Garāža bija gandrīz vai pilnīgā klusumā, tikai sanēja darba rokas pacietīgi gaidošie ģeneratori. Manas darbistabas durvju aile meta uz tumšajām remonttelpām spilgtu gaismas laukumu, kas tikpat kā nepalīdzēja izgaismot uz remontu gaidošās mašīnas, tikai padarīja ēnas vēl tumšākas. Pie dibensienas starp ēnām kā jāņtārpiņi sarkanām un zilām gaismiņām mirgoja sprieguma indikatori. Kaut kur tālumā, caur garāžas puspavērtajām durvīm, slāpēti varēja dzirdēt apkārtnē atrodošos fabriku monotono dunoņu. Pat naktī tur nenorima darbs, nerimās rūkoņa, dārdoņa, šķindoņa. Vismaz man dienas darbi bija galā, un es vislabāk vēlētos beidzot atpūtināt manus vecos kaulus. Tikai, man bija ciemiņi, un viņai bija vajadzīgs mans padoms. Vecajiem kauliem nāksies vēl pagaidīt.

"Sīlij, kāpēc tev tas jādara?" es beidzot atbildēju. "Tiešām domā, ka tavs tēvs ko tādu atbalstītu?"

Jaunā sieviete manā priekšā uz mirkli sarāvās. Tas lūdzošais skatiens viņas sejā ātri pārtapa apņēmīgā, viņai analizējot un apsverot manu jautājumu.

"Doktor Reiven," tagad viņas seja pauda nesalaužamu apņēmību, "ja mans tēvs to neatbalstītu, kāpēc tad lai viņš būtu atstājis man visu šo informāciju un šos rīkus problēmas risināšanai?"

Sasodīts. Es zināju, ka tā manis ieaudzinātā spēja viņai nešaubīgi analizēt situāciju un zibenīgi pieņemt lēmumus man vienu brīdi smagi atmaksāsies.

Man skatoties ārā pa durvīm uz tumšajām ēnām un apsverot viņas teikto, manas vecišķās acis pūlējās izšķirt pa garāžas grīdu izmētātās sarūsējušā metāla atlūzas. Man pūloties izdomāt, ko gan tādu atbildēt lai Sīliju pārliecinātu, mana redze piepeši sāka aizmigloties. Tie salocītie metāla gabali un to mestās ēnas kaut kā bija izmainījuši formu, un tagad krēslainajā miglā tie šķita esam saplosīta ķermeņa daļas. Sarkans šķidrums sūcās ārā no sarautajiem locekļiem, pārpludinot garāžu, zogoties arvien tuvāk man... 

"Vai tad tu neredzi, ko viņi ir izdarījuši ar mana tēva darbu?" Sīlija turpināja, viņas dusmām galīgi neraksturīgi laužoties uz āru.

Viņa apklusa, un es skaidri varēju redzēt to vilšanos Sīlijas sejā, viņai pūloties piemeklēt pareizos vārdus.

"Es vairs nevaru gaidīt, doktor. Viņi ir pārvērtuši mana tēva grandiozos projektus alkatības pārpilnās krāpšanas shēmās, un es nevaru ļaut tam turpināties."

"Sīlija ...." es vēlreiz ieskatījos viņas acīs, vēlēdamies, kaut viņa nekad nebūtu saņēmusi to sasodīto datu disku. Tikai... tagad to bija par vēlu mainīt. Mana drauga - viņas tēva - vairs nebija starp dzīvajiem, un viņa plānu slēptā jēga kļuva arvien grūtāk saskatāma ar katru reizi, kad Silija ieradās mani apciemot. Viņa negrasījās atkāpties no sava lēmuma.

Es uz mirkli pievēru savas nogurušās acis, tad lēnām pagriezos, gatavojoties izteikt vārdos manu izdomāto atbildi, tikai lai man to atņemtu. Sīlija stāvēja pie mana datora, rokas sakrustotas uz krūtīm tēlota miera žestā, bet acīs dega tā pati nepakļāvīgā liesma. Pār datora ekrānu kaleidoskopiskā ņirboņā šāvās tik daudzkārt jau redzētās shēmas un detaļu rasējumi. Attēli, ko es biju redzējis pirms tik daudziem gadiem. Manai atbildei esot pazaudētai, es atkal novērsos, skatīties garāžas tumšajās ēnās. Tās mehāniskā ķermeņa daļas un asiņu lāmas, ko es pirms mirkļa tur biju redzējis, atkal bija tikai veci sarūsējuši dzelži un izlijusi eļļa.

Vecais muļķis... Ja vien Katsuhiro būtu šeit... 

Labi. Es nevarēju ļaut viņai mēģināt to uzsākt vienai pašai. Sīlija bija gudra - gudrākā no visiem, ko es pazinu - bet viņi ne mirkli nešaubīsies apklusināt katru, kas stāsies ceļā. Cik gan bija bijis to, kas bija miruši šīs nešaubīgās apņēmības vārdā? Kādam beidzot bija kaut kas jādara, bet es nevēlējos viņiem atdot arī Sīliju. Vienu tuvu draugu es jau biju pazaudējis...

Es savilku seju drosmīga smaida izteiksmē un satvēru Sīlijas roku. "Sīlij, ja tu tiešām to vēlies darīt, es tevi neapturēšu..."

Jaunās sievietes dzelžainais skatiens mazliet atslāba, taču apņēmības liesma acīs kvēloja joprojām. "Bet?"

"Bet," es turpināju, "tev tas jādara kā pieklājas. Rūpīga sagatavošanās, plānošana un komandas darbs pasargās tevi no krišanas kaujas laukā. Tev nepieciešams..."

"Komandas darbs?" viņa izsaucās, izraujot roku no manas plaukstas un pakāpjoties atpakaļ, uzgriežot man muguru. Viņas balss saspringa, kluva ledus auksta. "Tā ir mana cīņa. Es neredzu nekādus iemeslus lai..."

"Sīlij, lūdzu uzklausi mani. Es zinu, jaunie domā, ka zina visu, bet kad kāds ir tik gudrs kā tu... Es cerēju, ka tu būsi gudrāka. Tu nevari to paveikt viena pati. Es vēlos tev palīdzēt. Es esmu vairāk kā pārliecināts, ka tavs brālis arī nesēdēs malā, visā tikai noskatoties. Viņš arī metīsies tev palīgā. Tu zini, kāds viņš ir."

Sīlija pamāja ar galvu. Labi. Varbūt ka viņa patiešām vēl spēja manī ieklausīties.

"Es zinu, ka tu esi mantojusi sava tēva pētījumus, tāpat kā viņa talantu tos īstenot dzīvē, taču nekad neaizmirsti, kas galu galā ar viņu notika." Es ieturēju pauzi, pūloties novērtēt viņas reakciju. "Katsuhiro bija viens, Sīlij, un viņš, tāpat kā tu tagad, bija pārliecināts, ka spēs pats tikt galā ar problēmu. Viņš bija dižens vīrs, bet pat visdiženākie vīrieši, un arī sievietes, mēdz kļūdīties. Lūdzu. Nevajag pieļaut to pašu kļūdu, ko pieļāva viņš."

Kā es vēlējos, kaut varētu redzēt viņas seju, taču Sīlija palika aizgriezusies.

"Sīlij, vai tu ļausi man tev palīdzēt?"

Pagāja daži mirkļi, līdz viņa atkal viegli pielieca galvu.

"Labi. Tagad, ja tu joprojām domā, ka tas tev ir svarīgi..."

Sīlija negaidot pagriezās atpakaļ, pāris soļos pārvarēja mūs atdalošo atstatumu un apskāva mani, acīs mirdzot aizturētām asarām. "Paldies," viņa klusi nočukstēja un tad noskūpstīja mani uz vaiga. "Man liekas, man vajadzēja, lai man to atgādina." Viņa atlaida apskāvienu un pakāpās pussoli atpakaļ, satverot manu roku. "Un, jā," viņa piebilda, nu jau normālā balsī, "man tas joprojām ir ļoti svarīgi."

Es pasmaidīju. "Nu, tad tev nāksies sākt mazliet paplānot. Un pirmais, ko tev nāksies izdarīt, ir sameklēt tos, kas tev spēs palīdzēt."

Sīlija paskatījās uz mani ar pārsteigumu sejā. "Bet, tu tikko teici, ka tu un Makijs..."

"Jā," es pārtraucu viņu. "Mēs, protams, tev palīdzēsim. Bet, es esmu vecs vīrs, un Makijs ir tikai puišelis. Mēs varam palīdzēt tev uzbūvēt jebko, kas būs nepieciešams, bet man liekas, tev vajadzēs daudz vairāk palīdzības, kā pāris mehāniķi. Ko tu darīsi, kad cīņā ienaidnieks būs skaitliskā vairākumā? Un, tici man, viņi parūpēsies, lai vienmēr būtu skaitliskā vairākumā. Tā bija viņu stratēģija biznesā, un es esmu pārliecināts, tā būs viņu stratēģija arī ārpus biznesa sfēras."

Sīlijas rokas izslīdeja no manējām, un viņa paspēra pāris soļus sāņus, ar labo roku piesedzot muti, acīmredzami apsverot manus vārdus.

Tad viņa atkal pievērsās man, apņēmībā acīm kvēlojot. "Man liekas, doktor Reiven, jums ir taisnība."

Tas bija galā.

Tas bija galā, un es biju zaudējusi. Laikam jau nevajadzēja likt visu uz tās pēdējās kārts, cerēt ka mani pamanīs pēdējā atlases dejā. Es burtiski pati uzprasījos uz sagrāvi.

Ja tā padomā, vai man jel kad bija bijušas izredzes kļūt par zvaigzni? Dejot bija mana dzīve, bet, kā izrādījās, ar degsmi vien bija par maz lai gūtu panākumus.

Te nu es sēdēju sabrukusi rampas gaismā, izbaudot pēdējo tās doto siltumu, kamēr Izredzētās bija sapulcējušās ap Režisoru, un piepeši sapratu, ka kāds mani novēro. Es pacēlu galvu tieši tai brīdī, lai pamanītu, kā tumšs stāvs iznāk no tumšajām aizkulisēm spoži izgaismotajā skatuvē. Skaistas kurpītes, es nodomāju.

Paceļot skatu augšup no sarkanajām augstpapēdenēm, es pamanīju staltu tumšmati tērpušos sarkanā biznesa kostīmā. Ne gluži šīs sezonas tērps, bet savā ziņā pat ļoti stilīgs. Viņa noņēma tumšās, piegulošās saulesbrilles un skumji man uzsmaidīja.

"Lina Jamazaki?"

"Jā?"

"Man žēl. Es teiktu, dejojāt jūs lieliski."

Kāds sāka izslēgt prožektorus un skatuves gaismas, un ieslēdzās parastais zāles apgaismojums. Piecēlos arī es. "Paldies. Laikam jau ar lieliski bija par maz." Es biju varen lepna par sevi, ka spēju neizrādīt, cik ļoti tas patiesībā sāpēja.

Viņa veltīja man vēl vienu skumju smaidu.

Nu, vismaz jācer, pārāk daudz neizrādīju...

"Jamazaki-san, man ir piedāvājums darījumam, ko es vēlos, lai jūs nopietni apdomātu. Varbūt aiziesim kaut kur, kur būtu ērtāk par to aprunāties?"

"Piedāvājums darījumam? Kādam darījumam?" Es biju ieintriģēta, par spīti visam. Tik ātri atrast darbu, tas pat varētu padarīt šodienas sagrāves sāpes paciešamas. Tāpat kā garantēt to, ka es turpināšu ēst nevis badoties. Manā bankas kontā šobrīd pele bija pakārusies.

"Es tiešām nevaru to apspriest šeit," mis Sarkanās Kurpītes veltīja aizdomīgu skatienu pārējām dejotājām, kas lasīja kopā mantas un atstāja skatuvi. Daža laba pat atļāvās par mani ļauni pasmīnēt. "Varbūt pasēdēsim kafejnīcā otrpus ielai?"

Es apdomāju tikai dažas sekundes. Pietika atcerēties par tukšumu bankas kontā, lai es pieņemtu vienīgo iespējamo lēmumu. "Lai notiek. Man tikai jānoskalojas un jāpārģērbjas. Tiksimies tur pēc piecpadsmit minūtēm, labi?"

"Lai būtu piecpadsmit minūtes," viņa piekrita. Uzlikusi tumšās brilles, viņa pagriezās un aizsoļoja prom no skatuves.

Tikai labu brīdi vēlāk es aptvēru, ka pat nezinu, kā viņu sauc.

* * *

"Atdod man manu stroķi."

"Nē."

"Tad vismaz nazi atdod, sasodīts!"

"Asagiri-san, civilizēti ļaudis, izejot uz ielas, nenēsā līdzi veselu arsenālu."

Man atkārās žoklis. Mis Lielā un Varenā Korporācijas Lauvene ar savu limuzīnu notriec manu baiku, piedraud man, pārmeklē mani no galvas līdz papēžiem, piedraud man, atbruņo mani, piedraud man, aizvelk mani uz šo ūķi ne kafejnīcu, un tagad man kaut ko stāstīs par civilizētu ļautiņu uzvešanos? Te pārāk daudz kas nelīmējās kopā. Labāk tīties kamēr vēl varu.

"Paklau, kundzīt, man nav bijusi tā labākā nakts. Tu mani notrieci, izsmērēji pa asfaltu un sabojāji man baiku. Es nezinu, kas tu esi, kā labā tu strādā, un kāpēc esi iedomājusies, ka es tev pēc tā visa uzticēšos. Tad nu tā, princesīt, es ne par tevi, ne tavu nolādēto biznesa piedāvājumu neko i dzirdēt negribu!" Atkal es mēģināju piecelties kājās, un atkal viņas roka satvēra manu apakšdelmu kā skrūvspīlēs, neļaujot man izkustēties.

"Kā jau teicu, es nekam neesmu pakļauta," viņa mierīgi attrauca, itkā es tikko no visa spēka nebūtu aurojusi uz viņu. "Es pilnīgi noteikti neesmu saistīta ar Genomu vai kādu citu multinacionālo korporāciju. Ja atļausies veltīt pāris minūtes sava laika uzklausīt mani, pēc tam varēsi izlemt, vai piedalies, vai ne. Bet es domāju, tev tas patiks."

Atradusi muļķi! Korparatīvais biznesa kostīms, melnās saulesbrilles - pie velna, naktī! - un viņa man te stāstīs ka nevienam nekalpo. Kas es tev esmu - kaut kāds Betmens vai? "Kas pie velna tu tāda esi?" Ja tu iedomājies, ka spēsi mani nopirkt, dāmīt, tu tūlīt smagi vilsies.

"Kāds, kas vēlētos panākt, lai zināmas... organizācijas... atturētos no nekaunīgas bradāšanas pa parasto cilvēku dzīvēm. Esi ieinteresēta?"

"Anonīmie Pasaules Glābēji?" es pavīpsnāju. "Es pasēju." Es piecēlos kājās, un šoreiz viņa pat nemēģināja mani aizkavēt. Laikam jau bija sapratusi, ka es uz viņai neticu ne tik, cik melns aiz naga. Viss tas ‘šovs' oda kā nedēļu saulē nogulējis ceļmalas sprāgoņa, un vajadzēja arī sākt kaut ko darīt, kamēr man vēl bija kaut kas atlicis pāri no motocikla.

Es jau biju pusceļā uz durvīm, kad viņa klusi - un reizē pietiekami skaļi, lai es izdzirdētu - paziņoja. "Vai vairs nevēlies atriebties, Prissa?"

Es apcirtos un nikni paskatījos uz viņu. Dāmīte mierīgi izturēja manu skatienu, acīm esot paslēptām aiz tumšajiem stikliem.

"Paskaties uz to, kas tev ir nodarīts. Tavs mīļotais. Visa tava dzīve. Padomā, atceries, kas tev bija, un kas tev nu ir atlicis. Šī ir tava lielā iespēja atriebties viņiem par tev nodarīto un nepazaudēt vēl arī tavu dzīvi. Iespējams, vienīgā iespēja, kas tev jel kad radīsies."

Neprasīts manu acu priekšā noņirbēja manas dzīves sabrukšanas ainu kaleidoskops. Tas viss bija tik nesens, tik sāpošs. "Tu, kuce," es aizžņaugtu elpu nočukstēju, jūtot, kā pār vaigiem sāk ritēt nodevīgs slapjums. "Tu, nolādētā maita..."

"Apsēdies, Prissa." Šoreiz tas bija lūgums, nevis pavēle. "Es patiesi domāju, ka tevi mans sakāmais ieinteresēs." Viņa kādu minūti paklusēja, tad iedzēra mazu malciņu kafijas no krūsītes, kas bija palikusi neskarta kopš to pirms laba laika atnesa. "Turklāt," viņa piebilda, nepacēlusi acis no krūzītes, "varbūt ka tu atklāsi, ka mums abām ir daudz vairāk kas kopīgs, nekā tev šķiet."

* * *

"Jums vajag hakeri, lai izrēķinātos ar Genomu?"

"Tas nav tas, ko es teicu, Romanova-san."

"Nē, bet tas ir tas, ko jūs gribējāt," es pasmīnēju. Man patika izsist cilvēkus no līdzsvara, un šī kundze nebija izņēmums - tas šoks viņas sejā bija miljardus vērts. Nu, tagad vajadzēja tikai noskaidrot, kas viņai patiesībā ir padomā. "Kāpēc tieši es?" es pajautāju, tīri nejauši izsakot vārdos viņas sejā rotājošos izteiksmi.

Viņa tur sēdēja un klusēja teju veselu minūti, gluži kā kaut ko apsvērdama. Tad nopūtās un sāka runāt. "Starp visiem tiem, kam izdevās uzlauzt manā elektroniskajā vēstulē noslēpto kodu, jūs bijās vienīgā, kas atbilda amatam nepieciešamajiem papildus nosacījumiem."

Papildus nosacījumi? Nu, ko es biju gatava. "Kādi vēl papildus nosacījumi?"

Viņa atkal tā dīvaini uz mani paskatījās. Laikam jau atbildes es nesaņemšu. Piepeši kundzīte mainīja sarunas tēmu. "Darbā būs arī zināma saistība ar fiziskām aktivitātēm, un..."

"Super! Es būšu spiedze!" Kundzes nopūta bija pat pārāk reāla, un es nolēmu mazliet apvaldīt savu sajūsmu. Es varbūt mīlu kaķēnus, Hello Kitty un rozā drēbes, bet es neesmu galīga vējgrābsle. "Labi, labi, Kas vēl?" es pacēlu rokas, kā man šķita, mierinošā žestā.

"Jums nāksies uzlabot savu fizisko formu. Jums nāksies nēsāt līdzi vismaz daļu no nepieciešamā ekipējuma, un tam būs nepieciešams uzlabot fizisko spēku, izturību un veiklību."

Fiziska norūdīšanās? Nu labi, es tāpat biju apsvērusi sākt ievērot diētu. Es redzēju, kā kundzīte mani vēro, un piekrītoši pamāju ar galvu.

"Tāpat darbība būs saistīta ar zināmu personisku apdraudējumu." E? Personisku apdraudējumu? Ko gan hakeris tādu dara, kas būtu personisks apdraudējums? Absolūti neko, es jums saku! Nu labi, es mēdzu pasapņot par piedzīvojumiem, skriešanu, lēkšanu un apšaudēm, kā tāds Lupīns Trešais, bet es galīgi neplānoju ar kaut ko tādu sākt nodarboties, paldies jums...

"Jums arī nāksies mainīt pamatdarbu."

Tā, kas tas vēl tagad? "Ei! Man patīk mans tagadējais darbs!" es sāku protestēt.

"Stāvēt aiz letes saldējuma kafejnīcā nav ērti saistībā ar piedāvāto uzdevumu." Tā, man izlikās, vai arī tā kundzīte nudien ir noskaitusies?

"Ei! Man tas ir ļoti ērti!"

"Bet ne man, un ne manam piedāvājumam." Kundzīte palika pavisam nopietna un noņēma savas tumšās saulesbrilles. Kaut kā tas mani patiesi nobiedēja. Es biju dzirdējusi teicienu ‘ledus aukstas zilas acis'. Viņas acis bija brūnas, bet citādi izjūtas bija identiskas.

Kundzīte novāca brilles somiņā, un es neapzinoties piefiksēju, ka roku no tās viņa tā arī neizņēma. Tas mani vēl vairāk nobiedēja. "Kas jūs esat?"

"Nepārprotiet mani, Romanova-san. Šī nav nekāda spēle. Es, iespējams, jau tāpat esmu pateikusi jums pārāk daudz. Man ir nepieciešama galīgā atbilde. Tagad."

Ak mans dievs, kur es biju iekūlusies? "Ja es teikšu ‘jā', vai es vēlāk varēšu pārdomāt un aiziet?" es pajautāju tik klusi, ka tikko pati dzirdēju savus vārdus.

"Ja pārdomāsiet, mēs pie šī jautājuma vēl atgriezīsimies."

Tas man nepavisam nepatika. Tas jau izklausījās pavisam bīstami. No otras puses, es te biju iedzīta stūri, visās šī vārda nozīmēs, un man īsti nebija nekādas iespējas aizbēgt. Es kādu minūti apdomāju visu, pūloties atrast kādu citu izeju. Goda vārds, es biju cerējusi, ka tas viss ir tikai joks, bet nupat es jau biju iekšā sazin kādā ellē. Un neredzēju nekādas iespējas izbēgt.

"Labi. Es esmu ar mieru. Ko vēlaties, lai es daru?"

Roka iznira no somas, un tajā atradās taisnstūra formas plastmasas gabaliņš. Parasta kartīte, ar vienā pusē ar roku uzrakstītu adresi. "Esiet norādītajā vietā rīt pulksten 22.00." Tam sekoja pabieza aploksne. "Un esiet šeit rīt no rīta pulksten 7.00, lai izietu pirmsnodarbinātības pamatu pārbaudi un novērtēšanu. Sīkāka informācija ir aploksnē."

Pirmsnodarbinātības pamatu pārbaude un novērtēšana? Laikam jau tas jautājums bija viegli izlasāms manā sejā, jo, viņai pieceļoties, kundze pasmaidīja. Tikai mazliet, ar pašiem mutes kaktiņiem, bet tas bija smaids. Vismaz man tā likās.

"Laipni lūdzam AD policijā, Romanova-san."

AD policija?!

Ar mani ir cauri.

21:45. Vēl piecpadsmit minūtes, un es uzzināšu, kas ir nopietni gatava man pievienoties, un par ko man nāksies... parūpēties.

Plāns bija izstrādē pārāk ilgi, lai tagad tik vienkārši izgāztos, un es negrasījos ļaut šādām tādām personiskas dabas problēmām stāties tam ceļā. Vairāk kā gads bija pavadīts tikai izstrādājot un testējot ekipējumu, un procesam beigas vēl nebija redzamas. Laiks gan nebija izšķiests velti.

Es biju likusi aiz auss šo to no Doktora Reivena ieteikumiem, un biju atgriezusies skolas solā. Un ne tikai šī vārda tradicionālajā izpratnē, lai gan arī to es biju darījusi, bet ir dažas lietas, kuras nekādi neapgūt sēžot un lasot. Oficiāli es biju devusies garā atvaļinājumā apceļot pasauli, un es patiesi izceļojos pa visu pasauli, apgūstot visu to labāko no tiem pašiem labākajiem, ko man izdevās nolīgt. Fiziskā norūdīšanās. Parastā un partizānu kara taktika. Mazo vienību kaujas taktika pilsētās. Ieroču sistēmas un bruņojums. Komandēšana un kaujas vadība. Paši ātrākie un labākie veidi, kā atbruņot, ievainot, nogalināt. Lauka medicīna. Visas kaujas lauka gudrības.

Un vēl vairāk.

Un savā brīvajā laikā, kā gan bija bijis sasodīti maz, es biju ieslēgusies darbnīcā kopā ar doku Reivenu un Makiju, pielāgojot ekipējumu, ko es plānoju kādu dienu likt lietā, tam, ko es biju apguvusi savos ceļojumos.

Tikai, tagad mēs atradāmies krustcelēs. Tālākā ekipējuma attīstība vairs nevarēja notikt, nezinot, kas tieši to lietos. Vairākus mēnešus es biju novērojusi virkni cilvēku, izsekojusi un izpētījusi viņu dzīves, un izvēlējusies, kā man šķita, pašus labākos. Vienā gadījumā man gan nācās mazliet iejaukties notikumos, lai padarītu topošo kandidāti vairāk gatavu mani uzklausīt, bet galu galā pievienoties man piekrita visas.

Tagad atlika pārliecināties, vai viņas to domāja nopietni.

Pēc tam mēs beidzot varēsim pabeigt ekipējuma pielāgošanu un komandas apmācības. Manas komandas.

Vēl desmit minūtes. Tik daudz laika. Es vēl pēdējo reizi ieskatījos viņu personiskajās lietās, itkā katra rindiņa jau tāpat nebūtu neizdzēšami iededzināta man smadzenēs.

Lina Jamazaki:

    - Dzimusi 2012. Gada 20. oktobrī.
    - deju instruktore Fēbas Fitnesa centrā uz pusslodzi.
    - Starptautiska līmeņa eksperte Tai-šičuaņā.
    - Vecāki miruši 2027. gadā, upuri sajukuša būmera incidentā.
    - Dzīvojusi pie radiem, līdz pabeigusi vidusskolu.
    - Uzņemta trijās universitātēs. Nevienā nav izturējusi pat gadu.
    - Karjeras plāni - kļūt par profesionālu dejotāju.
    - Joprojām pūlas izrauties no kordebaleta lomām.
    - Izmeklēta gaume, bez finansiāla seguma lai varētu to atļauties.

Ja vajadzētu vienā vārdā raksturot Jamazaki, es pie sevis nodomāju, tad tas būtu - ‘diletante'. Ne ar ko viņa visā savā mūžā nebija nodarbojusies nopietni un ilglaicīgi, vai tas būtu bijis darbs, studijas, hobijs vai vīrieši. Interesanti, vai pie manis viņa noturēsies? Īss skatiens uz Jamazaki izņemtajiem kredītiem bankās, un es pasmaidīju.

Jamazaki loma bija tuvcīņas speciālists. Tā, kas ātri tiks iekšā, izdarīs kas jādara, un pazudīs vēl ātrāk.

Nākamā rindā bija

Priscilla Asagiri:

    - Dzimusi 2013. Gada 27 maijā.
    - Soliste bāru līmeņa grupā 'Prissa un Replikanti'.
    - Izbijusi motociklistu bandas locekle.
    - Pāris aizturēšanas un sīka sodāmība saistībā ar darbošanos bandā.
    - Vecāki miruši 2025. gada Tokijas Zemestrīcē.
    - Vidusskolu pametusi nepabeidzot.
    - Dzīvoja bāreņu namā, no kura regulāri bēga vismaz reizi mēnesī.
    - Kad pameta bāreņu namu pavisam, pārvācās pie bandas vadoņa, sava mīļākā.
    - Mīļākais miris pagājušajā nedēļā. Viņa vaino notikušajā Genomu.
    - Šobrīd dzīvo pamestā saldētavas treilerī Trešajā Rajonā.

Kāpēc es izvēlējos tieši viņu? Prissa bija zaudējusi visu, kas viņai bija dārgs, un šobrīd pilnīgi noteikti nebija spējīga vēsi apsvērt situāciju. Tas draudēja ar izvēršanos par problēmu tūlītējā nākotnē, un goda vārds, man pietika ko darīt arī bez tādām problēmām. Vienreiz jau viņa bija pacēlusi ieroci pret mani; man visu laiku vajadzēs par to atcerēties. Bet, ja vien man izdotos viņas dusmas novirzīt uz pareizo mērķi...

Es gan tik un tā plānoju drīzumā sākt šo to, lai piespiestu viņu ieturēties un arī noturēties rāmjos, tas nebija nekas atliekams uz vēlāku laiku. Asagiri bija paredzēta Centra uzbrucēja loma, pateicoties viņas prasmēm un uz ielas apgūtajām iemaņām, un Centra Uzbrucējam vienmēr bija jāpatur vēss prāts.

Es aizvēru failu un atvēru nākamo. Un pasmaidīju.

Nene Romanova:

    - Dzimusi 2014.gada 31 augustā.
    - Pārdevēja Joširo Saldējuma kafejnīcā.
    - Satriecošs datorurķis, visu apguvusi pašmācības ceļā.
    - Aizbēgusi no mājām, sakarā ar problēmām ģimenē.
    - Pametusi vidusskolu, jo pārāk garlaikojusies pildot uzdoto.

Šis meitēns, lai cik neticami, būs pats svarīgākais manā organizācijā, es nodomāju. Tas ir, ja kāds viņu nenomiegs tikai tāpēc, ka viņa ir pārāk ‘piemīlīga'. Romanova nebija karotāja, vismaz ne fiziskā spēka jomā, ne tā, kā abas pārējās. Toties viņa bija gudra, daudz gudrāka, nekā ļāva noprast sarunu biedriem. Tas viņai noderēs, manos plānos ietilpa Elektroniskā Karadarbība, Izspiegošana un Iznīcināšana. Romanovas mīļākā nodarbe.

Man gan nāksies viņu vienmēr paturēt acīs, kad lietas sāks grozīties ap pieejamo tehnoloģiju, viņa bija visticamākais kandidāts, kas...

Trauksmes signāls pārtrauca manu domu plūsmu, un es paskatījos rokaspulkstenī. Vēl piecas minūtes. Es aizvēru Romanovas failu, un pieslēdzu monitoru novērošanas kameru sistēmai.

Te jau viņas bija. Romanova rāpās ārā no taksometra, tieši priekšā Jamazaki ielas malā pieparkotajai mašīnai. Asagiri vēl nekur nemanīja. Nu, vēl bija atlikušas piecas minūtes...

... Piecas minūtes... 

Vesela mūžība, ja tu esi sadūries ar drošu nāvi. Kaujā pat pāris sekundēm ir nozīme jautājumā izdzīvot vai mirt. Visas tās filmas, kas vēstīja par karu, melo. Nāvējoši ievainotie nemirst dažu sekunžu laikā pēc sašaušanas, vēl vairāk pēc dūriena krūtīs vai vēderā. Viņi raustās. Viņi mokās. Viņi neticībā saķer savas brūces. Viņi cīnās par katru elpas vilcienu, ko ievilkt asiņu pārpludinātajās plaušās. Viņi pretojas neizbēgamajam. Nāve nekad nav tas vieglais un samērā nesāpīgais process, ko mums pūlas iestāstīt Holivudas grāvēji. Es to iemācījos ceļojumā apkārt pasaulei, ceļojumā, kurā es devos mācīties, kā cīnīties ...  un kā izdzīvot.

Es biju smagi trenējusies vēl mājās pirms ceļojuma, gatavojoties tam morāli un norūdot ķermeni līdz perfektumam. Es biju rūpīgi izpētījusi satelītu kartes plānotajiem reģioniem. Es biju iegādājusies labāko ekipējumu, kas vien bija pieejams, un pēc tam pasūtījusi tā pielāgošanu tieši man. Es uzskatīju, ka esmu sagatavojusies visam tik labi, cik vien iespējams. Es kļūdījos. Visi tie treniņi un viss mega dārgais, speciāli pielāgotais ekipējums, nekas no tā nesagatavoja mani tiem apstākļiem, kas mani sagaidīja ārpus MegaTokijas betona džungļiem.

Lietus piemirkušie meži, purvi, kalni un tuksneši stājās man pretī, līdz es teju jau biju gatava padoties. Tikai, katru reizi, kad mans nabaga nomocītais ķermenis sāka protestēt, pieprasot nekavējoties pārtraukt šīs mocības, es atcerējos par tēvu. Es atcerējos par to pistoli. Es atcerējos par to vīru, kas rāmā mierā nopieda gaili, apraujot mana tēva dzīvi. Mans ķermenis iemācījās pakļauties manai gribai, lai cik nebūtu asinīs noberztas manas rokas un kājas, lai cik ļoti nesāpētu katrs muskulis manā ķermenī. Es pabeigšu iesākto, lai vai kas.

Un tad pienāca tas ceļojums uz patiesiem džungļiem.

Es atcerējos to klusumu, ko pārtrauca vienīgi milzīgā uguns sārta rūkoņa. Divi duči izkrāsotu seju, kas, naidā sašķobītas, skatījās uz mums, iebrucējiem, kas iejaukušies viņu svētajā medību rituālā. Man aizrāvās elpa.

Medības bija sākušās.

Tonakt mēs neaizmigām. Mums nācās nemitīgi kustēties lai atrautos no vajātājiem, lai mēģinātu atrast kādu patvērumu, un cerēt, ka vajātāji mums tur nesekos. Velti. Vienu pēc otra, no mūsu grupas nošķīra kādu no biedriem, piespieda pārējos atkāpties, un tad izrēķinājās ar atpalicēju. Tās klusās, nemanāmās ēnas tumšajos džungļos.

Atmiņas par to nakti man vienmēr atgādina par stāstiem, ko bija stāstījuši kuģu katastrofās izdzīvojušie Klusā Okeāna karā. Tie, kas pārdzīvoja pašu nogremdēšanu, palika turamies pie atlūzām, gaidot un cerot, ka glābēji viņus atradīs un ieradīsies. Un tad ieradās haizivis. Tumšas ēnas tumšā ūdeni, kas piezagās bez skaņas un vienu pēc otra parāva zem ūdens izdzīvojušos, atstājot palikušos domājam, kurš gan no viņiem būs nākošais. Man kopā ar pāris biedriem slēpjoties zem milzu krituša koka stumbra, es sajutos gluži kā zaļā un melnā krāsās tīta okeāna viducī, kamēr ap mums klusi riņķoja haizivis, Klusumu pārtrauca tikai negaidīti šāvieni vai pirmsnāves kliedziens, kad kārtējo no mums aizraidīja uz viņpasauli.

Mūsu bija palicis četri, un haizivis zagās arvien tuvāk. Es nemiršu šeit, šajos džungļos, es nozvērējos. Es nedrīkstēju to pieļaut. Un es nepieļaušu, ka mirst mani draugi. Mēs sastādījām plānu, un zvērējām, ka pieturēsimies pie tā, lai vai kas. Mums bija tikai viena šautene ar pāris patronām, trīs pistoles un četri medību naži, bet mēs stājāmies pretī šīm haizivīm, lai notiek, kas notikdams... 

Es joprojām redzu tās sejas.

Es joprojām dzirdu tos kliedzienus.

Es sapurinājos un izniru no atmiņu dzīlēm, lai vēlreiz pārbaudītu pulksteni.

Hmm. Asagiri laikam kavēsies...

Mūs aizveda uz nelielu telpu, kas atradās dziļi ēkā, cauri pārsteidzoši tīrai garāžai. Pirms ieiet, vēl caur durvju ailu es pārlaidu tai skatienu, jūtoties galīgi satraukta. Tā izskatījās pēc sapulču zāles, atbīdīts vienā malā tur bija masīvs rakstāmgalds, uz tā novecojis portatīvais dators un galīgi vecs, tikai audio sakariem paredzēts telefons. Blakus uz mazāka galdiņa stāvēja termoss ar karstu ūdeni, paplāte ar vairākām krūzītēm, cukurtrauks un šķīvīši ar šķīstošās kafijas un aplejamās tējas paciņām. Telpas centrā bija kvadrātveida saliekamais galds, ar identiska stila saliekamajiem krēsliem katrā pusē. Tālākajā galā pie sienas atradās mazs dīvāns.

Es pašķielēju uz viegli nervozējošo meiteni, kas bija ieradusies reizē ar mani un stādījusies priekšā kā Lina Jamazaki. Goda vārds, es cerēju, ka spēju izskatīties mazāk satraukta. Lina veltīja man sāju smaidu, tad pārkāpa pār slieksni un iegāja telpā.

Neatgriešanās punkts, es nodomāju.

Dziļi ievilkusi elpu, es sekoju viņai un arī apsēdos uz dīvāna. Mēs abas skatījāmies, kā namamāte mums seko, klusi aizverot aiz sevis durvis. "Tēju? Varbūt kafiju?" viņa pavaidāja, piegājusi pie galdiņa ar termosu. "Man jāatvainojas," tika piebilsts, "kafija tikai šķīstošā."

Lina un es, mēs abas izvēlējāmies tēju, un kundze aplēja tējas maisiņus trijās krūzītēs. "Paldies, ka atnācāt," viņa sāka runāt, pagriežoties pret mums. "Mani sauc..."

Tai mirklī tas antikvārais telefons iezvanījās. Pacēlusi, kundze brīdi klausījās, ko otrā pusē viņai stāsta, tad īsi pateica ‘Sūtiet viņu iekšā' un nolika klausuli. "Brīdi uzgaidiet," viņa atvainojās, pagriežoties pret durvīm."

Durvis atsprāga vaļā un pa tām ienāca tas.. radījums? Nē, neienāca. Ieslampāja, tas būtu precīzāks raksturojums tam procesam. Netīrs melns motociklista kostīms ar dzeltenām nošuvēm, saeļļojušies, sapinkāti brūni mati izspūruši uz visām pusēm, un gluži kā pielipusi pie apakšlūpas no mutes nokarājās cigarete. Telpā piepeši sāka ost pēc benzīna, smēķiem un alkohola. Tas radījums izskatījās kā tikko kā izlīdis no kāda atkritumu konteinera. Un kaut kam tādam arī tika lūgts še ierasties?

Mūsu pagaidām bezvārda saimniece neizskatījās sajūsmināta. "Es teicu, desmitos, nevis desmitos desmit."

"Es takš esmu šeit, ne?" Ak jā, lecīgs tas radījums arī bija. Lecīgs un nejauks. Kad viņa pamanījās izspļaut cigareti no mutes uz grīdas, neiesaistot tai procesā rokas, un pēc tam enerģiski izberzēt ar zābaka papēdi, es varu apzvērēt, Lina izskatījās pilnībā šokēta. Es zinu, ka es biju šokā.

"Kad es paziņoju, jums jāierodas noteiktā vietā noteiktā laikā, es sagaidu, ka jūs tur būsiet precīzi noteiktajā laikā, ja ne dažas minūtes agrāk. Tāpat, es īpaši piekodināju, nekādas alkohola lietošanas. Ne alkohola, ne narkotiku, ne krimināli sodāmu darbību."

"Esmu tīra," atskanēja drūma atbilde.

Kundze demostratīvi ievilka degunā gaisu un vaicājoši parauca uz augšu kreiso uzaci, aizdomīgi novērtējot to ‘radījumu'. Tad viņa pagriezās pret Linu un mani, atstājot to ‘mežonīgo sievišķi' stāvam viņai aiz muguras.

"Viņa ir mūsu ceturtais grupas biedrs, Priscilla Asagiri. Un, kā es jau sāku stāstīt, pirms mūs tik rupji pārtrauca, es esmu Sīlija Stingreja. Mans nelaiķa tēvs, Katsuhiro Stingrejs, radīja to, ko mēs šobrīd sarunvalodā saucam par būmeriem. Pirms astoņiem gadiem Genoma korporācijas pārstāvji noslepkavoja viņu, nodedzināja viņa laboratoriju, nozaga viņa pētījumus un pēc tam sāka sakropļot viņa sapņus. Šobrīd Genoms pilnībā kontrolē Tokiju un strauji virzās, lai gūtu varu pār visu pasauli."

" Mums četrām būs pienākums parūpēties, lai šie viņu plāni neīstenotos."

* * *

"Jautājumi, lēdijas?" Nepārtraukti norunājusi teju vai veselu stundu, Sīlija Stingreja beidzot atsēdās uz viena no saliekamajiem krēsliem pie spēļu galda istabas centrā. Viņa izskatījās... gaidoša, laikam? Viņa ko, iedomājās, ka mēs te tagad sāksim viņu apbērt ar jautājumiem par to ārprātīgo plānu sagraut un iznīcināt pašu varenāko starptautisko korporāciju visā pasaulē?

Jautājumi? O jā, man to bija daudz, bet šobrīd man vienkārši galva griezās riņķī, un es pat nespēju saprast, ar kuru jautājumu lai sāk.

Nabaga Nene, kas sēdēja man blakus uz dīvāna. Meitēns bija nobālusi jau pirmajās piecās Sīlijas monologa minūtēs. Nezinu, ko viņa bija sagaidījusi, bet tas pilnīgi noteikti nebija tas, kas mums tika likts priekšā.

Speciālo uzdevumu vienība, kas cīnīsies ar būmeriem, un kas stāsies pretī Genoma plāniem. Cīņas ideja nebija nekas jauns, tieši tāpēc savulaik tika izveidota AD Policijas vienība. No otras puses, pietika paskatīties uz to, kur tas AD Policiju bija šobrīd novedis...

Prissa bija atspiedusies ar muguru pret aizvērtajām durvīm, un viņai sejā rotājās tāda dīvaina izteiksme. Tās trakās acis teju vai mirdzēja. Es piepeši aptvēru, viņa taču sajūsmā nevar vien sagaidīt to cīņu, uz kuru mēs ar Neni bijām nezinot parakstījušās. Es iekšēji nodrebinājos. Viņa ko, kamikadze iedomājusies būt? Nāvi meklē? Ar tādu attieksmi, mēs visas ātri vien būsim pagalam, pat būmerus nevajadzēs.

"Nu, tā kā jautājumu šobrīd nav, tad es turpināšu. Es ceru, ka jautājumi jums parādīsies darba gaitā." Nez kāpēc, bet, to sakot, Sīlija izklausījās vīlusies.

"Tātad, tagad es izklāstīšu noteikumus, vadoties pēc kuriem darbosies ‘Zobena Bruņinieku' organizācija," viņa veltīja mums visām trim vērīgu skatienu, izņemot no žaketes kabatas nelielu kartona gabaliņu. "Un es sagaidu, ka šie noteikumi tiks ievēroti bez svārstīšanās."

"Noteikums numur viens. Neizpaust nekādu informāciju par šo organizāciju. Tas nozīmē, ka jūs nevienam neko par organizāciju, tās darbību, biedriem vai mērķiem neatklāsiet. Jūs pat neatzīsiet, ka šāda organizācija pastāv."

Vispār jau pašsaprotama lieta. Tāpēc jau mēs skaitīsimies slepena organizācija. 

"Noteikums numur divi. Nekādas personisko rēķinu kārtošanas. Dzīve nav taisnīga, un traģēdijas mēdz notikt. Lai vai kas negadītos, organizācija tajā netiks iesaistīta."

Interesanti, kāpēc tai brīdī viņa paskatījās tieši uz Prissu?

"Noteikums numur trīs. Lai sāktu kādu darbību, būs nepieciešama visu četru organizācijas biedru vienbalsīga piekrišana. Tas nozīmē, ka mums visām būs viss jāizrunā un jāvienojas par kopīgu rīcības plānu, pirms mēs kaut ko uzsāksim."

"Noteikums numur četri. No šīs organizācijas neizstājas." Te nu viņa apveltīja ar savu stindzinošo skatienu mūs visas, tomēr man likās, ka visilgāk viņa aizkavējās, vērojot mani. Es mēģināju skatīties viņai pretī, tomēr drīz vien nolaidu skatienu.

Kā viņa varēja zināt, ka man jau bija radušās šaubas par savu piedalīšanos?

"Noteikums numur pieci. Organizācijas biedri ir personiski atbildīgi par visiem zaudējumiem, kas ir nodarīti organizācijas īpašumam, ja vien šie zaudējumi nav nenovēršami."

Izklausījās, ka tas varētu būt dārgi. Tikai, kā viņa plānoja definēt ‘nenovēršami'?

* * *

Ei, es te biju, lai noslaucītu Genomu no zemesvirsas un izšķaidītu kādu kaudzīti būmeru, mani neinteresēja tā stulbu noteikumu sludināšana. Kas to deva, Sīlija turpināja vervelēt.

"Noteikums numur seši. Neizplatīt nekādu informāciju par mūsu klientiem. Klienta identitāte tiek atklāta tad, ja tas ir nepieciešami. Nebrīnieties, ja reizēm nezināsiet, kas ir tie, kas pasūtījuši mūsu pakalpojumus."

Kam te rūp kaut kādi naudasmaisi! Es gribu Genoma galvu uz mieta!

"Noteikums numur septiņi. Nenodarboties ar informācijas vākšanu pašām uz savu roku. Informācijas iegūšana tiks dalīta starp visiem organizācijas locekļiem, atbilstoši to prasmēm un specifikai."

Har. Har.

"Noteikums numur astoņi. Regulāri uzturēt kontaktus ar organizācijas biedriem."

Sūds! Cik daudz to stulbo noteikumu viņai ir?

"Noteikums numur deviņi. Ārpus organizācijas, biedri viens otru nepazīst."

Paga, paga! Kā tad lai mēs uzturam sakarus, ja nedrīkstam izrādīt, ka pazīstam viena otru? "Ei, es..." es mēģināju pārtraukt to runas plūsmu, bet mani vienkārši ignorēja.

"Noteikums numur desmit. Neielaisties attiecībās ar vīriešiem."

Atkal lūr uz Jamazaki. Hmm... Tas sāk palikt interesanti.

"Un visbeidzot, noteikums numur vienpadsmit. Sods par jebkura no šo desmit noteikumu pārkāpšanu ir nāve." Viņa veltīja mums visām vērīgu skatienu. "Un tas bez žēlastības tiks piemērots."

Es šokā skatījos uz viņu. Jēziņ, kas šī kuce bija sevi iedomājusies esam? Jā, viņa man piedāvāja to, ko es gribēju vairāk par visu pasaulē, bet nu tas jau bija pārāk traki pat man!

Pēkšņi iestājušā klusumā atskanēja būkšķis, un es instinktīvi pagriezos uz dīvāna pusi. Romanova bija paģībusi.

* * *

Es nokāpu pa kāpnēm un ieniru dūmu mākoņos un atmiņu miglā. Atmiņās par alhohola iedrošinātiem valšķīgiem smiekliem, par skumjām par mūžībā aizgājušajiem draugiem, par nebeidzamajām naktīm. Atmiņas par bezjēdzīgi zaudēto laiku un enerģiju. Šī vieta, izskatījās, it nemaz nebija mainījusies. Tā pati rēgainā gaisma netīrajos plafonos, tā pati nospiedošā atmosfēra, kas izsauca klaustrofobiju, un tas pats neomulīgais klusums. Un vēl tā sajūta, ka no kāda tumšāka kakta tevi kāds cieši novēro. Es aizgāju garām netīrajiem biljarda galdiem, apsēdos pie bāra un aizkūpināju cigareti. Un sāku gaidīt. "Glāzi baltvīna, lūdzu."

Piepeši man aiz muguras atskanēja balss. Balss, kas, likās, piederēja kādam, kas vēl tikko bija vērojis mani sēžot kādā tumšākā kaktā.

"Kāds laiciņš būs pagājis, Sīlij."

Es pacēlu acis uz spoguli pie sienas aiz bārmeņa un plauktiem ar pudelēm, un ieraudzīju viņu stāvam man tieši aiz muguras. Kreisā roka turēja kūpošo cigareti, blondie mati izspūruši un salešķējušies. Likās, viņš ne par mata tiesu nebija mainījies kopš tā drausmīgā ceļojuma pa Kolumbiju, kad mēs pirmo reizi bijām saskrējušies. Lai gan, ja viņš to vārnu ligzdu kaut ar pieczari pa reizei saglaustu, viņu varētu pat atzīt par pievilcīgu. Dažas sievietes.

"Piesēdies, Fargo. Šoreiz es maksāju."

Viņš iesmējās, ieņemot vietu pie bāra man blakus. Tas pats sasodītais klusais smiekliņš, kas man tik bieži bija licis nodomāt, ka tur smejas par mani. Viņš patiesi nebija ne par mata tiesu mainījies.

"Pateicos, Sīlij. Ļoti laipni no tavas puses."

Fargo deva mājienu bārmenim, pretī saņemot tikko manāmu galvas palocīšanu.

Es pasmaidīju un nobirdināju pelnus no cigaretes starp mums novietotajā pelnutraukā. "Man likās, tu reiz apgalvoji, ka nekad nepaliec vienā vietā pietiekami ilgi, lai sāktu iepazīties ar iedzimtajiem?"

Atkal klusie smiekli, tikai šoreiz kopā ar smaidu uz lūpām. "Nu, es teiktu, bārs, džungļi, starp tiem nav pārāk lielas atšķirības." Viņs pacēla galvu un sāka skatīties taisni uz priekšu, gluži kā skatoties cauri spogulim un betonai sienai aiz tā. "Kaut kas šai vietā liek man atkal un atkal te atgriezties. Varbūt ka atmiņas par labākiem laikiem, labāku dzīvi? Par to runājot, nezini, kā klājas Robam un Sārai?"

"Apprecējušies. Tu nesaņēmi uzaicinājumu?"

"Laikam... Ak tad apprecējās?"

Es pamāju ar galvu.

"Ha. Neteiktu, ka tas mani pārsteidz. Galu galā," skatiens pievērsās man, "Ja tevi džungļos gandrīz piemiedz nožēlojamu mežoņu bars, tas reizēm mēdz divus cilvēkus iegrūst vienu otra apskāvienos."

Es klusēju. Piepeši doma atnākt uz šejieni nemaz vairs nelikās tik prātīga.

Bārmenis atgriezās ar mūsu dzērienu glāzēm, vaicājoši skatoties uz Fargo. Pirms es paguvu sākt protestēt, viņš jau devās pie nākamā klienta, novācot kabatā pamatīgu dzeramnaudas summu.

"Man tā likās, ka tu biji metis mieru, Fargo."

Viņš atkal pasmaidīja. "Un man likās, ka tu mani nekad vairs nevēlējies redzēt."

Tiešām nav pat kripatiņu mainījies, maitasgabals.

"Paklau, es uzaicināju tevi satikties, jo man ir mūs abpusēji interesējošs darījums. Nekas vairāk. Ja vēlies gremdēties savu pagātnes romantisko piedzīvojumu atcerē, tad es ieteiktu tev sameklēt numuru un piezvanīt Sārai."

Atkal tie smiekli.

"Man nepieciešama informācija, Fargo. Man vajadzīgs kāds, kam ir pieeja Genoma tīkliem. No iekšpuses."

Fargo beidza smieties un kādu brīdi tikai kūpināja savu cigareti. Tad viņš pagriezās un drūmi uz mani paskatījās. "Redzu, mājasdarbu tu esi izpildījusi. Tam taču nebūs kāds sakars ar kādu zināmu... nelaimes gadījumu... no tavas pagātnes?"

"Iespējams."

"Ak tad tā. Es ceru, ka tu neesi iedomājusies pasākt kaut ko muļķīgu, Sīlij. Tu lieliski zini, spēlētāji Augstajā Tornī spēlē ar lielām likmēm un jokus nesaprot."

Es lēnām iemalkoju vīnu, pirms atbildēt. "Un es cerēju, ka tu mani labāk pazīsti."

"Ak, kā vienmēr, sagatavojusies uz visu. Nu labi. Kā es tev varu palīdzēt?"

Es pasūtīju viņam vēl vienu dzērienu, un šoreiz parūpējos par to, lai viņš nepagūtu samaksāt pirmais.

No sākta gala es biju plānojusi saliedēt manu ‘Zobena Bruņinieku' komandu, nozīmējot katru no viņām par vadošo ekspertu tajā jomā, kurā viņa bija izcila, un tālāk jau šī ‘eksperte' tad parūpētos, lai pārējās apgūtu vajadzīgās prasmes vismaz pamatlīmenī. Tā kā Asagiri, un jo īpaši Romanovai, bija nopietni jāpiestrādā pie fiziskās formas uzlabošanas, norūdīšanās un izturības treniņi šķita loģiskākais, ar ko sākt.

Rezultātā abām divām tika noteikts iziet mēnesi ilgus intensīvos kursus Jamazaki vadībā. Man bija šķitis, ka, būdama profesionāla fitnesa trenere, Jamazaki būs radusi palīdzēt nenorūdītiem klientiem apgūt vajadzīgos vingrinājumus, iedrošināt viņus, strādāt kopā ar viņiem, līdz būs sasniegti vajadzīgie rezultāti, un apmācāmie paši tālāk spēs veikt visu nepieciešamo.

Divas dienas vēlāk es aptvēru, ka laikam būšu pielaidusi nopietnu kļūdu.

Var jau būt, ka fitnesa zālē Jamazaki arī tā uzvedās, tikai ne ar abām viņai padotajām. Asagiri un viņai bija no sākta gala izveidojušas nopietnas antipātijas. Man tas atgādināja divus alfa vilku tēviņus, kas jaunā barā izveda cīņu par dominanci, pie mazākās izdevības pūloties iekampt viens otram sānos. Jamazaki savu pagaidu vadoņa-instruktora posteni izmantoja par visiem simt desmit procentiem, nodarbībās dzenājot Asagiri līdz spēku izsīkumam un pāri tam.

Tas, ka Asagiri bija spējīga izturēt teju visus pārbaudījumus, ko Jamazaki viņai krāva virsū, šķiet, tikai vairāk uzkurināja fitnesa treneri. Es pat baidījos domāt, kas notiks tad, kad nāksies mācīties ‘pa īstam' braukt ar motocikliem, un viņas abas nonāks mainītās lomās.

Un tam visam pa vidu mocījās nabaga Romanova. Abas divas bija tik ļoti pārākas par viņu, kā tādi vecākie suņi, kas dzenā metiena pastarīti. Romanova palika vēl lēnāka un nedrošāka, lai ko neiesāktu, un, par nelaimi, pamanījās it visur izgāzties. Ieroču apguves nodarbībās viņa izrādījās vēl nožēlojamāka, nekā fiziskajos treniņos. Nē, Romanova patiesi centās, tas bija visiem redzams, tikai viņai nekādi neizdevās apgūt prasīto.

Abas pārējās ne uz mirkli neļāva viņai to aizmirst. Rezultātā Romanova pasāka izmantot savu piemīlīgumu, lai izlocītos no nepatikšanām, un tas tikai vēl vairāk uzkurināja pārējo komandu. Jamazaki tos mēģinājumus dēvēja par ‘Pārmīļuma uzbrukumu', kas Makijam lika sarkt trakāk par tomātu katru reizi, kad viņš to izdzirdēja. Laikam atsauces uz kādu senu hentaja mangu.

Vismaz Advancētajā Drošības Policijā Romanovai veicās labāk, kur, kā jau bija plānots, viņa apguva sakaru speciālista-koordinatora amatu. Diemžēl ‘Zobena Bruņiniekos' viņa kļuva nepiespiesta un dzīvīga tikai tad, kad bija viena pati, darbojoties ar datoriem un apgūstot elektronisko kara tehniku, ar kuru viņai nāksies strādāt. Pārējā laikā Romanova, zobus sakodusi, pazaudējusi pēdējās ego paliekas, vienkārši klusējot piecieta pāridarījumus.

Es nevēlējos tur iejaukties. Nevēlējos saieties tuvāk ar viņām. Jā, mums būs kopīgs darbs, bet tas jau nenozīmēja, ka mums tāpēc jāpaliek par labākajām draudzenēm. Patiesībā, mēs pat nedrīkstējām būt tādas labākās draudzenes - tas bija pretrunā ar visiem šādas slepenas organizācijas darbības principiem.

Es jau tāpat zināju, ka karotāja no Romanovas nesanāks, vismaz ne fiziskā jomā, un tas viss jau bija paredzēts plānā no paša sākuma. Fiziskajai ietekmēšanai bijām paredzētas mēs trīs pārējās - tas būs mūsu pienākums nodrošināt, lai Romanovai ir laiks un iespēja netraucēti darboties ar savu elektronisko maģiju.

Kamēr vien Romanova spēs izpildīt savu pienākumu daļu Organizācijā, es izlēmu, lai tad viņas pašas tiek ar savu knābšanas totēmu galā.

* * *

Mūsu ieroči bija pielādēti un piesardzīgi pavērti pret zemi, kamēr mēs uzklausījām pēdējās instrukcijas pirms cīņas. Es pret Jamazaki. O, es izsmērēšu viņas kārno pakaļu pa visu poligonu!

"Nu tad tā, lēdijas," Sīlija iesāka. Viņai ko, speciāli prasījās tā uzsvērt to ‘lēdijas'? "Šodien šī būs noslēdzošā cīņa. Noteikumi tie paši, kas iepriekšējās reizēs - sasniegt mērķi, savākt karodziņu un atgriezties atpakaļ uz savu bāzi. Ja pretinieks jūs ir apsteidzis un jau savācis mērķi, no jums sagaida, ka jūs to atgūsiet no viņa jebkurā veidā un aizgādāsiet uz savu bāzi. Misijai atvēlētais laiks - divdesmit minūtes."

Sīlija paņēma manu ieroci, rūpīgi pārbaudīja tā stāvokli, ieskaitot enerģijas rādītājus mazajā indikatorā virs gaiļa aizsarga, un tad atdeva man atpakaļ. Pēc tam to pašu izdarīja ar Jamazaki šaujamo. "Baterijas ir pilnībā uzlādētas, tā ka piesargieties, kur šaujat. Man nevajag liekus ievainojumus. Trāpījums ar bumbiņu ar pilnu jaudu būs visai nepatīkams."

"Kurš nu būtu teicis..." ievaidējās Nene, turpinot masēt savu pēcpusi. Ko lūri uz mani, sīkā, tas bija vienīgais veids kā piespiest tevi sākt ātrāk kustēties mūsu dubultspēlē. Jēziņ, lūk kas ir patiesi nekur nederīga. Jābūt taču kādam reālam iemeslam, kāpēc Sīlija viņu vēl piecieš. Es ar to gribu teikt, ikviena no mums ir tik ļoti pārāka par to sīko paintbolā. Un, arī visās citās lietās, ko mēs līdz šim apguvām.

Jāatzīst, es arī izbaudīju to ‘prieku' saņemt pilnu lādiņu, visa cieņa mūsu ledus karalienei, un tas bija ļoti apkaunojoši. Boss bija pārliecināta, ka spēlēt ‘sagūsti karogu' ar ieročiem, kas paintbola bumbiņu vietā šauj elektriskās izlādes lodītes ‘ātrāk iemācīs jums, ka tā nav nekāda rotaļāšanās'. Manu nedalītu uzmanību tas visnotaļ nodrošināja.

Nu, vismaz es noturējos pret bosu ilgāk, nekā tā palaistuve. Diez ko viņa iedomājās, sākot mest tos idiotisko kūleņus?

"Asagiri! Dzirdēji, ko es teicu?"

"Jā. Protams. Dzirdēju," es nekaunīgi samelojos, pūloties pārslēgt smadzenes īslaicīgā filmas attīšanas režīmā. Ko īsti boss mums teica, kamēr es sapņaini izbaudīju Jamazaki triumfālo izgāšanos? Pašķielēšana sāņus atklāja, Jamazaki ir nolikusi ieroci malā un sprādzē nost bruņuvesti, tā nu man šķita, ka laikam nāksies darīt to pašu.

Atbildē man pienācās Stingraj-samas Stindzinošais Skatiens Nr 137, bet Nene iespurcās. "Aizveries, Nene-čan," es paziņoju pašā saldākajā tonī, uz ko biju spējīga. "Ja vien tu nevēlies stāties manā vietā?"

"Diezgan," Sīlijas balsī ieskanējās dzelžaini toņi. "Es neesmu radusi atkārtoties, bet es vēlos, lai tu un tava draudzene..." viņa paskatījās uz sastingušo Jamazaki, "...būtu perfekti sapratušas noteikumus. Es necietīšu, lai kaut kādu muļķību dēļ jūs pamanītos padarīt galu sev... vai saviem komandas biedriem. Diemžēl es tāpat zinu, tiklīdz šī sacensība sāksies, jūs abas atkal uzsāksiet savu personisko rēķinu kārtošanu, tieši tā, kā esat darījušas visas dienas garumā, par spīti manam ļoti konkrēti izteiktam aizliegumam."

Jamazaki kreisā uzacs garlaikoti pacēlās augšup, viņai paskatoties manā virzienā un uzburot uz lūpām samākslotu smaidu. "Neko nezinu, es neko tādu pat neiedomājos sākt."

"Kā tad," es atbildē nomurmināju.

"Tāpēc, lai iztiktu bez pašiem idiotiskākajiem trikiem, jūs abas dosities cīņā bez ķiverēm un bruņuvestēm. Varbūt paaugstināts risks saņemt strāvas triecienu liks jums beidzot sākt domāt ar galvu."

O, es par to nešaubos.

Sīlija dziļi ievilka elpu. Ja es nebūtu tik labi iepazinusi viņu šo pāris mēnešu laikā, es teju vai padomātu, ka viņa, kā ikviens parasts cilvēks, izjūt nožēlu sakot šos vārdus. "Vienīgais ekipējums, ko jūs paturēsiet uzvilktu mugurā sacīkstēs, būs aizsargbrilles un cimdi. Nekādu bruņuvestu, nekādu ķiveru, nekāda izolējošā kostīmā. Ja kādai trāpīs, izbaudīsiet pilnu lādiņu. Ja novelsieties lejā no koka vai celtnes, iztiksiet ar to polsterējumu, ar ko jūs māte daba apveltījusi."

"Atceramies," viņa turpināja, "Es vēlos redzēt pareizu taktisko domāšanu, nevis Tarzāna imitāciju. Tagad ieņemiet vietas uz starta laukumiem, un gaidiet signālu."

Jamazaki ar vieglu smaidu uz lūpām aizsoļoja uz savu laukuma pusi, un es devos uz savējo.

Smaidi vien, sirdspuķīt. Drīz vien es to tavu smaidu izsmērēšu pa pusi laukuma.

* * *

Viņai bija jābūt kaut kur tepat.

Es kustējos diezgan ātri, ja ņem vērā to, ka pa kāju man augšup lejup skraidīja skudru triecienbataljons. Vismaz tā atkal sāka man klausīt. Asagiri precizitāte ar šaujamo ne tuvu nebija tik lieliska, kā viņa vienmēr plātījās, un šoreiz tas mani bija izglābis, bet pat tikai viegls pieskāriens bija nolicis mani gar zemi uz pusminūti, un trīs minūtes vēlāk es joprojām pārvietojos ar grūtībām. Un tas ellīgi sāpēja.

Bet tagad es precīzi zināju, ko viņa plāno darīt. Viņa bija šo maršrutu izmantojusi, lai pārsteigtu un sakautu Neni, un pēc tam mēģinājusi atkārtot to cīņā pret Sīliju. Protams, ledus lēdija viņu pašu bija nežēlīgi pazemojusi un uzvarējusi pāris minūtēs. Un pēc tam pāru cīņās viņa bija izmantojusi šo pašu pāreju no viena bunkura uz otru.

Sīlija nebija vienīgā, kas spēja izņirgāties par pretinieku. Tā kuce samaksās dubultā par to, ka slepus piezagās man no mugurpuses un sašāva, un pēc tam nozaga man manu mērķi.

Izmantot to pašu maršrutu divreiz bija stulbi. Jo īpaši stulbi bija to darīt kādai, kas, teorētiski, bija mācījusies izdzīvot uz ielas. Atkārtot to četras reizes, tas jau bija idiotisma kalngals. Vai viņa vispār klausījās, kad Sīlija lasīja mums lekcijas par cīņu taktiku un risku sākt pielietot vienus un tos pašus risinājumus atkal un atkal? Viņa ko, nopietni cerēja, ka neviena no mums pārējām to neievēros?

Tā nu es biju gatava viņu sagaidīt pēc pilnas programmas, kad viņa skriešus parādījās starp divām sienām, laiku pa laikam pametot skatienu pār plecu atpakaļ. Nedomāju, ka tā zoss pat iedomājās, ka derētu paskatīties arī uz to, kas tev ir priekšā.

Es izlēcu uz takas viņai teju degungalā, un viņas šokētā sejas izteiksme bija miljons jēnu vērta. Nu, laikam jau arī es biju palikusi pārāk pārgalvīga, jo Asagiri paguva pacelt ieroci un izšaut pirmā. Es novēlos gar zemi aizsegā, un, kad pacēlu galvu, redzēju vairs tikai viņas muguru, gatavu pazust plaisā starp aizsegiem. Tad nu es viņu sašāvu. Mugurā. Trīs reizes.

Viņa novēlās kā rīsu maiss.

Pieslējusies kājās, es aizkliboju turp, kur pēdējo reizi biju redzējusi Asagiri noveļamies, lai atgūtu savu mērķi un varētu doties pretējā virzienā. O, o jā, novēlusies viņa patiesi bija. Blakus laipai starp bunkuriem bija divus metrus dziļš grāvis, un krītot viņa bija aizlidojusi tur lejā.

Es nošļūcu lejā pa nogāzi un lēnām aizkliboju tur, kur Asagiri gulēja kā tāda salauzta lelle, rokas un kājas izmētātas uz visām pusēm. Viņa bija saskrāpējusies veļoties lejup pa sīkiem krūmiņiem noaugušo nogāzi, izvārtījusies dubļos un izskatījās mazliet apdullusi, taču grāvja gultni veidoja irdenas smiltis, pārāk sasisties viņai nebūtu vajadzējis. Šaujamo nekur nemanīja.

Izskatījās droši. Es noslīgu uz ceļa blakus Asagiri un ieslidināju roku viņai kabatā, atgūstot savu mērķi. Es jau sāku celties kājās, kad kaut kas viņas sejā lika man apstāties. "Tev viss labi?"

"Jea..."

Mele. "Droši zini?"

Asagiri aizvēra acis, demonstratīvi ignorējot mani. Nu, lai tā būtu. Es pagriezos un sāku klibot uz savu bāzi.

Nebiju pārvarējusi vairāk par pāris metriem, kad izdzirdēju murmināšanu aiz muguras. "Kaut ko teici?"

"Es ne... nejūtu kājas..."

Nu ir sūdi, mans prāts turpināja ciklā atkārtot, man velkoties atpakaļ pie Asagiri. "Tas droši vien ir elektrošoks," es izdvesu, pūloties izklausīties pārliecinoši.

"Droši zini? Pirmīt sajūtas bija savādākas..."

"Protams ka droši!" Es vismaz tā cerēju. "Paklau, tu mani arī sašāvi, un tagad ar mani viss ir kārtībā. Pēc minūtes būs pārgājis. Kuru katru brīdi varēsi atkal kustēties." Protams, tas bija īstais brīdis manai kājai izlemt, ka tā ir pietiekami ilgi man kalpojusi, un laiks atpūsties. Piepeši tā vairs mani nebalstīja, un es nogāzos dubļos blakus Asagiri.

"Ak tad viss kārtībā, ja?" Es varēju apzvērēt, ka uz mirkli cauri sāpēm tur sejā uzplaiksnīja smaids.

"Kārtībā," es atkārtoju, pieslienoties sēdus, un tad ar rokām palīdzot sev aizvilkties mazāk... slapjā... vietā. "Mēs nu gan esam viens varens pārītis?"

Asagiri neatbildēja, tikai gulēja tur acis pievērusi. Pēc kāda laika kāja beidza tirpt un tik ļoti sāpēt, un es atkal apsvēru ideju sākt kustēties un pabeigt cīņu. Kaut kādu iemeslu pēc, man īsti vēl negribējās aiziet.

"Man liekas... es sāku tās just... mazliet," Asagiri pēc pāris minūšu ilgas klusēšanas paziņoja.

"Lieliski! Es taču jau teicu, tīrie sīkumi!" Un paldies visiem kami, ka tā.

"Aga." Vēl viens klusuma brīdis. "Tas bij labs šāviens," Asagiri visbeidzot atzina. Laikam šī bija pirmā reize, kad es no viņas izdzirdēju atzinību.

"Tavs ar." Un tas nebija melots, es aptvēru.

"Tas tomēr nebija godīgi - iešaut man mugurā." Ko tu neteiksi, kāda te iebildīs.

"Tu būtu man iešāvusi."

"Droši vien," viņa atzina.

Atkal iestājās klusums. Asagiri pamēģināja pieslieties sēdus, viņai tas īsti neizdevās, taču mana pastieptā roka tika ignorēta.

"Zini, tev tas viss tīri labi padodas," es nedroši izdvesu. Tā, un kas tas tagad bija? Taču es aptvēru, tas nāca no sirds. Šodiena nu gan bija pārsteigumu pilna.

Asagiri izskatījās tikpat pārsteigta kā es. "Tu ar neesi peļama."

* * *

Gar acīm nozibēja zāles griesti, un tikpat strauji pazuda.

Uff! Au-au-au-au... vecais labais paklājiņš. Sveicināti, Paklājiņa kungs. Prieks satikties.

"A-ha-ha!"

Prisa.

"Tu redzēji?! Redzēji, kā viņa lidoja, Lina?! Nu gluži kā putnēns, kas izkritis no ligzdas!"

Varētu taču vienu brīdi viņām apnikt par mani ņirgāties. Ak, mana nabaga mugura...

"Tā tikai turpini, Nene, un būmeriem viņu elektroniskās smadzenes saies šķērsām, pūloties tevi izsekot."

Lina.

"Tu saki?!" Es dusmās atcirtu.

Kopš pāris mēnešus atpakaļ ‘2031. gada Mega Bumbiņu Karš' beidzās ar abpusēju iznīcināšanu, tās abas palika ja ne gluži par labākajām draudzenēm, tad vismaz sāka daudz mierīgāk viena ar otru sadzīvot. Par nelaimi, visam, kas nāca par labu Sīlijas plāniem, bija arī sava ēnas puse. Tagad, kad tās abas vairs neplēsās par to, kura būs pati krutākā, viņas abas divas metās apstrādāt mani.

Briesmīgais pārītis pienāca man tuvāk un noliecās pāri, aizsedzot gaismu. "Kaut ko teici?" Prisas balss ieguva pavisam nepatīkamu pieskaņu. "Es tev prasu, kaut ko pīkstēji?"

Es apvēlos uz vēdera, pūloties saņemt spēkus, lai pieslietos kājās, un mana atbilde bija tikko dzirdama nopūta, "Kingkongs brunčos..."

"KOOO?!" Prisa eksplodēja.

Lina ieķiķinājās.

"Nē, tu dzirdēji, kā viņa mani nosauca?! KINGKONGS BRUNČOS!"

"Jā, bet, Prisa," Linas seja savilkās smīnā. "Reizēm tu patiesi uzvedies gluži kā tāds..."

"GLUŽI KĀ KAS?! Nu, saki vien, saki! Es labprāt ar uzzinātu!"

Ļaunāk būt jau nevarēja.... Ak, ko gan es pūlos apmānīt...