Lilija skatījās uz Džeimsu un nopūtās. „Es zinu, ka tu vari parūpēties par viņu, Sirius, bet nedēļas nogale bez mana mazā bērniņa, Harija, darīs māmiņu galīgi traku…,” viņa dūdoja, liekot Harijam burbuļot un smieties.

„Cik gan grūti var būt pieskatīt viņu uz vienu nedēļas nogali? Sevišķi kopš jums abiem ir vajadzīgs doties, uzdrīkstos teikt, tik nepieciešamajā atvaļinājumā!” Siriuss piebilda.

„Tikai esi uzmanīgs,” Lilija atbildēja, uzspiežot skūpstu uz mazā Harija galviņas. „Esi labs pret tēvocīti Siriusu.”

Harijs atbildēja uz to jautri ķiķinot un burbuļojot savā nodabā.

„Šeit, blakus ledusskapim ir saraksts ar numuriem, ja kaut niecīgākā lieta noiet greizi, lūdzu, zvani man tūlīt pat!”

„Nomierinies, Lilij,” Džeimss sacīja, bolot acis un mēģinot nesmieties. „Ejam. Mēs taču vēlamies nokļūt galā, pirms saule noriet.”

„Es jau steidzos, jau steidzos, tāpēc pieturi savus komentārus,” Lilija uzšņāca.

Džeimss nopūtās, kad Lilija atkal skūpstīja Hariju uz viņa galviņas, un tad atkal maigi viņu pasniedza Siriusam.

„Izklaidējieties savā ceļojumā!” Siriuss iesaucās.

„Ou, mēs tā darīsim,” Džeimss pārliecināti atbildēja, kad viņš pacēla ceļasomas un sāka iet ārā pa durvīm. Kad viņi pameta māju, Siriuss ielūkojās mazajā Harijā un sacīja, „Tā, tagad esam palikuši divi vien, tikai tu un es!”

„Glurrrrgš.” Mazais Harijs izvēmās uz Siriusa jaunajām drēbēm.

„Ak. Es redzu, šīs būs garas brīvdienas.”

Murminot par to, cik pretīgs bija šis mazais negadījums, Siriuss paņēma mazo Hariju līdzi uz guļamistabu un iesēdināja viņu gultā, lai tikmēr varētu samainīt savu jauno, nu jau apvemto kreklu. Harijs sabozās un sāka skatīties uz viņu ar savām burvīgajām, zaļajām actiņām.

„Labi, labi!” Siriuss ātri sacīja, un izlēma savs drēbes iztīrīt pamājot ar zizli. „Tikai dod man sekundi, sarunāts? Lūdzu? Šīm drēbēm ir firmas zīme…”

Viņš pārģērbās cik ātri vien iespējams un atkal pacēla Hariju, nesdams viņu uz virtuvi, un paplikšķināja pa mazuļa muguru. Ejot uz turieni Siriuss bija patiešām nobijies, kad viņš izdzirdēja, kā Harijs iztaisa vēl vienu no saviem „Glurrgš” trokšņiem.

„Kas… atkal?” viņš teica, nu jau pavisam sabozies.

Harijs, kurš ķiķināja, izvēmās viņam virsū vēlreiz.

„Es zinu, ka tu to izdarīji tīšām,” sacīja Siriuss, paceļot uzaci. Tomēr viņš nevarēja pretoties un viegli pasmaidīja.

Siriuss, kurš uzskatīja sevi par diezgan inteliģentu cilvēku, bija drošs, ka šī nedēļas nogale aukles lomā būs kā kūkas gabals. Galu galā, cik gan grūti varēja būt parūpēties par vienu mazu, mīlīgu, acis mirkšķinošu bērniņu? Viņam nebija ne jausmas, ka viņam būs jānožēlo savi vārdi pēc rekordātri pagājušas nākamās stundas.

Tuvojās brīdis Harija ēdināšanas laikam un Lilija bija sagatavojusi vientiešu bērnu krēsliņu, kas palīdzētu pabarot mazuli. Siriuss uzmanīgi aplika Harijam priekšautiņu un atvēra kārbu ar mazuļu ēdienu, kas spēcīgi smaržoja pēc suņu barības. Kratot galvu viņš lasīja etiķeti: „Tītars un Dārzeņi.”

Siriuss sarauca savu degunu un tuvināja karoti Harija mutei. „Atver mutīti priekš suņu barības,” viņš mīļi smaidot sacīja. Harijs tā arī darīja, acīmredzot izbaudot garšu.

Tas ir viegli, Siriuss triumfā nodomāja. Varbūt šīs mazuļu lietas beigās nemaz nebūs tik sliktas!

Apčī!

Mazais Harijs pēkšņi nošķaudījās, iespļaujot to brīnišķīgo „ēdienu” tieši Siriusa sejā. Siriuss sastinga, viņa seja ērmīgi sašķobījās un viņš sarkastiski sacīja, „Liels paldies, Harij.”

Harijs mīlīgi dūdoja, kamēr ēdiens pilēja no viņa vaigiem.

Paņemdams no galda dvieli, viņš noslaucīja Harija vaigus un savu seju un nopūtās. Skatoties uz pretīgo ēdienu viņa rokās, viņš dziļi ieelpoja un atkal mēģināja dabūt ēdienu mazā Harija mutē un klusām skaitīja lūgšanu, lai netiktu vairāk bombardēts viņa sejas virzienā. Kad karote bija tikai dažus centimetrus prom no Harija mutes, iezvanījās telefons, sabiedētais Siriuss izmeta karoti no rokām un tā piezemējās un tā ar brīkšķi piezemējās uz grīdas.

„Sasodīts,” viņš nomurmināja, pieceļoties kājās, un mēģinot atrast, no kurienes nāk troksnis.

Harijs ķiķināja, pilnībā izbaudīdams šo mazo ēdienreizes negadījumu.

Zvanīšana turpinājās, un Siriuss bija sācis uztraukties, ka varbūt kāds ir ielauzies mājā un atdūries pret signalizāciju, par ko Džeimss bija brīdinājis. Viņš pastaigāja apkārt pa virtuvi, viņa acis beidzot atdūrās pret telefonu.

Ahhh, viņš nodomāja. Džeimss man stāstīja kaut ko par šo feletona lietu.

Viņš pacēla klausuli, un joprojām nedrošs par to, kā tas strādā, viņš nokliedzās „Hallo!?”

Sievietes balss kliedza atpakaļ. „Siriuss! Kas notiek?! Es zvanīju kādas PIECAS MINŪTES!”

„Es… es!” viņš stostījās, nezinādams kur sākt.

Laimīgā kārtā viņš kaut kur fonā izdzirdēja skanam Džeimsa balsi, „Mīļā, mēs esam prom tikai divas stundas! Esmu drošs, ka viņš nevarētu uzspirdzināt māju!”

„Tiešām, Džeimss!?” Lilija pārmetoši sacīja.

Siriuss izlaida smiekliņu. „Harijam un man un mājai viss ir kārtībā! Mēs bijām tieši vidū barošanai, kad jūs zvanījāt.”

Kad viņš bija beidzis runāt pa telefonu ar Liliju, Siriuss pagriezās un palūkojās uz Hariju, kura lūpas sāka trīcēt, mazulis acīmredzami tuvojās asarām.

„Kas noticis?” viņš vaicāja, ceļot ārā Hariju no augstā bērnu krēsliņa.

Tieši tad viņa degunu sasniedza pati pretīgākā un šaušalīgākā smaka, daudz šaušalīgāka par mazuļu ēdienu. Viņš sarauca savu degunu, jo viņam galvā ienāca pretīgas domas, kad viņš apjauta, kas tas ir.

Ak, dārgo Merlin! Viņš nodomāja, viņa acis drusku pavērās. Tas ir nolādēti pretīgi, viņš nodomāja.

Ienesdams Hariju viņa guļamistabā, un turot viņu izstieptās rokās, it kā viņš būtu ar kaut ko slims, Siriuss novietoja viņu uz pārģērbšanas galdiņa. Uz tā bija uzlikta arī zīmīte, rakstīta Lilijas ģimeniskajā rokrakstā, ar paskaidrojumiem, kā apmainīt autiņbiksītes. Paldies, tev, Lilija, viņš klusu aizlūdza, kad lasīja instrukcijas.

Pārvietojot Harija zilo džemperi, viņš attaisīja autiņbiksītes, un gandrīz paģība.

„Mīļo, žēlsirdīgo, Merlin!” viņš nomurmināja, atspiežoties pret maināmo galdiņu, lai atbalstītos, turēdams roku uz krūtīm, un smagi elpodams. Viņš bija cīnījies ar skolotājiem, klasesbiedriem, un veco labo Puņķimusu, bet šis, viņš nodomāja, bija daudz reižu ļaunāk.

Kamēr Harijs mīlīgi dūdoja, Siriusa galvā dzima ideja. Nokļuvis līdz savām drēbēm, viņš izvilka savu zizli, mērķējot tieši uz netīrajām autiņbiksītēm. „Dzēsum!” viņš izkliedza. Nekas nenotika. „Mazgātum!” Burvestība tikai daļēji iedarbojās un lielākā daļa netīrības joprojām palika. Siriuss sāka kļūt nepacietīgs. Vairāk viņš elpu nevarēja noturēt, neatejot nost. Viņš saprata, ka viņam tas būs jādara vecajā, labajā vientiešu veidā. Saņemdams netīros autiņus divos pirkstos, viņš izņēma tos no Harija apakšas, ātri izsviezdams tos miskastē, un tēmēdams ar savu zizli uz to, nokliedzās „Degtum!”

Mazs uzliesmojums izšāvās no miskastes, signalizēdams, ka autiņbiksītes tagad nebija nekas vairāk par pelniem. Autiņbiksītes… nulle, Bleks…viens, viņš pašapmierināti nodomāja, atkal pievēršoties Harijam.

Pēc uzmanīgas Harija notīrīšanas, viņš pagriezās lai sāktu salikt lietas atpakaļ, kur tās piederējās, kad apbrīnojams kliedziens no Harija viņu izbiedēja. Ātri apgriezdamies viņš ieraudzīja, ka Harijs bija atradis pudelīti ar burvju šampūnu un tagad kāri noliecies pie tās, ar smaidu viņa laimīgajā sejiņā. „Nē!” Siriuss iekliedzās, palēkdamies uz priekšu, lai paņemtu pudelīti no mazā Harija rociņām un pasēdinādams viņu nostāk.

Harijs, izbrīnīts par tik ātru pārsviešanu un apjausmu sejā, ka kaut kas viņam ir ticis atņemts, pagrieza savas lielās, zaļās acis tieši pret Siriusu. Viņa apakšlūpa ietrīcējās un viņš lēnām sāka gaudot. „Kušš… kuš… kuššš,” Siriuss ātri noteica, mēģinot nomierināt satraukto mazuli. Viņš pacēla viņu augšā un uzmanīgi viņu šūpoja, līdz viņš sāka žagoties, lieli, violeti burbuļi iznāca no mazuļa mutes.

Kamēr mazais Harijs vairāk neraudāja, un tikai nedaudz žagojās, izlaižot no savas mutes burbuļus, Siriuss pacēla augšā šampūna pudelīti no grīdas, lai apskatītu, vai tas nav bīstams, nokļuvis kuņģī. Burvju šampūni, viņš sprieda, nebija gluži tādi paši, kā vientiešu. Lai gan lielākā daļa burvju izmantoja arī vientiešu šampūnus, daži deva priekšroku maģiskajiem šampūniem, kas spēj padarīt matus ilgāk tīrus. Un kad tas ir norīts, viņš lasīja, tas vienīgi izraisa žagas, burbuļus un varbūt nedaudz vēdergraizes. Bet par laimi, Harijs necieta no vēdergraizēm, jo viņš atkal bija sācis ķiķināt un sarunāties, kaut gan viens no šiem violetajiem burbuļiem nāca ārā no viņa mutītes.

„Tu laikam būsi laimīgākais bērns, ko es jebkad esmu redzējis,” sacīja Siriuss, kratot savu galvu. „Bet tu noteikti spēj izraisīt nepatikšanas! Tu to esi iemantojis no sava tēva, es domāju. Liels draiskulis, tāds viņš ir! Ja vien tu varētu redzēt kādu no tām lietām, ko viņš izdarīja skolā…”

Viņš brīnījās, kāpēc, pie Merlina, viņš sarunājās ar Hariju… turklāt, viņš tiešām nesaprata neko no tā, ko viņš sacīja. Harijs vienīgi blenza uz viņu ar tām lielajām, zaļajām acīm.

Drīz Siriuss un Harijs bija atrodami dzīvojamā istabā, skatoties velletizoru (kā Siriuss to sauca), un mierīgi atpūšamies uz dīvāna. Cilvēks televizorā mēģināja būt komisks, bet Siriuss vienīgi nikns blenza uz viņu.

„Kas par neveiksminieku,” nomurmināja Siriuss, kratot savu galvu sarūgtinājumā un turot savu roku ar īkšķi uz leju. „Bū…” Mazais Harijs bija nostutēts pret viņu, un izklausījās aizmidzis, Siriusam ātri vien kļuva garlaicīgi, skatoties uz vīru televizorā, un bija ekstāzē, kad tas beidzās (Siriuss nezināja, kā pārslēgt kanālus) un sāka skatīties citu filmu, bet tad viņš juta, ka viņa acis kļūst arvien smagākas.

Siriuss lēnām atslēdzās, roku aplicis apkārt mazajam Harijam, kas turēja zvēromagu sarakstu savos mazajos rokas pirkstiņos.

Un pēc apmērām trīsdesmit minūtēm, mierīgs klusums pārslīga pār māju.

Siriuss sakustējās savā vietā, un nosprauslājās. Beidzot viņš pamodās, saprotot, ka ir uzgūlies virsū kaut kam mīkstam un kunkuļainam. Baidīdamies, ka iespējams viņš netīšām uzgūlies Harijam, viņš izkāpa no dīvāna un paskatījās apkārt, viņa sirds dauzījās kā āmurs.

Harijs tomēr nebija uz dīvāna, patiesībā, viņš nekur nebija atrodams.

„Harij!?” viņš nervozi sauca, saprazdams, ka Harijs tāpat nevarēs atbildēt, tāpēc saukšana bija bezjēdzīga.

Siriuss ieskrēja virtuvē, bet Harija nebija. Viņš izmisīgi ieskrēja vannas istabā, un joprojām, Harija nav. Nemiers viņu pārņēma ar domām, kas varētu būt noticis ar mazuli. Lilija mani nogalinās! Viņš nodomāja. Pēc tam, kad viņš bija pārmeklējis visu apakšstāvu, Siriuss atkal nosēdās uz dīvāna un mēģināja izdomāt, kur mazs zīdainis varētu pazust. Protams, viņš nevarēja uziet augšā pa kāpnēm, tas vienkārši būtu par daudz Harija, kāpt augšā pa kāpnēm. Kamēr viņš tur sēdēja, rozā uzliesmojums izšāvās no priekšnama. Ieinteresēts, viņš piecēlās un devās paskatīties, kas tur notiek.

„Ahā!” Siriuss iesaucās, kad viņš ieraudzīja Hariju sēžam uz grīdas pie drēbju skapja, ar Siriusa zizli rokās.

„Bablū,” viņš ieķiķinājās, un vēl viena rozā dzirksts iznāca no Siriusa zižļa.

„Nē!” viņš iesaucās. „Zizlis nav domāts mazuļiem, ar ko spēlēties,” viņš saudzīgi bārās. Bet Harijs skatījās Siriusa brūnajās acīs ar nevainīgu skatienu sejā.

„Bablū!”

Viņš saudzīgi izņēma zizli no Harija mazajiem pirkstiņiem un novietoja to aizmugurējā kabatā. „Ko tu saki, ja mēs tagad ietu uz gultiņu?” viņš vaicāja, paceļot mazo zēnu augšā. Harijs smaidīja viņam un pirms Siriuss reaģēja, viņš uzspļāva viņam, jau trešo reizi dienā. „Tu zini, es domāju tu izbaudi darot to tik daudz!”

Lai atkal varētu iztīrīt viņa drēbes, viņš ienesa Hariju viņa istabā un samainīja viņa zilo džemperi pret zaļu pidžamu.

Kad Siriuss saudzīgi noguldīja Hariju viņa gultiņā, viņš skatījās uz Siriusu, viņa zaļās actiņas kļuva arvien mazākas… un mazākas… līdz Harijs ātri bija iekritis miegā.

Siriuss klusām iztipināja no istabas un iegāja viesu istabā, ko Džeimss un Lilija bija sagatavojuši viņam.

Žāvājoties, Siriuss paskatījās pulkstenī (kurš rādīja 9:45 vakarā) un apsēdās uz gultas. Tiklīdz viņš bija ielīdis gultā, viņš ātrāk kā jebkad iemiga. Viņš lēni iekrita burvīgā sapnī. Viņš, Džeimss, Remus, un Pīters bija atpakaļ Cūkkārpā, un viņi apmētāja Severusu Strupu ar bojātu ēdienu.

„Kas noticis, Puņķimus?” Siriuss nievājoši teica. „Nevari izturēt?”

Džeimss smējās. „O, skaties! Puņķimus sāk puņķoties!”

„Es neesmu Puņķimuss!” Strups kliedza.

„Ēd dārzeņus, Puņķaini!” Siriuss kliedza, mezdams ar galīgi sabojātu arbūzu pa Strupa galvu. Auglis lidoja palielinājumā netālu no Severusa, bet auglis tā arī nesasniedza viņa galvu. Tā vietā atskanēja garš „Vāāāāāā!!!”

Siriuss pieleca sēdus savā gultā, agrā rītausma gandrīz viņu pārbiedēja. „Kas, pie velna, bija tas?” viņš nomurmināja. Kad Harijs iekliedzās atkal, viņš atcerējās, ka atradās Džeimsa un Lilijas mājā, pieskatot savu krustdēlu un nevis apmētājot savu ienaidnieku ar bojātiem augļiem. Man veicas, kā parasti, viņš nodomāja, ieskatījies ar miegainām acīm pulkstenī. 3:30 no rīta, viņš nopūtās, lēnām pieceldamies augšā un uz mēģinādams izklunkurēt ārā no savas guļamistabas. Pie Merlina, viņš nodomāja, es līgojos vēl vairāk, nekā tad, kad mēs ar Džeimsu pavadījām visu vakaru Caurajā Katlā.

Mēģinādams atrast ceļu tumsā, viņš iegāja Harija istabā, kur kliedzieni izklausījās vēl skaļāki, nekā pirms tam.

„Viss ir labi,” Siriuss miegaini nomurmināja, bet Harijs nepārstāja raudāt. Siriuss mēģināja sakoncentrēt savas smadzenes uz to, kāpēc viņš varētu raudāt. „Kas noticis? Lūdzu, saki man, ka tev nevajag mainīt autiņbiksītes…” Likteņa sakritība, ka tieši blakus gultiņai bija novietota zīmīte, ko viņš nebija iepriekš pamanījis. „Ja Harijs naktī sāk raudāt, tad visticamāk, viņš ir izsalcis”, Siriuss nolasīja zīmīti.

„Labiņi,” viņš sacīja, celdams Hariju ārā no gultiņas. „Iesim sameklēt tev kaut ko ēdamu, lai es vari iet atpakaļ gulēt.”

Nonesdams Hariju pa kāpnēm un ieiedams virtuvē, viņš atvēra vienu no skapīšiem, un atrada plauktu ar bērnu pudelītēm. Viņš nocēla vienu lejā un piepildīja to ar piena maisījumu, ko atrada ledusskapī. Uz piena maisījuma bija uzlīmēta vēl viena no Lilijas apkaunojošām zīmītēm, kā pabarot Hariju. Lilija un viņas zīmītes, Siriuss nodomāja, smaidam iezogoties viņa sejā. Sekojot instrukcijām, viņš pabaroja Hariju, kurš šūpojās viņa rokās, sūkdams pudelītes galu. Tas nemaz nav tik traki. Kad Harijs pabeidza savu pudelīti, Siriuss pagrieza viņu lai palīdzētu atraugāties.

„Blaaaaah!” Siriuss savieba savu seju. Viņš zināja, ka viņam tas būs atkal jāredz tas. Viņš pagriezās, lai paskatītos uz savu plecu un nopūtās. Harijs atkal bija uzspļāvis uz viņu, jau ceturto reizi dienā.

Skaidrs un agrs bija nākamais rīts, Siriuss lēnām izkāpa no gultas, izskatīdamies ārkārtīgi nonīcis, viņa mati bija nekārtīgi un salipuši dažādās dīvainās šķipsnās.

Žāvādamies, viņš saposās un devās paņemt Hariju.

Ienākot viņa istabā, Harijs sveicināja Siriusu veļoties pa gultiņu un burbuļojot. Bet uzmetot skatu sabužinātajai figūrai, arHarijH Harijs sāka šņukstēt.

Siriuss, nedaudz apjucis, paskatījās uz Hariju.

„Kas noticis?” Siriuss pusaizmidzis iejautājās, kasot sev muguru un pienākot tuvāk gultiņai. Harijs paskatījās uz viņu ar mīlestības pilnām ačtelēm, nebūdams īsti drošs, kas radījis šo dīvaino skatu, un nespēdams izlemt, vai viņam vajadzētu sākt baidīties vai smieties. Beidzot Harijs deva priekšroku smiekliem, neliels smaidiņš parādījās viņa sejā un mazs spiedziens izlauzās no viņa mutes.

Harijs pārliecās pār gultiņu un saudzīgi pacēla Hariju. Harijs, kurš tagad bija pavisam aizrāvies ar Siriusa nekārtīgajām matu pinkām, sāka plēst tos ar saviem tuklajiem pirkstiņiem.

„Au! Paklau, Harij! Beigsim ar matu raustīšanu!” Siriuss iesaucās, liekot lietā brīvo roku, lai pamasētu to galvas daļu, kurā Harijs bija raustījis viņa matus. „Tas sāp!”

Pēc brokastīm (kurās ietilpa Siriusa aplaimošana ar daļu no Harija „brīnišķīgā” ēdiena), viņš izlēma iznest Hariju ārā pagalmā un paspēlēties ar viņu. Paņemdams kādu no Harija mīkstajām rotaļlietām, viņš sameklēja vietiņu ārā, kur nosēdināt puisēnu mīkstajā zālītē.

„Labi,” Siriuss sacīja, notupdamies blakus mazulim, „ķer!” Viņš pasvieda sarkanu bumbu tikai dažas pēdas no turienes, kur sēdēja Harijs. Ķiķinot, Harijs aizrāpoja pie tās un pacēla to, pieliekot to pie savas mutes un viss cauri to nosiekaloja.

„Ak,” Siriuss novērsās, paceldams augšā nosiekaloto bumbu, ko Harijs tagad bija nometis. „Tu vēlies redzēt ĪSTU siekalošanos?” Siriuss smaidot vaicāja. Harijs ieķiķinājās un sita kopā savas rociņas. Vienā acu mirklī, cilvēks Siriuss pārvērtās lielā, pinkainā, melnā sunī. Harijs, kā par brīnumu, nemaz nebija nobijies no lielā suņa.

Viņš pierāpoja klāt un uzlika savas mazās, apaļās rociņas uz pinkainā suņa sejas. Siriuss – suns paošņāja Harija galviņu, un tad sāka to laizīt. Harijs mīlīgi dūdoja un priekā iespiedzās, viņa galva un seja tagad bija slapja un pilēja no suņa slienām.

Siriuss paņēma Harija sarkano bumbu sev mutē un sāka rikšot apkārt pagalmam, Harijam rāpojot nopakaļ.

„Gāā!”

„Voof!”

Siriuss pārstāja skriet, lai Harijs varētu viņu noķert. „Glīī!” Harijs murkšķēja, atkal pieskaroties melnajām un maigajām suņa pinkām.

Harijs rāpoja apkārt lielajam, melnajam sunim, pilnībā aizrāvies ar to, jo nekad nebija redzējis kaut ko tādu iepriekš, savā īsajā mūžiņā. Kad Harijs apstājās pie suņa aizmugures, Siriuss sāka luncināt savu asti, tā vēl vairāk iepriecinādams Hariju. Mazulim sāka pieaugt ziņkāre, un Harijs saķēra melno, garo asi un parāva to. Priekš tik mazas un niecīgas lietiņas, viņam pavisam noteikti bija stingrs tvēriens. Ar mazu paukšķi, Siriuss pārvērtās atpakaļ cilvēka izskatā, ar sāpju grimasi sejā.

„La – biii,” viņš noteica ar nevērīgu izteiksmi sejā. Šajā mirklī no mājas atskanēja attāla zvanīšana. „Iesim apskatīties, kurš zvana,” Siriuss nedaudz noraustoties sacīja, un paceldams Hariju iesoļoja iekšā pa durvīm. Joprojām domādams kā galīgais iesācējs un murminādams kaut ko par šiem „trakajiem vientiešu izgudrojumiem,” Siriuss, svārstoties, pacēla telefonu.

„HALLO?”

„Sveiks, Siriuss! Es tikai zvanīju, lai uzzinātu, kā tad manam mazajam, mīļajam Harucītim klājas?”

„Sveika, Lilija. Harijam viss kārtībā. Mēs tieši tikko bijām ārā pagalmā spēlēties. Tātad, ē,” Siriuss turpināja, mēģinot izklausīties pēc iespējams ikdienišķāks, „vai Džeimss zina, ka tu zvani?”

„Ē… (šeit bija ārkārtīgi liela pauze) Atceries, ja tev vajag pajautāt man kaut ko, tikai zvani!”

Ar to, šeit bija skaļš klikšķis citā telefonā, kas vēstīja par sarunas beigām. Siriuss pieņēma to kā neapšaubāmu mājienu, ka Džeimss nezin, ka Lilija ir zvanījusi. Pie sevis smejoties, viņš ienesa Hariju dzīvojamā istabā un nosēdināja viņu uz dīvāna.

„Skatos, Džeimss šeit atstājis savu gadagrāmatu,” viņš sacīja, paņemdams grāmatu no maza kafijas galdiņa.

„Vai mēs paskatīsimies, kā tavs tētis izskatījās skolas gados?” Harijs ieburbuļojās, kad Siriuss nosēdās uz dīvāna blakus viņam.

Atvērdams grāmatu, viņš atvēra pirmo lapaspusi, kurā bija kustīgi attēli ar Džeimsu, kurš tur kausu savā pēdēja kalambola spēlē.

„Tavs tētis bija lielisks spēlētājs,” Siriuss iesāka. „Turklāt vinnēja dažas kalambola trofejas. Tas padarīja visas meitenes skolā galīgi trakas! Kas savukārt padarīja veco, labo Puņķimusu traku, jo meitenes bija aptraukušas pēc Džeimsa, nevis viņa. Ielāgo,” Siriuss čukstēja, pieliekdamies tuvāk Harijam, „Puņķimuss bija tikai greizsirdīgs murmulis, pietam neglīts, tā kā pat dotumi kalambolā viņam nevarētu palīdzēt.” Harijs iespiedzās.

„Šis te attēls,” viņš sacīja, rādot Harijam attēlu nākamajā lapā, „bija uzņemts, kad tavs tētis vinnēja Grifindora Nama kausu, tieši zem Puņķimusa lielā, āķim līdzīgā deguna, mūsu septītajā gadā. Puis, kā viņš bija satracināts! Trešo reizi pēc kārtas Grifindors uzvarēja Slīdeni. Ak, es vēlētos, kaut tu būtu redzējis Puņķimusa seju.”

Pāršķirot pāri vēl dažām lapām, viņš nonāca pie attēla ar savu un Džeimsa draugu, Remusu Vilksonu.

„Tas bija, kad Mēnestiņš, tā ir mūsu dotā iesauka viņam, kļuva par Prefektu. Un šis attēls šeit,” viņš sacīja, norādot uz vēl vienu blakus tam, „bija, kad tavs tētis kļuva par Zēnu vecāko.” Siriuss izlaida smieklus, kas vairāk gan skanēja kā rējiens. „Tas bija īsi pēc tam, kad tava mamma beidzot sāka satikties ar viņu. Protams, Džeimsam nācās nedaudz apvaldīt savu ego, un pārstāt noburt Puņķimusu, kad vien tas ienāca prātā.”

Nopūzdamies viņš piebilda, „Tā bija skumja diena, kad Džeimss pārstāja noburt viņu. Tu zini ko? Tavs tētis bija diezgan labs burvestībās.

Vienu reizi viņš Puņķimusam uzlika sasodīti labu burvestību, kas deva viņam milzīgus augoņus… nevarēja sēdēt nedēļām!”

Pāršķirot lapas, viņš galu galā tika līdz viņu klases fotogrāfijām. Džeimss attēlā smaidīja un māja pretī. Zem tā bija paraksts: „Labāk bija noburt veco, labo Puņķumusu un saņemt pēcstundas, nekā nenoburt viņu vispār, un neizbaudīt nekādu jautrību.”

„Jā, tāds bija tavs tētis,” Siriuss smaidīja. Viņš norādīja uz daudziem citiem attēliem ar piemērotiem citātiem: Lilija („Lai kur tu ietu, dodies tur ar visu savu sirdi”), Remuss („Kad MĒNESS padara tavas acis kā lielus picas pīrāgus, tas ir kaut kas!”), nemierīgais Tārpastis („Es to neizdarīju, es zvēru!”), un viņš pats („Ja tu nevari apžilbināt viņus ar savu spožumu, samulsini viņus ar savu muldēšanu”).

„Ak… atmiņas,” viņš klusām noteica, mīļi noskatoties uz grāmatu.

Laiks aizlidoja vēja spārniem, kamēr viņi (galvenokārt Siriuss) ceļoja pa atmiņu takām. Mazā Harija acu plakstiņi kļuva arvien smagāki, un Siriuss pieņēma to kā zīmi, ka bija laiks Harija snaudai.

Juzdamies diezgan miegains, Siriuss uznesa Hariju augšā pa kāpnēm un saudzīgi ielika viņu bērnu gultiņā. Noturēdams žāvu, viņš iešūpoja Hariju un klusiņām uz pirkstgaliem iztipināja ārā no viņa istabas, vienīgi dzirdēdams viņa šņukstēšanu.

„Kas noticis?” Siriuss vaicāja, atkal paceldams Hariju, bet viņš nevarēja nomierināties. Viņš turpināja raudāt un raudāt.

„Ko Lilija darītu?” Viņš murmināja, ucinādams Hariju savās rokās. ‘Varbūt šūpuļdziesmiņa varētu palīdzēt’ viņš nodomāja. ‘Bet nē, es nemāku dziedāt!’

Siriuss mēģināja nodungot Cūkkārpas himnu, bet tas nelīdzēja. Harijs joprojām raudāja. Mēģinādams atcerēties citas dziesmas, viņš mēģināja tās nodziedāt, murminot vārdus, kad viņš tos īsti nevarēja atcerēties.

„Emm…” viņš izmisis sacīja, ucinot vēl vairāk.

„Errr… C-I-E-Ņ-A, mēģini noskaidrot, ko tas man nozīmē! C-I-E-Ņ-A, hmm hm hm hm hm hmmmmmm! Iekrauj man ar to, iekrauj man ar to, iekrauj man ar to, iekrauj man ar to, tikai nedaudz!”

Harijs lūkojās uz viņu viegli izbijies, tomēr reizē arī aizgrābts, un viņa raudāšana beidzot pārgāja uz vieglu smilkstēšanu, ar mazliet sarautu sejas izteiksmi.

„Vai tev patīk tā dziesma?” Siriuss nervozi prasīja, kad Harijs bija novērtējis viņa sniegumu. „Man arī patīk. Garš stāsts. Es tev to nestāstīšu… tu jau tāpat esi dzirdējis pietiekami no manis un maniem stāstiem, vai ne?”

Harijs beidzot palika kluss, un tagad viņš košļāja savu roku, atstājot savas siekalas pilnīgi visur.
 

„Ak, nu labi, es domāju vēl viens stāsts nenāktu par ļaunu. Tā bija 1977. gada vasara. Tavs tētis, Mēnestiņš, Tārpastis un es bijām bezrūpīgi un nevainīgi… „(viņš nosprauslojās) „Mums bija septiņpadsmit un mums piederēja visa pasaule. Džeimss bija tikko kļuvis par Zēnu Vecāko, viņš sāka satikties ar tavu mammu, un vecais, labais Puņķimuss bija tikpat neglīts kā vienmēr.”

Harijs izdvesa mazu smiekliņu.

„Katrā ziņā,” Siriuss turpināja, „Mēs izlēmām doties pie Lilijas uz vienu dienu. Viņas drausmīgā māsa Petūnija, kuru, ceru pie Merlina, tu nekad nesastapsi, bija pazudusi uz vienu dienu no mājas, un māja bija pilnīgi mūsu rīcībā. Tāpēc, mēs izlēmām sarīkot ballīti. Lilija bija tikko nopirkusi vientiešu ierīci ierakstu plejeri un kaut ko, ko sauca par ierakstiem. Lai padarītu garu stāstu par vēl garāku, viņai bija viena no vientiešu dāmām, ko sauca par Aretu Frenklinu. Labi, man jāatzīmē, ka tā dāma patiešām varēja dziedāt. Es, atbraucot uz viņas māju nedaudz pirms Džeimsa, sāku, ah, dejot pie šīs dziesmu ar Liliju. Pazīstot mani, Džeimss atbrauca ne pārāk ilgi pēc manis, un redzēja mani, padarot mani par ritīgāko pakaļu. Viņš man nekad to nebeidz atgādināt, viņš patiešām to nebeidz. Viņš teica, ka mana dejošana izskatās pēc spazmojoša ķēma.”

Siriuss sarauca savu seju.

Harijs ķiķināja vēl vairāk, tad Siriuss pārlika viņu uz otru roku un sāka dziedāt atkal. „C-I-E-Ņ-A, mēģini noskaidrot, ko tas nozīmē man!” Harijs dziesmai pa vidu radīja burbuļojošu troksni.

Siriuss staigāja apkārt pa augšstāvu, pārliecinādamies, ka Harijs neatsāks savu raudāšanu. Kad mazā Harija acis sāka krist ciet, viņš aiznesa mazuli uz viņa gultiņu un maigi viņu tur novietoja, klusām lavoties ārā no istabas un atstājot Hariju viņa snaudā.

Juzdamies atvieglots, Siriuss aizgāja atpakaļ uz savu guļamistabu un ar nopūtu sabruka gultā. Viņš domāja, ka viņam nosnaušanās ir vajadzīga vairāk nekā šobrīd tā bija vajadzīga Harijam, tāpēc viņš aizvēra acis un mēģināja noķert mirkli atpūtai.

Pagāja stunda vai vairāk, un Siriusa acis atvērās vaļā. Visā mājā valdīja pilnīgs klusums, izņemot aizkari plandījās dēļ vēja vēsmām, kas plūda iekšā pa atvērto logu. Domādams, ka klusums ir pārāk liels, Siriuss piecēlās, sakārtojās, un gāja pārbaudīt Hariju. Tā kā viņš atstāja Hariju guļamistabā, viņš sāka runāt ar mazuli čukstot, gadījumā, ja viņš vēl joprojām bija aizmidzis.

„Ah… Harij! Vai tu vēl guli…”

Viņš šausmās sastinga. Harijs nebija savā mazuļu gultiņā. Vienīgi sedziņas, un maziņš spilventiņš.

„Sasodīts,” viņš panikā nomurmināja. „HARIJ?”

Briesmīgas domas par iespējamo Harija nolaupīšanu skrēja pa galvu, un viņa sirds atkal pukstēja neiedomājamā ātrumā, viņš skrēja cauri pa māju, kliegdams pēc Harija, noskriedams apakšstāvā un apstājoties pie pēdējām durvīm, kur viņš ieskrēja un atrāva vaļā skapja durvis.

„Harij! Kur Merlina vārdā … ak nē, ak nē, ak nē…”

„Sirius, es pieņemu, ka šis ir tas ko tu meklē?”

Sākumā viņš nelāgi smagi atsita savu galvu pret viena no skapīšiem, tad pagriezās, lai redzētu Baltusu Dumidoru, ar viņa mirdzošajām acīm un smaidu, turot savās rokās mazo, burbuļojošo Hariju. Atvieglojuma sajūta nāca pār viņu, un viņš sajuta vājumu savos ceļgalos, viņš noslīga uz grīdas un sēdēja tur dažas minūtes.

„Direktor!” viņš sacīja. „Kad… es gribēju teikt, ko jūs šeit darāt?”

„Lilija pamanījās nosūtīt man vēstuli, viņa vēlējās, lai es atnāku un pārbaudu tevi. Ak, vai, man laikam nevajadzēja to tev teikt, vai ne?” viņš nevainīgi teica. „Ak, Siriuss, manu zēn. Ko pie velna tu darīji?”
 
„Ak, lūdzu, nesakiet Lilijai!” Siriuss pieceļoties skaļi iekliedzās, un palēca atpakaļ. „Viņa man galvu nocirtīs, ka es jums saku, direktor, lūdzu…”

Dumidors ieķiķinājās, un Harijs arī ķiķinot raustīja viņa bārdu.

„Es neteikšu Lilijai, ja tu apsoli turpmāk skatīties kur Harijs iet!” viņš laipni sacīja.

„Viņš bija nolikts nosnausties, es ieliku viņu bērnu gultiņā, es pieņemu, jūs atnācāt un paņēmāt viņu no turienes?”

Dumidors cieši viņu nopētīja. „Sirius, Harijs rāpoja apkārt pa šejieni.”

Siriuss ar apjukumu mirkšķināja. „Ē, direktor, viņš… nē, es ieliku mazuli viņa gultiņā! Tad es devos nosnausties! Kā pie velna…?”

Dumidors smaidīja. „Nekad nenovērtē par zemu mazuļu burvju spēku.”

Siriuss pacēla uzaci. „Tātad jūs sakāt, ka Harijs izbūrās no savas gultiņas, nokāpa lejā pa kāpnēm, un pieskrēja pie jums?”

„Nē, tas nav tas, ko es saku, bet nekad neko nevar zināt,” Dumidors domīgi skatoties sacīja. Kratot savu galvu un smejoties par to, cik smieklīgi tas skanēja, viņš saudzīgi paņēma mazo Hariju no Dumidora.

„Paldies jums, direktor, pat to, ka neļāvāt viņam pamest māju.” Viņi plati pasmaidīja viens otram.

„Nav pat vajadzības pateikties, Sirius, un lai jums jauka diena.”

Viņš pagriezās, lai ietu, bet Siriuss apstādināja viņu. „Pagaidiet, jūs taču neteiksiet Lilijai, vai ne?” viņš bailīgi sacīja.

„Nē, Sirius,” Dumidors maigi sacīja, joprojām smaidot. Siriuss izskatījās atvieglots.

„Liels paldies jums!” viņš nočukstēja. Dumidors pamāja ar roku un smejoties pazuda ārā pa durvīm.

„Tā, Harij Hudīni,” Siriuss sacīja, lūkojoties uz šīm zaļajām acīm. „Iesim paskatīties, vai tu atkal neesi izsalcis.”

Harijs patiesi bija nedaudz izsalcis, un kamēr Siriuss baroja viņu, viņš nevarēja tikt pāri faktam, ka Harijs tik izveicīgi pametis savu gultiņu. Viņš brīnījās, vai tas patiešām bija maģijas nopelns, kā Dumidors bija ierosinājis…

Pēc Harija paēdināšanas, viņš pietiekami droši parūpējās par to, lai Harijs uz viņa atkal nevarētu atvemt ēdienu. Kad Harijs to neizdarīja, un izskatījās pietiekami mierīgs, Siriuss pasmaidīja.

„Ha hā!” viņš triumfā sacīja. „Manas drēbes ir tīras!”

Harijs nožagojās un atvēmās uz viņa pleca. Siriuss saviebās. „Agh. Labi, es ņemu to atpakaļ. Pateicu pat ātru, vai ne?” Zaļacainais mazulis skaļi ķiķināja.

Siriuss devās (atkal) iztīrīt savas drēbes un paņemt dažas rotaļlietas Harijam. Visbiežāk Harijs viņas tikai košļāja, bet dažas reizes viņš tās ar baudu bija triecis pret zemi, lai pēc tam atkal varētu tās košļāt.

„Brīnišķīgs veids, kā saķert baktērijas,” Siriuss smaidot sacīja. „Godīgi, vai tu vispār domā, kas varētu būt bijis uz tās grīdas?” Siriuss uzmeta drūmu skatienu pats sev.

„Ouuu, Sirius,” viņš sev izsmējīgā balsī sacīja. „Tu pārvērties par mammīti! Ouu!” Viņš savieba ģīmi, domās sevi iepliķēdams.

Harijs savā prātā sev neko nenodarīja, viņš vienīgi pats sev ķiķināja.

Lai pieliktu visam punktu, apakšstāvs nebija daudz labāks jebkādā nozīmē. Dzīvojamā istaba nebija vēdināta, virtuvi vajadzēja izslaucīt, un virtuves galds bija pārbāzts ar dažādiem krāmiem.

„Izskatās, ka šodien mums būs tīrīšanas diena!” viņš žēlojās, turot Hariju cieši sev klāt. Harijs vienīgi burbuļoja, viņa zaļās acis pētīja nekārtīgās istabas. Beidzot Siriusa galvā dzima ideja. „Maģija!” viņš iesaucās, iztramdot Hariju ar savu pēkšņo uzliesmojumu. „Mēs pielietosim maģiju, lai sakārtotu šo nekārtību! Džeimss un Lilija nemaz neko nepamanīs!”

Iesēdinādams Hariju viņa augstajā krēslā, Siriuss izvilka savu zizli un norādīja ar to uz virtuvi. „Mazgātum!”

Slaucīšanas vējš izpūtās cauri virtuvei, aiztīrot visu nekārtību prom. Kad vējš beidzās, Siriuss un Harijs paskatījās apkārt uz atkal mirdzoši tīro virtuvi. Nopūzdamies, un domās būdams apmierināts ar saviem pūliņiem, viņš paņēma Hariju līdzi uz dzīvojamo istabu, un izpildīja to pašu burvestību arī tur. Harijs ķiķināja, apbrīnā, ka lietas ar maģijas palīdzību var iztīrīties pašas.

„Tev patika tas, ko?” Siriuss vaicāja. Viņš pagrieza Hariju apkārt, tāpēc Siriuss varēja ieskatīties viņa lielajās, zaļajās acīs. „Mammīte un tētis drīz būs mājās.”

Kas parasti aizņemtu visu dienu, bija aizņēmis tikai dažas minūtes… māja atkal bija tīra. Nopūzdamies, viņš uzmanīgi iesēdināja Hariju mazā bērnu sētiņā, tad iegāzies dīvānā. Paņemdams daļu no vecām „Dienas Pareģa” avīzes lapām, kas bija noliktas netālu no dīvāna, Siriuss atšķīra tās un izlaida cauri tām skatienu, tajā pašā laikā paturot acīs Hariju.

Pēc brīža, kad viņš bija kļuvis pārāk piesaistīts kāda raksta lasīšanai („Vārdā Nenosaucamais atkal aktīvs”), kaut kas radīja cēloni diezgan lielam izbrīnam, balss, kas runāja no kamīna. Nobaidīts, viņš paskatījās uz Poteru kamīnu un pasmaidīja. Remusa Vilksona pazīstamā galva atradās starp zaļajām liesmām. Lai gan viņš bija priecīgs redzēt draudzīgu seju, Siriuss sarauca uzaci uz augšu.

„Ļauj man minēt,” viņš iesāka, „Lilija tev pateica, ka es pieskatu Hariju un viņa prasīja lai tu paturi mani acīs?” Remus kratīja galvu un smējās. „Nē, tas nav tā. Es tikai gribēju redzēt, vai Lilija un Džeimss jau nav atpakaļ.”

„Nē, Lilija un Džeimss vēl nav atgriezušies. Viņiem vajadzētu būt šeit kaut kad rītdien.”

„Ā, nu labi. Tu droši vien esi pārgarlaikojies.”

„Nu jā, ir jauki runāt ar kādu, kurš neatvemj visu laiku kaut ko uz manis.”

Siriuss uzmeta skatienu Harija virzienā. Harijs vienīgi murmināja, viņa zaļās acis aizrautībā vēroja kamīnu. Remuss iesmējās, tad atvadījās, un pagriezās apkārt un izzuda zaļajās liesmās, vēl vairāk samulsinādams Hariju, kurš noskatījās uz to ar mulsuma izteiksmi sejā.

Tā pagāja stundas, pat Harijs likās aizmidzis savā bērnu sētiņā. Tas bija tuvu pievakarei, un Sirius juta ieburkšķamies savu vēderu. Pieceļot sevi augšā no dīvāna, viņš virzījās uz virtuvi, lai „uzputotu kaut ko ēdamu.” Izņemdams savu zizli, viņš grieza to uz riņķi un maģiski, vakariņas priekš viņa (bifšteks un kartupeļi) un Harija (mazuļu barība) atradās uz galda. Un tā padomājot, Džeimss vienmēr saka, ka es nevarētu gatavot, pat ja no tā būtu atkarīga mana dzīvība, Siriuss nodomāja, smaidot par sevi.

Viņš ātri devās atpakaļ uz dzīvojamo istabu, lai pamodinātu Hariju uz vakariņām. „Harij?” viņš čukstēja. „Harij?” viņš paskatījās lejā uz sētiņu un ievēroja, ka Harijs tur nebija. „Tikai ne atkal!” viņš iesaucās. „Man būs jāpiesien tas bērns saitē!”

Par laimi, viņam nebija tālu jāmeklē, kad viņš soļoja pa māju, lai atrastu viņu, viņš ieraudzīja Hariju sēžam uz virtuves galda ar ēdiena notraipītu seju un galviņu.

„Tas nebija domāts mazuļiem!” viņš iesaucās, kad Harijs turpināja noķēzīties ar Siriusa vakariņām. Paņemdams dvieli no virtuves izlietnes, viņš sāka tīrīt notašķīto mazuli. „Tikai pagaidi, kad tava mammīte un tētuks būs atpakaļ,” viņš sacīja. „Viņi būs pārsteigti, kad sapratīs, ka viņu ‘mazais, mīļais Harijs’ spēj šādi burties!”

Harijs smējās.

Kad Harijs bija notīrīts un pabarots (ar pareizo ēdienu), Siriuss aiznesa viņu atpakaļ uz bērnu sētiņu, un pats atkal iesēdās dīvānā, nejuzdamies vairs pārāk izsalcis pēc notašķīta mazuļa tīrīšanas. Harijs tagad mīlīgi dūdoja savā sētiņā, aizrāvies ar mīkstu rotaļlietu baltās pūces izskatā.

Skatīdamies, kā Harijs iebāzis daļu no pūces galvas savā mutē un nosiekalo to, Siriuss nožāvājās… tad mirkšķinājās… līdz aizmiga.

Te bija sačukstēšanās, un viss apkārt viņam bija tumsā. Sākumā viņš atvēra savas acis un gandrīz dabūja sirdstrieku. Siriuss blenza uz brūnajām acīm, kas piederēja Džeimsam Poteram, kuram sejā pašlaik bija velnišķīgs smaids.

„Kas pie velna…!” pielecot kājās iesaucās Siriuss, bet paklupa un sabruka uz zemes.

Džeimss smējās un palīdzēja savam labākajam draugam piecelties kājās. „Kas tev noticis, Ķepaini?”

„Es nedomāju, ka jūs būsiet atpakaļ ātrāk par rītdienu,” viņš berzējot galvu.

„Nu jā, tuvojās kaut kādas nejaukas viesuļvētras un mēs izlēmām atgriezties ātrāk,” Džeimss piebilda.

„Turklāt, Lilija bija noraizējusies, un vēlējās doties mājās šā vai tā.”

„Hei, klausies,” Siriuss nervozi iesāka, „Es negribēju aizmigt tādā veidā. Es domāju, Harijs bija savā sētiņā un es… es nosēdos uz dīvāna, bet es nebiju domājis aizmigt un…”

Velnišķīgais smaids no Džeimsa sejas lēnām pazuda. „Ko tu ar to domāji?” viņš vaicāja. „Harijs nebija sētiņā, kad mēs ienācām… viņš bija tavās rokās. Un tu biji nosiekalots, es atļaušos piemetināt. Lilija domāja, ka tu iespējams varētu viņu nomest.” Draiskulīgais smaids lēnām atgriezās Džeimsa sejā.

Siriuss atvēra savu muti, lai kaut ko piebilstu, bet beigās izdomāja, ka labāk to nedarīt. Tā vietā viņš smaidīja, jo iedomājās par Harija ieburšanos viņa rokās. Viņi iegāja virtuvē, kur atrada Liliju turam Hariju, kurš tagad mierīgi dūdoja viņas rokās.

„Liels paldies, ka pieskatīji Hariju,” Lilija smaidot sacīja, nostājusies ar Siriusu aci pret aci.

„Em, nekādu problēmu,” Siriuss atbildēja. Pēc tam, kad viņš to bija pateicis, viņš iedomājās visas tās reizes, kad Harijs uz viņa bija atvēmies… iedzēris burvju šampūnus… un maģiski pazudis, gandrīz piebaidot viņam sirds trieku, kad nevarēja viņu atrast…

„Vai Harijs vēlas pateikt atā-atā tēvocītim Siriusam?” Lilija prasīja, piebīdot mazā Harija seju tieši pretī savējai. Harijs smaidīja, kad Lilija pasniedza viņa plaukstiņu Siriusam. Viņš paskatījās Harija lielās, zaļajās acīs un pasmaidīja.

„Bija jauki pieskatīt tevi, bērneli.” Viņš pieliecās un iedeva skūpstu Harijam uz pieres. Harijs smaidot nosiekaloja sava tēvoča vaigu. „Esi jauks pret mammīti un tēti.”

Siriuss pievilka Hariju tuvāk sev un nočukstēja, „Neaizmirsti parādīt savai mammai un tētim savus jaunos maģiskos izgaišanas dotumus. Viņiem tas patiešām patiks.” Viņš nerātni pasmaidīja, kad atdeva mazo Hariju atpakaļ Lilijai.

Siriuss izgāja laukā vēsajā nakts gaisā, vilkdams savu koferi. Viņš apstājās pie Poteru zālāja un pagrieza seju pret viņu māju pēdējo reizi pirms aizgāja. Lilija, Džeimss un mazais Harijs atvadoties māja viņam, vai varētu teikt, ka Lilija palīdzēja māt mazajam Harijam. Viņš smaidīja un māja atā-atā atpakaļ. Tad, ar dziļu nopūtu, viņš izvilka savu zizli, un ar tā mājienu viņš izgaisa naktī.
 

BEIGAS