Tātad, ir silta, bet ne pārlieku saulaina 2015. gada jūnija diena. Sekojot iepriekš saņemtajām instrukcijām, topošais stalkers ir nonācis Marijampolē, kur viņam jāsameklē cilvēks, kas cauri armijas kordonam ievedīs avantūristu aizliegtajā teritorijā - Zonā.

Marijampolē ir iespējams nonākt, atbraucot gan ar autobusu, gan ar vilcienu, gan ar personīgo automašīnu. Pēdējā gan būs šeit jāpamet un jāaizmirst, jo konkrētais pavadonis ir solījis topošos stalkerus ievest Zonā tikai ar tādu inventāru, ko viņi var panest.

Marijampolē ir jāierodas civilā paskatā - tā tomēr ir parastā Ukraina, kur pastāv tradicionālā valsts vara un pārlieku aizdomīgi ceļotāji viegli var nonākt milicijas redzes lokā. Nonākot pašā ciematiņā, acīm paveras apmēram šāda aina:

(IMG:http://i056.radikal.ru/0903/e6/91077b943701.jpg)

Atliek tikai sameklēt māju Nr. 4 un sasaukt saimnieku, piesakoties kā atvaļinājumā atbraukušam vasarniekam.

- esmu pieradusi balss skanēja droši un nepiespiesti,tomēr meitenes rokas,itkā nevilšus, ieslīdēja mēteļa kabatās,lai pārliecinātos,ka naži vēl ir vietās.nu ja,ieradums
uz mēles jau bija jautājums par došanās un maksāšanas laiku, bet Ambera laikus attapās.labāk runāt mazāk,kamēr neko vairāk neprasa.

Šo rakstu rediģēja Scelenty: 27.03.2009 15:05

Vilsons tika atvests ar mašīnu. Tā bija veca mašīna, varētu teikt, ka vēl labā stāvoklī esoš piektais žigulis. Izkā```` no mašīnas Veidam bija divas somas, Viena mugursoma, kur atradās paris lietas ko viņš bija tajā salicis un pagara sporta soma. Mugurā vīrietim bija garš kamoflāžas lietusmētelis un uz galvas bija cepue uz kuras atradās speciālas aizsargbrilles. Vīrietis izskatījā gluži, kā sarijies steroīdus. Jo viņa augums bija masīvs. Vismaz tā izskatījās.
(krieviski)-Liels paldies, sen nebiju tā ar nevienu izrunājies. Un Jā. Mašina....- Vilsons ieturēja pauzi un uzsita uz tās jumta paŗis reizes, -Mašina ir vienkārši lieliska. Un tādā darba kārtībā, ka pat jaunās salīdzinājumā ar šo ir kā suņa fekālija uz kociņa.- Vilsons iesmējās, viņa smiekli bija skanīgi un tai pašā laikā arī savdabīgi kaitinoši.-Gandrīz aizmirsu, še, kā solīju...- Vilsons izvilka no lietusmēteļa kabatas vodkas pudeli un plusā vēl 500 $ , kas bija kā sīcene, bez tās anudas kas atradās somā un bija domāta līdzi ņemšanai uz Zonu. šoferis greizi pasktījās uz Vilsonu un kaut ko zem deguna nomurmināja. Bija redzams, ka Vilsona runāšana bija izvedusi šoferi no pacietības, bet par labu vodku uz 500 $ viņš bija viņu izcietis. Mašīna aizbrauca un Veids ieraudzījis šo mazo ciematiņu iesaucās.
(Angliski) -Nēēēē...- Viņšgari izvilka šo vārdu ar žēlabainu acu skatienu un sejas izteiksmi,-..te nav lielveikala, nav skaistumkopšanas salona...- Viņš attēloja šņukstēšanu, kāda ir pēc raudāšanas un devās meklēt māju ar numuru 4. Pa ceļam vīrietis bija atradis kādu kukaini, pacēlis to viņš sāka tam stāstīt, kā var spēlēt ģitāru ar mēli, neizmantojot zobus. Kad viņš nonāca līdz mājai ar numur četri, no viņa rokas aizbēga mazā radībiņa un viņš ar skumjuu sejas izteiksmi un balsi viņai sauca.
-Esi stipra un dzīvo ilgāk nekā mēs visi. Atā mana mīla...- To noteicis viņš pagriezās pret sētu un notrauca neesošu asaru.-Man jābut stipram...- To gurdenā balsī noteikdams, viņš piegāja pie mājas durvīm un spēcīgi pie tām pieklauvēja.
(Krieviski)-Ei, Saimniek, man ir jūsu pasts. Kāds idiots būs to ielicis manā pastkastītē..- Vilsons to teica kamēr nepārtraukti klauvēja pie durvīm.

Igors mierīgi nolika kārtis uz galda, piecēlās un piegāja pie Marijas Annas. - Tos kadrus derētu izdzēst. - Balss nebija draudīga, tā bija pat laipna. - Vai, senjorita, to izdarīsiet pati?

Artūrs piebīdijies tuvāk galdam, iepazinās ar pārējiem.
-Artūrs, prieks iepazīties. Izdali man arī lūdzu kārtis.-
Viņš veltīja skatienu milzenim un pēc viņa vizuālā, un teiktā, nonāca pie secinājuma, ka zona viņam nav sveša.
-Cik es noprotu, tu jau esi bijis agrāk zonā?-]
Puisis izvilcis cigareti, pats to aizpīpēja.

Kad viena spēlētāja aizgāja malā, Aleksandrs noskatījās uz spānieti.
Labāk paliktu šeit un ļautu lai abi kriminālie tevi ņem priekšā. Ilgāk dzīvotu. pauda viņa skatiens.
Pēc tam, kad Igors aizgāja, Aleksandrs ierunājās:
"Varam spēlēt arī ko citu. Kaut uz naudu. Kaut kā jau laiks jānosit." viņš teica.
Viņš paskatījās uz otru nākamo stalkeri (Artūru) cenšoties saprast, ar kuru šis runā.

Šo rakstu rediģēja Elony: 27.03.2009 15:19

Stasik, liecies nu mierā! Olga iesmējās. Senjorita nevēlas būt par tavu matraci. Viņa vēlas piedzīvojumus un burvīgus foto no Zonas.
Vai tad neredzi? Viņai ne visai patika spānietes vēlme iemūžināt savus piedzīvojumus fotogrāfijās. Bet gan jau Igors tiks ar to galā.

Istaba
Nu ka ne, ne, - Stass pasmīnēja, - mans pienākums bija piedāvāt.
Kad Marianna safotografēja klātesošos, Stass stingri pievienojās Igora prasībai izdzēst kadrus: - Smukulīt, ja tevi blokpostā aizturēs ar šīm fotogrāfijām, tad mēs visi iesēdīsimies cietumā. Tā kā šādas bildes labāk nebildēt.



Vārtiņi
Nu tad nāc tik iekšā, ja reiz nav bail. - Pelēkais pavēra vārtiņus un ielaida iekšā Amberu, pavadīdams viņu līdz virtuvei. - Tur istabā ir pārējie, tu jau neesi vienīgā, kas dodas uz Zonu. Vari viņiem piebiedroties un uzcienāties ar to, kas nu tur ir, tālāk dosimies tikai vakarā.

Pie durvīm jau skanēja klauvējieni, acīmredzot īsajā laikaposmā, kamēr viņš veda meiteni iekšā, bija ieradies nākošais klients. Pelēkais griezās atpakaļ un devās uz ārdurvīm, pie kurām patiešām mīņājās milzīga auguma un dīvaina paskata cilvēks.
Vēstule? - Pelēkais bija dzirdējis viņa klaigāšanu, - kāda vēl vēstule?

Drošs paliek drošs, vecais vīrs ieslidināja roku kabatā, kur glabājās TT pistole.

Ienākusi istabā meitene padeva labudienu un bez aplinkiem pagrāba pāris pīrādziņus, un tapat,nenoņemot mugursomu, iekārtojās dīvānā/gultā.
Notiesājusi pīrāgus Ambera aizvēra acis un sakrustoja rokas,ieslidinot plauktas piedurknēs,sataustot nažu spalus.
Prāts uz komunikāciju nenesās,runāšana krievu mēlē bija visai nogurdinoša,turklāt pirms nakts vēl derēja atpūtināt prātu.

Šo rakstu rediģēja Scelenty: 27.03.2009 16:43

Vilsons iesmējās un pefiksēja, ka vecais vīrs ieslidina roku sev kabatā. bet tas šo vīrieti neuztrauca.
(Krieviski)-Hehe, vēstule no Manas puses uz ZOOONUUU...- Vilsons izteica pēdējo vārdu, tā it kā tas būtu kaut kas briesmīgs un pacēlis savas abas rokas, nedaudz sakņupis, viņš uztaisīja briesmīgu grimasi. Tad iztaisnojās, -esmu šeit, lai varētu patusēties ar tiem, kas brauc uz ZOOOONUUU.- Un Viņš atkal tā pat izdarīja, kad izrunāja vārdu "zona". -Labi, Ved mani dancī pie pārējiem. Tu vadi mani, bet es pirmajā randiņā neskūspstos!.- Vilsons noteica ieņemot pozu, kādā parasti sāk deju vīrietis, pirms pie viņa piedejo sieviete. Vīrieša sejas izteiksme bija mierīga un viņa smaids bija laimīgs.

Renna skrēja, un ieraudzīdama noslēpumaino ciematu nočukstēja. Dīvaini, labāk būtu kaut kur paslēpties. Aizgājusi uz māju n. 4 Renna nobijās, Kas te notiek?

Nu jā, piedošanu, par tādu lietu es neiedomājos. Tūliņ visu izdzēsīšu. Marija mierīgā balsī runāja. Visi klātesošie ir tik saspringti, uzvilkti, nemaz nevar paņemt čillu. Marija spriedelēja daudz par sanākušo tautu. Dīvaiņu bariņš.
Tā kā neviens viņu diži nevēroja, bildes anna žigli pārvietoja uz citu mapi, un tad noteica- nu, jūs varat palūkoties, bilžu šeit vairs nav, sirds mierīga? turēdama pirkstiņu uz next podziņu.

Olga nopētīja tikko atnākušo sievieti, kura uzreiz apgūlās gultā. Hmm...
Šeit sāka parādīties pārāk daudz dīvainas tautas. Un tas vairs neatbilda tiem iespaidiem, kurus par zonu bija radījis Aleksandrs.
Viņa paraustīja plecus un atkal pievērsās kārtīm.

Iespējams, Marijai Annai likās, ka Igors neredz neko. Viņš tikpat mierīgi, kā bija runājis, paņēma no sievietes rokām fotoaparātu, un pāris mirkļos bija izdzēsis visas nupat uzņemtās bildes. Tad Igors atdeva fotoaparātu Marijai Annai atpakaļ. - Tiešām, bilžu vairs nav, sirds mierīga. - Un aizgāja atpakaļ pie galda, kur paņēma savas kārtis.

Artūrs ievērodams, to, ka Aleksandrs nesaprata, kam puisis bija jautājis pa zonu, viņš uzriez piekrītoši pamāja ar galvu vīrietim.
-Tev, tev prasīju.-
Arčijs teic pieklājīgā tonī. Paskatījies ar šķību aci uz meiteni, kura bez maz vai aizmiga uz dīvāna un paskatījies uz Stasiku, smīnēdams teica viņam.
-Te viena jau iekārtojās.-
Pēc tā, puisis atkal pievērsās Aleksandram.

"Esmu bijis." Aleksandrs tad tikai atteica. Spēlētāji atkal pievērsās spēlei tāpēc viņš nekā vairāk neteica. Viņš gan redzēja, kādi ļaudis šeit nāk klāt. Redzēja arī Olgas skatienu. Nu, pats Aleksandrs vairāk skatījās ar skumjām. Ne ar žēlumu, ne izsmieklu, bet skumjām. Lai arī centās spēlēt, lai nebūtu par to jādomā.

Igors atkal jau izskatījās tik vienaldzīgs, ka viņu laikam neuztrauktu pat pa durvīm ienācis jetijs apskāvienā ar Napoleonu. Vīrietis turpināja spēlēt kārtis, neizrādīdams nekādu izbrīnu par dīvainajiem ļautiņiem, kas patiesībā ienāca istabā.

Vārtiņi
Pelēkais pieliecās tuvāk Vilsonam un, iepūzdams sejā alkohola dvingu, lēnām un uzsvērdams katru vārdu, stingri noteica: Šeit, ārpusē, nekad nevienam nepazīstamam nesaki, ka dodies uz Zonu. Ja nu es būtu likumpaklausīgs pilsonis un paziņotu par tavām stalkeriskajām tieksmēm milicijai, a?

Nepievērsdams uzmanību Vilsona ākstībām, viņš nevērīgi pamāja uz mājas pusi: Ja jau atnācis esi, piebiedrojies vien. Iekšā un pa kreisi, vari uzcienāties ar pīrāgiem un kvasu. Tālāk dosimies tikai tumsā, tā ka vēl mazliet jāpagaida.

Pēkšņi pienāca vēl viena meitene, kas interesējās, kas šeit notiek.
- Vasarnieki ierodas atpūsties, - Pelēkais nosmīkņāja.



Istaba
Stass bija noticējis Mariannas manipulācijām ar fotoaparātu, tāpēc bija nedaudz izbrīnīts, kad Igors nokārtoja problēmu ar nevēlamajām fotogrāfijām. Naivā, teju vai bērnišķīgā izbrīnā, kas stipri kontrastēja ar viņa kriminālo izskatu, Stass jautāja Igoram: A kā tu pamanīji, ka viņa nav izdzēsusi tos uzņēmumus?

Tāpēc, ka skatījos. - Igoram tur nebija, ko slēpt. - Un, iespējams, tas nebija pirmais fotoaparāts, ko dzīvē redzu.

Tagad bilžu vairs nav, sirds mierīga. Olga koķeti atkārtoja to pašu ko pirms brīža bija teicis Igors.
Ko gan te vispār var fotogrāfēt? viņa novilka un sejā jau bija pavisam cita izteiksmi. Jums šad tad derētu padomāt par pavasara tīrīšanu un tamlīdzīgām lietām.

Olga ielūkojās kārtīs un sarauca deguntiņu.
Saša man liekas, ka tu šmaucies. Šitādus mēslus iedalīt!

" Zonā par fotogrāfēšanu var arī nogalināt. Cilvēkiem tur nepatīk tikt atpazītiem. Bet valdības negrib, lai cilvēki par Zonu uzzinātu un redzētu, kas tur ir. Es pat nezinu, vai tur darbojas digitālās kameras." Aleksandrs pastāstīja. Turpinādams spēlēt kārtis. Kad Olga ieminējās par šmaukšanos, pasmīnēja.
"Ja neveicas, neveicas. Varēsi dalīt pati, vai mēģināt šmaukties."


Šo rakstu rediģēja Elony: 27.03.2009 23:28