Vēls vakars tumst aiz mana loga,
Pie Tevis manas domas klīst.
Tev saldu miegu klusi vēlot
Un sapņos laimi saskatīt.

 ~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~

Tas laikam ir tas pats labākais, kas nāk no sirds.
Ar varu neko nepiespiest sev sacerēt.
Ja gribas kaut ko pateikt, vārdi paši
Tad savirknējas raiti virknē patiesā...

~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~~

Kads nepasacīts vārds man kaklā nosprūst
Kāds glāsts, ko nespēj roka izdarīt.
Sirds plosās, bet uz prāta solījuma laužņi
Tik ciešāk, ciešāk savelk grožus ciet.

Ir grūti melot citiem, bet vēl grūtāk sev
Un negrib, negrib maska kļūt par paša seju.
Jā, kaut ko gribētu es pateikt šodien tev
Tik atbildi es sen jau zinu sirdī.

Ar citiem maigojies,
Kaut arī noliedz to.
Tev pretīgi,
Kad atgādinu to.
Tu piesauc mīlu,
Ko reiz zvērēju
Bet pati taču
Aizmeti to prom.

Kas pretīgāks?
Vai ne tas ko tu dari?
Kā tas, ka vārdā
Nosaucu to es?
Vai labāk melot,
Lišķu frāzes mētāt,
Kā patiesību
Sejā pasacīt?

Tu atkal melo,
Atkal pati sev.
Par tikumu sev
Grēku centies saukt.
Varbūt ka tāpēc arī
Apskaities Tu tā,
Ka pati arī
Patiesību zini.