Pavediena drukājamā versija

Iesūtīja: Kira ; laiks: 27.10.2005 12:36

Mana pirmā lomu spēle, ceru ka jums patiks

Elementu pielsēta ir skaista un apbrīnojama. Katru dienu pilsētā ierodas svešinieki no tālām zemēm, lai ierastos uz pilsētas galveno tirgu, vai arī satiktu četras daiļās elementu sargātājas, kuras sargā pilsētas četrus elementus, un lūgtu no viņām svētību. Pilsētā vienmēr ir prieks un saticība. Bet kopš pazuda elementi pilsētā staigā drūmi ļaudis, prieks ir pamiris un visur ir skumjas. Pilsētā ierodas divpadsmit cīnītāji - ceļotāji kuri viens otru nepazīst bet ir izredzētie. Viņus pazīs četras elementu meitenes. Uguns sargātāja pazīs trīs, Ūdens sargātaja pazīs trīs, Gaisa sargātāja pazīs trīs un Zemes sargātāja pazīs trīs...

Heh... nju tad pieteikumus suutiet man

Iesūtīja: TaureņmeiteneAur' ; laiks: 27.10.2005 12:45

Hmm,visai interesanti,tikai divas lietas.
1.Kas ir šīs daiļās Elementu sargātājas?
2.Aprakstā atpazīstu savas LS detaļas.

Iesūtīja: Kira ; laiks: 27.10.2005 15:28

Nu tā kā mums jau ir salasījies bariņš spēlētāju varam uzsākt speli! Pārējie pievienosies vēlāk.

Bija agrs rīts. Pār Elementu pilsētu vēl tinās migla. Pa ielām, uzsākot savu dienu, steidzīgiem soļiem soļoja daži zemnieki. Bet tā pilsēta bija klusa. Vienīgi no kalniem ik pa brīdim atbalsojās harpiju kliedzieni. Droši vien atkal bija noķērušas kādu neuzmanīgu klejotāju un nu strīdējās par to, kurai tad tiks brokastis. Kādā grāmatu veikalā dega gaisma. Strūklakā čaloja ūdens. Un mēness vēl nebija pazudis no debesjuma. Nekas nevēstīja par to ka šeit dzīvo kāds, kam zināms par četriem elementiem. Vienīgi vienā pielsētas malā bija redzama ugunīga atblāzma.

Iesūtīja: undomiel ; laiks: 27.10.2005 15:33

Saulei austot, Elementu pilsētā atskanēja zirga zviedziens, kas kā dzidru zvārgulīšu skaņas cēlās pret debesīm, sveikdams jauno rītu. Daži pagalam saērcināti iedzīvotāji izbāza galvas pa logiem, lai palūkotos, kas traucē viņu mieru rīta agrumā. Tiesa, nekas daudz no pilsētas burvīgā miera vairs pāri nebija palicis, kopš bija nozuduši elementi.
Iedzīvotājus pārsteidza negaidīts skats. Pa pilsētas vārtiem kā zibens iejāja spoži balts zirgs, tik skaists, kādu viņi neatminējās pat savos ziedu laikos redzējuši. Tam līdzās kā ēna skrēja sudrabains suns un raidīja savas rejas klusajās pilsētas ielās. Zirga mugurā sēdēja sudrabbaltā apmetnī tinusies būtne.
Loraviēna atsvieda kapuci, atklādama brīnumdaiļu elfa sejiņu un zeltainas, mazliet savēlušās matu cirtas. Kamēr slaikās rokas glāstīja zirga Erannesa kaklu, pelēko acu skatiens kavējās pie Elementu pilsētas māju drūmajiem logiem.
Tad jauniņās elfas domas pievērsās kam citam. Čalojošā strūklaka mazliet ielīksmoja sirdi. Viņa ilgojās pēc pastaigas gar burzguļojošu strautiņu.

Iesūtīja: Renīna ; laiks: 27.10.2005 15:37

Derons vēl nedaudz miegains turējās Rarana mugurā un verās uz vēl aizmigušo pilsētu, kurai cauri zirgs, nesteidzīgiem soļiem viņu nesa.
Ir nu gan dieniņa. Vēl tik agrs, bet Djego izgulēties neļauj. Nezvērs ne suns. Un ko tagad tik agrā rīta stundā man iesākt?
Vīrietis sēdēja zirga mugurā un, pārvilcis tumšzaļa apmetņa kapuci pāri galvai, tina gurdenu domu pavedienu. Turpat līdzās tumšajam rumakam tikpat nesteidzīgi tecēja pelēcīgs, vilveidīgs suns, ik pa brīdim pamezdams skatienu augšup uz miegaino burvi.
Un kur tagad mums būtu jāiet? ar īgnumu balsī Derons vaicāja sunim. Tas sasmailēja ausis un veikli aizlēca uz priekšu, kur varēja samanīt ugunīgi atspīdumu.

Iesūtīja: TaureņmeiteneAur' ; laiks: 27.10.2005 15:40

Lai cik elementu pilsēta būtu zudusi garam,ugunij tā vēl nebija sveša.
Kādā lāpas liesmā,pati Amfiona ārdījās.
-Kur tas ir,šis elements,
Kur tas ir,sasodīts,
ak cik ļoti man nepatīk,
ka kāds muļķis ir to nočiepis.
Tam es sprandu apgriezīšu,
un atpakaļ ūguni tūdaļ nemšu...
Ja vien izredzētie trīs,kas
Ugunij patikami būs
Jo vien tie trīs varēs
Atgūt to,kas zaudēts,
bet ivenalga tma zaglim es
Sprandu apgriezīšu,jā gan!-

Iesūtīja: Renīna ; laiks: 27.10.2005 15:48

Sasmailējis ausis, zirgs uzsāka vieglu riksi, sekodams sunim. Nu varbūt kaut kas interesants. Derons viegli pavīpsnāja. Beidzot viņš bija kā nākas atmodies. Šis nelielais uzrāviens bija viņam palīdzējis.

Iesūtīja: undomiel ; laiks: 27.10.2005 15:54

Eranness ievilka gaisu nāsīs un saslējās pakaļkājās. Faramass, sudrabainais suns, iedegās nemierā un īsi, satraukti ierējās. Dzīvnieki bija ievērojuši uguns atspīdumu pilsētas malā.

Iesūtīja: TaureņmeiteneAur' ; laiks: 27.10.2005 16:02

-Ko tie mirstīgie,
TIk blenž un mani nemitīgi,
Kas es viņiem - vēja dvesma?
Ūdens šļaksts un zemes augsne?
Nē,es esmu uguns gars,
Bet šis - nē,tas nav mans izredzētais!-
Uguns sasvaidījās vairāk uz debesu pusi.
-Ōōō,jā,be tur,
Kur pilsētas mūris slejas,
Mans bērns aizvien tuvojās!
Jā,jā,uguns mantinieks tuvojas!-

Iesūtīja: Kira ; laiks: 27.10.2005 16:06

Pelēkā apmetnī tīts stāvs bija atspiedies pret kādu koku un vēroja kā pilsētā ieklīst neparastie visi. Tātad tā tomēr ir taisnība... Stāvu gandrīz nevarēja pamanīt, ja nu vienīgi kādas modras elfu acis. Tomēr ir izredzētie... Tikmēr jau pilsētas austrumos bija vērojasm saullēkts... Tāds svešāds, itkā segā ietīts.

Iesūtīja: TaureņmeiteneAur' ; laiks: 27.10.2005 16:10

-Ha,ko tas slēptais muļķis,
Ko tas vīrs uz sauli skatās!
Ko tas zaglis,domājamais,
Ko tas elfs uz mani blenž!
No manis viņam nenoslēpties,
Jo es esmu Uguns,varenais!-
Uguns mazliet saplaka,gandrīz jau izdzisa,jo Amfiona bija pārvķausies kur citur,blakus pilsētas vārtiem.

Iesūtīja: eteerija ; laiks: 27.10.2005 16:20

" Celies! Esam klāt! Tālāk es nevaru doties, man jāsteidzas atpakaļ, kamēr tavs tēvs vēl nav pamanījis manu, vispār jau tavu prombūtni.....Lai visi elementi stāv mums blakus, kad tavs tēvs to uzzinās, atgriezies šodien no savas kārtējās eskpedīcijas uz Zemzemi! Mīļa, es nesaprotu, kādēļ tev tas bija nepieciešams?'',Kīrs klusām modināja tam klēpī aimigušo būtni, '' Taura! Manu raganiņ!
Slinki atvērusi acis tā diezgan enerģiski un agresīvi nobēra:" Esmu jau esmu es augšā! Braucot šajā karietē jau nemaz nevar pagulēt! Nejautā man šādus jautājumus! Es tev pateicos par tavu palīdzību un lai ko teiktu mans tēvs, neko tam nesaki! Esmu jau gana pieaugusi, cik tad viņš mani turēs savā pilī, kā dārgu putnu zelta būrī! Esmu gana spēcīga ragana, lai aizsargātu sevi!"
Atvadījusies no sava brāļa Taura izleca no zeltītās karietes un pat nepagriežoties atpakaļ mērķtiecīgi soļoja caur pilsētas vārtiem.
" Nevienc man vairs neko nenorādīs un nemācīs! Man ir jāizdomā savas rīcības plāns, bet tikmēr protams derētu sakopties"
Taura ar acīm meklēja vietu, kur tā varētu ieturēt brokastis un sapost sevi. Taurai gan nebija līdzi daudz mantu tikai tās soma pār plecu, kurā varēja ielikt iekšā daudz vairāk nekā no malas izskatījās. Protams kristāla magone, kuru tā glabāja pašā dziļākajā somas kabatā, tas bija viņas spēcīgākais ierocis.

Iesūtīja: Kira ; laiks: 27.10.2005 16:25

hmm... ragana! interesanti interesanti... uguns, zeme, ūdens vai gaiss? stāvs kas bija atstutējies pret resno ozolu tikai domāja. Kas būs nākamais? rūķis, goblins, kentaurs vai varbūt eņģelis? Stāvs sakustējās un apmeties riņķī izgaisa.

Iesūtīja: TaureņmeiteneAur' ; laiks: 27.10.2005 16:26

Amfiona,sajustdama Tauras klātbūtni,priecīgi ielēca Svešinieka cepurē,aizdedzinādama to,(ielēca un izlēca tieši brīdi pirms pazušanas,tā sagādājot teleportāicjas brīdi diezgan nepatīkamu sajūtu)tad pielēkdama Taurai vistuvākajā lāpā.Bet,tā kā meitenes soļu āturms bija visai liels,uguns leismas izlēca no lāpas galotnes,savērpās virpulī,un no tā virpulīša iznāca apburoši skaista meitene ogļmelniem matiem.
-Sveika,mīļā,tu laikam esi jauniņā šinī pilsētā?-
Amfiona savā baltajā+sarkanajā+apburoši+skaistajā tērpā gāja blakus Taurai.

Iesūtīja: eteerija ; laiks: 27.10.2005 16:33

'' ES?'', diezgan iedomīgā tonī Taura savā piesmakušajā balsī ierunājās,''Es tikko ierados, man ir uzdevums, kaut gan īsti nezinu kāds"
Viņa vēroja šo būtni, ka pēkšņi kā no zila gaisa tai bija uzradusies tai blakus un nu skatījās Taurai tieši acīs. Taurai tas it nemaz nepatika, viņai vispār reti kāds patika, tomēr, pati nesaprotot, kāpēc tā izjuta zināmu bijību un cieņu pret šo būtni.
'' Un kas tu būtu? Un ko tu gribi no manis? '' Taura, tomēr saglabāja savu iedomīgo toni.

Iesūtīja: undomiel ; laiks: 27.10.2005 16:34

"Ko jūs jūtat, mani mīļie draugi?" Loraviēna maigā balsī uzrunāja zirgu un suni. Eranness ar cēlo galvu pamāja uz vairs tikko jaušamajiem uguns uzplaiksnījumiem.
"Tur? Tā uguns jau dziest. Vai mums jādodas turp?"
Faramass kaut ko klusītēm noņurdēja un elfa, atkal ietinusies sudrabainajā apmetnī, pieliecās pie Erannesa krēpēm.
"Aiziet, draugs, nes mani turp!" viņa uzsauca. Zirgs kā bulta aizšāvās norādītajā virzienā, tam līdzās - suns.

Iesūtīja: TaureņmeiteneAur' ; laiks: 27.10.2005 16:40

-Es?es...emm,es esmu...-
Amfionas acis satraukti šaudījās pa apkārtējo māju logiem un veikalu izkārtnēm.līdz apstājās pie kādas īpašas - "Saules maize - labākie maiznieki visā pilsētā!"
-Es..Es esmu Maizniece!Amija Maizniece!-
Lai gan šī ragana bija viena no trim Uguns izredzētajiem,savu patieso vārdu Amfiona atklāt nedrīkstēja.

Iesūtīja: eteerija ; laiks: 27.10.2005 16:49

"Hmmm....maizniece......", Taura klusām pie sevis nodomāja, ''Tad jau tik tāda ubadze vien ir''
Tomēr tad viņa pagriezās pret šo Amiju un savilka savas lūpas tādā mākslīgi laipnā smaidā, jo nekas cits jau tai neatlika, jo tā nepazina šo pilsētu un tai nebija kur palikt: '' ļoti patīkami! Taura, Baltā kalna burvja meita...."
Taura gribēja, lai šī maizniece zina, kas viņa tāda ir un arī atbisltoši pret to izturas.Tomēr priekš maiznieces tā izskatījās pārāk smalka un acīs tai lēkāja liesmiņas.

Iesūtīja: TaureņmeiteneAur' ; laiks: 27.10.2005 16:55

"Ubadze?Ubadze?!Es viņai rādīšu ubadzi!"Amfiona jau gandrīz aizdedzināja kādu no Tauras ķermeņa daļām,bet nomierinājās,jo šī taču bija izredzētā...Jā,izredzētā...Amfion,izredzētā,ka tev saka,nevis parastais mirstīgais!
-Jā,mani sauc Amija...Labi,es tev izrādīšu pilsētu..-
Laib noslēptiem sakostiem zobiem,viņa paskatījās uz Tauru (OOC:Maza piezīmīte šiet - Amfionai ļoti garš augums,un viņa arī ir vecāka,tātad skatās no augšas uz Tauru).Tad lēnām devās uz priekšu,rādīdama skaistākās statujas šajā kvartalā.

Iesūtīja: eteerija ; laiks: 27.10.2005 17:03

'' Zini, man vairāk interesētu kāda vieta, kur es varētu sakopties un atpūsties pēc sava garā brauciena!", Taura diezgan pavēloši noteica un gaidīja tūlītēju pakļaušanos, jo par cik bija ietekmīga burvja meita tā bija pieradusi pie bezierunu pakļaušanās, ''Kur šeit varētu to izdarīt? un tālāk man būtu jāatrod kāds, kas man palīdzētu un pateiktu, kas vispār notiek? Tu jau noteikti neko nezini vai ne?"
Taura vēroja šo būtni un tā viņai nemaz nelikās parasta maizniece, bet nu tad viņa nolēma, ka nav vērtc savu prātu nodarbināt ar šādām muļķībam!

Iesūtīja: undomiel ; laiks: 27.10.2005 17:07

Tikām Loraviēna sava lieliskā zirga mugurā traucās pa pilsētas ielām. Faramass, pa laikam ieriedamies, sekoja. Piepeši elfas skatienu piesaistīja kāda ļoti uzkrītoša veikala izkārtne: "Saules maize - labākie maiznieki visā pilsētā!" Mazu gabaliņu tālāk meitene ievēroja divas savādas būtnes: viena bija neaprakstāmi daiļa, no viņas jau pa gabalu elfa spēja sajust kaut ko ugunīgu. Otra bija dīvaina, sīka un smalka, un raganīga, viņas sarkanie mati laistījās rīta saulē. Būtnei pierē bija ragi.
"Kas tad te par dīvaiņu sapulci?" Loraviēna nobrīnījās, neiedomādamās, ka citiem viņa pati varbūt liekas tikpat dīvaina.

Iesūtīja: TaureņmeiteneAur' ; laiks: 27.10.2005 17:13

-ēmm,jā,vieta kur sakopties.Protams,vieta kur sakopties,atrodas tieši aiz šā līkuma.Tur garām peld arī maza,jauka upīte,kurā var lieliski nopeldēties.-
Runādama,Amfiona aizlika aiz muguras abas rokas,lai slepus izdarīdu klikšķi.Tūlīt kādā pamestā mājā tepat aiz ļikuma,pie upītes,iekūrās lielisks ugunskurs krāsnī,iedegās sveces,un pats namiņš kļuma silts un sauss.Meitene [b]stingrā[b] tvērienā pāņema Tauras roku, un aizveda uz `mājeli.

OOC:Mājele ir viena no pamestākajām un mazākajām telpām visā pilsētā,un tanī ir tikai viena istaba - agrāk to izmantoja ceļotājiem,kuri jutās noguruši.Tāda kā mazs motelītis.

Iesūtīja: Kira ; laiks: 27.10.2005 17:15

Virs maiznīcas jumta nošvīkstēja apmetnis. Tur atkal parādījās stāvs, kas bija vērojis svešiniekus ierodamies pilsētā. Bet tagad, kad saule jau atspīdēja varēja manīt ka tā bija sieviete. Sieviete ar taisniek kraukļa melnuma matiem un kastaņbrūnām acīm. Viņa pietupās un neuzkrītoši vēroja notiekošo (ooc: luudzu ak svētā uguns gara iemiesojums!!!! Tu nedrīksti mani pamanīt! )

Iesūtīja: eteerija ; laiks: 27.10.2005 17:24

Kamēr Taura burtiski lidoja pakaļ Amija, kura kustējās tik ātri kā vējš, tā paspēja pamanīt tikai vienu- kādu dīvainu būtni, kas bija tik cieši uz Tauru lūkojusies. Elfs!!! Šī būtne neapšaubāmi bija elfs un elfus Taura sajuta jau pa gabalu. Viņa necieta elfus ne acu galā! Un kāpēc tas neradījums uz viņu tā blenza?
Mazā mājiņa bija tīri pieņemama un Taura beidzot noliekot savu somu uz galda un noaujot savus garos zābakus jutās laimīga:'' Saki, man Amij? Vai tu zini kaut ko par elementiem un to pazušanu? ''

Iesūtīja: TaureņmeiteneAur' ; laiks: 27.10.2005 17:29

Amfiona satrūkās.Jā,TĀDU jautājumu viņa nudien nebija gaidījusi,tāpēc viņa labāk izlēma to pagaidām neteikt.
-Ō,nē,kundze,es neko nezinu par šiem...elementiem.Vienīgais,ko esmu pamanījusi,ir ka Elementu pilsēta ir šos elementus zaudējusi.Es...emm,tikai nesen šeit ierados.Jā,visai nesen!-
Pat mazulim būtu skaidrs,ka viss ko "Amija" pašlaik stāstīja Taurai,bija meli.Laikam tāpēc,ka šie vārdi bija patiekti ļoti ātri.

Iesūtīja: eteerija ; laiks: 27.10.2005 17:42

Taura nicīgi palūkojās Amijai acīs un noteica ļoti vēsā tonī: " Ak, nu jā kā lai tāda kā tu kaut ko zinātu? Tas jau bija gaidāms! Bet varbūt tu zini kādu kas zina?''
Taura atvēra savu somu un sāka tajā rakņāties, meklējot savu spoguli, tad atrada to un sāka tajā aizrautīgi lūkoties. Jā, viņa patika sev pat ļoti, skaistāku raganu, tā nevarēja iedomāties un viņa jebkuram bija gatava tieši tā arī pateikt! Taurai nebija bai ne no viena, ja nu vienīgi reizēm pašai no sevis.
Un tad viņa sadrūma, jo atcerējās mājas un šī taču bija pirmā reize, kad viņa bija devusies prom, taču tad viņa ātri aizdzina šis domas prom, jo negribēja, lai parasta maizniece redz viņu vājuma brīdi!

Iesūtīja: TaureņmeiteneAur' ; laiks: 27.10.2005 17:48

-Ak,ilgojies pēc mājām,ko?Ak..!-
Amfiona satrūkās vēlreiz,jau atkal lasīdama Tauras domas.Viņa lēnām pagriezās pret Tauru,un ielūkojās viņai tieši acīs.Citas izejas nebija - Amfiona nopūtās.
--Es,Uguns gars,cik aizmāršīgs,
Tu dzirdēji par daudz,
Lai cik tu būtu varenāks,
Tu zini par daudz.
Tā dēļ man jāklanās,
un jālūdz tevi aizmirst,
šos vārdus,kas nozīmēja tik daudz...-
Šiem vārdiem vajadzētu nohiptonizēt Tauru,jo viņa bija dzirdējusi pārāk daudz,viņai vajadzēja aizmirst,kamē vēl nav par vēlu...

OOC:Eteerij - vispirms izlasi manu pz!

Iesūtīja: eteerija ; laiks: 27.10.2005 17:54

" Tu ko? TU ko tagad mēģināji izdarīt? KAs tu esi?" Taura bija tik satraukta, ka knapi vien spēja šos vārdus izrunāt un tad viņa sastinga izbīlī...

Iesūtīja: Tigra2 ; laiks: 27.10.2005 17:57

Uz maiznīcas jumta pitupusies sēdēja kāda meitene un vēroja apakšā notiekošo.
''Daži jau ir šeit, pagaidīšu kad sanāks pārējie''viņa nodomāja, un turpināja vērot apakšā notiekošo.

Iesūtīja: TaureņmeiteneAur' ; laiks: 27.10.2005 17:58

Amfiona pašūpoja galvu,jautājošām acīm lūkodamās uz Tauru.
-Kāpēc tu neaizmiedz?-
Viņa skaidri nodeklamēja.
-Tev vajag aizmigt.Man tevi vajadzēja hipnozēt.Kāpēc tu neaizmiedz?-
Labi,viņa ir izredzētā,bet vai tas nozīmē arī,ka uz viņu neiedarbojas uguns maģija?

Iesūtīja: eteerija ; laiks: 27.10.2005 18:06

Taura jau sniedzās somā pēc savas magones un tikmēr ļoti skaļā un satrauktā balsī ātri murmināja:" Ko tu dari? tu gribi mani noburt? Kā tu uzdrošinies? Nemaz neceri! Lai kas īsti tu arī būtu tava uguns maģija uz mani neiedarbojās!Mana māte bija viena no visspēcīgākajām uguns raganām un man ir iedzimta aizsardzība! Tūlīt pat man atbildi! Kas tu esi? Ko tu gribi?"

Iesūtīja: TaureņmeiteneAur' ; laiks: 27.10.2005 18:09

-ES?Tu,emm,tiešām gribi zināt,kas es esmu?Varbūt otmēr nevajadzētu jautāt šo jautājumu...Tas ir ļoti garš stāsts,zini,ļoti garš....-
Nu jau sastrauktā balsī runāja Amfiona,bet ne jau tādēļ,ka Taura varētu izmantot savu Magoni pret viņu,nē,tās maģija vienkāršī izbrāsts cauri meitenei,nekādi neietekmējot,nē,viņa raizējās par to,ka Taura varētu uzzināt visu par pašu Amfionu,un TO viņa pirms laika nu nēkādi nedrīkstēja.Hmm,jā,varbūt tas laiks jau bija peinācis?

Iesūtīja: Tigra2 ; laiks: 27.10.2005 18:10

Meitenei, kas sēdēja uz jumta palika garlaicīgi. ''Atlikušie vēl ilgi gaidīs?'' viss es eju lejā. Viņa piecēlās kājās un nolēca. Un skaisti piezemējās starp Amfionu un Tauru.

Iesūtīja: eteerija ; laiks: 27.10.2005 18:15

" Jā, es vēlos to zināt!" Taura veltīja Amija iznīcinošu skatienu!Soma tā jau bija sataustījusi savu kristāla nāvējošo ziedu, jo ne tik vienkārši aizmidzināt tas spēja, tas spēja aizmidzināt arī uz mūžiem!
"Kas tu esi? Un nemaz neskaties uz manīm tā! Atbildi beidzot!''

Iesūtīja: Tigra2 ; laiks: 27.10.2005 18:19

Lēnāk gluži vai lidodama viņa lēca, ieraudzija kaut kādu aizsargkupolu. ''Mani tas neietekmē'' un kļuva neredzama.

Iesūtīja: TaureņmeiteneAur' ; laiks: 27.10.2005 18:23

Amfiona redzēja,kā kāds meitietis grasās nolaisties starp viņiem,tāpēc ātri pamāja gaisā ar roku,tā izveidodama aukstas uguns disku,kurš aizskavētu kaut uz mirkli,bet aizkavētu meitieti.
-Labi.Es esmu Amfiona,uguns elementa sargātāja.-
Viņa nopūtusies un rokas nolaizdama,nopietni teica.Tad pienāca pavisam tuvu Taurai,nemaz nereaģējot uz to stikla mākslīgo puķīti.
-Un tu - esi viena no tirm izredzētajiem,kuriem būs tā laime man pakalpot,un atgriezt uguns elementu.Jā,tieši tu!-
VIņa savā īstajā balsī teica,paceļot abas rokas taisni,paralēli pleciem.Ap viņām abām uzradās ugunīga lodes siena,abas ietverot,un kad uguns noplaka,viņas jau bija teleportējušās kāda klinšaina kaln virsotnē.
Uguns disks arī noplaka,un dēmone ar blīkšķi nogāzās zemē.

OOC:Tigra2,mans posts it kā notika pirms tavējā,labi?

Iesūtīja: eteerija ; laiks: 27.10.2005 18:29

Taura lūkojās Amfionā kā brīnumā un nespēja pateikt ne vārda. Viņa bija dzirdējusi par vareno uguns elementa sargātāju no sava tēva un pat viņš būdams gandrīz neuzveicams burvis runāja par viņu ar milzīgu bijību.Un tagad, tieši viņa, Taura ir izvēlēta......ir izredzētā...... Neko tādu viņa patiesi nebija gaidījusi.
Vienīgi vārdi, ko tā spēja dabūt pār lūpām bija:" Un ko tagad?''

Iesūtīja: undomiel ; laiks: 27.10.2005 18:31

Loraviēna uztvēra raganas naidīgo skatienu un neviļus nodrebēja. Kāda nojauta teica viņai, ka viņas abas nākotnē būs kaut kā sastītas. Un tad jau abas iekarsušās sarunu biedrenes aizsteidzās. Labi, viņai nebija laika domāt riņķī un apkārt, elfai vajadzēja uzzināt, kāda uzdevuma dēļ viņa uz šejieni sūtīta. Un viņa pat nezināja, kas viņu sūtījis... un par četru elementu pazušanu meitenei arī nebija ne jausmas. Loraviēna paskubināja zirgu.

Iesūtīja: Tigra2 ; laiks: 27.10.2005 18:31

Kupols nemaz meiteni neaizkavēja un viņa mierīgi nolaidās starp abām meitenēm, pagriezās pret Amfionu un pasmaidīja.
-Mani šādi kupoli neietekmē, to lietošana ir bezjēdzīga. es neesmu nekāda maza elfu meitenīte, ar tik zema līmeņa maģiju mani neietekmēsi.
Amfiona izskatījās izbrīnīta meitene bija nevis nogāzusis zemē, bet gan sekojusi viņai.

P.S. Lūdz nedēvē mani par dēmoni, izklausās rupji. man nav ne regu ne spārnu, ielikšu bildi varēsi apskatīt.

Iesūtīja: Kira ; laiks: 27.10.2005 18:34

Tātad uguns... viens ir atradies... Sieviete domāja novilkdama apmetņa kapuci. Viņa noleca zemē un nopētīja pilsētu. Saule jau bija uzlekusi un Pilsētnieki nu rosijās. Lielākā daļa devās uz tirgus laukuma pusi, bet sieviete apmezdamās riņķī sāka soļot papēžiem klabot uz pilsētas bruģētajām ielām. Ilgi viņai nebija jāiet kad viņa pamanīja kādu elfu... Piegājusi pie tā viņa uzrunāja svešo. Tu šeit agrāk neesi manīta... un redzu esi no elfu cilts! Saki ko šeit meklē? Sieviete runāja ar kastaņbrūnajām acīm mesdama zibeņus.

ooc: Tigra2 beidz! Amfiona ir uguns sargātāja viņai ir varenāka maģija!

Iesūtīja: TaureņmeiteneAur' ; laiks: 27.10.2005 18:34

Amfiona nopūtas.
-Un ko tagad?Tieši to es nespēju izlemt.Tāpēc jau tu esi izredzētā.Tev ir tieši tās rakstura īpašība sun spējas,kas varētu to izdarīt.Vienīgi tev palīdzēs vēl divi izredzētie,un tad?Es pat nezinu,kurš to visu nozaga.Es jau esmu veca,arī pats elements,kaut gan mēs abi itkā esam mūžīgi.Tieši tāpēc,manas spējas bija jānodod tev.Bet es nezināju,ka tu arī esi imūna pret uguni.-
OOC:Tigra2:
1.Dieva dēļ,Manam tēlam taūc pieder ivsa uguns enerģija PASAULĒ.Un tā nav tikai maza burvestībiņa.Dūhh.
2.Es ar Tauru esam varbūt pat 100 000 0 km attālumā,kā gan tu varēji vnk sekot mums abām?Un ar kājām!
Pret uguni esam imūnas itkai es ar Tauru un vēl daži izredzētie,un,ja vien es nemaldos,tava stihija varētu būt ZEME.

Iesūtīja: Tigra2 ; laiks: 27.10.2005 18:40

OOC. man taču ir spēja kustēties neiedomājamā ātrumā. un ja kas Kaķu dzimtas demonus uguns neietekmē.Es sevi par kaķu dzimtas demonu neiztaisīju tikai skata pēc. Dēmoniem ir daudz vairāk spēka kā jebkuram pūķim vai elfam, un ja kas demoni izskata ziņā ir tādi paši kā cilvēki. Tikai ausis, acis un nagi savādāki.

Iesūtīja: TaureņmeiteneAur' ; laiks: 27.10.2005 18:43

Amfiona turpināja bezspēcīgi lūkoties uz Tauru.
-Visa mana maģija,pat mana un visas Elementu pilsētas dzīvība ir tavās rokās,tev tas ir jādara!-
Viņa saņēma Tauras plaukstas savējās,skumji skatīdamās viņas acīs.


Amfiona pamāja ar roku kaķveidīgā neglīteņa virzienā,un tas acumirklī pazuda,uz kādu tikai Amfionai zināmu vietu.Dziļā alā,kurā dega viens vienīgs ugunskurs.

OOC:Misis supertēl,kā tu tiksi atpakaļ?
OOC2:Tagad ietekmē gan.

Iesūtīja: eteerija ; laiks: 27.10.2005 18:45

'' Es....", Taura izstostīja, ''Es tavā vietā?''
'' Es?''viņa pasmaidīja" vēl divi izredzēti?''
''Vai tu man varētu visu tā kārtīgi izstāstīt? Kas un kā? Un......piedod par manu attieksmi.....tāda jau es laikam esmu pārāk izlutināta ragana! Es patiešām atvainojos! Es izjūtu visdziļāko cieņu un bijību pret tevi un esmu līdz sirds dziļumiem pagodināta un esmu gatava tev jebkādi pakalpot! Tikai saki!''

Iesūtīja: undomiel ; laiks: 27.10.2005 18:45

Piepeši Eranness nez kāpēc apstājās. Loraviēna apjukusi aplaida skatienu apkārt un pamanīja svešinieci, kas viņu bija uzrunājusi. Elfa apjuka.
"Ko es šeit meklēju? Es īsti nezinu..." viņa novilka. Faramass nostājās priekšā zirgam un ņēmās rūkt uz nepazīstamo sievieti.

Iesūtīja: Kira ; laiks: 27.10.2005 18:47

ooc: par tiem kaķveida radiumiem! Izlasiet ATD abas divas! es tiko izlaboju postu! Tigra2 tev īpaši jāizlasa!!!!

LABOTS
Sieviete pasmaidīja par suņa rūkšanu. Cik jauks suns. Vai tas ir jūsu? Mirkli klusējusi viņa tomēr jautāja Tātad esat klejotāja?

Iesūtīja: Tigra2 ; laiks: 27.10.2005 18:52

OOC: Es neesmu neglīta, daudz smukāka nekā tavs čarakters tapēc neuzbrauc.

Ayumi ar nievājumu nošņācās. ''Šo mežu es jau pazīstu, viņas maģiskais līmenis ir gaužām zems. Un neskatoties uz izcelsmi viņa nemaz nelīdzinās savai mātei. Un kapēc gan es klausiju savu krusmāti. ai nu labi, es šai govij vēl parādīšu.Lai gan, nav vērts.'' Ayumi aizvēra acis. Un ieklausijās. Konstatējusi kur atrodas pilsēta viņa gaismas ātrumā skrēja uz tās pusi un jau pēc mirkļa viņa atradās blakus maiznīcai.

Iesūtīja: eteerija ; laiks: 27.10.2005 18:54

OOC: Jūs tikai nesakaujaties abas divas........!!!!!

Iesūtīja: undomiel ; laiks: 27.10.2005 18:55

"Nu... jā, tā laikam varētu teikt. Vai jūs man nevarētu paskaidrot, kāpēc šī pilsēta ir tik drūma? Viss tik kluss..." Loraviēna nedroši ievaicājās. Sieviete nudien neizskatījās pārāk viesmīlīga.

Iesūtīja: Tigra2 ; laiks: 27.10.2005 19:01

Ayumi nostājās blakus Loraviēnai
-Vai tu arī esi sargātāja?
Lai gan tas nebija īpaši pieklājīgi, pārtraukt kāda sarunu. Ayumi vienkārši jutās duasmīga uz uguni un centās novērst savas domas, no uguns.

Iesūtīja: TaureņmeiteneAur' ; laiks: 27.10.2005 19:02

Amfiona mazdruskiņ iesmējās.
-Nu nekas,esmu pieredzējusi vēl izlutinātākus un aukstprātīgākus ļaudis,kā tevi!Un vispār paldies,sen nebiju pat smaidījusi.-
Bet tad viņa nopietni paskatījās uz Tauru,un sāka urnāt atkal.
-TU saproti,pašā sākumā Elementu pilsētā dzīvoja priecīgi ļaudis,tie katru dienu rīkoja svētkus,un bija pārticīgi,jo viņu pilsētu sargāja četri sargātāji ar saviem elementu spēkiem.Viens no sargātājiem esmu es,ir vēl trīs sargātāji,un katram no viņiem savs elements - Ūdens,Vējš,un Zeme.Bet tad kaut kas,es nezina,kas,bet tas nozaga šos elementus,pātraucos ķēdi,un vienīgais kas palika - tie bijām mēs,četir gari,kas tikai dažreiz parādās pilsētas ielās,uz cilvēku īgnajām un skumjajām sejām.Bet mums katram bija savs izredzētais,kuram liktenis bija lēmis šiet ierasties un atgūd zaudēto.Un Uguns simbolu atgūt vajadzēja tieši tev.Tas vis sir ierakstīts zvaignēs,jūrā un uguns liesmā,dzimtā un rakstura īpašībās.Bet kāpēc es tev meloju - jo tu nedrīkstēji to visu uzzināt par agru,un tad es savā aizmāršībā netīšām nolasīju tavas domas,un izpļāpājos.Tad es mēģināju teiv nohipnotizēt,lai tu aizmirsto to visu,bet,kā izrādās - arī uz tevi uguns ir nespēcīga.TIeši tu kopš šī brīža ari`spēj valdīt pār uguni!TU esi izredzētā,un vārid ir atklāti!Tev ir daudz kas vairāk par neredzamības vairogu!Ļoti daud!-
Amfionas acīs atkal iedegās tik senā prika liesmiņa,kur aitk ilgi nebija rādījusies.Tad viņa mazliet pagāja malā,tādejāti viņas abas ieraudzīt kādu vientuļu akmeni.
-Pamēģini raidīt uz to uguni!-
"Ak,cerams,ka ja viņa spēj izlauzties caur manu maģiju,viņa varēs arī vadīt uguni!Tam būtu jāizdotas!"

Iesūtīja: Kira ; laiks: 27.10.2005 19:05

Nu pilsēta kļuva drūma tikai nesen.. Ceru ka tu zini kā sauc šo pilsētu Tad sieviete palūkojās uz atnacēju un pārjautāja Kam bija domāts šiss jautājums?

Iesūtīja: eteerija ; laiks: 27.10.2005 19:06

'' Uguns? Zinu, ka mana māte spēja ar vienu pirksta vēzienu veselu pilsētu nodedzināt, bet es......nē.....tas man nekad nav izdevies......,bet es centīšos to paveikt! Tu tikai lūdzu man pasaki, kas man ir jādara?"

Iesūtīja: Tigra2 ; laiks: 27.10.2005 19:12

-Elfai.Ja viņa ir elfa.

Iesūtīja: TaureņmeiteneAur' ; laiks: 27.10.2005 19:13

-Kā uzburt uguni?Nūū,es tiešām nezinu,varbūt vienkārši ar roku norādi uz to akmeni,atver sauju un pie sevis skaļi un pārliecinoši saki "Uguns,parādies!"?Tev tam vajadzētu izdoties.Man visu savu mūžu ta sir izdevies,un ja tu esi mana mantiniece...-
Pietupusies,Amfiona satvēra Tauras labo roku,un maigi to pacēla.

OOC:Kir,es ar Eteeriju gaidu tavus noraadiijumus (via turpināajumu )

Iesūtīja: eteerija ; laiks: 27.10.2005 19:22

'' Domāju, ka man tas varētu lieliski sanākt!'' Taurā pamodās tās raganiskais gars!! Un viņa klusām pie sevis izdvesa:'' Uguns parādies!''
Iesākumā nekas nenotika, Taura vēlreiz un nu jau skaļāk to atkārtoja, tad apklusa un gaidīja.....
Uz akmens parādījās maza, vārga liesmiņa, kas pēc kāda brīža bija izaugusi jau par krietnu un kārtīgu liesmiņu!
''Es to izdarīju !!!! Es zināju, ka man tas varētu izdoties! un tagad......jāāāā..... Un ko tagad Amfiona?''

Iesūtīja: TaureņmeiteneAur' ; laiks: 27.10.2005 19:25

-Tagad?Nu,tagad mēģini uzburt vēl vienu!-
Manāmi priecīgāk Amfiona iesaucās.Padomā tik,beidzot Taura iemācījās 'spēlēties' ar uguni!
-Nu,pamēģini!Esmu pilnīgi pārliecināta,ka tev izdosies.Tev taču uguns kaulos!-

Iesūtīja: eteerija ; laiks: 27.10.2005 19:31

"Man patīk kā tas skan.......UGUNS KAULOS!!.......Jā, es domāju, ka esmu tieši tam radīta!" ,Taura, nu jau jutās tik pārliecināta un bija maģijas spārnota, ka ar vienu pirksta vēzienu un domu vien aizdezināja tuvumā esošo koku, kas tagad zvēroja asinssarkanām liesmām,'' Nu kā patika?''

Iesūtīja: TaureņmeiteneAur' ; laiks: 27.10.2005 19:35

-Vov,apsveicu!Pat izcili,ja tu tikai sāc!Bet paskaties,ko es varu izdarīt!-
Amfiona kā spēlējoties piecēlās aizvēra acis unizpleta rokas.Uguns no koka pacēlās debesīs,atveidojot Elementu pilsētas karti,vietu,no kurienes viņas teleportējās uz kalnu,un tad pašu kalnu,tad palielinājās,attēlodama viņu spoguļattēlus,tikai bez skaņas.Tad uguns atkal savirpās ap viņām,un aiznesa atpakaļ uz pilsētu,pie pašime vārtiem.
-Man liekas,ka mums vēl jāgaida otrs izredzētais...-
Amfiona domīgi teica,vērdamās uz pilsētas vārtiem.

Iesūtīja: eteerija ; laiks: 27.10.2005 19:45

''Esmu apburta no tavām spējām! Otrs izredzētais? vai tu jau zini, kas tas būs?"
Taura saprata, ka nu viņa ir daudz spēcīgāka nekā bija vēl no paša rīt, kad tikko bija atbraukusi uz šo pilsētu!Tātad šī bēgšana no mājām patiešām bija to vērta, taču tēvs tagad noteikti dusmās sper savus zibeņus, tā ka dimd viss kalns, un manuprāt, viņš diez vai būtu apmierināts ar Tauras jaunajām spējām, jo tagad, taču Taura bija gandrīz kā viņas māte NELLA.......', bet vai tas nerada draudus, ka arī Taura varētu palikt nevaldāmi ļauna........Cerams, ka ne?
"Es tikai ceru, ka tas otrs nebūs tur kaut kāds elfs!Jo es tos radījumus vienkārši neciešu!To gaisīgā un nesakarīgā daba un parlieku lielais trauslums mani kaitina tik ļoti, ka es nezinu, ko es būtu gatava ar tiem izdarīt!''

Iesūtīja: Kira ; laiks: 27.10.2005 20:18

ooc: ievirzīsim stāstu tālāk. Lai nepaliek visu laiku uz vietas

Tā nu bija uzaususi pirmā diena , kad elementu pilsētā sāka gaidīt izredzētos. Pilsētas dīķī peldēja nāras, kuras garlaikojās no skumjām. Virs māju jumtiem šūri un grūti strādāja skursteņslauķi. Līdz pat pilsētas vārtiem bija uzdrošinājusies atlaisties kāda harpija. Acīmredzot tā no rīta nebija tikusi pie brokastīm. Kad sāka krēslot mājās iedegās gaismas. Pa ielām staigāja laternu dedzējs un iededza laternas. Dažas ielas palika neapgaismotas. Pilsētas parkā strūklakā čaloja ūdens. Sieviete kura no rīta bija visu uzmanīgi vērojusi nu staigāja pa tukšām ielām klaudzinādama papēžus pret bruģi. Pirms brīža norietēja saule un pie apvāršņa parādījās pilnss mēness.

Iesūtīja: TaureņmeiteneAur' ; laiks: 27.10.2005 20:35

Amfiona aizvēra acis,un atkal pārvērtās liesmās,kuras pārlēc uz tuvāko,tikko iedegfto lāpu.
--Vai ilgi vēl nepārnāks,
Mans otrs dēls un meita?
Vai ilgi vēl mēness
Apspīdēs šo bezgalīgo kvēli?
CIk gna ilgi man jāgaida,kamēr
Elements būs atgūds
No visu postošā
Ļaunuma haosa?-
Ieskanējās liesmas sirds,bet neviens to nedzirdēja....

Iesūtīja: undomiel ; laiks: 28.10.2005 08:57

Kad, uzdevusi jautājumu un atbildi nesagaidījusi, nepazīstamā sieviete gluži vienkārši devās prom, Loraviēna jutās atvieglota. Negribējās viņai izpaust jebko par sevi. Un, protams, viņa zināja, kas šī par pilsētu. Kāda nekaunība!
Faramass vēl joprojām ik pa laikam norūcās. "Neuztraucies, Faramas, viņa ir prom, mums ir miers," elfa noteica, un viņi atkal devās ceļā, kaut gan no uguns atspīduma jau sen vairs nebija ne vēsts. Šī pilsēta nudien nebija no tām mazākajām.

Iesūtīja: Kira ; laiks: 28.10.2005 09:04

Sieviete neatskatoties tikai pasmīnēja. Elfs, ragana, burvis... kas būsj nākošais? viņa pie sevis domāja. Palūkojusies uz kādas mājas logu kur kāda zemniece līkņāja pār krīta bālumā guļošo vīru. Ak šis nepatīkamais pienākums Sieviete izgāja cauri mājas sienai un iznesa no tās spožu plaukkstas lieluma bumbiņu... Nočukstējusi pāris 'vardus sieviete palaida bumbiņu un tā uzlidoja debesīs iemirdzēdamās zvaigznē... Un 'viņa aizsoļoja pa kluso ielu klaudzinot papēžus. Vienīgi zemniece mājā tagad raudāja.

ooc: domāju pēc ši jūs sapratīsiet kas jūs visu laiku vēro

Iesūtīja: TaureņmeiteneAur' ; laiks: 28.10.2005 09:32

OOC:Ak,visu varenā Veļu māte?

Amfiona,pametusi pēdējo skatu uz Tauru,kas sēdēja un gaidīja,aizteleportējās uz otro pilsētas malu.Pie kādas alas.
-Ak,citas elementu sargātājas
Šīs mirušo ģimeņu dievietes
Es jūs gaidu,gaidu te
Kad beidzot atnāks tie izredzētie?
Pareģojums piepildās,
Līdz ar to arī mēs.
Manas domas ir nokļuvušas
Taurā,mēnesnīcā..-
Amfiona nopūtās.

Iesūtīja: Kira ; laiks: 28.10.2005 10:21

ooc: Tiesa! Taa pati...

Sieviete pamanīja kādu pustumsā slīkstošu stāvu stāvam pie pilsētas vārtiem. Viņa piegāja pie meitenes un laipni uzsmaidījusi teica: Sveika mīļa! Ko tad tu te viena dari? Šādā laikā uz ielām atrasties bīstami un pietam vēl tagad, kad pazuduši elementi! Viņa palūkojās uz meiteni ar savām kastaņbrūnajām acīm.

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 28.10.2005 11:38

Priekšā iznira pilsēta. Narra atviegloti nopūtās un pielika soli, tas ir metās slaidā riksī. viņa priecājās un lepojās ar to, ka ir kentaurs, jo viņa varēja pārvietoties ātri un nevajadzēja nokalpināt zirgus. Garām klusi aizlaidās ū````.
Beidzot kentaure bija pie pilsētas un atkal pārgāja uz soļiem...

Iesūtīja: TaureņmeiteneAur' ; laiks: 28.10.2005 11:52

Amfiona rūpīgi ieklausījās,viņa dzirdēja kentaura kāju dipoņu,tei viņas ausīs biaj tik skaļi,lai gan viņa bija tik tālu...
--Viņa ir klāt!--
Tagad tikai jāsapulcē viņas abas..Un tad tikai Asinuss,mans pūķis.
Pārvētusies par lielu liesmojošu putnu,viņa izlaidās caur harpiju baram,un lidoja uz pilsētu,rūpīgi pārskatīdama tās ielas.Tad viņa nolaidās kādā sānieliņā,un,atgūdama savu miesisko veidolu,piegāja pie kentaures.
-Esiet sveicināts,kentaur...-
Viņa liesmojošā balsī runāja.Ja Taura to zināja aju,nebija vajadzīgs būt itk..cilvēcīgai.

Viņai kājās bija nesimetriski,balti svārki,ar vienu malu uz augšu.Un krekls ar garām piedurknēm,mati bija izspūruši un ogļmelni,vairs nekā sarkana.Arī balss bija mainījusies.

Iesūtīja: eteerija ; laiks: 28.10.2005 13:04

''Atstāja mani......Kā man nepatīk, ka es pati nekontrolēju situāciju un nezinu, ko tālāk darīt!" Taura neizpratnē pati par sevi satāvēja un tukši lūkojās kādā mājas sienā.
''Un kad tā uguns parautā atgriezīsies? Ar tām uguns būtnēm kontaktēties normāli ir praktiski neiespējams, šaudās šurpu turpu un nekā nevar īsti saprast? Un cik ilgi man vēl būs jāgaida?'' Taura klusītēm murmulēja pati pie sevis, lai kaut kā īsonātu šo nezināmo gaidīšanas laiku.

Iesūtīja: Kira ; laiks: 28.10.2005 13:14

Ja nevēlies iet meklēt savu uguns dāmu tad vari iet izbaudīt pilsētas naksnīgo gaisotni un varbūt pat sastapt sev līdzīgos! Sieviete nu jau zaudējusi mierīgo balsi noteica. Bet vari arī stāvēt šeit pat, kur parasti uzturas Nakts eņģelis. Protams ja labpatīk vari doties meklēt naktsmājas. Sieviete nozibināja acis. Vienā pilsētas malā uzšāvās ūdens strūkla, bet pretējā sacēlās vējš... Tas vēstīja, ka elementu sargātāji ir atgriezušies no neveiksmīgajiem meklējumiem.

Iesūtīja: eteerija ; laiks: 28.10.2005 13:17

Taura satrūkās sadzirdot šo nepazīstamo balsi tai blakus:''Un kas tad tu tagad būtu? Kārtējais gars? Saki, tūlīt!''

Iesūtīja: TaureņmeiteneAur' ; laiks: 28.10.2005 13:18

--Nomierinies,Taura!
Uguns var būt visur,tāpat arī tu
Es pie tevis vienmēr varu būt
Tavās domās būšu še...-
Amfionas telepātiskā balss ieskanējās Tauras galvā.
--Es vienmēr ar tevi
Varu domās sazināties.-

Iesūtīja: Kira ; laiks: 28.10.2005 13:23

Sieviete Pārlaida acis pār Pilsētu. Tev labāk nezināt kas esmu. Bet saku tev vienu! Nekāds gars neesmu Viņa stāstīja un palūkojās Turā. Saki kas esi tu un ko tu meklē šajā pilsētā.

Iesūtīja: eteerija ; laiks: 28.10.2005 13:27

" Es? Kāpēc lai tev vajadzētu zināt, kas esmu es, ja tu man neatbildi, kas esi tu?Nu nē......es tev neatbildēšu uz šo jautājumu!" Taura savā augstprātīgajā manierē uzmeta nicīgu skatu sievai un tad pagriezās uz citu pusi un tai vairs nepievērsa uzmanību.
''Ko darīt tālāk, Amfiona?''Taura klusām savā galvā centās sazināties ar savu ugunīgo skolotāju...

Iesūtīja: Kira ; laiks: 28.10.2005 13:32

Taura! Neiedrošinies man uzmgriezt muguru! Sieviete mierīgi runāja. Tev vēl kādreiz noderētu tāda draudzene kā es.

ooc: ```` ```` ````.. Amfiona! savaldi savu uguniigo meiteniiti

Iesūtīja: TaureņmeiteneAur' ; laiks: 28.10.2005 13:32

--Ir atgriezies otrs mantinieks,
Otrs tavs rads,izredzētais.
Bet saki man,Taura -
Kas ir šis cilvēks,ar kuru runā tu?-
Amfiona,cieši skatījās Nerras acīs,bet domās runāja Taurai.

Iesūtīja: eteerija ; laiks: 28.10.2005 13:35

''Otrs izredzētais? Un kas tad tas ir?''Taura klusām murmināja''Es nezinu, kas ir šī ubadze, bet viņa izrāda man vislielāko necieņu!
Tad taura pievērsās sievietei!''Es un neiedrošināties?"Pie svētā uguns elementa, kā tu prasta sieva iedrošinies tā runāt ar mani? Vai tu nezini, kas es esmu? Esmu ietekmīga burvja meita un tev vajadzētu apdomāt, kā tu ar manīm sarunājies! Man nav vajadzīga draudzene!!Man vispār neviens nav vajadzīgs!'' Taura raidīja sievietei tik ugunīgi nicinošu skatienu, cik vien tā varēja, jo tāda nepieklājība nebija pieļaujama!

Iesūtīja: TaureņmeiteneAur' ; laiks: 28.10.2005 13:41

Amfiona domās atvēra aguns acis,un uzlūkoja sievieti.Neviens mirstīgais,vienīgi Nerra,Taura un citi Sargātāji un citi gari,varētu redzēt šīs dīvainās liesmas.
-Taura,uzmanies!
Tu nemaz nezini,
kas ir šī varenā
Sieviete melnā.
Es tevi brīdinu -
Ja liksi viņai vilties,
To nožēlosi!
Es tev kā Amfiona,Uguns valdniece
Stāstu,tici man.-
Pati Nerra no šīs burvestības neko nemanīja,varēja tos ajust tikai otrā galā.

Iesūtīja: Kira ; laiks: 28.10.2005 13:47

Es... neesmu nekāda ubadze Taura,esmu tevī vīlusies, turklāt kā tev nav kauna šitā runāt ar nāves eņģeli? Sieviete dusmīgi runāja Es likteni zinu un vari manticēt... es bieži pie tava pleca stāvēšuKlusajā Pilsētā atskanēja sievietes kliedziens. Sieviete, kas izrādījās nāves eņģelis sarauca pieri. Varēja redzēt, ka šis kliedziens viņai nav nekas sevišķsh....
----------------
Svēto vīstokļu vārdi:
Svētais Elementu kalns ir vieta,kur mirstīgajam nevajg' atrasties.Tur ir atļauts dodies tikai svētajiem Sargātājiem.Tikai un vienīgi ikviens nepaklausīgais tiks nolādēds,viņš mirst nolemtā un lēnā nāvē.Tur drīkst atrasties [i]tikai četri elementu sargātāji,un daži...
[ By TaureņmeiteneAur' ]
----------------

Iesūtīja: eteerija ; laiks: 28.10.2005 13:47

" Man laikam vajadzētu tev pakļauties, Amfiona? Es gan tā neesmu radusi, bet......Labi, tikai aiz savas lielās cieņas pret tevi...es tev paklausīšu!''taura gan bija neapmierināta, ka tai jārunā ar kādu, kas tai nemaz nelikās tā cienīgs, bet ja jau Ugunīgā, tā bija noteikusi, tad Taurai nekas cits neatlika kā piekāpties!
"Es esmu Taura.......Nāku no Balto kalnu sarkano magoņu pļavas karaļvalsts, esmu Kalna burvja meita un šajā pilsētā esmu ieradusies ar ļoti lielu uzdevumu, kam vajadzētu glābt šo pilsētu!Nu vai tevi apmierina mana atbilde?"

Iesūtīja: mr Bl@ck ; laiks: 28.10.2005 13:49

Toms bija ar šņākoņu ieradies atpakaļ pilsētā. viņš devās uzpilsētas nomali kur varēja saskatīt kalnus. Diena bija neveiksmīga un viņš bija pamatīgi aizkaitināts.

Neveiksme atkal neveiksme
Lai sper zibeņi brāžas aukas
LAi plīst un lūst vis atkal neveiksme

Toms tagad jau pamatīgi ārdījās likdams pāris reizes no skaidrām debesīm iepert zibenim tas izsta dziļas bedres apkārtnē.
Tad viņš nolēme ka jādodas kalnos kur vējis izšķīstīs viņa dusmas.

Vēji nesiet mani
Viņš nočukstēja spējš pūtiens noplīvoja pelēkais apmenis un stāvs bija izgaisis ar šņākoņu.
Tas parādījās atkal kāda kalna virsotnē un gaidīja viņš nezināja kāpēc bet gaidīja.

Iesūtīja: eteerija ; laiks: 28.10.2005 13:50

''mani tas nebiedē!Nāves eņģel, labi es izsaku atvainošanos, bet tas arī viss....""

Iesūtīja: TaureņmeiteneAur' ; laiks: 28.10.2005 13:54

OOC:Kir,tev ir milzum daudz pareizrakstību kļūdas manā teicienā...

-Taura,lai cik ļoti man un tev
tas netīk,tev man jāklausa uz vārda.
Jo ar nāves enģeli svēto,ar to
Tev nebūs strīdēties.
Via esi dzirdējusi par bagatāto,
Kas pārģērbjas par nabadzīgo?
Jā,šis ir no enģeļiem varenākais,
Pat nāves enģelis guļ tev priekšā.-
-Kāpēc gan tu neatbildi,Kentaur?-
Spēcīgā balsī teica Amfiona.Tad to ietvēra balti sarkana dūmaka,un pēc mirkļā viņas vairs nebija.
Amfiona,Uguns Sargātāja parādījās Tomasa priekšā,Svētā kalna galotnē.

Iesūtīja: Kira ; laiks: 28.10.2005 13:56

Sieviete tikai nozibināja acis... Tev labāk sameklēt naktsmājas... Pilsētā ir ieradies ļaunums un es to sajutu. Dīrdēji šo kliedzienu? Tas atņēmis kādam dzīvību un man jādodas palīdzēt dvēselei. Nāves eņģelis uzgrieza Taurai muguru un klaudzot papēžiem devās uz pilsētas nomales pusi, kur pirms mirkļa bija spēris zibens.

ooc: Īespaidīga uznākšana mr Bl@ck

LABOTS:

ooc2: Tu pati man šādu teicienu atsūtīji! Es tikai nokopēju in iebāazu

Iesūtīja: eteerija ; laiks: 28.10.2005 13:56

''Labi.....izrādīšu savu cieņu, šim eņģelim!''Taura ātri nobēra vārdus savā galvā,
"Un tagad arī ši pazuda!CIk nepieklājīgi atstāt mani šeit vienu? Laikam patiešām nekas man cits neatliks kā vien meklēt guļvietu.Ja vien būtu kāds ar ko parunāties?.....

Iesūtīja: TaureņmeiteneAur' ; laiks: 28.10.2005 14:00

-Tomass,Gaisa sargātāj,
Tu zini,elemnts ir zudis.
Bet šī stunda ir situsi,
Izredzētie ir atgriezušies mājās.
Man divi,es tos sajūtu.
Bet vēja pavēlniek',kur tavējie?-
Savā īstajā,uguns balsī,dzejā runāja Amfiona.

Iesūtīja: mr Bl@ck ; laiks: 28.10.2005 14:01

Uguns sargātāja Veiksme tev ir smaidījusi
Es savus sekotājus ilgi esmu meklējis,
Bet atradis vēl neesmu Vēl pirms mirkļa bezspēcīgās dusmās ārdījos.
Pusnaktī došos meklējumus atkal.

Tātad jau divi bija atrasti taču Tomas bija noguris no meklējumiem tāpēc nolēma meklējumos doties mirkli vēlāk.
OOC: Pieņemu elementu sargātāji ir pazīstami.
P.S. Kira THX centos

Iesūtīja: TaureņmeiteneAur' ; laiks: 28.10.2005 14:07

OOC:Nū,bet PROTAMS,ka sargātāji ir savstarpēji pazīstami...Kā nekā 2005 gaid jau kopā pavadīti!

IC:
-TIkai nesaki man,Tomass,
Ka nezini ka spazudis.
Vējš,Uguns,Zeme,Ūdens -
Šīs četras leitas pilsēut pametušas.
Kā pareģojums senais vēsta,
kādreiz ieradīsies četras jaunavas
Un jaunekļi,
kam liktenis būs sūtījis,mums
palīdzēt un uzvarēt zagļus.
Ap Amfionu sāka sprēgāt mazas liesmiņas,kuras drīz pārauga liesmu spārnos,tā parādot šo piederību Ugunij.

OOC2:Mans posts pirms taveeja labi?

Iesūtīja: undomiel ; laiks: 28.10.2005 14:18

Loraviēna jutās nomaldījusies. Eranness arī neziņā grozīja galvu, šī pilsēta bija kaut kāda dīvaina. Vēl nekad viņi nebija apmaldījušies, bet tagad šķita, ka viņiem trūkst kāda, kas viņus vadītu. Pat suņa deguns nespēja atrast pareizo ceļu.

OOC. Kur pazudis ūdens elementa sargātājs? Man apnika likt savai elfai klaiņot pa pilsētu.

Iesūtīja: Kira ; laiks: 28.10.2005 14:21

Sieviete ejot garām jaunajai elfai, kuru bija uzrunājusi dienā apstājās. Tev labāk drošāku patvērumu meklēt! Šajā stundā pilsētā ir bīstami. Nāves enģelis runāja.

Iesūtīja: eteerija ; laiks: 28.10.2005 14:22

Taura atkal pamanīja to neradījumu elfu, kurš pēkšņi bija atradies tai pavisam netālu un izskatījā apjusci, gandrīz vai tikpat apjucis kā jutās viņa pati.
''TU? Tu esi elfs? Vai ne? KO tu meklē?'' Nekas cits Taurai neatlika kā uzsākt sarunu.

Iesūtīja: mr Bl@ck ; laiks: 28.10.2005 14:27

OOC: Nekas lai paliek posti kā ir es izgrozīšos kaut kā.

IC:
Es zinu visu šo pareģojumu
Bet kā lai atrod tos kad veltīgi esi meklējis dienām ilgi
Saku Vēlreiz tev laimīga tu esi sev pavadoņus atradi
Man jādodas meklējumos. Bet pirms dodos uzrād
man tos kas ir tevis cienīgi mantnieki

Tomasa balss vērtās asa kā vējš un gaiss apviņušķita biezējam

Iesūtīja: TaureņmeiteneAur' ; laiks: 28.10.2005 14:50

-VIens kā uguns liesma,
Strīdas ar citiem gariem,
Bet to es viņam piedotu -
Nav viegli iet ar šo nastu.
Otrs vēl klejo pa pilsētu tālo,
Nezinādams ne ceļa ne domas.
Tāpēc jau tevi es saucu
Saucu dēļ padoma,Vēj.-
Amfiona vērsās pie TOmasa.

Iesūtīja: mr Bl@ck ; laiks: 28.10.2005 15:25

Ak ceļotājs kas pa pilsētu te klīst es manīju viņu
Tik aizdomas mani māc ka viņš var Vēja kalps būt
Bet pirms metamies mēs strīdā asā
Dosimies uz pilsētu kur uzmeklēsim to
un noskaidrosim lietu šo.
Ko saki vai piekrīti šim lūgumam tad arī tavas šaubas klīdīs.

Tomasa vaibsti atmaiga un bals kļuva laipnāka gluži kā vējiņš rāmā pēcpusdienā. apsviedies uz paēža viņš izgaisa ar brāzmu un uzradās pilsētas laukumā kur burboļoja strauts

OOC: Ir aizdomas ko izvēlējies.

Iesūtīja: TaureņmeiteneAur' ; laiks: 28.10.2005 15:29

Tu esi mans kalps,un es esmu tava,
Jo liktenis mūs ir saistījis.
Tādēļ es klausu uz vārda,
Ar uguns spārniem dodos tev līdz.-
Amfiona,tiklīdz Tomass aizlidoja uz pilsētu,aizvēra acis un nočukstēja.
Likteņa spārni,tu man tos velti,
Es tevi lūdzu,vedi mani
Pie četrstūra centra.
Tur,kur mani gaida.
Amfionu apņēma uguns virpulis,un drīz jau viņa lidoja pāri pilsētai ar uguns spārniem.Neviens mirstīgais viņu nevarēja redzēt,vien gari un visi astoņi izredzētie.

Iesūtīja: Kira ; laiks: 28.10.2005 15:39

Nāves eņģelis stingri vērās uz kluusēhošo elfu. Kādēļ tu neatbildi izredzētā? Tiklīdz sieviete bija izteikusi vārdu "izredzētā" Viņas acīs parādījās vainas apziņa, Pat nāves eņģelis dažreiz pateica par daudz un šī bija tā reize kad tas notika.

Iesūtīja: undomiel ; laiks: 28.10.2005 15:45

Loraviēna izdzirdēja jau pazīstamo balsi un atkal apstājās. Vai tie bija draudi vai draudzīgs brīdinājums? Faramass ierūcās, bet, elfas apsaukts, apklusa un nogūlās pie Erannesa kājām.
''Man šeit ir kāds uzdevums, bet es nezinu, kāds. Vai jūs man neparādītu, kur es varu apmesties? Mums jāatpūšas, esam ceļā bez apstājas jau vairākas dienas."

Iesūtīja: mr Bl@ck ; laiks: 28.10.2005 15:52

Tomass stāvēja un vērās debesīs gaidīdams parādāmies uguns sargātāju viņa kuru katru mirkli bija jābūt klāt. Un tomēr kaut kur tuvumā viņš juta esam radniecīgu dvēseli mirstīgo kas pazina vējus līdzīgā veidā kā viņš tos pazina.

Vai tiešām šajā naktī veiksme tomēr man smaidīs?
VAi liktens tikai kārtējo reizi jokojas?
Šaubas mani mč bet izzzināšu noslēpumus es
Tik skatīšu vaigā tos ko Uguns ir izraudzījusies.

Tomasa domas turpināja vērpties lai ka vētu laiku viņš spēlējās ar nelielu zibens lodi kas lidinājās virs viņa plakstas.

Iesūtīja: Kira ; laiks: 28.10.2005 15:54

Vai drīkstu zināt no kurienes tu nāc? Eņģelis jautāja Un kā tevi sauc? Sieviete maigi runāja. Nāc man līdzi! Es tevi aizvedīšu pie kādas jaukas krodzinieces, viņai ir arī istabas kur apmesties. Sieviete norādīja virzienu un sāka iet pavadot apjukušo elfu.

Iesūtīja: TaureņmeiteneAur' ; laiks: 28.10.2005 16:00

Tomass,vēja prāts,
Izredzētos es jau meklēju.
Dod tikai mirkli man,
lai redzētu es viņus.
Ja tomēr viens man neticēs,
Kā cilvēks netic pasakām,
Tad dod man tikai mirkli laika
Lai pārliecināt es varētu.
Tomasam aiz muguras atskanēja Amfiones balss,bet itklīdz viņš atskatījās,Uguns jau atradās pie kentaures.

Iesūtīja: undomiel ; laiks: 28.10.2005 16:03

Loraviēna apmulsusi sēdēja Erannesa mugurā, kamēr tas klidzināja pakaļ svešiniecei. Kaut kas lika elfai pret savu gribu tai sekot. Tomēr viņa jau jutās daudz drošāk. Arī Faramass negribīgi pieslējās kājās un vilkās līdzi.

Iesūtīja: *Lidium Karry... ; laiks: 28.10.2005 16:36

Žanna rokās turēja visus četrus elementus, kurus viņa tikko bija nozagusi... -He-he-he.... Cik tie muļķi ir lētticīgi...- viņa sev klusiņām noteica un sāka smieties. Žanna tikko bija nonāvējusi vienu zemniecu un viņas rokas oda pēc asinīm. -Bāc... Šitaiss viss tagat man būs jānomazgā.- viņa neapmierināti nodomāja un aizvēra acis. Uz tumšo plakstiņu fona riņķoja visi četri elementi: zeme, ūdens, gaiss un uguns... Žanna smējās. -Jā... Beidzot man tas izdevās... Beidzot visi četri elementi atrodās pie manis...-

OCC-Sorr pa visām kļūdām

Iesūtīja: TaureņmeiteneAur' ; laiks: 28.10.2005 16:45

Amfionas liesmu veidols atskrēja pie Tauras,un tad atguva savu miesisko formu,kuru bija redzējusi Taura.
-Taura!Ir bīstami šeit atrasties šinī stundā,te ļauni gari klejo apkārt.Nāc!
Satvērusi meitenes plaukstu,Amfiona viņu pārnesa pilsētas centrā,pie strūklakas,un kur gaidīja Tomass,un kur arī bija drošāk.
Amfiona atlaida Tauras plaukstu,bet ieguva savu otro veidolu.Nu jau nekārtīkāgu un ugunīgāku,ka slabi piestāvēja pusnaktij.
-Tomass,es izpildīju savu solījumu.Otrs izredzētais pašlaik atrodas drošā vietā,kur viņu nedrīks izlaist,jo apkārt klaiņo zaglis.Tagad tava kārta pildīt doto norunu,Gaisa pavēlniek,rīt atved uz Kalnu savus mantiniekus.-

Iesūtīja: *Lidium Karry... ; laiks: 28.10.2005 16:54

Žanna beidzot atvēra acis. -Man ir tāda nojauta, ka tās būtnes nāks pēc elementiem atpakaļ. Viņi tos noteikti gribēs atdabūt, bet es to nevaru pieļaut.- burva īsi nosmējās un uzlika visus četrus elementus uz galda. Blakus atradās arī kristāla lode. Viņa to pacēla un dziļi ielūkojās tajā.
Viņa redzēja kādu ļoti uztrauktu liesmu veidolu. bet īsti nevarēja saprast, kas tas ir. Pēlšņi tajā vietā kur bija stāvējis tāls parādijās balta migla. Viss sāka griezties un pēkšņi attēls no lodes pazuda pavisam. Žannai pretī tagat stāvēja tikai caurspīdīga kristāla lode. Viņa to pakratīja, bet nekas nenotika. -Kas var būt noticis? Vienmēr visi ļaunie gari ir man klausījuši un visu spiegojuši... Kas tagat ar mani ir noticis? Varbūt vienkārši man ir vajadzīga atpūta, jo manas prāta spējas ir izsīkušas?- viņa apsēdās uz gultas malas un iekrita tajā.

OCC-Nesaprotu, kas man uznācis... Šodien raxtu ar tik daudz kļūdām

Iesūtīja: mr Bl@ck ; laiks: 28.10.2005 17:18

Jā redzu esi atradusi krietnu mantnieci. Labi lai notiek Kad rīt sitīs pusnakts stunda tiksimies kalna virsotnē lai runātu. Zibens kas lidinājās Tomasa rokās iedzirksteļojās un izdzisa un vēl pēc mirkļa vēja pavelnieks bija izgaisis līdz ar viņu.
Viņs uzradās citā pilsētas malā izskatīdamies pēc parasta ceļinieka un nolūkojās uz kādu kuram sirdī svilpoja vējš.

Iesūtīja: TaureņmeiteneAur' ; laiks: 28.10.2005 17:33

Amfiona,pēc Tomasa pazušanas,aizvēra acis.
-Taura,es tevi nogādāšu drošā vietā,kur tev būs jāgaida,kamēr nakts beidzas,tad es pie tevis atgriezīšos!-
Viņas abas ietvēra vēl viens uguns virpulītis,un Taura attapās viena pati pazemes alā,kurai neredzēja izeju,bet tai vidū dega silts ugunskurs,blakus bija nolikta silta,lai gan nepārāk glīta,sega.Tai blakus atradās maizes klaips,desa un ūdens ````šķe.

Iesūtīja: Puķu elfs ; laiks: 28.10.2005 18:28

-Au au au auuu!!!! - Atskanēja augstu gaisā virs pilsētas. - Mans spāāārnsss! Auu! - Caur pelēku miglas un putekļu mākoni kūleņoja kāda neliela, zilganzaļa būtne, kuras spārnos bija ieķērusies vēja pūsma. Tā bija kāda izmisusi lauma Tilia, kas kaut kur pavisam tālu bija neuzmanīgi izturējusies pret vēju. Tas bija viņu saķēris, aiznesis tālu no dzimtajām vietām un šeit, pilsētas nomalē, palaida vaļā. Tilia, nespēdama satraukumā atvērt nogurušos, sāpošos, netīros spārnus, krita. Pēc vairākiem kūleņiem viņa novēlās putekļos, kas klāja šauru ieliņu, un mirkli palika nekustīgi guļam.
Kad saceltie putekļi nosēdās, Tilia pacēla galvu. Visapkārt valdīja klusums. Nevienas skaņas. Baisi. Lauma aizrāpoja līdz tuvējās ēkas sienai, atspieda pret to muguru, nopētīja saburzīto spārnu un pie sevis noteica - Jā, papluinīja gan mani mazliet. Bet nekas, nav tik traki kā likās, drīz sadzīs.

Iesūtīja: *Lidium Karry... ; laiks: 28.10.2005 19:14

Žanna mierīgi gulēja savā gultā, bet pēkšņi satrūkās. Viņa kautko bija dzirdējusi. Žanna bija dzirdējusi kādu bļālienu... -Mans spārns!!!- -Nu gan... Kas tad tur tā var kliegt? Es vēlos mieru, neko vairāk...- Žanna nodomāja un uzmeta plecos lielu lakatu. Viņa ātri izgāja no mājas un paskatījās visapkārt. Burve grasījās iziet ārā un apskatīties, kas ir šī kliedziena autors.
Viņa piesardzīgi izgāja no mājas un ar nelielu rokas kustību aizslēdza durvis. Žanna pagāja dažus soļus un viņa ieraudzīja feju, kas bija atspiedusies, pret viņas mājiņas sienu.
-Kas tev šeit skuķe meklējams? Tūlīt pazūdi...- viņa uzšņāca.

Iesūtīja: mr Bl@ck ; laiks: 28.10.2005 19:21

Tomass kurs stāvēja tikai pār desmit soļu atstatus pārvērties par ceļinieku devās pie laumas censdamies neskatīties uz raganu jo bija jūtams ka viņš viņai labprāt ietriektu pāris zibeņu.
Pienācis pie laumas viņš saudzīgi uzslēja viņu kājās un sacīja: Ak te tuesi un es ilgi tevi meklēju dosimies pie dziednieka lai viņš apkata tavu spārnu. Pievērsies raganai viņs sacīja Paldies ka jūs pamanījāt viņu man būtu vēl ilgi jāmeklē ja nebūtu jūsu. Tad viņš strajiem soļiem devās prom vesdams laumu zem rokas un ātri vien nozuda ielu labirintā.

Iesūtīja: *Lidium Karry... ; laiks: 28.10.2005 19:43

Kas tas tāds? Ko viņš no sevis iedomājās? Žanna nometa savu lakatu un ātri uzlidoja gaisā. Viņš visu pārlūkoja no augšas, līdz ievēroja abus bēgļus. Viņa lēnām tiem sekoja un vienā brīdī negaidīti ātri nolaidās tiem pašā priekšā. -K-hmmm... Esam tik nekaunīgi? Nu Jūs gan no manis dabūsiest...- Žanna sprēgāja.

Iesūtīja: TaureņmeiteneAur' ; laiks: 28.10.2005 19:55

Amfiona,aizvedusi Tauru drošībā,bet pati tikmēr atrasdamies pie pilsētas vārtiem,satrūkās.Viņa juta briesmas..Lielas briesmas,kādu zagli...Tomasam draudēja briesmas no elementu zagļa!
Acumirklī,ātrķa nekā parasti,viņa pārvērtās liesmā,neaprakstāmā ātruma steigdamās uz nelaimes vietu.Tomass bija Gaisa elementa sargātājs,tāpēc viņš nedrīkstēja atklāt savas spējas pilsētas centrā.TUrklāt viņam līdiz bija vēl kāds,bet to AMfiona sjauta kā parastu mirstīgo.
Atskrējusi kā liesma,viņa uguns acīm noraudzījās notikumā,gatava acumirklī "izlaist tvaiku".Lai gan viņa bija pārliecināta,ka TOmass arī pats spētu vien un divi tik galā.

Iesūtīja: undomiel ; laiks: 28.10.2005 20:03

"Uz kurieni tu mani ved?" beidzot ievaicājās Loraviēna. No pavadones strāvoja kāds spēks, kas tīri vai stindzināja. Tāda... nāves dvesma. Bet meitenē bija modusies patiesa interese.

Iesūtīja: *Lidium Karry... ; laiks: 28.10.2005 20:20

Žanna juta, ka kāds no muguras uz viņu skatijās. Viņa ātri pagriezās un uzbruka būtnei. Viņa tai ar saindēto duncīti un ar savām telepātiskajām spējām virzīja to tieši uz tēla galvvidu. -Saņemiet Jūs lamzaki!- viņa bļāva tā, ka tā teikt zeme nodimtēja. Žanna neredzēja, vai nazītis trāpija, bet raidīga Amfionas virzienā apdullinošu staru.

/OCC-Mums jau cīņa ir sarunāta /

Iesūtīja: TaureņmeiteneAur' ; laiks: 28.10.2005 20:27

Amfiona acumriklī 'pārliesmojās' pa kreisi (ooc:Modelis:
I---------A l D O
I - Amfiona,-- Iela A Žanna ID Tomass ar Tiliu O strūklaka.Ar GM atļauju. )
Un uzreiz,izdarījusi sarežģītu kustību ar rokām,izveidoja sev priekšā uguns disku,no kura izšāvās biezs liesmu stars,kurš ieskāva žannu.
-TOMASS,PALĪDZI MAN!-
Aizmirsdama visas normas,AMfiona iesaucās cilvēcīgā un pavēlošā balsī.

Iesūtīja: *Lidium Karry... ; laiks: 28.10.2005 20:31

Žanna cieši pievēra acis... Viņa tās tā teikt sažmiedza. Pēkšņi liesmas no viņas atlēca un traucās pretinieces un pretinieka virzienā. Ugunis izurbās cauri Tomasam. Žanna nu tik tiešām bija iekarsusi. Viņa no maksts izrāva savu zobenu un pielika to priekšā savai sejai... -Pamēģini tik stāties man ceļā meitenīt...- burve ņirdza.

Iesūtīja: TaureņmeiteneAur' ; laiks: 28.10.2005 20:39

Ofcourse,Amfionai k`ajau GUuns pavēlniecei,liesmas tikai pavairoja spēku.Un Tomasam vajadzēja izgaists,viņš taču bija Vējš.Bet labi strūklaka gan nočūkstēja,bet kas notikās ar feju,Amfiona neredzēja.
Amfiona izstiepa rokas,tad tās ātri saliecasimetriski viena pret otru,izveidoja krustu,un tad atkal ātri izstiepa.
Liesmas,liesmas,kas mani klausa,
Liesmas kas mani ciena
Uguns kvēlē dzimušās
Divkauja šī jāspēlē!
[i]Visapkārt Žannai un Amfionai uzcēlās mega-karsts un liels kupols,no ārpuses tā arī izskatījās,bet tās,kuras bija tā iekšienē,nokļūva kur citur

Uguns lode,Elles liesma
Svētais gars,kas tajā mīt,
Pasaulē šai,kur atrodamies,
Sodi šo zagli!

OOC:Tie vārdi,kuriem ir sarkana krāsa un bold,tie ir visspēcīgākie buramvārdi,kurus AMfiona spēj pateikt.

Iesūtīja: *Lidium Karry... ; laiks: 28.10.2005 20:44

Tumsas spēki klausiet mani,
Nogaliniet dumjo gani,
Atsūtiet man elementus,
Lai tie pabeidz iesēkto.
Žanna dziedāja un pēkšņi zilās debesis pārvērtās pavisam melnos. Sāka sist vibeņi un pēkšņi burves rokās parādījās visi četri elementi. Viņa pavērsa uguns elementu pret Amfionu un neciešamās liesmas tūdaļ noplaka. Viņa raidīja vienu saindētu dunci nespējīgās fejas virzienā.

Iesūtīja: eteerija ; laiks: 28.10.2005 20:46

"atstāja mani tagad šeit...... Mēs tikai pārceļojam un pārceļojam no vienas malas uz otru, bet nekāda skaidrība manī tā arī nav ieviesusies par to kas mani sagaida, bet nu ko lai dara? laikam jau vien būs jāliekās gulēt, jo nekas cits jau man neatliek, kā vienīgi gulēt.....Varbūt rīt es uzzināšu, ko vairāk?" Taura paņēma savu somu, palika to zem galvas un apsedzās ar segu, kura gan nebija īpaši mīksta.
"Kas to būtu domājis, ka man Taurai, burvja meitai būs jāguļ šādos apstākļos? Manas skaistās, baltās gūltas vietā, kur mani katru nakti ieaijāja laumu dziesmas,bet nu tāda jau laikam ir tā īstā dzīve un nekas cits man neatliek, jo es taču esmu uguns mantiniece!''

Iesūtīja: TaureņmeiteneAur' ; laiks: 28.10.2005 20:56

OOC:Kur tev debesis un feja,ja mēs esam citā dimensijā?!

Iesūtīja: *Lidium Karry... ; laiks: 28.10.2005 21:02

/OCC-Okei, okei... Visu laboju... /
Tumsas spēki klausiet mani,
Nogaliniet dumjo gani,
Atsūtiet man elementus,
Lai tie pabeidz iesēkto.
Žanna dziedāja un pēkšņi kautkur no pašas augšas viss sāka pārvērsties melnā plankumā. Sāka sist vibeņi un pēkšņi burves rokās parādījās visi četri elementi. Viņa pavērsa uguns elementu pret Amfionu un neciešamās liesmas tūdaļ noplaka. Viņa raidīja vienu saindētu dunci Tomasa virzienā.

/OCC-Vai labāk? /

Iesūtīja: TaureņmeiteneAur' ; laiks: 28.10.2005 21:06

Ak Dievs,tagad man derētu kādi zemes spēki...
Amfiona izmisīgi domādama,parāva uz priekšu labo roku,tā likdama duncim lidojumā sakarst,bet tas viņu nekavēja.Par laimi,TOmass kaut kā izvairījās,tam meitene nepievērsa savu uzmanību,jo pašlaik izmisīgi veidoja liesmu vairogu sev priekšā.
-Liesmas,nepametiet mani nelaimē!-

Iesūtīja: mr Bl@ck ; laiks: 28.10.2005 21:11

Tomass ilgi neapjuka vienā stiepienā aiznesis izredzēto uz kalnu atsāja viņu tur tikai likdams pār virsotni pūst maigiem vējiem nočukstējis gaidi

Tomas apskatījās uz apdegumu nejauku sāpēja bet par to viņš prūpēsies vēlāk.

Vētra kas nāc no debes augstienēm uzklausi manu saucienu
Ved mani turp kur ugs liesmo un zaglis gaida nolemto sodu
LAi zibeņi man klausa un vētra ceļas ved mai turp kur
zaglis nolikto sodu gaida

Ar pērkona grāvienu viņš atradās blakus Amfionai. Uzmirdzēja asmens kas tika izvilkts no maksts pār tā asmeni nošķīda dzirksteles un gaiss jaušami sbiezēja.

Es vējš kas izkaisa zemi piesaucu
visu varenā liktens spēku lai tas sniedz man ieroci cīņai.

Pār vietu kur viņi atradās nogranda pērkoni un nolija zibeņu krusa tā sabira Tomasa plaukstā veidojot lielu lodi.

Iesūtīja: TaureņmeiteneAur' ; laiks: 28.10.2005 21:20

Sen bija laiks..
Amfiona nodomāja,tad salika abas plaukstas kopā,izstiepa rokas,un skaļā balsī teica.
Uguns,mans kalps,mana sirds,
Tu,kas mana dvēsele esi,
Vējš,mans draugs labākais,
Vējš,kas neklausa mani.
Abi kopā jūs spējas daudz,
Lai izveidotu ko varenu.
Abi kopā jūs esat tik daudz
Lai izveidotu virpuli!
Ja Tomass piebiedrotos Amfionai,elementi savienotos un kopā izveidotu visu postošu virpul,jeb milzīgu,zibeni sperošu tornādō...

Iesūtīja: mr Bl@ck ; laiks: 28.10.2005 21:28

Uguns es tavs draugs un atbalsts
Liesma un zibens kopā plecu pie pleca stājiet.
Grūtā brīdī palīdziet

Un tomēr lai gan viņs steidz palīgā cik spēka viņs juta ka viņi vieni galā netiks te vajadzēs palīdzību

Uguns uzklausi vini mēs cīnu neizcīnīsim tevajag atbalstu vien apturēsim viņu uzmirkli šobrīd

to pateicis viņs met zibeni ungaidīja kad liesmas tam piebiedrosies. viņs sakļi iesaucās

Zibens bulta lai apņem liesmas tevi
un satriec mērķi kas nolikts tev

Iesūtīja: TaureņmeiteneAur' ; laiks: 28.10.2005 21:34

Amfiona,kaut uz mirkli,bet tomēr raidīja savu uguni zibenim un vējam,ritmā nočukstot
Liesmas manas,klausiet viņu...
Vējš un uguns savienojās,ar Amfionas svētību.Bet tikmēr,kamēr Žanna neko nespēja padarīt savienības rezultātam,Uguns gars aizvēra acis,un sauca kādu citu.
Zeme,zeme,uz kuras stāvu,
Ziņnesi,steidz ātri -
Ugunij un Vētrai vajag Zemes
Dievišķo palīdzību,pret lielo zagli!
Steidz ātri,cik vien spēj
Jo šī ziņa pasaulej tik dārga!

Iesūtīja: mr Bl@ck ; laiks: 28.10.2005 22:11

Redzēdams ka liesmas un zibeņi ir kļuvuši par vienu un traucas virsū raganai.
Tik tiešām bija vajadzīga palīdzība. Paslējis zobenu gaisā viņš sauca.

Ūdens mans draugs un sabiedrotais
Manu vētru uzticams pavadoni
Nāc draugam palīgā nestundā bargā
lai liekam plecu pie pleca un veicam kas veikas
Jo liktens nu mata galā karājas

Viņš cerēja ka Ūdens pavēlnieks atsauksies lūguma jo viņi galu galā nebija tikušies mazākais 1000 gadu. Lai gan pastāvēja līdzās un gaisa garam atlika tikai cerēt.

Iesūtīja: *Lidium Karry... ; laiks: 29.10.2005 11:31

Raganai pretī šāvās uguns vētra. Tas bija šausmīgi. Žanna pēdējajā brīdī paguva sejai priekšā pielikt savu zomeka asmenu un burvestība aizgāja tālāk. Burve turējās cik spēka, bet sāka slīdēt atpakaļ. Viņai beidzās spēki. Tākā viņa nebija gulējusi, ne nakti un tagat cīnijās ar pilnu jaudu viņa piekusa.

Ļaunie gari,
Nepametiet mani,
Steidziet visi palīgā,
Nogaliniet smerdeļus.

Pēkšņi virs viņas galvas parādījās melna tumsa. Tā sāka plesties platumā. pēlšņi tā pagriezās pret Žannu un metās burvei virsū. Melnais tēls izgāja tieši caur viņas krūtīm. Žanna nokrita ceļos, bet pēc piecām sekundēm viņas galva pacēlās. Žannas acis nu bija pavisam melnas. Viņa smējās. -Jūs tādā veidā domājat nogalināt mani? Ha? Tas jums tik viegli neizdosies...-

/OCC-Nu tāda ir tā mana dzeja /

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 29.10.2005 11:36

OOC: Ak, dies, es te vairs neko nesaprotu, tāpēc milzīgs lūgums GM ievietot KOPSAVILKUMU!!!

Narra stāvēja un ieplestām acīm raudzījās uz sievieti. Viņa pat nereaģēja uz sievietes izdarībām, vien raudzījās uz viņu. Vienīgā kustība, ko viņa izdarīja bija pakāpšanās atpakaļ, ieraugot liesmiņas sievietes acīs.
tad piepeši sieviete nozuda un kentaure apcirtusies apkārt aizauļoja meklēt kādu drošāku un klusāku vietu, kur pārdomāt visu. Kaut kas šajā pilsētā viņu darīja tramīgu, turklāt kristāls bija vērties tāds duļķains. Ļaunums, šajā pilsēta bija arī kaut kas ļauns, kaut kas citādi ļauns nekā, citās pilsētās. Te nekas nebija kā citur, kentaure sajuta uzvirmojam bailes, ko ātri aizgainīja. Virs galvas aizlaidās Bubo un mierinoši noūjinājās...
Narra vēlējās, kaut pati būtu tik mierīga, bet šobrīd viņu tramdīja pat pašas nagu skaļa klaboņa, lai arī solis viņai biija viegls. galvā tam visam pa vidu maisījās dīvainā sieviete un tas, ko viņa no viņas gribēja.

Iesūtīja: mr Bl@ck ; laiks: 29.10.2005 11:38

Lai Vēji pūš lai auka brāžas
Lai zibeņi šķiļas bet nepadosies vētra spīvā
Lai dzird debes velve bezgalīgā rādi spēkus savus.
Lai kauja ir asa bet padoties es nedomāju

Toamss nosaucās raidīdams vēlvienu zibeņu krusu virsū Žannai


Pretojies zagli cik tīk bet
Dabas varenos spēkus nepakļausi tu nekad.

Viņs piebilda acīm metot zibeņus un gaisam ap viņu dzirksteļojot.

Iesūtīja: Renīna ; laiks: 29.10.2005 11:44

Derons klusējotstāvēja atspiedies pret kāda nama sienu. Rarans visu dienu vi;ņu bija nēsājis cauri pilsētai, bet puisis tā arī neko īpašu neievēroja. Cilvēki šķita pelēki un garlaicības mākti. Neka sinteresants nenotika. Tagad viņš stāvēja atspeidies pret sienu un vērās kādas laternas degošdajā liesmā. Viņa priekšā kaut ko ēdamu sev centās atrast melnais rumaks, bet suns rāmi gulēja pie viņa kājām.
Liela jāga bija šurp vilkties. Ko lai tagad iesāk? pusis īgni nodomāja. Brīdi koncentrējies, viņš centās radīt nelielu vēju, kas noliektu laternas liesmu, bet vēja strūkla spēcīgi iepūta netālā peļķē esošo īdeni tieši vi'bnam sejā.
Tpu, ka tevi.. izspļāvis ūdeni, viņš noslaucīja seju piedurknš. Nekad nevaru kā nākas koncentrēties. klusā balsī burvis šķendējās.

OOC:Nu gan, peitika man vienu dienu neatnākt, un šai spēlei jau 7ņas lapas. Neko teikt

Iesūtīja: *Lidium Karry... ; laiks: 29.10.2005 11:45

-He!!! Tu aizmirsi Elementus tie visi atrodās pie manis! Žanna mierīgi noteica

Ļaunie gari sargāliet mani,
Apvienojiet elementus vienā!
Sārtā uguns,
Zilais ūdens,
Pelēcīgais gaiss un
Zaļā zeme.
Apvienojās visi vienā,
Ļaunumu, jums nekad neauveikt.

Visi elementi pēkšņi pārvērtās vienā lodē. Žanna to pavērsa pret Tomasu un viņa uzbrukums traucās tieši pretī viņam pašam.

/OCC-Tai nesakarīgajai dzejai vajadzēja būt tumši zilā krāsā, bet Es nekādi nevaru uzlx krāsu opcijas. Es uzspiežu uz tā "A" burta, bet neparādās krāsu kvadrātiņi /

Iesūtīja: Renīna ; laiks: 29.10.2005 12:49

Laikam būs kaut kur jāška meklēt naktsmājas. Ne? pagriezies pret gulošo suni, burvis nedaudz pavīpsnāja. Vilkveidīgais suns pacēla galvu un viegli paluncināja asti.
Raran, nāc. puisis pasauca zirgu, kas bija aizklīdis nedaudz tālāk, un lēnā solī devās prom pa pilsētas ielām.
Drīz viņš nonāca pie strūklakas pilsētas parkā. atkal nekā. Tā škiet vienmēr. puisis rūgt nodomāja, apsēžoties uz strūklakas malas. Pēc brīža viņš centās saviļņot ūdenī, tā, pa visam nedaudz, bet atkal brāzma, ko viņš centās radīt, bija pārāk spēcīga un radīja varenu vilni, kas samērcēja burvi no galvas līdz kājām.
Katevi... pielēcis kājās un noskatījie uz savu slapjo apģērbu, puisis izdvesa. Absolūti brīnišķīgi. Tā iet, ka spēlējas ar to, ar ko vēl nemāk spēlēties. šķendēdamies viņš devāspie Rarana, kas vilnim veļoties pāri strūklakas malai, bija palēcis sāņus.
Novilcis slapjo apmetni, burvis to viegli pārmeta pār zirga segliem. Labi, ka šīs muļķigās idejas un centieni radīt vēju, man nenāk galvā dienas laikā. Tas būtu 'jautrs' skats ar slapjiem un neapmierinātiem pilsētniekiem. burvis vīpsnāja.Tagad man noteikti vajag atrast kādu krogu, kur pārvilkt sausas drānas. Šādā paskatā diezvia vēl kādā ceļā var doties. puisis runāja, viegli glaudīdams melnā rumaka purnu.

Iesūtīja: TaureņmeiteneAur' ; laiks: 29.10.2005 13:00

OOC:Tev virsū brāžas nedabiski leils tornādō,tieši tev virsū,nema znerun`jaot par lielo vētru un zibeņiem,un tu joprojām cieši uz mums skaties?

-Okeij,nu ir slikti...-
AMfiona ātri nomurmināja,un tiklīdz Žanna Neskatījās uz viņu un TOmasu,būdama aizņemta ar vēja radīto postu,AMfiona pieskrārās Vējam,un pazuda liesmās.BIja laiks nozust,tāpēc viņa padevās šinī kaujā,bet ne karā.

Iesūtīja: mr Bl@ck ; laiks: 29.10.2005 13:09

Tomas redzēja ka Amfiona ir prom apsviedās un ar vēja brāzmu izgaisa zibeņi pašāvās garām. Tomēr šķita ka līdz ar vēju ieskanas viņa balss

Bīsties zagli
tu kauju esi uzvarējis bet ne karu
Esi modrs jo mēs vēl nāksim

Tomass parādījās pilsētas laukuma otrā pusē pārtapis par vecu zemnieku noplukušā apģērbā. Viņš redzēja kā burvis cenšas radīt vēju bet nekas neizdodas.
Tomass devās pie burvja skaļi saukdams Vai man dieniņ vai acis mani neviļ? Vai tu esiDenors slavenais vēja savaldītājs? Es karsti vēlējos redzēt tavu spēku.

Tomas runāja dedzīgi censdamies pēc iespējas labāk izlikties par zemnieku.

Iesūtīja: Renīna ; laiks: 29.10.2005 13:13

Denors, vēja savaldītājs? pusis neticīgi pagriezās pret veco vīriņu. Atvainojiet, vai jūs kaut ko nejaucat? viņa acīs jautās izbrīns.
Vēja savaldītājs. Skan jauki, be tvai vēja savaldītājs stāvētu slapjš no strūklakas, kurā centās nedaudz saviņot ūdeni, radīta viļņa? puiša sejā uzrsadās šķībs samids.

Iesūtīja: mr Bl@ck ; laiks: 29.10.2005 13:18

Protams ka nejaucu un nedomā kautrēties jaunais cilvēk. Tu pilnīgi noteikti tas esi un lūdzu parādi kaut ko jauku kau vai radi jaukus vilnīšus šai strūklakā. Tomass dedzīgi pieprasīja Nebaidies nekas ļauns tak nenotiks ko? Tomass sacīja neuzkrītoši paslēpjot labo roku aizmuguras un būdams gatavs palīdzēt.

Iesūtīja: Renīna ; laiks: 29.10.2005 13:24

Ser,es to tikko biju mēģinājis. saraucis pieri, pusis atbildēja. Bet ja jūs uzstājat, varu mēģināt vēlreiz, bet tad iesaku jums uzmanīties. viegliem soļiem burvis devās atpakaļ pie strūklakas.
Man jau nekas vairs nevar notikt, tā pat slapjšs no ausīm līdz papēžiem, bet negribas lai tas zemnieks arī par tādu kļūst. Nu līdzu, vismaz šo reizīti. Vjag tikai nelielu pūsmiņu viegliem vilnīšiem... burvis mēmi noliecās pār ūdeni un izstiepis plaukstu virs tā, sakoncntrēja domas. Tikai nelielu pūsmiņu. NELIELU. viņš mēmi lūdzās, gaidot kas notiks.

Iesūtīja: TaureņmeiteneAur' ; laiks: 29.10.2005 13:49

-Taura?-
Amfiona uzradās Svētā kalna alas ieejā.MAti viņai ibja apdeguši,jā,apdeguši,jo pirmoreizi viņia nācās cīnīties pret radību,kura varēja kontrolēt viņas spēku - uguni.Labās rokas plauksta bija apdegusi,jo viņa ar to centās apveldīt pretinieka uguni,abģērba malas arī bija apdegušas,nemaz nerunājot par nogurumu.
-Taura,vai tu guli?-
Amfiona nočusktēja,tad atkal parādījās pie ugunskura.Blakus saldi gulēja viņas izredzētā.Pasmaidījusi,viņa paņēma gabaliņu maizes,un apēda to.Arī Sargātājiem vajadzēja ēst.
-Dusi saldi,rīt tev būs daudz kas jādara.-
Izteikusi šos vārdus,viņa pieskārās ar roku pretējai alas sienai,un tanī parādījās ovāls spogulis,kurš parādīja,ko pašlaik dar agan Nerra,gan TOmass,gan pārējie sargātāji.
Atstājusi spoguli 'ieslēgtu',viņa atgriezās pie Nerras,kentaurei aizmuguras.
-Nerra,mans kentaur,atrasties šinī laikā uz ielas nav droši,te apkārt klaiņo ļaunums!-

Iesūtīja: undomiel ; laiks: 29.10.2005 14:07

Pavadone klusēja. Lūkodamās apkārt, Loraviēna pamanīja, ka viņas nonākušas pie tās pašas strūklakas, ko viņa bija ievērojusi jau iepriekš. Tai otrā pusē kustējās divi stāvi. Viens kaut ko čukstēja pie sevis, laikam centās kaut ko izdarīt ar ūdeni. Otrs stāvēja malā un izskatījās pēc vienkārša zemnieka, tomēr no viņa strāvoja spēcīga vara. Loraviēna pēkšņi aizmirsa savu pavadoni, apturēja Erannesu un viegli nolēca zemē. Elfai ļoti gribējās zināt, ko jauneklis darīs.
Svešiniece, neko nemanīdama, devās tālāk.

Iesūtīja: *Lidium Karry... ; laiks: 29.10.2005 14:17

-Viņi aizlaidās? Ko?- pēkšņi visi četri elementi atdalījās un nobira uz zemes. Žanna tos ātri pacēla un ielika savā kabatā. -Man ir ideja... Jā... Tā tas ir... Es zinu, ko darīšu! Es pārvērtīšos par vienkāršu zemnieku skuķēnu un izsekošu viņus. Gan jau viņi neko namanīs... Tad kādu nakti Es viņiem uzbrukšu un...- viss tālākais pārvērtās nežēlīgos smieklos.
Burve ar vienu knipja uzsitienu nokļuva tieši savā mājā. Viņa ātri apsēdās uz gultas un novilka savas kurpes. Žannai bija ļoti piekusušas kājas.

Pēc minūtēm desmit dižā burve bija gatava doties ceļā. -Tā... Tikai vēl jāapvienu visi elementi, lai cīņas laikā nebūtu jāiztērē dārgais laiks...-

Ļaunie gari sargāliet mani,
Apvienojiet elementus vienā!
Sārtā uguns,
Zilais ūdens,
Pelēcīgais gaiss un
Zaļā zeme.
Apvienojās visi vienā,
Ļaunumu, jums nekad neauveikt.

Žanna vēlreiz uzsita vienu knipi. Nu viņa atradās pie vietas kur Tomass sarunājās ar kādu nepazīstamu būtni. -Ej nu mazais!- burve pabikstīja savu vilku, kuru šoreiz bija paņēmusi līdz. -Izlūko labi...-

/OCC_TaureņmeiteneAur' Kur ir raxtīts, ka Es turu acis cieši sažmiegtas? Kad elementi apvienojās Es taču tās atvēru Ai... Lai nu paliek /

Iesūtīja: Renīna ; laiks: 29.10.2005 14:22

Nu vienu mazu pūsmiņu mēmi lūdzā Derons. Pēc brīža ūdens viegli sakustējās, tā it kā tajā kād sbutu iemetis akmentiņu. Ir! priecīga doma ieskrēja Derona prātā un tūdaļpat strūklakā viļņi kļuva krietni lielāki. Ne atkal rugti nodomājis, puisi palēca sāņus un ūdens nomierinājās.
Es jums teicu kungs, ka neesmu tas, par ko mani uzskatat. Meni apt mācekļa statusā neiekļautu. pusis rūgti šķendējās.
Labi, ka vismaz šoreiz viļņi nebija tik lieli. vienīgā mierinošā doma izskrēja cauri burvja prātam.

Iesūtīja: TaureņmeiteneAur' ; laiks: 29.10.2005 14:23

OOC:Negribas tevi kaitināt,Žanniņ,bet pagaidām Sargātāji ir nemirstīgi...Labāk mēģini nogalināt izredzētos!

-Nerra,es tevi aizvedīšu uz drošu vieto,tikai seko man!Es tev pāri nedarīšu...-
Lai gan tā neizskatījās,jo Amfionai,kā jau bija rakstīts,sk. augšā,bija daudz kas apdedzis,bet tiklīdz viņa to atcerējās,meitene uzsita knipi un viss atkal bija kārtībā (pārvērtās par Tauras izskata variantu,t.i.zimējums nr.1,lai gan agrāk ibja zimējums nr.2).
-Nu,via tu nāksi,kentaur?-

Iesūtīja: *Lidium Karry... ; laiks: 29.10.2005 14:46

Žannas vilks tiko bija atskrējis atpakaļ. -Ko tu man te uzzināji?- viņa noprasīja un pielika savu roku pie vilka galvas. Tūliņ patās vilka domas nokļuva Žannas galvā un viņa saviebās. -Denors vēja savaldītājs?- viņa noburkšķēja un lēniem soļiem devās uz tēlu pusi. -Skrien nu tagat mājās- viņa nočukstēja vilkam un tas ātri kā vējš aizlaidās. Viņa piegāja pie Tomasa, ar kuru jau bija cīnījusies un arī pie otra puiša, tikai kuru vēl nepazina.
-Labdien- viņa ļoti mīļā balsī novilka, -Vai Jūs nezināt kur Es varētu dabūt naktsmājas?

/OCC-Aur Es jau arī mēģināšu /

Iesūtīja: Renīna ; laiks: 29.10.2005 14:50

Piedotiet kundze, nevaru aplīdizēt. uz seivietes jautājumu atbildēja Denors, atglauzdams slapjos matusno pieres.
Man pašam derētu kāda silta vietiņa kur pārģērbties. novērsies, viņš nedaudz pavīpsnāja.

Iesūtīja: mr Bl@ck ; laiks: 29.10.2005 14:54

Tomas viegli pavēcināja ar roku un ūdens no pūsmas saviļnojās vēl vairāk un vidū pacēlās milzīgs virpulis kas pēc mirklā norima.
Tu un māceklis nē tu esi burvis skat tu pat palēci malā no šī iespaidīgā virpuļa. Bet nu tu esi ieguvis manu uzticību nāc. Zemnieks steidzīgi aicināja piegājis klāt Denoram viņš uzsita knipi un sacēlās vēja plūsma kas aiznesa viņus uz otru pilsētas malu kur vēl joprojām melnēja Tomasa izsistās bedres.
Uzgaidi tūliņ kādu pasukšu sacīja zemnieks pazuzdams namiņa ēnā. Pec miņutes no turienes iznāca Tomass patats savā izskatā un kapuci novilcis dziļi pār acīm sveicināja.
Esi sveicināts mantniek
MAn veiksme šodien smaidījusi un
Tevi es atradu
Tā sieva no kuras es tevi aizvedu bija lielā zagle Klusi noteica Tomass

Iesūtīja: Renīna ; laiks: 29.10.2005 14:58

Derons apstulbis vērās apkārtnē, kas tik pēkšņi bija pārmainījusies.
Neko teikt.. viņš novilka, bet tad parādījās Tomas.
Eee... Sveicināti. Es atvainojos, par kādu mantinieku jūs runājat? puisā acīs iedēgās klusa ziņkarība. Pēkšņi atskanēja arī sparīgas šķavas. Tā iet ar slapjām drānām naktī apkārt daudzoteis. domās ieskanējās iepriekšējais rūgtums.
Kād azagle? burvis nesaprata

Iesūtīja: undomiel ; laiks: 29.10.2005 15:07

Loraviēna noelsās - to viņa nebija gaidījusi. Jauneklis tātad nebija vienkāršs mirstīgais.
Vezdama Erannesu aiz krēpēm (elfai pavadas nebija, seglu arī ne) un pasaukusi arī Faramasu, meitene steidzās panākt abus gājējus, kas jau devās prom.
"Atvainojiet, ka traucēju, bet vai jūs man neparādītu, kur varu apmesties," viņa tos uzrunāja un pēkšņi atcerējās svešo sievieti, kura vairs nekur nebija manāma. "Un es būtu ļoti pateicīga, ja jūs mani apskaidrotu, kas šai pilsētā ir noticis. Viss tik drūms..."
Elfa uzlūkoja apmulsušo jauno vīrieti. "Tas bija vienkārši lieliski! Redzu, jūs neesat vienkāršs mirstīgais. Vai jūs valdat pār ūdeni? Varbūt pār vēju?"
Loraviēna ievēroja abu skatienus un nosarka. "Atvainojiet! Es jūs pārtraucu... Es vienkārši biju pārāk izbrīnīta," viņa klusi teica un vainīgi palūkojās no biezo skropstu apakšas.

Iesūtīja: *Lidium Karry... ; laiks: 29.10.2005 16:22

Žanna ļoti saniknojās. -Kā viņi tā varēja? Kā viņš atpazina mani?- viņa bija neizpratnē. -Kā tas varēja neizdoties?- -Man kautkas ir jāizdomā. Ko tādu pavisam novārtā negrīkst atstāt... Ko lai izdomā...- ar vienu knipja sitienu varenā burve jau atkal atradās savā mājā. Jau trešo reizi šodien. Viņa vēlreiz uzsita knipi. Pēkšņi visās malās parāsijās tūlkstošiem sveču. -Blāva gaisma rosina domāšanu-. Žanna iemiga.

Iesūtīja: Kira ; laiks: 29.10.2005 20:09

Iesūtīja: mr Bl@ck ; laiks: 29.10.2005 20:45

Kāda zagle? Jauno cilvēk vai esi dzirdējis kālab šī pilsēta kļuvusi tik pamesta un drūma? Tomass asi jautāja. Pamanījis ka viņa sarunbiedrs drebinās no aukstuma Tomass pamāja un sāka pūst karsti tuksneša vēji kas dažās minūtēs izžāvēja slapjās drēbes.


Kāds mantnieks tu jautā?
Ceļiniek jel zini kas ir teikts vēl sen
Nāks kāds kas elementus laupīs
Un sargiem paligus tad vajdzēs
Tad tie mantos sarga spēku vareno
un zaglis saņems sodu pelnīto

Tomas skanīgi sacīja un viņa rokā ielēca maza zibens lodīte ar kuru viņš vieglītēm spēlējās.

Iesūtīja: undomiel ; laiks: 29.10.2005 22:16

Loraviēna uzreiz nesaņēma atbildi, bet projām tomēr negāja. Viņas uzmanību saistīja vīriešu savādās izdarības: diez kas tā bija par lodīti, ar ko spēlējās viens no viņiem?

Iesūtīja: Lauwinja ; laiks: 30.10.2005 00:12

Viss bija nokavēts. Laiks bija Robenu pieveicis. Viņš juta, ka elementi ir nozagti. Sevi vainodams viņš atkal atstutēja galvu pret rokām, kas savukārt balstījās uz ceļiem. Iegrimis savās drūmajās pārdomās viņš bija jau aizmirsis, ka laiks rit uz priekšu. Savu gaišo matu kušķi novicinādams sargātājs strauji piecēlās. No matiem nopilēja dažas ūdens pilītes. Robens juzdams sirdsapziņas pārmetumus pret pārējiem elementu sargātājiem nezināja kur likties. Viņam vajadzēja kautko darī lietas labā. Robens atcerējās Tomasu- gaisa elementa sargātāju, kas nebija redzēts ļoti sen, tāpat kā citi.
Sargātājs saģērbies nolēma aizteleportēties uz Elementu pilsētu. Ja tik tiešām elementi bija pazuduši vajadzēja meklēt izredzētos. Kas palīdzēs.
Svešās rokās elements
Tā spēki rotā cita garu
Elementa spēks nu prom
Svešās, ļaunās rokās
Kā lai tagat palīdzu
Nākotnē viss miglā tīts.
Klusām, čukstus Robena balss skanēja. Gluži izklausījās pēc putām, kas čaukstoši mirdz viļņu galotnēs.

Iesūtīja: gwinerva ; laiks: 30.10.2005 09:22

Gwinerva parādījās kautkur pilsētā...Tā gadījās reti, kad viņa nezināja kur atrodas, bet pēc neliela apdomu brīža tomēr saprata.Tas gan bija vairāk viņas neuzmanības dēļ...Izstaipījusies pēc , viņas prāt, ogurdinošā ceļojuma Gwinerva palūkojās apkārt un tūlīt saprata, kur viņai jāiet...Vina devās uz kalna galu, kuir bija jāsatiek uguns elements.Gwinervai bija garš zaļš apmetni ar kapuci.Tas lieliski piestāvēja viņas matiem.Kapuce bija uzlikta galvā un viņa ar tādiem kā dejas soļiem gāja uz priekšu dažreiz pat apgriezdāmās apkārt.Pēkšņi Gwinerva apstājās.Viņa vienkarši apstājās, tad tākā izpurinājās un beidza jocīgo deju.Viņa sāka iet pavisam normāli skatīdamās apkārt.Nebija vairs tālu jāiet...Gwinerva nedaudz paātrināja soli, un drīz vien jau viņa atradās kalna galā:
(Tas gadījumam, ja nepamana Uguns elementam...)
Sveicināti.Piedodiet par kavējumu, ja esmu nokavējusies, par to vai viņa ir nokavējusies vai nav Gwinerva nebija īsti pārliecināta.Viņa lēnām pielieca galvu sveicinādamās.

Iesūtīja: buffy ; laiks: 30.10.2005 18:20

Alisona lēnam iejāja pilsētā un apturēja savu zirgu lai tas lēnam sāktu soļot.Savukārt virs meitenes apmēram 10 m augstumā lidoja viņas vanags Mrjūs.Viņas tēvs bij kautko nojautis un vienkarši lika uz šejieni doties un taka Alī vienmēr klausija tēvam tad arī šoreiz devas uz šejieni

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 31.10.2005 10:14

Kentaure pa ceļam bija noņēmusi loku un sagatavojusi bultu, ja nu kas, un labi vien bija. izdzirdusi balsi aiz muguras, viņa aši uzvilka stiegru un apcirtās pret runātāju. Tā bija tā pati sieviete, mazliet gan apsvilusi. Tas, ka viņa mainīja kentaures priekšā savu izskatu, pēdējai uzticību lielāku nedarīja.
Kas tu esi? Kāpēc tu mani sauc par savu kentauru, lai arī es neesmu dzirdējusi sevi sakām, ka pakļaujos tev? Kāpēc man būtu jādodas tev līdzi? jautājumi tika izteikti mierīgā balsī, par spīti uztraukumam, kas caurstrāvoja visu kentaures augumu un vīdēja acīs. Vienīgais, kas to nodeva, bija neliela astes kulstīšanās, jā un loks šaušanas gatavībā, kas bija pavērsts pret sievieti...

Iesūtīja: Puķu elfs ; laiks: 31.10.2005 12:05

Tilia pamodās, jo viņai sala. Lēni pavērusi acis viņa redzēja drūmus un aukstus kalnus, dziļas aizas visapkārt. - Kā tad te es gadījos? - viņa nomurmināja un mēģināja piecelties. Tas nācās grūti, tagad sūrstēja ne tikai spārns, bet viss augums. Beidzot tomēr pieslējusies, Tilia paspēra pāris soļus un sastinga - kaut kur dziļi dziļi sirdī atskanēja balss. Tā pavēlēja gaidīt.
- Kas tad tie par jokiem? - lauma nodomāja un paspēra vēl vienu soli. Un izdzirdēja balsi vēlreiz - Gaidi! - balss teica. Tā skanēja maigi un mierinoši, kā viegla vēja pūsma zīdaini krēslainā vakarā. Tiliai tik ļoti gribējās šo balsi dzirdēt vēlreiz un izaicinoši spēra vēl vienu soli.
- Gaidi! - Gluži kā pērkona dārds atbalsojās sirdī. Tilia apsēdās uz aukstās klints un vērās lejā uz snaudošo pilsētu.

Iesūtīja: TaureņmeiteneAur' ; laiks: 31.10.2005 14:54

Amfiona pasmīnēja.
-Šauj,ja uzdrošinies.Šauj vien,ar savu niecīgo bultiņu.Esmu pārliecināta,ka tā man netrāpīs.-
Ja viņa tomēr izšaus,bulta izkritīs man cauri.Via vienkārši pazudīs.Ja kentaure vilcināsies,es to aizdedzināšu.Amfiona,joprōjām smīnēdama,domāja.

Iesūtīja: Renīna ; laiks: 31.10.2005 15:06

Kad drēbes atkal bija sausas, Derons izbrīnīts pavērās svešiniekā. Nu kaut ko tādu es vēl nemāku.
Skaidrs kas par zagli. viņš klusi novilka. Kaut kas bija nācis ausīs par zudušajiem elementiem, bet tas nebija nekas liels.
Jūs gribat teikt, ka esmu viens no mantiniekiem? zirdot pēdējos teikumus, puisis apsvēra iespējas. Tas skan vilinoši un bīstami.
Un jūs kas būtu? nolēmis, ka nav ko zaudēt, puisis pasmaidīja un centās iegūt vairāk informācijas.

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 31.10.2005 15:36

Sieviete runāja pārliecināti un Narra nolaida bultu, tomēr joprojām atstādama loku šaušanas gatavībā. Kentauri mazliet biedēja sievietes smīns. tomēr Narra saņēmās un mierīgā balsī ierunājās:
Labi, es nešaušu, bet es joprojām vēlētos dzirdēt atbildes uz saviem jautājumiem!

Iesūtīja: TaureņmeiteneAur' ; laiks: 31.10.2005 19:51

Amfiona apmierināti pasmaidīja vēl vairāk.[i]"Labi,vismaz man nebūs viņa jāpiespiež",Amfiona nodomāja,un savirpināja gaisā vēl vienu uguns virpulīti,un viņas abas,AMfiona ar kentauru,atradās jau otrā pusē svētajam kalnam,kuru nebija redzējusi vēl neviena mirstīgā acs.
Tu vēleis iznāt kas es esmu?
Es emsu Amfiona,uguns gars,
Un tev,mans izredzētais,
Ir savs liktenis ierakstīts rakstos...

Iesūtīja: mr Bl@ck ; laiks: 31.10.2005 21:01

Tomass pasmaidīja šis cilvēks bija ziņkārīgs, bet pag Tomass tikai tagad apjauta ka ir netīšām līdz ar Deronu ir steigā parāvis līdz vēl kādu elfu un sarunu ko viņi te risināja nebija vēlams nevienam dzirdēt. Bez tam vēji viņam čukstēje lauma kas vēja nesta bija nokļuvusi pilsētā ir atmodusies.

Tu Denor atbildes dabūsi dzirdēt drīz
Bet tik mirkli pacieties šeit ir kāds kuram
Runas mūsu dzirdēt ir liegts,

Tomass strauji pamāja ar roku un abi stāvi izgaisa un pāri pārbrāzās brāzma skatītājam liktos ka viņus aizslaucījis vējš.
Nākamajā mirklī viņi stāvēja svētā kalna virsotnē līdzās gaidošajai laumai.

Iesūtīja: Kira ; laiks: 31.10.2005 21:27

Nāves eņģelis bija nostājies četru elementu laukuma vid''u un murmināja kādus senā un svešā mēlē vārdus. ...
Etera zetgiell emoke selene
A helios Bey este ike
Elich zeresse naa esseke.
Ap viņu sagriezās melnas vērpetes un atnesdama uz laukumu visus izredzētos.

Manīdama ka visi ir klāt Sievieete sāka runāt...
Jums nav jāzina kas es esmu, bet jums ir jāzina tas, ko es teikšu! Jūs esat astoņi (nez varbūt divpadsmit neesu taa izsekojusi) izredzētie. Jūs esat izvēlēti gara ceļojuma veikšanai, kur jums būs ne tikai jāatgūst zaudētie elementi, bet arī jāizdzīvo savs liktenis. Ja kāds vēlas atteikties no sava likteņa veikšanas lai panāk uz priekšu un es to atpestīšu no tā.. bet uz visiem laikiem! Sieviete beidza runāt un izaicinoši noskatīja izredzētos

Iesūtīja: TaureņmeiteneAur' ; laiks: 31.10.2005 21:53

Kad Nerra bija tā vienkārši pazudusi,un Amfiona sajuta,ka viņai nevar piemist neredzamības spējās,Amfiona gan apstulba.
-Bet...bet kur viņa pazuda?!-
Viņa acumirklī saņēma visu uguņu acu un leismu mēļu ziņas.
Četru Elementu laukumā?Via tas var būt,via tiešām viens no Viņiem...Nē,bet TUR es nugan neiešu!Tā vieta taču ir tik...ērmīga...Bet Nerra un Tuara...AK dievs,svētais Erceneģeļa svētītājs?Ko man darīt?!Zobus sakodusi,arī Ugunīgā pātrliesmojās savā uguns laukumiņa vidū,pie aukstā staba.Staba,kur agrāk glabājās viņa smīlulis,jā,Viņas liesmu elements,viņas sirds,viņa skvēlojošās sirds kristāsl...

Iesūtīja: undomiel ; laiks: 31.10.2005 22:10

Abi stāvi piepeši pazuda, un Loraviēna apmulsusi tikai noblisināja acis.
Pēkšņi viņa izdzirdēja pavēlošu balsi, kas nāca no nenosakāmas puses. Likās, ka tā skanēja visapkārt. Šai balsī elfa pārsteigta atpazina savas pavadones balsi.
Izredzētā? Kāda vēl izredzētā? Viņa juta, ka šie vārdi attiecas arī uz viņu, tomēr viņa tos nesaprata. Apjukusi viņa palaida vaļā Erannesa krēpes un noslīga zemē blakus Faramasam. Loraviēnai bija nepieciešami paskaidrojumi.
Tad viņa pavērās apkārt un manīja, ka laukumā sanākuši visādi ļaudis - tur bija kentaurs, ragana un vēl citi. Arī daži no tiem, ko viņa bija ievērojusi jau agrāk. Un pašā vidū stāvēja jau pazīstamā sieviete.

Iesūtīja: mr Bl@ck ; laiks: 31.10.2005 22:30

Tomass pievērsās abiem mantniekiem un jau vēra vaļā muti lai izskaidrotu visu kad viņi izgaisa. Arī viņš izdzirdēja ercenģeļa aicinājumu.
Tā vieta ir drūma kopš elements to pametis bet jāiet vien ir Tomass rūgti nodomāja.
Nošlaca vējš un Tomass parādījās sava laukuma centrā seju pavērsis pret rietumiem. Šajā vietā bija glabājies viņa dārgums ko nu vajadzēja atgūt. Viņa seja nocietinājās un ja kāds ielūkotos viņa acīs tad ieraudzītu ka tās met zibeņus.

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 01.11.2005 09:54

OOC: Narra, Tauriņmeitene, Narra ir mans vārds

Viss notikās pārāk ātri un vienīgais, ko viņa piefiksēja bija vārdi: uguns, izredzētais un atgūt elementus, ak jā un atbrīvos uz mūžigiem laikiem, vai kaut kā tā. Jebkurā gadījumā tie pēdējie izklausījās visai nāvējoši un Narra izdarīja vienu lielu muļķību, ko viņa cerēja, nenožēlos. Īstenībā jau vārdi - izdzīvos savu likteni, lika Narrai pieņemt šo lēmumu. Kentaure paspēra soli uz priekšu un pēc iespējas pārliecinošākā balsī noteica.
Esmu ar mieru darīt to, kas jādara! Tikai jautājums, kādas sekas būs tam, ja mēs tos neatgūsim?

Iesūtīja: Puķu elfs ; laiks: 01.11.2005 11:48

Pēkšņi jau tā krēslainā ainava satumsa vēl vairāk. Tilias acis ieplētās jo plašas, ausis un sirds uztvēra aicinājumu, kam nebija iespējams atsacīt. Tumsa sabiezēja, kļuva gandrīz taustāma. Tā mutuļoja visapkārt kā piķmelni dūmi. Laumai sagriezās galva, stingrā klints zem kājām salīgojās un nozuda.
- Kas tad nu? Varbūt es mirstu? Bet kā tad tauriņi uz ziedi tāltālās pļavās? Vēl neesmu paspējusi tos visus sveicināt! Vēl taču tik daudz nenoglāstītu mākoņu un nenogaršotu lietuslāšu!! - Tilia izmisusi iekliedzās, bet, nepaspējusi savas bailes izteikt līdz galam, viņa atkal sajuta stingru pamatu zem kājām. Melnā tumsa pamazām izklīda, un lauma ieraudzīja, ka atrodas kādā laukumā, kurā stāvot pieaug spēks un drosme. Un viņa nebija viena. Apkārt pulcējās dažādi dīvaini ļaudis, valdīja smacējošs klusums. Tad atskanēja balss. Tā skanēja vientuļi un baisi, likās, ka šai balsij atsaucās visa apkārtnes tumsa, katra ēna pienāca pilsētas laukumam tuvāk. Tiliai pār muguru pārskrēja tirpas, viņa juta, kā šausmās nosvīst ausu gali.
- Jums nav jāzina, kas es esmu, bet jums ir jāzina tas, ko es teikšu! - teica balss. - Jūs esat astoņi izredzētie. Jūs esat izvēlēti gara ceļojuma veikšanai, kur jums būs ne tikai jāatgūst zaudētie elementi, bet arī jāizdzīvo savs liktenis. Ja kāds vēlas atteikties no sava likteņa veikšanas, lai panāk uz priekšu, un es to atpestīšu no tā.. bet uz visiem laikiem!
Šie vārdi skanēja vēl baisāk nekā pati balss.
- bet uz visiem laikiem! - turpināja skanēt laumas ausīs.
- bet uz visiem laikiem!
Tilia trīcēja. Viņa gribēja pacelties spārnos, bet tie neklausīja.
- Kaut mani nepamanītu, kaut mani nepamanītu! - murmināja lauma, censdamās noslēpties aiz kādas platas muguras (OOC - cenšos noslēpties aiz Derona muguras)

Iesūtīja: Kira ; laiks: 01.11.2005 14:24

-To es nedrīkstu atklaat
Engjelis teica un nomesdama apmetni izpleta melnos spaarnus un uzlaidaas debesiis nopeetot visus no augshas... Tur kaada buutne meegjinaaja neveiksmiigi nosleepties...
- Skiet ka sheit ir arii elementu sargaataaji...
Engjelis noteica nolaizdamaas zemaak
- Tad man dodams jums uzdevums... Gaadaajiet par izredzeetajiem, lai tiem viss taptu zinaams...
Sieviete salji nooteica un paceelusies nakts debesiis aizlidoja... Vinja uziceejaas elementu sargaataajiem..

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 01.11.2005 14:37

Narra nolūkojās, kā enģelis aizlaižas, nopurpināja pie sevis: Lieliski, liek mums kaut ko iegūt, bet sekas neatklāj. Labi, mazāk būs jāsatraucas.
Tad viņa pagriezās pret pārējiem izredzētajiem un apjautājās: Sveiki! Kā rādās mums ir kopīgs uzdevums, tikai vai esmu vienīgā, kas īsti nesaprot, kas šeit notiek?

Iesūtīja: buffy ; laiks: 01.11.2005 15:56

Alisona kas visu laiku stāvēja maliņā un tiešām nesaprata kas notiek palūkojās uz kentauri.Diemžēl tu nēsi vienīgā.Viņa klusi atbildēja.Redzi mana vecmāmiņa man lika doties uz šejieni tad nu šeit es esmu tomēr neko nesaprotu

Iesūtīja: Puķu elfs ; laiks: 01.11.2005 16:24

Tilia noskatījās, kā tumša ēna pacēlās naksnīgajās debesīs un izgaisa. Sapulcējušās būtnes visapkārt it kā atdzīvojās, atskanēja nedaudz neapmierināta murmināšana.
- Uzdevums, uzdevums. Mums veicams uzdevums - laumai skanēja galvā. Izbīlis bija izgaisis līdz ar tumšo būtni, un tagad Tiliu sāka mocīt ziņkāre.
- Kāds uzdevums? - viņa bikli ierunājās, bet vēl aizvien nedaudz trīsošo balsi laikam neviens nesadzirdēja. Lauma apņēmīgi lauzās uz pulciņa vidu, brīžiem apmaldīdamās kāda apmetņa putekļainajās krokās, jo viņa taču bija uz pusi mazāka, nekā lielākā daļa šeit sanākušo būtņu.
- Kāds uzdevums? Kam? Kādēļ? - viņa prašņāja, lūkodamās uz augšu, un nemaz nepamanīja, kā iemaldījās starp kāda kentaura spēcīgajām kājām.

Iesūtīja: Mia Mania ; laiks: 01.11.2005 17:18

OOC: Negaidīšu atbildi un vienkārši iejaukšos. Srī.

Hemiamora allaž bija ceļā. Nekad un nekur viņa nerada miera, pat kad ieslīga savos nebeidzamajos sapņos zem kāda smaržīga rožu krūma, kur jautri čīgāja naktssienāži. Tiesa, viņa allaž izskatījās mierīgākā no visiem, bet, kā kāds gudrs vīrs reiz bija teicis- netici visam, ko acis rāda.
Sudrablapsas veidolā, cieši pieglaudusi pie maigās muguriņas spārnus, nimfa soļoja cauri pilsētai, debeszilās acis pievērsusi laukumam, kur norisinājās kaut kāda sapulce. Sabats. Kāpēc viņa neko par to nebija dzirdējusi? Tik sen nebija satikta neviena ragana, neviena burve un zintniece...
Dzīvieciņa ritmiskie soļi pārtapa nenogurdinošā skrējienā un, eņģeļa spārnus ieplētusi, lapsa metās lidojumā. Spirgtais vējš ieķērās sniegbaltajā kažokā un lika zobotam smaidam pavīdēt viņas sejiņā. Brīvība- nekur nezūdošā brīvība...

Iesūtīja: undomiel ; laiks: 01.11.2005 22:32

Laukumā izcēlās sajukums. Loraviēna vērās debesīs uz tumšo, gaistošo ēnu. Tā pazuda. Tā. Šķiet, viņa te nebija vienīgā, kas neko nesaprot.

Iesūtīja: Lauwinja ; laiks: 01.11.2005 23:15

Robens dzirdēja Enģeļa uzaicinājumu, Bija jādodas. Pēc mirkļa jau viņš atradās laukumā. Paspēja uz enģeļa runas beigām. ar neizsakāmu izteiksmi sejā viņš palūkojās debesīs. Robena acis itkā dzidri iemirdzējās. Novērsies viņš ieraudzīja Tomasu. Sargātājs neizlēmīgi lūkojās uz otru elementu sargātāju.

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 02.11.2005 09:23

Sajutusi kaut ko pieskaramies savām kājām, Narra vieglā izbīlī, saslējās pakaļkājās, taču tādā veidā noturēt zirga ķermeni bija grūti, viņa tomēr nebija nekāds divkājis. Naski pakāpusies pāris soļus atpakaļ, kentaure nolaidās zemē, gandrīz uzkāpdama laumai.
Narra noliecās un pavērās uz būtni: Es, ļoti atvainojos! Vai es tev nenodarīju pāri?

Iesūtīja: Puķu elfs ; laiks: 02.11.2005 13:23

Pēkšņi Tilia sajuta, ka sāpošajam spārnam kaut kas pieskaras. Uz mirkli sastingusi viņa pagrieza galvu un izbīlī atkāpās pāris soļus. Viņa atradās starp četrām spēcīgām zirga kājām, kas teju teju varēja laumu samīt. Tilia samiedza acis un pieplaka zemei.
- Ak, neredzētās pļavas! Nesmaržotie ziedi! Neskūpstītā rasa! Ardievu! Mani samīs pelēkos putekļos, manas miesas knābās šīs drūmās vietas izsalkušās būtnes! Ak, es, nabaga lauma! - čukstēja Tilia, neuzdrīkstēdamās atvērt acis. Te pēkšņi līdz viņas ausīm nokļuva balss. Tā teica: - Es, ļoti atvainojos! Vai es tev nenodarīju pāri?
Lauma mazliet pavēra vienu aci, tad otru. Viņa pakustināja roku, tad otru. - Vai esmu jau beigta? - Tilia jautāja un pavērsa skatu uz augšu, lai saskatītu balss īpašnieku. Viņai par lielu pārsteigumu visapkārt nekas nebija mainījies, viņa atradās tanī pašā laukumā un turpat blakus stāvēja kentaurs, bažīgi uzlūkodams laumu.
Acumirkli Tilia viņā truli blenza, līdz saprata, ka tikai pateicoties kentaura smalkajai maņai viņa palikusi vesela.
- Vai, piedodiet, ka maisos pa kājām, viss it kā ir kārtībā, - lauma drebelīgā balsī izmocīja. - tikai, te no apakšas nekas nav ne redzams, ne dzirdams, tādēļ arī iemaldījos starp jūsu kājām.

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 02.11.2005 13:37

Es tiešām tev neko nenodarīju? Narra vēlreiz pārvaicāja, bet nu jau jutās atvieglotāka.
Pa kājām tu nemaisies, tev ir tādas pašas tiesības te staigāt kā pārējiem, vienīgi, mums lielajiem grūtāk pamanīt tādas mazas būtnes. Labāk es tevi uzsēdināšu sev mugurā, tad tu labāk visu redzēsi, labi? kentaure pastiepa rokas, lai lauma varētu uz tām uzkāpt un viņa varētu mazo būtni uzcelt sev mugurā.
Bet tev tiešām nekas, nekas nekaiš? Narra nelikās mierā, viņa juta, ka ar laumu nav viss kārtībā, tikai kas tieši, tas palika miglā tīts.

Iesūtīja: Puķu elfs ; laiks: 02.11.2005 15:10

- Viss ir labi, neraizējieties - samulsusi nopurpināja Tilia, - vismaz jūs nekādā gadījumā neesat vainojama kādā no manām nebūšanām. - viņa piebilda un pateicīgi satvēra pastieptās rokas.
Jau pēc mirkļa lauma bija ērti iekārtojusies uz kentaures siltās, kastaņbrūnās muguras un varēja ērti aplūkot gan sanākušos ļaudis, gan laukumu, kurā visi bija sapulcējušies.
- Cik dīvaina kompānija, - viņa nodomāja, - un cik dīvaina vieta.
- Atvainojiet, - Tilia pastiepās tuvāk kentaures galvai, - atvainojiet, bet sakiet, kas te notiek? Kādēļ šeit sapulcējušies šīs būtnes?

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 02.11.2005 15:25

Narra domīgi raudzījās apkārt, tad pagrieza galvu uz laumas pusi:
Cik es sapratu no tā enģeļa teiktā - mēs esam izredzētie, kam jāatgūst elementi. Saki, vai arī tev pēdējā laikā nav rēgojušies dīvaini cilvēki, kas runā dzejā?
Man pašai gribētos zināt ko vairāk, tāpat kā gribētos uzzināt tavu vārdu... Manējais ir Narra
Kentaure domīgi virpināja pirkstos kristālu, kas atkal bija vairāk vai mazāk atguvis savu dzidro krāsu. Savus garos matus viņa pārsvieda pār plecu, lai lauma tajos nejauši nesapītos...

Iesūtīja: mr Bl@ck ; laiks: 02.11.2005 16:57

Tomass ilgi skatījās sanākušajos (vai sanestajos) klātesošjos pār cilādams domas kā lābak izskaidrot viņiem to kam vajadzēja notikt, kad viņa pārdomas iztraucēja Robena ierašanās
Jel esi sveicināts Dzelmju un viļņu pavēlniek
Cik ūdeņu ir aiztecējis cik klinšu vējš ir izārdījis kopš mēs tikāmies
Bet šķiet draudzība ir palikusi neskarta

Tomass sirsnīgi sveica seno draugu. Tad pievērsis acis debesīm viņš lika virs laukuma svākties melniem mākoņiem un ieducināties pērkonam. Viņš cerēja ka tā spēs pievērst uzmanību laikuma centram jo šķita ka daži bija ieslīguši sarunās.

Lai dzird snākuši dzird kas askāms ir mums.
Mēs kas stāvam še vēršamies pie jums mirstīgie.
Mums palīdzību jūsu vajag nestundā tumšā.

Tomass pērkonskanīgā balsī sacīja un viņam blakus trāpīja zibens šautra ko viņš bija saucis lai pierādītu ka ar viņu labāk sevišķi strīdēties nav ieteicams.

Iesūtīja: Puķu elfs ; laiks: 02.11.2005 17:32

Tilis jau pavēra lūpas, lai nosauktu savu vārdu, kad pēkšņi līdz viņai atlidoja kāda skaņa. Tā šķita tik zināma, bet lauma nekādi nevarēja atcerēties, kur un kad būtu šo balsi dzirdējusi. Virs laukuma iedārdējās pērkons, zibens šautra triecās pret zemi.
Tilia piekļāvās Narras zīdainajai mugurai un vēroja notiekošo. Laukuma vidū stāvēja kāds vīrs un pērkondimdošā balsī runāja. Lauma nedzirdēja un nesaprata vārdus, viņas sīkās austiņas glāstīja šī balss. Viss tika aizmirsts un piedots gan sev, gan pasaulei, Tilia juta pār vaigiem plūstam karstas asaras un sirdi sitamies daudz par strauju.
- Šī balss, kas runājusi ar mani sapnī! Tik barga, skaidra un glāstoša! Ak, neapklusti, balss! Runā vēl! - domas laumas galvā joņoja kā mežonīgi, brīvi kumeļi.

Iesūtīja: undomiel ; laiks: 02.11.2005 21:53

Loraviēna izlavierēja cauri pūlim. Viņa juta, ka ieradies ir tas, kurš viņu vadīs, tomēr nezināja, kurš tas ir. Tik daudz savādnieku! Neskaidra nojausma vēstīja, ka tas būs tas, kas valda pār ūdeni.
Nu jau elfa bija sadzirdējusi kaut ko par pazudušajiem četriem elementiem, pilsētā klīda tādas runas, un arī šeit tas tika pieminēts vairākas reizes.

Iesūtīja: Lauwinja ; laiks: 02.11.2005 22:35

Robens laipni uzsmaidīja vecajam draugam, Tomasam. Viņš bija varens, bet arī pats Robens bija varens.
Ak vecais draugs,
Rādās spēkā pieņēmies
Labi gan ka tā
Rādās ne pārāk labi laiki nākuši
Elementus līdz sev rāvuši.
Sargātājs mazliet skumīgi savā dzidrajā ūdenīgajā balsī teica. Viņš rūpīgi vēroja mirstīgo un sargātāju uzvedību. Robens nebija no pašiem runātīgākajiem un drosmīgākajiem uzrunu gadījumos, laigan vajadzības gadījumā viņš spēja ļoti daudz.

Iesūtīja: gwinerva ; laiks: 03.11.2005 07:49

OOC: saīosionu sava tēl vārdu ar Gwinna...

Gwinerva cenšoties saglabāt mieru stavēja un visu vēroja, bet neko neteica, nebija noskaņojuma, un viņa arī nezināja īsti ko teikt.Enģeļa teiktais bija licis viņai iegrimt pārdomās...Gwinerva neskaisri dzirdēja ko runā citi, bet gan vairāk domāja par uzdevumu, uzdevumu, kas bija jāveic.Kapuce vēl aizvien Gwinnai atradās galvā, un viņa nemaz nebija iedomājusies to noņemt.Gwinna atskatījās atpakaļ, bet neko nepamanījusi atkal paskatījās uz priekšu, lai nopētītu pārējos ceļiniekus, kas kopā ar viņiem, elementu sargātājiem, dodas ceļa.

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 03.11.2005 12:20

Narra vēroja kā savelkas melnie mākoņi. Negaiss? Pārāk ātri negaisam... Ieducinājās pērkons, tad kāds ierunājās pērkondimdošā balsī.
Kentaure juta, kā lauma piekļaujas mugurai, bet neskatījās uz būtni, viņa raudzījās uz runātāju, kas kā likās spēja zsaukt zibeņus un pērkonus.
Apbrīnojami! Narra pavērsa abas zirgveidīgās, kastaņbrūnās ausis, kas slējās laukā no sniegbaltajiem matiem, sargātāja virzienā. Vēl viens kurš runāja dzejā. Izklausījās jau ļoti jauki, ja vien nebūtu to melno negaisa mākoņu virs galvas.

Iesūtīja: TaureņmeiteneAur' ; laiks: 03.11.2005 13:44

Amfiona nostājās priekšā Nāves Enģelim.
Melnais nesēj,laimes devēj
Nāves enģeli,saki man tā
Vai ir kādas ziņa sno debesu puses?
Vai pats Liafamors ir sacījis ko?
Vai man būs atsautk manu Aktiu
Manu pūķi,asaru nesēju dārgo?

OOC:Kira sapratīs...

Iesūtīja: buffy ; laiks: 03.11.2005 14:51

Alisona apjukumā stāvēja laukuma vidū.Zirgs bija piesiets,bet vanags kautkur lidinājās.Izredzētie,elementi?Kas tie tādi.Bet ja pēc visa tā ko viņai bija stāstījusi vecmāmiņa?Par šiem četriem sargātājie un visu pārējo.Tiesa gan,agrāk meitene to visu uzskatīja par pasakām

Iesūtīja: Renīna ; laiks: 03.11.2005 17:15

Derons uz mirkli stāvēja apstulbis. Be tad ātri atgriezās viņa ierastais noskaņojums. Neko teikt. Šķiet dzīve turpmāk nebūs garlaicīga smaids rotaļājās viņa sejā.
Ar apbrīnas pilnu skatu viņš vēroja ainavu, kas pavērās viņam apkārt. Reti iznāca nokļūt tādās vietās ar tādu ainavu.

Iesūtīja: undomiel ; laiks: 04.11.2005 19:06

Līkumodama starp satrauktajām būtnēm, Loraviēna netīšām uzgrūdās kādai gaišmatainai gara auguma raganai. Vai, es ļoti atvainojos! Vai nenodarīju jums pāri? Loraviēna uztraukusies jautāja un nodomāja: Kā gan es, būdama elfa, varu būt tik neveikla?
Raganai līdzās dīžājās stalts zirgs, un kaut kur virs galvas atskanēja vanaga brēciens.

Iesūtīja: Renīna ; laiks: 05.11.2005 12:21

Negaisa mākoņi raisīja Denorā dažādas domas un izjūtas. Reizē bija nedaudz bail, bet reizē viņš sajutās piepildīts sajūsmas un kāda varena spēka.
Eņģeļa runa bija viņa nedaudz apstulbinājusi, bet tagad viss lēnām nosēdās savās vietās.
Pazuduši elementi, kas mums jāatgūst. Mantinieki... Kaut kas velkas kopā ar to pašu dīvaino runātāju... Pag, vinš tak arī tagad runā. pēc mirkļa Derons apjēdza pilnīgi visu, kas apkārt notika un nedaudz dīvainais mulsums, kas viņu bija pārņēmis, izgaisa.
Ko jaunu uzzināsim? viņa sejā parādījās smaids.

Iesūtīja: Kira ; laiks: 05.11.2005 15:26

Sieviete pagriezās... Viņas acīs lēkāja tumsas dzirkstelītes...

Tev būs...

Nāves eņģelis vienkārši sacīja un iedeva Amfionai dzidru kristālu...

To dod izredzēto vadonim... tam kurš ceļu rādīs

Bet eņģelis neko vairāk nestāstīja...

ooc: izvēlies pati to galveno...

Iesūtīja: TaureņmeiteneAur' ; laiks: 05.11.2005 16:39

OOC:No visiem,vai tikai no Uguns?

Paldies...
Amfiona,satverdama pirkstos tik trauslo kristālu,pateicās.Tad pagriezās pret 'savējiem',kuri stāvēja Uguns laukumiņā.Un,atvērusi savu plaukstu,lai parādītu kristālu,kurš tik neredzami spīdēja,to gandrīz saskatīt nevarēja,bet to varēja sajust,jo kristāls tik balti un dvēseliski spīdēja...
Nāciet,mani tik dārgie
Nāciet man līdz...
Klusi sauca Amfiona vadīdama kentauri un raganu uz kraujas malu.

Iesūtīja: buffy ; laiks: 05.11.2005 16:47

Nē man nekas nekaiš.Alisona klusi atbildēja elfam un atkal pievērsās notiekošajam.Neticami.Visvisādas būtnes ir saradušās un es vel azivien neko nesaprotu!Alisona klusi iesvilpās un viņas vanags saudzīgi nolaidās uz saimnieces pleca

Iesūtīja: mr Bl@ck ; laiks: 06.11.2005 13:02

Tomass neatbildēja Robenam viņš vērās uz nāves eņģeli tas pielidoja klāt un sniedza viņam kristāla lodi. Tomasss viegli palocīja galvu pateicībā un pievērsās izredzētajiem.

Nāciet vēja mantnieki
Tiem kam vēji sirdis silda nāciet

Viņš klusi sacīja pretstatā pirmītējam pērkonam aicinot izredzēos pienākt tuvāk.

Iesūtīja: undomiel ; laiks: 06.11.2005 19:52

Vai jūs saprotat kaut ko no tā, kas te notiek? Loraviēna jautāja gaišmatainajai raganai.
Skaists vanags, viņa piebilda.

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 07.11.2005 10:09

Narra lūkojās uz kristālu uguns elementa sargātājas rokās. Viņa to lāga neredzēja, bet juta...
Kentaure lēnām virzījās uz kraujas malu, klausīdamās aicinošajā sievietes balsī un tomēr apzinādamās laumu uz savas muguras. Narra juta pārliecību - ja jau reiz elementu sargātāja viņu sauca, tad bija jāiet. Pirmītējās bailes un šaubas bija pazudušas uz šo brīdi...
Mums laikam būs jāškirās uz brīdi, Narra puspagriezusies pret laumu noteica.

Iesūtīja: Puķu elfs ; laiks: 07.11.2005 11:04

Tilias acu skats bija piekalts pelēkam tēlam laukuma rietumu malā, viņa sajuta nepārvaramu vēlmi tam tuvoties, bet tai pašā trīcēja no bailēm, bijības un ilgām.

- Nāciet vēja mantnieki
Tiem kam vēji sirdis silda nāciet

teica maiga, valdonīga balss, kas kā glāstoša vēja pūsma pieskārās laumas spārniem. Tilia, kā pa sapņiem, dzirdēja kentauri kaut ko sakām, bet jēgu nespēja saprast. Par spīti sāpošajam spārnam viņa nolidoja, lai gan pareizāk būtu teikt, nokūleņoja no Narras muguras un lēnām, kā apmāta tuvojās pelēkājā apmetnī tērptajam tēlam.

Iesūtīja: Renīna ; laiks: 07.11.2005 16:14

Izdzirdējis aicinājumu, Derons pagriezās pret pelēkajā apmetnī tīto stāvu un devās viņa virzienā. Nez kāpēc nojauta man liek doties uz šo pusi? burvis klusi nodomāja.

Iesūtīja: undomiel ; laiks: 09.11.2005 22:41

Pēkšņi Loraviēnai galvā ieskanējās mīļa, tālīna balss no bērnības. Tēva balss. Tā vēstīja par tālo Elementu pilsētu, par nelaimi, kas tai lemta. Tā teica meitenei, ka viņai būs veicams svarīgs uzdevums.
Uzdevums! Vai tas būtu šis? Un kas tas diez ir par uzdevumu?

Iesūtīja: Puķu elfs ; laiks: 10.11.2005 12:47

Soli pa solim Tilia tuvojās pelēkajā apmetnī tērptajam tēlam. Sirdī vairs nebija baiļu, nebija šaubu. Jautājumu un vaicājumu tūkstoši bija nogrimuši kaut kur pašā dvēseles dziļumā. Lauma sajuta sevī tīru, dzidru un glāsmainu vēju, kas bija aizpūtis visu drazu no viņas domām. Pelēkā tērptais tēls izstaroja nebeidzamu labestību, neaptveramu spēku un bargu varenību.
Tilias acis pildījās ar asarām, bet šajās asarās nebija skumjas vai bēdas, nebija dusmas vai bailes. Tās bija pateicības un aizkustinājuma asaras, kas, mirkli pakavējušās samtaini mirdzošajās acīs, kā dzidrs ūdenskritums lija pār laumas vaigiem.
- Es nezinu, kas tu esi, svešais kungs. Un nezinu, kādēļ tu mani sauci, bet es iešu, kur tu liksi. Un darīšu, kā pavēlēsi. - Tilia klusi, bet skaidri teica, raudzīdamās zem pelēkās kapuces, kur vajadzēja būt acīm, un noslīdēja uz ceļiem putekļos.

Iesūtīja: TaureņmeiteneAur' ; laiks: 14.11.2005 16:13

Žanna redzēja sapni.

Visapkārt bija tumsa,melna tumsa.Arī Žanna pati sevi ieraudzīt nevarēja.Melnas drēbes,mati.
Priekšā iespīdējās pieci elementi - Uguns,ūdens,zeme,gaiss.Bet ivņi vienkārši pastāvēja,tik siltā un spēcīgā pievilcība bija zudusi.Tā jau bija tikai ilūzija - to Žanna zināja.
Atceries,atcieries....Nogalini Melnos Matus!
VIsapkārt simtkārtīgā balsī iešņācās čūskas.
Atceries!Atceries,vai arī upurē savu sirdi!
Uguns liesmas,Sarkanais Gredzens.Ja Žanna viņu uzveiks,tas būs viņas.Sarkanais Gredzens,visvarenākais...
Sieviete ierunājās,bet caur viņas balsi runāja cits.Žanna bija pie tā pieradusi,šie sapņi viņai vienmēr rādījās...Murgos.

Ak!
Ar kliedzienu pamodās Žanna.VIņa bija viscaur nosvīdusi,bet tam kalpoja Vēja lodes atvēsinošā dvesma.Šādi sapņi viņai jau rādījās treōs nakti,bet uzdevumu viņa vēl nebija paveikusi.

OOC:Ceru,ka pieņemami.

Iesūtīja: Kira ; laiks: 15.11.2005 16:44

Pēkšņi visas sarunas apklusa ap katru, kas atradās laukumā uzvirmoja vai nu uguns vai arī lapu vērpetis vai arī uzšāvās udens vai tikai plandīja vējš'. Katram, kas bija laukumā domās skanēja viens un tas pats...
Tavs ceļojums ir sācies! Tev nav jājautā kādam ceļš vai arī kas darāms... Tev jādodas! Jo Laiks negaida! Tev savs uzdevums veicams, kasss jau izsenis ar paša Likteņa'lēmēja roku Gaadsimtu Grāmatā rakstīts. Dodies uz kalnu pusi... Tev jāatrod Harpija, kas uzaudzinājusi četrus elementu sargātājus... Tālāku zināsi tikai tu pats/pati. Bet tagad dodies! šī balss bija skanējusi vissiem izredzētajiem tikai ne elementu sargātājiem...

ooc: Elementu sargātājiem vēlāk būs īpašs uzdevums

Iesūtīja: Puķu elfs ; laiks: 16.11.2005 17:30

Tiliai atbildēja vējš. Laumas bālie vaigi sajuta spēcīgu brāzmu, kas iezūžojās matos un šalca samtainajos spārnos, izpurinādams no tiem pelēkos putekļus.
- Bet tagad dodies! - teica gaiss un skaņa, klusi sanēdama, izgaisa kaut kur tālu kalnos.
- Uz kalniem? Man jādodas uz kalniem? Un es nevaru tur neiet, jo tāds vienmēr ir bijis mans liktenis. - Domas gausi, kā slimi gliemeži, vilkās cauri Tilias sauli mīlošajai dvēselei, atstādamas aiz sevis pelēku sliedi.
- Tur mani gaida droša nāve, es nosalšu, iekritīšu aizā, miršu no bada vai apmierinot kāda radījuma ēstgribu. Tur, klinšu spraugās neiespīd saule un neiemaldās mēnesstars, vien izsalkušas ēnas un naida mocīti zvēri būs mani biedri. Bet es nevaru neiet, jo tāds ir mans ceļš.
Lauma dziļi ieelpoja un pagriezās pret kalniem. Tas, kā neuzvaramu milžu bataljons, aizsedza apvārsni, ar smilajiem virsotņu durkļiem skrāpēdami mākoņus.
Pēc mirkļa tilia spēra pirmo soli klinšaino labirintu virzienā.

Iesūtīja: Renīna ; laiks: 17.11.2005 11:33

Dodies. Deronam apkārt čukstēja vējš. Dodies uz kalniem tas vēl atkārtoja.
Uz kalniem? domās jutās apmulsums.Vienkārši dities prom. nedaudz gurdi iesanājās domas.Pacvēlis galvu, burvis bridi vērās apkārt, cenzdamies ar skatienu atrast kaut kādu noradi, kas pateiktu ko darīt, bet reizē viņš arī to nemeklēja, teiktsd bija, nemeklēt.
Dziļi ievilcis vēja atnesto svaigo gaisu plaušās, burvis pārlaida skatienu vēl vienu reizi pāri apkārtnei, nopētot tos, kas tur atradās.

Iesūtīja: mr Bl@ck ; laiks: 19.11.2005 14:27

Tomasu pārsteidz mazās laumas padevība un neatlaidība. Redzēdams ka Tilia un Derons ir pienākuši.
Viņš nolaida sava apmetān kapuci atklādams jauneklīgu un reizē arī mūžvecu vaigu. Viņa acis bija spoži zilas un tajās varēja jaust aizkustinājumu.
Nometies uz ceļa viņš sniedza laumai kristāla lodi.

Saņemiet dāvanu gaisa elementa mantnieki.
Lai šī velte vada jūsu ceļus. Tā varēs jūs pasargāt un sniegt jums
spēku grūtā brīdī.

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 21.11.2005 10:44

Narra palūkojās apkārt, likās, ka runāja vējš, bet kā tas runāja... Kentaure pagriezās pret kalniem, sakārtoja savas lietas, taču tad viņa pavērās uz uguns sargātāju. Viņi bija nokļuvuši laukumā, bet, kā nokļūt laukā, tas nebija skaidrs.

OOC: Pēc laukuma apraksta tā arī sapratu, ka tur var tikai nokļūt...

Iesūtīja: Puķu elfs ; laiks: 21.11.2005 23:50

Pelēkā kapuce noslīdēja no svešinieka sejas, un Tilia juta, ka viņas sirdī ielūkojas dižens spēks. Viņa pavērsa acis uz augšu un sastinga bijībā. - Šī cēlā seja, kurā jaušams spēks un gudrība! Šīs acis, kurās paslēpušās man tik mīļās debesis, šķiet redzējušas pasaules dzimšanu! Bet vaigs tik gluds kā divdesmitgadīgam jauneklim!
Tai mirklī Tilia sev blakus pamanīja vēl kādu. Tas bija kāds vīrs zaļganā ceļotāja apmetnī, pelēkiem, pagariem matiem. Lauma juta, ka viņos ir kaut kas radniecīgs. Kaut kas tāds, kas savieno jūras krastus, pļavas un kalnus - viņus vienoja vējš.
Tad ierunājās svešinieks, kura acis sacentās zilumā ar dienvidus debesīm:

- Saņemiet dāvanu gaisa elementa mantnieki.
Lai šī velte vada jūsu ceļus. Tā varēs jūs pasargāt un sniegt jums
spēku grūtā brīdī.

- Viņš uzrunā mani! Parastu pļavu dvēselīti! Un sniedz man šo velti! - Apburta raudzīdamās kristāla lodē, kā sapnī Tilia pastiepa savas sīkās rociņas. - Kāds mirdzums! Kāds dzirdums! Kā kalnu gaiss spirgtā rītausmā! Kā mierinoša septembra pēcpusdiena!
Vēsais kristāls glāsmaini pieskārās Tilias rokai un iemirdzējās, lēni sarūkot, līdz kļuva tik mazs, ka lauma varēja to ērti paņemt plaukstā.
- Paldies, mans kungs, - no Tilias lūpām atskanēja trīcošs čuksts.


OCC: atļāvos piedēvēt kristāla lodei šādu īpašību, citādāk būtu tā pagrūti to saņemt...

Iesūtīja: TaureņmeiteneAur' ; laiks: 22.11.2005 14:06

Kristāla lode dievišķīgi iemirdzējās,bez vārdiem pasludinot Tiliu par sevis cienīgu.

Amfiona palūkojās uz kentauri,un mierinoši pasmaidīja.Tad pagriezās ar seju pret austošo sauli,tik dīvaini tā mirdzēja,bet kā gan tā varētu šeit spīdēt?Itin visus,kuri redzēja šo saullēktu,itin visuus pārņēma tik dīvaina sajūta,kas aizcināja doties turp,turp,uz sauli un debesīm...


Amfemūr,ledioha,
Safiuru,lastecia
Aktencio safeta!

Amfiona iekliedzās,un saule vēl spožāk iemirdzējās,nē,tā nebija saule,tas bija...
Pūķis?!

OOC:Aicinu visus postot ātrāk,bet pārējie sargātāji lai gaida manu pz.

Iesūtīja: *Lidium Karry... ; laiks: 25.11.2005 18:54

Žanna bija uztrūkusies sēdus. -Nju moins cik savāds sapnis...- viņa domāja kas tā bija pa čūsku? Eh... laikam atkal murgoju...
Žanna bija pavisasm sasvīdusi. Virs viņas deniņiem bija auksti sviedri un tie nelēgi pārtecēja pār ļaunās burvas vaigu.
Pēkšņi Žannai kļuva pavisam vēsi. Viņa sarāvās čokurā un norita nedabiskā pozā uz grīdas. Viņas kakls bija pie labā ceņa un abas rokas pie potītēm. Viņa tikai raustījās un drebinājās. -Man salst... Man salst...- viņa bubināja pavisam nesaprotamā balsī un bija jau pārslīdējusi pāri visai istabai.
Viņa nelāgi atrita galvu pret galda malu un saļima. -Nu nah...-

Iesūtīja: Puķu elfs ; laiks: 01.12.2005 12:29

Kalnu virsotni skāra pirmie dzīvību un prieku sludinošie saules stari, drūmajā rīta dūmakā tītā pasaule iemirdzējās, gatavojoties jaunai dienai.
Tilia juta sevī ieplūstam degsmi. Sirds pildījās ar drosmi un ticību. Acis iemirdzējās dzīvespriekā.
- Un nebūs tumsai aizēnot spožo Saules vaigu! Man jāredz vēl, kā uzplaukst magones un pīpenes. Tik daudz draugu-taureņu vēl jāsatiek, par šiem zilgajiem spārniem jāpateicas. - Tilias balss skanēja klusi, bet skanīgi. Šķita, ka runā nevis viņas mute, bet sirds. Lauma pacēla galvu pret austrumiem un izstiepa rokas, it kā lai apskautu un sevī slēgtu saules izstaroto gaismu un siltumu.
- Lūk, arī austošā Saule iemirdzas spožāk! Jā! Jā! Izgaismo šo mulsinošo krēslu, ak, Saule!
Tilia aizvēra acis un dziļi ieelpoja mirdzošo, gaismas pārpilno gaisu. Viņa juta lielu un varenu spēku tepat tuvumā, un dvēseles kaktiņā pēkšņi sarosījās šaubas un bailes. Tilia atvēra acis.
Ak, kā bija mainījusies pasaule pa šo īso mirkli! Dzīvinošās saules vietā laumas acis skatīja zeltā mirdzošu pūķi, kurš, plēvainos spārnus izplētis, strauji tuvojās.
- Nav laika tīksmināties par austošo dienu, tā ir zīme, ka jādodas ceļā. Un mērķis ir tas kalns. - Tilia pavērsa savu skatienu ugunīgi mirdzošās virsotnes virzienā un satvēra blakus stāvošā burvja apmetņa malu.
- Es jūtu, ka mums viens mērķis un viens ceļš ejams. Ir jāsteidzas, pirms šis pūķis nosvilina tukšu šo laukumu un pirms krāšņā pasaule iegrimst krēslā un bezcerībā! Ejam!

Iesūtīja: mr Bl@ck ; laiks: 01.12.2005 18:02

Tomass viegli pasmaidīja par laumas izbailēm. Tomēr viņs viņu pilnībā saprata Amfionas pūķis daudzos raisīja bailes.

Jel nebīstietis ceļinieki.
Tas nav nāves nesējs bet gan padevīgs kalps
Viņš steidz saimnieka saucienu manīdams.
Viņš būs uguns pavadonis ne vēja.

Tomass mierīgā balsī sacīja. Tad viņš novērsās no austrumiem piekaldams skatu kalna virsotnei kas majestātiska slējās rietumu pamalē. Skaļi un skanīgi nosvilpies Tomass sauca.

Jel nāc mans draugs uzticamais.
Jel klausi manu balsi un nāc rumak staltais
Jel nāc Brāzma ašā.

Kalna virsotne šķita nozaigojam sudrabā un varēja redzēt kā vēja spārniem šurp kāds dodas. Pēc pāris minūtēm varēja austošjā gaismā sazīmēt zirga galvu un spārnus.negaisa pelēks
Pegass steidzās uz kalna virsotni kā tik strauji kā no stopa izšauta bulta.

Iesūtīja: TaureņmeiteneAur' ; laiks: 01.12.2005 19:32

Amfiona vareni,bet saudzīgi pasmaidīja.Jau gadsimtus viņas Amfemūrs bija iedvesis bailes visā dzīvā radībā,itin visā kas vien spēja to ieraudzīt,spējas ieraudzīt viņasprāt tik skaisti mirdzošos liesmu spārnus,kas vareni varētu nosegt deviņas jūra,tik slaidi garo ķermeni,kuru zeltīja zelta spalvas,tik majestātisko stāju un galvu,kas kā rubīns kvēloja debesu zilgmē.
Amfemūr,ledioha
Mans Amfemūr,mans pūķi
Tik kvēlojoši sārtais,kā
rubīns svētajā avotā...
Vai varēsi izdarīt man pakalpojumu,
Vai varēis man palīdzēt?
Mīlestības pilnā balsī nočukstēja sieviete,baltām rokām glāstīdama dragona mierīgo galvu,lūkodamās tā acīs.Graciozā leģenda,ne radība,savicināja spārnus,noliekdamas savu galvu Amfionas priekšā,it kā tas būtu viņas kalps,zemnieks ne karalis,skudra ne lauva.Tā bija padevības zīme.
nāciet jel,lai skatītu pasauli,
Ak nāciet,lai kāptu savā nāves nesējā,
Ka skaisa dzīvību pār pasauli,pār tās iekšieni...

Iesūtīja: Renīna ; laiks: 02.12.2005 09:50

Derons nedaudz apmulsa. viss šis notikums jauca prātu un pilnīgi skaidritā arī neļāva domāt.
Ar izbrīnu viņš raudzījās pūķi, bet tad savu skatienu pievērsa pelēkajam pegasam, ks parādījās pie pamales. Viņš bija tikai no attāluma redzējis šos lidojošos dzīvniekus, tadēļ apbrīnā viņam nedaudz aizrāvās elpa.
Attapies viņš palūkojās uz laumu. Tas laikam nozīmē, ka turpmāk esma cļabiedri. viņš apmulsis nomurmināja, bet tad turpināja vērties apkārt.

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 05.12.2005 12:48

Narra klausījās vārdos ko izkliedza sieviete un vēroja sallēktu. Viņu pārņēma nepārvaramas alkas doties tur, kur sāka blāzmot pirmie stari. Nekas, ja viņa tajos sadegtu, galvenais tikt tur... Piepeši alkas nomainīja bailes un viņa atkāpās, kad ieraudzīja pūķi. Taču drīz bailes atkāpās apbrīnas priekšā pret vareno dzīvnieku. Elpai aizraujoties kentaure jūsmoja par graciozo ķermeni, liesmainajiem spārniem, kas kvēloja tā ka acis žilba, par padevību, kādu izrādīja pūķis amfionai. Kentaure kā sastingusi stāvēja un jūsmoja, roka alka pieskarties dzīvniekam, prāts kliedza, ka viņa apdedzināsies, tā nu plauksta vien mazliet pacēlās un atslīga atpakaļ...

Iesūtīja: TaureņmeiteneAur' ; laiks: 05.12.2005 15:05

Pūķis asi pagrieza galvu uz Narru.Acumirklī viņš izskatījās lielāks,varenāks,bīstamāk snekā parasti...bet tad viņš palocīja galvu,izslejot varenās čūskas krēpes(OOC:Nez,bet man liekas,ka mītiskajiem pūķiem bija k-kādas krēpes...).
-Ir laiks iet.Narra,man tev ir dāvana.Izmanto to labi.-
Dievietes plauksa atvērās,atklājot gredzenu,ar sarkanu aci.RUbīnu.RUbīnu,kurš...dega?Jā,tas nebija rubīns.Tā bija uguns liesma,ietverta metāla apvalkā,kurš izskatījās pēc gredzena.
-Izmanto to labi.-
Amfiona atkārtoja.
-Jūs dosieties ārpus Elementu robežām,un šis būs vienīgais veids,kā ar mani sarunāties.Lai es varētu dot padomu.Bet uzmanieties!Ja tam uzpilēs kaut viena ūdens pilīte,akmens izdzisīs.-
Tikmēr pacēlās īstā,dzivības pilnā māte,Saule pacēlās no horizonta.Un šoreiz tās stari piekļuva pt šejienei,pamestības karaļvalstij.

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 05.12.2005 15:31

Narra piesardzīgi paņēma gredzenu, jo ar vienu būtnes daļu baidījās apsvilināties, ar vienu aci viņa tikām arī lūrēja uz drakonu.
Paldies, bet saki lūdzu, kas notiks, ja gredzens izdzisīs? galu galā no ūdens nevarēja izvairīties nu nekādi, Narra joprojām turēja gredzenu un vēroja liesmu aci.

Iesūtīja: TaureņmeiteneAur' ; laiks: 05.12.2005 18:05

-Kas notiks?Notiks tas,ka es te palikšu iesprostota kamē rjūs atgriezīieties uz šejieni ar kājām,jo arī Amfemūrs atgriezīsies šeit.Tā ir Uguns,līdzīga kristālam.-
Dieviete jau sāka ieslīgt galējībās - pārāk ilgi bija pabūts cilvēka ādā.Sievietes acīs atkal nozibnīja uguntiņas,un mati izpletās TOmasa izslavētā pegaza radītajā vēsmā.
OOC:Iesaku visiem būt divtik aktīviem,jo jūsu ceļojums drīz sāksies.

Iesūtīja: Puķu elfs ; laiks: 06.12.2005 14:07

- Kas notiek ar manu tik parasto dzīvi? - nodomāja Tilia, izbrīnā uzlūkodama spārnoto zirgu. - Šis liesmainais pūķis, kas nedraud, bet klanās. Šis mākoņu sudrabu nesošais brāzmaini straujais zirgs? Kā gribās ieķerties tā krēpēs un ļauties, lai ness! Pār kalnu virsotnēm, klinšu aizām, pļavām un pilsētām! Simtiem vēja zvārguļu skanētu ausīs, tūkstošiem flautu dziedātu smejošas prieka dziesmas!
Ar nemanāmu kustību ieslidinājusi Kristāla Lodi pie jostas piekārtajā maisiņā, Tilia spēra pāris soļu pretī auļojošajam mākoņu zirgam.
- Ak! Bet drīzāk jau tas nesīs mani (varbūt kādu citu?) - lauma slepus uzlūkoja visus laukumā sanākušos. - uz šiem tumsas un briesmu pilnajiem kalniem. Bet lai! Kaut mirkli piekļauties šo brīnumaino radību gludajai, mirdzošajai spalvai!

Iesūtīja: Kira ; laiks: 19.12.2005 18:24

OOC: Tauta! Tajsh sarosieties! Iekustināsim šo lomu spēli un pabeigsim to

(Nerakstīšu kā jūs tikāt prom no kalna, jo tas bija jūsu uzdevums)

Iesūtīja: TaureņmeiteneAur' ; laiks: 22.12.2005 18:06

Augstdzimušā Gm vārdi:
[i]Uguns radības bija pakļāvušas pūķi Amfemūru,un iedvesuši pūķa elpai sarkano kristālu,devās ceļā uz tā muguras,piesedzoties ar krēpēm.Vēja pelēkais pegazs,kura pierē mirdzoja zvaigne,devās ceļā ar abiem diviem,vienīgi starp smalkajām feju drānām spīdēja gaisa kristāla lode.
Zemei bija(jūs neticēsiet) dūmakains radījums,kas izskatījās kā zobenzobu tīģera un kāda auga krustojums.Dzeltens un draudīgi brūns krāosjums,starp nagiem un spalvām,kuras līgojās kā ziedlapiņas,kā rožu lapas.Neticams ātrums tam piemita,tas drīzāk vienārši jau atradās mērķī.
Ūdens kaut kas līdzīgs Amfemūram,tas arī bija pūkveidīgais,bet drīzāk gan no ūdenszālēm,jūra sputām un smalkiem burbulīšiem sastāvēdams.Bet vaarbūt no miglas...to nebija iespējams ar vāardiem aprakstīt,bet ceļotāji tanī atradās ļoti komfortabli un droši,jo viņus ieskāva plāns ziebju burbulītis,kāuds mazi bērni pūš no salmiņiem...

Visas četras grupas ar saviem kristāliem un dimantiem,kas nu kuram bija,atradās zelta mežā,kurā vienmēr valdīja rudens.Vēja un zemes sajaukums,kur valdīja krašņākās lapas un varavīksnes.Nez kādā veidā,bet tanīs vietā,skur Uguns,Ūdens,Zemes un Vēja palīgi atradās (dažādās meža vietās,piem. vienā vietā pie strautiņa atradās Ūdens izredzētie,bet pāris jūdzes uz austrumiem - Uguns...vārdu sakot,atšķirti),jau atradās arī no zariem veidotas būdiņas.Tādas,kurās dzīvoja indiāņiem,bet par tādiem,protams,Elementu pilsēta siedzīvot`jai nekā nezināja.NEbija jau Amerika...Bija viena jauka būdiņa,kurā varēja satilp 3 cilvēki,bet pavadoņi nolaidās to tuvumā,klusi izzusdami,lia netraucētu izredzēto sarunas....


OOC:Atvainojiett par krasiem pavērsieniem,bet tākā Lauwinja un Gwinerva nebija dabūjami,citas izejas nebija...

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 27.12.2005 16:19

Narra vērīgi nopētīja vietu, kur viņi bija nokļuvuši. Prātā vēl maisījās domas par lidojumu, Kentaurs, lidoja ar pūķi... Kentaurs! Narra pie sevis pasmaidīja, tad vēlreiz aplūkoja gredzenu. Viņa piesardzīgi mēģināja to uzvilkt pirkstā, bet tad atkal novilka un sameklēja ādas saitīti - gredzenu nedrīkstēja samērcēt, tātad, tas bija jātur kādā drošākā vietā.

OOC: Kas tad īsti vēl ir kopā ar mani?

Iesūtīja: TaureņmeiteneAur' ; laiks: 28.12.2005 21:02

OOC:Taura,jeb eteerija,UR

Pēc tam,kad Narra bija iemezglojusi gredzenu ādas saitē,viņa pamanīja,ka pirksts ir apdedzināts,bet dīvainākais bija ta,ska viņa neko nejuta.Tātad loģiski,viņas ķermenis nebija imūns pret uguni,bet viņas gars gan.Bet tad jau jārūpēja spar sevīm... Vai apdegumus labāk atdzesēt aukstā ūdenī?

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 02.01.2006 14:29

Cik dīvaini izskatījās apdgums, kas nesāpēja. Kentaure to vērīgi appētīja, pabakstīja, nekā. tad viņa plūkojās uz gredzenu, bija jārīkojas uzmanīgi, ja viņa negribēja nemitīgi nodarboties ar ārstēšanos.
Kentaure piekarināja lietiņu pie bultu maka. Tad pielika apdedzināto vietu pie kaklā pakārtā kristāla un aizvērusi acis sakoncentrējās, iedomājoties, kā apdegums sadzīst...

Iesūtīja: Renīna ; laiks: 05.01.2006 13:14

Lidojums uz varenā pegasa muguras lika nedaudz aizrauties elpai. Revends bij atļāvis mazajai laumiņai sēdēt priekšā, savadāk no varenā radījuma muguras varētu arī nokrist.
Pegasam nolaižoties Zelta mežā, Revends uzmanīgi noslīdēja no tā muguras. Vējš bija nedaudz sapūtis puiša augumu, jo apmetnis bija palicis pilsētā uz Rerena muguras Tāpat kā soma ar daudzām noderīgām lietām. viņš nedaudz skumji nodomāja. Tomēr skumjas nevilkās ilgi. Meža zeltainais krāšņums lika sirdī ielīt vieglam priekam un laimei, liekot pagaist raizēm.
Saules stari lēja gaismu pār zeltainajiem un sārtajiem kokiem, viegli rotaļādamies ūdenslāsītēs, kas viegli šļakstījās no kāda strautiņa. Pegas bija nolaidies kāda nelielā pakalnītē, kur koki auga retāk un vējš varēja ieskrieties, lai steigtos tālāk.
skaista vieta. Ne? burvis uzrunāja laumiņu.

OOC:Atvainojos par apkārtnes izskata patvaļīgu aprakstīšanu.

Iesūtīja: TaureņmeiteneAur' ; laiks: 23.01.2006 18:46

Hmm,pagalam dīvaini.Kristāls,kurš parasti darbojās TIK iedarbīgi,škiet šodien nenostrādāja.
Tad Narra kaut ko redzēja paziban kokos.Kas tas bija?Laikam nekas,jo uzreiz likās,ka tos iekustinājuši viena viegla vēja pūsmiņā.Tā laikam bija patiesība,jo visus izredzētos pāršalca auksta,ledaina vēja pūsma...Bet bija taču vasaras beigas!
Iestājās nakts.Pūķis,Radījums,kas nu kuram bija,modri nogūlās pie meža ieejas,pagriezis Sargātājiem muguru.Iekūrās uguns,pati no sevis (svētīta zeme,tik tiešām!),un visiem palika jauki un mājīgi.Namiņos atradās viena melna sega ar simetrisku un krāšņu zvaigni apzīmēta,un kāds mazs groziņš ar piparmētrām un vēl viens,tikpat liels,ar ceļmallapām un citām vieglām ārstnieciskām zālītēm.
Kā arī karte.

OOC:Karti iepostošu mazlietiņ vēlāk...

Iesūtīja: Puķu elfs ; laiks: 24.01.2006 14:57

Tilia sēdēja uz pelēkā pegaza skausta, apvijusi ap vidukli šķipsnu gargaro krēpju, lai nenokristu straujajā skrējienā, un sasējusi matus pakausī ciešā mezglā, lai nesapinas spārnos. Ne vienreiz vien tā jau bija gadījies. Aiz muguras laumai sēdēja jaunais burvis, un Tiliai, kā jau romantiski noskaņotei būtnei, sirdī iezagās slepenas, tīksmas trīsas.
Zem viņiem zibēja lauki un meži, kalni un ezeri. Barā lidojošās zosis, panikā gāginādamas, pašķīrās, lai dotu ceļu. Tilia paspēja uzsaukt tām sveikas, kad bars jau pazuda tālē, saplūsdams ar mākoņu pelēkumu.
- Jā, šo pasauli tik tiešām ir vērts glābt. Tā ir par skaistu, lai nozustu nebūtības tumsā! - nodomāja lauma, kad sajuta pegazu samazinām ātrumu. Zeme strauji tuvojās.
Lejā pletās mežs. Koki tajā bija vareni, šķita, ka mūžveci. To zari, līdzīgi nenogurstošām, stiprām rokām, turēja kuplos lapu vainagus. Koku lapotnes zeltaini vizēja, sačukstēdamās un klusus dzejoļus skaitīdamas.
Zemi dimbinādams, drīz vien pegazs nolaidās uz neliela pakalna.
Gaiss ņirbēja un miegaini sanēja, vijoties caur zeltainās gaismas savītajam audumam.
Tilia pastiepa rokas uz augšu un saldi nožāvājās, sajutot pēkšņu nogurumu izlīstam pa locekļiem un caur domām. Kā no tāltāla pasaules nostūra līdz laumas apziņai atpeldēja šķietami tik glāsmaina balss, kas teica: - Skaista vieta. Ne?
Balss piederēja jaunajam burvim, kurš jau bija nokā```` no pegaza un stāvēja turpat blakus. Tilia pievērsa tam savas miega pielijušās, sapņainās acis un vāri pasmaidīja: - Jā. Smuki.... Tas ir sapnītis... - viņa nomurmināja, gandrīz noveldamās no pegaza skausta zeltaino lapu pēlī, kas klāja zemi. Te, nez no kurienes uzradies, Tilias sejā iepūta salts, ledains vējš. Smaids, kā sasalis, sastinga uz lūpām. Acis, kas tikko vēl bija lūkojušās miglainajā sapņu pasaulē, plaši ieplētās.
- No kurienes gan tas?
Bet jau pēc mirkļa no saltuma nebija ne vēsts. Zeltainā gaisma, tāpat kā pirms mirkļa, meta cilpas ap koku zariem, gaisā sanēja miers. Lauma, ieķērusies pegaza krēpēs, nošļūca līdz zemei un, noskatīdamās, ka pārējie klusām dodas pie miera, sameklēja divas lielas lapas - liepas un kļavas. Satvērusi tās aiz kātiņiem, Tilia apņēmīgiem soļiem, vilkdama lapas aiz sevis, devās aizdegtā ugunskura virzienā. Labu brītiņu, murminādama tikai sev saprotamus vārdus un gražīgi spārdīdama zemē nobirušās lapas, viņa staigāja šurpu turpu ap ugunskuru, līdz beidzot apstājās netālu no kāda zeltaini sārtām starainām lapām klāta krūma. Neapmierināti ar kāju pabikstījusi kādu nobirušu zariņu, viņa noklāja zemē sārti vizošo liepas lapu un apgūlās uz tās. Kļavas lapu, kurā, labi ieskatoties, varēja saskatīt visu varavīksni, lauma kā segu pārvilka sev pāri un, nomurminādama klusu - Arlabunakti. - aizvēra acis.

Iesūtīja: Ungaarijas ragaste ; laiks: 25.01.2006 14:48

Nebija parastais dziedinošais siltums, kas viegli aizplūda pa miesu. Sāpes un viegls vēsums, it kā kristāls būtu parasts spožs dārgakmens. Pat spožs ne, tāds blāvs. Narra satraucās, bija kaut kas, tam bija jābūt kaut kam patiešām ļaunam, ja jau pat kristāls bija noslēdzies no ārpasaules.
Ausis uztvēra kādu vieglu skaņu, kentaure pameta tajā virzienā acis, kaut kas aizzibēja, viņa paspēra pāris soļus uz to pusi, bet ledainā vēja pūsma lika viņai acumirklī to aizmirst.
Iestājās nakts, Narra jau vēlējās izmēģināt savus spēkus uguns radīšanā, bet tā iekūrās pati no sevis. Pūķis bija nolicies sargāt ieeju mežā, bet vēl jau palika pats mežs. Kentaure paņēma savu loku un bultas un iegājusi koku tumsībā, mazliet nostāk no ugunskura, sāka sargāt. Ap pleciem viņa apmeta tumšo segu, kas bija namiņā, ar zvaigzni uz iekšpusi, tā vismaz noslēpa viņas gaišos matus. Karti Narra jau savlaicīgi noglabāja pie sevis.

Iesūtīja: Renīna ; laiks: 28.01.2006 13:54

Arlabunakti. pasmaidījis par laumiņas rosīšanos, Revends pievērsās zvaigznēm. Uguns turpat netālu tīkami sprakšķēja un izplatīja siltumu, kas lika aizmirst pirms neilga brīža uznākušo salto vēja pūsmu. Burvis nodrebinājās, to atcerēdamies.
Varbūt rīts būs gudrāks par vaskaru? galva sāka pagurt, gan no cdeļa, gan no tā, kas uzzināts. Pirksti niezēja patrenēties vēja savaldīšanā, bet viņš sajutās pārāk noguris. Uztaisīšu vēl vētru šai skaistajā mežā. rūgti nodomājis, viņš devās pie segām.
Labprā'tak viņš būtu gulējis ar savu apmetni ap pleciem, bet tas bija palicis pei Rarana. Nedaduz novaikstījeis un pie sevis pažēlojies, ka draugi nav spējuši tikt viņam līdzi, burvis aptina sev apkārt segu un ieslīga vieglā snaudā, pietiekami trauslā, lai pie aizdomīgākām skaņām pamostos.

Iesūtīja: TaureņmeiteneAur' ; laiks: 07.02.2006 18:42

Tā viņi gulēja. Ilgi.
Uzausa saule, un visi pamodās. Tiesa gan - viņi bija arī izsalkuši. Bet ēdiena nebija (ja vien neskaita dzeltenos ābolus, kuri te auga tūkstošiem) .
Revends, kurš bija piecēliwes savā pametnē pats pirmais, pārlaida acis debesīm. Un tām pāri pārlaidās melnu putnu bars, tie izskatījās lieli un skumji. Tie devās dziļāk mežā.

Iesūtīja: Puķu elfs ; laiks: 22.02.2006 13:26

Sīki sīki kukainīši ložņāja gar Tilias pēdām. Mazās, tikko sajūtamās kājiņas viegli kutināja kāju pirkstus. Kukainīši strauji līda uz augšu - pa kājām uz augšu, pār vēderu, pār rokām, pār kaklu. Līdz nonāca līdz acīm. Un visi kā viens ar spožu liesmu sadega, tiklīdz Tilia tos ieraudzīja savā degungalā. Kukainīši līda desmitiem un simtiem bez apstājas - kutināja un uzliesmoja, kutināja un uzliesmoja....

Tilia pamodās strauji, kad vesels kukaiņu murskulis, apžilbinošu liesmu apņemts, izgaisa. Pār seju nevaldāmā dejā griezās saules zaķīši, kurus nebēdnīgi dzenāja no koku lapām krītošās ēnas. Kreisā kāja un roka sūrstēja un tirpa.
Lauma samiedza apžilbušās acis un pagriezās uz muguras. Nogulētā kāja kņudēja.
- Tad lūk, no kurienes tie kukaiņi. - Tilia nodomāja un notrīsēja. Tik dzīvs bija bijis sapnis.
Caur plakstiņiem domās ielauzās nebēdnīgie saules zaķēni, izgaismojot un iztīrot vakardienas noguruma un nakts tumsas pieķēpātos kaktus. Tilia lēni pavēra acis un, slēpjoties aiz skropstu ēnām, vēroja lapu ēnu rotaļu uz dzidro debesu fona.
- Kas tad tas?
Priecīgo gaismas un ēnu deju uz mirkli aizēnoja tumšs plankums. Tilia iepleta acis. Tumšais plankums bija putns - liels un melns. Lēni cilājot it kā nogurušos, smagos spārnus tas slīdēja gar koku stumbriem un zariem. Pirmajam putnam sekoja vēl vairāki, tik pat melni un lieli kā pirmais. Tie sekoja cits citam līdz viss bars nozuda gaismas pielietajā mežā.
Kad putni bija izgaisuši skatienam, Tilia atkal pievērsās koku lapotnēm, bet nez kādēļ jautrā saules staru un ēnu rotaļa bija pazudusi. Saules gaisma šķita pārāk spoža, bez siltuma. Koku lapu asās malas grieza gaismas šaltī neglītus ķeburus. Tilia aizvēra acis. Atmiņas par pamošanās prieku vēl glabājās kaut kur domu kaktā, bet vietu tronī bija ieņēmušas nez no kurienes uzradušās skumjas - dziļas kā pavasara atvari un bezgalīgas kā zvaigžņotas augusta debesis.

Iesūtīja: Renīna ; laiks: 29.03.2006 15:56

Revends klusējot vērās debesīs, aspiedies pret kādu rudens krāsās slīgstošu koku. Viņa ačis bija skumjas, kuras bija uzjundījuši melnie putni, kas nesen bija pārlaidušies pāri meža galotnēm.
Kokos klusi žužoja vējš un jaunās dienas svaigie saules stari silti apspīdēja zemi. Vēl brīdi stāvējis, Revis sarosījās. Pārlaidis skatienu pāri nometnei, viņš klusi nopūtās. Paspēris dažus soļus tuvāk ugusnkura vietai, viņš apsēdās uz zemes un sāa vērties pelnos.

Iesūtīja: Aura.Sizal. ; laiks: 29.03.2006 16:10

Tilia varbūt nemaz nepamanīja savu vēja kristālu, kurš bija klusām iegailējies segas vidū, bet Revends gan. Tas uzreiz it kā izcēlās no tumšā fona, ar savu gaišo caurspīdību.
Tikmēr pāri pāršalca vēl viens putnu bars, kurš devās nu jau pretējā virzienā, tikai šoreiz daži pamanīja, ka tiem ir apsniguši spārni un no tiem dvesa mirstīgais aukstums...

Iesūtīja: Renīna ; laiks: 31.03.2006 13:44

Skatiens nevilšus pacēlās un pieērsās kristālam, kas bija iedāvāts laumiņai. Kādēļ tas sācis spīdēt? viņš sev jautāja.
Pēc mirkļa viņa skatienu piesaistīja melnie putni, aks pārlaidās paŗi galvai. No kurienes tāds aukstums? viņš klusi nomurmināja unn aizvēra acis, cenzdamies atsaukt kādu siltu vēja pūsmu.

Iesūtīja: Puķu elfs ; laiks: 31.03.2006 14:04

- Redz, atkal tie tumšie putni. - ciešāk ievīstīdamās raibajā kļavas lapā, noteica Tilia. - Tikai nu tie lido atpakaļ, un, re, tiem uz spārniem tāds kā sniegs. Varbūt šie putni atnesa to saltumu?
Lauma izberzēja acis un pāris reižu sasita plaukstas, cerībā, ka šis troknis un straujās kustības sabiedēs un aizgaiņās uzmācīgās skumjas un aukstumu.
- Klau, sakursim no jauna ugunskuru, būs omulīgāk un siltāk. Un kādēļ tu uz mani tik dīvaini paskatījies? - Tilia jautāja Revendam, jo bija pamanījusi tā jautājošo skatienu pirms mirkļa.

Iesūtīja: Renīna ; laiks: 31.03.2006 14:10

Varbūt. burvis viegli pasmaidīja. Tikai kas tie par putniem? viņš domās piemetināja.
Es? viņš pārjautāja. Akmens, ko tev iedāvāja vēja gars sacis savādi spīguļot. Tas uz mirkli peisaistīja manu skatienu. burvis atbildēja kā taisnodamies. Bet ugunskuru tiešām varētu no jauna aizdegt. Šis tāds pavēss rīts.
Uz mirkli pazuzdams mežā, burvis atgriezās, nezdams sausu kritalu klēpi. Sakaŗtojis tās daudzmaz pieklājīgā ugunskurā, viņš sāka meklēt kabatā kramu. Pēc neilga brīža iesprakšķējās sausās lapas, kuras viņš bija ielicis pamatā, un iedegās smalka liesmi[ņa, kas kāri sāka laizīt zarus.

Iesūtīja: Aura.Sizal. ; laiks: 31.03.2006 14:27

Tomēr izskatījās, ka sals ir spēcīgāks par uguni sausajās lapās, un tā noplaka. Palika vien mazītiņs oglītes gabaliņš, un tas arī knapi turējās.
Arī kristāliņš nodzisa, bet vējš te pieņēmās, te zaudēja spēku.


OOC:Iesaku doties saprast vēja iemeslu. Iesaku gan.

KOPSAVILKUMS!
JŪS VISI ESAT MEŽĀ, UN IR RĪTS. PĀRI DAŽĀDOS VIRZIENOS PĀRLIDO DĪVAINAS IZCELSMES PUTNI, UN PĒKŠŅI UZNĀK SALS, KAS IR NERAKSTURĪGI ŠIA VIETAI. KRISTĀLI TE IEDEGAS, TE IZDEGAS UN JŪS VISI NOLEMJAT UZZINĀT VĒJA CĒLONI.
Kā arī jūs visi saprotat, ka "dažš labs" ir imūni pret vēja/uguns/ūdens/zemes nodarītām sāpēm. Vēja sūtņi tik labi nejūt ausktumu, kā citi, uguns nesajūt apdegumus, zemnieki nejūt nobrāzumu un ūdens - ūdens sūtņi var ilgāk iztikt ūdenī, nesaaukstējoties, etc. Tomēr pilnībā imūni vēl neesat...

Iesūtīja: Puķu elfs ; laiks: 31.03.2006 14:57

Kādu brīdi Tilia sapņaini vērās liesmās. Kā tās vijās un liecās, apskaudamas viena otru, tad atkal bēgdamas un slēpdamās starp malas pagalēm. Lai arī lauma atradās labu gabaliņu nostāk, viņa juta dzīvinošo uguns siltumu. Bet, tas ilga tikai mirkli. Lēnām uguns apdzisa, līdz ar to Tilia atkal sajuta vēsumu. Dziļi ievilkdama elpu, kā pirms mešanās aukstā, dziļā ūdenī, Tilia nometa no sevis lapu, kas tāpat neko daudz nebija sildījusi, un piecēlās.
- Spīguļo, tu saki, - viņa neticīgi noteica, - nu ko tāds akmens var spīguļot, ja atrodas tumsā.
Tai pat mirklī Tilias atmiņā atausa brīdis, kad viņa no Pelēkē kunga rokām bija saņēmusi akmeni; kā tas iemirdzējās, kā viņas rokās bija kļuvis tik maziņš, ka ērti ievietojās vienā plaukstā. Laumas sejā parādījās apjukums.
- Spīguļo! Jā, tas taču var spīguļot! - viņa izsaucās. - Varbūt tas cenšas kaut ko pateikt?
Tilia atkabināja no jostas maisiņu un izpurināja tā saturu sūnās. Uz zaļā paklāja izbira vesela gūzma sīku priekšmetu: akmentiņi, pērlītes, izkaltuši ziediņi, mazmazītiņas krāsainas pudelītes un starp tiem arī kristāla lode.
-Nu? Spīguļo vēl! Saki, ko gribēji teikt!
Bet kristāls klusēja.
Tilia pacēla galvu, izdzirdējusi dīvainus švīkstus.
-Re! Atkal putni! Šie ir savādāki. Kas tos iztraucējis? Ko tie te lidinās, skumdinot mani?
Tā purpinot lauma sāka steidzīgi uzlasīt savu izbārstīto bagātību atpakaļ maisiņā, klusi kaut ko murminot un katram priekšmetam veltot kādu mirkli, te pasmaidot, te neizpratnē saraucot pieri.