Rīga,
2008. gada jūlijs

Rit ikdienas dzīve, valdība, kā parasti, dzīvo cepuri kuldama, parastie iedzīvotāji, kuri nevar atļauties visu laiku sēdēt mājās pie ventilatoriem, pastiprināti patērē saldējumu, dzērienus un citus tamlīdzīgus dzesētājus. Dabas resursi, kā parasti, tiek intensīvi ekspluatēti, magnāti un korporācijas tikpat parastā veidā sapņo par monopolu, zinātnieki patvērušies laboratorijās ar nemainīgu gaisa temperatūru un turpina izstrādāt savus projektus. Vārdu sakot, mūsdienas to visparastākajā atbaidošajā veidolā…

Tikmēr pasaules dziļākajos slāņos ir sākušās pārmaiņas.

"Skaidrs."Aleksandrs noteica, skatīdamies uz elfu, bet neko vairāk nejautāja. ja negrib runāt, tad negrib. Tāpat likās, ka atbilde viņam apmēram zināma.
uz laiku iestājās klusums. Aleksam bija daudz ko pārdomāt. Nezin kādēļ, zinot to visu, sirdī iesitās savāda grūtsirdība. Dzēve nezin kādēļ likās krietni sarežģītāka un skumjāka, kā līdz šim.
"Anvena, mēs negribam stāvēt malā, kamēr kaut kādi kultisti izsauc briesmoni, kas var iznīcnāt šo pasauli. Mēs... gribām darīt kaut ko, lai palīdzētu to novērst. Alastors teica, ka jūs un vēl citi darbojaties pret viņiem. Un mēs, es gribu palīdzēt." viņš ierunājās

Anvena kādu brīdi padomāja, pirms atbildēja Aleksandram:
— Tu varētu mēģināt kļūt par Pilsētas sargu, tad tev būs krietni lielākas izredzes dabūt tevi interesējošu informāciju, viņi dara to pašu. Tikai attieksmi gan tev pret visu šo ieteiktu pamainīt. Tā lai tevi pamanītu kā personu, kas tiešām vēlas kaut ko izdarīt lietas labā, citādi tādu kā tu viņiem pietiek. Darba pieredze tev it kā jau būtu.

Kad busiņš bija apstājies pie Pilsētas sardzes, nenoslāpējusi dzinēju viņa pagriezās pret saviem pasažieriem: — Esam klāt. Pirms jūs dodaties savās gaitās, teikšu to, ka, ja jūs vēlaties kaut ko darīt lietas labā, ieteiktu jums turēties kopā. Kā nekā esat pārvērtušies vienā laikā.

- Bet... man vēl ir jāiziet tā pārbaude, - Ulrika nelaimīga paziņoja. - Diezin vai pārējiem gribēsies visu laiku pavadīt slimnīcā, - viņa gan nebija pārliecināta, ka pārbaudes vispār notiek slimnīcā, bet, kur gan citur tās varēja notikt? Un vēl jo mazāk viņa gribēja citiem sagādāt neērtības ar savu neiespējamo čammāšanos.

"Labi, tad es parunāšu ar Sardzes darbiniekiem." Alekss vienkārši noteica. ja jau elfa negribēja viņus iesaistīt tieši, tad neko darīt.
"Un mēs jau izlēmām turēties kopā, tāpēc..." Aleksandrs pagriezās pret somieti un viņai uzsmaidīja. "Ulrika, es jau teicu, ka tevi vedīšu uz to... teiksim labratoriju, kur notika pārbaude un to arī darīšu. Gaidīšana jau nav nekāda lielā. Mēs varētu braukt visi ar manu mašīnu. Pieteikties darbā varu arī vēlāk, galu galā, vēl jāizdomā, ko darīsim tālāk."
Viņš uzlūkoja abas savas meitenes, gaidot atbildi. Vispār Alekss bija diezgan pārsteigts, ka jau varēja viņas uzskatīt par daļu no komandas, bet rādījās, ka pagaidām ar abām viņam bija visvairāk kopīga. Vairāk kā ar cilvēkiem un vairāk kā ar citiem maģiskajiem.

"Tur nav briesmīgi. Ja vēlies, tad es noteikti Tev varu sastādīt kompāniju." Tatjana mierīgi piedāvājās. Viņai Anvenai bija ļoti daudz jautājumu, taču šķita, ka elfiete uz tiem pašlaik atbildēs nelabprāt, kaut arī galveno viņa bija dzirdējusi. Un, ja jau jāturas kopā, tad jāturas.

— Miers un līdzsvars ar jums, — Anvena vēl uz atvadām noteica un aizbrauca savās gaitās, atstādama trijotni Pilsētas sardzes ēkas pagalmā.

Miers un... jā. Anvena bija prom, pirms Ulrika paspēja pagriezties.
- Nu, tad uz priekšu. Atrāk mani preperēs, ātrāk tiksim no turienes prom, - meitenes seja saviebās manāmā nepatikā. Ārsti un pārbaudes nebija viņas iecienītākai laika kavēklis.

Alekss pamāja atvadas elfai un veda abas sievietes uz savu džipu. Tas bija līdzīgas Anvenas mašīnai, tikai laikam vienkāršāks.
Piesēdies pie stūres un pārliecinājies, ka Urika un Tatajan ir iesēdušās, iedarbināja dzinēju un veda tās ārā no sāvvietas.
Aleksandrs vadīja džipu un to vietu, kur atradās ēka ar labratoriju pagrabstāvā.
"Meitenes, mums ir problēma. Man nav ne jausmas, kā atrast tos kultistus. Anvena mūs būtībā atšuva, nepateica neko noderīgu. Un nezinu, kā būs ar Sardzi. Liekas, ka pagaidām mēs vēl neko darīt nevaram. Vismaz man nenāk prātā nekāda prātīga ideja."
Alekss runāja vienkāršā draudzīgā tonī. Varētu padomāt, vai viņš runā atklāti, jo grūti iedomāties, ka specdienestu aģents atžitos, ka viņam nav nekā padomā.

(OOC: GM jāpasaka, vai ēka ir vietā un tur var tikt iekšā. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif) )

"Vai nebūs tā, ka iestājoties Sardzē Tu tiksi pie konkrētas informācijas, tai skaitā šīs?" Tatjana pajautāja, atceroties savu diplomātisko dienestu, kurā notika lietas par kurām parastā tauta nenojauta, tikmēr, kamēr nesāka tur strādāt.

(OOC: GM, man nav saglabāti dati par tās ēkas un iekšpuses aprakstu. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/blush.gif) )

"Mani varbūt uzņems, bet parasti tās lietas nenotiek ātri. Un tik un tā nav garantijas, ka mums uzticēs uzreiz informāciju par kultistiem. Un es nezinu, vai ir jēga iztaujāt parastos maģiskos ļautiņus. Vienā krogā man iebaroja miegazāles, tas tāds sveiciens jauniņajiem. Ja gribat, tad pagaidām varat izmēģināt tur veiksmi." Alekss teica. "Proti, pēc Ulrijas pārbaudes."
Viņi bija apstājušies netālu no ēkas, kura nekādīgi neizcēlās uz apkārtējā fona. Aleksandrs veda sievietes lejup uz pagrabstāvu, kur atradās ieeja iestādījumam - labratorijai.

Šo rakstu rediģēja Elony: 17.09.2008 10:00

Aleksandrs aizveda abas sievietes uz pavisam neuzkrītoša paskata ieeju mājas pagrabā no sētas puses. Nekādu izkārtņu, kas vēstītu par to, kas tur ir, protams, nav. Durvīm drošības kods.

Ja Aleksandrs mēģināja paraustīt durvis, tās bija, kā parasti, ciet.

Aleksandrs mēģina paskatīties, vai tur nav zvana poga, vai kaut kāda saziņas ierīce pie drošības koda. Lai varētu padot tiem iekšā ziņu, ka viņi ir šeit.
"Savādi, pagājušo reizi viņi pat apkārtni novēroja, manuprāt, viņiem jau būtu jāzina, ka esam šeit."
Alekss paskatās apkārt, vai nemanīs kaut ko aizdomīgu.

- Man tas viss nepatīk, - nervozi kodīdama īkšķi, meitene no augšas līdz lejai nopētīja neizskatīgo būvi, kurā viņai ņems asinis, skatīsies iekšas, rentgenēs smadzenes un... nu, ko nu viņi tur darīs.
Durvis bija ciet. Izkārtņu nebija.
- Un kš lai mēs tiekam iekšā? - viņa jautājoši uzlūkoja Aleksandru.

Šo rakstu rediģēja Kira Haru: 17.09.2008 13:12

Kamēr Aleksandrs pētīja apkārtni un Ulrika skatījās uz Aleksandru, no (nu jau) atvērto durvju puses negaidīti atskanēja Aleksam (un iespējams, arī Tatjanai, ja vēl atceras) pazīstama balss.

— Jau atpakaļ, un, kā skatos, šoreiz bariņā? Jā, šī vieta acīmredzami izraisa atkarību, — runātājs bija slaids elfs, kā parasti, nenosakāmā vecumā (tomēr, ja tas būtu cilvēks, viņam varētu dot kādus trīsdesmit gadus), melnā uzvalciņā, kurš tomēr likās nedaudz atšķirīgs no Pilsētas Sardzes standarta, un zilpelēkā kaklasaitē. Gan Alekss, gan Tatjana šo indivīdu atpazīst.

— Ulrika Hensenas jaunkundze, ja nemaldos? Sekojiet, lūdzu, man. Tikmēr jūs abi varat vai nu palikt ārā, ja vēlaties, vai arī ienākt pagaidīt priekštelpā.

Tatjana sasveicinājās ar elfu, atpazīstot attiecīgo indivīdu.
"Es pagaidīšu priekštelpā." to teikusi viņa devās līdzi, kur vedīs. Galu galā labak bija sagaidīt Ulriku ātrāk, nevis ārā, kur var arī aizklīst un nokavēt atgriešanās brīdi.

"Alekss. Kur Tu vēl gribi dabūt šādu informāciju, ja pat nezini, kur sākt meklēt? Ierakstīsi googlē? Vai dosies uz kādu mežu cerībā šos satikt? Man šķiet drošāk un ātrāk tomēr būtu iestāties Sardzē, ja jau reiz Tev tāda iespēja un būt tik labiņam, lai Tev šo informāciju nodod. Bet līdz tam tu tiešām vari sērčot googlē un braukāt pa mežiem.
Vai arī kliegt uz ielas par to, ka visuvarenajam jāļauj ienākt te un cerēt, ka tevi savāks kultisti, nevis Tvaika ielas darbinieki." Tatjana visnotaļ sarkastiski izteica savu viedokli.

- L... labi, - es ienīstu ārstus, es ienīstu ārstus, es ienīstu ārstus. Ulrika uzmeta palicējiem gandrīz vai atvadu skatienu un sekoja garajam elfam iekšā telpās.

Šo rakstu rediģēja Kira Haru: 17.09.2008 14:41

Tas indivīds, kurš trijotni bija ievedis uzgaidāmajā telpā, pieteica Ulrikai viņam sekot un abi aizgāja. Tatjana un Aleksandrs palika divatā.

Telpas apraksts (gadījumā, ja esat piemirsuši):

Šeit drošība, ja tāda vispār ir, ir visnotaļ neuzkrītoša. Jā, gaiteņos ir neuzkrītošas, visnotaļ dīvaina paskata videokameras. Logu stikli (cik nu to vispār ir), spriežot pēc biezuma, varētu būt bruņustikli.

Ieejas telpa ir visnotaļ dīvaini iekārtota valsts iestādei — ja tā vispār ir valsts iestāde — nekrāsots koks, tumši zaļas sienas un vīteņaugi, kā arī daudz citu istabas augu, kas sastādīti īpašās iedobēs grīdā (ir padomāts par to, lai zeme neizbārstās). Grīda it kā no koka, bet nekādu dēļu čīkstēšana neatskan. Izejas durvis nu ir atkal ciet.

Tur ir galds un tukšs krēsls. Alekss un Tatjana atceras, ka iepriekšējā reizē tajā sēdēja viens no darbiniekiem, taču tagad neviena nav. Acīmredzot iestādei brīvdiena.

Arī Aleksandrs izvēlējās pagaidīt priekštelpā. Viņam nebija nekādas patikas stāvēt pie durvīm vai gaidīt mašinā. Iespējams, ka Ulrika arī jutīties labāk, ja viņi būs tuvāk.
Aleksandrs uzmsaidīja somietei. "Tas nebūs ilgi un ir tīrais sīkums. Neuztraucies, mēs tevi šeit pagaidīsim."

Kad viņs palika divatā ar Tatjanu, vīrietis noklausījās viņas domas un pasmīnēja.
"Interesanti varianti. Un varbūt nav nemaz tik nederīgi. Tu pat iedomāties nevari, cik daudz derīgas operatīvās un analītiskās informācijas var atrast sabiedriskajās informācijas datu bāzēs. Jāzin tikai ko meklēt un atpazīt derīgu informāciju.
Bet jau varāk uztraucos par jums abām, Taņa. Kamēr es stāšos iekšā Sardzē, ko domāju sākt darīt jau šodien, ko tad darīsiet jūs? Mierīgi sēdēsiet mājās un gaidīsiet manu telefona zvanu? Es pat nezinu, cik ātri iegūšu ko derīgu. Mana doma, ka arī jums jāsāk nodarboties ar ko derīgu, kamēr man vēl nav nekādas informācijas."

"Tici man. Šoreiz nebūs tas gadījums, kad sesijas vidū tev logā uzleks baneris ar uzrakstu "kultisti ir te! klikšķini, lai sazinātos!" Neaizmirsti, ka viņi vairāk pa dabu, nekā pa tīmekli dzīvojas." Tatjana pat nepārtrauca būt sarkastiska.
"Un es Tev neesmu nekāda totja Taņa, dārgais. Mans vārds ir Tatjana un pierodi pie tā.
Runajot par stāšanos Sardzē - Tu esi vienīgais priviliģētais, ko tur laidīs iekšā? Aizbrauksim visi kopā un paklausīsimies, ko mums stāsta. Vismaz zināsim, kas ar Tevi notiek un vai pašas nevaram ielīferēties. Nevajag jau visu pārāk sarežģīt."

Alekss iesmējās un pamāja ar galvu.
"Labi, Tatajana. Lai būtu kā saki. Tiklīdz Ulrika nokārtos visu ar analīzēm, brauksim uz Sardzes biroju atpakaļ."
Viņš joprojām smaidīja, bet vairs neko neteica, gaidīja, kad iznāks ārā somiete.