekšā. Meitene, loģiski, nobijās, jo dzīvi dzīvnieki vairs bija sastopami tikai zoodārzos.
Labs suns...
Un tā viņa tika apēsta. Vilks vēl ilgas stundas pavadīja, kaukdams pret mēnesi, pateikdamies dieviem.

O men,lieliskākā leģenda kādu esmu lasījusi! LIeliska "Sarkangalvīte 2" versija.... *aiz smiekliem nogāžas no datorkrēsla un 4 stāva loga*

Okey,labi,mana *tramtramtratratram* leģendaaaaaaaaaaaaaa.........................

Reiz sensensenos laikos,pašā pasaules sākumā,sākumā,kadbija tikai debesis,ūdens,vējš un uguns,un viņi visi vienmēr jaucās un jaucšas,bet nekad nekas neizjaucās...Bet tad notika Brīnums...Uguns savienojās ar Ūdeni,bet Debesīs ieplūda Vējš....Un tas radās Pirmsākums,būtne,ne būtne,dzīvība,ne dzīvība,nāve,ne nāve,kas radīja Pasauli,radīja Centru,radīja Zemi un Cilvēku....Bet tad Pirmsākumu apņēma Ūdens un Uguns,Debesis un Vējš,un pašas radītā Zeme un Cilvēks,un iesprostoja gasimas aplī,punktā,kas bija bezgalīgs un galīgs,līnijā,kas bija līnija,ne līnija,Pirmsākuma sākumā,pašas dzīvības un nāves,Uguns un Ūdens,Debesu un Vēja,Zemes un Cilvēka sirdī...Iesprostoja uz mūžiem,pašā Pasaules sirdiiiiiiii.......
Bet pasaule gāja un gāja un neapstājās,un tā līdz tagadnei,no Pagātnes,no Nākotnes Tagadnē,un mums ir tikai jādzīvo,lai dzīvotu nākaimais,bet Pirmsākums pārvēties Pagātnes gleznā.


Adnill avatarā ir parādīts Tagadnes cilvēka mazulis

Teši tā esmu gan es Sirēnu spoks! Un tu esi Sirēnu tornī vai ne?

Nu tā Aurēlijas avs!
Reiz dzīvoja kāda meitene. Viņai ļooooti patika maģija un viņa arī par to interesējās.
Bet visvairāk viņai patika nāras. Kaut gan tā bija leģenda viņa tai ticēja.
Reiz viņa brauca ar jahtu pāri jūrai un nezināmu iemeslu dēļ tā nogrima.
Bet meitenes dvēsele pārmiesojās jaunā ķermenī.
Tas bija nāras ķermenis. Nu beidzot viņa kļuvusi par nāru un piepildījusi savu sapni!

Reiz kāda meitenīte izdomāja pastaigāt pa oglēm. Lai pierādītu, ka nav bailīga. Viņa paklupa (awww, poor lil` girl) un apdedzināja seju. Un tad viņa sadusmojās, jo domāja, ka viņu paklupinājis ļaunais kaimiņu Juris, un sāka viņam spokoties. Jurim tas nepatika un viņš sarunāja rīkļurāvējus, lai tie nomušī mazo meitenīti. Tā arī izdarīja.

Rwiz bija karš.Uz tanī karā tika ievainots galvenasi labasi,kuram vajadzēja uzvarēt karu,bet filmai tika mainīts skenārijs.
Bet tad atlidoja labais Neo,un izglāba no nāves Labo! Neo pastāstījam Labajam par Matrix'u,un Labais "atklorķējās".Tad viņš sāka Ticēt,un dienās kļuva par lielisku supervaroni,un tomēr uzvarēja karā!
Kara beigās Labais sevi nosauva par Ghost'u!

Happy End.

paldies, paldies *savāc apkārt izmētāots ziedus* višpār tas bija stāsts par sarkankedīti un maziem bērniem to bija aizliegts lasīt, vardarbības dēļ, bet es to visu aizmirsu pierakstīt.


***


Pirmās klases sklotāju sauca Marija. Viņa bija gaišmataina zaļace, kura patiešām mīlēja bērnus, tāpēc darbs viņai bija tas pats, kas izklaide.

Miķelītis mācījās pirmajā klasē, viņš mīlēja savu pasniedzēju---viņas matu cirtas, viņas smaidu un pozitīvo attieksmi. Un tiešī šī iemsla dēļ viņš tik ļoti mīlēja skolu.

Miķelītim bija māsa---Sanita. VIņai bija tikai trīs gadiņi, tādēļ meitēns bieži vien sadarīja visādus nedarbus.

Reiz, kad bija pienākusi skolotājs dzimšanas diena, Miķelītis sēdēja un rūpīgi zīmēja sauli, zaļu pļavu un puķes uz apsveikuma Marijas jaunkundzei.

Vīņa māsiņa sēdēja blakām un uz baltas lapas vilka sarkanas švīkas. Sarkanas, jo šo krāsu Miķelītim vajadzēja vismazāk, tikai vina maza, sarkana tulpīte lapas pašā maliņā un punktiņš tauriņa spārnā.

Kad zēns bija paveicis rūpīgo darbu, viņš rū'pīgi salocīja zīmējumu un nolika uz galda. Sejā viņam rotājās smaids, laimīgas priekšnojautas---skolotājai patiks, viņa pricāsies, samīļos to un sabužinās matus.

Mazā māsa skatījās uz brāļa veikumu un brāli---viss paveikts kārtīgi, puika smaidīgs, ko domā---meitēns ņem un atkārto.

Skolotāja patiešām ļoti priecājās par klases sanestajiem ziedim un zīmējumiem--viņa visus tos piekāra klasē pie sienas un tad nu visi varēja salīdzināt, kam labāk, kam švakāk.

Miķelītis lepni staigāja gar sienu, lūkojoties pēc sava veikuma, gribēja to īpaši izcelt draugu acīs. Gāja, gāja...sienai pienāca gals, arī zīmējumi beidzās...pati pēdējā bija BALTA LAPA AR SARKANU KRUSTU. Miķelītis sarāvās.

Šo rakstu rediģēja addnill: 01.08.2005 13:47