Cietumu Astindelā pavisam noteikti nebija daudz. Tā vienkārši. Pēc tiem nebija nepieciešamības.
Tā vieta, kur atradās aizturētie pārgalvji, bija ne pārāk liela izmēra saliņa, kura atradās gaisā netālu no valdnieka pils. Šeit pārgalvjus bija nogādājuši Vārtu sargi. Īpaši neiedziļinoties situācijā un necenšoties noskaidrot, kurš bijis vairāk un kurš mazāk vainīgs. Jaunajiem serafiem palūdza sekot un kad viņus nogādāja uz salas, sargi pieskārās katra jaunekļa pierei ar labās rokas pirkstu galiem. Viņu acis uz mirkli iemirdzējās baltā gaismā. Sargi bija uzbūruši maģiju, kas neļāva jauniešiem pamest salu.

Te nu viņi bija spiesti pavadīt nakti.
Nu ja. Sala bija neliela, to pavisam mierīgi varēja pārredzēt no vienas malas līdz otrai.
Zemi klāja mīksta un patīkama zāle. Salas vidū atradās tāda kā lapene. Šeit atradās viena gulta. Ērts matracītis, pārsegts ar mīkstu un pieskārienam tīkamu sedziņu.
Kad serafi gāja gulēt viņi lika saviem spārniem pazust. Tā vienkārši, iedomājās, kā viņi sakļauj savus spārnus un liek tiem saplūst ar savu augumu. Tad tie pazuda. Kad serafs vēlējās spārnus izplest, viņam tikai vajadzēja iedomāties, kā viņš izpleš spārnus un tie atkal parādījās.
Tomēr spārni nelīdzēja tikt prom no salas. Ja pietuvojās salas malai un mēģināja tai pārkāpt pāri, ieslodzītais atdūrās, kā pret neredzamu un neapejamu sienu.
Viņi te bija ieslodzīti. Un acīmredzami uz visu nakti.
Blakus gultai atradās galdiņš uz kura bija novietota sudraba ūdens karafe un blakus tai, sudraba ūdens kauss.
Tepat uz paplātes arī atradās augļi. Svaigi, smaržīgi un kārdinoši.

Laiks ritēja un ausa gaisma.
Acīmredzami tuvojās jauna diena.
Tā droši vien solījās nest pārmaiņas jauno serafu dzīvē.
Katrā ziņā, diez vai viņus te atstās uz šīs mazās salas vēl uz kādu dienu. Sargi taču bija teikuši, ka dosies ziņot valdniekam un lai jaunie pārgalvji gaida valdnieka lēmumu.

Tikai gaidīt allaž bija sasodīti grūti.

Pirmo telpu Flēra jau bija redzējusi, tikai no otras puses. Tomēr tālāk viņi devās pa citu ceļu, tāpēc dziedniece visu laiku centās uzturēt savu uzmanību ne tikai uz to, kā izskatās šī ēka, bet arī savām spējām just maģiju. Viņa bija gatava apstāties jebkurā brīdī, kad radīsies šaubas. Tomēr šķita, ka šeit tiešām var lietot spēku, protams, ja pēkšņi vienā brīdī viss nemainīsies.

Mazliet stīviem soļiem Flēra sekoja Maiklam uz norādīto telpu. Sirdspukstus varēja sajust pat ausīs, tomēr dziedniece centās apspiest vēlmi bēgt. Viņa iegāja greznajā telpā.

Tas, ka Maikls uz šejieni nevar vest Sarišu, patiesībā iepriecināja. Ne jau tāpēc, ka Flēra biedreni negribētu satikt un viņai palīdzēt, bet tas nozīmēja, ka šeit maģiju var lietot un nav iespējams to pārtraukt. "Labi," Flēra piekrita šādam noteikumam. Viņa cerēja, ka ar Sarišu, tāpat kā viņu, Maikls nebūs apmierinājis savas pārākuma apliecināšanas kāres spīdzinot. Flēra izņēma maizītes, salika visu divās līdzīgās daļās. Viņai gan bija šķitis, ka abi brokastos kopā, bet tas noteikti nebija tik svarīgi.

"Es viņiem uztaisīšu tēju. Tu arī gribēsi?" dziednieces skatiens pievērsās Maiklam, kas jau bija uzcienājies ar vēl vienu kafijas krūzi. Aleksam un Sarišai, ja Maikls tiešām to ļāva, Flēra grasījās pagatavot uzmundrinošu un spēcinošu tēju. Pat ja viņi nevarēja paļauties uz Spēku, tad lai viņu ķermeņi jūt vismaz Astindelas zālītes. Vai to iedarbība tika noslāpēta pagrabos, Flēra nezināja, tomēr gribēja mēģināt. Bet viņa gribēja uzcienāt arī Maiklu, lai viņš saprastu, ka var arī savādāk.

Kamēr ūdens vārījās, Flēra no somas izņēma vairākus maisiņus. Nolikusi rindiņā krūzīti arī sev, dziedniece katrā ielika vienu saulsirdīšu ziediņu, abiem ieslodzītajiem paredzētajās — spēcinošu lapu pārīti. Sev viņa izvēlējās pagatavot tēju, kas uzlabo jušanu un modrību. Skatiens cauri dažām sarkanajām matu šķipsnām pievērsās Maiklam. Vai viņš gribēja un vispār piekrita, ka viņam piedāvā kaut ko tādu?

Telpā bija divi logi, kas droši vien ļautu telpai būt gaišai un gaismas pielietai, ja vien šajā pasaulē būtu tā pavairāk gaismas. Bet tā kā bija visai krēslains, tad gaismu nācās slēgt arī dienas laikā. Šobrīt telpa bija visai gaiša, un kopumā atstāja mājīgas vietas iespaidu. Te bija tīrs un viss kārtīgi salikts. Tā droši vien bija brāļu kopīgā īpašība. Viņi abi mīlēja kārtību un vietas, kurās uzturējās bija sakārtotas un tīras.

- Jā, paldies. Labprāt. - Maikls atteica, vērodams Flēras darbošanos. Lai arī viņam rokās bija kafijas krūze, tas jau netraucēja padzert arī tēju. Un ne jau katru dienu kāds viņam piedāvāja uzvārīt tēju.
Mārvins meiteni nesteidzināja. Salicis rokas uz galda, un pret tām atspiedis zodu, viņš lūkojās uz Flēru, līdz viena no planšetēm, kas atradās uz Maikla galda, izdvesa pīkstienu, tā pievēršot sev uzmanību.
Maikls slinki pavilka planšeti sev tuvāk un ieslēdzis, lūkojās, kas tad viņam atrakstījis un ko no viņa vajag.
Neilgi pēc planšetes pīkstiena, zvanīt sāka arī Maikla telefons. Puisis izvilka to no bikšu kabatas un atbildēja zvanam.
Nedaudz slinks: - Jā... -
Tad viņš kādu mirkli klausījās, līdz beigās pār viņa lūpām gluži vai vaids pārvēlās.
- Nē, es nebraukšu. Es tagad nevaru. Aizsūti Onē un Smitu. - Mārvins noteica un atvienoja sarunu. Nolicis telefonu uz galda, viņš turpināja vērot Flēras rosīšanos. Neuzbāzīgi un laiski. Tas nebija uzraudzīšanas vai pieskatīšanas skatiens. Drīzāk ziņkārība.

Meja bija pārliecināta, ka Tajs bija briesmās. Tumšmate pat nepievērsa uzmanību tam, kas notika aiz muguras, viņa tikai noskatījās kā durvju loga stikls sašķīst. Duncis joprojām bija serafes rokā un viņa to veikli izmeta, lai tas ietriektos dēmona ķermenī. Dunci pavadīja maģija, kurai nekļūdīgi būtu jānovirza ierocis svešinieka augumā, bet tumšmate apzinājās, ka ar to nepietiktu.

- Metatrona vārdā, es iznīcinu tumšo radību! - Vārdi pārslīdēja pār lūpām, plaukstai pievēršoties pret svešinieku, turpat caur izsisto logu. Viņai nebija laiks rāpties pa to iekšā, bet vajadzēja kaut kā nebūt neitralizēt šo draudu, kas atradās lidaparātā.
Meitenes acis bija kļuvušas maigi violetas, tomēr spārni neparādījās, pat ja Meja tos būtu vēlējusies parādīt visā krāšņumā.

"Tas būs nedaudz mūsu pasaules gaismas," Flēra paskaidroja un ielika Maiklam paredzētā krūzītē saulsirdītes un kādu lapiņu. Nē, indēt Maiklu Flēra negrasījās. Patiesībā, viņa ar tādām lietām nenodarbojās. Uzlējusi visās krūzēs karsto, tikko vārīto ūdeni, dziedniece jutā, kā telpa gaišāka kļūst. No četrām krūzēm pacēlās spēcinošs, uzmundrinošs aromāts.

Aleksam un Sarišai paredzētās krūzes tika noliktas uz galda blakus maizītēm. Turpat klāt Flēra pielika mazā drāniņā ievīstītas dažas spēcinošās lapas, lai viņi varētu uztaisīt tēju arī pirms cīņas, ja vien to būs iespējams abiem nodot. Paņēmusi savu un Maiklam paredzēto krūzi, Flēra piegāja pie priestera galda un nolika vienu sev "apmeklētāju" pusē, otru pasniedza pāri galdam.

"Lūdzu," ar tikko jaušamu smaidu Flēra aicināja Maiklu nogaršot tēju. Viņa paņēma savu krūzīti abās rokās, apsēdās pretī vienā no krēsliem. Pacēlusi krūzi pie lūpām, lai nedaudz uzpūstu elpu un padzesētu dzērienu, Flēra pievērsa savas tumšās acis Maiklam, vērojot, vai viņš pagaršos un jutīs, cik ļoti Astindelas tēja atšķiras no Ardas. Šādā veidā nevarēja manīt, cik nopietna vai smaidīga Flēra bija, bet acis noteikti vairāk pauda nedalītu uzmanību kā bailes, tomēr modrību dziedniece nezaudēja. Un tējas aromāts, papildināts ar saulsirdīšu gaišumu, to pastiprināja.

Izdevās! Joels nopriecājās par Ereijasa veiksmi, kad pašam viss sagriezās acu priekšā.
Orākuls, mirklī zaudējis visu mirdzumu, saļima ejā netālu no priekšējās kabīnes durvīm.
Varbūt teikumu nepabeigušajam bija taisnība, un visiem pašlaik rēgojas kaut kādi neesoši brīnumi?

... kas tas par...? - Ereijass apaļām acīm atlēca nostāk no Joela. Protams, ne tāpēc, ka nezinātu, kas tur īsti ir. Karotājs bija pārliecinājies, ka cilvēki, vismaz Ardas cilvēki, ārkārtīgi labi pakļaujas autoritātēm un visādām komandām (un ļoti ātri krīt panikā). Šobrīd viņš centās nepieļaut, ka kāds pieskaras Joelam, cerot iespējamos ziņkārīgos paraut nost kopā ar sevi, reizē ievirzot domas pierastākā gultnē.

Lai brīnošamies cilvēkus (tos dažus, kas bija izrādījuši vēlmi pretoties teroristam) pievērstu realitātei, Ereijass ne pārāk skaļi, bet stingri nokomandēja, - Savāciet blāsterus no tiem trim. Ja vien gribat lidot uz Vatru, nevis Hatru. Un dodieties meklēt izpletņus. Visiem. - Juceklī un satrauktajos cilvēku kliedzienos Ereijass bija saklausījis tādu vārdu. Tātad varbūt kādi glābšanas līdzekļi lidvagonā tomēr ir.

Toties tas, ka atkal kāds mēģina atvērt avārijas durvis, nepavisam nebija labi. Karotājs paspēra tos divus soļus līdz durvīm un, aiz pleca saņēmis, atrāva vīrieti no tām nost. - Nelec, tu iesi bojā. Mēs esam pārāk augstu. Es pateikšu, kad varēs, ja vajadzēs. - Ereijass bija gatavs tam, ka arī šis cilvēks ir panikā un pretosies. Nav jābūt eņģelim, lai to paredzētu, tāpēc serafs bija gatavs vienkārši izšaut ceturto paralizējošo lādiņu.

Viņš dzirdēja, kā aiz muguras izbirst pilotu kabīnes stikls un kā Meja izsauc svēto maģiju. To vairs nevarēs nepamanīt.

Flēra

Maikls pastūma malā kafijas krūzi un pasniedzās pretī tējai, kuru viņam Flēra piedāvāja. - Paldies. - priesteris noteica un pavilcis krūzi tuvāk, ieelpoja tējas smaržu.
- Es ne pārāk bieži dzeru tēju. Man kafija garšo labāk. - viņš atzina. Tomēr, ja jau viņam tik gādīgi uzvārīja un pasniedza tēju, priesteris neatteicās. Skatiens tāpat vērās pretī Flērai, vērojot, kā viņa laikam jau sagaidīja, kad Mārvins dzers. Viņš arī dzēra. Lēnām. Pa malciņiem. Jo dzēriens tomēr vēl bija karsts.
- Pie mums tādu tēju nav. - viņš beigās noteica. Bet jādomā, ka meitene tāpat to zināja.

Maikls piecēlās. - Aiziešu pēc Aleksa. - puisis noteica un aizgāja līdz galdam, kur dziedniece bija sadalījusi ēdamo porcijās. - Tu pagaidi šeit. - skatiens uz mirkli atgriezās pie meitenes. Nebija jau tā, ka viņš aizliegtu viņai klejot apkārt, tomēr, jādomā, ka Flēra pati saprata, ka tas nenāktu viņai par labu. Un te, "Rozes Vārdā" grozījās visādi cilvēki.
Paņēmis tējas krūzi, viņš to ielika statīvā, blakus kafijas krūzei un otrā rokā, paka ar maizītēm. Maikls pameta telpa, atstādams Flēru tajā vienu. Durvis, palika neaizslēgtas. Tikai aizvērtas.



Sariša

Aleksam un Sarišai vēl nebija sanācis vienoties par vietu, kuru tad puisim labāk ieņemt, lai Sarišai būtu ērtāk veikt masāžu, kad telpas durvis atvērās un pa tām ienāca Maikls.
Nekādi sveicieni nesekoja. Jo viņš jau abus pāris stundas atpakaļ bija redzējis. Ko tur daudz. Tik vien kā skatiens aizkavējās pie Aleksa.

Maikls aizgāja līdz galdam un uz tā nolika maizīšu paku un dzērienus. - Tas tev. Brokastis. - puisis noteica.
- Tu, - skatiens pievērsās Aleksam. - Ejam. - un Maikls devās atpakaļ uz durvīm vairāk neko nepaskaidrodams.

Alekss izskatījās apjucis, taču kā izskatījās, nekā pretoties negrasījās. Vien pametot telpu, lai sekotu Maiklam, viņš veltīja Sarišai skatienu, kuram it kā vajadzēja teikt, ka viss būs labi. Taču, iespējams, ka tas līdz galam gluži tāds nesanāca, jo... Alekss pats nebija pārliecināts, ka viss būs labi. Iespējams, ka viņu veda kaut kur mocīt. Lai gan, to taču varēja darīt arī meitenes klātbūtnē.

Arists novērtēja Aivena sagādāto. Jā, Valdnieka dēls bija visai precīzi novērtējis karotāja lūgumu. Viņš vispār izturējās negaidīti sakarīgi (vai varbūt Arists arī bija piemirsis par normālu serafu eksistenci), ja vien tas nebija kāds sliktā kruķa — labā kruķa spēles paveids, bet par to karotājs kaut kā šaubījās. Priekš kam?

Flēra tāpat sēdēja, skatījās uz Maiklu un maziem malciņiem dzēra savu tēju. Tas mazliet atgādināja to reizi, kad viņai bija kaķu krūze un viņi dzēra kakao, tikai toreiz to gatavoja Maikls. Vien to, vai viņam tēja garšoja vai dzēra tikai aiz pieklājības, Flēra īsti nesaprata. Bet tas jau bija viņa paša ziņā.

"Labi," Flēra pamāja, ka sapratusi Maikla tālākos plānus. Nolaidusi tējas krūzi uz galda, viņa ar skatienu pavadīja priestera darbības un došanos prom.

Maiklam izejot no telpas, Flēra atlaida krūzi un cieši sakļāva rokas, ļaujot maģijai plūst cauri ķermenim. Tējas pastiprinātās sajūtas centās saprast, vai te tuvumā ir vēl kas bez Ardas pierastā fona. Vai šeit bija kas tumšs vai kāda sāpes? Ārā no telpas viņa negāja, vien pēc brīža īso maģisko koncentrēšanos pārtraukusi, piegāja pie loga, lai paskatītos ārā. Ja te bija logs, tad droši vien aiz stikla bija brīvība, kaut gan pagaidām nekas tieši Flēru neapdraudēja. Uz mirkli ienāca prātā doma kādam piezvanīt vai atstāt ziņu, kur viņa ir, bet grupa jau tāpat zināja, ka viņa dodas pie Attīrītājiem. Un Gabriels... jā, viņam Flēra mazliet baidījās rakstīt, jo šķita, ka ir pievīlusi viņa lūgumu, pārkāpusi noteikumus. Mirklis minstināšanās tomēr aizkavēja serafes došanos pēc telefona, kas somā stāvēja uz dīvāna.

Flēra

Kamēr Flēra bija atstāta Maikla kabinetā, neviens šeit neieradās. Tik vien kā planšete pāris reizes izdvesa tādu pašu signālu, kā pirms tam, tā ziņojot, ka laikam jau priesterim ir pienākusi kāda ziņa, vai kas tāds.
Koncentrējoties uz apkārt valdošajām emocijām, Flēra atskārta, ka šeit bija gan cilvēki, kas cieta sāpes. Tiesa, sajūtas gan nenāca no pagrabiem, kur atradās cietumi. Tos vispār nevarēja just, likās, ka serafes maģija tiek bloķēta kaut kur nedaudz zem pirmā stāva.
Sāpju nomocītās personas atradās kaut kur kreisi. Tālāk ēkā. Vai blakus ēkā. Tā īsti nevarēja saprast.

Aiz loga patiešām bija brīvība. Te pavērās aina, no kuras varēja redzēt arī stāvvietu, kurā atradās Gabriela mašīna. Neviens to nebija aizticis un nelikās, ka par balto automašīnu kāds izrādītu jelkādu interesi. Lai gan likās, ka Attīrītāji paši vairāk izvēlas tumšu krāsu automobīļus.

Durvis pavērās un Maikls bija atgriezies. Ar viņu kopā arī Alekss.
Karotāja skatiens apstājās pie Flēras, taču viņš nelikās ne pārsteigts, ne kā savādāk izrādīja savas emocijas. Alekss bija tērpies vienā krekliņā, kuram uz muguras šur tur bija parādījušies asins traipi. Bikses bija novalkātas un puisim nedaudz par lielu. Viņa kājas bija basas. Apavus savam brālim Maikls nebija izdalījis.

Alekss aizvēra aiz sevis durvis un palikdams stāvēt pie tām, uzlūkoja Maiklu. Gaidot tālākas norādes no viņa puses.
- Viņš ir tavā rīcībā. - Maikls noteica Flērai, pamājis uz Aleksa pusi. Pats atgriezās pie galda un apsēdās savā krēslā. Pavilka tuvāk Flēras vārīto tēju.

Durvīm atveroties, Flēra pagriezās un noskatījās, kā abi brāļi ienāk telpā. Lai kā Flēra bija baidījusies, ka Alekss varētu izskatīties līdzīgi Deinam, tomēr, šķiet, viņš bija labākā stāvoklī. Tas savā ziņā priecēja, lai gan neatklāja to, kam viņš bija gājis cauri.

"Es jums sagādāju brokastis un spēcinošu tēju," Flēra uzrunāja Aleksu un parādīja uz sagādāto. Uz galda stāvēja maizītes un kūpoša tējas krūze. "Un es gribu parūpēties par taviem ievainojumiem," viņa bilda, lēnām nākdama tuvāk Aleksam, vien kādā brīdī uzmezdama skatienu Maiklam, vai viņš neiejauksies vai kaut ko nepasāks. Pie tam nevarēja jau zināt, vai Alekss piekritīs palīdzībai vai nē. Tomēr dziednieces balss bija laipna, tagad viņa tiešām smaidīja un gribēja palīdzēt. Tad, kad Alekss bija viņu palaidis pie Svētnīcas, viņa taču bija solījusi palīdzību.

"Nāc," viņa aicināja Aleksu uz dīvāna pusi, pastiepdama viņa virzienā roku. Tā, kā aicina apsēsties un parunāties. Vai atpūsties. Nekā ļauna vai draudoša. "Es nevaru jūs izglābt no Būra, bet es gribu palīdzēt uzvarēt!" viņa piebilda. Nebija vērts kaut ko īpaši noklusēt, Maikls jau to zināja, tā kā nekāds pārsteigums no Flēras puses tas nebūtu. No pārsteigumiem vai kādām nepatīkamām darbībām Flēra izvairījās, lai nedotu nekādu iemeslu Maiklam pēkšņi nesekot teiktajam par iespēju dziedniecei brīvi doties prom.

Tajs nebija briesmās. Tajs bija piedzīvojumā. Vismaz viņš pats tā uzskatīja. Un viņam tas patika. Lai arī roka neomulīgi sāka nedaudz sūrstēt un nedaudz svilt. Mejas ielaušanās pilota kabīnē protams bija apsveicama, taču viņai noteikti bija vajadzējis palikt pie duršanas ar nazi. Svešais serafa sitienu uzņēma kā džentlmenis, taču tūlīt pat arī sāka burties. Orākuls atpazina ienaidnieku, pret kuru bija specializējies cīnīties kopš pirmās dienas savā amatā. Un viņš zināja, ka lecīgajiem ir vismaz daļējs pamats tādiem būt. Terorists noteikti domāja, ka ir spēcīgāks par Taju.

Tik viegli nebūs, Meja. Šis zina, ko dara. Kopā ar brīdinājumu grupas biedrenei, puisis aši ietina sevi aizsardzības vairogā, kas kā plīvurs uz brīdi nomirgoja ap augumu. Tad sagrāba tumšo teroristu aiz pleciem un centās izgrūst to pa pilota kabīnes durvju izsisto stiklu. Iespējams, ka viņiem nenāksies cīnīties līdz galam, ja Tajam izdosies aizstīvēt šo dēmonu izdzimumu līdz izejas lūkai.

Safīra atsmaidīja Aivenam un arī atbildēja uz viņa silto tvērienu, bet vairāk nekas netika jautāts. Ja Aivens gribētu, viņš izstāstītu, kas nomāc viņa prātu; ja pārdomās, tad varēs meiteni atrast. Te pat uz šīs salas vien būs. "Paldies," baltmate pateicās, un tad jau viņi ar Aristu atkal bija palikuši divi. Runāties negribējās, pa prātu vandījās bažas par vecākiem.

Siltais ēdiens pievērsa lielāku uzmanību nekā apģērbs. Kad viņa pēdējo reizi bija ēdusi kārtīgu, siltu ēdienu? Pie Arista mājās, dažas dienas atpakaļ, ja atmiņa nevīla. Kopš tā laika bija bijuši salāti bundžā, šokolāde un iepriekš apēstie pāris āboli. Bet maltīti bija labāk patērēt tīrās, šeit piederošās drēbēs. Safīra pateicās serafēm un pieķērās kleitām, kuras par patīkamu pārsteigumu bija viņas pašas, bet pats iepriecinošākais bija pa vidu tām. Zīmīte ar dažiem vārdiem, par kuriem viņa spētu atdot gan šīs kleitas, gan vilinošo ēdienu, gan daudz ko citu. Es jūs arī mīlu! viņa domās nosūtīju šos vārdus vecākiem, cieši pie sirds piespiedusi papīra gabalu. Mani mīļie, mīļie vecāki!

Pēc īsa brītiņa Safīra attapās un, uzgriezusi Aristam muguru, uzvilku vienu no kleitām. Bija tik patīkami sajust vieglu un elpojošu audumu, kas maigi glāstīja ķermeni, nevis cieši pieguļošo, neelpojošo materiālu. Vajadzēja gan atzīt, ka Ardai šis neērtais materiāls bija kā radīts: nelaida cauri ūdeni, pat mazliet sildīja, bet Astindelā tādā staigāt bija šausmas. Pēc pārģērbšanās viņa devās pie ēdiena, lai paēstu. Ja vien Arists jau visu nebija notiesājis.

Arists vēl nebija sācis ēst. Viņš laikā, kad Safīra ģērbās, darīja to pašu, tikai galarezultāts bija mazliet cits. Serafs sevi kritiski noskatīja. Kā pagaidu variants derēs, viņš kritiski nosprieda. Jāsaka gan, ka izskatījās visnotaļ labi.

Tā bija neparasta sajūta. Apmēram, kā no hermētiski noslēgta lidaparāta nonākot šķūnī, kurā vienpersoniski valda caurvējš, pūzdams cauri visām spraugām un pakšiem, kuru tur netrūkst. Kāds sens Arista paziņa teiktu: Veselīgs vējiņš, attiecinādams sakāmo uz gurnautiem. Ar visām šīm drēbēm tāpat bija neparasti viegla sajūta, kas drīzāk piederētos sapnim, nevis īstenībai. Bet tas pārlieku neievilksies.

Pie ēdamā viņi ķērās kopīgi.

Flēra

Aleksa skatiens izsekoja Maiklu. Tikai pēc tam viņš palūkojās uz Flēru un viņas pastiepto roku. Tomēr, karotājs neizkustēja no vietas, palikdams turpat pie durvīm.
- Par ko šis viss? - viņa skatiens bija atgriezies pie Maikla un izskatījās, ka Alekss tik viegli vis neticēja brāļa labsirdībai. Taču nelikās, ka Maikls bija noskaņots ko īpaši skaidrot. - Tā vienkārši sanāca. Vai tad tu nevari pieņemt ko tev dod un likties mierā? Tu taču esi pieradis, ka dzīve tev daudz dod... - Maikls noteica, baudīdams Flēras vārīto tēju.
Aleksa acis uz mirkli samiedzās. Vairāk jautājumu vairs nesekoja. Vien skatiens no Maikla atgriezās pie Flēras un viņš pamāja. - Jā, tas ir ļoti laipni no tavas puses. - jaunekļa balss gan likās nedaudz atsvešināta un pat vēsa. Ne tā, kā viņš bija runājis ar Flēru, kad dziedniece ciemojās viņa mājās, vai pēc tam, kad viņš bija palīdzējis Flērai no šīs pašas vietas izkļūt, kur viņa bija labprātīgi atgriezusies. Likās, ka viņam būtu Flērai ko teikt, taču Maikla klātbūtnē, Alekss izvēlējās klusēt.

Piegājis pie galda, Alekss paņēma vienu maizīti un arī pasniedzās pēc tējas krūzes. Visai ātri apēdis maizi, puisis aizgāja līdz dīvānam un apsēdies uz tā, palūkojās uz Flēru. - Ko tu vēlies, lai es daru? - skatiens kavējās pie dziednieces acīm. Viņš bija gatavs izpildīt meitenes norādījumus.



Arists un Safīra

Serafiem nekas netraucēja ieturēties. Un Aivena pagādātā maltīte nudien bija garda un droši, ka labākais, ko Metatrona dēls tā ātrumā varēja sadabūt.
Pēc vakariņām pagāja aptuveni vēl kāda stunda, līdz uz salas pusi lidoja vēl kāds stāvs. Šoreiz tas bija Rāls.
Tiesnesis nolaidās uz salas malas un uzreiz arī licis pazust saviem spārniem, devās tuvāk abiem aizturētajiem. Viņa skatiens visai caururbjoši nopētīja Safīru. Un tikai pēc viņas pievērsās Aristam.
- Es labprāt paklausītos par tavu saistību ar Safīras atrašanos Ardā. - viņš uzrunāja vecāko serafu. Safīrai pagaidām nekādi jautājumi netika.
Rāls nesteidza ieņemt kādu sēdvietu, vai iekārtoties kā ērtāk. Viņš palika kājās stāvot un kā izskatījās, tad arī šādi grasījās pavadīt visu iztaujāšanas laiku.



Pārtijs gaisā

Pakritušajam Joelam tā īsti neviens nepievērsa uzmanību. Galu galā, te, bez viņa arī bija citi pakritušie un kad lietas nonāk līdz ieroču iesaistīšanai, tad pakritušie ir tikai loģisks iznākums.
Tāpat arī Ereijasam nācās izmantot ieroci pret vīrieti, kurš centās izlēkt pa atvērto avārijas izeju. Jo viņam bija pārliecība, ka liddēlis palīdzēs gan un šis augstums nav par augstu, lai veiksmīgi nokļūtu zemē.

Lielākā daļa cilvēku bija panikā, vai arī tik nobijušies, ka sēdēja savos krēslos pavisam rāmi un samierinājušies ar savu likteni. Daži uzņēmīgākie, paklausījuši Ereijasa pavēlei, sāka meklēt izpletņus. Taču pārmeklējot visu salonu, nācās secināt, ka te bija tikai kādi pieci izpletņi uz visiem. Un par šiem pašiem pieciem jau sākās strīdī un kautiņi iesākās arī salonā. Tika izvilkti blāsteri un daži devā vaļā arī ar īstiem šāviņiem ne tikai paralizējošiem.

Gluži kā apstiprinot Taja vārdus, Mejai nācās pārliecināties, ka tiešām nebūs tik viegli, kā varētu likties. Serafes mestais duncis izlidoja cauri svešinieka ķermenim, jo tas pēkšņi bija mainījies un kļuvis par miglveidīgu masu, un precīzi ietriecās lidvagona vadības panelī, kas lika iemirgot vēl pārītim avārijas lampiņu.
Svētajai maģijai viņš pavērsa pretī savu plaukstu. Tā gluži vai uzsūcās vīrieša rokā un izgaisa. Tiesa, tas gan viņam lika nepatikā noskurināties un nepamanīt mirkli, kad Tajs bija sagrābis viņu aiz pleciem un stūma uz izsistā loga pusi. Tālu jau tas nebija, taču pie pašām durvīm orākuls attapās, ka svešinieks bija portējies un atradās viņam aiz muguras. Burtiski izgaisis no Taja rokām. Vīrietis spēra pa orākula pēcpusi, vēlēdamies viņu pašu iegrūst izsistajos stiklos.

Ar abām rokām reizē viņš uzsita knipjus un svešiniekam blakus parādījās divi stāvi. Neglīti, ragaini demoni, kas uguņojošām acīm blenza uz serafiem. Viņu izsaucējs norādīja abiem virzienu uz serafiem un acīmredzot tā bija mēma atļauja doties uzbrukumā. Ko abi izsauktie arī nekavējoties darīja. Viņi gan nebija tik saprātīgi, lai mēģinātu atvērt durvis, centās izkļūt no kabīnes pa izsisto stiklu.

Ieraugot šos, tuvumā esošos cilvēkus pārņēma panika. Pat tos, kuri līdz tam bija saglabājuši mieru un uzvedušies gana saprātīgi. Pēkšņi lidvagona priekšā atkal bija palikuši tikai serafi un neviens viņiem netraucēja mēģināt izrēķināties ar tumšajām radībām.

Šo rakstu rediģēja Sindra: 26.10.2013 02:51

Aleksa piesardzība bija saprotama, jo savā ziņā Flēra bija nodevusi viņa pūliņus iepriekš, visu to, kāpēc Alekss vispār te tagad bija un viņam draudēja pat nāve. Sajūta bija nelāga, bet atkāpšanās neko nelīdzēs. "Novelc kreklu un apgulies ar galvu man klēpī," Flēra lūdza, pati apsēzdamās vienā dīvāna galā. "Un centies uz brīdi atslābināties, lai tas ir tā vērts," viņa norādīja. Ne jau tāpēc, ka pati nespētu likt Aleksa ķermenim atslābt, bet tāpēc, lai viņš saprot, ka par to tiek maksāta cena, ko skaļi Flēra šobrīd nevēlējās nosaukt.

Kad tas bija izdarīts, uz Aleksa pieres nogūla silta plauksta. Dziedniece aizvēra acis, un viņas otras rokas pirksti maigi sāka slīdēt pār Aleksa augumu, ar Spēka palīdzību iztaustīdami visas brūces, gan svaigi iegūtās, gan tās vecās rētas uz muguras. Flēras acis starp skropstām viegli mirdzēja baltā gaismā, tāpat arī viņas pirksti.

Iztaustījusi visus ievainojumus, Flēra apspieda vēlmi pārmetoši paskatīties uz Maiklu, kaut arī ievainojumu sāpes bija jūtamas gan tagad, gan pirms tam, Aleksam tiekot atvestam. Tomēr viņa te nebija, lai tiesātu, bet palīdzētu. Roka mazliet ciešāk piegūla Aleksa pierei. Dziedējot Deinu, Flēra nebija pievērsusi uzmanību, kas viņu vēro, tāpēc nezināja, vai Alekss ir pazīstams ar viņas metodēm. Tomēr no dziednieces plaukstas plūda maigs, mierinošs spēks, kas aicināja nebaidīties un atslābināties.

Pāris mirkļi miera, un mazliet spožāk mirdzoši pirksti atsāka ceļojumu pa Aleksa augumu, siltām, baltām līnijām ietinot viņu kā kokonā, apvienojot ievainojumus un vecas brūces vienā tīklā. Nedaudz pavērusi balti mirdzošās acis, Flēra palūkojās uz Aleksu, iedrošinoši uzsmaidīja un iedziedājās. Līdzīgi, kā toreiz - bez vārdiem, bet ar plūstošu melodiju, gandrīz kā bišu sanēšanu, tauriņa spārnu vēdām un liegu vēja plūsmu. Viņas rokas ievizējās, vienai plaukstai nosedzot pieri, bet otrai nogulstot uz puiša sirds. Viņa augumu apņemošais dzīsliņu tīkls pielija ar Spēku, iztīrot, dziedējot un stiprinot ķermeni, katru muskuli. Spēkam plūstot, uz mirkli pār viņiem abiem parādījās sakļauti sudrabaini mirdzoši spārni, lai izzustu reizē ar savādo mirdzumu un dziesmas izskaņu, bet atstājot stiprinošu sajūtu.

Flēras pirksti viegli izslīdēja caur Aleksa matiem un pāri krūšu muskuļiem. Viņa pārbaudīja, vai ir izdevies izdziedēt visas brūces. Dziednieces acis vairs nemirdzēja baltā, tagad tās vērās violetas.

Šeit situāciju kontrolēja dēmons, kurš izvairījās no visiem Mejas uzbrukumiem. Tumšmate bija cerējusi, ka vismaz kaut kas viņai izdosies, bet meitenes maģija, viņas spēks... tas viss bija nieks salīdzinājumā ar to, kas notika. Tāpat kā vagona sajūtas mocīja, likās, ka ir savainoti cilvēki. Tumšās acis uz brīdi palūkojās uz to, kas notika aiz muguras, tomēr drīz vien aizslīdēja atpakaļ pie dēmona, kurš mēģināja izrēķināties ar Taju un izsauca papildspēkus. Meja atkāpās pāris soļus, šī situācija bija nekontrolējama, un ragainie palīgi, nedaudz biedēja, kaut kas bija jādara, bet tā, lai neviens vairāk neciestu. Sāpes un ciešanas viņa vairs nevēlējās just, tās šajā pasaulē tāpat bija pārāk daudz.

- Es piekritīšu tavam piedāvājumam, ja tu atsauksi savus pakalpiņus un neviens vairs necietīs. - Meja domās vērsās pie Valdnieces, viņu ielaižot savā prātā, sirdī un dvēselē. Tumšmate bija gatava upurēt sevi, lai tikai pārējiem nekas nenotiktu, lai viņi izpildītu uzdevumu, jo šī šķita vienīgā iespēja. Valdniecei bija jāsadzird viņas vārdi, savādāk nevarēja būt...

Satvērusi rokās dunčus, Meja nostājās nedaudz nostāk no izsistā loga, jo ja nu viņas vārdi neaizslīd līdz dzirdīgām ausīm un būtu jācīnās. Trīs dēmoni, pret diviem karotājiem un diviem orākuliem, un vispār, kur bija Joels? Tajs cīnījās kā īsts karotājs, kamēr otru orākulu viņa pašreiz nekur nemanīja.
Dunči rokās tika satverti ciešāk, it kā serafe baidītos tos izlaist ārā. Acis mirdzēja violetā tonī, meitenei veroties uz pretiniekiem.

Viņa apzinājās, ja Valdniece uzklausīs serafi, tad Meja zaudēs visu, mājas, vecākus, spārnus, savus sapņus un mērķus, bet pārējie... viņi vismaz būs drošībā. Skumjas turpat vien sirdī iedzēla divtik spēcīgi, bet skumt tagad nebija laiks.

Pēc pavisam neilga brīža kļuva skaidrs, ka arī rīkotiesspējīgie cilvēki tādi īsti nav. Nu labi, te nebija neviena trenēta karotāja, bet, ka pārējie ir tādi mīkstmieši...? Vairs nebija ko gaidīt, un nebija, kam tēlot. Tas, kas notika pilotu kabīnē, bija spēcīgāks par visu, ar ko Ereijasam bija nācies saskarties. Viņš arī saprata, ka dēmonam, tur, aiz izsistajiem stikliem, ir orākula spējas - viņš izsauca sev divus palīgus. Muļķīgus, bet stiprus.

Ereijass nometa zemē mazo blāsteri - tas bija tukšs. Izvilka otro, lielāko, un ieslēdza uz iznīcināšanu. Tad karotāja acis iemirdzējās violetas un melni tērptais augums uz mirkli kļuva gaišāks - viņš uzlika sev maģiskās bruņas. Un tad, pat īpaši neievērojot Mejas atkāpšanos no durvīm, Ereijass devās pie tām un izšāva uz katru dēmonu tiem tieši acīs. Karotājs tā arī palika durvīm priekšā, ar sevi sedzot salonu, un no viņa krūtīm reizē ar blāsteru uguni pret abiem cieši kopā esošajiem dēmoniem aizlidoja arī baltā liesma, domās piesaucot Metatronu. Par spīti notikumiem, Ereijass bija līksms.

Blāsterī palika vēl četri šāviņi, un līdz nogurumam - tāds brīdis. Aiz durvis ārdošajiem dēmoniem nevarēja redzēt, kas notiek tur, dziļāk pilotu kabīnē. Kas ar Taju un dēmonu virsvadoni?

Kā nākas, Rālu pasveicinājis, Arists sasprindzināja atmiņu. Uz būtiskiem sīkumiem tā, kā jau izmeklētājam, bija labi trenēta.

— Tās dienas rītā saņēmu ziņu no Gabriela. Sīlijas mazā māsa Safīra ir Stonā. Pārkāpusi robežu. Cik vien ātri vari, savāc viņu un aizved uz Svētnīcu. Viņa atrodas uz piepilsētas Lielās Arkas ceļa, kaut kur pie Stonas robežas. Precīzāk nezinu. Paldies. Gabriels. Atradu viņu kūņojamies uz minētā ceļa, dezorientētu, ciešam no pasaules fona. Nācās viņu pierunāt iekāpt mašīnā labprātīgi. Pēc tam viņu vedu taisni uz Svētnīcu — tā ir Gabriela mītne. Kāpjot ārā, Safīra metās bēgt. Noķēru un uzvedu augšā, Svētnīcas vidējā stāvā, liku virtuvē gaidīt Gabrielu, kura nebija uz vietas. Gabriels atsūtīja otru ziņu, kurā lūdza palikt turpat, kamēr viņš atgriežas. Tikmēr mums pievienojās pārējie Gabriela ganāmie, tobrīd vēl orākuli Alvīnu ieskaitot. Kad Gabriels ieradās, sākumā izskatījās, ka viņš Safīru deportēs atpakaļ uz Astindelu. Taču pēc tam, kad bija ieskatījies Safīrai acīs, — Arists to pateica tā, ka bija skaidrs, ka domāta kāda maģija, — viņš ļāva viņai palikt Ardā un pievienoties pārējiem amuletu meklēšanā. Safīra tika atstāta Svētnīcā uz dažām stundām atpūsties. Pēc tam viņa visu laiku bija man līdzi. Papildus citam darāmajam es viņu sargāju un pieraudzīju, lai neaizskrien pie Sīlijas, ko arī nemanīju viņu mēģinām — pēc Gabriela lūguma, bet arī tāpēc, ka viņa ir nepilngadīgā, un es no viņiem esmu pieredzējušākais Ardā.

Jā, viss šķita ritam vēl puslīdz mierīgi. Ierodoties Maiklam, Sariša arī cēlās kājās jau kā nojaušot, ne jau ēdmaņas atnešana varētu būt vienīgais, kas sekotu, bet ironiski, interese par viņu nevienam nebija, tikai par Aleksu. Kur Tu grasies viņu vest? Paspērusi dažus soļus uz priekšu, serafe gan saminstinājās pie Aleksa paša skatiena. Mierinošs? Tik nelaikā. Pagaidi! Lai arī nebija skaidrs, ko ielikt aiz šīs pavēles, kas tāpat netiks uzklausīta. Neticētos, ka Maikls grasītos Aleksu Būrī mest vienu. Mazāk izklaides, vai tad ne tā? Bet ja ne tas, tad kas? Kā gan Tu spēj šādi mocīt paša brāli? Beidzot uz ārpusi izlauzās indīgs jautājums. Cik veiksmīgai Sīlijai jābūt savos vārdos, lai pat tik tuvu radniecību samītu gruvešos.