Nedadz skumja teema ,bet es veeleejos uzzinaat par to nedaudz vairaak.
Kaapeec cilveekiem ir bail no naaves?
Vai tu baidies?
Kaapeec? (abos gadiijumos)

Manupraat, naave rada ko jaunu, panemot visu.
Bet kaapeec mees tik loti baidaamies no taas? Peec tam jau mums nekas nebuus vajadziigs, un nekas muus nesaistiis ,arii shii muusu dziive ne.
Turklaat -neviens, kas ir nomiris nav atgriezies...
Meedz jau baidiities no daudz kaa, bet (atkal jau jaatkaartojas)- kaapeec mees baidaamies no nezinaamaa - naaves?

Šo rakstu rediģēja Reiki: 04.06.2004 17:38

Pēc tam nebūs?

Nu lūk, to mēs nezinam. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif) Ja pieņem, ka ir pēcnāves dzīve, tad nebūs, bet ja mēs esam tikai bioroboti bez dvēseles, tad pēc nāves tevis nav (t. i. tavs saprāts un apziņa nefunkcionē) — tātad tu neko nejūti un tev vienalga.

Cilvēkam varētu arī būt bail no nezināmā, vai ka viņa pavisam nebūs (kā jau rakstīju, ja nav pēcnāves dzīves). Un pašsaglabāšanās instinkts jau arī, galu galā, darbojas, kas liek mums sevi pasargāt no bojājumiem un nāves. Tāpat būtu ļoti neveselīgi, ja cilvēks sāktu tiekties pāragri nomirt cerībā uz labāku pēcnāves dzīvi, tādēļ reliģijas mums stāsta, ka tas ir slikti (izņemot islāmu, kur savu galu var mazliet pasteidzināt džihāda gadījumā — parauj tik līdzi savus pretiniekus — un par to tevi vēl atalgos). Bet nepastāv pierādījumi, ka tāda pēcnāves dzīve būtu. Tātad loģiski izriet — ja man patīk dzīvot un negribas izzust, tad doma par nāvi man notiekti nepatiks.

Cilvēki baidās no nāves, jo tas viņiem palīdz sevi saglabāt. Un tas, kurš vispār nebaidās ne no kā, kā zināms, ir muļķis.

es nebaidos no nāves, jo ticu Dievam (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif) vienkārši negribu mirt, lai vai kāda tā dzīve ir.

Tad tev tieši būtu jābaidās, savārīsi ziepes, nonāksi ellē. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/xD.gif)

es nebaidos no tā. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/wink.gif) drīzāk jābaidās tam, kas nezin, kas ar viņu notiks, nevis man.

tāpēc tas ir tākā strupceļš tu vari darīt jebko, bet tā pienāks, tā nav apstādināma.
tāpēc, ka tas ir tukšums, nekas.
tāpēc, ka tu pazaudēsi visu, kas jelkad ir bijis.
tāpēc,ka neviens nezina, kas notiek pēc tam.
tāpēc, ka liela daļa mirst neciešamās sāpēs.

Kāpēc cilvēkiem ir bail no nāves? Ja vispār ir tādas bailes, tad tās lielākoties ir bailes no nezināmā.
Vai tu baidies? Nevarētu teikt, ka es baidos no pašas nāves, vienīgi no sāpēm, kas var rasties miršanas procesā. Es pietam vienkārši negribu nomirt. Ja mirtu, tad es drīzāk izjustu nožēlu par neizdarīto, nevis bailes par to, kas var sekot or smtg.
Kāpāc? Jo Pīters Pens teica "nāve ir tikai nākamais lielais piedzīvojums" (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/happy.gif)

Tieši tā!!!!! Kāpēc jābaidas no nāves. Tas notiks tad kad tam ir jānotiek un viss. Es vienmēr esmu iedomājusi ka katram cilvēkam ir pavediens, nu tāds kā diegs. Citam tas ir zeltains, citam melns, citam balts. Tad kad viņu nogriež tad cilvēks nomirst.
Nāve ir tikai nākošais lielais piedzīvojums- (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/smile.gif)
Es ceru ka es nenomiršu mokošā nāvē
pfu pfu pfu tā ir slikti runāt- es zinu!

Ļoti interesanta tēma, tomēr visi (mani ieskaitot) kaut kādā veidā apgāja jautājumu, kurš šeit ir vissvarīgākais: kāpēc? Ar to galvenokārt domājot tieši to, kāpēc ir bail šķirties no dzīves, nevis kāpēc ir bail mirt.
Un šobrīd es baidos aiziet, man vēl ir šis tas jāizdara. Par miršanu kā procesu un pēcnāves dzīvi gan es nedomāju un mani tā ne mazākajā mērā neinteresē.

Šo rakstu rediģēja Klusums.: 05.08.2008 20:06

No, it`s not. Nav nekādas nozīmes tam, par ko tu runā. Ja es, no rīta izdzerot kaut kādas tur hrenovās zāles, teicu, ka man tagad ir tikai 2 iespējas - izdzīvot vai nolikt karoti, tas nekādā veidā neietekmēja manas izredzes nomirt vai nenomirt tuvākā vai tālākā laikā.

Cilvēki baidās no nezināmā,baidās kautko nepaspēt,bet tā jau ir viņu pašu vaina-vajag darīt nevis gruzīties
es jau kādu laiku vairs nebaidos,tas ir tikai dabīgi,un mani arī interesē kas notiks pēc tam
Es vispār ceru ,ka pastāv elle,pat ja man tur būs jāmokās,es to pacietīšu zinot ka tur mokās arī tie ````i-krāpnieki ,kas kā tītaru uzpūtušies sēž ēkā kam šodien gāju garām,mūsu pašu Saemā

Šo rakstu rediģēja scelenty: 05.08.2008 21:40

(IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/grin.gif) jā , bet es vienmēr esmu domājusi ka par navi nav labi domāt un vispār par to runāt, jo manā prātiņā pietiek domu kas nav pārāk labas... Vienalga es nedomāju ka par to vajadzētu runāt tā ka par izaudzētiem dārzeņiem, bet protams, pret to nav jāizturas ar bijību vai kaut kādām bailēm.

Un man atkal likās, ka to teica Baltuss Dumidors. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/rolleyes_a.gif)


Tava ļaunākā elle būtu mocīties, zinot (un varbūt pat redzot), ka šie turpat netālu kaut kur dzīro… mēra laikā. (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/devil.gif)


Kā nu ne. Pret to tieši vajadzētu runāt kā par dārzeņiem, un tieši tāpat arī par seksu un tādām lietām. Lai cik paradoksāli arī neskanētu, nāve ir tikai kārtējā dabiskā mūsu dzīves sastāvdaļa, tāpat kā viss pārējais. Tikai cilvēki izdomā, ka tas, lūk, temats ir īpašs un vispār tabu, un nevajadzīgi sarežģī savu dzīvi.

Lai arī mirt negribu un labprāt nodzīvotu līdz sirmam vecumam, tomēr no nāves nebaidos. Astma mani šajā ziņā ir norūdījusi pat pārāk labi.

Cilvēki baidās no nezināmā.
Nāve ir mistiska, neviens nezin kas ar tevi pēc tam notiks..
Cilvēki baidās, ka ar viņiem var notikt kaut kas ļauns, kad viņi nomirst.

Man agrāk bija bail no nāves. Man likās, ka es vienkārši pazudīšu nebūtībā...
Bet tagad es sāku ticēt vairākām dzīvēm... Un man nav bail no nāves...
Kad man būs jāmirst, es būšu tam gatava. Es protams ceru ka tas nenotiks drīz, jo man vēl ir daudz ko darīt...

Nesatraucies, paspēsi nākošajā dzīvē!

Es piekrītu la sindy...
Cilvēki baidās no nezināma... Mēs nezinam kas mūs sagaida kad nomirsim. Vai mēs nonāksim paradīzē? Vai varbūt ellē? vai varbūt vispār pazudīsim nekurieznē? Iespēams mēs pārdzimsim - kā cits cilvēks, iespējam kā dzīvnieks....
Es uzskatu ka neviens nemirst ātrāk par viņam atvēlēto laiku. katram cilvēkam ir atvēlēts sav laiks... Vai tās ir dienas, mēneši vai varbūt gadi... Brīžiem liekas ka nāve ir netaisnīga. Vēl pavisam nesen es tā domāju. Nāve atņēma man vismīļākos cilvēkus... Bet tagad es saptotu ka katram ir sav laiks... Un kad pienāks mans es būšu tam gatava. Un es zinu ka mani tuvinieki neskums... Jo viņi zin manu attieksmi pret nāvi...

Zinu es jau agrā bērnībā izbaudīju bailes no nāves nevis spokiem pūķiem vau tā tālāk!
Šīs bailes i baidīšnās par to ka vairs nebūsi ar saviem 'mīļjiem vairs nevarēsi būt šeit un kko darīt!

Bet es to pārvarēju kā arī citas bailes:

"Mēs šeit dzīvojam, lai radītu vietu kur dzīvosim! "

Mēs baidamies no nāves, jo:

1. nezinam, kas notiks ar mūsu dvēseli
2. baidamies, ka atstāsim savējos
3. baidamies, ka nepaspēsim izdarīt visu iesākto vai vēl neiesākto dzīvē
4. baidamies, ka tiksim aizmirsim.

To visu apkopo trijos vārdos - bailes no nāves. Mēs baidāmies no pašas nāves mazāk, kā no uzskaitītajiem četriem punktiem (to droši vien ir vairāk, bet manuprāt šie ir svarīgākie... (IMG:style_emoticons/kurb_gaiss/tongue.gif) )

Piekrītu.

Un vēl mēs baidamies, jo tas ir ceļš bez atgriešanās. Vismaz bez atgriešanās mūsu līdz šim pierastajā veidolā.