Te nu būs. Cerams, ka nebūšu, ko sajaukusi, vai piemirsusi.
Atvainojos, jau savlaicīgi, par savām visām iespējamajām kļūdām.


Rijoko ( Elony )

Bija bijusi vētra. Nevarēja saprast, kas notika. Laiks likās vienkārši ideāls. Sākumā pūta patīkams ceļa vējš, bet tad iestājās tumsa un bezvējš. Nevarēja saskatīt savu degungalu. Džonka sasvērās. Nogranda pērkons, likās kaut kur nozibam zibens, bet bija tumšs. Gaisma pamazām cerīgi iemirdzējās, kaut kur augstu virs galvas. Apkārt valdīja klusums. Tad tumsai cauri izlauzās izmisīgi kliedzieni, bet Rijoko vēl joprojām neko neredzēja. Kliedzieni pieņēmās spēkā, kuģis valstījās no vieniem un uz otriem sāniem, kā satracināts vērsis. Sāka līt, bet joprojām bija tumšs. Cilvēki meklēja kaut ko, kas derētu, lai noturētu līdzsvaru, bet neko nevarēja atrast. Klājs bija slapjš un neviens nespēja noturēt līdzsvaru. Skanēja plunkšķi, it kā, kartupeļu maisi veltos pāri bortam un birtu ūdenī. tad atskanēja krakšķis. Kliedzieni pieņēmās spēkā, tie bija izmisuma kliedzieni. Nekas nebija redzams. Kuģis sāka strauji grimt.


Mesmers ( Džeroms )

- Džerom! Tu sutinātais jūras gurķi! – portugāliski aurēja kuģa kapteinis.

- Nāc šurp! Tie slaisti man līdz kaklam. Pastāvi pie stūres. Man dažs labs ērms jāpārmāca. - Nokāp`is no komandtiltiņa kapteinis devās uz kambīzi, lai apjautātos kokam, kaut ko, kas labāk palīdzētu ieriebt tiem airētājiem, kas dara neko. Galera slinki peldēja atklātajos ūdeņos, un kapteini tas bija nokaitinājis ne pa jokam. – Iedomājies! Šie skaitoties slimi!


Washulis ( Loranda )

Pirāti pētīgi nopētija Lorandu. meitene pie sieta pie fokmasta ar galvu uz leju viņus uzjautrināja.
– Labi uzvedīsimies? Ja tā, tad laidīsim tevim lejā. – smējās kāds notašķījies un ar rugājiem noaudzis vecis. Pirkstos vīrišķim bija daudz smagu zelta gredzenu, un tā krekls bija pamatīgi saplīsis. Bet viņš tik jaudāja truli smaidīt.

Kuģis rāmi šūpojās. – Nāksi lejā un dosi man vienu bučiņ?

Lorandas biedri bija iesprostoti kuģa tilpnē, bet tādēļ, ka Loranda viņiem patika vislabāk viņai bija vaļa redzēt sauli – žēl, ka tikai ar kājām gaisā. No kambīzes puses skanēja jautri smiekli. Loranda ar iedzērušo ārpus kuģa telpām bija viena.


Semijs ( Raiens )

Jahta bija noenkurojusies netālu no Bahamām. Vismaz tā bija iepriekšējā vakarā.

- Raien! Tu neticēsi! – kāds sāka raustīt Raienu ārā no gultas – bija seši rītā.

- Mūsu enkurs ir pazudis! TAS VĒL NAV VISS! Iedomājies! Mēs jūras vidū esam apzagti! Gandrīz nekas uz jahtas nav palicis! Motors ir izārdīts, it kā pats nelabais būtu tur ārdījies! Stūre nolauzta! Gribi dzirdēt vēl! NEVIENS NEKO NAV REDZĒJISUN PAT NE DZIRDĒJIS! – Raiena degungalā aurēja garš un slaids jauneklis. Zaļām šaudīgām ačtelēm, šauru mutes līniju, un ugunīgi sarkaniem matiem. – Klājs ir tā izpostīts, ka nesaprotu, kā to varēja izdarīt mums nedzirdot! Un vispār kāda velna pēc mēs gājām gulēt! Mēs taču gribējām... – aizelsies jauneklis beidzot aizvērās.


Apaču tuksneša rēgs ( Donkihots )

Viņš atradās milzīgā mucā. Tiešām milzīgā mucā. Galva sāpēja un pēdējais, ko viņš spēja atcerēties bija, tas, ka dabūjis ar airi pa galvu. Bet par to viņš nevarēja būt drošs. Viņš neredzēja uzbrucēju. Muca nepatīkami zvalstīja vīrieti. Viņu uzmodināja kāda savāda skaņa. Kāda salda balss sauca.

- Dokinkot! Dokinhot! – apkārt mucai pletās plašs bezgalīgs ūdens. Saucējs nebija redzams.


Storyteller ( Leanna )

Stjuartes pastaigājās pa lidmašīnu, kā pa skatuves mēli, un tik vienmuļi kladzināja.
- Riekstiņus, dzeramo? – papēžiem klabot stjuarte nozuda pilota kabīnē. Blakus Leannai uz galvas uzmaucis stereo austiņas gulēja kaut kāds japāņi puišelis. Viņš bija iesnaudies, un lidojums vilkās jau bezgalīgi. Pēc mirkļa Leannai paskrēja garām, kāda noraizējusies tukla stjuarte. Blakus atskanēja īdzīga balss, bet no otras puses, kur negulēja japāņu puišelis.

- Māsiņ, es gribu riekstiņus! – dīca rižs puisēns, ar šķelmīgu smaidu.

- Ja nedosi – kliegšu. - Tas patiesībā nebija, kaut kāds puisēns, tas bija Lorijs, bet tuvumā nevienas stjuartes. – Es tiešām kliegšu, Lea! – un zēns atrullēja apakšlūpu, kā uz raudāšanu.


Džezā tikai meitenes ( Melānija )

- Lūdzu, mīļie lidmašīnas pasažieri. – iesāka stjuarte – ja varēja ticēt nozīmītei, viņu sauca Salija. – Mēs esam nomaldījušies no kursa. Tādēļ lidojums ievilksies. - Melānija bija iestūķēta starp dieviem resniem vīreļiem, no kura viens siekalām tekot, nolika galvu uz Melānijas pleca. Stjuarte aizsteidzās uz lidmašīnas aizmuguri.


Džea ( Gvendolna )

Gvena sēdēja mīkstā, ērtā krēslā, un lidojums bija debešķīgs. Lidmašīna šķēla mākoņus, kā kuģītis ūdeni. Pie Gvendolnas pienāca djuarte (stjuarte) un pasniedza viņai mazu kastīti, ko varēja viegli paslēpt plaukstā. Kastīte bija pilna ar dažādām kapsulām, tabletēm, un tad djuarte pasniedza Gvenai glāzi. – Jūsu pusdienas kundze. – lidmašīnas salons bija koši zils, negribīgi pasmaidījusi djuarte devās prom.


(OCC: tās kapsulas ir nākotnes pusdienas, vakariņas un brokastis, normāla ēdiena tik pat kā nav, jo zemes resursi teju izsmelti. Normāls ēdiens aizliegts, atlikušās dabas aizsardzības dēļ. Nepārmetiet. )


Hworang666 ( Valters )

Valters atradās uz milzīga kruīza kuģa. Viņš stāvēja uz klāja, tālumā patīkami čīgāja vijoles. Kaut kas aiz muguras nosprakšķēja un uz kuģa pazuda elektrība. Atskanēja pārsteiguma elsieni, tad atskanēja smiekli. Visi jau bija pieraduši, ka elektrība šodien niķojas. Tā jau bija labu laiku, kopš viņi kuģoja pa Bermudu. Ausīs ielauzās izmisuma sauciens un divi jaunieši pieskrēja pie Valtera.
– Cienījamais, neviens mums netic! Mūsu draugs pārvēlās pār bortu un, un...! Nāciet paskatieties! – abi jaunieši bija par Valteru jaunāki, bet viens bija par viņu augumā plecīgāks un garāks. Abi likās izmisuši. – Mēs nezinām, kā tas notika, ser. Lūdzu, nāciet!


Aiva ( Volfs )

Volfs bija izmircis, no galvas līdz kājām. Viņa ceļi bija iegrimuši glumās zilaļģēs, un degunā sitās sāļā jūras smaka. Netālu mētājās lidmašīnas atliekas – sadragātas un sakusušas. Apkārt pletās sausa un nemīlīga pludmalīte, bet priekšā augsta un kaila klints. Debesīs virmoja kaut kas līdzīgs polārblāzmai. Tikai tā bija tāda indīgi zaļa un spoža, ka acis žilba . Aiz muguras pletās okeāns. Tas likās sastindzis. Apkārtnē valdīja vēl lielāks klusums nekā uz mēness. Tā likās ļoti nemīlīga. Pat viļņus nevarēja dzirdēt. Vienīgi Volfa sirdspuksti bija dzirdami, un skanēja jocīgi. Atmiņā bija kāds desmit minūšu robs. Nebija skaidrs, pa kuru laiku viņš te lāga nokļuvis. Tā vienkārši bija.

Šo rakstu rediģēja Lianjuks: 02.04.2008 18:01

Loranda smagi elsodama, noslīga uz grīdas, jel kaut kā mēģinot patverties no šausminošā karstuma. Sagrābusi savu kaklu viņa bezspēcīgi nopētīja arbus. Visas domas no galvas bija pagaisušas. Kur tad bija tas "Pirms nāves visa dzīve paslīdēja acu priekšā"?

Kad viņa izdzirdēja sievietes kliedzienu, viņa sajutās kā no jauna piedzimusi, jūtot, kā svelme atkāpjas. Viņa jau gribēja skaļā balsī teit paldies viņai, bet tomēr savaldījās. Kā ne kā tā bija viņa, kas Lorandu nolaupīja.

Vēl jo projām nespēdama neko pateikt un kaklu sagrābusi, Loranda piecēlās kājās un tikai ar baiļu pilnu seju nopētīja abus.

Lielajam kalnam kurš pēkšņi uzradās klajuma vidū Džeroms centās nepievērst uzmanību. Bet tad uzradās vēl kāda dīvaina persona, kas apgalvoja ka pazudušie nav svarīgi. Izteikums par Raienu un viņa mīļoto lika pasmaidīt - laikam jaut tā būs tā Leanna...

Cenšoties sev nepievērst uzmanību Džeroms vēroja notiekošo.

Es nedaudz iesprūdu.

Džezā tikai Meitenes - Mr. Green.

Kļuva auksts un garām abiem pašāvās ugunīga lode, šķiet komēta. Kļuva tumšāks.
Kaut kur aiz muguras Melānijai tālumā ievizējās daudzi, mazi, sarkani punktiņi.
Tie strauji tuvojās un pieņēmās lielumā. Sarkanie punkti atradās tālu, bet bija jautājums - cik ilgi?


Storyteller - Semijs

Anrī iepleta acis.
- Leanna! Es domāju, ka tu gāji bojā aviokatastrofā! - nākamajā mirklī viņš bija Leannai blakus un viņu apskāva no visas sirds.


Kalevale

Izeja bija. Pāris gaiteņus tālāk bija milzīgas, ovālas durvis, kas veda ārpus kuģa. Lai pa tām izkļūtu bija jāievada speciāls ciparu kods, kas sastāvēja no 25 rakstzīmēm.


Elony - Aiva - Mesmers

Erisa ziņkārīgi uzlūkoja Rijoko.
- Viņa ir pie Melānijas. - norādīdama uz savu asiņaino kleitu viņa turpināja.
- Un šīs ir Melānijas asinis. - dīvaini smaidīdama viņa sacīja. - Manas asinis ir tur, kur tām jābūt.
Nu jau sieviete likās galīgi nojūgusies. Atspiedusies pret koku viņa valdīja smieklus
- Melānija, Melānija. Mirstīgā muļķe! Viņa ir vienkārši neaptēsta. Neglābjama nejēga. Man bija zobens un... - smiekli pārtrūka.
- Kur tas palika?

Ārčijs atkrita pret kuģi un satriekts uzlūkoja Erisu. Nākamajā mirklī Ārčijs arī izgaisa.


Apaču tuksneša rēgs

Vilks uzlūkoja Donkihotu īdzīgi.
- Deina ej viņa vietā. Muļķis paliek muļķis.
Deina sastostijās un lēni vilkās pie vīrieša pūķa mugurā.
- Vienmēr viss jādara sievietēm.


Washulis

Dēmons un sieviete strauji apcirtās pet Lorandu un abi reizē iesaucās.
- Beidz uz mums blenzt!
Dēmons savilka nicīgu seju.
- Ko tad lai iesāk ar šo cilvēkbērnu, kas tikai nesen no autiņiem izlīdis?

Loramdas no juna ar pārsteigtu un apsmejošu skatienu nolūkoja abus. Viņiem nu gan labi dueti sanāk. Viņa nosmīkņāja un novērsās, kā jau abi lūdza. Bet pie teikuma, ka viņa ir no autiņiem izlīdusi, viņa sāka noskaisties ne pa jokam. Kā lūdzu? Vai tiešām esmu te atstiepta, lai jūs tikai par mani pazobotos? Varbūt jums ir kaut kādas spēja,s bet es arī neesmu ar pliku roku ņemama un neisaku jums mani nokaitināt. Viņa izteica pirmo, kas iešāvās prātā.

Poverpointa ieraudzīja durvis un prieks izgaismoja viņas seju, viņa metās pie tām un gribēja jau raustīts un grūstīt, kad pamanīja, ka tām blakus ir podziņu panelis. Tikai ne atkal, viņa nodomāja, jo atmiņa Poverpointai nebija no tām labākajām, it sevišķi, ja jāatveras dažādi kodi. Vai tad šis nav mans kuģis? viņa domās noskaldīja, nikni palūkojoties uz ciparu paneli un sākot spaidīt cipariņus. Arī pašiznīcināšanās kaut ko dotu - vismaz būtu kāds caurums, pa kuru tikt ārā.

Leanna centās paelpot, jo no ciešā skāviena viņai bija aizsitušās ciet plaušas.
-Man ir ellīgi sīksta dzīvība,-viņa izdvesa.
-Drīzāk man jājautā, ko tu te dari?-Leannas balsī bija jaušama ziņkārība.

Brr.. Melānija noskurinājās, jo kļuva netīkami vēss. Kaut kas ugunīgs pašāvās viņiem garām un pēkšņi kļuva tumšāks. Pēkšņi meitene tālumā kaut ko saredzēja.
- Ei, kas tas? - Viņa iejautājās un norādīja uz sarkanajiem plankumiņiem. Tie tuvojās visai ātri un viņai bija tāda nelāga priekšnojauta, ka tas nevarētu būt kas labs.
- Tas nāk tieši mums virsū! Mums būtu jāpaiet malā. - Viņa ieteica un centās kaut kā palidot uz sāniem.

Rijoku bija satraukusies. Biedri viens pēc otra pazuda, bet viņi neko nevarēja darīt.
Un Erisa uzvedās arvien vājprātīgāk.
Rijoku piegāja pie Volfa un klusi viņam pačukstēja.
"Ja Erisa ir jukusi un mums uzbruks, domāju, ka labāk būtu censties doties tur, kur mūsu biedri. Nedomāju, ka mēs spēsim Erisu uzveikt, jo man liekas, ka viņa ir varenāka būtne kā izskatās."
Tad Rijoku ierunājās skaļāk, tā lai Erisa dzird.
"Kur ir Melānija? Vai tu mums to, lūdzu, vari pateikt?"

Džerards kārtējo reizi nopūtās. Pamazām kļuva auksts. Pirmo reizi divu dienu laikā puisis priecājās, par to, ka kājās bija uzvilcis brūnos šņorzābakus, tomēr aukstums kaut kā pamanījās iekļūt arī tajos. Viņš nodrebinājās. Ak, vai, Džerardam mugurā bija t-krekls, kas viņu nepasargāja no aukstuma.
Puisis ievēroja tuvojamies kādu ugunīgu lodi, tā pašāvās garām. Komēta? Meteroīts? Pēkšņi viss sāka kļūt tumšāks.
Kaut kur tālumā, aiz Melānijas muguras, iemirdzējās mazi, sarkani punktiņi. Ik ar katru sekundi tie kļuva lielāki, labāk saskatāmi. Nenoliedzami, tie tuvojas! Punktiņi, viņaprāt, atradās tālu. Mēs spēsim no viņiem izvairīties?
- Nezinu, es arī tos tikko pamanīju, - Džerards atbildēja uz Melānijas jautājumu, – bet varbūt tie nemaz nelido uz mūsu pusi!? -
Ko gan es muldu? Protams, ka tie lido tieši mūsu virzienā, savādāk jau nemaz nevarētu būt. Viņš atcerējās notikumus nometnē. Gandrīz viss, kas varēja noiet greizi arī nogāja greizi.
Puisis noskatījās uz Melānijas mēginājumu paiet malā. – Jā, vispār laba doma. - Džerards ar neveiklām roku kustībām centās tikt līdz vietai, kur tagad atradās Melānija. Protams, no malas tas izskatījās jancīgi. Viņš ik kā mēģināja peldēt, nē, drīzāk lidot!

No Donkihota mutes atkal izskanēja neapmierināta murdoņa, tomēr tad arī viņš apklusa. Deina to darīs, ne viņš. Viss ir kārtībā. Viņš nokļūs Bermudas sirdī, kā vilks bija teicis, lai beidzot atrastu iespēju, kā atgriezties mājās. Galvenais — nedrīkst aizmirst, kādēļ viņš turp dodas, riskēdams ar savu pakaļu, kas, iespējams, sēdīsies uz šī pagalam dīvainā un dzīvelīgi pieradinātā transporta.
Ja vīrs pūķa mugurā ir Deinu pamanījis, Donkihots, nenovērsis acis, piesardzīgi un ar lielu neuzticības devu vēro vīra reakciju un notiekošo, kas sekos tālāk.

Vai viss var palikt vēl sliktāk? Džeroms pie sevis nodomāja. Diena taču bija iesākusies tik jauki.

Kādēļ Melānijas asinis nav tu kur viņām jābūt? tad viņš paskatījās uz Erisu, tā, šķiet ka viņu sauca, ar kritisku skatienu un pievērsās Rijoku. Kur ir tā mājiņa kokā? Varbūt tur būtu drošāk?

"Pateiksiet mums, kā nokļūt pie Melānijas?" Volfs painteresējās. "Kas notika ar jūsu zobenu? " (Kas notika, kas notika, iegrūda Melānijā un nevarēja izvilkt ārā visticamākais)

Velns, negribējās pazaudēt vairumu jauno ceļabiedru pāris sekundēs. Bez tam, pie Melānijas bija vēl citi.

Washulis

Dēmons atieza zobus ļaunā zobus.
- Vai tu draudi?


Kalevale

Poverpointai izdevās un vienā mirklī durvis viņas priekšā izgaisa.
priekšā atkal pavērās džungļu ainiņa. Šoreiz debesis bija apmākušās. Tuvumā ducināja pērkons, sāka līt.


Storyteller - Semijs

- Mana lidmašīna avarēja, es satiku kaut kādu savādu sievišķi. Tādu ar baltiem matiem. Viņa teica, ka tu esi te un tālāko jau tu noproti... - Anrī uzjautrināts paskatījās uz Raienu. - Un kas tad būtu šis?



Džezā tikai Meitenes - Mr. Green.

Pārvietoties neizdevās. Sarkanie punktiņi nepielūdzami tuvojās. Drīz bija skaidrs, ka tie ir milzīgi degoši akmeņi. Lielākie akmeņi bija pamatīgas pasažiru lidmašīnas lielumā, mazākie motocikla lielumā.
Līdz sadursmei bija palikušas desmit sekundes, kad pēkšņi virs glvas parādijās spoža gaisma.


Elony - Aiva - Mesmers

- Es visu dzirdu. - niķīgi murmināja Erisa. - Nezinu, kur viņa palika. Varbūt nobeidzās, varbūt kaut kādā kosmiskā caurumā meklē atbildes, ko pati nesaprastu. Viņu satikt var nobeidzoties un es varētu palīdzēt šai ziņā nokārtot. Kāda mājiņa? Mani interesē zobens. Es to pazaudēju. Kāpēc? Tāpēc, ka man tās skuķes kļuva žēl. Kāpēc? Nezinu, bet man vairs nav žēl. - Sieviete paraustīja plecus un uzjautrināta paskatījjās debesīs. Ducināja pērkons. Tad Erisa pagriezās un devās prom. Sāka līt.


Apaču tuksneša rēgs

Deina kaut ko murminādama apstājās pie pūķa un kura sēdēja tas tur cilvēks.
Likās, ka meitene tūlīt zaudēs samaņu no bailēm, viņa kaut ko Donkihotam nedzirdamu pateica. Vīrs uz viņu paskatījās. Pūķis savicināja spārnus uz kopā ar savu saimnieku uzlidoja debesīs, abi izgaisa.

Leanna lūkojās uz Anrī. Puisis likās savādi svešs.
-Skaidrs,-meitene gari novilka un domīgi izbrauca ar roku caur bezgala garajiem matiem.
-Tas ir... ēēēē... Raiens,-šķita, ka Leanna nav īsti pārliecināta, kas viņai Raiens tagad īsti ir.-Jā, tas ir Raiens,-meitene atviegloti pasmaidīja, atradusi īstos vārdus. It kā.

Rijoku ļāva, lai Erisa iet prom. Pārbaudīt viņas vārdu patiesību par nobeigšanos negribējas.
Sieviete joprojām bija piesardzīga un gaidīja, vai abi palikušie biedri ko nepasāks un vai Erisa tā arī mierīgi aizies.
Viņa joprojām bija gatava likt lietā ieroci, lai gan nelikās, ka no tā būtu liela jēga. Tāpat kā no Erisas runas, kas varbūt nebija bezsakarīga, taču Rijoku gan neko neizteica.

Šo rakstu rediģēja Elony: 14.07.2008 16:07

Volfs tā kā paspēra soli nopakaļ aizejošajai Erisai, taču sekot nesekoja.

"Un es esmu izdarījusi trīs neiespējamas leitas vēl pirms brokastīm," viņš klusi pie sevis nomurmināja, tad pagriezās pret Rijoku.

"Nu, ir kādas labākas idejas par to, kā sākt pārbaudīt šo te metāla kalnu cerībā nokļūt turpat kur mūsu pārējie 'glābēji'?"

"Nav gan." Rijoku nopietni teica.
"Un cik liekas, meklēt to otru sievieti nav jēgas. Es nesapratu, ko Erisa saka, bet likās, ka tajā namā kokā mēs Īrisu, vai kā viņu sauca, neatradīsim. Kur citur iet es nezinu. Bet domāju, ka pienākums prasa, lai mēs censtos tomēr atrast visus, kas bija ar mums kopā. Arī Melāniju, jo liekas, ka viņa ir dzīva. Pagaidm."
Japāniete paskatījās uz milzīgo objektu.
"Mani centieni tik iekšā bija nesekmīgi. Es nezinu, ko darīju nepareizi kā tie, kam tas izdevās."

"Nezinu," Volfs nomumināja. "Cik man likās, visi pazudušie pieskārās tam kalnam pirms pazust, bet mēs abi tāpat darījām..."

Volfs sāka lēnām doties tur, kur pēdējo reizi bija redzējis Deividu un Ārčiju, ar roku velkot pār metāla sienu.

"Jācer ka otrā pusē atkal tiksimies," viņš pamāja Rijoku ar galvu.

Raiens ieskatījās ar acu skatienu, kas liecinātu, ka kaut kas nav ne tā Leannas acīs un pēc tam piecēlās. Pagriezies, pret Anrī, puisis pastiepa roku un draudzīgi teica.
-Raiens, diemžēl labāku apģērbu nevarēju atrast.-
Viņš viegli nosmīnēja.

Jūs ko? Džeroms izsaucās Rijoko un Volfa virzienā. Vai tad ideja nav lasīties no šejienes prom pēc iespējas ātrāk??? Mēs taču esam uz salas! Varam aizpeldēt! Vai vismaz aizplostot! OOC: Džeroms nav saticis pirms tam ne Erisu ne Īrisu, vai kādu citukas paskaidro kur un kāpēc viņš atrodas

Taču Džeroms nemuka prom, viņš negribēja viens palikt nezināmā vidē. Tādēļ viņš piegāja arī pie dīvainā materiāla kalna un vien nomurmināja, Pie DaVinči astes, kas gan te darās???