Tātad, ir silta, bet ne pārlieku saulaina 2015. gada jūnija diena. Sekojot iepriekš saņemtajām instrukcijām, topošais stalkers ir nonācis Marijampolē, kur viņam jāsameklē cilvēks, kas cauri armijas kordonam ievedīs avantūristu aizliegtajā teritorijā - Zonā.

Marijampolē ir iespējams nonākt, atbraucot gan ar autobusu, gan ar vilcienu, gan ar personīgo automašīnu. Pēdējā gan būs šeit jāpamet un jāaizmirst, jo konkrētais pavadonis ir solījis topošos stalkerus ievest Zonā tikai ar tādu inventāru, ko viņi var panest.

Marijampolē ir jāierodas civilā paskatā - tā tomēr ir parastā Ukraina, kur pastāv tradicionālā valsts vara un pārlieku aizdomīgi ceļotāji viegli var nonākt milicijas redzes lokā. Nonākot pašā ciematiņā, acīm paveras apmēram šāda aina:

(IMG:http://i056.radikal.ru/0903/e6/91077b943701.jpg)

Atliek tikai sameklēt māju Nr. 4 un sasaukt saimnieku, piesakoties kā atvaļinājumā atbraukušam vasarniekam.

Tālāk ceļš ATP virzienā veda lēzenā kalnā, līdz kura korei bija jānoiet, cik nu varēja redzēt caur ozolu stumbriem, kādi 200 metri. Apvidus bija apmēram tāds pats, kā iepriekš - visai skraja ozolu birzs ar retiem krūmājiem un zāli vidukļa augstumā.

Kaut kur pa labi varēja dzirdēt urkšķam mežacūku, taču tas nebija tuvu.

(OOC - Cik tālu līdz ATP?)

Igors turpināja gājienu ATP virzienā. Tieši tikpat uzmanīgi kā iepriekš.

Olga vēroja apkārtni un mierīgā gaitā devās līdzi saviem kolēģiem.
Meža cūku urkšķieni gan sievietei ne visai gāja pie sirds. Taču kamēr dzīvnieki nerādījās tuvumā viņa lieliski spēja ignorēt viņu esamību.

Visi bija tikuši veiksmīgi pāri kokam un devās uz ATP, kuram pēc idejas vajadzēja turpat vien būt. Apkārt valdīja klusums, izņemot urkšķēšanas. Artūram tas nepatika, vai tiešām viss bija jau beidzies? Puisis bija manījies sakārtot somas mugurā, lai būtu ērti turēt beidzot kalašņikovu, kas bija gatavībā šaut.

Aleksandrs turpināja nest vienu no somām, atstājot apkārtnes pieskatīšanu Olgas un Igora ziņā. Pats viņš pa ceļam pārbaudīja, vai nav kaut kādu jaunumu par situāciju ATP iekš PDA.

Pa ceļam uz kalna kori gan trāpījās dažas anomālijas, bet tās bija viegli detektējamas un apejamas. PDA nekādu papildus informāciju par notikumiem ATP vai tā tuvumā nesniedza.

Nonākot kalna korē, pavērās skats uz nosacīti ieleju, kurā atradās ēku komplekss. Aleksandrs to uzreiz pazina kā ATP. ATP no vietas, kur uz kalna kores bija uznākuši stalkeri, atradās apmēram 150m tālu.

ATD pavedienā tulīt pat iekraušu apkārtnes schēmu (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif)

Nopētīdams apkārtni, Artūrs teica.
-Es piedāvāju šādu variantu.. Kāds paliek sargāt somas, kaut kur vāji redzemā vietā un pārējie iet izpētīt apkārtni. Esmu ar mieru iet tieši caur centru, respektīvi caur aleju, tur es skatos, ka var tikt iekšā, pārējie divi iet no katriem sāniem, līdz ar to mēs spēsim noturēt pretinieku zemē.. ja tur kāda būs..-

Igors skatījās uz ATP, cenzdamies ieraudzīt kustības. - Optiskais tēmeklis kādam nav? Noskatām, cik varam, tepat no šejienes. Un pēc tam, manuprāt, visiem jātiek pēc iespējas tuvāk. No sāniem. Tur ir vairākas ēkas, nav zināms, kura īstā. Saša, vai iekšā esi bijis? - Igors jautāja Aleksandram.

"Aha, nekā interesanta nebija, parasta apmetne... toreiz tur bija bandīti." Aleksandrs atsaucās. "Es tik nezinu, vai vajag kādam palikt malā ar somām. Ja sāksies cīņa, tās jebkurā brīdī var nomest zemē un sākt šaut. Bet tā mēs zaudējam vienu cilvēku, ja kas."

Kamēr stalkeri runājās, priekšpusi vērojošais ieraudzīja, ka pa aleju, aiz kokiem slēpjoties, no maģistrālā ceļa puses ATP puses tuvojās 2 vīri sekojošās kamuflāžās:

(IMG:http://s55.radikal.ru/i149/0907/b4/3b531e4ea1ab.jpg)

Vīri kustējās pa vienam, savstarpēji piesedzoties, no koka līdz kokam. Viens bija bruņots ar klusinātu AKS-74U, otrs turēja gatavībā beztrokšņa pistoli, uz muguras viņam karājās vēl arī AKM automāts.

Aleksandrs šos vīrus pēc apģērba atpazina kā militāros stalkerus.

Pašā ATP nekāda kustība, izņemot ēkās degošus ugunskurus, nebija redzama.

-Somas mums vairāk traucēs, pie tam, ja sāksies apšaude, tad mums nāksies viņas nomest zemē. Līdz ar to atkal ir liela iespēja palikt bez viņām...-
Artūrs apklusa, ieraugot uz horizonta divas personas, kas izskatījās taktiski apmācītas un visticamāk ir dienējuši.
-Vai arī mēs turamies zemu un noskatamies, ko tie divi iesāks..-
To pateicis, Artūrs nolika abas mugursomas un notupās, tēmēdams uz abiem stalkeriem tālāk.

Olga gaidīja kamēr vīrieši izlems ko darīt tālāk. Viņa lūkojās uz abiem stalkeriem ar neslēptu interesi.
Cik piesardzīgi zogās... sieviete nodomāja. Diez tā visu laiku pārvietojas vai arī tikai tagad kāda īpaša iemesla vadīti.

"Militārie stalkeri..." Aleksandrs nomurmināja. "Stalkeri, kuriem ir līgums ar armiju. Parastos stalkerus tīšām neaiztiek, bet labāk tiešām paliksim malā..." viņš pakāpās atpakaļ un noliecās, lai pats būtu mazāk redzams, bet varētu vērot apkārtni.

Pamanījusi, ka Aleksandrs slēpjas, Olga atkāpās aiz vīriešu mugurām un arī notupās, lai svešie Stalkeri viņu nepamanītu.
Viņa pat elpoja klusām un centās būt pavisam nepamanāma.

Igors nogūlās zemē, ērti iekārtojās un vēroja, ko darīs abi pa aleju ejošie. Un kā tos sagaidīs ATP iespējamie iemītnieki. Reizē viņš novērtēja iespēju ātri tikt līdz tuvākajam kokam, kur varētu palikt aizsegā.

Abi militārie stalkeri turpināja kustību pa aleju, tuvojoties ATP. Brīdi pa brīdim viņi apstājās abi un uzmanīgi vēroja ēku kompleksu, turēdami ieročus gatavībā. Jo tuvāk ATP viņi nonāca, jo biežākas un ilgākas bija šīs apstāšanās.

Tikmēr Aleksandram par sevi atgādināja telepātijas detektors, uzrādot nelielu telepātisko aktivitāti austrumu virzienā - labajā pusē/aiz muguras. Tai pat virzienā atskanēja gan neganta mežacūkas urkšķēšana, gan suņu rejas. Trokšņi tuvojās.

Aleksandrs novērsās no skata uz ATP un pagriezās pret austrumiem, notupies zemē, lai pārējie, turpina pētīt militāros stalkerus.
"Austrumos kaut kāda telepātiska aktivitāte, satrauca zvērus. Esiet uzmanīgi, es pieskatīšu austrumus, bet jūs turpināt vērot, kas notiks ziemeļos."

Igors, tāpat gulēdams un skatu no ATP nenovērsdams, sagatavoja automātu.

Olga paklausīja Aleksandram un turpināja vērot abus svešiniekus.

Abi militārie stalkeri viens pēc otra pieskrēja pie būves, kas kādreiz bija bijusi ATP caurlaide, un pieplaka pie tās sienām, katrs savā pusē vārtiem. Viņi piesardzīgi pēc kārtas ielūrēja i pa vārtiem, i pa carlaides ēkas logiem, i gar stūriem, tad brīdi sazinājās ar vērotājam neizprotamiem žestiem.

Tikmēr suņu vaukšķēšana un cūkas urkšķēšana tuvojās, un krūmājā, vien metrus 30 no stalkeriem, dzīvnieki sāka plēsties. Suņu riešana mijās ar rūkšanu, kaušanu un smilkstēšanu, cūkas rukšķēšana brīdi pa brīdim pārgāja tādos kā rēcienos. Dzīvniekiem cīnoties, brakšķēja un krakšķēja krūmi.

Suņa rūkšana atskanēja arī no ziemeļaustrumiem, teju vai paralēli kalna korei, un Aleksandrs varēja saklausīt tajās pseidosunim raksturīgās notis.