Vijīga melodija izskanēja tālēs, kad stabule piekļāvās Devana lūpām. Viņš spēlēja un jaunekļa pirksti liegi dancoja pa mūzikas instrumentu.
Zeltaini mati ieskāva puiša jauneklīgo seju un dzidri zilas acis kavējās pie meitenes, kura bija apsēdusies pie jaunekļa kājām un lūkojās uz viņu sapņainām acīm. Dziesma sasaucās līdz ar vēja balsīm, kuri šalca savu stāstu par pasaulē redzēto. Un Devans ieklausījās vēja balsīs. Un viņa mūzika dzirdēto izspēlēja stabules balsī.
Viņi sēdēja uz akmeņiem. Sniegainas kalnu virsotnes sniedzās mākoņos, taču te, kur viņi bija iekārtojušies, bija silti. Saule sildīja un pat vēji, kas sasaucās ar Devana stabuli, likās augumu glāstām siltām rokām. Te viņš allaž nāca spēlēt. Šī bija viņu vieta. Augstu debesīs. Klinšu ieskautiem.

Tā bija jautra un dejot aicinoša melodija, līdz vienā mirklī tā aprāvās. Tik strauji, kā nocirsta, norauta...
Meitene pacēla galvu no Devana ceļiem, uz kuriem tā bija noslīgusi un viņa bažīgi palūkojās uz valdnieku. - Mans Kungs? – viņa klusi apjautājās, skatienam raugoties Devana sejā.
- Csst! Moira! – jauneklis pielika pirkstu pie lūpām, palūgdams meiteni paklusēt. Viņš izskatījās domīgs un it kā censtos kaut ko saklausīt. Bet viņa izskatījās apjukusi. Atrāvusies no valdnieka, meitene nezinādama ko iesākt, steigšus ņēma sapīt savus garos, sarkanos matus bizē.
Roka, kas turēja stabuli, bija noslīgusi gar sānu. Līdz Devans nolika mūzikas instrumentu zemē un piecēlās. Viņš aizgāja līdz klints dzegai.
Ja vien apkārt vēl joprojām nesvilpotu kalnu vēji, klusums būtu pat nomācošs.

Moira paņēma rokās Devana stabuli. Viņa piecēlās un aizgāja līdz puisim. Līdzīgi, kā viņš, raudzījās tālumā, taču nesaprata uz ko jāskatās. Tad neks cits neatlika, kā gaidīt. Līdz Devans pagriezās pret viņu. - Mums draud briesmas. – viņš noteica. Taču, pirms meitene bija paspējusi ko pajautāt, jauneklis jau turpināja. - Sameklē Malevonu. Saki, ka man vajag ar viņu runāt. – viņa pamāja. Lai arī pūķienei bija simtiem jautājumu, kurus viņa vēlējās uzdot, meitene apvaldīja savu ziņkāri. Valdnieka pavēle bija svarīgāka par viņas ziņkārību.
Moira pasniedza Devanam stabuli un atkāpusies viegli, izrādot cieņu, pielieca galvu valdnieka priekšā. Tad viņa pārvērtās par sarkanu pūķi un aizlidoja.




Ātri Dragāru aplidoja ziņa, par Devana aicinājumu, Pilārā pulcēties drosminiekiem, kuri vēlējās doties viņa uzdevumā.
Nebija gan skaidrs, kas par uzdevumu. To nemācēja izstāstīt neviens bards. Taču, jādomā, ka atbildes tiks sniegtas zelta pūķa mājvietā. Dragāras augstākajā celtnē. Pilārā.

Diena, kad tikšanās bija nolikta, bija silta un saulaina. Bet tā bija jau visu pēdējo ciklu. Vētru un lietusgāžu periodi bija atkāpušies, lai ļautu saulei spīdēt. Arī naktīs debesis bija skaidras un zvaigznes pie tām spoži spīdēja. Pēc tām varēja atrast ceļu. Taču, kuram gan bija jāmeklē ceļu, lai nokļūtu pasaules centrā. Ikviens pūķis zināja, kur tas atrodas.

Drosminiekiem bija atvēlēta liela zāle. Augstiem griestiem, kuru velvēs atbalsojās pat katra sīkākā skaņa. Nevērīgi pavilkta kāja, pat klusāk izteikts vārds. Marmora grīdas, uz kurām izlikti sarežģīti raksti. Kolonnas turēja augstos griestus. Zāle bija izdekorēt ar valdnieka dzimtas baneriem. Zeltainās krāsās, garām bārkstīm, kas plīvoja vieglā vējā.
Te vietas bija tik daudz, ka pūķi varēja uzturēties pat pūķu formā. Tomēr, neviens to nedarīja. Tā pūķiem bija pieņemts. Neiet valdnieka mājvietā savā pūķa izskatā.

Telpā bija daudz smalki veidotu, garu galdu un tiem piestāvoši krēsli. Galdi bija novietoti divās garās rindās, gar zāles malām un krēsti tiem abās pusēs. Zāles vidū atstājot brīvu vietu staigāšanai. Uz galda atradās lielas karafes ar dzērieniem un turpat arī bija atrodami dārgi, no zelta veidoti biķeri. Ja nu kāds vēlējās veldzēt slāpes, pēc mērota tāla ceļa.

Viņu pasaulei draudot briesmas. Tas bija viss, ko bija izdevies dzirdēt, ieklausoties klusās runās. Taču, paraugoties uz skaisto dienu, vai tā varēja būt patiesība? Tieši kādas briesmas varēja draudēt pūķu pasaulei tik skaistā dienā...

Paklausot Lilijai, Blinka bija turējies netālu no priesterienes. Jo, jādomā, ka meitene iespējams vēlējās, lai viņš tā kā viņu aizsargā. Katrā ziņā, jaunais pūķis nekādi nepieļāva domu, ka varētu būt otrādi. Ka priesteriene varētu vēlēties sargāt viņu.
Taču, kad Marko uzrunāja jaunekli, viņš tomēr pakāpās pāris soļus nostāk un noskatījis uz to milzi, pa kuru tēmēja burvis. Viņš viegli pamāja ar galvu un Blinkas rokas savēzējās izpildot pāris plūstošas kustības. Līdz beigās viņa labā roka pavērsās pret milzi un no tās izšāvās līdzīgs stars tam, kādu bija uzbūris Marko.
Viņš nesteidza burt nākamo maģiju. Puiša skatiens atgriezās pie Lilijas, kad tā, uzbūrusi savu svētību, pārvērtās par pūķi. - Nelien klāt! - Blinka uzsauca priesterienei. Taču laikam jau viņa padoms nāca par vēlu.

Lilijas burtā maģija bija ieskāvusi visus, izņemot Marko, jo burvis atradās pārāk tālu, lai priesterienes maģija viņu aizsniegtu.
Tad nu viņas biedri sajutās veiklāki, priestera maģijas svētīti. Arī Batirhans.
Savukārt, Hallai nācās secināt, ka iespējams arī bultas spēja milžiem nodarīt postījumus, jo viņu jauniegūtais biedrs Elgārs nule kā bija iedūris savu dunci milzim pēcpusē. Un tas tiešām milzī bija iedūries.

Milzis, kurā bija ietriekušās divas maģijas un kuru vēl cirta Atorms un ar dunci bakstīja Elgārs, sabirza putekļu un akmeņu kaudzē. Arī no brūkošā ķermeņa vajadzēja uzmanīties. Jo pamatīgi akmens blāķi vēlās gar zemi. Un tur, kaut kur, starp akmeņiem bija manāma sudrabota metāla, apmēram kulaka lielumā, pukstoša milža sirds. Izslavētais alķīmijas materiāls, par kuru varēja iegūt visai smuku naudu pie burvjiem, citadelēs.

Ar pārējiem diviem milžiem tika galā Batirhans.
Nabaga milži noteikti nesaprata, kas ar viņiem notiek un kas ir tas melnais viesulis, kas viņiem uzmetās virsū, taču jādomā, ka pēc šī visiem kļuva skaidrs, ka ar Batirhanu labāk kautiņos neiesaistīties.
Blinka, lūkojoties uz melno pūķi, bija nobālējis.

Pār Atorma, Beina un Elgāra galvām nolija pamatīga ūdens šalts.
Lilija bija centusies nopūst gar zemi kādu no pūķiem. Jāteic, ka meitenei tā arī nekļuva skaidrs, vai milžus ar ūdeni var apgāzt vai arī nē. Jo milzis, uz kuru viņa temēja, sabira maģiju un cīnītāju piebeigts.

Kenolts pārbaudīja zemē guļošā pūķa veselības stāvokli un diemžēl viņam nācās secināt, ka sarkanais pūķis ir miris. Dziedēšana te neko daudz vairs nelīdzēja.

Beins noskatījās, kā sabrūk viņa pretinieki.
Jaunā pūķa acīs bija vērojams neslēpts niknums. Lai arī jauneklis izskatījās stipri vien apskādēts. Un gar viņa lūpu kaktiņiem sūcās asins tērcītes, tas viņam netraucēja nelaipni uzkiegt atnācējiem: - Man nemaz jūs nevajadzēja! Es pats būtu ticis galā! - Beina sarkanās acis nikni zvēroja, boloties uz negaidītajiem papildspēkiem. Puiša elpa bija sasteigta un likās, ka tas nebija tikai noguruma dēļ. Viņš arī cieta pamatīgas sāpes traumu dēļ. Lai arī joprojām turējās kājās un dreboša roka bija cieši sažņaugusi zobena rokturi.
Lieki piebilst, ka par negaidīto ūdens šalti, kura bija izmērcējusi gan jaunā prinča apģērbu, gan matus, Beins arī nepriecājās.

Pēc tik spēcīgas maģijas rokas vienmēr tirpa. Tas bija pēcefekts, ar ko Marko vēl nebija iemācījies tikt galā. Un nebija jau tā, ka bieži nāktos kādu samalt putekļos. Pie tam zaļajā starā melnais pūķis bija ielicis labu tiesu dusmu un cīņasspara, tāpēc viņam nedaudz sareiba galva, nonākot jaunā nolūkotajā pozīcijā. Tomēr viņš atkal vēroja kaujaslauku.

Batirhans izpildīja visai ievērojamu manevru, kas uz brīdi pat lika justies lepnam par ciltsbrāli. Viņi bija melnā nāve. Batirs bija zibens, kas spēra ātri un precīzi, bet Marko - attālumā nograndis pērkons. Iznīcības vētra.

Tomēr lepnums izčākstēja brīdī, kad Marko ieraudzīja, kas nokrīt zemē. Sirds. Tā bija milža sirds! Vai Batirs centās to sev iegūt jeb pameta kā mēslu. Minēt nebija laika. Marko roka pasniedzās kārota virzienā, lai no kaujaslauka atnestu to, kāpēc vispār melnais pūķis šajā cīniņā iesaistījās. Tā nebija slava, tā nebija nesavtīga palīdzība, tā bija sirds lieta. Skatiens centās nepazaudēt nokritušo pikuci līdz tas nebūs iegūts.

Melno pūķi vairs neinteresēja cīņa. Arī pretinieki krita kā mušas. Te viņa palīdzību vairs nevajadzēja, te bija jāsavāc balva. Pamanījis nozibam sudrabu, Marko saprata, ka pēc iespējas ātrak ir jāsavāc arī otra sirds, ko viņš nekavējās īstenot, jo plānā bija kaut līdz pēdējam izrakāt visas sabirzušās akmens miesas.

Tas bija galā, milži sabirza putekļos un kādu brīdi palidinājusies gaisā meitene nolaidās lejā pie pārējiem, viņa bija dzirdējusi kā Blinka mēģināja viņu apturēt, bet nepaklausot priesteriene izlēma šķelt debesis. - Piedod. - Viņa atvainojās puisim. - Man likās, ka tā ir laba doma. - Acīmredzot nē, jo tagad visticamāk visi dusmosies uz viņu par to, ka meitene ir izmērcējusi viņu drēbes, liekot aukstumam piezagties vēl vairāk klāt un tas noteikti nebija prātīgi. Viņai šķita, ka ūdens neko nespēj nodarīt milžiem, diemžēl.

Pārvērtusies atkal par cilvēku, skatiens lūkojās uz Beinu. Tas noslīdēja līdz viņa satvertajam zobenam, it kā mazais princis vēlētos kādam ar to nocirst galvu.
- Ja tu ļautu, es tev palīdzētu. - Viņas balss bija klusa un mierinoša. Beinam noteikti vajadzēja palīdzību, turklāt Lilija jutās slikti par to, ka bija visus apšļākusi ar ūdeni un varbūt palīdzot kādam viņa justos labāk, pat ja šis indivīds tāpat neizklausījās diez ko laipns.

Kenoltam nācās saprast un pieņemt, ka arī otrs zemē guļošais sarkanais pūķis ir miris. Žēl. Druīda roka pēdējoreiz noglāstīja sarkanās zvīņas, un tad viņš atkal pārtapa tīģerī. Kaujā piedalīties viņš gan nerāvās - tur bija īsti karotāji, kuriem Kenolts varētu vien traucēt. Labāk nogaidīt, līdz kādam būs vajadzīga dziedēšana. Droši vien, ka būs vajadzīga.

Ar cieņu noskatījies, kā Batirhans nogāž vienu no milžiem, un otrs sabrūk, citu biedru pievarēts, tālāk druīds vairs neskatījās. Viņš pielēkšoja pie smilšu kaudzes, kas bija netālu no mirušajiem pūķiem, un kuru tie bija pieveikuši (vai varbūt Beins), un sāka ar ķepām to kārpīt, cenšoties izrakt sirdi.

Atorms bija dusmīgs. Ļoti dusmīgs. Cīņa, vēl nesākusies, JAU bija beigusies, un viņš nebija paspējis parādīt visu, ko prot. Brīdī, kad pūķis gribēja uzlidot gaisā, lai tiktu līdz milža galvai, pār viņu nolija ūdens. Kā tad! Tā arī vēl trūka! Kurš bija tas gudrinieks, kas domā, ka sasalušas bruņas un drēbes ir siltākas ziemā?

Nācās pamanīt, kurš, jo vainīgais atvainojās. Ja svētība bija labi, tad ūdens bija pilnīgi lieks.

Skaļi un nikni nošņācies, Atorms piegāja tuvāk Beinam.
- Princi, - viņš nemaz neizklausījās īpaši laipns, - Mums bija jātiek te garām. Atvaino, ka iztraucējām. Starp citu, tevi meklē, vismaz tādas ziņas man nāca ausīs pa ceļam uz šejieni.

To teicis, viņš pagāja malā, lai mēģinātu izdomāt, kā izžāvēties, pirms ir sasalis ragā. Milžu sirdis viņu neinteresēja, vienīgi Blinkas bālākais izskats pievērsa uzmanību un lika aizmirst savas emocijas.
- Kas noticis? - viņš pajautāja tieši, -Tu esi balts kā sniegpārsliņa. Jā, un vai tu, lūdzu, nevari mani izžāvēt?

[OOC - ak! žēl, ka kauja bija tik ļoti īsa, man būtu gribējies vēl vienu gājienu. Tā iet, kad atstāj arī citiem gājienus.]

Ieguvis abas noskatītās sirdis savā īpašumā, Marko tās rūpīgi ievīstīja apmetņa stūrī un piespieda pie sāna.

Pēc mirkļa viņš jau materializējās kaujaslauka vidū. Cīņa bija beigusies, draudi kļūt par pankūku tāpat, tāpēc ašs skatiens tika veltīts apkārtnei. Divi ievainotie pūķi raisīja maz interesi, bet dzīvais, ko Atorms uzrunāja par princi, laikam bija piecpadsmitgadīgais princis, par ko jau iepriekš bija runa. Tomēr nācās secināt, ka arī viņa raisītā interese ir visai ātri klīstoša, kad tepat blakus gulēja divas nesavāktas sirdis.

Un tikai tad Marko pamanīja, kādu zaimojošu aktu grasās paveikt tīģeris. Mājas kaķa vienkāršībā svītrainais zvērs kašņājās pa smiltīm, kur bija jāatrodas kritušā milža sirdij. Sirdij! Tā nebija smilšu kaste, kur noglabāt savu rīta tualetes rezultātu. Bet izskatījās, ka vai nu tieši tas grasās notikt, pie tam visu acu priekšā, vai arī Kenolts pilnā nopietnībā vēlas Marko no deguna apakšas nocelt sirdi, ko tikai burvi spēj izmantot. Gan viens, gan otrs variants iesvēla dusmas melnajā pūķī. Viņa augums notrīcēja, spārni izpletās un pavisam drīz smiltiņās, kur rušinājās tīģeris, nolaidās melns pūķis, izdvesa nīgru šņācienu un ņēmās ar nagiem kāprīt smiltis un akmeņus.

"Tu nezini, ko tu dari," Kenoltam tika veltīta nikna uzruna. Druīds laikam iedomājās, ka milža sirds ir kaut kāds prasts muskulis, ko vienkārši paņemt un notiesāt brokastīs vai iegrūzt starp kaut kādiem lakstiem tašā. Ja druīda drošība Marko interesēja tikai pastarpināti kā par ceļarādi, tad sirds veselums gan bija pietiekams arguments, lai censtos to iegūt sev un saglabāt ar pareizajām metodēm.

Ej un savāc trešo, kamēr Batirhans nav tai uzkāpis. - Atskanēja Marko galvā. Kenolts nelikās traucēts. Arī dusmīgs viņš nelikās. Nekādi paskaidrojumi par zināšanu vai nezināšanu nesekoja. Kenoltam nebija nekāda iemesla cerēt uz Marko dāsnumu tad, kad viņi (cerams) nonāks Pusnakts Cietoksnī. Citadelē, kurā nav, ko ēst. Druīds jau diennakti bija gavējis, un, lai arī cik apcerīgs viņš nebūtu, par izdzīvošanu viņš bija pieradis padomāt iepriekš, ja vien bija tāda iespēja.

Kaujas haoss, sabirzušie milži, un viens no melnajiem, kas riņķo ap līķiem gluži kā tāds maitasputns, kaut iepriekš nebija manīts. Ievērojis plikpaurainu, resnu ūsaini, Elgārs gan labi saprata, kurš no melnajiem tur laidelējas. Tas, kuram ar cīņu nebija praktiski nekā kopīga. Bet ko nu vairs. Cerams, nesakausies ar druīdu, citādi varēs pats rādīt ceļu. Kaut arī tādiem melnajiem pūķiem Elgārs neuzticētu pat no rītiem nest ārā karaliskos naktspodus. Neizbēgami Devans kādu reizi tādā atrastu piraņu.

Noglabājis ieroci, Elgārs pietuvojās, gan ne pārāk cieši, Atormam un tam svešajam sarkanajam. Visu, kas sakāms, Atorms jau bija pateicis, toties derēja kustēties tālāk. Troksnis varēja pievilināt vēl kādu, Atormam prātā tika atgādināts. Mums jākust.

Pats raju pūķis šobrī par slapjumu nebēdāja. Krekls bija pamircis, bet lielākoties biezais, tumšais apmetnis bija pasargājis, un sildīja arī tad, kad bija slapjš. Saprotams, ja būtu iespēja tikt pie siltuma, vajadzētu drēbes žāvēt. Vēl pagaidām varēja dzīvot.

Ja nu gadījumā Blinka tiešām spētu pildīt krāsniņas funkciju, tad Elgārs bija nākamais rindā.

Nosprauslājies tā, ka no nāsīm pašķīda darvas pilieni, Marko pacēlās spārnos un ātri uzklupa pēdējam neizkašņātam milzim. Neizskatījās, ka tīģeris grasās padoties, bet plūkšanās ar druīdu varēja nenest rezultātus, tikai nokavēt brīdi, kad var savākt trešo sirdi. Te bija pietiekami daudz zilo garnadžu. Un arī sarkanie pūķi varbūt kāroja nevis mierīgu ceļu, bet trofejas.

Beins jau grasījās kaut ko atcirst uz laipno palīdzības piedāvājumu, taču puisi sagrāba pēkšņa klepus lēkme, kura lika jaunajam princim teju saliekties pāris līkumos un izspļaut pamatīgu asiņu lāmu.
- Nu labi... - viņš beigās nomurmināja un ieslidinājis zobenu makstī, aizvilkās līdz tuvākajam akmeņu krāvumam un atslīga pret to.
- Man sāp te. - Beins norādīja uz savu krūšu kurvi, kur acīmredzot bija trāpījusi kāda noklīdusi milža dūre, salaužot pāris jaunekļa ribas.

Tomēr neskatoties uz ievainojumiem un īgnumu, Beina skatiens tik un tā izsekoja Atormu. - Kas meklē? - jauneklis apjautājās un viņa balss ne pat maz drusku nebija zaudējusi asumu, pieprasot nekavējoties sniegt atbildi.
Par saviem kritušajiem miesassargiem jauneklis īpaši nepārdzīvoja. Bet ko tur daudz... tāds bija karotāju liktenis. Viņš to zināja.

Vien pamanot Blinku, Beina skatienā iezagās šaubas un neliels apjukums. Viņš visai cieši vērās otrā pusaudzī, kā cenšoties par kaut ko pārliecināties, atcerēties.
- Kas viņš ir? - Beins pamāja uz Blinkas pusi. Jautājums, protams, bija domāts Atormam. Jo sarkanais pūķis bija vienīgais, kuru jauneklis daudz maz atpazina no šī raibā bara.


Atorma uzrunāts, Blinka izrāvās no pārdomām un palūkojās uz karotāju. - Es... - viņš iesāka, taču uzreiz arī noraidoši papurināja galvu. - Nē, nekas. - jauneklis pat pasmaidīja. - Es iespējams esmu vēl noguris. - Arlidenam gan riebās melot. Taču, šobrīd savas draudzīgās nesaskaņas ar melno pūķi, viņš paturēja vēl pie sevis. Iespējams, ka Batirs vairāk viņu netramdīs. Varbūt karotājs tikai bija vēlējies pārbaudīt, cik viegli ir viņu nobiedēt. Kaut kas tāds taču bija iespējams.

Jaunais burvis palūkojās uz Atormu un pamāja. Soli atkāpies, Blinka pavērsa roku pret karotāju un koncentrējās. Atvērtās plaukstas pirksti viens pēc otra nolocījās un savilkto dūri puisis parāva uz savu pusi. Ūdens no karotāja apģērba paklausīja jaunajam burvim un izvilcies ārā, savilkās kopā vienā lodē. Ar īsu rokas kustību, Blinka to nometa sāņus un tas sašķīda pret zemi. Apģērbs un karotāja mati bija sausi.

Blinka bija pamanījis Beina jautājumu, par savu personu, taču skatienam aizkavējoties pie sarkanā pūķa, viņš tomēr neko neteica.


Pēc tāda brītiņa kašāšanās pa milža pārpalikumiem, arī Kenoltam izdevās atrast spīdīgo milža sirdi, kas bija pamazām sākusi sacietēt un arī zaudēja savu spožumu. Bet tas bija normāli. Tā bija jānotiek. Ja vien kāds no šīs grupas biedriem zināja, kas notiek ar milžu sirdīm, kad tās pārstāj pukstēt un atdziest. Tās kļūst par cietiem akmens gabaliem.

Arī Marko meklējumi iekš pēdējā milža sekmējās panākumiem. Un drīz vien burvis bija ieguvis vēl vienu sirdi savā īpašumā.

Beinam pavisam noteikti bija nepieciešama palīdzība, to nevarēja noliegt neviens un skatiens aizkavējās pie asinīm, ko jaunais princis bija izpļāvis. Lilija nekrita panikā, viņa bija mierīga un kustībās ielija plūstošs ūdens, bet meitene nekavējās, steidzās palīdzēt sarkanajam pūķim. Viņai pateicību nevajadzēja. Tāpēc, ja puiša vārdi pēc tam būs vienas vienīgas lamas un neuzticēšanās zilo klanu pūķiem, tad viņa neskums. Vismaz neko citu no šī indivīda viņa negaidīja.

Zilais skatiens nopētīja prinča bruņas, tās izskatījās nedaudz samīcītas un apgrūtināja meitenes piekļūšanu viņa augumam.
Viņai bija jārīkojas ātri. - Piedod, uz brīdi būs nepatīkami... - Rokas jau iemirdzējās baltā gaismā, un Lilija juta, kā maģija ieplūst viņas dzīslās, lai būtu gatavībā dziedēt un glābt dzīvību. Meitenes pirksti ātri atrada bruņu sprādzes, kuras attaisīt vaļā un atbrīvot prinča augumu.

Viņa rīkojās ātri, noliekot malā samīcās bruņas un pieķerties pie galvenā uzdevuma, dziedēšanas.
Beins varēja just, ka no Lilijas gaišajiem pieskārieniem paliek labāk, vieglāk elpot, gaisma steidzās patverties viņa augumā liekot nesāpīgi ribām sakārtoties atpakaļ, ievainojumiem sadzīt un apturēt iekšējo asiņošanu. Zilmates acis aizvērās uz brīdi mēģinot saprast vai viņa ir izdziedējusi visas vainas. Kad Lilija bija pārliecināta viņa atvēra acis un atrāva savas rokas no Beina auguma. Palūkojās uz puisi. - Kā jūties? - Viņai vēl vajadzēja painteresēties.

Sveiks, Elgārs pasveicināja Blinku. Mani nākamo, lūdzu, ja tev nav grūti.

Šī bija laba izdevība kārtīgi nopētīt puisi.
Kā tevi vispār sauc, un kā sanāca, ka pievienojies viņiem? Sākumā zēna nebija ar grupu, to Elgārs zināja. Īsti nebija skaidrs, ko viņš dara ar šo raibo kompāniju.

Ā! Kurš meklē. Un kas ir viņš.

- Jā, ir jāiet, tikko varēsim, - sarkanais karotājs piekrita Elgāra teiktajam un paskatījās uz Beinu. Gribēja jau atbildēt, bet tad princis kļuva aizņemts ar ārstēšanu un, nolēmis, ka tik ilgi vēl atbildi pagaidīs, pagriezās uz Blinkas pusi.

Oh. Blinka tiešām spēja izžāvēt, un pēc maza brīža Atormam vairs nevajadzēja uztraukties par iespēju saķert plaušu karsoni.
- Paldies, - nu jau balss bija krietni maigāka un melodiskāka nekā pirms brīža, - Tas noderēja.
Ja sudraba pūķis negribēja atbildēt, tad nē, un, galu galā, arī šī atbilde varēja būt patiesība. Atorms sīkāk nepētīja.

Tagad varēja atbildēt Beinam.
- Man krogā norādīja, ka tu esi strauji lidojis uz šo pusi, un lai pasakot klana vadonim, ka, ja meklē, lai pameklē milžu zemēs. Tikai mēs paši nācām šurp, tāpēc ziņa nav nodota. Un viņš ir Blinka.
Pagaidām neko vairāk Atorms negrasījās skaidrot, tāpat jau bija redzams, ja vien skatījās, ka Blinka ir burvis.

Izkašņājis trešo sirdi, Marko pārtapa par cilvēku un pacēla guvumu. Notrausis smiltis, viņš to noglauda un uzmanīgi pavērās apkārt, tikai pēc tam noslēpdams sirdi apmetnī. Trīs no četri bija visai labs guvums, pat ja pēdējo pievāca druīds.

Tikai tad, kad sava balva bija savākta, Marko paskatījās apkārt, kā vispār izskatījās cīņas vieta un kas bija noticis. Izskatījās, ka no savas grupas neviens nebija cietis, vien nokāvušies tā, ka burtiski slapji. Vai arī kāds bija palīdzējis. Meklēdams sirdis, melnais pūķis īsti nebija pievērsis uzmanību ūdens šaltij, jo pats taču bija sausumā. Un Blinka kā burvju mākslinieks žāvēja visus pēc kārtas.

Nogājis pāris soļus nost no uzmanības centra, Marko noņēma no pleca somu, atstutēja to pret kādu akmeni un kādu brīdi ar vienu roku tajā rakājās. Pēc brīža no turienes iznira pagara tumša auduma strēmele. Rūpīgi iztīdams pa vienai sirdij, Marko tās tina audumā, bet viņa lūpas skaitīja nedzirdamus vārdus. Vienu pēc otras, līdz visas trīs bija glīti ietītas, satītas kopā. Tad tās varēja tikt noglabātas tālākai nešanai. Soma gan ievērojami uzblīda, tomēr ciet to varēja dabūt. Jau pēc brīža uz Marko pleca atkal nogūla siksna.

Darbiņš te bija padarīts, bija pat cerība, ka tuvumā citu milžu nav, ja nebija iesaistījušies kaujā. Principā ceļu varēja turpināt.

Arī Kenolts, atradis milža sirdi, pārvērtās par cilvēku. Tik daudz šajā aukstumā var izturēt. Notīrījis atradumu, viņš to ielika somā, vispirms ievietojis mazākā kulītē. Daudz gan druīds uz iespējām sirdi saglabāt necerēja. Tā jau bija sākusi sastingt.

Tāpat cilvēka izskatā Kenolts devās uz biedru pusi. Viņam arī gribējās tuvāk redzēt Beinu. Par sarkano pūķi Lilija jau rūpējās, un citiem, šķiet, nekas nekaitēja. Katram gadījumam druīds tomēr diezgan rūpīgi palūkojās uz visiem pēc kārtas.

Ja nevienam viņa palīdzība nav nepieciešama, Kenolts atkal pārtop par tīģeri.

Beinam bija nepatīkami jau labu brīdi, tādēļ dziednieces brīdinājums, lika palūkoties uz viņu ar tādu: ak, nu jel! skatienu. - Tu darbojies ātrāk un mazāk muldi. - viņš pamudināja meiteni. Nekādi brīdinājumi un neveiklas attaisnošanās Beinam nebija nepieciešamas.

Jauneklis sakoda zobus un cik nu spēja palīdzēt, paceļot rokas, vai pagriežoties, lai priesterienei būtu vieglāk novilkt saplacinātās bruņas, tik arī palīdzēja.
Zem biezajiem vamžiem un slapjā krekla, Beina krūšu rajonā bija novērojams visai pamatīgs zilums un izspiedušies lauztie kauli. Tomēr, bez bruņām bija vieglāk elpot un ar katru mirkli, kuru zilmate pavadīja dziedējot, palika vēl vieglāk.
Beins netraucēja priesterienei burties un pacietīgi gaidīja, kamēr viņa pabeigs, neraustoties un nesūdzoties.

- Slapji. - viņš atrauca uz Lilijas jautājumu. Bet tas laikam jau nozīmēja, ka princis bija izdziedēts. Un par sāpēm vairāk nesūdzējās.
Vien aprauts: - Paldies. - izskanēja pār Beina lūpām, pirms viņš pameta meiteni tur, kur viņi bija atradušies un aizgāja līdz Atormam un Blinkam.

- Tēvs zin, kur es esmu. - Beins atteica Atormam un turpināja blenzt uz Blinku. It kā karotāja skaidrojums, ka Blinka ir Blinka neko daudz viņam nebūtu izskaidrojis.

Blinka novērsās no Beina. Viņam turpat blakus bija arī Elgārs un pievēršanās viņa izžāvēšanai noteikti novērsa no Beina skatiena, kas lika justies neērti.
Jā, idejiski viņam nebija grūti un jauneklis pavērsa roku pret zilo pūķi, lai vēlreiz izpildītu burvestību, kas izvilka ūdeni no Elgāra apģērba un matiem. Tas nopakšķēja pret zemi turpat, kur iepriekš savāktā lode no Atorma.
- Blinka. - burvis nosauca savu vārdu, atbildot uz zilā pūķa jautājumu.
Taču likās, ka tieši šajā mirklī arī Beins bija nonācis pie apskaidrības, princis nolieca galvu un nometās uz ceļa Blinkas priekšā. Labi, ka viņš bija izdziedēts, jo bez dziedēšanas, diez vai viņam tas sanāktu. - Arliden... - Beins nosauca Blinka īsto vārdu. - Es tevi neatpazinu. Mēs domājām, ka tu esi miris. - pirmo reizi prinča balsī ieskanējās šis tas no padevības un cieņas.

Blinka samulsa. Un nosarka. Pirmkārt jau tāpēc, ka bija pieķerts melojam par savu vārdu. Bet no otras puses, jau tādu laiku viņš sevi vairs nesauca īstajā vārdā. Un Beina uzvedība bija lieka. Gluži, kā vēloties no notiekošā aizmukt, Blinka paspēra soli atpakaļ. Viņa skatiens bažīgi aizklīda līdz Atormam, it kā karotājs kaut ko varētu palīdzēt. Nu, viņš vismaz bija palīdzējis līdz šim. Teju katrā situācijā. Varbūt arī tagad.

Apkārtnē viss atkal bija pieklusis. Nelikās, ka vēl kādi milži varētu uzrasties ar vēlmi iesaistīties kaujā. Tomēr, bija visai naivi domāt, ka milžu zemēs bija tikai šie četri milži, kuri sabirzuši gulēja pie viņu kājām.

Marko aizdomas apstiprinājās, kad sarkanais jauneklis nolieca galvu Blinkas priekšā. Melnais pūķis bija paspējis pamanīt, cik klusi bez vārda ierunas Blinka žāvē svešo, zilo pūķi, kā izvairīgi runā ar Atormu un šo sarkano puiku. Marko saprata, ka arī sarkanais ir dižciltīgs, bet neuzskatīja, ka jāloka ceļi sveša klana atvasei tikai tāpēc, ka šis izglābts no pāris milžiem.

"Blinka Arlidens ir mans māceklis. Un žāvēšanas nodarbība ir beigusies," Marko bezkaislīgi iejaucās sarunā, noteiktiem soļiem pienākdams pie jaunieša. Viņš ieskatījās tā acīs, paklakšķināja mēli un pašūpoja galvu. "Tā jau man likās, ka nevajadzēja tev ļaut tik daudz. Tu izskatīes sliktāk kā milža atrauga, un vēl bur kaut kādas mazsvarīgas burvestības," Marko sabāra Blinku. Viņš pats pamāja ar roku, liekot gaisam savērpties vieglā riņķa dejā un uzvēdīt mazliet siltuma iepriekš izmirkušajiem. "Šodien vairāk milžu tev nepienākas," noteicis savu spriedumu, elnais pagriezās pret Beinu. Jau gribēdams kaut ko asu noteikt, viņš tomēr nolēma klusēt, bet viņa skatienā bija kaut kas starp nosodījumu un garlaicību.

"Vai nu šitās ādas ir jāaprok," viņš norādīja uz kritušajiem sarkanajiem pūķiem, "vai jādodas prom, kamēr te vēl neņudz no to tīkotājiem," skatīdamies uz kaujas lauku, burvis paziņoja un paskatījās uz zilo pienācēju. Apkopējs droši vien varēja tēlot arī kapraci, pat ja jāaprok lielie pūķu ķermeņi.

Šo rakstu rediģēja Romija: 27.02.2014 13:51

Mazāk muldi? Lilijas uzacis uz brīdi uzrāvās augstāk, bet nu ko gan viņa gaidīja no šī iedomīgā pūšļa, bet vismaz savu viņa bija paveikusi un nu sarkano pūķu princis varēja doties, kur vien sirds kāro. Viņa priekšā meitene nelieca galvu, viņš nebija viņas klanā noteicējs, tāpat kā neviens sarkanais.

Pēc atbildes uz savu jautājumu, meitene izslējās staltāk, viņi varēja doties projām, tālāk ceļā. Vien, kad puisis pateica apraudu paldies, viņa ļāva uz brīdi skatienam pakavēties pie jaunekļa. - Vienmēr laipni. - Lilija bezkaislīgi noteica un palūkojās uz vietu, kur Marko atradās.
Tagad, kad cīņa bija galā, meitene noņēma no savas somas Blinkas doto apmetni un uzlika sev uz pleciem. Tā būs siltāk un viņa nevēlējās saldēt sevi.

Tomēr skatiens pievērsās Blinkam un viņa nesaprašanā lūkojās uz puisi. Vai arī viņai ir jāklanās jaunajam pūķim? Meitene vairs neko nesaprata, viņa izskatījās apjukusi, tāpēc pagājās nedaudz tālāk no saviem biedriem, lai palūkotos priekšā uz taku, paliekot pietiekami tuvu, lai varētu dzirdēt pārējo sarunas, kurās viņa nevēlējās iesaistīties. Vai precīzāk nemaz nevarēja. Salta vēja brāzma lika garajiem matiem dejot savu deju, līdz tie atkal klusi un mierīgi nokrita pār meitenes muguru, zilajam skatienam joprojām veroties uz priekšu. Biedējošo ceļu.

Atorms paspēra soli, lai būtu blakus un mazliet priekšā Blinkam.

- Arlidens nomira, kad bronzas karotājs Drakars iznīcināja Setru. Tagad ir Blinka, - viņš paskaidroja Beinam. Nevajag zemoties, lai arī reizēm jaunais sudraba pūķis šķita tāds, ka Atorms pats varētu palocīt ceļus viņa priekšā. Ko tur slēpt.

Marko kā Blinkas skolotājs? Nu, tur varētu kaut ko iebilst, galvenokārt, pats Arlidens. Atorms nejaucās. Ja grib, tad lai ir, ja nē, tad var pateikt.

- Mums ir jāiet. Lemiet aši, ko darīsiet.
Jā, tā bija taisnība, un nevajadzēja stāvēt te un gaidīt, līdz ierodas vēl kāds milzis. Ja nu tā gadās, tad tos var arī sastapt pa ceļam uz Cietoksni.

Tātad Arlidens Blinka. Elgārs pamāja Blinkam pateicībā par izžāvētām drēbēm, un pievērsās pagaidām nesaprotamai izrādei, kura notika tepat blakus. Un tad vēl uz viņu sāka blenzt tas spļaudīgais maitasputns, kurš īsti neizprotama iemesla dēļ tagad prasīja konsultāciju. Tomēr arī šoreiz Elgārs netricināja gaisu. Manuprāt, ir jādodas, viņš spļaudīklim atbildēja, ja jau jautāja. Ja vien pats nevēlies tērēt laiku un rakt.

Nebija nekā, ko lemt. Par svešo viņi neatbildēja, un pūķādas bija svešā darīšana. Sarkanie pūķi Elgāru vispār ne pārāk interesēja, neskaitot, kā rotu pasūtītāji. Izmakšķerējis no somas nākamo ābolu, Elgārs klusu devās uz priekšu pa vienīgo ceļu, kas pletās priekšā. Pirms radīsies nepieciešamība pēc Kenolta orientēšanās mākas, tikpat labi arī viņš varēja uzņemties izlūka lomu.