Pavediena drukājamā versija

Iesūtīja: Džūna ; laiks: 01.04.2008 11:54

1956. gada jūlija sākums Vircavas rajona kolhozā ''Gaišais strauts''. Bija agrs, saulains rīts un arī šajā visneproduktīvākajā kolhozā bija sākusies kaut kāda rosība. Slaucējas atgriezās no fermas ar piena spaiņiem, kuri nebija tie pilnākie un jutās kā izpildījušas pienākumu pret partiju. Strādnieki lēnā solī vilkās ravēt kilometriem garās biešu vagas un siena lauks gaidīja kad nokritīs rasa. Teļi bauroja tā, ka varēja dzirdēt kilometra attālumā. Vienkārši sakot, kolhoza darbaspēkam bija pienākusi jauna darbadiena. Abi kolhozā ieklīdušie ebreju tirgoņi bija sarunāti palīgā siena vākšanai un pašalaik līda ārā no noliktavas, sazagušies žāvēto gaļu.

Tā bija pirmā diena, kad kolhoza vadības groži bija Bārbalas Janovnas, jaunās brigadieres rokās. Iepriekšējais brigadieris baudīja kūrorta priekus pie Melnās jūras. Bārbala Janovna baidījās no cilvēkiem. Un bija izdomājusi katru rītu pie kantora durvīm piespraust darāmo darbu sarakstu.

Messerschmit, brigadenfīrers, Brūnais un Ksens sajuta sāpīgu triecienu, jo smagi piezemējās kaut kur. Brigadenfīrers uzkrita virsū kaut kam lielas, kas izrādījās Ļeņina krūšūtēls, Ksens nejauši norāva no sienas karogu. Viņi nekrita guleniski, vienkārši parādījās nez no kurienes tieši kolhoza ''Gaišais strauts'' sarkanajā stūrītī. Atjēgšanās arī nebija no patīkamajām, kā nekā pēc sprādziena. Messerschmit ausīs joprojām dunēja ne tikai sprādziena viļņi, bet arī kāda pensionāra bļāviens par pagāniem un to, ka viņiem pašiem būtu jāizbauda kolhoza rožainā dzīve. It sevišķi vārdi ''Jūs netiksiet atpakaļ kamēr viss nebūs ideāli''. Sākotnēji tam nebija nekādas nozīmes, bet ar laiku tas iegūs biedējošu jēgu.

Kolhoza kantorī atskaējušais blīkšķis piesaistīja visu kolhoznieku uzmanību.

Occ: pārāk nesteidzieties, labiņi?

Iesūtīja: Overlord ; laiks: 01.04.2008 13:45

Tūlīt būs,tūlīt būs Kaisli elpojot cildenais ārietis Hermanis piedalījās akcijā,kas katram kārtīgam vērmahta cīnītājam kaunu nedarītu. Viņš un vēl daži pārākās rases pārstāvji taisījās demontēt tā saukto uzvaras pieminekli,kas vairāk pazīstams kā "kauna stabs".

Nu tad tā,komrādi! Bērziņš iesāka,šodien mums ir liela diena,ka te vairs nestāvēs nekāda siena Šis entuzjasts atkal runāja rīmēs.Un tas bija saprotams,jo tā viņš allažiņ mēdza darīt,kad bija iepriekš nobaudījis "garšīgu dzeltenīgu dzērienu no Tērvetes puses" un arī šķīdumu,kas tautās aizgājis ar nosaukumu "ūdentiņš" jebšu latviski izsakoties "šnaps" Gandrīz vai iekārē berzējot savas tievās roķeles, viņš atgāja mazliet tālāk no pieminekļa un nostājās blakus pārējiem komrādiem,kurējie centās veikt svēto misiju-uzspridzināt uzvaras pieminekli.
Cēlais Process vēl nebija sācies,kad puiša maigā dvēsele likam tam uzdziedāt ārkārtīgi daiļu dziesmiņu,kas viņaprāt liktu notrīsēt jebkura kārtīga pārcilvēka sirdij.
Deutchen soldaten und unterofizieren.Moskau spazieren und.... Diemžēl melodiskajai balādei nebija lemts tikt novestai līdz galam,jo atskanēja skaļš sprādziens. Ko pavadīja spēcīgs triecienvilnis,krītoši akmeņi un citi "labumi"
Hans, ierakumos..šnell,šnell Hermanis nobļāvās jūtot,kā kāda šķemba viņam norauj labās rokas vidējo pirkstu. Tālāk viņš vairs neko neatcerējās.

Kad pamodās, sejā spīdēja spoža saule. Kur es kas es? vi'ņš grūši nodomāja,kad centās piecelties. Sajūta nebija no labajām- labās rokas ļoti vērtīgā pirksta vairs nebija? tagad tur rēgojās melnais caurums no kura plūda ārā viena no ķermeņa sulām. Visa viņa jaukā uniforma bija noklāta ar putekļiem. Neizsakāmi gribējās saukt pēc mātes,tomēr ar lielām pūlēm Bērziņkungs savaldījās. Tā vietā viņš vēlreiz aplaida skatienu apkārt un atdūrās pret Ļeņina un Staļina portretiem.
Pagāja neilgs brīdis,kad varonīgais nacionālsociālists saprata kas tajos attēlots. Viss apjukums un sāpes bija kā ar roku noņemtas. Pat izjauktā frizūra viņu neatturēja 3 sekunžu laikā pieslieties kājās un ar bļāvienu mesties virsū boļševiku vadoņu portretiem.

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 01.04.2008 13:48

Ksens nopurinājās un neizpratnē palūkojās apkārt. Galvā kaut kas dunēja. Tad viņš atklāja, ka ir ietinies kaut kādā sarkanā audeklā. Pēc rūpīgākas izpētes atklājās, ka tam stūrī ir sakrustots sirpis un āmurs dzeltenā krāsā. Sapratis, ka tas ir karogs, viņš riebumā to nometa zemē un palūkojās apkārt. Mein Gott! Nākamais, ko viņš ievēroja, bija propagandas materiāli un viņa biedri. Tā arī līdz galam nesapratis, kas notiek, un nospriedis, ka tā čuiņa, kur viņi ir, noteikti nav nekāds muzejs (kaut arī uz to pusi), viņš sāka mērķtiecīgi raut nost no sienas padomju propagantas materiālus, vēl nodomājis, ka, lai kurš te tos nebūtu izkarinājis, viņam par to būs jāsamaksā.

Iesūtīja: washulis ; laiks: 01.04.2008 14:28

... un tad mēģināja man notirgot pa trīsdesmit rubļiem. un ko es? pasūtu viņu. par tādu naudu, neviens parastas kurpes nepirks. kas es viņam, kāda smalka dāma? tad turpian virsū iet ar jautājumiem "bet ja nolaidīšu lētāk...?". beigās tikām piepiedspatsmit rubļiem. tad nu ņēmu... margarita, kas tupēja pie dobes un ar veiklu roku ārā lasīja nezāles un visu ko citu, ko var domēs atrast, ravēja laukā. viņa tikai runāja un runāja. par ko? tas bija vienalga...

saulīte spīdēja. kaut kur garām varēja manīt slaucējas. citi strādnieki ar blakām pie domēm bija pielikti. kārtēja diena kolhozā. viņa pārāk optimistiski nodomāja.

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 01.04.2008 15:39

Un tā nu visi ir laimīgi, domāja Dārta, klausoties nabaga teļu bļaušanā, kurus teļkopis bija kārtējo reizi atstājis novārtā. Taču galu galā, viņa bija atbildīga par kaut ko citu un rokas arī bija nogurušas, tā ka, slaucēja ar mazliet sāpošu sirdi to ignorēja.
Tiesa, jau pēc neilga brītiņa, žēlumu aizbaidīja pamatīgs blīkšķis. Dārta apņēmīgi devās tajā virzienā, lai redzētu, kas tad nu ir noticis. Varbūt Pērkontēvs beidzot būs uzlaidis gaisā to riebīgi sarkano stūri?
Apžēliņ! viņa izdvesa, ieraudzījusi, kas notiekas Sarkanajā stūrītī. Dārta pat nezināja smieties vai raudāt. Visbeidzot viņa izdomāja, ka labāk ir klusām pazust, lai neviens neiedomātos viņai piesiet nezin ko.

Iesūtīja: washulis ; laiks: 01.04.2008 15:45

liels blīkšķis atrāva margaritu no nākamā mērķa - no neglītas gārsas, kas līda ārā o zemes. tu mirsi! viņa raidīja domas nezāles virzienā. bet tad būkšķis. kas ēllē ratā bija tas? viņa ieminējās. redzēdama, ka daži cilvēki jau met skatu tajā virzienā, viņa palūkojās uz sarkano stūrīti. ja kāds sabojās to gobelēnu, ko mocīju pusgadu, tad nu viņiem plāni ies...

nevarētu teikt, ka margarita bija baigā patriote. politika viņu grlaikoja. ja nu vienīgi tad, kad varēja patenkot par politiķiem, bet viņai patika rokdarbi. vienmēr kaut kas jādara, ar kaur ko par kaut ko jārunā. pieslējusies kājās, viņa ātri aizsoļoja līdz sarkanajam stūrītim. tur jau blakām bija dārta ivanovna. kas tad nu? viņa pajautājās, bet ieraugot, kas notiek telpā, viņa tikai pielika plaukstas pie vaigiem un nobļāvās: pie ēbreju galvām, kas te notiek?!

Iesūtīja: Piligrims ; laiks: 01.04.2008 15:55

Verflucht ...kas pie velna te notiek? Kur ELLĒ mēs esam?
Ieraudzījis apkārtējo peizāžu Bruno par atrašanās vietu gandrīz nebija nekādu šaubu, tāpat par to, ka kopā ar viņu ir visa Sonderkommando.
Brīnums, ka pats elles saimnieks nav pagodinājis ar savu klātbūtni. Visā šajā bēdu operā vienīgais mierinājums, ja tāds šajos apstākļos vispār ir iespējams, ka viņi visi ir kopā. Bet kaut, kas te nebija in Ordnung. Ausis bija aizkritušas no sprādziena un galvā kaut kas dūca. Labi, ka tajā brīdī auroju līdzi Brigādenfīreram, a to būtu pazaudējis bungādiņas. Tas blīkšķis sanāca niknāks, kā varēja domāt. Paskatījies uz Bērziņu, Bruno ieraudzēja asinis, kas sūcās no norautā pirksta. Viņš pārlaida bažīgu iekšēju ‘skatienu’ savam ķermenim, vai arī nav pazaudējis kādu locekli, vai ieguvis jaunas atveres tur kur tām nepienācās būt. Vienīgo zudību viņš konstatēja, ka nav viņa cepures, bet viņš būtu vairāk pārsteigts, ja tāda viņam joprojām būtu galvā.
Her Brigadefuhrer, kas ar tavu ķepu?

Iesūtīja: mr Bl@ck ; laiks: 01.04.2008 17:47

Messerschmits ātri attapās, (ātri relatīvā nozīmē) Ieraudzījis visuss gaišās nākotnes atribūtus, cildenais ārietis izgrūda niknuma pilnu kaujas saucienu.
Arrrrrggggghhh, Komraden, sehen sie, schmucige komi schweine! Messerschmitts metās palīdzēt Brigāden fīreram iznīcināt komunistu līderus.
Komrāden ko lai mēs tagad daram, mēs cildenie ārieši esam nokļušššiiii ēllllē jaunais vīrietis iekliedzās jusdams kā sāk raustīties valoda un acīs sariešas asaras.

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 01.04.2008 18:28

Tikmēr Ksens, noplēsis pēdējo bezvērtīgo papīru (uz tā stāvēja rakstīts — Izpildīsim piecgades plānu trijos gados!) un nosviedis to zemē, viņš pārlaida skatienu saviem komrādiem, tad pārējai telpai, un tikai tad sāka saprast, kādā trakonamā nokļuvis.
Tas nevar būt, viņš nodomāja, es laikam murgoju.
To Messeršmita piezīmi par āriešiem Ksens, kuram pašam mati nebūt nebija gaiši, palaida gar ausīm. Messeršmits mēdza pārāk iekarst.

Kamēr komrādi izrēķinājās ar komunistu cūkām, Ksens izmantoja iespēju rūpīgāk iepazīties ar vietu, kurā viņi bija nokļuvuši. Lai neuzskatīt sevi par jukušu, vajadzēja vismaz kādu pierādījumu, ka šitas viss ir pa īstam.

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 01.04.2008 18:51

Kas te ir, es nezinu, Dārta Antonovna jau dodoties projām atmeta, Un liekas, ka negribu zināt!
Tad pametusi Margaritu brīnāmies, viņa steidzās ātrāk nozust. Dziedāt tautas dziesmas un nepildīt piecgades plānu bija viens, bet tikt apsūdzētai pretkomunisma propagandā bija kas cits.
Turklāt, cik nu viņa bija paspējusi uzmest acis dīvainajiem ļautiņiem, viņi izskatījās sevišķi dīvaini. Turklāt viņai joprojām acu priekšā zibinājās sudraba ķēdīte ar dīvainu krustu galā, kas bija ap kaklu tam dēlietim, kurš aktīvi rāva no sienām nost plakātus. Dārta bija redzējusi tādu krustu un zināja, ka tas ir Pērkonkrusts, citiem vārdiem ugunskrusts.
Varbūt tiešam pats Pērkontēvs bija vienreiz iespēris kur vajag.

Iesūtīja: Džūna ; laiks: 01.04.2008 20:13

Kolhoza kantoris bija pamatīgi papostīts, sarkanais stūrītis iznīcināts pilnībā.
Ksens bija devies papētīt apkārtējo teritoriju. Pie sienas karājās kalendārs, kurš rādīja 1956. gadu. Uz galda atradās pāris dokumenti, kuri vēl smaržoja pēc svaigas tintes un ko rotāja LPSR zīmogs.

Brigadefuhrer roka bija ar kaut ko jāpārsaitē, bet vienīgais pieejamais materiāls bija tas pats nelaimīgais karogs.

Un tad tika pamanīta Margarita, durvīs stāvošā slaucēja (jo viņa tur stāv).

OCC:
Kolhoza ļaudīm ieteicams atsaukties uz sprādzienu un doties skatīties.
Messeršmit, iegaumē, kas par tevi teikts pirmajā postā.

Iesūtīja: Elony ; laiks: 01.04.2008 20:19

Antons bija ceļā uz lauku, ravēt tās bietes kopā ar tiem slinkajiem... no tas nav svarīgi.
Sprādziens viņu visai pārsteidza, jo latviešu bandītu uzbrukumi tā kā jau gadiem bija beigušies. Vismaz neko tādu nedzirdēja.
Viņš steidzās atpakaļ uz kantori, cerēdams, ka kase un pieraksti nebūs cietuši.

Nonācis sprādziena vietā, viņs pamanīja visdrausmīgāko ainu. Murgs un briesmas. Svešinieku ārienē bija pietiekami daudz nianšu, laiu saprastu, kas tie ir.
"Fašisti! Fašisti ir atgriezušies!" iekliedzās Antons, rādīdams uz tiem ar pirkstu.
Pēc desmit gadiem, kad Vācijas ļaunums bija uzveikts, te tas bija atkal atgriezies briesmīga paskata cilvēku veidā! Laikam slēpās šeit vēl no kara!
"Hande hop!" iesaucās Antons, kā viņš atcerējās no partizāniem un savilko rokas dūrēs.

Iesūtīja: washulis ; laiks: 01.04.2008 20:50

opā līllā! ko jūs izdarījāt. zināt cik ilgi mocījāmies, lai šito iekārtotu??? margarita izgāja no šoka stāvokļa un drosmīgi gāja trako fašistu virzienā. kas jūs tādi, lai bojātu mūsu lietas??? KO PIE VELNA JŪS DARĀT MŪSU KOLHOZĀ? lai nu kas, bet margaritai nepatika, kad kārtība tika izjaukta. katrs bija papūlējjies, lai izveidotu sarkano stūrīti un visu ko citu šajā kolhozā... redzot ka citi arī bija ieradušies lai palūkotos uz bardaku, viņa varēja būt droša, ka nekas slikt nenotiks ar viņu, jo ir kāds blakām...

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 01.04.2008 20:54

(OOC Ragastes posts ir pareizs, Ksena jaka bija pavērusies un tapa redzams sudraba ķēdītē iekārts ugunskrusts, http://i13.photobucket.com/albums/a269/mattiass/KasuKrusts.gif, kāds attēlots personāža aprakstā.)

— Kamerādi, Messeršmit, tur tā sarkanā lupata, kas nav pelnījusi palikt vienā gabalā (galvas mājiens uz karoga pusi), saplēs to un pārsien Brigādenfīreru, — ieteica Ksens, kamēr pats gremoja notikušo. 1956. gads. Padomju Latvija. Komunisti. Nez kāda čuhņa. Savaldīties.

Konfiscējis zīmogu un jau paņēmis rokās abus dokumentus, lai iepazīties ar tiem tuvāk, viņš sadzirdēja kāda pāķa bļaušanu un, pacēlis uzaci, palūkojās tajā virzienā. Jā, tur akurāt viens tips stāvēja, un auroja savu Hande hop.
Komunistu cūka. Normāli Ksens viņam uz vietas krāmētu pa purnu, taču galva joprojām dunēja, turklāt smērēt rokas pret tādu arī īsti negribējās.

— Hände hoch! — viņš palaboja komunistu un pievērsās savai lasāmvielai, — Kamerādi, pie mums atnāca.

Rediģēts.

— Kolhozs. Vēl labāk, — viņš garlaikoti noteica.

Iesūtīja: Elony ; laiks: 01.04.2008 21:13

Ko var gribēt no Antona, kurš pēdējos desmit gadus un vēl vairāk pārliecinājās par komunisma pareizību un bijis Sarkanajā armijā?
Tie bija fašisti. Bet pistoles nemanīja.
Un to ko viņi izdarīja, piedot nevarēja.
Bet vispār Antonam bija bailes.

Un bailēs viņš aizsargājās.
"Za Staļināā!*" viņš iesaucās un metās virsū Fašistam, kurš mācija viņam vācu valodu, lai iekrautu pa purnu.

---------------------------

*XX kongres nav vēl diezko ietekmējis Antonu. Viņam Staļins ir dzīvs mūžam! Tāpat kā Ļenins.

Iesūtīja: washulis ; laiks: 01.04.2008 21:15

o kautiņš. par šito vēl varēs parunāt un paklačot... margarita nosmīkņāja, paejot nedaudz nostāk no notikuma vietas. lūk tas ir īsts patriots, nevis kaut kādi brutāli tēviņi, kurus varētu nosaukt arī par fašistiem. vārdu "fašisti" viņa īpaši uzsvēra.

Iesūtīja: Antaress ; laiks: 01.04.2008 21:19

Pēc ikvakara darbiem Olga rāmi devās mājās, priecādamās par labi paveikto darbu. Tikai no kāds gan no tā labums, ja apkārt vieni slinķi un slaisti? No sarkanā stūrīša puses atskanējušais troksnis viņu nepatīkami pārsteidza. Nu kā var necienīt Vladimira Iļjiča portretu!

Tāda pati kā no kūts nākusi, Olga steidzās trokšņa virzienā. Daži pazīstami stāvi tur jau bija salasījušies, bet iekšā ... iekšā vīdēja Pilnīgs Haoss un Svešie. Olga iespiedzās un, vēl lāgā netikusi līdz Sarkanajam Stūrītim, jau metās pa gabalu bļaut, Nelieši! Galīgi pielējušies gaišā dienas laikā, kamēr citi strādā! Par šito partorgs nu nemaaz nepriecāsies!

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 01.04.2008 21:38

Kaut arī ārēji Ksens bija mierīgs, viņš kam tādam bija gatavs. Turklāt, atšķirībā no Ksena, tēviņam bija visnotaļ pamatīga ķermeņa uzbūve, tādēļ Ksena priekšrocība bija ātrumā, nevis spēkā.

Kad Antons metās virsū Ksenam, šamējo no galda kā ar vēju nopūta. Antona dūre par collu aizgāja garām, toties Antons pats panesās garām, un, vēl sekundi pirms ietriecās galdā, paspēja atrauties no sāniem pa žokli. Rezultātā galds apgāzās, bet Ksens palēca malā, un tagad atradās pie saviem biedriem.

— Komunisti nāk!

Nākamajā sekundē viņš jau bija izvilcis no kabatas udaru, gatavs to pielietot, ja vajadzēs.

Iesūtīja: Elony ; laiks: 01.04.2008 21:50

Antons apcirtās pret fašistu, gatavs uzbrukt atkal, šoreiz prasmīgāk, bet tam bija ierocis rokā.
Nebija labi...
Tad viņs ko pamanīja.
"Tavai pistolai nav stobra, zināji? Ja šausi pats vari dabūt..."

Antons domāja, ko tagad darīš fašists un ko darīt viņam pašam.

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 01.04.2008 21:57

Bet Ksens tikai nosmīnēja. Drošinātājs jau bija noņemts.

— Nu nu, panāc tik šu, tad tik redzēsi, vai šai pistolītei maz vajag kādu stobru, — smaids kļuva pavisam nelāgs, — laimīgs nebūsi tik un tā. Ja neesi gatavs dabūt purnā, atkāpies tur līdz tai sienai. Un citiem arī pasaki, lai uzvedas mierīgi.

Iesūtīja: Piligrims ; laiks: 01.04.2008 22:53

Bruno noskatījās kā ārdās Ksens un paķēris sarkano karogu, saplēsa to garās strēmelēs.
Nāc pārsiešu tavu ķepu, savādāk vispār bez asinīm paliksi.
Kā nu pratis pārsējis Brigādenfīrera roku, viņš sāka pievērst uzmanību apkārtnes jau krietni uzkarsētajai atmosfērai.
No ieročiem viņam daudz kas nebija, pāris dūmu granātas, duncis un http://i123.photobucket.com/albums/o301/Piligrims/LS/SS/walther_ss.jpg ar 6 oriģinālajām patronām, ko viņš bija dabūjis no viena veca 19. divīzijas leģionāra. Situācija vel neizskatījās tik draudoša, lai vilktu ārā savu arsenālu, bet roku mēteļa kabatā viņš ielika, lai pārliecinātos vai pistole vēl ir tur pat.

Iesūtīja: Ēnu Leģionāre ; laiks: 01.04.2008 23:34

Kantorī atsaknējošais blīkšķis nemaz nepiesaistīja Oktebrīnas uzmanību. Meitene tajā laikā sēdēja uz soliņa, izbaudot vienu no retajiem brīvajiem brīžiem, un sapņoja par savu amerikāņu puisi: glītu, smalki nosauļotu gaišmatainu vīrieti, kas, ģērbies solīdā mētelī un uzvalkā, bez pārtraukuma atkārtoja viņai „Ai lāv jū” un aicināja aizbēgt ar viņu uz Savienotajām Valstīm. Pamazām skaistas angliskais „Es tevi mīlu” sāka izklausīties pēc „Fašisti ir atgriezušies” un „Komunisti nāk”, meitene atvēra acis, un ziņkārības pēc nolēma aiziet līdz kantoriem un paskatīties, kas tad tur notiek. Visticamāk, Antons ir piedzēries un atkal publiski jūsmo par sarkanarmiešiem.


…izpostīts kantoris, saplēsti papīri, necilvēciskā nekārtība, kas pie velna te notiek? Un kas tie tādi? Vīrieši? Tik jocīgajās drēbēs? Ar ieročiem rokās?

Ieraudzītais atgādināja Oktebrīnai kadrus no kādas amerikāņu filmas, par kuru stāstīja krustmāte no Maskavas, un viņa, sajūtot, ka sirds sāk sisties straujāk, norāva no galvas zilo lakatiņu un skaļi iekliedzās:

Amerikāņi!

Iesūtīja: Džūna ; laiks: 02.04.2008 09:46

Occ: pietiek ārdīties

Visi etri mazliet apjukušie neonacisti stāvēja aptuveni vienā rindā. Un nemanīja, ka pēc viņu demolēšanās rezultātā ir ne tikai izjaukts sarkanais stūrītis, bet arī iļodzījies viens no stiprinajuma dēļiem. Tas nu tagad neizturēja un krita lejā, uzgāšoties nacistiem, un apdullinot tos.
Šo strapgadījumu kolhoza ļaudis izmantoja savā labā, sasēja viņus un ar lielāku vai mazāku piepūli nogādāja Bārbalas Janovnas kabinetā.

Iesūtīja: Elony ; laiks: 02.04.2008 11:17

Antons atkāpās no fašista un uzmeta drūmu skatienu Oktebrīnai. Ne vien viņas izsauciena, bet arī toņa dēļ.

Kad fašisti dabūja pa galvu, Antons atņēma pakritušajam to savādo pistolīti bez stobra un protams piedalījās sasiešnā. Bruno pārmeklēt neienāca prātā.
Lai pārbaudītu, vai labi sasieti, viņš nekautrējās iedot tiem drusku pa nierēm ar zābaku.

Kad nelieši jau bija kabinetā, viņš nosēdās maliņā izvilka atņemto pistolīti un sāka to pētīt.

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 02.04.2008 12:58

Jau pusceļā uz mājām, Dārtai galvā iešāvās laba ideja. Viņa bija pamanījusi, kā visi drīz vien pēc blīkšķa nesās uz nu jau bijušo sarkano stūrīti. Tātad visi pagaidām bija aizņemti.
Steidzīgi griezusi ilksi atpakaļ, slaucēja devās pēc piena. Tiesa, šodien viņa gan nebija īpaši plānojusi piesavināties savu "darba augļu" tiesu, taču, ja radās tik burvīga iespēja to nevarēja neizmantot. Soļodama tā, it kā viņai kāds būtu licis parūpēties par tās dienas izslaukumu, Dārta apņēmīgi devās izpildīt savus nodomus.

Iesūtīja: Overlord ; laiks: 02.04.2008 14:10

Viss sagriezās vienā virpulī.Hermanis bija sagrābis uļjanova portretu un triecis to pret sienu. Pēc tam virsu metās sarkanie bauri un cionisti,saucot viņus par fašistiem.Kāda ragana iedomājās viņus nodēvēt par amerikāņiem,kas kārtīgam Lielvācijas patriotam šķita ārkārtīgi zemisks lamuvārds. Asinis no cīnītāja rokas gāzās kā niagāra,tāpēc neredzēdams citu iespēju un klausot biedru padomam,Bērziņš satvēra sarkano karogu un no tā noplēsa krietnu daļu,ko acumirklī apsēja sev ar roku.
Es labāk tur liktu izlietotu pamperi nekā šo boļševiku lupatu. Hermanis noņurdēja. Piepeši nodārdēja haubices cienīga dārdoņa un Hermanis atkal juta sevi ieslīgstam nemaņā. Fonā sāka skanēt "Panzergrenadier march" un viņš no jauna atslēdzās kā caur miglai juzdams, ka kāds baurs viņam iesper.
Schweine! viņš nogārdza un "izslēdzās"

No jauna atjēdzies viņš attapās kādā kabinetā. Te bija padaudz cilvēku un blakus viņam atradās tā kritušie biedri.Visi kā viens sasaistīti. Kad puisis centās pakustēties,arī viņš sajuta boļševistisko virvju ciešo tvērienu.
Nu ko,boļševki. Apsveicu jūs ar diženo varonību,mātes...l....(šeit viņš izgrūda nepieklājīgu vārdu,kas apzīmē kādu sts kaiti) un biedra Vladimira (atkal rupjība,šoreiz jau par dzimumorgānu tēmu) 'vārdā Viņā modās dusma nevarības rezultātā. Hermanis būtu gatavs līdz nāvei dauzīt arī šeit atrodamās sievietes. Jo tās jau nav sievietes,bet gan boļševiki un žīdi.
Varējāt jau atrast kaut ko piemērotāku nekā šo ateju Hermanis nospļāvās

Iesūtīja: washulis ; laiks: 02.04.2008 14:28

oi... tas neizskatās labi. margarita nomurmulēja, kad trakie atnācēji sāka vilkt ārā ieročus. bet pēc tam seija sabruka. nu bet protams, ka mums nekas nenotika. tā jau vienmēr notiek. tas man lieka atcerēties vienu notikumu, kad aizbracu uz vienu rīgas krogu... margarita no jauna sāka muldēt savu muldamo, nemaz neraizējoties, vai kādu tas interesē. kad jocīgos četrus cilvēkus sasēja, margarita nolēma, ka nav vērts tērēt laiku skatoties, kas ar viņiem notiks. viņa devās atpakaļ uz lauku, kur bija palikusi tā nezālē, ko bija nolēmusi nolīdzināt līdz ar zemi...

Iesūtīja: Antaress ; laiks: 02.04.2008 14:56

Kāškrusts, kas karājās viena svešinieka kaklā, Olgai skaidri norādīja viņu nolūkus. Bandīti!
Kamēr ne īpaši saudzīgā veidā bandīti bija nogādāti brigadieres kabinetā, Olgai jau bija skaidrs, kas darāms.
Šie pretpadomju elementi jānodod milicijai! viņa skaļi paziņoja.
Iedomājieties, tie droši vien ir diversanti, varbūt pat sācies jauns karš!

Iesūtīja: Elony ; laiks: 02.04.2008 15:05

Ja Antons domātu vairāk, viņš pabrīnītos, cik labi šie vācu fašisti runā latviski. Labāk nekā viņa tētis, kurš Latvijā dzīvo, kopš tai tika pievienota Abrene, jeb Pitalova 1920.g.
Bet viņš nedomāja, jo fašists atļāvās ko nepiedodamu - nozākāt dižo Ļeņinu.
Spārdīties viņam negribējās, jo no tā zābaki bojājās.
"Kādai milicijai - čekistiem uzreiz!" viņs atteica Olgai un uzšpļāva Hermanim.
"Ja vēlreiz Ļeņinu apvainosi - galvu ielauzīsu ar šito pašu verķi! "
Viņš piesārtis vicināja bezstobra pistoli.

Iesūtīja: Anomalia ; laiks: 02.04.2008 15:11

...tāds bija viņa mērķis-kaut ko dabūt, ko pārdot.
Turklāt tas nav tik viegli - uzdursies nepareizajam - gals ir klāt, par spekulantu nosauks, nosūdzēs.
Tā nu Timūrs domāja, domāja, un sasodīts, bija jādomā, bet šie kliedzieni!
Nedod domāt, bļeģ!Timūrs lādējās.Un devās uz trokšņa pusi.

gāja, gāja ...un kas tas bija?
[i]Fišisti, šitie, reku...Mana nabaga sirds, tadus pārdzīvojumus ai....Ko tādiem godīgiem pilsoņiem kā mēs darīt, a? Timūrs ar visiem kopā apsprieda jaunpienācējus, vienlaicīgi novērtēdams to muskuļotos augumus.......

Iesūtīja: washulis ; laiks: 02.04.2008 15:14

kad citi tikai steidzās apskatīt, kas tad notiek tajā sarkanā stūrītī, margarita no jauna palūkojās uz savu dobi, bet tad atkal uz to pusi. viņai šausmīgi nepatika palikt malā, vai nebūt vietā, kur kaut kas notiek. tā nu nespēdama to izturēt, viņa no juna sāka iet uz sarkanā stūrīša pusi. bet ko kurienes tie ērmi vispār uzradās? nemanīja jau neviena lavāmies uz stūrīti...

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 02.04.2008 15:18

Jevgēnijs šo dienu kolhozā juta kā kaut ko īpašu, jo māte daba, viņa visumīļa dzimtene šodrīt izskatījās varens skaisti. Protams, parupjaus vīrietis to netulkoja kā iespējamo diversantu ierašanos un trobeles celšanu kolhozā, bet gan kā dienu, kad izdosies vakara palakstoties ar kādu sievišķi. Tiksmi pie sevis nomurminajis ko līdzīgu pateicības vārdiem Žeņa devās strādāt. Ravēšana vīrietim škita necienīgs, sieviešu darbs, taču lidz rasas nožūšanai no pļaujamā siena bija jāgaida labs laiciņš. Ja viņa muskuļi nepieprasītu darbu Žeņoča būtu aizsmēķējis papirosu un paraucējis sievišķiem darbu, bet tagad n- kas jādara, jādara.
Ravēja viņš rūpīgi, lēnām un kārtīgi ar lielu nopietnību, vismaz tā tas no malas izskatījās. Vajadzēja tikai sataisīt koncentrējušos, nopietnu sejas izteiksmi, un grūtākajos brīžos nomurmināt labi dzirdamā tonī 'Staļina vārdā *&%#@* nešķīsteni!' un visa viņa patiesā slinkošana izvērtās labi tēlotā strādāšanā.
Blīkšķi Žeņa nedzirdēja - tādus sīkumus pamanīt nedrīkstēja un nevajadzēja, ja vēlējās izlikties labs strādnieks. Taču tad, kad kņada kļuva lielāka, Žeņa beidzot pameta savu tēlošanu un devās lūkoties notiekošajā.

Proatms, viss redzētais pārsteidza, bet Jevgēņijs ar secinājumiem nesteidzās. Iespējams šie varēja labi samaksāt un iespējams viņu, diversanti būdami, spēja piedāvāt ko labāku par nīkšanu šai sasodītajā kolhozā. Kamēr notika spriešana par šo ļautiņu izcelsmi, Žeņa nekautrīgi aplūkoja sieviešu apaļumus.

Iesūtīja: Overlord ; laiks: 02.04.2008 15:37

Par spiti tam,ka komunists viņam uzspļāva,Hermanis sāka smieties. Tas nu bija tipisks boļševiks-fanātiķis. Uzticīgs ljeninam lidz galam. Bet vai tāpat Hermanis neticeja Vācijas kancleram? Ticēja,bet ne jau tik traki,kā pats Bērziņš domāja. Nez vai viņš apdullinot, un sasienot pretineku draudētu tam labi apzinoties,ka tas nespēs pretī neko izdarīt

Esmu burtiski apburts no tavas varonības. Hermanis ar tēlotu patosu vārijās sarkangvards un sifilisa slimotāja sekotājs. Ar kādu drosmi viņš uzklupa naidniekam no muguras un to sasejā,lai šis nespētu pretotes. Tik,tiešām..tā ir īsta bruņineka rīcība draudēt un aizskart pretoties nespējīgu ienaidnieku. Jo vairāk vārdu plūda pār zēna lūpām, jo labāk viņš jutās. Ja arī šis draņķa sarkanais viņu nošaus,kas par to? Vsmaz Hermanis būs miris kā īstens Tūkstošgadu Reiha kareivs. Ar smaidu uz lūpām.
Piepeši viņš atkal juta,kā tiek aizskartas ārskās dvēseles liriskās stīgas

Tad SSieši uz priekšu trauca
Un sarkanie bēgot panikā kauca
Bez žēlastības vāci šāva
Un tūkstošiem boļševiku kāva

Lai dzīvo Heinzs Guderians
Arvien,Arvien
Un Manšteins,Rommels,Mannerheims
Arvien, Arvien.

Tagad Hermanis dziedāja cik vien labi varēja.Jaucot dažādas dziesmas. Vienalga ko, galvenais tagad nokaitināt naidnieku tik tālu,līdz tas zaudē sajēgu. Jo tikpat vairs zaudēt nebija ko.
Nu tad,lai biedram Ļeņinam laba dzīve Ellē vārotes. Fīrera vārdā man nav bail mirt!Heil Hitler! Ekk,ja t tagad redzētu pats Vācijas vadonis Hermanis laimīgs nodomāja

Iesūtīja: Anomalia ; laiks: 02.04.2008 15:46

Ak tu, fašists nelaimīgais!Kā kauna nav visas nācijas sargu un balstu tā nokazāt, a?Es tev parādīšu kā cienīt varenāko , no visiem , visas nācijas paraugu!Saņem!
Timūrs ar apmierinātu sejas izteiksmi paspārdija glītā fašista nierītes, ar baudu izjūtot katru saraušanos no fašista puses.Turklāt, bija jauki redzēt kā šis smukulītis sten, tas Timūram sagādāja īpašu baudu.

Iesūtīja: mr Bl@ck ; laiks: 02.04.2008 16:26

Messeršmits nedomāja paciest ka viņa biedrus tagad nozākā. Ruki proč, du komi švein! Viņš uzbļāva Timūram izdotos viņam piecelties kājās tas komītis pat par pastēti nederētu.
Tad viņš pilnīgā ignorancē pret komīšiem vēŗsās pie saviem Biedriem.
Komrāden ich Erinere mich, vecs pensis ko teica pirms mēs to kauna stabu uzlaidām, mums būs allen kolhozen spasen izbaudīt un tikai tad mēs tiekam atpakaļ. Verfluht is es nicht? Nevarēja [pateikt kas pie vainas bija tai runai, vai kontūzija vai vēl kāds murgs.

Iesūtīja: Anomalia ; laiks: 02.04.2008 16:28

Ak tu!
Timūrs laida kājas arī uz otra fašistu cūkas pusi.
Hotj ti pomer, svinja žalkaja!

Iesūtīja: Antaress ; laiks: 02.04.2008 16:30

Pretīgi. Vienkārši pretīgi. Olga pagrūda Timuru nost no trakā diversanta un uzbļāva viņam, Ne goda, ne kauna. Komunisti savus gūstekņus nesit!

Iesūtīja: Overlord ; laiks: 02.04.2008 16:46

Netīrelis sadeva tā, ka Hermanim šķita, uz mūžu viņš izvadīs asinis.
Nu nekas,draņķi viņš noņurdeja un pagriezās uz Messeršmita pusi. Viņiem tikai mūs jāatsien un tad šiem sarīkosim tādu Barbarosu....
viņš pasmīnēja un nedzirdēdams komrāda jautājumu skatījās,kā kaut kāda sievieš dzimuma aborigēnu sugas pārstāve cenšās pagrūst jau iepriekšminēto gorillu.
Kad viņš dzirdēja,ko šis sievišķis teica, Hermanis sāka traki skaļi smieties. Komunisti nesitot gūstekņus ha ha ha ha šķita ka viņš smiesies līdz pārsrāgs plaušas.
Un ko jums vēl čekisti stāsta? ņirdzīgi atbildējis, viņš centās atbrīvoties no virvēm.Pagaidām nesekmīgi.

Iesūtīja: Corvus ; laiks: 02.04.2008 16:47

Lēnām pie Jurija atgriezās viņa samaņa, pie rociņas vedot nežēlīgas galvassāpes.
Čo za hreņ...
Jurijs ne vella nevarēja saprast, kur īsti viņš ellē ratā ir nonācis. Kaut kāda koka kaste... Tumšs... Parpalas...
ĀĀĀĀĀĀĀĀ, ES ESMU DZĪVS APGLABĀTS!!! Domā, Jurij, domā, miļiņkais, kā no šitā tikt dzīvam ārā...

Bomzīgais kolhoza teļkopis izvilka no kabatas papirosu, aizpīpēja un... Gandrīz nosmaka dūmos.

Ne velti māte man teica, ka pīpēšana un dzeršana mani kapā novedīs, NOGALINĀS! Nē, ja es tikšu ārā, tad aiziešu, grēkus izsūdzēšu... Vai pasēdēšu baznīcā... Vai uz baznīcas kāpnītēm pastāvēšu... Vai sadzeršu ar baznīckungu...

Prātojot, filozofējot, smokot dūmos un sprāgstot nost no paģirām, Jurijs pat neiedomājās pacelt vāku vecajai pūralādei, kas stāvēja kolhoza kantora noliktavā un kurā viņš bija ielīdis, kad brigadiere mēģināja sadabūt rokā, lai viņš kaut reizi pa pēdējiem četriem mēnešiem izmēž teļu fermu.

Iesūtīja: washulis ; laiks: 02.04.2008 17:05

margarita skatījās uz blakām stāvošajiem kolhoza biedriem, kas vārdu sakot skatījās uz fašistiem. vārdu cīņas starp abām pusēm bija pat uzjautrinošas. tur nu gan margarita nevēlējās iejaukties. lai nu ka,s bet lamāšanās nebija viņas stiprā puse. it īpaši tad, ja var saņemt pretī. tad viņai vienmēr nav ko teikt. laikam tās būs vienīgās reizes mūžā... bet tomēr nenoturējusies, viņa ierunājās: nav jēgas tērēt uz šiem ne spēku ne laiku. tad jau labāk pabeigt darbus un lai šie patup te pat. zinās, kā ir ielauzties pie citiem un traucēt. mums tagad saspringts laiks... drīz rasai arī vajadzētu pazust, lai var beidzot ar taisnu muguru strādāt, ne sakumpušiem pie zemes...

Iesūtīja: Corvus ; laiks: 02.04.2008 17:17

ĒĒĒĒĒ, ĻUUUUDIII!!!! Izlaidiet, mani kāds! Es neesmu slikts! Es vairāk nemiršu! ES... es... Es teļu kūti iztīrīšu! (varbūt... pielikšu Žeņu iztīrīt...)

Jurija spiedzieni kļuva aizvien smalkāki un histēriskāki. Uz beigām jau skanēja tikai smalki pīksiteni.

Izlaidiet mani... Es būšu labs... Esmu pārāk jauns, skaists un piedzēries, lai mirtu...

Jurijs bļaustījās un spiedza pilnīgā bezjēgā - augšā jezgas dēļ itneviens viņu nedzirdēja. Tā ka teļkopim nācās samierināties ar savu likteni līdz brīdim, kad viņam nāktu apgaismība un viņš paceltu lādes vāku.

Iesūtīja: Antaress ; laiks: 02.04.2008 17:30

Pabeigt darbus? Tu ar viņiem esi uz vienu roku? Tas taču ir acīm redzams, mēs esam aizturējuši diversantus!
Olga gan īpaši neaizprātojās, kāds gan ir diversantu mērķis. Izpostīt Gaišā Strauta sarkano stūrīti?

Tam, ko muld sasietie, viņa uzmanību nepievērsa, galu galā nupat vēl jauneklis ar apsaitēto roku bija skaļi kaut ko dziedājis, kas šajos apstākļos nebūt neliecināja par viņa saprātīgumu.

Iesūtīja: washulis ; laiks: 02.04.2008 17:35

uz vienu roku??? tas margaritu šokēja. nu ja. tur nu tas bija. viņai nebija ko teikt. tikai izveidodama pārprastu sejas izteiksmi. izdomā ko atbildēt. tas liksies no malas muļķīgi, ja neko neteiksi... un ko tad darīsim. tupēsim pie viņiem visu dienu? nu jau ar nedrošāku balsi un bez pārliecības par sevi, viņa nobubināja.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 02.04.2008 17:41

Žeņa jau sen bija sācis neslēpti smīnēt par notiekošo, jo pats viņs bļaustīties netaisījās un rokas smērēt arī negribēja, tāpēc tēloja nopietnu darba cilvēku, kuru šis viss ļoti satrauc un viņs cenšas izprast notikumus.
Cauri visām šīm skaņām viņs sadzirdēja kādu pazīstama slīmesta žēlošanos un pamanīja arī nelielu dūmu strūkliņu par pūra lādi. Dažas minūtes viņs vienkārši skatījās uz to, tad izlēma, ka jāpalīdz tomēr būtu, jo Jurijs bija labs pudeles brālis.

Piegājis pie lādes, viņs pacēla vāku un tēloja nopietnu un nosodošu vīru, bet smīns acīs liecināja par, ko citu:
"Nu, slīmest, beidzot esi nācis pie prāta un sāksi strādāt?"

Iesūtīja: Piligrims ; laiks: 02.04.2008 17:47

(OOG: Kungi, es esmu pieradis, ka tiek lasīti un RESPEKTĒTI visu LS dalībnieku IEPRIEKŠ ievietotie posti, ja vien tie nav klajā pretrunā ar LS kopējo ideju un GM nodomiem! Ja mēs te rīkosim ‘zvaigznīšu brīžus’, tad paliek dikti garlaicīgi un neinteresanti turpināt kaut ko TĀDU!)
Bruno iekrita kārtējā bezfilmas nebūtībā, no kaut kādas tālienes atskanēja balsis, kuru saturu viņš vel nespēja aptvert. Samaņa lēnām atgriezās. Galva plīsa pušu. Viņš sakustējās, bet juta, ka ir sasiets. Neatvēris acis, viņš sāka ieklausīties apkārt notiekošajā. Atpazina komrādu Brigādenfīrera un Meseršmita balsis. Pagaidām viņš neredzēja nekādu jēgu ‘mosties’ un dullajai galvai vajadzēja ļaut nedaudz atjēgties .

Iesūtīja: Corvus ; laiks: 02.04.2008 17:59

Juriju apžilbināja spoža spoža gaisma, kad kāds pacēla vāku.

Esmu jau miris... Svētais Pēteris nāk pēc manis... ŅEM MANI, PĒTERI!!!

Beidzot ierunājās Jurija saprāts - paradīze izskatījās pēc kolhoza kantora un svētais Pēteris bija izspļauts Žeņa. Vienīgais loģiskais secinājums, pie kā Jurijs bija spējīgs nonākt...

Žeņa, tu arī nosprāgi un nonāci paradīzē?????

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 02.04.2008 18:25

Jevgēņijs skatījās uz Juriju kā uz Staļinu, kurš būtu paziņojis, ka mīl Hitleru.
"Ti čo? Sofsem z duba ruhnul?* Tu atrodies pūra lādē mūsu mīļajā rodjinā, nevis paradīzē, jo jau kuro mēnesi nedarīji, ko tev liek." Žeņa mazliet nepacietīgi paskaidroja, gaidoši veroties Jurijā, cerot, ka biedrs nāks pie prāta.




*Tu, ko? No ozola novēlies, vai?

Iesūtīja: Corvus ; laiks: 02.04.2008 18:39

Āaa... Nu ta viss skaidrs...

Jurijs, cīnīdamies ar dzadzju bļovu, kas klauvēja viņam pie durvīm*, pamazām aptvēra, kas par traci apkārt notiekas.

Klau, tauta, a kas šitie tādi? Tie nav praktikanti, kurus tehnikums taisījās sūtīt mums palīgā? Izskatās arī tādi biki ar sveicienu...
Viņi man varētu teļu kūti iztīrīt!






*vēmiena sajūta

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 02.04.2008 19:25

"Nu, nu, eslji neznaješ apstojatiljstv, togda molči*" Žeņa nopietni aizrādīja: "Savs darbs būs japadara vien pašam, jo eti lunatjiķi ne naši**." viņa sejā parādijās nosodoša izteiksme, jo Žeņa uzskatīja, ka darbs, ja uzdots, jāpaveic godam vai vismaz tā, lai tas izskatās tā padarīts. Bet Jurijs bija Jurijs un pie ta viņš jau bija pieradis, kaut arī savu attieksmi lieku reizi atļāvās atgādināt, it īpaši šāda brīdī, kad bija uzradušies nezināmi un dīvaini ģērbti puisieši un kolhoznieki bija kļuvuši nervozi.



*ja nezini apstākļus - klusē
**šie lunātiķi nav mūsējie

Iesūtīja: Džūna ; laiks: 02.04.2008 19:40

Brigadieres kabinetā bija vēl vienas durvis, kas ar klusu skaņu pavērās Anton, panāc. Bārbala Janovna pasauca sekretāru uz to istabiņu.

Meseršmits joprojām centās pārliecināt biedrus par to, ko atcerējās par sprādzienu.

Jurijs ar Jevgēņiju beidzot pievienojās pārējiem kolhozniekiem, tāpat kā visi pārējie.

OCC: jūs sūtīs laukā no telpas, bet tas neliedz jums noklausīties aiz durvīm.

Iesūtīja: Elony ; laiks: 02.04.2008 19:52

Ebrejs uzbruka fašistiem un Antons pakāpās malā. Murgs kaut kāds un muļķīgas runas.
Vispār tas viss bija briesmīgi savādi.
"Es biju domājis, ka šie palika no kara pāri. Paslēpās mežā un tā... bet daži ir par jaunu. Un latviski runā... " viņs ar bezstobru pistoli pakasīja aiz auss.
"Varbūt jukušie... izbēguši no trakonama... nav jau īsti fašisti, tiem bija ādas zābaki un cepures tādas vai arī kaskas... šitie ir kaut kādi jocīgi..." viņs pētija to drēbes.
"Es nezinu, ko darīt! Runāt nav jēgas, viņi ir jukuši, jo domā, ka Hitlers ir labs. Un kam ziņot?"
Antons papurināja galvu un sataisīja svarīgu seju, tad iegāja pa durvīm Bārbalas Janovnas privātajā istabā tepat blakām.

***

Pēc brīža viņs izgāja ar savādu seju.
Rokā Antonam bija papīra lapiņa.
Viņš nokremšļojās: "Khee-em." tā viņš nokremšļojās.
Tad teica: "Bārbala Janovna liek visiem iet laukā... tūlīt pat. Atgriezieties pie darbiem. Sarkanasi stūris un šie... viesi lai pagaidām paliek... ejiet!"


Kad visi bija prom (OCC: ceru, ka tā... ja kāds atteiktos, Antons nekavētos pielietot vardarbību...) viņs aizvēra durvis. Sasietus atsiet neatsēja, bet nosēdināja pret sienu un nolika vidējam uz kājām papīra lapiņu. Jebkurā gadījumā varēja salasīt visi trīs...
"Es... lasiet lūdzu, tad jau redzēsim..." samulsis noteica Antons.

Lapiņa bija rakstīts:
Es jau jutu, ka jūs būsiet klāt. Jūs esat tie delegāti no Maskavas, kas ieradušies slēgt mūsu kolhozu un mūs visus par slinkošanu izsūtīt uz Sibīriju? Iegaumējiet, ka es neesmu vainīga, jo šī ir mana pirmā darbadiena.
Tā kā jūs, maskavieši, noteikti esat gudrāki, es varētu nodot vadības grožus jūsu rokās. Ja mēs izcīnītu gada kolhoza balvu, mēs varētu turpināt darboties un nenonākt dzimtenes plašajās ārēs?
Bārbala Janovna

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 02.04.2008 20:03

Žeņam šāds nepārprotams nosūtījums strādāt škita aizvainojošs, jo tomēr gribējās noskaidrot, ko nozīmē šie jaunieši šajā vietā. Tomēr paklausījis Antona norādēm Jevgēņijs mierīgi pameta telpu un pat tēloja, ka iet pa taisno uz darbu, lai tiklīdz kā durvis bija ciet, nostatos tam blakām un klausītos. Apbalvojums viņam jau bija un nokaveto varēja atgūt dažās liekās darba stundās.

"Jurij," viņš pieklusināti uzsauca biedram: "Redzēju tev papirosu, iedot vienu." Žeņam tādi vārdi kā lūdzu tāpat nepastavēja, to zināja visi un, protams, kad biedram vajadzēs papirosu iedos, ja pašam būs.

Iesūtīja: Corvus ; laiks: 02.04.2008 20:19

Jurijs parakājās pa kabatām, izvilka papirosu paciņu, aizsmēķeja pats, uzcienāja draugu un pie sevis nodomāja:
A lūdzu jau nevar pateikt... Parazīts! Ka tik man kaut kas ir, tā šis kā ute klāt - iedod, iedod! Jādod vien ir. Vismaz manā vietā pastrādā...

Jurijam likās interesanti, ko gan brigadiere viena pati varētu darīt ar pieciem vīriešiem...? Spēlēt asenizatoros? Kapāt acīti? DZERT? Parasti viņš jau sen būtu nolīdis kādā klusākā stūrītī, bet šoreiz ziņkāre ņēma virsroku. Un piedevām grādīgā Jurijam arī vairs nebija.

Eu, Žeņa, kas tur vispār notiek? Ko ar tiem tehnikumiešiem darīs? Es ne vella nedzirdu, kas tur notiek - vienā ausī sēra korķis, a otrajā man aizvakar Olga topoli iezieda - biju apsaldējis.

Iesūtīja: mr Bl@ck ; laiks: 02.04.2008 20:23

Was? Wir sind keine delegaten, wir sind nationalsozialisten. Messeršmits izmeta, bet tad viņa kontuzētajā prātiņā sāka uzziedēt idejas. Viņi bija ienaidnieka teritorijā, faksts, kur komīši tur sūdi, tas arī fakts, tātad viņi bija sūdos līdz ausīm.
Ja dumal, da mi delegati iz Moskvi, kakoja bilo vashe imje i otchestvo? Messeršmits prata krieviski pietiekami lai izliktos par krievu, viņš tikai cerēja, ka viņa komrāden sapratīs šo mazo taktisko jociņu lai izvilktu visu pakaļas no sūdiem.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 02.04.2008 20:27

Ar pierastām kustībām smēķējot papirosņiku, Žeņa klausījās, kas notiek.
"Ptfu, ti! Klusu, varbūt sadzirdēs vai arī neko nedzirdēšu arī es. Tagad šiem iedeva lasīt kaut ko." viņš klusu, dusmīgi aizrādīja, bet no malas skatoties tikai likās, ka abi biedri, nu, vismaz Žeņa noteikti, tikai smēķē dienišķo devu un 'gaida', kas vēlāk notiks, nevis noklausās.

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 02.04.2008 20:54

OOC: Elony, kuri trīs? Mēs esam četri, aizmirsi? Pieņemu, ka mans tēls spēj izlasīt.

Tikmēs Ksens bija pa pusei atjēdzies, kaut arī līdz zināmam brīdim turpināja izlikties, ka ir bezsamaņā. Prātā tikmēr jau veidojās piekaujamo melnais saraksts:

1. Antons
2. Timūrs

Mums jāizbauda visi kolhoza prieki, lai tikt mājās? Nolādēts! Kas par sviestu… bet es vairs ne par ko nebrīnītos. Tad jau labāk komandējošā postenī, nevis kā vergam vai vispār tikt nošautam.

Izlasījis lapiņu un sapratis, ka tā ir viņu vienīgā iespēja palikt dzīviem, viņš brīdinoši piegrūdās Messeršmitam, kurš bija iesācis vāciski protestēt, un atsauca atmiņā savas krievu valodas zināšanas, krieviski viņš runāja gandrīz tikpat labi kā latviski (kā lielākā daļa cilvēku mūsdienās).

— Da, nas k vam prislaļi, — Pie joda, tā pat varbūt ir patiesība, Ksens noskurinājās.
— Nam bi pogovoriķ z graždankoj Barbaloj Janovnoj. Što s vami za ņeizpolņeņije plana sģelajut, ja ņe znaju, no kolhoz točno prikrojut. Sreagirovali vi tože tak sebe. No ķeper — ja trebuju nas sejčas že razvezaķ, i otdaķ mņe mojo tabeļnoje oružije, jesļi ņe hotite ņeprijatnostej uže v bližajšem vremeņi.*

* Mums vajadzētu parunāties ar pilsoni Bārbalu Janovnu. Ko ar jums par plāna nepildīšanu izdarīs, nezinu, bet kolhozu noteikti aizklapēs. Noreaģējāt jūs arī ne šā, ne tā. Bet tagad — es pieprasu, ka mūs tūlīt pat atsien, un atdod man manu dienesta ieroci, ja negribat nepatikšanas jau vistuvākajā laikā.

Iesūtīja: Piligrims ; laiks: 02.04.2008 22:00

Tā krieviskā buldurēšana Bruno kaitināja, jo viņš neko daudz no tās nesaprata. Viņš bija audzis mazpilsētā, kur bija latviska vide, tad arī sākās atmoda un visa krieviskā nīdēšana. Skolā viņš krievu valodas vietā izvēlējas vācu. Kaut ko viņš saprata, bet runāt tajā valodā nebija spējīgs.
Dzirdot Meseršmita un Ksena tekošo buldurēšanu, Bruno nolēma nemaisīties, acīm redzot tā ir kāda viltība, lai izpestītu viņus no šīs ELLES, lai kāda tā arī nebūtu. Tāpat viņš saprata, ka spīdēt ar savām vācu valodas zināšanām ŠEIT, nebūtu prātīgi, tāpēc viņš nolēma turpināt klusēt un vērot kur viss šis pasākums virzīsies.

Iesūtīja: Elony ; laiks: 02.04.2008 22:07

Antosn bilsināja acis, redzot, kādas pārvērtības notiek ar... fašitiem? Jeb tomēr ne?
"Anton Ianovičs meņa zavut.
No počemu vi tagda unečtožeļi krasnoje ugolok? Počemu... pretvariļis fašistami? Vi nas napugaļi...*"
Un kāpēc jūs te runājat latviski, te vāciski un tagad krieviski...?

Antons tik tiešām šaubijās vai šos četrus atsiet.
------------------

* Bet kāpēc jūs tad iznīcinājāt sarkano stūri? Kāpēc... izlikāties par fašisitem? Jūs mūs nobaidijāt...

Iesūtīja: Antaress ; laiks: 02.04.2008 22:21

Pārmēru liela drūzmēšanās pie durvīm būtu aizdomīga, bet zināt taču vajadzēja; jaunā brigadiere nudien nebija savu uzdevumu augstumu, tiešām nesaprotami, kāpēc gan viņa nevis kāda pieredzējusi, Tēvijas karā rūdīta slaucēja labākajos gados tika iecelta šajā amatā. Olga apgāja ap ēkas sūri un nostājās pie loga.

Iesūtīja: mr Bl@ck ; laiks: 02.04.2008 22:33

Te atmaksājās Messeršmita vēstures zināšanas. Uzmetis nīgru skatienu Antonam un atbildēja. a mi jevo ne unnichtozhili, a popravili, u vas visit portret Stalina, notam dolzin viset Portret Hrushchova. Generalnava sekretara CCCP. Bliņ. I vopshe shto za Hr** u vas tut bila? Kakijeta poddelki i zavanuvšiji cveti, tak neidot kogda Moskva pro eto uslishit... Eto nasmehanija nad vsemogushestvom CCCP! Messeršmits sāka iekarst.
A nashi Prikidi bile shtob proverit vashe doverija v CCCP! I vopshe ja na vas podam zajevlenija kak vi obrashajtes s poslami iz Moskvi! Ovezhti nas atdaite nam nashe veshi i shtob cherez 30 min u nas bil doklad o vseh deitvijah koplhoza za poslednije 6 let! Nemedleno! Messeršmits nobļāvās tā ka notrīcēja viss kabinets.

Iesūtīja: Elony ; laiks: 02.04.2008 22:46

"Harašo, harašo, tavarišs..." Antons noteica.
Vispār viņš jau nepiekrita uzskatiem par Staļinu, bet negribēja strīdēties... vājprāts - šitāds pasākums - izlikšanās par fašistiem! Vai varbūt tie bija fašisti? Pārāk jau pārliecinošs tēlojums...
Nu nekas, ja vajadzēs, sados pa nierēm vēlreiz.
Viņš atsēja sasietos.
"Izveņitca nebudu, jesļi proverka. Tagda što ceper? A možem gavorits pa latiski? Sotaaki zdzes obična govarit pa latiski..."

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 02.04.2008 22:49

— Graždaņin Anton Ivanovič, ne vsjo srazu. — Ksens viegli saviebās un tad turpināja, — uznajeķe stoļko, skoļko vam položeno. Vo-pervih, nam nado bilo uznaķ, kakoje poļitičeskoje nastrojeņije v etom kolhoze. I na vašu reakciju posmotreķ. Amerikanci, viģiķe ļi. Poetomu i ņemeckije fašisti. A što napugaļi, tak praviļno napugaļi, vsegda nado stojaķ na straže Roģini našej, iļi vi ob etom uže uspeļi zabiķ? Sliškom horošo razžiļis, navernoje. Vo-vtorih, boļšinstvo tut lučše govorjat po latišski, tak što mi hoteļi, štob nas praviļno poņaļi, tak što ņe uģivļajetķes, jesli mi s ņimi buģim govoriķ po latišski. No k etomu mi ešs verņomsja, russkij samim s radostju viučivaķ nado! Naščet krasnovo ugolka, sļiškom malo slavi trudu, i tak dļa etovo kolhoza evo nado pereģelivaķ, eto bila provokacija, esli ņi šitaķ naš flag, — Ksens nožēlas pilnā tonī turpināja, — U naševo ruka poraņena, i prišlosj izpoļzovaķ ļubuju čistuju tkaņ, tak što flag poslužil blagomu ģelu, vi v tot moment nam pomoč ņe mogļi, a on iztekal krovju, — viņš saviebies pabeidza, — a teper daļše buģim razgovarivaķ z predsedaķeļem kolhoza. Otdajte oružije nemedļenno! — pēdējais jau tika teikts visai pavēlošā tonī (kuram kārtīgam komunistam būtu grūti nepaklausīt).
____________________

OOC, Latviski tas būtu:
— Ne visu uzreiz, pilsoni Anton Ivanovič. Uzzināsiet tik, cik nepieciešams. Pirmkārt, mums vajadzēja uzzināt, kāds šajā kolhozā ir politiskais noskaņojums. Un jūsu reakciju pavērot. Amerikāņi, ko tik neteiksi. Tāpēc arī vācu fašisti. Bet, ka nobaidījām, pareizi nobaidījām, vienmēr vajag modri sargāt mūsu Tēviju, vai arī jūs par to jau esat paguvuši aizmirst? Laikam dzīvojat pārāk labi. Otrkārt, lielākā daļa te runā labāk latviski, tā ka mēs gribējām, lai mūs pareizi saprot, tā kā nebrīnieties, ja mēs runāsim latviski. Bet pie tā mēs vēl atgriezīsimies, krievu valodu pašiem vajag mācīties ar prieku! Kas attiecas uz sarkano stūrīti, šim tāpat vajag pārtaisīšanu, te pārāk maz darbs tiek slavināts. Tā bija provokācija, ja neskaita karogu. Mūsējam ir savainota roka, tā kā nācās izmantot jebkuru tīro audumu, kas pagadījās pa rokai, tā kā karogs pakalpoja labam mērķim, jūs mums tai brīdī palīdzēt nevarējāt (nu ja, ja jau visi bija agresīvi noskaņoti), bet viņš asiņoja. Tagad tālāk runāsim ar kolhoza priekšsēdētāju. Nekavējoties atdodiet ieroci!

Iesūtīja: mr Bl@ck ; laiks: 02.04.2008 22:54

Za izvinenija isho pogavarim... Messeršmits noņurdēja, berzēdams palukstu locītavas. Ja kas, par šito jūs pakāpāties vienu solīti tuvāk Sibīrijai. Messeršmits ļoti draudzīgā tonī ārkārtīgi klusu iečukstēja Antonam ausī.

Iesūtīja: Elony ; laiks: 02.04.2008 22:58

"Jesļi eto možņa nazvats oružem." atteica Antons, bet ieroci atdeva.
Viņam gribējāš piedzerties. Pārāk daudz satraukuma un sajukuma. Galva gandrīz vai pušu plīsa. Un draudi arī nepalīdzēja.

"Ja idu... rabotac... Barbele Ivanovna von tam." viņs norādija uz durvīm.

Antons domāja, vai salutēt, tad pagriezās un pavēra durvis, lai izkļutu no kabineta.

Iesūtīja: Corvus ; laiks: 02.04.2008 23:27

Jurijs aiz durvīm ar saviem sēra korķiem no runātā ne velna nesaprata. Vienīgais, ko viņš piefiksēja, ir tas, ka tehnikumiešiem ir skaļa balss. Tomēr Juriju nepārtrauca nomocīt viņam tik vitāli svarīgais jautājums.

A tie tehnikumieši man kūti iztīrīs??? To jau lopiņi pa visu pagastu mauro... Jau otro nedēļu...

Turklāt, pamodās arī uzmācīgā balstiņa galvā, kas Jurijam jau gadiem mermelēja vienu un to pašu. Baigi gribas. Nu ļoooti. Bet pudele tukša.

Biedri un biedrenes! Kā jūs domājat, tehnikumiešiem gadījumā nav kāds polšs aizķēries? Derētu tā kā viņu ierašanos nosvinēt! Nu tā, kārtīgi!
Un klusiņā balstiņā pie sevis piebilda
Uz kādu mēnesīti...

Iesūtīja: washulis ; laiks: 03.04.2008 10:05

kad visus sūtīja prom, tad nu margaritai neatlika neas cits, kā no jauna doties pie darbiem. tagad gudrojusi, ko būtu varējusi atbildēt pret teikumu "tu ar viņiem uz vienu roku?". tā viņa mēdza darīt, ja nezināja, ko teikt. bet ilgi ar to neaizrāvās. nu ja kaut kas notika sarkanajā stūrīti vai kas cits ar tiem jocīgajiem, tad viņa to agrāk vai vēlāk noskaidros. nebija jēga tagad tur iet un okšķerēt. tāpēc atkal ķērusies pie darba, vņa nolūkoja lauku, pārbaudot, kas ir ar to rasu...

Iesūtīja: Anomalia ; laiks: 03.04.2008 13:22

Sasodīts, labi ar viņiem nebūs, ka es jums saku!
Timūrs sirsnīgi nospļāvās, un devās prom.Sasodīts, viss bija tā kā nevajag.
Nu viss.Kā viņš sapņoja par aktiera profesiju Amerikā...Pomju Savienībā jau tās filmas bija aizliegtas...Neraža.
Visa šī padarīšana viņam uzgrūda stresu.Lielu stresu.Vajadzēja nomierināties, a neviena sievišķa kas varētu mierināt blakus ta nebija!
Lēnām aiziries līdz tualetes telpai, Timūrs ieslēdzās , un atpogāja bikšu priekšu.
Nu, ko draudziņ , laiks man ar tevi pastrādāt...
Timūrs laimīgi nomurmināja.

Iesūtīja: Džūna ; laiks: 03.04.2008 14:12

Priekšsēdētāja Bārbala Ivanovna bija noklausījusies aiz durvīm un bija pamatīgā šokā par to, ka viņas sekretārs grasās aizlaisties.
Tie tomēr bija maskavieši. Tomēr.
Viņa ātri ķērās pie galda atvilknes un izņēma papīra lapu.

Drīz vien pa viņas istabas durvju apakšu tika izslidināta aploksen, kurā atradās pilnavara, kas nodeva kolhoza vadību Maskavas delegātu rokās un tai klāt pievienotajā vēstulē bija darāmo darbu saraksts un lūgums darīt visu, kas viņu spēkos, lai ''Gaišais strauts'' iegūtu gada kolhoza balvu. Kā arī saraksts ar apkārtnes kolhoziem, kuriem gājha labāk.

Dariet visu, ko uzskatāt par vajadzīgu, bet glābiet mūs no Sibīrijas. B.J.

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 03.04.2008 14:27

Ksens to ievēroja pirmais un paķēra aploksni. Uzmetis īsu skatienu inventāra sarakstam, viņš to iebāza atpakaļ aploksnē un noglabāja jakas iekškabatā. Varbūt, ka noder arī. Vēstuli viņš manāmi uzjautrināts nolika uz galda, lai visi var izlasīt.
— Skat, kas par jokiem! Un pilnvara arī par ļaunu nenāks, — viņš norūca. Nolicis pilnvaru uz galda un paņēmis no galda pildspalvu, viņš saviebies ierakstīja tukšajā ailītē: Андрей Воронов Юриевич, Andris Voronovs, Jura dēls un pagriezās pret pārējiem.
— Mēs būsim līderi, biedri. Vārdu, uzvārdu, tēva vārdu, lai varu ierakstīt pilnvarā. Ieviesīsim te kārtību oficiāli!

Iesūtīja: Elony ; laiks: 03.04.2008 16:25

Tualete bija ciet, tādēļ Antoms izgāja arā pačurāt aiz stūra.
Viņš apdomāja, cik viss šodien bija jocīgi noticis un cik tie maskavieši ir fanātiski partijnieki, ja tā izpostīja Staļina bildes...
Tāpēc jau Antons bija šeit, jo pārāk cienīja Staļina ģēniju.

Galu galā viņs saņēmās un devās atpakaļ uz kabinetu. Pieklauvējis viņs ienāca.

"Biedri," viņs uzrunāja četrus atsūtītos maskaviešus. "Es šeit tā kā esmu ne vien strādnieks, bet arī palīgs sektretārs. Ja vajag manu palīdzibu, esmu jūsu rīcībā."

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 03.04.2008 16:32

— Ā, sekretārs, — Ksens rāmi pamāja ar galvu, — mums tagad ir pilnvara no jūsu priekšsēdētājas, — viņš ar galvu norādīja dokumentu, ko bija iesācis aizpildīt.
Klusībā pie sevis viņam bija interesanti, kādu ģīmi Antons tagad rādīs. Joprojām bija vēlme viņam krāmēt, tomēr lietas labā varēja arī paciesties.

Iesūtīja: Elony ; laiks: 03.04.2008 19:22

Antons jau bija samierinājies ar jauno stāvokli. Ko viņs tad varēja darīt? Bruakt pie baltajiem lāčiem uz austrumiem negribējās...

"Tad kādi būs rīkojumi, biedri?" viņs jautāja, nostājies militāri taisni. "Mums šeit strādnieku maz un tie paši tādi... visādi."
Vispār bija vienalga, vai vada Bārbala Ivanovna vai šie te faš... biedri no Maskavas. Galvenais, ka viņs nav atbildīgs, bet tikai izpilda pavēles.

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 03.04.2008 20:11

Kamēr pārējie bija aizsteigušies skatīties, kas notiek, Dārta izpildīja savu mērķi un savāca to, kas viņai pienācās, tiesa ne pārāk daudz, tikai vienu desmitlitru kanniņu, jo viņa šodien tam itin nemaz nebija gatavojusies. Lai gan ko tur daudz gatavosies, cik nu viņa bija ievērojusi, tad parasti visnekaunīgākā rīkošanās bija tā auglīgākā. Ja nu nepaveicās, tad jau visādi varēja attaisnoties.
Tā nu aizstiepusi savu nešļavu uz mājām, Dārta to noglabāja pagraba vistumšākajā vietā, tad atbrīvojusies no halāta un zābakiem un palikusi vienkārši darba apģērbā, viņa nolaidusi lakatu uz pleciem, devās ravēt savu sakņu dārzu, kam kolhozs liedza veltīt visu savu uzmanību.
Turklāt likās, ka to dīvaiņu ierašanās sacēlusi gana lielu jezgu, lai viņai neviens diži uzmanību nepievērstu.
He, tagad viņiem būs kāds laiciņš, ko padomāt. Interesati, kas tie bija? Eh, bet gan jau uzzināšu kaut vai no tās pašas Margaritas, pagaidām labāk lai manis tur nav.

Iesūtīja: washulis ; laiks: 03.04.2008 20:56

jocīgi zābaki, frizūras, ieroči. te runā latviksi, te vāciski. vēl krieviski... kaut kas nejēdzīgs. margarita nespēdama noturētie no jauna riņķoja ap māju, kurā atradās četri atnācēji. žēl, ka nevar tik iekšā. nevar visu sadzirdēt. ko ar viņiem iesāks. kas tur bija ar to sibīriju. viņus tur sūtīs vai? viņa turpināja spriedelēt. manīdama vēl citus kolhoziešus, kas arī interesējās par to, kas tur notiek, viņa tikai turpināja riņķot apkārt, klausoties, ko nu spēdama... maz strādnieku? viņus te likt pie slauksānas, vai? viņ pie sevis nočukstēja.

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 03.04.2008 20:58

— Vispirmām kārtām, biedri, mums vajag sīku atskaiti par esošo personālu, viņu pienākumiem un ieguldījumu kolhoza attīstībā, — viņš jau nopietnāk palūkojās uz viņu jauno sekretāru — komunistu, — par apbalvojumiem neko negribu zināt. Otrkārt, mums vajag visu iespējamo informāciju par citiem tuvumā esošajiem kolhoziem. Vēl mums būs vajadzīga apvidus karte, kolhoza rīcībā esošo transportlīdzekļu saraksts, statusa atskaite un dokumenti, rezerves daļu uzskaitījums, inventāra uzskaitījums un inventarizācijas lietas. Un visbeidzot, jūs varētu mums parādīt, kas te kur atrodas.

— Un vēl es gribētu dzirdēt jūsu personisko viedokli par to, kāpēc šitais kolhozs ir tik ļoti nolaists līdz kliņķim.

Runādams, viņš atāķēja pērkonkrusta formā esošo sarkanbaltsarkano karekli no sudraba ķēdītes un iebāza to jakas iekškabatā uz sirds. Ķēdīte palika karājamies kaklā.

Iesūtīja: Elony ; laiks: 03.04.2008 21:03

Viņs nolaid acis.
"Ē... varbūt tāpēc ir tik slikti, ka man nav lielākās daļas informācijas par to, ko jūs jautājāt..." Antonam bija kauns par to, ko viņs teica.
Vēl vairāk - iespēja iepazīties ar baltajiem lāčiem strauji pieauga.
"Bet šis tas bija seifā par to. Parasti to skatās biedre Bārbele... bet man ir atslēga arī... un parādīt apkārtni - to gan var." viņš cerīgi piebilda, pacēlis skatienu un pasniegdams biedram atslēgu.
Seifs bija kabineta stūrī. Kārtīgs padomju seifa skapis ar slēdzeni un rokturi.

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 03.04.2008 21:26

Izliekoties, ka ir sašutis, Ksens pašūpoja galvu. Tad nu gan komunisma cēlāji atradušies, viņš uzjautrināts nodomāja, nekāda Ordnung te nav. Tā neko, jautri.
Paņēmis seifa atslēgu, viņš pie tā piegāja, atslēdza un palūkojās, kas tajā labs atrodams.

Iesūtīja: Džūna ; laiks: 03.04.2008 21:31

Occ:Daļēja informācija Mattiasam jau ir.
Jūs nu varat sākt izrīkot pārējos kolhozniekus, lai citiem spēlētājiem ir ko darīt.

Rasa nu bija nokritusi un siena lauks gaidīt gaidīja kad kāds dosies darbā uz turieni.

Iesūtīja: Piligrims ; laiks: 03.04.2008 21:35

Notikumi sāka griezties strauji kā karuselī un no tā galva sāka griezties vel vairāk.
Te mēs esam pašā apakšā, te pašā augšā, neko nesaprotu.
Atbrīvojies no saitēm, Bruno piecēlās un izkustināja notirpušos locekļus, pataustīja prāvo punu uz galvas un saviebās no sāpēm.
Kāds varētu atnest ūdeni - viņš paklusi teica, paskatījies uz Antonu, bet ar intonāciju, kam apzinoties savu spēku, nav vajadzīgs paaugstināt balsi. Viņš zināja, ka klusums un savaldība iedveš šausmas, bet kliegšana tikai bailes. Psiholoģiju un aktiermākslu viņš bija labi izkopis un tagad apstākļu maiņas rezultātus vajadzēja nostiprināt un viņš ar baudu to darīja.

Iesūtīja: Elony ; laiks: 03.04.2008 21:43

Kāds... ko tu neteiksi.
Antons varētu jau pastāvēt, bet tāpat bija skaidrs, ka ja viņs vilcināsies, tad vienkārši pavēlēs. Tikpat labi varēja pieteikties brīvprātīgi.
"Es to izdarīšu, biedri."
un devās ārā no kabineta, lai atrastu spainu un ūdeni.

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 03.04.2008 21:57

Kamēr Antons bija ārā, Ksens izmantoja iespēju un iedziļinājās grāmatvedībā. Ar acīm izskrējis dokumentiem cauri (tie bija latviski, un nekā daudz jau tāpat tur nebija), Ksens pievāca tos, kuri tuvākajā laikā varēja izrādīties noderīgāki, un pārējos ielika atpakaļ seifā. Potenciāli noderīgie tika pasviesti Bruno:
— Še, papēti šos, būsi mūsu grāmatvedis.
Apvidus karti viņš arī savāca un ielika iekšējā kreisajā jakas kabatā pie zīmoga, kur drīz (pēc seifa aizslēgšanas) tai sekoja arī seifa atslēga.

Tagad atlika tikai sagaidīt biedru Antonu ar ūdeni.

Iesūtīja: Piligrims ; laiks: 03.04.2008 22:03

Bruno, paņēmis pasviesto paciņu, ļauni smīnot, tik pat klusi teica – Pēc Staļina represijām visi ir iebaidīti un atskaitēs parasti uzrāda patiesos ciparus, bet mēs viņiem iemācīsim Brežņeva laika atskaites rakstīt un tā šī sērga arī nogremdēs to komunisma kuģīti. Uztaisīsim viņiem īstu paraug Potjomkina sādžu.

Iesūtīja: Antaress ; laiks: 03.04.2008 22:08

Caur aizvērto logu varēja uztvert vien sarunas fragmentus, un gluži degunu pie rūts spiest arī nevarēja, tomēr Olgai izdevās saprast, ka diversanti tiek atsieti un rīkojas kantorī kā saimnieki. Pietiks noklausīties, galvenais skaidrs — kolhoza vadība ar viņiem ir uz vienu roku, un visus aizsūtīja prom, lai neviens neredzētu dzimtenes nodevību. Olga devās kūts virzienā, lūkodamās pēc kāda uzticama biedra, kam to pastāstīt. Ja nu bruņotie fašisti viņu nogalina, noslēpums nedrīkst mirt līdz ar vienu no retajām partijas biedrēm "Gaišajā strautā".

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 03.04.2008 22:13

— Potjomkina sādža pagaidīs, Bruno, — tikpat klusi viņu atvēsināja Ksens, — pēc Messeršmita teiktā mums vajag šo kolhozu izcelt saulītē. Tas mums netraucē gremdēt pārējos, — viņš atkal pa savam sāka ļaunu vēstoši smaidīt, — bet šobrīd mums vajadzētu šeit noorganizēt Ordnungu un darba sparu, kādu šī prusaku kolonija vēl nav piedzīvojusi, ieviest kārtības noteikumus. Tā kā ķeries tik klāt, es nešaubos, ka tev tas spīdoši sanāks. Un jā, kamerādi, kad mēs neesam vieni, saukt vienam otru vārdos, un lietot vārdu biedri, skaidrs? — viņš piebilda, pārliecinājies, ka Antons vel nenāk.

Iesūtīja: Piligrims ; laiks: 03.04.2008 22:38

Bruno saviebās kā etiķi iedzēris – Tu apjēdz ar ko runā? Reāli panākt, lai šis zaņķis ieņem pirmo vietu, ja vasara jau ir 2. pusē un visi pavasara darbi ir darīti ķep ļep!

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 03.04.2008 22:53

— Cik es sapratu, mēs projām netiksim, pirms nebūsim šeit ieviesuši kārtību. Un jā, ar ko es runāju, es labi apjēdzu, — Ksens kļuva nepacietīgāks, — galu galā, mums nav izvēles. Būs vien jādzen viss šito divkājaino cūku bars pie darba. Un pie reizes jāiezāģē pārējiem kolhoziem, lai viņi šoreiz nevar uzvarēt. Tam taču vajadzētu būt jautri, — nu jau Ksens runāja pavisam klusu, — Kolhozā „Ļeņina ceļš”, kas jau piecus gadus uzvar, ir kukuruzņiks un šiem laikiem laba autotehnika. Mums derētu no viņiem to ekspropriēt. No citiem arī šo to. Pa kluso vēl šur tur iezāģēt. Papriecāties, vārdsakot. Joprojām uzskati, ka viss ir tik slikti?

Iesūtīja: Piligrims ; laiks: 03.04.2008 23:03

Bruno bija jau drusku ‘atdzisis’, jaunības maksimālisms neļāva krist depresijā.
Man ir ideja. Vajag pabraukāt riņķī pa republiku un pamēģināt labumu plūsmu novirzīt uz šo nostūri. Naudai te nav nekādas vērtības, visu izšķir sakari, barteris un demagoģija. Domāju, daža laba fīrera ideja arī noderētu – viņš sāka ar ceļiem un disciplīnu, piemiedzis aci, teica Bruno. Ir tikai viena problēma, man ar to aziātu valodu ir smagi uz jūs.

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 03.04.2008 23:11

— Nekas, Messeršmitam tas padodas. Un man arī, bet es gribu savest kārtībā to viņu autoparku, kāds nu ir, un pamēģināt kādu diversiju „Ļeņina ceļā” sarīkot. Izpētīt apkārtni nāksi? — viņš piemiedza ar aci Bruno, — Es runāšu, tu apstiprināsi. Un kā tevi ierakstīt pilnvarā?

Iesūtīja: Piligrims ; laiks: 03.04.2008 23:33

Da raksti vienalga ko, te nevienam tāpat nav nekādas nojausmas, kas mēs esam. Vajadzētu vienīgi piemērotākus maskēšanās tērpus, šādā izskatā mēs nevaram maršēt apkārt. Un Brigādenfīrers pēc iespējas ātrāk jānogādā mediķiem, var pazaudēt ķepu, ja kāda zaraza iemetīsies. Pie reizes varētu izlūkot vietējo ‘galvas pilsētu’, kādus labumus tur var dabūt un sakarus nodibināt.

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 03.04.2008 23:51

Mirkli padomājis, Ksens ierakstīja: Борис Лавров Антонович, Boriss Lavrovs Antona dēls.
— Apsveicu, — viņš noteica, — tu tagad būsi Boriss, neaizmirsti.
— Kas attiecas uz sakaru meklēšanu, tu varēsi kopā ar Messeršmitu un Brigādenfīreru doties uz rajona centru, man acīmredzot būs jāpaliek. Nevienu neatstāt arī tagad nevar, citādi ka mūs nesagaidītu ar sienadakšām un milicijas bataljonu.

Iesūtīja: Piligrims ; laiks: 04.04.2008 00:18

Boriss, kurš neprot ne vārda krieviski, šķībi pasmaidīja Bruno. Jāpadomā par transportu un jālaiž, lai tev veicās te vienam pašam.

Iesūtīja: Elony ; laiks: 04.04.2008 06:07

Antons atrada spaini un steidzās uz aku, kur to piepildīja ar ūdeni. Tad steidzās atpakaļ uz kolhoza ēku un kabinetu. Viņs pirms ieiešanas pieklauvēja un tad nolika spaini uz galda.
"Lūk, te būs ūdens, biedri."

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 04.04.2008 09:40

— Militārā kārtība, Boris, priekšnieki runā, padotie klausās, un tu tagad atbildi par papīriem, — Ksens piemiedza Bruno ar aci, sak, nu ja nezini krievu valodu, nemuldi par daudz un viss būs labi, — Un iespējams, mūsu ievainotā biedra roku vajadzētu nomazgāt un pārsiet ar kaut ko tīrāku?

Viņš pagriezās pret Antonu.

— Kaut kādas bleķa krūzes vismaz te ir? — viņš noprasīja, — Un aptieciņa arī noderētu. Pēc tam mēs varētu doties. Ak, jā, ceru, ka ierādīsiet mums kādu vietu, kur pagaidām apmesties?

OOC: Nolādētais cenzors, bleķi cenzē, nešpetnelis tāds.

Iesūtīja: Džūna ; laiks: 04.04.2008 10:19

Jaunajiem kolhoza vadītājiem tiek ierādīta kāda tukša istaba kolhoza darbinieku dzīvojamajā mājā (jo viņi visi dzīvo kolhozā), kas atradās gandrīz pavisam pie kantora ēkas. Turpat kantorī uz plaukta atradās arī aptieciņa. Un krūzes bija atrodamas turpat, vienu plauktiņu zemāk aiz durtiņām.

Gadījumam, ja jaunie brigadieri grasītos braukt pie ārsta, kas tomēr nav ieteicams, jo galā tikt vajadzētu pašu spēkiem, vienīgais brīvais transporta līdzeklis ar ko aizbraukt būtu kravas mašīna. Un vienīgais braukt spējīgais šoferis- ebrejs.

Nesapratuši kas notiek, kolhoza darbinieki pamet savus darbus pusratā un iet visi dzert uz teļkopēja apartamentiem.

Iesūtīja: Corvus ; laiks: 04.04.2008 12:13

Ka es jums visiem saku!!! Tie tehnikumieši atnesīs mums vieglas dienas! Varēsim gulēt un spļaut griestos - lai strādā.

Jurijs skaļi izteica savas optimistiskās domas un pat neievēroja, cik šķībi uz viņu visi skatās. Par laimi dzeramā (nu, vai to īsti var nosaukt par dzeramu, nav zināms - tehniskā spirta, vecas zaptes un kaut kaadas eļļainas substances sajaukums) Jurijam bija pietiekami un visiem sāka parādīties tīri tā neko vāplis, tāpēc neviens neiebilda Jurija pilnīgi bezjēdzīgajai mermelēšanai.

Ē, kāds negrib uzdejot? Piešķirsim Žeņam bajānu, lai uzrauj "Murku"... Nu, kura no jums daiļavām gribētu cieši piekļauties pie manas vīrišķīgās krūts?

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 04.04.2008 14:03

Jevgēņijs nebija dizrdējis no sarunas neko daudz un tas šķita kaitinoši, tāpēc klausīšanās nodarbei Žeņa atmeta ar roku, jo no aprautām frāzēm neko daudz nevarēja secināt, tāpēc nolēma pievienoties pārējiem apjukušajiem un gaidīt, kad jaunumus paziņos pašiem.

Jurija muldēšanu viņš vērā neņēma, bet ierosinājumu par "Murkas" uzspēlēšanu uzņēma ar velnišķīgu smīnu.
"Padod tik šurp to bajānu un es jums uzrīkošu kārtīgas dejas!"

Iesūtīja: washulis ; laiks: 04.04.2008 15:18

oho... margarita noklausījās jaunpienācēju sarunu. tagad viņi nāks te saimniekot...? to nu gan gribetu redzēt. viņa pie sevis smīkņāja. iznest saulītēizklausās. jau nereāli, bet nebūs garlaicīgi... viņa nodomāja un iznākdama no mājas stūra, sāka soļot uz to dobi, ko nebija pabeigusi. beigdama ravēt, viņa nopētīja debesis. saule jau augstu. un nu devās uz rudzu lauku. varēs vēl kādam pastāstīt, ko tad tie fašisti taisās te darīt...

Iesūtīja: mr Bl@ck ; laiks: 04.04.2008 16:35

Messeršmits saprata, ka biedri vkurili kas un kā un ka tagad viņi te būtu noteicēji. Tas nekas ka tagad valdīja regejs un komunisms, drīz būs jautri. Messeršmitam pat sāka rasties dažas sadistiskas idejas kā apstrādāt citus kolhoziņus. Un tās nebija kaķīšu kastrēšanas.
Viņš pamāja Ksenam ka sapratis, ka jāizpēta būs rajona centrs un tad tur visi būs uz ausīm.

Iesūtīja: Overlord ; laiks: 04.04.2008 21:41

Tehnikumieši,vieglas dienas? Mēs no maskavas? Hermanis ne vella nesaprazdams uzmeta visai kompānijai jautājošu skatienu. Atbrīvots no saitēm viņš lēnā garā piecēlās kājās un ne nieka nesaprazdams un sejā veidojoties āža cienīgai sejas izteiksmei šams sāka aptvert visu kas noticis.
Nebija nekādas reakcijas uz Bērziņa kunga dziesmu, tieši otrādi-visi sarkanie centīgi noignorēja viņu. 'Varēja matīt ka Staļins jau labu laiku kā miris, jo pat šajos pirmatnējos pāķos vairs nekniedēja nost "fašismu propogandējošas idejas" izplatošus subjektus.
Mēs būsim noteicēji,eh? Brigadens pasmīnēja jo nu viņam daleca. Kā būtu ar nelieliem Audriņiem vai Austrumprūsiju lokālā mērogā? viņš nočukstēja pietiekami klusi,lai to nedzirdētu tie,kam tas nebija jādzird

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 06.04.2008 02:16

Ksens viņam piemiedza ar aci.
— Man ir labāka ideja, — viņš klusu atbildēja, — es tev to mazliet vēlāk izklāstīšu, bet — viņš pārgāja uz normālu balsi, — tavai ķepai viss kārtībā? Esi gatavs veikt varoņdarbus? Vai tevi sākumā aizvest līdz tuvākajai slimnīcai, kā to ieteica Boriss? — viņš ar galvas mājienu Bruno virzienā deva skaidru zīmi Brigādenfīreram, par kuru ir runa.
— Ja nē, tad nāc, būs saruna.

Iesūtīja: Elony ; laiks: 06.04.2008 08:27

Liekas, ka maskavieši sāka iejusties. Pat pārgāja uz vietējo valodu.
"Atvainojiet, biedri, bet ko man tagad darīt?"
Viņs nejutās te ērti tā stāvēt. Labāk, ja zināms kas jādara un kas nav jādara.
Bet vienalga, šie biedri bija dīvaini, tas nu jāatzīst. Ļoti savādi komunisti.

Iesūtīja: Overlord ; laiks: 06.04.2008 10:44

Es domāju ka viss būs labi Brigadenfīrers atbildēja. Sak ja viņam tagad būs labāka ideja,tad Hermanis labprāt ieklausītos. Un šķita,ka asiņošana ir apturēta. Tomēr sarkanā karoga skrandas viņš izlēma paturēt uz rokas. Visādam gadījumam.
Labprāt paklausīšos kas tev būtu sakāms

Iesūtīja: washulis ; laiks: 06.04.2008 11:05

beigusi srādāt laukā, margarita kopā ar pārējiem biedriem pie teļkopja ierāva ko stiprāku. es padzirdēju, ka tie jainie četri, ka viņi te tagad paliks. ko tieši viņi darīs, nevar saprast. pieminēja sibīriju. vārdu sakot man liekas, ka viņi te sāks visus izrīkot. viņa sāka muldēt.

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 06.04.2008 13:11

— Paldies, Anton, jūs varbūt vēl varētu mums pateikt, kā jūs sameklēt vajadzības gadījumā, kā arī, — viņš paraudzījās ārā pa logu, — atgādinu, ka tagad ir visatbilsošākais laiks, lai strādāt, bet no blakus istabām nākošās skaņas liek secināt, ka tas netiek darīts. Jūs varētu to nokārtot, — Ksens sarauca pieri, — Brīvi! — un pievērsās Brigādenfīreram.

Iesūtīja: Elony ; laiks: 06.04.2008 13:36

Antons gandrīz salutēja, bet tomēr novaldijās.
Pamājis ar galvu, viņš noteica: "Ja neesmu darbā, tad esmu šeit, kur rakstu pierakstus... tagad alikam to nevajadzēs... bet citādi kolhoza strādnieku mājā."
Viņs devās pie durvīm.
"Tad nu dodos izpildīt pavēli."

Ienācis teļkopja istabā, viņš izmisis uzlūkoja klātesošos.
"Biedri - šitā nevar! Jaa tā turpināsim, dabūsim braukt pie baltajiem lāčiem!"

Iesūtīja: Corvus ; laiks: 06.04.2008 17:59

Antoooooon! Ej ka tu ka šu ka! Man ir pašbrūvētais - no saskābušas zaptes un labi nostāvētām bērzu sulām - un 5 gadi biju aizmirsis pagrabā. Paskaties kā Žeņa uz bajāna bacajet... Ū, Margaritiņa arī! Anton, ķeries Margai pupos un parādi klasi. Par darbu neķer kreņķi - pieliksim tehnikumiešus!

Jurijam lopā, kā jau vienmēr, bija uznākusi runāšanas lēkme. Tuvāk esošie nebija īpaši laimīgi - viņiem tika krietns saturs Jurija mutes dobuma šķidruma. Vārdu sakot, Jurijs izpaudās tā, ka siekalas un puņķi šķīda uz visām pusēm. Vāplis galīgākais.

Iesūtīja: washulis ; laiks: 06.04.2008 18:31

nu vēl šoreiz vēl pacietīšu tavas perversās izdarības un piezīmes, bet nākošreiz šīs burciņas lidos tavā virzienā... margaritia smejoties, bet tomēr ar nedaudz draudošu toni balsī brīdināja teļkopi. un kā nekā... strādniekiem kādreiz vajag eplu atvilkt. negribat? zaptītes tiešām ir labads. tikai vēl maizīti vajadzētu uzkost. un no jūsu paša mutes būtu jauki uzzināt, kas tad ar tiem trakajiem tur notiek? viņi tagad te saimniekus tēlos vai?

Iesūtīja: Elony ; laiks: 06.04.2008 21:31

Jurija izteikumi bija visai... nav jau svarīgi.
"Varbūt vēlāk parāīšu." Antons apsēdās nostāk no Jurija un viņa izdalījumiem.
"Cik sapratu, tie ir no Maskavas un tādi kā inspektori. Pārbaudīs mūsu darbu. Ja nepatiks - uz Sibīriju. Tā domā Bārbele un šie to pašu saka. Nezinu vai ticēt, bet riskēt negribu. Un uz Sibīriju negribu..."
viņs pagrāba trauciņu un dzeramo un ierāva.
Saviebās.
"Ir nu gan draņķis! Pat čētrdesmit ceturtajā pie mediķiem labāks bija!"
Bet tomēr norija un taisijās dzer vēl.

Iesūtīja: washulis ; laiks: 06.04.2008 22:32

ak tad tas ir ar to sibīriju! zināju, ka kaut ko tādu dzirdēju. nu baigi jau... tiem, kas te slinko, varētu plāni iziet. viņa pat zīmīgi palūkojās uz teļkopi. bet man kaut kā neticās ka šamējie kādi ierēdņi. ielauzās kā mežoņu bars veltot mums mīļus vārdus vāciksi. ja kaut ko tādudzirdētu maskavā, tad šaubos, vai viņi būtu tik pat veseli. kur nu vel inspektori... viņa smīkņāja.

sajustdamās kā zivs ūdenī, kad varēja kaut ko parunāt, viņa turpināja. un tur tak vienam roka ievainota bija. no kā tad tas. nedomāju ka ļeņina statuja to būtu spējusi izdarīt. neviens taču neredzēja viņus te ierodamies. ja viņi tiešām būtu kaut kāda delegācija, tad ierastos pa parādes durvīm, vai vismaz paziņotu... bet ja jau priekšniecība tā domā, tad kas es esmu, lai apšaubītu.

Iesūtīja: Corvus ; laiks: 06.04.2008 22:47

Sibīrijā ar nav slikti - lai nenosaltu, ir jāguļ divatā. Aizņemu Margaritu. Bet mans zapsūdens nav nekāds draņķis - pēc actiņām redzu, ka gribi vēl.

Jurijs turpināja kaut ko klusiņām pie sevis vāvuļot, te par tehnikumiešiem, te par teļiem, te par "m***u" armēni. Varēja redzēt, ka viņš jau tuvojas komas stadijai. Kad visiem likās, ka viņš uz krēsla tūlīt, tūlīt noplīsīs, teļkopis pielēca kājās un demagoģiskā modē sāka bļaustīties.

A tie tehnikumieši man kūti netīrīs? Kas tad ar nabaga teliņiem būs? Es taču par viņiem tā uztraucos, tā rūpējos, NAKTĪS NEGUĻU, domājot par viņiem! Kas gan par viņiem parūpēsies, ja ne vecais labais onkulis Jurijs? Ko? Kurš cit darīs to smago darbu?

Pēc šiem vārdiem Jurijs nogāzās kā nopļauts, trāpot ar seju Olgai tieši starp krūtīm.

Iesūtīja: Antaress ; laiks: 07.04.2008 10:29

Olga tā arī nepaguva nevienam izstāstīt, ko bija redzējusi kantorī — atnāca Antons, kuŗa klātbūtnē nebūtu prātīgi stāstīt. Tā vietā labāk paklausīties viņa versiju par notikušo.

Tie fašisti ir no Maskavas? Un kā tad viņi šeit nokļuva? Kaut kā nemanīju piebraucam čaiku.
Taču tālāk viņa neizplūda, jo Jurijs teju vai nogāza sievieti no kājām. Olga aizmirsa, ko gribēja teikt, apsēdās turpat uz sola un iekārtoja ērtāk Jurija galvu sev klēpī.

Iesūtīja: Elony ; laiks: 07.04.2008 11:31

"Da ne ko nezinu! Viņi sakās - diversiju sarīkoja, lai pārbaudītu mūsu patriotismu. Varbūt, varbūt... Un ja godīgi, tad kur mūsu dienās radīsies īsti fašisti, a? 45. pēdējos apšāvām. Tie latviešu bandīti, kas pa mežiem blandijās, tie jau nebija riktīgi fašisti. Nu, riktīgie tak vācieši, ne? Šitie man tomēr liekas latvieši, kaut arī no Maskavas. Tā pa latviskom runāt var tikai vietējie. "
Antons spriedelēja.
"Vispār es negribu riskēt. Ja nu tiešām no Maskavas? Ja sagribēs, tad pie baltajiem lāčiem. Vai uz Zonu. A man tur negribas, ````!
A paši laikam nestrādās, tikai mūs dzenās, ja neklausīsim, tad būs slikti. Tādas dzelas.

Viņš paskatijās uz Juiju.
[b]"Un tava šļura ir draņķīga! Ja būtu kas labāks...
Vot atceros kā pie mediķiem karā bija - šie ņēma zāļu drapītes un spirtu, vārija katliņā un tad izkāsa caur gāzmasku. Tik labiņs bija! Ar vodku ni ni salīdzināt!
Tik uzmanīgi vajadzēja saktīties,kādas drapītes vārijumā bija vairāk. Ja veronāls, tad pusi dienas pēc tam uz poda sēdēsi. Ja lumināls, tad aizmigsi ciešā miegā uz dienu, nedēļu vai uz visiem laikiem...
Bet tik labiņs bija!"
Antons iegrima nostaļģijā, izdzēra vienu malku un atkal saviebās.
"Vot figņa..."

Iesūtīja: washulis ; laiks: 07.04.2008 15:17

ak šis jurijs... viņa noteica par sildīsānos divatā. lai gan viņš krita uz nerviem, ar viņu bija jautri. margaritai vienmēr labāk stāstās pie kādas glāzītes. lai nu kāds draņķis tur nebūtu iekšā. bet neko citu jau mūsdienās tādos laukos neatradīsi. ja nu vienīgi pie kāda mediķa,kā jau antons teica. tāda nu ir dzīve... viņa nopūtās un pa ausu galam dzirdēja, ko tur jurijs murgo. bet tad kad viņš sāka kliegt un krist virsū olgai, margarita nevarēja noturēt smieklus.

nu labi. tātad... ko var secināt. šie nāks mūr izrīkot, bet mēs neko neispēsim. ko tad viņi par mūsu kolhozu nodomās. te tikai kaut kādi lauķi, puse visu mašīnu nedarbojas. teļkopis, ka tā "rūpējas" par teļiem... nez kāpēc man liekas,ka sibīrija nemaz nav tik tālu... un tad vēl pārējie konkurējošie kolhozi. bet man vēl jo projām neliekas,ka šie no maskavas. uzrunāja viens otru tādos jocīcos vārdos. drēbes arī kaut kādas... viņa spriedelēja.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 07.04.2008 19:26

Žeņa izklaidējās pamatīgi. Pat tad, ja neviens nedejoja, laida vaļā visus senaizmirstos meldiņus ar ļoti lielu entuziasmu un dziedāja dažādas no cietumniekiem samācītas skumjas, priecīgas un nebēdnīgas dziesmas.
Jurija doto dzerienu neizbrāķēja un dzēra dziesmu starplaikos pa kartīgam graķītim un dūmoja nez kur sadabūtu papirosu.
A vot tas, kas notika un par ko runāja pārējie viņam pilnībā neinteresēja. Pašam bija jautri ar savām atmiņām un ik pa brīdim Jevgēņijs sulīgi nolamājās atceroties kādus pagātnes notikumus gan jautrus, gan sūdīgus.

Iesūtīja: Džūna ; laiks: 08.04.2008 11:27

Kolhoza darbinieku izpriecas un Žeņas muzicēšana bija dzirdama pat kantorī. Un Antons arī neatgriezās.
Diena bija tikko sākusies, darbi nekustēja uz priekšu ne par soli, teļi joprojām nenormāli mauroja pa visu fermu.
Un jaunajiem brigadieriem varēja sākt likties, ka jādodas pašiem pārbaudīt kas par lietu.

Iesūtīja: Overlord ; laiks: 08.04.2008 15:57

Noklausījies Ksena priekšlikumu,Brigadenfīrers iepriecināts pasmaidīja. Jā, tas ir izcils projekts. Gut,gut Woldemat
Viņš saberzēja savas fašistiskās ķetnas un pagriezās,lai izietu no telpas ārā.Bet pārdomāja un apstājies pie kabinetā vienīgā galda,kas pēc izskata spriežot, ticis nosperts no Berlīnes "varonīgajā 45tajā gadā"" Hermanis tur atgāzās un uzlicis kājas uz galda sajutās gandrīz vai kā pats Reihsfīrers.
Kāda ir situācija? viņš domās apsvēra. 1.Šie dumie boļševiki,pieļāvuši,ka izdemolē viņu svētās govs stūrīti tagad nosprieduši,ka atnācēji ir nez kādi viesi no Maskavas
2. Ksens,Meseršmits un pārējie viņus netraucēti izrīko likdami darīt kas vien ienāk prātā,tādējādi tuvinot "tage X"
Hermanis velnišķīgi pasmīnēja. Lieliski, viņš gandrīz Bērnsa kunga balsī noteica. Tikai ko tagad darīt? Iet iemalkot boļševiku brāgu? Pavēries uz Ksenu brigadenfīrers jautāja sajuzdams piepešu vēlmi rosīties

Iesūtīja: mr Bl@ck ; laiks: 08.04.2008 16:16

Nē, dārgo komrād, ne iemalkot izdarīt ko labāku... Messeršmits sacīja izplūsdams neķitri sadistiskā smaidiņā. Mēs viņus liksim pie darba, un tad iemalkosim brāgu. Netraucēti.
Messeršmits piecēlās kājās saraustīja bikses augtstāk uz pēcpuses sakārtoja matus, paspodrināja kerzas un tad devās uz apartamentiem no kuriem nāca žūpošanas skaņas.
Ieraudzījis ainu savā priekšā Messeršmita acis iegailējās sadistiskā apmierinājumā un no rīkles izlauzās kliedziens.
Da čo za naher? A nu ka pie darba visi pudeles nost, mutes noslaucīt un pie darba. Messeršmits auroja. Un par to ka slaistaties katram vīriešu kārtas pārstāvim 50 atspiedieni, tulīt pat! Messeršmita aurošanu varēja dzirdēt pat kantorī.

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 08.04.2008 16:45

Ksens ierakstīja pilnvarā: Ганджубас Семён Александрович — Gandžubas Semjons, Aleksandra dēls, un pašūpoja galvu. Kādi krieviski visi sanāk. Pacēlis galvu, viņš jau gribēja prasīt, ko rakstīt Brigādenfīreram un piedāvāt viņiem abiem ar Messeršmitu doties padzenāt kolhozniekus, jo ārā akurāt labs laiks darbam pie siena — un ieraudzīja Messeršmita pēcpusi pazūdam durvīs. Tā kā arī Brigādenfīrers taisījās kaut ko darīt, tad Ksens steidzīgi atbildēja:
— Vispirms tu man pateiksi FIO, kā tevi pierakstīt pilnvarā, un pēc tam vari pievienoties Messeršmitam darba tautas dzenāšanā, — viņš nosmīkņāja un turpināja, — mēs ar Bruno varētu jūs mazliet pavērot un tad aiziet izlūkos, papētīt apkārtni savām acīm. Boris, nāksi ar mani? — viņš piemiedza ar aci Bruno un pievērsās atkal fīreram.
— Фамилия, имя, отчество.

Iesūtīja: washulis ; laiks: 08.04.2008 16:52

neraža... margarita noteica un palūkojās uz "maskaviešiem". tak jau pēc sejas var redzēt, ka te kaut kas nav tīrs. ne tikai jurija dzeramais, bet viņi arī. protams, ka margarita nemaz neiedomājaš ko tādu teikt skaļi. dabūtu vēl ko trakāku par piepumpēšanos. dažreiz ir jāpriecājas, ka neesi vīrietis. viņa nosmīnēja un piecēlās. nolikusi karotīti uz zaptes burciņas un arī to glāzi, ko nupat bija izmalkojusi, viņa gāja garām jaunajiem bikstītājiem, veltot viņiem savu klasisko "mēs tik un tā iedzersim. ja ne tagad, tad vēlāk" skatienu. vēl paŗis soļi un vņa jau solōja ārā no ēkas uz lauku, kur viņu gaidīja darbs.

Iesūtīja: Piligrims ; laiks: 08.04.2008 17:40

Lai arī Bruno/Borisa idejas neguva īpašu atbalstu, viņš nolēma ar galvu sienā neskriet. Lai jau zēni papriecājas un darbojas. Viņam pēc idejām nebija divreiz roka kabatā jābāž.

Bruno/Boris pagriezās pret Ksenu, Labprāt, bet drusciņ vēlāk, man jātiek galā ar šo, viņš norādīja uz papīru kaudzi.

Viņš pasmēla no spaiņa ūdeni un iedzēra pāris malkus. Tas bija nežēlīgi auksts. Taisni tas, kas man pašreiz vajadzīgs, nodomāja Bruno/Boris. Viņš piesmēla vēl vienu krūzi un izgāja pagalmā, noliecies, viņš tās abas izlēja sev uz galvas. Izvilcis kabatas lakatu un ķemmi, saveda kārtībā savu seju un matu ērkuli, tad atgriezās kantora telpās. Sajūta bija joprojām draņķīga, bet darba spējas bija atjaunotas. Viņš novilka mēteli, noņēma kaklasaitei piesprausto partijas nozīmīti un paslēpa to bikšu pulksteņkabatiņā.

Bruno/Boris paņēma papīrus, apsēdās pie galda un sāka tos pētīt. Vispirms viņš paņēma un atlika sāņus algu sarakstu un visus citus papīrus, kas saistījās ar personālijām. Otrā kaudzē salika visus iesūtītos rakstus par plāniem. Trešajā visu, kas saistīts ar resursiem, pamatlīdzekļiem. Un beidzot ceturtajā visu par paveikto.
Visbiezākā bija 2. kaudzīte. Viņš sāka ar to. Labi, ka dokumenti bija latviski, jo savādāk viņš nebūtu varējis tikt ne soli tālāk.
Paņēmis tīru papīra lapu, viņš izvilka no visas šīs miskastes galvenos parametrus, pēc kuriem tika vērtēta kolhoza atbilstība balvai. Sastādījis šo sarakstu viņš devās pie Bārbalas Janovnas.

Neapgrūtinādams sevi ar īpašām ceremonijām, Bruno/Boris nepieklauvējis iegāja pie viņas un nolika priekšā sarakstu.
Es vēlētos tuvāko pāris stundu laikā saņemt atskaiti par visiem veiktajiem pavasara darbiem, it īpaši par tiem, kas varētu ietekmēt ŠOS rādītājus. To pateicis, viņš apgriezās un izgāja no viņas kabineta.

Atgriezies pie ‘saviem’ papīriem viņš paņēma 1. kaudzīti. Neskatoties uz to, ka viņš īpaši studēja 3. Reihu, viņš labi zināja arī tā galvenos pretiniekus. It īpaši viņu piesaistīja Staļins un viņa politika. Viņš nolēma vadīties pēc vienas no viņa pamatnostādnēm – kadri izšķir visu. Sastādījis visu kolhoznieku sarakstu, viņš pret katru sāka atzīmēt sev vien saprotamas zīmes.

Iesūtīja: Overlord ; laiks: 09.04.2008 10:06

Ak tādas tās lietas? Nodzenāt tos maitas? Lieliski Bērnsa kunga izteiksme Brigadenfīrera sejā tikai pastiprinājās. Tātad man anketā būs... Hermanis domāja un ierakstīja Sokolovs Jerafims Arčibaldovičs Tas tā kā nu būtu veikts. Piecēlies no krēsla viņš naiski soļodams uz durvīm uzsauca Ksenam jebšu Semjonam. Vajadzētu tā kā kustēt,savādāk biedrs Meseršmits visu pats padarīs Hermanis nosmīkņāja klausoties komrāda aurošanā. Pēc tam pamājis "Semjonovam" Bērziņkungs izgāja no telpas un devās taisni tur,no kurienes lauzās ārā "iznīcinātāja" sulīgais baritons.
Nu,cīņubiedri, kā tad sokas ar pilsoņu audzināšanu?

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 09.04.2008 10:21

Pilnvara tika sarullēta un iebāzta kabatā. Tad Ksens uzmeta skatienu Bruno, kurš tagad rukāja, un atzinīgi pamāja ar galvu. Vismaz viens no viņiem nopietni ķērās klāt. Tikai par tām atzīmēm būs vēlāk jāpajautā, interesanti, ar kādiem kadriem, Brunoprāt, mums darīšana.

Tad prātā pārlika — Bruno aizņemts, abi pārējie izbauda jautrību, un vienam pašam gluži nevelk kaut kur doties, to vajag darīt vismaz divatā.

Klusu kā vampīrs Ksens uzradās dzīvojamajā istabiņā, kur Messeršmits (iznīcinātājs ) organizēja ģimnastiku.

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 09.04.2008 10:29

Laimīgā neziņā par to, kas notiek citur, Dārta beidzot laimigi rāva laukā nezāles, atstādama gludas tīras vadziņas, kur viņas sasētie dārzeņi beidzot varēja būt svabadi no nelietīgajām rīmām un žņaudzējām (nezālēm).
Eh, mēs tā varētu savu nezāli no tautas izravēt... tā nodomājusi, viņa beidzot meta mieru ravēšanai, jo diena jau pamazām iesila, turklāt bija jau vēl šis tas jāizdara. Tāpēc Dārta nozuda iekš mājas un sāka rosīties tur.

Iesūtīja: washulis ; laiks: 09.04.2008 14:54

atrasdamās rudzu laukā, kas nu jau bija sausa un bez nekādām rasas pazīmēm, margarita ik pa laikam pameta skatu uz sarkano stūrīti. tad arī uz kantor ēku, domājot, ko gan tie jaunie vadītāji tur tagad dara? ik pa laikam varēja manīt kādu kaut kur staigājam. bet pārāk daudz laika tam margarita neveltīja, jo ja jau tagad novēros, kā viņi strādā, tad ir jābūt kārtīgai... jā, ka tad! viņa pie sevis nosmēja un turpināja darbu.

Iesūtīja: Elony ; laiks: 09.04.2008 17:04

"Biedri priekšniek, šeit tomēr nav armija. Un izpumpējušies strādnieki nevarēs pastrādāt." aizvainoti atteica Antons, piecēlies kājās.
"Es centos dot tiem pārliecinošus argumentus, lai pamudinātu strādāt, bet man nesanāca."
viņs vainīgi parādija uz burciņu.
"Un centos samazināt viņu dzēruma pakāpi, samazinot alkahola daudzumu. Bet tagad pasakiet, ko darīt, ja ne tad esu uz lauku ravēt nezāles."
priekšniecības izturēšanās bija vairāk kā dīvaina, bet tomēr...

Iesūtīja: mr Bl@ck ; laiks: 09.04.2008 17:29

Ja skatiens spētu urbt caurumus Antons šobrīd izskatītos pēc sieta jo Messeršmits tiešām izskatījās nokaitināts līdz kniedei.
Biedri Anton es lieliski zinu, ka te nav armija, bet nolādēts te ir vajadzīga viena nolādēta disciplīna. Un es te disciplīnu neredzu. Messeršmits sacīja nāvējoši mierīgā balsī. Šoreiz, labi palidīšu bez atspiešanās, bet sastrādājiet man vēlreiz tādu joku un jūs ieraudzīsiet Kuskina Matj un sauso likumu piedevām. Mums ir pavēle dabūt šo kolhozu uz strīpas, vai aizlaist visus uz vēsākām zemēm. Viņš sacīja acīm metot zibeņus.
Jautājumi ir?

Iesūtīja: Elony ; laiks: 09.04.2008 17:40

"Da es jums pilnīgi piekrītu, biedri priekšniek!" nopeitni teica Antons un pameta dusmīgiu skatu uz pārējiem.
Patstaviļi viņu...
"Un par jautājumiem - dodiet tak darbu! Sakiet, ko darīt un darīsu!"
Varbūt šamējie ir priekšnieki, bet inteliģences līmenis ir tādas pats kā standarta no austrumiem nākušajiem krieviem.
Antons pamazām sāka mazāk šaubīties par viņu īstumu.

Iesūtīja: mr Bl@ck ; laiks: 09.04.2008 17:49

Caur atvērto logu istabā ienāca žēlabaina teļu maurošana un Messeršmita prātiņā ātri nobrieda plāniņš. Biedri Anton, jūs prasat man darbu, bet darbs jūs pats sauc, vaitad nedzirdat kā teļi mauro? Es ieteiktu jums ātri pārbaudīt, kas tur un kā. Un ja ir vajadzība, problēmu novērst. Mēs vēl iesim apgaitā apskatīt izdarītos un neizdarītos darbiņus. Vārds "Neizdarītie" tika īpaši uzsvērts.

Iesūtīja: Mattiass ; laiks: 09.04.2008 18:05

Ksens, kurš tobrīd nemanāmi jau bija tur, pēkšņi ierunājās.
— Ko jūs tur minējāt? Nezāles ravēt? To jūs arī varētu izdarīt. Bet jums vajadzētu arī pieskatīt, lai tas jūsu teļkopis dara savu darbu. Pēc viņa mūļa spriežot, neticas, ka viņš būtu čaklais strādātājs. Ja pieķersim slaistāmies, noorganizēsim īpašu kūri. Abiem, — viņš asinskāri nobeidza. Un pasmaidīja. Līdzīgi kā iznīcinātājs, Ksens runāja mierīgi.

Iesūtīja: Corvus ; laiks: 09.04.2008 18:24

Teļkopis kārtējo reizi pielietoja savu nelietīgo maģiju- nozuda, kamēr neviens cits neskatās. Maršruts bija labi iestrādāts - pagulte/ otras istabas durvis/ skapjaugša/ kamikadzes cienīgs lēciens pa logu/ nožaušanās uz mutes (labi, ka no 1. stāva)/ nolamāšanās/ rāpošana pa zāli/ pagraba durvis/ slepenā lūka pagraba grīdā. Jurijs ievēlās caurumā, ko pats aiz garlaicības bija izkasis, aizvēra lūku un iededza sveci.

Skats pavērās interesants - nejaušs novērotājs varētu nodomāt, ka tā ir kāda slepena kulta vieta. Sveces, visādas pudeles un flakoni, sprāgušas žurkas, stūrī tumsā izstīdzējis augs, kam lapas bija līdzīgas kastaņa lapām, bet goda vietā uz vecas kartupeļu kastes stāvēja klade, kurai uz vāka bija visdažādākie uzraksti, piemēram, "Jurijs labākais kačoks", "Juriju par ģenerālsekretāru", "Nāvi armēņiem" u.t.t. Jurijs paņēma kladi un sāka rakstīt:
Mana mīļā dienasgrāmatiņa! Sen tevi neesmu turējis rokā (biju zapojā), bet nu viss ir labi - tu atkal esi manās maigajās rociņās. Pasaule ir netaisnīga. Neviens mani nemīl. Man esi tikai tu. Ja tevis nebūtu, es sāktu graizīt vēnas. Nu kāpēc mani neviens nemīl?! Es taču neesmu savādāks, man pat apakšbikses ir tādas pašas kā Margaritai... NĒĒĒĒĒĒ... Nu kāpēc gan ir tā???!!!! ES nevienam neesmu vajadzīgs...

Tālāk teļkopis nebijs spējīgs parakstīt - viņš ierāvās stūrītī un sāka šņukstēt.

Iesūtīja: washulis ; laiks: 09.04.2008 18:30

hm... ko gan viņi tur dara? strostē antonu, ja jau viņu taisās sūtīt pie teļiem, kur pašam jurijam vajadzētu būt. viņa spiedelēja, aizejot pēc dažiem rīkiem saimniecības ēkā. noasināt izkapti. arī sagribējās kaut ko iedzert. kā ne kā darbs zem saules ir grūts. karsti... kad viņa jau devās atpakaļ pie darba laukā, redzēja jurija lēkšanu laukā pa logu. kā viņam tas vienmēr izdodad? tik prom no darba? tos teļus taču var dzirdēt paŗi pus latvijai. viņus vajadzētu nošaut, lai nemokas...

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 09.04.2008 18:36

Žeņa pie Messeršmita uzkliedziena, ātri beidza spēlēt, kā pavēlēts, noslaucīja muti un instrumentu nolika malā, piecēlies kājās viņš teica:
"Ja atļausiet, tad zāle pašlaik no rasas ir nožuvusi un kamēr tā nav atkal līdz vakaram sagūlusi līdz ar zemi, es varētu doties pļaut!" un paziņoja to svētā pienākuma apziņā, jo pirmkārt uz Sibīriju nevēlējas, otrkārt - citi darbi pašlaik vienkārši kretinēja.

Iesūtīja: Elony ; laiks: 09.04.2008 18:38

"Noteikti atkal ielīdis pagrabā..." īgni noteica Antons.
Cik reiži tas mūdzis tur ielīda un paslēpās tā, ka atrast nevarēja.
"Bļ.in, dabūjiet viņu kāds rokā, es iešu slaukt tos teļus... tas ir barot teļus un ja vajadzēs slaukt govis."
viņš salutēja priekšniekiem.
"Prieks kalpot Padomju Savienībai." it kā nopietni, bet varbūt ar ironiju. Ja ierautas divas Juraja pašbrūvētā, tad droši zināt nevarēja.
Antons devās uz kūti pie lopiem.
"Mutes ciet! Es jau nāku!"

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 23.04.2008 18:31

Uztvēris ilgo apkārējo klusēšanu par atļauju, Žeņa bez sirdsapziņas pārmetumiem aizgāja paņemt savu izkapti, pirms tam vēl nosakot: "Kādam vajadzētu pagatavot brokastis, lai pēc strādāšanas var kārīgi iestiprināties." Savu darbarīku Žeņa kārtīgi uztrina, asu kā žileti, un uznācis uz attiecīgā lauka, sāka pļaut sienu, kreklu novilcis, noliekot turpat zālītē.

Iesūtīja: washulis ; laiks: 23.04.2008 19:06

Brokastis? To varētu. Vai es jau stāstīju, kā Rīgā pirms vairākiem gadiem mēģināju dabūt darbu kādā virtuvē, vienam restorāniņam? es domāju, ka būtu tur sev atradusi sev vietu, ja tad neilgi pirms atvēršanas jau nebankrotētu dēļ tām politiskajām likstām... Margarita nostāstīja stāstu, kuru diemžēl bija jau stāstījusi simtām reižu, arī sakārtojot darbarīkus un jau ceļā uz lauku...

Iesūtīja: Elony ; laiks: 23.04.2008 19:40

Nonācis pie rijīgajiem badmirām lopiem, Antons sāka tos barot, kraujot barību pietiekamā daudzumā.
Viņš arī skatījās, vai govis nemauro ne vien aiz izsalkuma, bet arī tāpēc, ka nav slauktas. Viņam negribētos ar to ņemties, tas jādara sievietēm slaucējām. Bet no otras puses, uz Sibīriju viņam arī negribas.

Iesūtīja: Antaress ; laiks: 24.04.2008 12:07

Olga raitā solī pienāca pie kūts un pārsteigumā apstājās. Antons teju vai iebridis mēslos un baro govis!
Ne vārda neteikdama viņa tam pievienojās. Nenāktu jau par ļaunu arī mēslus izmēzt, bet to lai dara pārējās slaucējas.

Iesūtīja: Džūna ; laiks: 30.04.2008 09:15

Bārbala Janovna bija centusies uzrakstīt atskaiti, bet viņai tas lāga nebija sanācis, jo viņa bija amatā pirmo dienu. Turklāt amatā, kur viņai bija solījuši, ka nekas nebūs jādara. Un izrādījās, ka tikpat kā nekas nav paveikts. Tikai lauki aparti un apsēti. Tikai tos bija apsēdušas nezāles un iekārtu miglošanai kolhozam nebija. Patiesībā, tas bija tikai ''Ļeņina ceļam'', kolhozam, kurš ieguva gada kolhoza balvu katru gadu.
Siena pļaušanas problēma bija sākusi risināties un ieejot šķūnī varēja atklāt, ka dažas slaucējas nolēmušas atgulties un tagad vienkārši gulēja, pat nenojaušot neko.
Kolhozniekus jau sāka mākt neliels izsalkums un strādnieki, kas atgriezās no lauka paziņoja, ka kartupeļu vagas prasās pēc vagošanas.

Iesūtīja: washulis ; laiks: 30.04.2008 11:39

Fuf. Tas tik bija. Margarita nopētīja plato lauku aiz sevis, kas pamazām ar vien vairāk tika apstrādāts un sakopts. Rokas nedaudz smeldza. Un arī vēders iekurkstējās. Laikam laiks kaut ko sabrūvēt iekš virtuves, ja būs vajadzīgi palīgi. Kas tad šodien būs? Viņa noliak savus darba rīkus tur, kur tiem ir jābūt. Nez. Kāpēc man liekas, ka pagaājušo gad to vagu bija vairāk. Margarita tikai pakasīja galvu.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 30.04.2008 12:41

Žeņa strādaja smagi un nemaz neatskatījās cik nopļāvis pa visu šo laiku. Patīkams darba nogurums gan nāca klāt kā mākonis, taču viņš nolēma strādāt līdz nepasauks paēst un atpūsties. Līdz tam laikam tāpat nebija gudri staigāt apkārt nogurušam, skatienu kā vilkam un lādēt visus, jo ēdmaņa vēl nav pagatavota.
Jevgēņijs uz brīdi apstājās, pārlika izkapts tvērienu savādāk, lai atpūstos viena no rokām un kā neapstādināma mašīna gāja tik tālāk savā pienākuma apziņā, jo kad viņš strādāja, tad strādāja un godam. Te nekādam plezīram vietas nebija.
Bet ēst gan sāka gribēties arvien vairāk. Un vēl labāk būtu, ja vēl pienestu un nevajadzētu kātot uz mājām.

Iesūtīja: Elony ; laiks: 30.04.2008 16:38

Antons pamanīja Olgu.
"Lieliski! Beidzot kāds, kam ar šito visu jāņemas! Nu ko, vismaz par mēslojuma trūkumu mūsu kolhozam jāžēlojas nebūs."
viņš izgāja ārā un centās noberzt zābakus.
"Es mēģināšu atras vēl kādu bābu, kurai ar to jāņemas. Un tad izdomāt, kur vest mēslus."

Iesūtīja: washulis ; laiks: 05.05.2008 19:04

Ar tām govīm gan baigā noņemšanās. Dažreiz pat jāpriecājas, ka pa strādnueku esmu paņemta. Es jau nu gan negribētu ar tiem mēsliem ņemties. Tad nu jādomā, kur gan ir tas, kam vajadzētu par šito visu rūpēties. Margarita nodomāja tieši par to cilvēku, kas nu sēdēja kaut kur aliņā un rakstīja dienasgrāmatu, bet ja viņu nevar atrast, tad nu pašiem galā jātiek. Tad jau labāk uz ķēķi iet un tur strādāt, nekā pa mēsliem rakāties. Viņa vēl piebilda.

Iesūtīja: Corvus ; laiks: 06.05.2008 09:43

GRIBU ŽRATJ!!!! DODIET PAIKU! - Jurijs vāplī sāka ārdīties savā midzenī. Un iemesls jau arī bija - viņa kuņģis pēdējās trijās dienās bija dabūjis tikai siltus dūmus un >40 grādīgu ūdeni.

Jurijs izlīda no savas alas un, knapi turēdamies vertikāli, sāka meimurot apkārt pa kolhoza centru. Izturējās viņš pilnīgi normāli - histēriski spiedza, vicināja rokas un pāris reizes ar degunu ieurbās savas mīļās dzimtenes pliekanajā augsnē. Jurija ikdiena.

Kaut kā ticis līdz teļu kūtij, Jurijs iestreipuļoja pa tās durvīm, nolikās mīkstas un siltas konsistences čupā, uzslējās četrrāpus un, pierāpojis pie Olgas, ieķērās viņai brunčos un sāka dudināt, skatoties viņai acīs ar raudulīgi maniakālu skatienu: "Dūjiņa mana, sirdspuķīte, bučmūlīte, PABARO MANI!!!!"

Iesūtīja: Elony ; laiks: 06.05.2008 10:02

"Vot suka!*" noteica Antons, pamanot Juriju. Var jau iedzert, arī darba laikā. Komunisms to neaizliedz, lai gan labi jau nav...
Nu bet kļūt par lopu! Dusmas par darbu pie lopiem un iespēju doties bezmaksas ceļojumā uz austrumiem sadzina deniņos asinis.
Antons atgriezās kūtī, atkal nosmērējot zābakus mēslos un tad kārtīgi iedava Jurijam pa mīkstumiem.
"Rabotats nada, gad!#" viņs vēlreiz kliedza.
"Olga, piespied šo radību strādāt! Es samklēšu kādu, kas turas kājās." sievietei mierīgāk noteica Antons un devās prom, šoreiz ar visiem netīrajiem zābakiem.

-------------------

* Ir nu gan [cenzūra]!
# Strādāt vajag, [cenzūra]!

Iesūtīja: washulis ; laiks: 06.05.2008 11:24

Kārtējā izrāde no Jurija puses. Nekas jauns, bet tik un tā tracina. Margarita noteica un nolūkojās uz izrādi, ko rādīja viņas kolhoza biedrs. Tā kā mazs bērns.

Vai tad sāmeojo maz var piespiest strādāt? Varbūt bez viņa pat labāk sanāktu... Margarita ieminējās Antona virzienā, bet jau devās saimniecības ēkas virzienā. Nolikusi visus rīkus, viņa nomazgāja seju, kas bija nedaudz nosvīdusi un nu arī sajuta vēderas burkšķēšanu. Nu job... Viņa noteica.

Iesūtīja: Džūna ; laiks: 06.05.2008 12:20

Troksnis visapkārt tomēr pamodināja šķūnī gulošās salucējas un tās iznāca laukā paskatīties kas notiek. Izzinājušas situāciju, viņas sulīgi nolamājās un devās gatavot brokastis. Ja jau neviens cits to nedara, tikai čīkst, ka nav ko ēst.

Pēc pusstundas slaucēja, ko dēvēja par Katju, sauca visus uz brokastīm, kas sastāvēja no liela daudzuma auzu pārslu putras.

Iesūtīja: Massacre ; laiks: 06.05.2008 12:39

Izdzirdējis tik ilgi gaidīto saucienu brokastīs, Žeņa vēl piebeidza pēdējo pleķīti līdz galam un kārtīgi novietojis izkapti pie koka, tā, lai neviens neizdomātu ar to šodien aiziet viņsaulē, vīrietis devās brokastīs. Pie mājas viņš noskaloja sasvīdušo torsu un seju ar ūdeni no akas un uzģērba kreklu (pie galda jau pliks nesēdēsi) un uzlicis sev labum labu porciju, netēloja pieklājību, jo bija izbadējies un sāka ēst, vien noburkšķot:
"Paldies gatavotājiem un labu apetīti."

Iesūtīja: Corvus ; laiks: 06.05.2008 14:09

Kuš, miļiņkij! Vai ta gribi nosist sava mīļā kolhoza teļkopi? Kas tad teļus kops? Tie nabadziņi taču nosprāgs!

Kasīdams topošos zilumus, Jurijs uztrausās uz saviem kātiem. Antona pilnīgi neizprotamais emociju uzplūdums bija viņu nedaudz atžirbinājis.

Olga, Olgiņa, Olgucīte, paskaties, kā šitais nezvērs ar mani! Nositīis vēl, kibeņi matj!* Olgusja, paglāb mani no viņa...

Teļkopis izplūda vaimanās, bezsakarīgi bļaustīdamies par pasaules netaisnību un noniecinošo attieksmi pret viņu un viņa darbu. Ausis svila, klausoties dzidro un skanīgo mātes valodu. Viņa monologu pārtrauca Katjas sauciens brokastīs. Jurijs momentā norimās, skaļi palaida zināmu gāzu maisījumu un palēkdams aiznesās brokastīs. Pēkšņi viņš bija kļuvis skaidrs kā Ziemassvētku rīts.


* Netulkojams

Iesūtīja: Elony ; laiks: 06.05.2008 16:21

"Nosprāgs arī ar tavu gādību, Jurij!" neatskatījies atmeta Antons. Tad viņs bija prom.

Slaucējas atrast neizdevas. Tomēr sauciens brokastīs atrisināja problēmas pašas no sevis.
Antons ieradies nesāka intersēties par ēdienu, bet gan sāka sulīgi lamāt visus, kam daļa gar kūti un lopiem.
Ļoti krāšņi tika aprakstīta Sibīrajas dzīves jaukie aspekti, īpaši sievietēm veltītā sadaļā, kas ilga desmit minūtes, tika pavēstīts, ka Sibīrijā dzīvo tikai impotenti kraķi, bet tiem, kas vēl jauni, sievietes sist patīk vairāk kā ņemt priekša, un ņem priekša sievietes viņi tikai tad, ja tās ir sasistas zili melnas.
"Man Latvija samērā patīk, bļiņ! Bet lietiņas tādas, ja nesāksim strādāt, tad VISI tur nonāksim! Ja gribat, tad davai! Bet man pasakiet laikus, lai paspēju pārvākties uz mežu."

Iesūtīja: washulis ; laiks: 06.05.2008 16:22

O, re cik te viss ātri notiek. margarita noteica un devās uz to vietu, kur jau varēja sajust kārtīgu kašu. M-m! Labu apetīti. Viņa vēl noteica, nosēdās pie galda un sāka ēst putru. Pēc smaga darba, ēdiens garšo div tik garšīgi. Margaritas bļodiņa nu jau drīz kļuva pustukša.

Eh, nu miers. vļe jau neviens mūs nesūta uz to Sibīrij. Tik sola, bet mēs jau vēl jo projām dirnam še pat latvijā. tad jau tas ir vēl labi. Viņa noteica, dzirdot Antonu. Bet ziņas, par Sibīriju arī viņu nedaudz satrauca.

Iesūtīja: Elony ; laiks: 06.05.2008 17:05

"Līdz šim pie mums nebija ieradušies Maskavas inspektori, kas izlikās par fašistiem un kā vleni ārdijās pa Sarkano stūri."Antons iebilda, bet nu jau mierīgāk. " Viņiem tagad šeit vara. Un ņem vērā, ka Sibīrija ir labākasi variants. Tie kas nebaidās likvidēt Staļina bildes, nebaidīsies atbrivoties no pāris slinkiem kolhozniekiem. "
Viņš ar roku pārbrauca pār seju.
"Es te negribu celt paniku, bet varu vienīgi atkārtot - citu dēļ saņemt sodu netaisos. Es neesmu ne buržujs ne sliņķis."
Viņš pievērsās Katjai un prasīja savu porciju.
"Nu, kas ir ar ēdienu?"

Iesūtīja: washulis ; laiks: 06.05.2008 17:12

Nu ja. tur gan tev tiesa. atnāk un saceļ traci. Bet kur tad tagad šamējie palikuši? Pirmīt redzēju visus vazājamies apkārt ar papīriem rokā. Droši vien pārbaudīja visas iekārtas. Kuras darbijas, kuras ne. tā, kuras darbiojas, droši vien bija vajadzīgs mazāks laiks, lai apskatītu.

Kad tu tā runā, ka tie varētu mūs izmest, ja jau ir tāds liels kolhozs kaimiņos, kur viss darbojas, bet nez kāpēc man liekas, ka ne tāpēc viņi te ieradušies. Margarita spriedelēja, vicinot karoti. Izdomāt dažādas sazvērestības teorijas, viņai it īpaši gāja pie sirds. Tiesa tikai reti kurā bija patiesa.