No gaisa nāca tāds pretīgs mitrums, kuru par lietu gluži nevarēja nosaukt. Tas bija rasinātājs, kurš slapju padarīja jebko, kas uzturējās ārā ilgāk par piecām minūtēm. Nepatīkamajai smīlāšanai pievienojās arī auksts vējš, kurš pūta cauri visām drēbēm un ar savām aukstajām rokām aizskāra vēlo ceļotāju, likdams upurim nodrebināties saltumā.
Neraugoties uz draņķīgo laiku, kalendārs spītīgi rādīja vasaras sākumu. Nupat jau 20 minūtes ritēja 4. jūnijs.
Tramvajs katrā pieturā ieradās ar slimīgu precizitāti un atvēra tikai pirmā vagona pirmās durvis. Pēc visiem noteikumiem, braucējam vajadzēja arī iekāpt pa šīm durvīm un uzrādīt braukšanas apliecību vai nopirkt biļeti.
Vadītājs bija vīrietis ap piecdesmit gadiem. Nopietns un precīzs. Tumšie mati jau bija sākuši sirmot un aristokrātiskajos vaibstos varēja manīt īgnumu. Vīrietis bija palielas miesasbūves, diezgan masīvs, bet ne gaļīgs. Varēja redzēt, ka labāk pretī viņam nerunāt, jo tumšās, drūmās acis brīdinoši raudzījās vēlajos braucējos.
Tramvajs ripoja mierīgi un ātri. Ārā pa logu neko nevarēja redzēt, jo gaisma tramvajā bija pārāk spilgta. Tomēr tā ik pa laikam noraustījās un ļāva paraudzīties arī ārā.
Bija ieslēgta apkure, jo nemīlīgais laiks bija pārāk nemīlīgs, lai atstātu tramvaju aukstu. Tomēr siltums gan žāvēja, gan palīdzēja braucējiem kļūt miegainākiem.
Un tikmēr tramvajs traucās tālāk uz kādu no priekšpilsētām.


Tramvajā no galapunkta brauc:
Lea Iesmotāja - Demjens Ferguss
Massacre – Aleksandrs Priede
Ungārijas ragaste – Airita Štāla
Tējas lapa – Dens Birks
Mattiass – Simons Mētra

Pārējie kāpj pa vienam vai pa diviem pieturās. Patiesībā, nav svarīgi, kādās. Vien gribu atgādināt, ka darbības vieta nav skaidri norādīta un tas nozīmē, ka Rīgas tramvaja pieturu nosaukumus, lūdzu neizmantot.

Šo rakstu rediģēja storyteller: 10.04.2008 17:25

Puisis redzēja Emanuelu pieceļamies un dodamies pie durvīm. Viņas maigais acu skaties un smaids lika kaut kam iekņudēties. Vai tie būtu tauriņi vēderā? Viņš sev domīgi jautāja, noraugoties uz meiteni un izmokot pateicības pilnu smaidu. Sebastians izskatījās krietni paspūris, taču tas padarīja viņa izskatu tikai labāku. Vienīgi savādais bālums liecināja uz nelielu apaukstēšanos vai ko tādu.
- Paldies.. tas būtu ļoti jauki no tavas puses. - Viņš atbildēja nedaudz piesmakušā balsī.
- Labu apetīti.. - Viņš piebilda un aizvēra acis, lai atkal iemigtu.

Paldies. Emanuela vēl noteica, izsoļoja no telpas un klusi aizvēra aiz sevis durvis. Viņa jau dzirdēja dažas balsis lejā. Tātad es jau kaut ko kavēju? Godīgi sakot mani tas nepārsteigtu. Viņa steidzīgi nogāja pa gaiteni, tad pa trepēm lejā. Secinājusi,ka nav nemaz pēdējā, viņa sasveicinājās ar klātesošajiem un ieņēma vietu pie galda. Nopētot visus ēdienus, kas tur nolikti, viņa nosprieda: Žēl, ka Sebatians guļ. Viņam droši vien garšotu...

Gunda sēdēja galda malā, jau ielējusi sev zupu un gaidīja, kad visi pārējie būs sanākuši. Vieta viņai blakus bija brīva, jo visi pārējie nama iemītnieki sēdēja otrā galā vai vēl nebija sanākuši. Meitenes skatiens klīda pa telpu, īpaši nepakavējoties ne pie viena.

Mmm... Mīlu auksto zupu. Jo it īpaši vasarā. Viņa paņēma sev kausu un arī sev ielēja. Pati vēl pielika klāt krējumu un uzkožamajos maizi. Vai vēl kāds trūkst? Ziniet, Sebastians paliks gulēt, tā kā pa viņu neuztraucaties. Emanuela informēja pārējos, vairāk gan palūkojotues uz Gundu, kas arī ieveda viņuis šajā jocīgajā pasaulē.

Vestas redzeslokā beidzot parādījās Gunda, un viņa tai tuvojās smalkiem solīšiem. Tie bija milimetru plati sīkumi, kas meitenei bija jāpalūdz. Un sieviete jau nekad neuztraucās par būtiskām lietām, tāpēc šie sīkumi viņu padarīja par ne vairāk kā sīkumainu personu.
Sveika! Vai drīkstu šeit apsēsties? viņa sirsnīgi uzlūkoja jaunieti.

Gundas skatiens mazliet atdzīvojās un viņa uzsmaidīja Vestai, kura nupat bija pienākusi.
-Protams, sēdieties vien,-viņa sacīja un pasniedza Vestai bļodiņu, kurā varētu ieliet zupu.
-Es kaut kā varu palīdzēt?-meitene vaicāja.-Varbūt uz galda kaut kas trūkst,-viņa bažīgi palūkojās visapkārt.

Nē, nē, ko tu! Galds ir debešķīgi bagātīgs, siekalas mutē saskrien... Viņa pagriezās, lai uzlūkotu tiešām bagātīgo galdu un tos, kuri jau ap to sasēdušies.
Ai, paldies... viņa novēloti pateicās un paņēma sniegto zupas bļodiņu, lai vērīgi ar apaļīgu kausu ielietu tajā katla gardo šķidrumu.
Mazliet vari gan, man šķiet, viņa sāji pasmaidīja. Sieviete nolēma pie lietas uzreiz neķerties.
Tātad, vai mums pēc vakariņošanas ir kaut kas paredzēts?

Šo rakstu rediģēja Apaču tuksneša rēgs: 19.05.2008 19:32

Gunda sadrūma un sāka bezjēdzīgi bakstīt sagrieztās bietes pa bļodu.
-Šķiet, ka nē. Rīgels un Eterna ir devušies projām. Uz laiku. Māsai un brālim ir savādas darīšanas un pašlaik es neko jums palīdzēt nevarēšu, varbūt vienīgi Enfis kaut ko zina,-viņa nomurmināja.
-Jums tomēr vajadzētu iepazīties ar apkārtni un tādā garā,-viņa centās uzmundrināt pati sevi.

Eh! Mani nemitīgi tirda tāds nemiers, es cerēju, ka, jo ātrāk šo visu atrisināsim, jo ātrāk nokļūšu mājās un tā. Taču apkārtni iepazīt būtu aizraujoši, mani šie kalni un dabas ainavas vilināt vilina, mm... Vesta apgaroti lūkoja loga atrašanās vietu.
Tad sieviete atcerējās blakus sēdošo sarunu biedri un steidzīgi piebilda:
Es esmu šeit viesis, tu droši vari mani uzrunāt uz Tu.
Lai nu kā, es tomēr vēlētos uzzināt, kas notiks tālāk, un būtu priecīga saņemt ziņas, kur meklējams šis Enfis.
Vesta ķērās klāt vakariņām, nejauši izdvesot vārdus ''ak, cik garšīgi'' un ''nespēju noticēt''.

Pēc Emanuelas aiziešanas, puisis piespieda sevi piecelties, lai pārģērbtos kādās citās, gulēšanai piemērotākās drēbēs. No somas viņš izvilka tīrus, melnus bokseršortus un pārvilcis tos, devās atpakaļ gulēt. Uzvilcis segu līdz pat zodam, Sebastians, nedomājot vairs par neko, iegrima dziļā, bezsapņu miegā.

ooc: viņš ir apslimis. Kad vajag, sapuriniet.

-Labi, Vesta,-Gunda mazliet pasmaidīja.
-Enifs jūs modināja augšā. Tāds mazliet īgns puisis, viņš jūs arī sākumā sagaidīja. Gariem, gaišiem matiem,-meitene paskaidroja.
-Un atvaino, šķiet, ka kādu laiku tas diemžēl nenotiks,-viņa piemetināja.

Ak, jā, atminos, sieviete apturēja sevi tik steidzīgi ēst un nolika karoti pie bļodas, mazliet attālinādamās no galda, tas, kurš sapņainām acīm lūkojās, saules pavadīts, mhm.
Vesta savilka pieri grumbās. Kāpēc nē? Es šeit nevaru ilgi uzturēties. Godīgi sakot, man tas nebūtu jāsaka tev, bet man arī ir personiskā dzīve savā pasaulē!
Ak, piedod... viņa steigšus atvainoja, vaigiem sasārtot. Sieviete paķēra karoti un nervozi turpināja strēbt zupu, pūlēdamās nelūkoties uz Gundu.

Šo rakstu rediģēja Apaču tuksneša rēgs: 19.05.2008 20:13

-Man arī šī viņu abu ideja likās visai pārgalvīga. Galu galā, nevar jau zināt, vai mēs neatvedam uz šejieni personas, kuras ir tādas pašas kā inlārieši,-Gunda vēl aizvien domīgi spēlējās ar ēdienu.
-Es kaut kā tev varētu palīdzēt?

Inlārieši? Vai manā pasaulē būtu inlārieši? Vai es par savu pasauli nezinu ko tādu, ko zini tu?
Manījusi, ka Gunda viņas uzbrukumu nav ņēmusi vērā, Vesta meiteni uzlūkoja jau ar dzirksti acīs. Sieviete vēl vairījās savu mazsvarīgo lietu atbildes.

Šo rakstu rediģēja Apaču tuksneša rēgs: 19.05.2008 20:26

Gunda papurināja tumšās cirtas.
-Nē. Vienkārši, man bija bail, ka atnāks tādi paši iekarotāji, kuri tikai pakļauj,-meitene klusi sacīja. Ēdiens vēl aizvien nebija diez ko iecienīts, vismaz Gundas šķīvī.

Drīzāk, jau tikām atvesti, ne atnācām... Emanuela pie sevis nodomāja, bet neiejaucās abu sieviešu sarunā. Viņa ēda zupu, ik pa laikam nokoda pa maizes gabalam un tad iedomājās. Vai jums ir kaut kas silts? Derētu aiznest Sebastianam. Viņš izskatījās nedaudz saguris.

Bet kāpēc viņi lūdza palīdzību tieši manai pasaulei? Vai esmu palaidusi ko garām? Jo vairāk Vesta iedziļinājās situācijas ticamībā, jo vairāk sievieti pārņēma šausmas. Vēl pirms brīža baudot zupu, bija piemirsies, ka viņa neatrodas parastā, vidusmēra saimnieku ieviestā restorāniņā.

OOC: Jau otro reizi es nevaru noticēt, ka mūsu saruna tiek sadzirdēta visā telpā. Tā tomēr ir privāta, vismaz tā bija domāts.

Šo rakstu rediģēja Apaču tuksneša rēgs: 19.05.2008 20:35

-Paujautā kādam virtuvē, tas ir aiz letes un taisni pa durvīm,-Gunda atbildēja Emanuelai.
-Tāpēc, ka neviena cita pasaule nebija pietiekoši vaļīga. Pareizāk sakot, citām pasaulēm pašām ir nepieciešama palīdzība. Un mēs lūdzam to tai, kura ir visspēcīgākā,-Gunda sacīja. Klusi, mierīgi. Tomēr varēja redzēt, ka meitenei nemaz nav apetītes.

Tad jau jājūtas pagodinātai, Vesta pasmīnēja.
Ir tomēr viena ļoti mazsvarīga lieta, ko gribēju tev lūgt. Zupas bļoda bija tukša, apetīte apmierināta. Sieviete pavērās uz savu kleitu un sacīja:
Šī kleita ir netīra, un tajā ērti pastaigāties ir tikai pa pilsētas centru, turklāt no mīļajām kurpēm, apkārtni apskatot, gribot vai negribot būs jāšķirās, tāpēc... viņa lika noprast lūgumu Gundai pašai.

-Protams, mēs kaut ko sameklēsim. Kaut ko noteikti ērtāku,-Gunda pasmaidīja.-Bikses, kleitu? Kaut ko citu?-meitene mazliet atplauka.