St. Kitts tavernā "Pirātu midzenis" kā jau parasti valdīja liela jautrība. Jūrnieki dziedāja līksmas dziesmas, dzēra un stāstīja dažādus piedzīvojumu stāstus, kuri pa lielākai daļai bija blēņas un atjautīgi izdomātas pasakas.
Vecais tavernas īpašnieks ieklepojās un čerkstošā balsī teica: Jūs, cēlie Angļu jūrnieki! Vai jūs maz zināt teiku par četriem lordiem?
Tavernu pāršalca smieklu vētra - Kas tās par muļķībām? - viens teica - Lordi! Ta` ta nu liela muiža! Lordi ir nīkuļi - liekulīgi, mazdūšīgi skuķi! Kādēļ gan kādam par tādiem būtu jāstāsta teikas? -
- Varbūt tas tā arī tagad ir - pieklusinātākā balsī teica vecais tavernas īpašnieks - Bet ne tajos laikos, kad Karību jūrā valdīja četri kuģi - četri lordi! Paprasiet jebkuram spāņu puikam, vai viņi ir dzirdējuši par četriem lordiem un jūs viņa acīs redzēsiet iedegamies bailes un šausmas! -
Nu jau murdoņa un blakus trokšņi pierima un visi "Pirātu midzeņa" apmeklētāji uzmanīgi klausījās, kas stāstāms vecajam vīram.
- Jā! Tie bija daiļi laki! - skatam aizplūstot tālumā - nostaļģiskās atmiņās, teica vīrs. Tad it kā atgriežoties realitātē - Ak! Nu, jā, kur es paliku? Redz`, bij` reiz četri uzticami un nešķirami draugi, kas bija kopā jau no zēnu gadiem. Laikam ejot, tie no kuģu puikām uzdienējāspar kapteiņiem... diženiem kapteiņiem! Un tad sākās viņu ziedu laiki. Tie vienmēr turējās kopā. Katram savs šoneris, katram savs uzticamu vīru krevs, katram savs īpašs karogs, kā pazīšanās zīme, bet tomēr, vienmēr kopā. Viņiem nevajadzēja lielus kuģus, kas izceltu viņu diženumu, patiesībā, viņi tos necieta. Viss ko viņiem vajadzēja bija ātri un viegli manevrējami kuģīši. Viņi slaktēja spāņus kā mušas un kad visa spāņu flote no viņiem raustījas un visi spāņi viņus zināja, Karaliene viņus iecēla par lordiem. Tā viņi valdīja pār Karību jūru - Lords Dejs ar "Deiziju", Lords Mortons ar "Fortūnu", Lords Stemfords ar "Džesiku" un Lords Meldons ar "Lēdiju".
Bet! laiks, kā jau mums visiem zināms, uz vietas stāvēt nemēdz! Tā nu pēc kāda laika četri draugi saprata, ka ir jau par vecu un ka salaupītās bagātības nosargāt vairs nevarēs, tādēļ, tie apspriedsās un nolēma tās noslēpt tikai viņiem zināmā vietā. Tā viņi arī izdarīja, uzzīmēja karti, sadalīja to četrās daļās un katrs paņēma vienu kartes daļu. Tā nu vēl līdz šai baltai dienai neviens nav atradis lordu apslēptos dārgumus. -

- Kartes, kartes.. hmm.. - Mārtins pārcilāja prātā variantus, sarāvis pieri - Neprasiet, kā es to zinu, bet Admiralitātes Tiesas pagrabstāvā ir.., nu, tāds, kā teikt arhīvs, par bibliotēku to īsti nenosauksi, tur ir atrodami visvisādi šādi brīnumi un ne tikai, bet Jums, cik noprotu drīzāk būtu nepieciešams kas tāds, kam var uzlikt virsū ķepu.. - Mārtins izteica minējumu, nopētīdams Džonu - Es skatīšos, ko varu sagādāt. Ja varam tikties Trijos Enkuros ap pusdeviņiem vakarpusē?

Lielgabala ložu krājumu bija gana, gan lielās lodes, kuģa korpusu skādēšanai, gan ķēžu lodes, burām, nebija vien mazās, vīnogu lodes, ko parasti izmantoja militārie un pirātu kuģi, pretinieku kuģu apkalpes skaita samazināšanai, bet jādomā, ka šādu ložu neesamība uz kuģa ir bijis jau sens Van Burena lēmums - vēl viens no neskaitāmajiem kapteiņa godprātības apliecinājumiem. Reiks krastā dabūja papildinājumus salūta šāviņu pildījumiem un pēc to iegādes, nostaigājis visā garumā gar dokiem, bet neko aizdomīgu gan tomēr nemanīja.

Džesperam sēžot kapsētā, aizslīdot pārdomās par visu un par neko, viņš no sākuma pat neatjauta, ka dzird tuvojamies klusus, nesteidzīgus soļus. Tikai pēc laiciņa attapies un pagriezis galvu uz nācēja pusi, viņš pamanīja sirmo, bālo Deja kundzi, kas caur koku ieskautajai taciņai, uz ziloņkaulā un sudrabā greznotā spieķa atbalstoties, lēnām virzījās šurp uz sava nelaiķa vīra kapa un tur pat sēdošā Džespera pusi.

Raiens, vēlreiz pārbaudījis visus kravas dokumentus un aprēķinus, secināja, ka ja vēl kaut ko nepieciešams iekraut kuģī, tad ar aprēķiniem jābūt visai uzmanīgiem, jo uz šo brīdi kuģis jau bija tuvu savam smaguma limitam un ūdens jau teju sniedzās līdz maksimālās iegrimes līnijai. Tas nozīmēja arī to, ka ja melnā kuģa meklējumi nonāktu līdz sliktākajam, ar pilnu kuģi manevrēt neizdotos visai veikli. Šo trūkumu Raiens paturēja prātā, lai pie izdevības, par to norādītu kapteinim. Katram gadījumam.

Kad Deja kundze pietuvojās, Džespers piecēlās kājās, un, viņu sagaidījis, pieklājīgi pasveicināja.

Paldies, Mārtin, tad līdz vakaram - atvadījās no ratiņstūmēja Džons.
Ko lai pasāk līdz vakaram? Būs jāpaklīst pa pilsētu var būt var uzskriet virsū kādam savējam - nolēma Džons un devās tur kur bija vislielākās iespējas sastapt kādu savējo, t.i. pārmeklēt tuvējos krodziņus.

Džons, apstaigājis vietējos krodziņus, nevienu no kuģa komandas gan tur nemanīja, bet, ejot uz ostas pusi, satika jaunpieņemto jungu un, nogājuši sprīdi tālāk, arī Reiku. Rožers tikām bija beidzot pamanījies izspēries no drēbnieka bodes ar jaunu drēbju kārtu pār roku un naskā gaitā neatskatīdamies devās prom, jo drēbnieka uzmācīgā buldurēšana par netipiski ienesīgo dienu un izpratināšanas cienīgu jautājumu kārtu uzkristu pat uz vispacietīgākajiem nerviem. Uz kuģa tikmēr, bocmaņa vadītas, norisinājās pēdējās pārbaudes, vai ir sagatavots viss nepieciešamais plānotajai iziešanai jūrā un vai nav kas labojams. Kad viss bija divkārt pārbaudīts, bocmanis devās ziņot kapteinim, ka viss ir kuģošanas kārtībā.

Deja kundze ar klusu galvas mājienu atņēma sveicienu, neko nesacīdama piegāja un apsēdās uz tā paša soliņa, kuram blakus stāvēja Džespers un aicināja viņu atsēsties. - Stāsti, kādu vēju pūsts, draugs.. - pirmajā brīdī šķietami lietišķi, bet tomēr ar slēptu labpatiku vaicāja Deja kundze, skatu iekalusi sava nelaiķa vīra piemiņas akmenī, kas radīja iespaidu, ka viņa drīzāk sarunājas ar kapakmeni, nevis blakus apsēdušos Džesperu.

Sveiks, Reik! - Džons sveicināja kanonieri - Man līdz pusdeviņiem vakarā ir jānosit, laiks, tad ir sarunāts randiņš ar vienu vietējo, ratiņstūmēju Mārtinu, kurš piesolīja pagādāt kartes. Ir kādas domas, ko varētu pasākt līdz tam?
Džons informēja biedru par saviem plāniem, ja nu kas noiet greizi, lai vairāk kā viens cilvēks būtu lietas kursā par notikušo.

Dels bija gana veikli atpakaļ no sava uzdevuma un ziņoja, ka Gubernators ir visaugstākā mērā pateicīgs par pretimnākšanu un laicīgo atbildi, kā arī piekodināja būt izteikti uzmanīgiem.

- Sveicināti! - Reiks atsaucās. Tukšā klaiņošana pa ostas dokiem viņu bija padarījusi nedaudz īdzīgu, bet biedru sastapšana atkal atdeva iepriekšējo labo garastāvokli.
- Nav nekādu īpašo domu - viņš informēja. - Izstaigāju visus dokus, nav tur tāda lāpāma kuģa. Būs pie kādas citas salas noslēpušies, karte dikti noderētu, jā.
- Un jums kādas idejas?
Kanonieris kādu brīdi varētu iztikt bez kroga, bet, ja neko citu neizdomās, tad var paspēdēt arī tur.

Džons pasmaidīja. Kā redzams abi kuģojam vienā laivā un pilnīgā bezvējā. Nav man nekādu ideju, tāpēc arī cerēju uz jūsu palīdzību. Laikam nāksies pasākt pašu banālāko un vienkāršāko lietu - iet un apēst dienišķās pusdienas. Sastādīsiet kompāniju? Šķiet, ka arī jungam nebūs nekas pretī pievienoties? - Džons paskatījās uz netālu trinošos un ausis spicējošo jauno komandas locekli un pēdējo teikumu pateica skaļi un skaidri, lai viņa ausīm tas būtu labi sadzirdams.

(OOC Hobit, uū, Tu pievienojies mūsu kompānijai?)

Saīdzis bet tomēr laimīgs ka ticis vaļā no neciešamā drēbnieka Rodžers nolēma aizstaigāt uz ostu un pēc tam paēst pusdienas.
Tad jau būs ar' jāiet pakaļ savām vēl krastā palikušajām mantām un tad jāiet atpakaļ uz kuģi. Bet pārāk agri uz kuģi iet ar nav jēga. Ko es tur darīš'?

Bezmērķīgi soļodams uz ostas pusi jūrnieks ieraudzīja trīs kuģabiedrus. Pasmaidījis viņš devās klāt un noteica -Sveiki! Ņemsiet mani pulkā?- Rodžers daļēji ironiski daļēji nopietni apvaicājās.

Šo rakstu rediģēja Vingrotāja: 26.09.2012 21:23

Nekad agrāk patiesībā par to neaizdomājies, nekad tieši ar viņu nesarunājies, Džespers piepeši pārsteigts aptvēra, ka izjūt ko līdzīgu… dziļai cieņai pret veco dāmu? Iespējams, tā bija viņas izturēšanās, iespējams, viņas aura, ja tā maz varēja teikt, iespējams, pirmais iespaids. Ticami, ka viņi bijuši laimīgs un saskanīgs pāris, viņš nolēma, iespējams, kļūdīdamies savos secinājumos un izgāzdamies kā veca sēta. Bija dīvaini arī dzirdēt šo jautājumu; it kā būtu tikšanos norunājuši, it kā šī būtu dabiskā kārtība, kādā jūrnieki tika uzņemti Deja kundzes vīram par godu. Iespējams, tā viņa runātu ar kādu, kurš lordu bija pazinis, bijis no viņa komandas, daudz laika pavadījis jūrā kopā ar viņu. Taču Džespers tam bija par jaunu, un viņš nojauta, ka vecajai dāmai šis fakts nebūt nav paslīdējis garām. Turklāt viņa vismaz no redzēšanas būs pazinusi vīra biedrus. Šādu attieksmi varēja uztvert kā pagodinājumu.

Un, visticamāk, būtu arī pieticis ar īsu un izsmeļošu atbildi, kādas Džespers sniedza parasti, cenzdamies sevī ieaudzināt manieri, kādā runāja godīgi varasvīri, kuri vairāk darīja, nekā spriedelēja.

Taču viņš attapās kodolīgi, taču ne gluži tik īsi, kā parasti būtu gribējis (Džesperā patiesībā mita visai labs stāstnieks, kuram gan vaļa netika dota pārāk bieži) aprakstām nesenos notikumus, kas gluži neviļus kādā naktī galdniekam lika pielietot ārsta prasmes, un, vismaz uz laiku, sasaistīja viņa likteni ar Zeehond komandu. Kapteinis, vismaz, kā šobrīd šķita, bija izrādījies godavīrs, kas komandai un kuģim noteikti nāca par labu. Taču tā vien šķita, ka jau sākumā kapteinis un viņa vīri sastapušies ar zināmām grūtībām, kuras saistītas ar zināmu karti… pareizāk, tās fragmentu. Lorda Deja fragmentu.

- Hei! - Reiks uzsauca nupat pienākušajam Rodžeram pirms atbildēt Džonam.
- Neko citu jau neizprātosim. Kuģim viss ir, tikko vēl salūtam dažus šāviņus iegādāju, bet tā visa ir gana. Labi, ejam pusdienās.
Krogu kanonieris atļāva izvēlēties Džonam. Te tādu ir daudz, nav vienmēr jāiet uz vienu un to pašu, ja nevēlies.

Sveiks! Laipni aicināts mūsu pulkā! - arī Džons sveicināja jaunpienācēju.
Labi, tad ejam uz Trim enkuriem, jo man vakarā tur ir tikšanās, gribu pirms tam apskatīt to vietu. - Džons pārņēma iniciatīvu un nolēma apvienot patīkamo ar lietderīgo.

-Jā labprāt pievienošos es jau domāju vai kāds nāks uz kuģi vai nē.-
Darels uzmeta skatienu Džonam un redzēja arī Rodžeru un Reiku –Labu dien Rodžer un Reik- Darels pasveicināja viņus.
–Labi es nākšu jums līdz kompānijas pēc.- Darels noteica.

Šo rakstu rediģēja Hobits: 27.09.2012 13:40

Krogs Trīs Enkuri atradās no zivju tirgus mazliet uz centra pusi. Trīs un divu piektdaļu vīru kompānijai gan nācās mazliet pablandīties iekams viņi to uzgāja mazā šķērsieliņā. Krogs bija stratēģiski veikli izvietots ar divām izejām, katru uz savas ieliņas un trešā, kas veda uz, malkas, koka mucu un visādu krāmu piekrautu iekšpagalmu.
Iegājuši ne pārāk lielajā, ne pārāk apgaismotajā un visai patukšajā krogā, Džons un Reiks apmainījās ar bažīgiem skatieniem. Atmosfēra nebija no pacilājošām, bet nekādus tiešus draudus vai ko izteikti aizdomīgu nemanījuši, viņi apsēdās pie galdiņa, kas atradās vistuvāk izejai. Pēc brītiņa piešļūca kroga saimnieks un zemā, ņurdošā balsī izmeta īsu - Ko t`gribēs?

Deja kundze vēl brīdi tāpat sēdēja, neko nesacīdama, šķita, ka viņa mēģina ko izdomāt. Varbūt risinājumu?
Tropu putnu dziesmas pielēja ieilgušo klusumu, līdz visbeidzot viņa no jauna ierunājās - Pēc tava stāstītā un pašas redzētā, jāspriež, ka šis kapteinis Van Burens no tiesas ir cēls jūrnieks. Es zinu kādu, kurš, iespējams, varētu jums palīdzēt, bet par to tad man jārunā ar pašu Van Burenu. Nodod šo ziņu savam jaunajam kapteinim un, ja viņam rodas interese, tad es jau nekur vēl pazust netaisos, - vecās kundzes sejā uz sekundes simtdaļu iemirdzējās viegls smīns, kas šķita bija atdresēts zem zemes gulošajam, kā viegla ķircināšana par to, ka Dejam gan vēl kāds brītiņš uz viņu būs jāpagaida - būšu vien savās mājās, lai nāk, kad var izbrīvēt kādu minūti. - Deja kundze piecēlās no soliņa, lēni, acīmredzamās artrītiskās sāpēs, pietupās, sakārtot svaigus ziedus uz sava nelaiķa vīra kapa.

Šo rakstu rediģēja josephine: 28.09.2012 15:06

— Noteikti, — Džespers iepriecināts noteica, arī celdamies kājās, taču tad ievēroja, ko Deja kundze dara.
— Vai varu kā palīdzēt?

- Ne, ne, būs labi, paldies! - Atteica Deja kundze, šo to vēl piekārtoja, pielīdzināja un drīz vien jau, atspiedusies pret spieķi, pietrausās atpakaļ kājās, gatava doties. - Man uz to pusi. - viņa norādīja savu māju virzienā.

— Tad vismaz atļausiet jūs pavadīt? — namdaris / ārsts bija gatavs palīdzēt, ja tomēr būtu nepieciešams (vai vēlams). Ja tas nebūtu vajadzīgs, tad varēja iet līdz vietai, no kuras, meklējot kapteini, visdrīzāk būtu cits ceļš ejams (derētu atrast kādu no komandas, apprasīties, vai kapteinis ir uz kuģa, vai krastā), tad pieklājīgi atvadīties, un doties meklēt kādu no komandas.

Pusdienas un alu - Džons pasūtīja, neriskēdams izvēlēties vīnu, jo neticēja, ka tas te varētu būt pietiekoši labs - Desertā kaut ko no augļiem.
Gaidot pasūtījumu, viņš centās maksimāli izpētīt krodziņa iekšpusi. Kad krodzinieks aizgāja, Džons pieliecās pie Reika un klusām pateica - Šķiet, ka vakara randiņam noderētu droša aizmugure. Ja ēdiens šeit nebūs galīgi nebaudāms, tad vajadzētu uz vakariņām savākt saujiņu mūsējo.

Šo rakstu rediģēja Piligrims: 28.09.2012 18:11

Reikam šis krogs nepatika. Tik vien tā labuma, ka ir vairākas izejas... bet tas nozīmē to, ka te bieži ir kautiņi vai citas nelikumības un bieži ierogas pilsētas sargi, ja jau uztaisījuši izejas, pa kurām nemanīti nozust.

- Pusdienas un alu, - viņš noducināja pārliecinošā tonī un tā, lai krodziniekam nerastos šaubas, ka abiem pieprasītajiem jābūt labiem, citādi kanonieris varētu iebilst.
Kanonieris atgāzās pret sienu un savukārt nopētīja kroga telpu. Kur no šejienes ir atrodamas tās izejas, kas no ārpuses bija?
- Te noteikti savācas nelikumīgi ļautiņi, un padaudz, - Reiks klusinātā balsī ieteicās. - Nav labākā vieta, kur vakarā tikties un vēl mantu saņemt un nodot. Mjā... nevar to kā-viņu vēl tagad pa dienu paspēt noķert un pārrunāt satikšanās vietu? Man nav īsti vēlēšanās tieši pirms brauciena nonākt pilsētas kazemātos. Kapteinim nepatiks.

Ceru, ka būs labi, jo Mārtins neizskatījās pēc vīra, kurš lieki riskētu, drīzāk viņš ir piesardzīgs un viņam noteikti bija savi iemesli satikšanos norunāt taisni šeit. Ja ēdiens nebūs galīgi draņķīgs, tad mūsu atkārtota vizīte uz vakariņām nevienam neliksies aizdomīga. - savus apsvērumus izklāstīja Džons.
Ja ēdiens būs labs, nevajag skopoties ar skaļu uzslavu un lielāku dzeramnaudu, tas līdzinās mūsu ceļu vakariņām. - Džons izklāstīja savu plānu.