Tātad, ir silta, bet ne pārlieku saulaina 2015. gada jūnija diena. Sekojot iepriekš saņemtajām instrukcijām, topošais stalkers ir nonācis Marijampolē, kur viņam jāsameklē cilvēks, kas cauri armijas kordonam ievedīs avantūristu aizliegtajā teritorijā - Zonā.

Marijampolē ir iespējams nonākt, atbraucot gan ar autobusu, gan ar vilcienu, gan ar personīgo automašīnu. Pēdējā gan būs šeit jāpamet un jāaizmirst, jo konkrētais pavadonis ir solījis topošos stalkerus ievest Zonā tikai ar tādu inventāru, ko viņi var panest.

Marijampolē ir jāierodas civilā paskatā - tā tomēr ir parastā Ukraina, kur pastāv tradicionālā valsts vara un pārlieku aizdomīgi ceļotāji viegli var nonākt milicijas redzes lokā. Nonākot pašā ciematiņā, acīm paveras apmēram šāda aina:

(IMG:http://i056.radikal.ru/0903/e6/91077b943701.jpg)

Atliek tikai sameklēt māju Nr. 4 un sasaukt saimnieku, piesakoties kā atvaļinājumā atbraukušam vasarniekam.

-Ja sāk ar draņķīgām kārtīm, tad beigs ar labām..-
Artūrs nomurmināja pētot savas kārtis. Kārtis nebija ne sliktas, ne labas, bija spēlējamas.
-Pavasara tīrīšana izbojātu šīs vietas atmosfēru, te ir diezgan mājīgi es teiktu.-
Klausīdamies Aleksandra teikto par Zonu, puisis neizturēja un teica.
-Nebūtu slikti, ja pastāstītu kaut ko svarīgu par Zonu, tobiš ko darīt, ko nē..-

Aleksandrs paraustīja plecus.
"Kad būsi tur, pats redzēsi... ja gribi ilgāk dzīvot, dabū radiācijas dozometru, anomāliju detektoru un speciālo KPD. Un protams, pēc iespējas jaudīgāku ieroci un stiprākas bruņas. Netraucēs arī kāds artefakts. Un vispār, es jau nezinu, kāpēc tu ej uz zonu. Visdrošāk būtu neiet uz turieni, bet ja ļoti gribas, tad turies kordonā, nomalē. Tur ir drošāk, lielāka iespēja izdzīvot."

Te jau iet uz izdzīvošanu? - jautāja Renna. Te nu bija mans atvaļinājums, viņa sūrojās. Renna pieteicās spēlēt kārtis un skatījās uz Aleksandru.

Kad vecais vīrs lēnām noteica visu savu sakāmo - "Ja es būtu...". Vilsons pieliecās pie vecā vīra ar smaidu uz sejas un uzlika savu brīvo roku viņam uz pleca.
(krieviski)-Tad es būtu piekāsts un diez vai kāds vēlētos ienākt asiņainā spoku pilsētā.- Viņš noņēma savu roku no vecā vīra pleca un ar ļoti platu smaidu uz lūpām viegli pamāja galvu, kā apstiprinošu atbildi savam teiktajam. Bet tad skaļi iesmējās. Dīvains Vilsons bija, nu dien.
-Ūūū, ēdiens par brīvu. Šī laikam ir mana laimīgākā diena. Iedomājies, dabūju izbraukjāties ar antīku mašīnu, kuru vadīja visai dīvans šoferis, bet kam nav savu mīnusu, tad vēl atradu sev kompanjonu, kas labprāt uzklausīja, kā jāspēlē pareizi ģitāra ar mēli. Un tad vēl šis. Kur vēl labāk var būt?-
Viņš ejot teica vecajam vīram un tad nonāca istabā, kur bija daudz cilvēku un kas acīmredzami spēlēja kārtis un bija ļoti drūmā garastāvoklī.
-Sākam ballīti, jo VILSONS IR KLĀT.- Viņš noteica uzsverot pēdējo teikuma daļu izpletis savas rokas, tā it kā būtu ienācis istabā, kur ir pilns viņa fanu. Viņa seju vēljoprojām rotāja smaids.

Olga aizdomīgi nopētīja dīvaino sievieti, kas pārsteigti izsaucās par izdzīvošanu zonā.
Viņa jau meklēja piemērotus vārdus savu cinisko vārdu glabātuvītē, kad istabā ievēlās kaut kas, kas sevi nodēvēja par Vilsonu.
Sieviete samāksloti nopūtās.
Varbūt nošaut uzreiz, lai nemokās? viņa visai skaļi apjautājās tiem, kas sēdēja pie galda pat nepagriezdamās uz Vilsona pusi.
Olgai stipri riebās izlecēji.
Tad viņa apsolīja sev turpmāk ignorēt visus dīvaiņus, kas te bija uzradušies it kā paši nezinātu uz kurieni velkas.

Šo rakstu rediģēja Sindra: 28.03.2009 18:54

Aleksandrs paskatījās uz izlēcēju. Neizpratne un īgnums.
"Lūdzu, uzvedieties klusāk." viņš teica tam, kurš sevi bija nosaucis par Vilsonu. Pēc tam pievērsās Olgai.
"Tik ļoti vēlies atņemt kādam dzīvību?"

Nedomāju. Olga atrauca. Tas ir tikai izteiciens vērsts pret personām, kuras nez kādēļ pamanās ar pirmo darbību radīt par sevi ne to labāko iespaidu.
viņa atbildēja nepaceldama skatienu no kāršu galda.

Igors uzlika kārtējo kārti, tad ielēja savā gandrīz tukšajā glāzē kvasu un no bļodas paņēma kārtējo pīrādziņu. Viņš patiesi prata izskatīties apbrīnojami inerts.

Cigarete tika izsmēķēta, fotoaparāts uzkarināts kaklā, tagad tikai atlika gaidīt, kad dosimies uz Zonu. Jāatzīst Marija Anna to vairs tik ļoti negribēja, visticamāk tādēļ, ka klātesošie ir garīgi nostuši viņas sajūsmu. Kā var būt tik negatīvi ladēti, pesimistiski cilvēki? Es tādus spēju tikai apbrīnot! Kā gan viņi vispār nodzīvojuši tik tālu? Nu to viņa domāja tikai par Olgu, Aleksandru, arī Igoru. Pārējos gan viņa nedzirdēja visai daudz. Žēl. Jaunas sejas, jauni biedri interesanta padarīšana. Vilsons, hmm, cilvēks izceļas. Hola, Vilson! Marija Anna pasmaidīja, lūkodamies uz vīrieti, un tad pievēŗsāš pīrādziņiem.
Hēi, varbūt kāds varat pamest pīrādziņu? Viņa uzrunāja klātesošos pietiekami skaļi, lai to sadzirdētu visi.


Šo rakstu rediģēja Ķipītis amonjakā: 28.03.2009 23:10

OOC:
1) Atvainojos, ka rakstu kā `zudusī dvēsele` - tomēr šobrīd radās iespēja un laiks ieskatīties te notiekošajā.
2) Lūgums atsevišķiem spēles dalībniekiem turpmāk tomēr ievērot konsekvenci un loģiku un neteleportēties spēles pasaulē bez GM atļaujas (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif)

Kamēr Pēlekais noklausījās Vilsona atbildes tirādi, kura, jāsaka godīgi, veco vīru pamatīgi apmulsināja, viņam paskrēja garām arī nākošais viesis, jaunpienākusī meitene, kura sekoja Vilsonam iekšā mājā. Šodien vairāk viesu nebija paredzēts, tāpēc Pelēkais arī devās uz istabu, kuras piesmēķētajā atmosfērā smaka piedzīvojumu meklētāji.

Es palūgšu mirklīti uzmanības, - viņš skaļi paziņoja balsī, kas necieš pārtraukšanu vai iebildumus. -Es ceru, ka visiem ir skaidrs, uz kurieni viņi dodas. Kāpēc katrs no jums to dara - tā ir jūsu personīgā darīšana, man tas ir vienalga un es nemaz nevēlos to zināt. Tomēr es gribu darīt jums zināmas vairākas svarīgas lietas.

Pirmkārt, es ceru, ka visi zin, ka iekļūšana Zonā katram maksā 5000 $, kas jums būs jāsamaksā vēl šodien, šeit pat. Šeit nav nekāda labdarības iestāde, un ja kādam no jums attiecīgās summas nav - no Černobiļas-15 uz Kijevu šovakar ir vēl vairāki autobusu reisi un vēl viens vilciens.

Otrkārt, nedomājiet, ka ieejas maksa jums garantē arī izkļūšanu no Zonas. Nekā nebija. Nebūs nekādas cenā iekļautās evakuācijas pie pirmajām grūtībām. Izkļūšana no Zonas būs tīri jūsu pašu personīgā problēma. Ja jūs protams, tik ilgi izdzīvosiet, he he.

Treškārt - tas attiecas uz tiem, kas ieradās ar savām mašīnām - jūsu mašīnas neviens neglabās. Tas, ka jūs viņas te atstājat, nenozīmē, ka viņas te glabāsies tik ilgi, kamēr jūs viņas savāksiet. Hluži otrādi - mēs paši viņas utilizēsim pēc saviem ieskatiem.

Ceturtkārt, tuvākais Izvirdums būs parīt.

Kā jau teicu - tālāk dosimies vakarā. Ja jums ir jautājumi, uzdodiet tos tagad. Ja jautājumu nav - varam pāriet pie ieejas maksas iekasēšanas. - Pelēkais jautājoši aplūkoja sapulcējušos.

Šajā brīdī mājas otrā galā ieskanējās klusināta rokmūzika, nodipēja ātri soļi un istabā ienāca padsmitgadīgs skuķis basām kājām. Meitene kaut ko iečukstēja Pelēkajam ausī, viņš pamāja ar galvu. Tad atnācēja nozuda tikpat ātri, kā bija parādījusies, un pēc brīža arī klusinātā rokmūzika apklusa pavisam.

He he, jūs redzējāt pīrādziņu cepēju, - Pelēkais apmierināti iesmējās, - Mana krustmeita. Bet, pie kā gan es paliku? Ak jā, jautājumi. Vai tādi ir?

"Es tikai gribu precizēt - pēc jūsu aprēķiniem, izvirdumam jābūt pārīt. Ja nekļūdos, precīzi pateikt, kad būs nākamais izvirdums, nevarēja, ja vien viss ir pa vecam. " teica Aleksandrs.
Varbūt sīkums, bet tomēr. Derētu zināt. Citu jautājumu nebija.
Nauda viņam bija. Viņš izvilka no mēteļa iekškabatas dolāru žūksni, saņemt kopā ar gumiju Piecdesmit 100 dolāru banktnotes, kopā 5000 $. Kā bija jāmaksā.

Igors pastiepa roku pēc pīrādziņu bļodas, kuru tālāk padeva Marijai Annai. - Lūdzu! - Un atkal pievērsās spēlei.

Pēc Pelēkā runas noklausīšanās Igors viegli pašūpoja galvu "jautājumu nav". Bet vispār viņam gribējās gan uzdot dažus tādā stilā - "Vai pašnāvniekiem nebūtu jāpiemēro īpaša takse? Pēdējās izpriecas par dubultcenu, piemēram?" vai arī "Uzcenojums par pavadoņa darba apgrūtināšanu?" Ja bizness, tad bizness.

Arī Igors izvilka no krūšu iekškabatas jau sagatavotu naudas paciņu.

Pelākajam sākot runu Ambera atvēra acis un piecēlās sēdus,muguru atspiežot pret sienu. Sasodīts,viņa jau izrādījās vājāk informēta par citiem.
-Kas par Izvirdumu? Šoreiz gan viņa pat nepapūlējās slēpt angļu akcentu.Ko nu vairs,telpā esošajiem cilvēkiem tāpat bija iemeslu cik uziet,lai perinātu nepatiku,kaut vai koknurence.

Ziņa par mašīnas pazaudēšanu Olgai ne visai patika.
Viņa izvilka no krēsla apakšas somu un sameklēja prasīto naudas summu.
Atdevusi to Pelēkajam, sieviete apsēdās atpakaļ pie galda.

Stulbi atstāt mašīnu šiem dīkdieņiem. Olga uzrunāja Aleksandru.

"Varējām braukt ar autubusu. Vari mēģināt pierunāt kādu vietējo, lai paglabā." Aleksandrs paraustīja plecus. Kad ārzemniece vaicāja par izvirdumiem, viņš pats neko neteica. Skaidrot bija Pelēkā uzdevums, arī viņš pats bija uzdevis jautājumu.

Vajadzēja šoferi paņemt. Olga palaboja. Autobusu! Kā tad!
Viņa nopūtās.
Ai labi, lai aizrijās, kad atgriezīšos nopirkšu jaunu. Negribās nevienu no Maskavas dzīt pakaļ.
Aiziešu tikai savas lietas izvākšu.

Olga piecēlās un aizgāja līdz mašīnai. Sieviete izbrauca to ārā līdz pirmajam lielākajam ceļam, savāca savas mantas un ejot atpakaļ līdz ceturtajai ēkai tomēr uzzvanīja savam mehāniķim un palūdza atbraukt mašīnai pakaļ apstāstīdama, kur tā atrodas. (OOC - ja tur mobļas nestrādā, tad nezvana. Vienkārši atstāj mašīnu ceļa malā un iet atpakaļ.)

Marijai par brīnumu kāds padeva pīrādziņu. Vai, paldies!! Gracias!!
Sākās runas par Zonu, un par izvirdumu. Nu bet protams viņai nebija ne mazākās nojausmas kas tas ir, bet nekas, cerams nekas traks.
Anna izvilka no somas nelielu aploksnīti, kur jau bija sagatavota naudiņa. Viņa pasniedza to vecajam, un atkal iekārtojās uz somām un skribinājāš ap pīrādziņu. mm, nekāda vaina

Atvēris somu, Artūrs izvilka ārā 5000$, smuki ar gumiju apkārt un pasniedza to pelēkajam. Dzirdēdams par mašīnas atstāšanu, puisi nemaz neiepriecināja, bet nu, ja jāatdod, tad pēc iespējas vairāk sačakarētu. Tādēļ aizgājis uz mašīnu pēc savām mantām, Artūrs izkrāvis visu ārā pie mašīnas, norāva paneli ārā zem stūres un pārrāva vadus, kas tur bija.
To nokārtojis, viņš uz atvadām aizcirta durvis un paņēmis visu savu mantu lērumu, atgriezās uz istabu.

He he, protams, daži nemaz nezin, kas tas Izvirdums tāds ir, - Pelēkais iesmējās, - Ar to arī sāksim. Izvirdums - tā ir tāda, ja jums labpatīk, dabas parādība Zonā, kuras laikā labāk atrasties pazemē vai pagrabā. Pretējā gadījumā draud vai nu bojāeja, vai arī risks kļūt par tumšo stalkeri. Patīkams nav ne viens, ne otrs... - viņš uz brīdi apklusa, - attiecībā uz jautājuma otro daļu - šeit, ārpusē, patiešām nav pārāk viegli precīzi noteikt Izvirduma laiku, tomēr attiecībā uz dienu informācija vairumā gadījumu ir pareiza. Savukārt Zonas iekšpusē vairumā gadījumu Izvirdumu nosaka ar precizitāti līdz pāris stundām.

Savācis naudu no Aleksandra, Olgas, Artūra, Igora un Mariannas, viņš to rūpīgi pārskaitīja (OOC: es pieņemu, ka neviens nešmaucas (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif) ), tad paskatījās uz klātesošajiem: Un ko gaida pārējie? Ja atbildes uz jautājumiem, tad uzdodiet tos...

OOC: Jā, šeit vēl mobilie sakari strādā.

Aleksandrs skatījās uz Pelēko, kas tas izskaidrojās. Nelikās, ka veča atbilde Aleksandru apmierinātu, vismaz pēc viņa sejas varēja redzēt, ka Aleksandrs būtu gatavs iebilst, tomēr to nedarīja.
"Labi, paldies." viņš noteica un novērsās no Pelēkā.
Viņam vairs jautājumu nebija, atlika tikai gaidīt.