Reiz dzīvoja kāds dīvains vīrs. Nekādas pārmērīgas dīvainības viņam nepiemita, taču viņš bija no tiem ļaudīm, kas no pirmā skatiena izceļās ļaužu vidū. Šis vīrs daudz nerunāja, un runājot parasti teica tieši to, ko domāja un atzina par vajadzīgu pateikt, jo cita veida izteikšanās viņaprāt bija lieka mutes dzisināšana.

Šim vīram bija kāda tuva draudzene. Viņai bija sava ģimene, un vecas draudzības vārdā dīvainais vīrs viņu šad tad apciemoja. Un tieši šeit arī parādījās kāda šī vīra dīvainība. Minētajai draudzenei bija bērniņš, kuru savādais vīrs apciemojumu reizēs mēdza paturēt klēpī un izstāstīt tam kādu jocīgu pasaku, par ko mazulis arvien mēdza smieties. Taču kas likās dīvaini gan pašam mazulim, gan arī savādā vīra draudzenei un viņas vīram, bija tas, ka uzlūkojot šo bērniņu minētais vīrs vienmēr sāka raudāt. Neuzkrītoši, bet redzami - tas likās dīvaini, jo raudāšana nebija šī vīra stilā. Arvien viņš izteicās īsi un skarbi, kā dodams komandas armijā, uz jautājumiem atbildēja pārsvarā ar vienu vārdu, kas vai nu apstiprināja, vai noliedza. Un tomēr šis vīrs nez kādēļ sāka raudāt ikreiz, kad ieraudzīja savas vecās draudzenes mazuli.

"Vai jums viss kārtībā?" mēdza jautāt viņas vīrs, uz ko savādnieks arvien pamāja apstiprinoši.

"Kad šim mazulim paliks 7 gadi, es tam izstāstīšu kādu īpašu pasaku, ja vēl būšu dzīvs," dīvainais vīrs reiz paziņoja.

Gāja gadi, un kad viņa draudzenes bērniņam bija apritējuši septiņi gadi, viņš ieradās izpildīt solīto.

"Tad nu klausies to īpašo pasaku," viņš uzrunāja mazuli, paņēmis to klēpī pa vecam paradumam, "Klausies ļoti uzmanīgi, jo šī ir īpaša pasaka, ko drīkst stāstīt tikai vienreiz. Tā ir pasaka par Pūkumiņķi un Astesminci."

"Pūkumiņķi un Astesminci?" mazulis pārjautāja.

"Jā, par Pūkumiņķi un Astesminci, par diviem mīļiem kaķīšiem, tomēr savādākiem, nekā tev ir mājās," vīrs teica.

---

Reiz dzīvoja Pūkumiņķis. Viņš bija liels, resns un pūkains. Viņam patika savs vārds, jo to varēja dažādi mainīt pēc viņa noskaņojuma - Pūķumiņķis, Pukumiņķis, vai varbūt arī Puķumiņķis. Tā kā viņš bija tik pūkains, daudzi domāja, ka viņš vienmēr ir sabozies, bet īstenībā viņš vienkārši tāds izskatījās.

Pūkumiņķim nebija iebildumu, ka no viņa vairījās tādēļ, ka viņš izskatījās dusmīgs un sabozies - patiesībā viņš bija ļoti bailīgs miņķis, kam nepavisam netika plēsties, un kurš labprātāk paslēpās zālītē, nekā cīnījās. Bet citiem tas nebija jāzina, tādēļ Pūkumiņķis visādi centās izcelt to, ka izskatās dusmīgs un sabozies.

Tomēr bija kāds zvērs, kas redzēja viņa viltībai cauri. Tā bija Astesmince, pavisam mini-mini-mince, vismazākā un vismīļākā no visām mincēm. Viņa bija slaida, ar mīkstām ķepām un garu asti, un prata ļoti mīlīgi ņurdēt. Astesmincei likās, ka Pūkumiņķis gan varētu būt tai labs draugs - tik liels, pūkains un sabozies, bet tai pašā laikā tik mīļš...

Pūkumiņķis un Astesmince saostījās, saberzējās ar galvām, kā kaķi to daždien dara, un saprata, ka ir kā radīti viens otram, vismaz viņiem pašiem tā likās.

"Taisīsim mums abiem kopīgu migu!" ierosināja Astesmince, ne mirkli neatraudama skatienu no Pūkumiņķa, un Pūkumiņķis piekrita.

---

"Vai nu tiešām tā bija?" iebilda savādā vīra draudzene, taču viņš to pārtrauca piktu skatienu.

"Ciet klusu! Tev būs diezgan laika stāstīt savam mazulim savas pasakas! Bet tagad, rau, ir kārta man stāstīt savējo!"

---

Pūkumiņķis un Astesmince turpmāk mitinājās kopīgā migā un ne mirkli nešķīrās viens no otra. Viņi visu darīja kopā, no peļu medībām līdz savādu miņķu deju dejošanai. Pūkumiņķim sevišķi patika šīs miņķu dejas, un jo vairāk tam patika Astesminces dziesmiņas, kuras tā viņam dziedāja - jo Astesmince bija muzikāla mince.

Tomēr Pūkumiņķis, lai arī liels un pūkains, nemaz nebija tik labs miņķis, kā Astesmincei vai citiem varēja šķist. Viņš, kā jau ikviens runcis, bija varen slinks, un kļuva neciešami kašķīgs, ja viņu no šī slinkuma iztraucēja. Tāpat viņš nekad nebija ne ar ko apmierināts, un pats ļaunākais, viņš bija ļoti stūrgalvīgs. Pūkumiņķis nekad neuzklausīja citu padomus, pat vislabākos, jo bija pārliecināts, ka tik pūkains miņķis kā viņš noteikti spēs tikt galā ar visām raizēm, pat ja viņam dotie padomi bija tiešām noderīgi. Pats briesmīgākais, Pūkumiņķim pašam tas viss briesmīgi riebās - būtībā, viņam riebās viņš pats, par to ka ir slinks, kašķīgs, stūrgalvīgs un vienmēr īgns. Varbūt viņš varēja to mainīt, varbūt arī nē, jo bija vienkārši par slinku, lai to darītu, bet reižu reizēm viņam sanāca dusmas uz sevi, kuras viņš izgāza pār nabaga Astesminci.

Īsumā, Pūkumiņķis nemaz nebija tik labs miņķis, un Astesmince to ātri vien sāka saprast.

Galu galā, Astesmince viņu migā sāka uzturēties aizvien retāk un retāk, aizvien retāk bija dzirdamas viņas dziesmiņas un dejā kustējās viņas aste. Visbeidzot kādu dienu Pūkumiņķis pārradās mājās un Astesminci tur vairs neatrada.

Viņš izošņāja malu malas, ņaudēdams sauca savu Astesminci, taču viņa neatsaucās. Pūkumiņķis centās atsaukt viņu ar vislabāko no savām miņķu dejām, taču velti. Astesminces vienkārši vairs nebija.

Kopš tās reizes ir pagājuši daudzi gadi, un neviens vairs nezina, kas noticis ar Pūkumiņķi. Varbūt viņš aizvien klaiņo pa pasauli, sērīgi ņaudēdams un saukdams savu Astesminci. Bet varbūt Pūkumiņķis vienkārši ierāvās savā alā un noslēdzās tajā aizvien dziļāk, līdz nobeidzās, un viņa saucieni ir tikai atbalss vējam, kas svelpj starp viņa nezināmā vietā balošajiem kauliem.

Tā, lūk, beidzās pasaka par Pūkumiņķi un Astesminci.

---

Beidzis stāstīt, dīvainais vīrs noslaucīja asaras un nolika mazuli zemē.

"Otrreiz tu šo pasaku nedzirdēsi, tādēļ ceru, ka iegaumēji labi. Kādreiz pienāks diena, kad tu sapratīsi šo pasaku, bet pagaidām tev laiks uz čučumuižu."

Mazuļa mātei gan nekas nebija jāsaka. Viņa šo pasaku jau zināja ilgus gadus.

---

Tāpat arī beidzās pati pasaka par Pūkumiņķi un Astesminci. Taču domāju, nav jāskaidro, ka ne jau par diviem mīlīgiem kaķēniem ir šis stāsts.