Tātad, ir silta, bet ne pārlieku saulaina 2015. gada jūnija diena. Sekojot iepriekš saņemtajām instrukcijām, topošais stalkers ir nonācis Marijampolē, kur viņam jāsameklē cilvēks, kas cauri armijas kordonam ievedīs avantūristu aizliegtajā teritorijā - Zonā.

Marijampolē ir iespējams nonākt, atbraucot gan ar autobusu, gan ar vilcienu, gan ar personīgo automašīnu. Pēdējā gan būs šeit jāpamet un jāaizmirst, jo konkrētais pavadonis ir solījis topošos stalkerus ievest Zonā tikai ar tādu inventāru, ko viņi var panest.

Marijampolē ir jāierodas civilā paskatā - tā tomēr ir parastā Ukraina, kur pastāv tradicionālā valsts vara un pārlieku aizdomīgi ceļotāji viegli var nonākt milicijas redzes lokā. Nonākot pašā ciematiņā, acīm paveras apmēram šāda aina:

(IMG:http://i056.radikal.ru/0903/e6/91077b943701.jpg)

Atliek tikai sameklēt māju Nr. 4 un sasaukt saimnieku, piesakoties kā atvaļinājumā atbraukušam vasarniekam.

Redzot, ka viņš iet vienīgais uz priekšu un ka tur laikam bija vēl kāds rīcības spējīgs pretinieks ar pistoli, viņš apstājās un nometās uz viena ceļa, rūpīgi ieklausīdamies, vai nedzirdēs kādu troksni, kas atklātu precīzāku pretinieku atrašanās vietu.

Kad tika izdarīti pirmie šāvieni Vilsons bez vilcināšanās ieņēma ērtāku vietu, no kuras tēmēt un izšāva pāris lodes. Kādas piecas vai sešas. Šaušana notika pilnā sparā un tad vīrietis nedaudz pietupās, lai viņa galva nebūtu viegls mērķis un uzreiz viņš devās pie vrakā esošā cilvēka, kurš ietiepīgi vaidēja un acīmredzami bija pārāk augstprātīgs, lai viņu glābtu. Tāpēc Vilsons piegāja pie vraka durvīm, aiz kura bija šis nelaimīgais un tās attaisīja. (Ja tās vēljoprojām ir aizvērtas ar to striķi, tad mans tēls to pārgriež ar savu zobenu. Atvainojos par neērtībām.) Bija redzams, ka šo vīrieti neuztrauca ložu šavieni un pārējais, kas apkārt notika, tapēc ka Vilsons bija pieradis pie šādas fona mūzikas. Ticis līdz šim vaidētājam, Vilsons viņu nopētīja un ierunājās.
(Krieviski)- Saproti mani?!? - Viņš to noteica vairāk kā pašsaprotamu lietu, tā it kā viņi būtu pazīstami pietiekoši ilgu laiku, -Tā, puisīt, ja vēlies izdzīvot - palīdzēšu, ja vēlies mirt - palīdzēšu. Bet tikai viens jautājums, kā tu te nokļuvi? Meitene pievīla, jeb arī tā sažuvušā rozīne, kurai patika mani nosaukāt visādos nejaukos vārdos un tad bez galvas ieiet mīnu laukā. Kur prāts?-
Bija saprotams, ka Vilsons vairs nepievērš uzmanību šim stalkerim, bet gan vieglprātīgi lūkojās apkārt.

Igors
Igors nevarēja redzēt, vai viņa izšautās lodes trāpa vai ne, tomēr no vietas, kur pēdējo reizi bija redzēts pistoles šāvējs, uzreiz pēc viņa automāta kārtas atskanēja aprauts kliedziens, kam sekoja klusas lamas.

Aleksandrs, Artūrs
Pa kreisi un mazliet uz priekšu no Aleksandra grāvmalā švīkstēja zāle un skanēja vaidi. Artūrs šajā virzienā nevarēja šaut, jo starp viņu un skaņām grāvmalā atradās Aleksandrs. Artūrs Aleksandru tumsā īsti neredzēja, tomēr juta, ka viņš tur ir.

Mazliet pa labi un tālāk uz priekšu pļavā, kur vēl pirms brīža bija skanējuši pistoles šāvieni, tagad pēc Igora automāta kārtas no turienes atskanēja aprauts kliedziens un klusas lamas.

Vilsons
Kad Vilsons atvēra vraka durvis un sāka runāties ar kabīnē atrasto cilvēku, šis cilvēks bija apklusis un Vilsonam neko neatbildēja, un vispār nekā nereaģēja uz Vilsona darbībām.

= = =
Brīdi pēc tam, kad Vilsons pateica savu sakāmo, no pļavas vietas, kur nesen bija sprāgusi Igora mestā granāta, norībēja gara automāta kārta, tēmēta Vilsona balss virzienā. Lodes nograbēja pa vraku, atkal piespiežot Artūru ierauties aizsegā, bet Vilsonam kaut kas iedzēla labajā augšdelmā. Roku pakustināt gan viņš vēl varēja, tomēr augšdelms sāpēja un pārbaudot to, varēja just, ka tek asinis.

Lai arī cik rūpīgi Igors skatījās pļavas virzienā, automātu lietojušo šāvēju redzēt nevarēja.

Vilsons palūkojās uz Artūru un smagi nopūsdamies turpināja savu sakāmo.
(Krieviski)-Klau, ignorēt kādu personu ir ļoti rupji, it īpaši...- Viņš sajuta smeldzošu sajūtu savā labajā augšdelmā. -Pazīstama sajūta, smeldzošas sāpes, tīkamie ložu atsitieni pret metālu un..- Pārējo viņš domās nepabeidza, jo viņš iekliedzās, jeb izgrūda rēcienu.
(Angliski)-Ak, tad pa mani šausiet un pārtrauksiet sarunas vidūt?- Viņš to rūkdams teica un ar kreiso roku viņš noņēma savu automātisko ieroci, aptina ap savu labo roku ieroča lenti un tam paralēli pagriezās pret to vietu no kuras varēja nākt šāvieni. Labā roka gandrīz bija neizmantojama. Vismaz ne jau tēmēšanai.
Vilsons salieca labo roku un iespieda ieroči sev plecā. nedaudz notupies viņš juta, kā labā roka dreb un sāpes jau neļauj viņam koncentrēties uz sava mēŗka atrašanu. Tapēc viņš sasprindzināja savu kreiso roku un ar tās palīdzību notēmējis pārlaida ložu vilni uz vietas, kur bija sprāgusi granāta.
Vilsons tikmēr kaut ko pie sevis murmināja. Acīmredzami viņš nebija apmierināts.

Aleksandrs, nedaudz vairāk noliecās, kad atsākās šaušana. Viņš šobrīd vēlējās, lai automātu uguns uzliesmotu kā amerikāņu bojevikos, kur ieročus speciāli pārtaisīja, lai šaušana būtu smukāka un redzamāka. Bet nekā. Viņš bisi uzgrūda plecā un paņēma rokā makarovu. Likās, ka apdraudējums pašlaik ir tikai no automāta šāvēja, pārējie šķiet ievainoti. Tas ir riskanti, bet tāda ir Zona.
Aleksandrs lika iemirdzēties gredzenam, bet tikai uz brīdi, lai izgaismotu automāta šāvēju un pa viņu šautu. Tiklīdz kā redz, šauj uz reiz virsū. Ja mana, ka kāds sāk šaut pret viņu pašu, Aleksandrs gaismiņai liek pazust, metas gar zemi un ripo sānis.

Kaut kā iešana līdz bāzei mums īsti nesanāca. Olga nopūtās.
Viņa palika aizsegā kamēr šaušana turpinājās. Tumsā tāpat neko nevarēja redzēt un gan jau pieredzējušākie kolēģi tiks galā.

No automašīnas vraka puses pļavas virzienā atspīdēja gaismas stars - laikam kāds mēģina saskatīt šāvēju. Igors pats šāvēju saredzēt nevarēja, bet aptuvenā vieta, kur šis guļ, bija zināma. Brīdi pagaidījis, kā biedriem veiksies ar saskatīšanu un pretīšaušanu, Igors, ja pļavā esošais automāts neapklust, atkārto klasisko "apklusināšanas" manevru ar granātu. Tā nekas "mierīgs" celiņš Zonas ārmalā! Ja tā ir pa visu perimetru, tad kur šie iekšpusē rauj munīciju?

Aleksandrs
Kad Aleksandrs uzspīdināja gaismu, automāts jau bija apklusis, turklāt vietu, no kuras tas tik tikko bija šāvis, jau kapāja Vilsona mašīnpistoles lodes, un no turienes jau atskanēja skaļš, gari stiepts brēciens - kāds acīmredzot vēlreiz ievainots, brēca pilnā rīklē. Toties drusku uz sāniem (pa labi) no gaismas galvenā stara varēja saskatīt ķermeņa apveidus un rosīšanos zālē apmēram tur, kur bija atradies pistoles šāvējs; tur arī nožvadzēja aizslēgs, iebīdot stobrā patronu.

Artūrs
Atrasdamies aizsegā aiz vraka, Artūrs varēja saskatīt karadarbības teātra kreiso flangu, un, kad Aleksandrs paspīdināja gaismu, viņš stara sānu atblāzmā ieraudzīja pa kreisi aizlīdušo ievainoto pretinieku, kurš vāļājās grāvmalā, sarāvies čokurā; izskatījās, ka viņš vairs nav drauds un atrodas faktiski agonijā.

Igors
Automāts no pļavas apklusa, tā virzienā kāds šāva no vraka, bet mērķi Igors neredzēja pat tad, kad Aleksandrs paspīdināja gaismu; šāvieniem sekoja skaļš un gari stiepts brēciens pļavā. Taču atspīdot gaismai, varēja labāk redzēt kustību netālu no ceļmalas pļavā tur, kur iepriekš bija rēgojies pistoles šāvējs - zālē kāds rosījās.

Aleksandrs darīja, ka bija lēmis. Tā kā automāta šāvējs bija neitralizēts, viņš metās gar zemi, liekot izdzist gredzenam, tad ripoja sānis un šāva pa vietu, kur bija manījis kustību.

Artūrs ievēroja guļošo vīrieti. Agonija nebija laba lieta, to puisis zināja un nošaut praktiski bezpalīdzīgu bija negods, bet atvieglot viņu no mokām bija savādāk.
-Ehh.. lai kā man arī nepatiktu to darīt..-
Viņš nomurmināja un caur optiku notēmējis uz mirstošo pretinieku, Artūrs izšāva, lai piebeigtu viņu mokas. Pēc šāviena, pusis centās uzreiz aizlīst aiz aizsega, cerēdams, ka kāds to būs ievērojis un atklās savu pozīciju, atklājot uguni uz vraka.

Nu, vai nebūs jau gana šaudīties? Olga nočukstēja noskatīdamās uz Artūra aktivitātēm
Jā, kāds gaismeklis nenāktu par skādi. Bet no otras puses kāda jēga sev pievērst uzmanību ar gaismu.
Gan jau...

Pie vraka
Pēc Aleksandra pistoles šāvieniem (viņš izšāva 4x) atskanēja gārdziens un gan pļavā, gan vraku iestājās nu jau neparasts klusums. Lieki teikt, ka arī Artūra šāviens bija veiksmīgs.

Igors
Nakts redzamības brillēs nekāda kustība pļavā vairs nebija redzama.

Jussi, Ambera, Marianna
Par spīti tam, ka Jussi varonīgi atšaudījās un viņa lodes nogāza veselus 3 suņus, 2 citi suņi nakts aizsegā uzklupa Amberai, nogāza viņu zemē un metās plosīt. Arī Amberas atšaudīšanās nelīdzēja - aklie suņi darbojās visai kolektīvi un koncentrējās visi uz vienu upuri, tāpēc Amberai nekādu cerību nebija. Arī Jussi un Marianna vairs Amberai nevarēja palīdzēt, jo tumsā nevarēja redzēt, kur suns, kur Ambera.

OOC: Scelenty diemžēl spēli neturpinās ;(

Vispārējā situācija:
- Aleksandrs, Olga, Igors, Artūrs un Vilsons ir atgājuši no blokposta kādu puskilometru un šobrīd visnotaļ veiksmīgi tikuši galā ar bandītu grupu. Vilsons ir viegli ievainots, pārējie - sveiki un veseli.
- Jussi, Ambera un Marianna ir atgājuši no blokposta metrus 300, un šobrīd jau no blokposta viņus aizsedz reljefs. Uz viņiem izskrēja suņi, kas bija satracinājušies konfrontācijā ar pirmo grupu, un attiecīgi bija visnotaļ agresīvi.

Igors vēl brīdi pagaidīja, vērodams pļavu. Likās, ka tur vairs neviens nekustas. Viņš pārlaida skatu arī pārējai apkārtnei. Šķiet, neko īpašu saskatīt nevar.

Igors, drošības pēc puspieliecies, skrēja uz vraku. Lai cīņas "iekarsētie" biedri nesāktu uz viņu šaudīties, vīrietis klusi, bet skaidri sadzirdami pieteicās. - Igors. - Ticis blakus vrakam, viņš apvaicājās, - Kāda te situācija?

Alesksandrs, pārliecinājies, ka ir klusums, Lēnām piecēlās. Iedzedza gredzentiņu, nopētīja guļošos, vajadzības gadījumā, gatavs veikt kontrolšāvienus. Sāk parasto procedūru - pārmeklē mirušos un savāc vērtīgāko, kas ir - naudu, artefaktus, labus ieročus.
Cik sprieda, ar pārējiem jauniņajiem viss ir labi, vismaz nekliedza sāpēs, bet ja kāds arī miris, viņš palīdzēt nevar.

Jussis dzirdēja aprautus smilkstus. Tas liecināja ka kāds suns, vismaz viens jau ir beigts. Mērķēdams uz kādu suni aks jau bija diezgan tuvu viņš sklausija rejas. Atskanēja kluss būkšķis unnagu skraps'tēšana. Suņi bija tepat blakus. Grizīdamies uz visam pusēm viņš pēkšņi ieēroja ka suņi ir tepat netālu un ir uzbrukuši biedrenei. Censdamies notēmēt uz kādu ķepu vai sliktākajā gadijumā roku, viņš pēkšņi atmeta šo domu. Atskanēja vēl pēdēji kliedzieni. Kad viss bija beidzies, viņš uz mirkli aizvēra acis un vairs jau domādams tikai par sevi apņēmīgi pielādējot ieroci šāva virzienā no kura skrēja vēl daži suņi. Lēnām un pa mirklim iepauzējot un izšaujot, viņš soļoja virzienā no kura šāvieni bija atskanējuši pirmstam. Bija svarīgi panākt pārējos, jo bez viņiem, gals klāt, viens viņš neizdzīvos un arī ceļu neatradīs.

Aleksandrs
Apgaismojot tuvumā guļošos, Aleksandrs redzēja sekojošu ainu: vistalāk pa kreisi guļošajam vīram blakus mētājās apzāģētā bise (ja pārmeklē, atrod arī 32 patronas ar renkuļiem), tam, kas gulēja grāvī tieši pie vraka, bija rokā sažņaugts AKS-74U (5 aptveres pa 45 patronām). Abiem arī pa Makarovam ar rezerves aptveri, artefaktu un naudas nav.

Aleksandrs savāc bises patronas, AKSu ar visām aptverēm un makarovus un to aptveres. Aptveres un pistoles samet somā. Automātu uzkar plecā. Bisi atstāj, nevajag.
Pēc tam dodas atpakaļ pie pārējiem.

Vilsons nolaida savu savainoto roku apkuru bija aptīta siksna, kas bija pie automāta. tā patīkami nostiepa roku. Ar otru roku viņš pieskārās brūcei un ievilka strauji gaisu plaušās. Ja viņam maska nebūtu uz sejas un ārā tumšš, tad būtu redzams, ka viņam sāp.
(Angliski)-Nolādēts, tagad atkal būs rēta uz rokas. Iedomājies vien, kā es tagad varēšu uzvilkt normālu t-kreklu?!? NU, taču...-
Viņš pagriezās pret ievainoto vardā Artūrs.
(krieviski)-Mēs palikām pie tavas atpestīšanas....- Vilsons drūmi un nedaudz aizkaitināti noteica. Skatoties uz ievainoto. Viņš ar kreiso roku izvilka savu pistoli un notēmēja uz ievainoto.
(krieviski)-..bet vispirms es vēlētos dzirdēt atbildi. Kā tev palīdzēt?!?-
Un šoreiz pēc Vilsona balss varēja pateikt, ka viņš nošaus šo ievianoto, ja viņš tā pateiks.

Jussi, Marianna
Suņi, tikuši pie laupījuma/medījuma, vairs nepievērsa uzmanību Jussi un Mariannai. Arī šaušana un pat sprādzieni, kas labu brīdi bija dzirdama gabalu priekšā, bija noklususi.

Redzot ka suņi kas plosija biedreni viņam virsū nemetas, Jussis tomēr nenolaida ieroci. Kāpdamies atmuguriski, viņš saprata ka šāvienu kuriem viņš sekoja bija noklusuši. Paļaudamies uz intuīciju, viņš devās tieši pa to pašu ceļu pa kuru gāja pirms tam. Pārliecinājies ka suņi paliek labui gabalu iepaķaļ, viņš tomēr uzdrošinājās nolaist ieroci. Tomēr makstī tas netiika likts. Nezinādams vai pārējie biedri ir tur, viņš saņēma drosmi un uzsauca.
(Angliski)Hei, tur kāds ir? Es esmu te.
Joprojām lēni soļojot kādā virzienā viņš mēģināja saklausīt atbildi, ja nu kāds viņam sadomā atbildēt.