Paslēpt zem aizbāžņa nāvi. Šie vārdi nemitīgi turpināja rosīties Hermiones Grendžeras galvā, viņai aplūkojot šo paziņojumu no visiem iespējamiem leņķiem. Vai tas varēja būt tikai pārspīlēts izteiciens? Pasaule, kurā viņa bija nonākusi, piedāvāja tik daudz satriecošu iespēju, taču reāli uzvarēt nāvi pat burvjiem šķita neiespējams uzdevums. Pirmā mācību gada mikstūru grāmatā nebija minēts ne pušplēsta vārda par tādu brīnumu, un viņai vajadzēja tikt ar to skaidrībā. Ja vien varētu ar kādu aprunāties....

Meitene nikni aizvēra Mikstūru Mācības grāmatu, ļāva tai noslīgt sev klēpī un paskatījās apkārt uz pārpildīto Grifidoru viesistabu, pūloties pārtvert kaut viena sava torņa biedra skatienu. Diemžēl, vecākie grifi nepārprotami bija ļāvuši saprast, ka pirmgadnieku ‘dumjie jautājumi' viņus absolūti neinteresē, bet pirmkursnieki izvairījās lūkoties meitenes virzienā. Puikas bija satupuši barā vienā koptelpas stūrī un zvaigādami azartiski spēlēja - laikam jau sprāgstošos ēzeļus, kamēr meitenes pretējā stūrī bariņā ķikināja un šķirstīja jaunāko Raganu Nedēļas numuru.

Hermione uzmeta lūpu, rokām neapzinoties pārslīdot pār grāmatas vāku. Viņasprāt, daudz labāk būtu bijis palasīt ko noderīgu, nevis tērēt laiku spēlējot niekus vai lasīt kaut ko tik stulbu kā dzeltenā prese, kas, spriežot pēc nosaukuma, bija tā Raganu Nedēļa, tikai, tas arī bija tas, kas padarīja viņu par atšķirīgu no pārējiem bērniem. Kā Hermione jau vairākkārt bija pārliecinājusies, bērni vienkārši necieta tos, kas atļāvās vai izrādījās esam savādāki. Meitene jau sen bija atmetusi pūles mēģināt izlikties esam tāda pati kā citi, lai iederētos, tā vietā viņa izlēma labāk būt izpalīdzīga. Māte bija viņai norādījusi, ka izpalīdzīgus cilvēkus vienmēr un visur visi ciena, diemžēl, kā vientiešu ģimenē dzimušai, viņai šeit ar to bija lielas problēmas. Tīrasiņi un jauktasiņi jau tāpat zināja visas Burvju pasaulē pieņemtās uzvedības normas un nerakstītos noteikumus, bet Vientiešu ģimenēs dzimušajiem nācās peldēt kā nu prot. Skolā bija pat speciāla Vientiešu mācības stunda, kāpēc gan te nevarēja būt Burvju mācības stunda? Tas būtu bijis ļoti noderīgi! Tā vietā, Hermione centās iegaumēt visu, ko bija izlasījusi par pareizu uzvedību Cūkkārpas Vēsturē. Tā viņa ne tikai nepieļaus kļūdas pati, bet palīdzēs no tām izvairīties arī klasesbiedriem. Par nelaimi, tas situāciju tikai padarīja ļaunāku, meitnei aiz muguras pārējie pirmkursnieki jau apsaukāja viņu par viszini un pārgudreli. Hermione izlikās, ka to nedzird, bet viņa lieliski zināja, ko par viņu runā. Galu galā, tas jau nebija nekas jauns. To visu viņa bija dzirdējusi jau gadus četrus.

Klusi nopūtusies, Hermione iebāza grāmatu atpakaļ somā un tā vietā izvilka stundu sarakstu. Nebija tā, ka viņa to neatcerētos no galvas, bet tā sajūta turēt pirkstos biezo pergamenta gabalu bija patīkami nomierinoša. Tepat jau bija meklētais, sīkā rokrakstā lapas apakšā. Privātās konsultācijas. Profesore Maksūra bija paskaidrojusi, ka visiem Cūkkārpas profesoriem vakarpusē ir rezervētas pieņemšanas stundas individuālam darbam ar studentiem, lai atbildētu uz jautājumiem vai ļautu kārtot parādus.

Paslēpt zem aizbāžņa nāvi...

Hermione iekoda lūpā. Profesors Strups bija atzīmējis, ka pieņem apmeklētājus otrdienu vakaros, laikā no pusseptiņiem līdz deviņiem. Īss skatiens uz koptelpas sienas pulksteni pavēstīja, ka šodien ir otrdiena, un ir tikai astoņi vakarā.

Hermione pārlaida vēl vienu cerīgu skatienu koptelpai, viegli sašļūkot, kad neviens tā arī nepievērsa viņai uzmanību. Iebāzusi pergamentu atpakaļ somā, viņa vēl pārbaudīja, vai pa rokai ir jaunas spalvas un tintnīca ir uzpildīta, tad uzmeta somu uz pleca un piecēlās kājās. Pie durvīm viņa pār plecu uzsauca, nevēršoties ne pie kāda konkrēti, "Būšu atpakaļ pirms vakara zvana."

Nez kāpēc viņa neizjuta pārsteigumu, kad to neviens neievēroja.

Severuss Strups pabeidza labot pēdējo no šodien iesniegtajiem mājasdarbiem un veltīja niknu skatienu pulkstenim pie sienas. Vēl četrdesmit piecas minūtes, un varēs mierīgu sirdi aizslēgt kabinetu un pielikt punktu darbadienai. Par nelaimi, tā vietā lai varētu doties atpūsties uz savu istabu ar glāzi Ogdena Vecā Ugunsviskija, kas bija godam nopelnīts pēc to idiotu skolēnu tukšo pauru veltīgajām piepildīšanas nodarbībām, viņam nāksies iet un uzmeklēt Drebeli un atlikušo vakaru pavadīt novērojot nekur nederīgo aizsardzības pret tumšajām zintīm pasniedzēju. Itkā pa vidu starp stundu plānošanu un materiālu gatavošanu, pasniegšanu, darbu vērtēšanu un Slīdeņu Torņa Pārziņa pienākumiem viņam jau tāpat nepietiktu, ko darīt.

Strupa lūpas savilkās sājā smīnā. Lai kā viņš ienīda atzīt Baltusa pārākumu, bija tā vērts paturēt acīs to drebošo Drebeli. Tips vienmēr bija bijis mazliet dīvains, bet pēc pēdējā vasaras ceļojuma viņš atgriezās tāds kā Tumšo zinšu auras apņemts, un, ja Drebelis bija iekārojis Akmeni... 

Goda vārds, par ko gan Baltuss tobrīd domāja? Turēt Filozofu Akmeni skolā, tas taču bija vājprāts, To vajadzēja uzreiz iznīcināt. Neapzinoties, Severuss saberzēja savu kreiso augšdelmu; Tumšā Zīme tā arī nebija pazudusi pilnībā, tikai izbalējusi, līdz kā sudrabains zīmējums tā bija vairs tikko saskatāma. Ja nu Baltusa aizdomas par Tumsas Pavēlnieka atgriešanos izrādīsies patiesas, tad vairs nebija tālu līdz pasaules galam, un Strupam bija laiks sākt parūpēties par plāniem to visu pārdzīvot ar veselu ādu. Viņš nevarēja uzticēties nevienam citam - TO kļūdu viņš nekad vairs mūžā nepieļaus - un šoreiz viņš plānoja paredzēt visas iespējamās varbūtības.

Strups salika kārtīgāk izlaboto mājasdarbu kaudzīti, un tad pasniedzies izvilka no rakstāmgalda apakšējās atvilktnes nodriskātu Ceturkšņa Mikstūras trīsdesmit otrā gada laidiena numuru. Biežā pārlasīšana ļāva pirkstiem automātiski, bez skatīšanās, atšķirt vajadzīgo lappusi. Patiesībā jau vajadzības pēc šī žurnāla nebija; visu svarīgāko tai rakstā viņš jau sen bija burtiski iekalis sev galvā, bet bija patīkami pārlasīt šo rakstu, apzinoties, ka tikai viņš, Severuss Strups, bija spējis saprast to nozīmi, kas tur bija iztirzāta, un ka viņam bija izdevies tas, kam neviens cits nebija spējis pat noticēt.

Astoņpadsmit gadu vecumā viņš par trim knutām bija nopircis šo žurnāla numuru Nakteņu alejas lietoto grāmatu veikaliņā. Būdams jauns un naivs, viņš bija lolojis cerības reiz izveidot pats savu mikstūru žurnālu bibliotēku, ideja, no kuras viņš atsacījās, kad bija kļuvis par Nāvēdi un iepazinies ar Malfoju, Nottu un citu seno dzimtu privātajām bibliotēkām. Pēc tam viņa savāktās nodriskāto žurnālu iesējumu kaudzes bija šķitušas lēts pakaļdarinājums. Šo numuru Strups tomēr bija paturējis, pateicoties kādam visai teoretizējošam rakstam par iespējām mikstūrās ievietot burvestības. Mikstūru biedrība raksta autoru, kādu G. A Hateveju, uzskatīja par tādu kā dīvaini, vairāk pazīstamu ar savām nereālajām idejām, nevis praktiskiem sasniegumiem brūvēšanā, vēl vairāk, nevienam tā arī nebija izdevies Hateveja idejas pārvērst praktiskā pielietojumā. Tā nu šo hipotētisko pieņēmumu bija atmetuši kā nekam nederīgu.

Tikai, gluži vis tā nebija.

Strupa pirksti pārslīdēja par piezīmēm raksta malā, kas tur bija krājušās gadu gaitā. Sākumā tur bija piefiksētas viņa idejas par to kā atrisināt problēmu ar mikstūru un burvestību apvienošanu, bet, toreiz, jaunībā viņš bija pieļāvis to pašu kļūdu, ko slavenie Mikstūru Biedrības mestri. Tāpat kā citi, viņš bija mēģinājis burvestības ieburt jau gatavā mikstūrā, tad mēģinājis to darīt kādā no gatavošanas fāzēm. Visi eksperimenti bija izgāzušies. Vajdzēja paiet daudziem kļūdu un neveiksmīgu eksperimentu pārpilniem gadiem, bet nesen viņam bija izdevies gūt progresu. Noslēpums slēpās atkārtotā burvestības pievienošanā katru reizi, kad tika pievienota sārmaina komponente, un katru reizi maisot pulksteņa rādītāja virzienā. Līdz šim viņam bija izdevies parastai dziedināšanas mikstūrai pievienot stāzes burvestību, kas ļāva iedzertai mikstūrai palikt inertā stāvoklī līdz mirklim, kad to aktivēja. Šobrīd darbs turpinājās, mēģinot pievienot vienai mikstūrai vairākas burvestības reizē.

Kāda maza viņa dvēseles daļa klusībā alka nodemonstrēt šo viņa sasniegumu pasaulei. Tas taču solīja sarīkot revolūciju mikstūru maisīšanā. Tā slava un bagātība, kas nāktu līdzi atzinībai, būtu satriecošas. Tā vietā, Severusa galvā turpināja grozīties Baltusa iesētās aizdomas par Tumsas Pavēlnieka atgriešanos. Galu galā, mirušam vīram slava daudz ko nenozīmēja, bet paturēt šo informāciju slepenībā - tas varēja kādā brīdī glābt viņa ādu.

Severusa pārdomas pārtrauca kluss klaudziens pie durvīm. Mikstūru pasniedzējs pacēla galvu un pamanīja otrpus durvīm stāvam sīku meitenu grifidoru tērpā ar kupliem brūniem matiem. Viena uzacs lēni parāvās augstāk. Ko tu neteiksi, tā uz nerviem krītošā roku vicinātāja pirmgadniece, kas stundā sēdēja blakus Poteram. Strupa acis samiedzās, viņam pūloties atcerēties jaunās grifidores vārdu... 

Aha.

"Jā, Grendžeras jaunkundz?" viņš asi uzsauca. Redzot šoku meitenes sejā, Strups plūdeni savija pirkstus un atspieda plaukstas virs atvērtā žurnāla, kamēr viņa lūpās uzplauka viegls smīns. Paskat tik, kāds pārsteigums sejā. Kā viņa pūlas saprast, kā kāds var zināt, kas stāv otrpus aizvērtām durvīm. Pirmgadnieki, par caurredzamības burvestību viņiem parasti prātā neienāk padomāt.

Durvis atvērās, un Strups paliecās uz priekšu, vērojot meiteni, kā viņas skatiens bailīgi pārslīd pāri gar sienām plauktos stikla burkās izvietotajiem groteskajiem neradījumiem. Vecāko kursu studenti ātri vien pie tām pierada, bet pirmkursnieku reakcija vienmēr bija uzjautrinoša. Ne viens vien jauniņais bija, asarām plūstot, meties ārā no šīs telpas pēc pirmā skatiena uz eksponātiem, taču Grendžera acīmredzami bija taisīta no nopietnāka materiāla. Meitene dziļi ievilka elpu un koncentrēja skatienu uz Strupa seju, acīmredzami pūloties ignorēt stikla trauku saturu. Protams, savu cilvēka dabu viņai pārvarēt neizdevās, un, kā jau Strups bija paredzējis, ziņķārība ātri vien ņēma virsroku pār apņemšanos. Pasniedzējs viegli iesprauslojās, vērojot tos biklos skatienus, kas tika vērsti pret kārtējo vēl kroplīgāko eksponātu, meitenei nākot dziļāk telpā.

"Es vēlētos Jums ko pajautāt par to, ko Jūs mums stāstījāt, profesora kungs," viņa paziņoja. Balss un uzvedība varēja kalpot par paraugu dzelžainai gribai, ko diemžēl nodeva krampjaini baltos pirkstos pie krūtīm kā vairogs piespiestā grāmatu soma.

Varbūt, ka te sanāks mazliet jautrības drūmā vakara noskaņu kliedēšanai. Strups speciāli nogaidīja, līdz meitene ievelk elpu un paver muti, pirms sākt runāt.

"Es esmu daudz ko teicis studentiem, lūdzu konkretizējiet," viņš pamāja ar roku noraidošā žestā.

Protams, ka meitenes prāts pārāk vēlu aptvēra notiekošo, viņai aizrijoties ar pirmo zilbi savā teicienā, paliekot sastingušai, gluži kā balansējot uz vienas kājas. Izsistai no līdzsvara. Nervozai. Apjukušai. Nesaprotot, ko darīt tālāk.

Severuss apspieda vēlmi sākt smieties. Sīkumaina kaprīze, viņš pats sev atzinās, bet pat tādi sīkumi pēdējā laikā bija rets notikums.

"Pretēji tam kā varētu padomāt, man nav laika gaidīt visu vakaru, kamēr Jūs izdomāsiet ko gribējāt teikt," viņš asi noskaldīja.

"Paslēpt zem aizbāžņa nāvi," meitene steigšus izsaucās. "J..jūs teicāt, ka spējat iemācīt, kā paslēpt zem aizbāžņa nāvi. Tas ir iespējams?"

Ak, cik triviāli. Tas būs tik viegli, tikt ar viņu galā.

"Vai jūs mēģinat apgalvot, ka es jums būtu samelojis?" Strupa uzacis lēnām pacēlās augstāk pierē.

Meitenes acis panikā ieplētās.... 

"Nnn... nē, profesor," viņa sastomījās. "Es... nekad... ko tādu neapgalvotu."

Nu, ja viņai dūša saskries papēžos un skuķe metīsies ārā, tad tam vajadzēja notikt... tagad. Severuss atslīga atpakaļ krēslā, lai atslābinātu muskuļus un izbaudītu uzvaras mirkli, turpinot klusi vērot apmeklētāju. Viņa lūpas savilkās greizi, redzot kā meitene ietiepīgi paliek uz vietas, tikai milzīgi ieplestajām acīm un ap somu sakrampētajiem teju baltajiem pirkstiem norādot uz to iekšējo cīņu, kas tur tika izcīnīta.

"Tādas mikstūras, kādas es pieminēju, patiesi pastāv," viņš beidzot atļāvās sākt atbildēt, "Taču tās ir stipri sarežģītākas pat par tām mikstūrām, kuras apgūst septītā gada studenti, un šai skolā tādas netiek mācīts pagatavot."

Grendžera samirkšķināja acis. "Bet, pasniedzēj, jūs teicāt..."

"Es teicu, ka es spēju iemācīt pagatavot tādas mikstūras, Grendžertas jaunkundz," Strups klusā čukstošā tonī pārtrauca viņu. "Es neteicu, ka es jums tādas iemācīšu pagatavot."

Meitenes acis dusmās samiedzās, un Strups jau sāka smīkņāt, apsverot, cik daudz torņa punktus meitēns pamanīsies pazaudēt, pirms būs atstājusi šīs telpas. Viņam par pārsteigumu, skuķe turpināja klusēt, tikai viņas mute savilkās cietā līnijā, kas nez kāpēc atsauca atmiņā Minervas Maksūras paradumu tā stindzināt pieķertos studentus. Lai saprastu, ka tā mazā dumpiniece šobrīd pūlas savaldīties lai nesāktu strīdu ar pasniedzēju, Strupam nevajadzēja pielietot lasprātību. Severusa acis sāka iegailēties ļaunās priekšnojautās, taču, viņam nācās smagi vilties, meitene tā arī nesāka protestēt. Kad klusums ieilga, Strups ar roku norādīja uz kabineta durvīm.

"Ja esat beigusi tērēt manu laiku, tad lai jūsu torņa prefekts pavada jūs atpakaļ uz koptelpām," viņš vēsā tonī paziņoja.

Neapmierinātību meitenes sejā nomainīja apjukums. "Prefekts? Kā tad man no šejienes palūgt, lai viņš pēc manis atnāk, pasniedzēj?"

Strups paskatījās uz meiteni, kā gaidot, vai viņai neizaugs otra galva. Viņa taču to nedomāja nopietni?

"Es tā pieņemu, ka prefekts palika gaidot gaitenī. Ja ne prefekts, tad vismaz kāds no vecāko gadu Grifidoriem," Strups lēni paziņoja.

Meitene sapurināja galvu. "Nē, profesora kungs. Es atnācu viena. Vai tad man vajadzēja lūgt, lai mani pavada prefekts?"

Severusa uzacis saraucās. Kad meitene bija ieradusies, no gaiteņa nebija atskanējuši negaidīti trokšņi, un izpluinīta viņa arī neizskatījās. Ja pievēra acis uz to spītību jaunās grifidores sejā, viņa izskatījās gluži normāli. Kas pats par sevi bija dīvaini. Viņa čūskas nekad ar īpašu toleranci pret citu torņu pārstāvjiem neizcēlās, un tāpēc pārējo torņu studenti ātri vien iemācījās dzīves mācību - pa Slīdeņu pagrabiem staigāt tikai barā vai vecāko kursu pārstāvju pavadībā. Tad kā gan pirmkursniece grifidore, pie tam vēl vientiešu ģimenē dzimusī, bija tikusi līdz viņa kabinetam neviena slīdeņu palaidņa neapstrādāta? Ja vien... 

Piepeši Strupa skatiens palika nežēlīgi salts. "Grendžeras jaunkundz. Cik daudzus Slīdeņu torņa pārstāvjus jūs satikāt pa ceļam uz šejieni?"

"Nevienu," joprojām samulsusi, meitene žigli atbildēja.

Severuss pielēca kājās. Tūlīt sāksies gulēšanas laiks, un tas nozīmēja, te būtu vajadzējis būt pietiekami daudziem studentiem, kam būtu steigšus jāatgriežas uz koptelpām, pirms iestāsies komandantstunda. Ja gaiteņos neviena nebija, tas nozīmēja tikai vienu - viņa čūskām kaut kas bija padomā, un tas vienmēr nozīmēja pamatīgas nepatikšanas. Ar asu žestu Strups norādīja uz lielo koka krēslu rakstāmgalda priekšpusē.

"Gaidi te un neatstāj krēslu, kamēr neesmu atpakaļ," viņš izmeta un tad saviebies platiem soļiem aiznesās uz durvju pusi, uzmeklēt savus pieskatāmos.

Palikusi viena profesora Strupa kabinetā, Hermione nu jau bez kautrēšanās ņēmās grozīt galvu, pētot atbaidošos, kroplos radījumus, kas, gluži kā muzejā eksponāti, bija izlikti plauktos gar visām sienām. Viņas seja savilkās atklātā riebumā. Kāpēc gan profesoram kas tāds bija jātur kabinetā? Tās burkas vairāk iederētos laboratorijā vai noliktavā. Lai kur apmeklētājs nepaskatītos, viņam vienmēr redzeslokā nonāca kāds briesmonis, no tā taču nevarēja... Aha... Tad redz kāpēc tas bija izdarīts... 

Pretīgumā novērsusies, meitene sāka pētīt profesora rakstāmgaldu un uz tā atrodošos priekšmetus. Liela svece meta rāmu gaismu pār rūpīgās kaudzītēs sakrautajiem skolēnu mājasdarbiem, turpat bija izmētātas vairākas spalvas un stūrī gozējās masīva tintnīca, tomēr vairāk par visu Hermiones uzmanību piesaistīja atvērtais žurnāls tieši pretī Strupa krēslam. Tas bija vecs, lappuses nodzeltējušas, stūri nodriskāti un salocījušies, un vietām bija redzami aizdomīgi plankumi. Kāds pat bija atļāvies kaut ko pierakstīt uz lapu malām. Kāpēc gan lai Cūkkārpas profesors lasītu tādu nodriskātu izdevumu? Ja viņam vajadzētu uzzināt kaut ko svarīgu, viņš taču to meklētu kādā nopietnā grāmatā?

Meitene piešķieba galvu, pūloties izburtot raksta nosaukumu. Lasīt otrādi nebija viegli, tomēr pēc brīža viņai izdevās saburtot "Teorija par iespēju mikstūrās ievietot burvestības". Dīvaini, viņa nekur mācību grāmatās nebija lasījusi par tādu iespēju apvienot dažādus maģijas veidus, bet, pēc Strupa izteicieniem pēc jautāšanas par nāves apturēšanu, ja viņa turpinās izprašņāt, profesors pavisam pārskaitīsies. It īpaši, ja jautāšana nozīmēs, ka viņa ir pētījusi uz profesora rakstāmgalda atrodošās mantas. Ja vien viņa varētu noskaidrot žurnāla nosaukumu un laidiena numuru, viņa pēc tam varētu pati sameklēt to rakstu un izlasīt...

Hermione vēlreiz paskatījās uz veco žurnālu. Viņai tikai vajadzēja ātri paskatīties uz žurnāla vāku. Tas prasītu tikai pāris sekundes, bet, ja viņu pieķers, tad... Tad varēja ne tikai pazaudēt torņa punktus bet arī sagādāt sev pēcstundas. Tiklīdz meitene par to padomāja, viņas vēders izlēma sākt protestēt. Saviebusies, Hermione piespieda sevi novērsties no žurnāla vērošanas. Tikai, viņai koncentrējoties uz bronzas tintnīcas izpētīšanu, galvā bezgalīgā cilpā šaudījās pārāk bieži dzirdētie klases biedru apvainojumi. Izlecēja! Viszine! Pārgudrele! Trīcļipiņa! TrīcļipiņaTrīcļipiņaTrīcļipiņa! 

Pēdējais sāpēja visvairāk, jo viņai bija bail. Katru rītu Hermione pamodās ar to briesmīgo tukšuma sajūtu pakrūtē, un šī sajūta pavadīja viņu līdz pat vakaram. Bailes pieļaut kādu kļūdu un izrādīties nepiederošai arī burvju pasaulei. Ja viņa izgāzīsies un izkritīs no Cūkkārpas, tas nu būs neapgāžams pierādījums, ka viņa nekur neiederesies.

Citi bērni tā nebaidītos. Grifidoriem vispār pienācās būt drosmīgiem un uzņēmīgiem, un ja viņi vēlētos paskatīties uz žurnāla vāku, viņi to arī izdarītu. Grifidori nesēdētu te klēpī rokas salikuši, nelietu aukstus sviedrus un viņiem vēders nerautos čokurā bailēs un nenāktos katru elpas vilcienu ar pūlēm izdarīt.

Pat Šķirmice taču bija apsvērusi domu iešķirot viņu Kraukļanagā, tomēr beigās pārdomājusi. Tad, bija viņa īsts grifidors vai nebija?

Pārkāpt noteikumus - tas bija pretrunā ar visu Hermiones dzīves pieredzi, un viņa pieķera sevi košļājam apakšlūpu tik stipri, ka sajuta mutē sāļo asiņu garšu. Ko īsti bija teicis profesors Strups? "Gaidi te un neatstāj krēslu, kamēr neesmu atpakaļ." Tehniski runājot, viņai nebija pavēlēts sēdēt tajā krēslā, tikai aizliegts to atstāt.

Uz mirkli meitenē bija tāda sajūta, ka viņu vada kāds cits. Ātrāk nekā spētu samirkšķināt acis, Hermione bija pievilkusi kājas sev klāt uz krēsla malas un tad lēnām piecēlās stāvus, plati iepletusi kājas, lai noturētu līdzsvaru. Viņa pameta skatienu uz durvīm... un gandrīz novēlās zemē no krēsla! Profesors Strups skrienot bija aizmirsis aizvērt durvis! Hermione jau sāka ātri sēsties atpakaļ lejā, bet tad sastinga. Kaut kas tur īsti nebija pareizi... Viņa vēl brīdi paskatījās uz to pusi, kur vajadzēja būt durvīm, līdz saprata - tā daļa no sienas, ko atvērtajām durvīm pienāktos aizsegt, joprojām bija redzama! Durvis patiesībā bija aizvērtas, tām tikai varēja redzēt cauri. Tas gan bija viltīgi!

Apmierināti pasmaidījusi par savu apķērību, meitene atkal piecēlās kājās un sāka ķerties pie plāna ‘uzzināt žurnāla nosaukumu' izpildes. Viņa noliecās uz priekšu, ar kreiso roku atspiežoties pret rakstāmgaldu. Labā roka pastiepās pie žurnāla, taču spēja tikko aizsniegt tā malu ar pašiem pirkstu galiņiem. Vīlusies, meitene pacēla un iztaisnoja uz aizmuguri kreiso kāju un sāka stiepties. Smaids izdzisa, kad krēsls zem viņas sagrīļojās. Bailes lika cieši sakost zobus teju vai ar dzirdamu klikšķi, un viņa gandrīz aizrijās ar to spiedzienu, kas mēģināja izlausties no krūtīm.

Krēsls nolīgojās vienreiz, otrreiz, un tad, Hermionei par milzu atvieglojumu, atkal nostājās stabili. Meitene norija kaklā iestrēgušo kumosu, asi ievilka elpu un tad pasniedzās pēc žurnāla. Iepletusi pirkstus pār lappusēm, lai paturētu atvērumu vaļā, viņa paslidināja īkšķi zem žurnāla locījuma un tad asi pacēla žurnālu gaisā un pagrieza apakšdelmu. Žurnāla nosaukums - Ceturkšņa Mikstūras - lieliem burtiem bija rakstīts pāri visam vākam, bet atrast datumu prasīja zināmu ieskatīšanos. Beidzot paralēli muguriņai Hermione pamanīja sīkā drukā iespiestu 1932.g jūlijs. Uz brīdi viņu pārņēma kārdinājums paņemt žurnālu un izlasīt uz lapu malām atstātās piezīmes, tomēr ar žēlu nopūtu meitene no šīs domas atteicās. Tāpat jau bija gana riskēts.

Hermione piesardzīgi pagrieza roku sākotnējā pozīcijā un nolika žurnālu atpakaļ uz galda. Tai pat mirklī viņa atgrūdās no galda virsmas un pietupās uz krēsla, ieķērusies ar abām rokām roku balstos, šokā ieklausoties, kā vecā mēbele protestējoši iečīkstas par tik negantu apiešanos. Viņa nobalancēja, izstiepa kājas un atkrita uz dibena cietajā sēdeklī, adrenalīnam liesmojoši šaujoties cauri asinīm. Meitene pieņēma, ka viņas seja ir ieplētusies platā smīnā, bet šobrīd tas viņu nesatrauca. Viņa bija to izdarījusi! Viņa bija Grifidore.

Meitene paķēra no grīdas somu, sameklēja tīru pergamenta loksni un spalvu, un ātri pierakstīja žurnāla nosaukumu, laidienu un raksta nosaukumu. Varbūt ka Cūkkārpas bibliotēkā ir arī Ceturkšņa Mikstūras agrāko gadu laidieni, bet, ja nu ne, viņa aizsūtīs pūci uz žurnāla izdevniecību. Vecāki bija iedevuši Hermionei uz skolu līdzi pieklājīgu kabatasnaudu, pietiekami, lai viņa varētu atļauties nopirkt sev žurnāla kopiju, ja vien cena nebūs patiesi astronomiska.

Hermione novāca pergamentu un spalvu, viegli bungojot ar papēžiem pa krēsla balstiem un gaidot, kad sirds beigs mēģināt izlekt pa muti ārā. Viņa sajutās tik dzīva. Pagājušajā gadā vecāki bija aizveduši viņu uz Altonas Torņiem. Hermiones tēvs bija sajūsmā par amerikāņu kalniņiem, un bija pierunājis Hermioni izbraukt ar Korķuviļķi. Meitenei augstums nekad nebija paticis, un visu braucienu viņa pavadīja cieši sažmiegusi acis un iekrampējusies drošības iejūgā, bet pēc brauciena beigām viņa sajutās tāpat kā šobrīd, apbrīnojami, jūtoties dzīvāka kā vēl nekad.

Viņa sajutās gatava lekt kājās un skriet taisnā ceļā uz Grifidoru torni, tikai... viņa bija piesieta šim krēslam. Ašs skatiens pār plecu apstiprināja, ka profesoru Strupu gaitenī atgriežamies nemana. Sienas pulkstenis norādīja, ka laiks šobrīd jau ir piecas minūtes pāri deviņiem, un Hermione sajuta vieglu pārmetuma dūrienu krūtīs, ka tā pārkāpj skolas kārtības noteikumus. Nopūtusies, viņa pastiepa roku un izvilka no no somas mikstūru mācību grāmatu. Paskatījusies uz to, meitene smagi nopūtās un ļāva grāmatai ieslīdēt atpakaļ vietā. Labāk nedot profesoram Strupam iespēju padomāt, ka viņai ir nepieciešams pārlasīt uz piektdienu apgūt uzdoto nodaļu. Bez tam, viņa to bija izlasījusi jau trīs reizes. Tā vietā Hermione izvilka no somas agrāku laiku Cūkkārpas Vēstures izdevumu, ko bija aizņēmusies skolas bibliotēkā. Viņa tikko bija sākusi to lasīt un ar interesi piefiksēja zināmas atšķirības no modernā izdevuma.

Hermione bija tā aizrāvusies ar nodaļu par Dilisu Derventu, ka pirmais atgādinājums par realitāti bija ar troksni vaļā atrautās durvis. Atskatījusies pār plecu, viņa pamanīja pārskaitušos profesoru Strupu ienākam kabinetā, skaļi murminot pašam pie sevis.

"Splēlēt uz naudu, kā tādi vientieši... Lai tikai to uzzina vecā..."

Strups aprāvās pusvārdā, viņa acis draudīgi samiedzās, un Hermionei piepeši radās aizdomas, ka par viņu ir bijis aizmirsts. Profesora skatiens strauji pievērsās pulkstenim pie sienas, un tad atkal meitenei krēslā pie rakstāmgalda.

"Ir pāri pusdesmitiem, jaunkundz," viņš vēsā tonī paziņoja. "Jums tā kā pienāktos atrasties savā guļamistabā."

"Protams, profesor, taču jūs likāt man gaidīt, kamēr atgriezīsieties," Hermione atbildēja. "Es arī gaidīju."

Caur sakostajiem zobiem no Strupa mutes izlauzās kaut kas līdzīgs šņācienam. "Jūs, Grendžeras jaunkundz, esat vienas vienīgas neērtības. Jums par laimi, man tāpat ir jādodas darīšanās uz to pils daļu, tāpēc žigli savāciet mantas un sekojiet man."

Pasniedzējs un skolniece klusējot soļoja pa Cūkkārpas gaiteņiem, vienīgajam troksnim, viņiem ejot, esot lāpu uzliesmošanai priekšā pēc kārtējā Strupa zižļa vēziena, un nodzišanai, tiklīdz viņi bija pagājuši tām garām. Strupa garās kājas deva viņam zināmas priekšrocības, Hermionei nācās teju vai pāriet uz vieglu riksi, lai turētos viņam līdzi, taču pasniedzējs pat nedomāja piebremzēt.

Kad viņi ieradās pie Resnās kundzes portreta, tas izrādījās tukšs. Strupa mute izdvesa pāris rūcošas skaņas, un viņš ar zižļa strupo galu asi sāka klaudzināt pa rāmi.

"Parādies!" Strups asi uzsauca.

Blakus esošajos portnetos kaut kas nozibēja, un pēc mirkļa viegi aizelsusies Resnā kundze ieslīdēja atpakaļ savā rāmī.

"Cik neaudzināti..." viņa iesāka.

"Tevi vajadzētu novākt noliktavā par darba pienākumu nepildīšanu," Strups pārtrauca viņu pusvārdā. "Tavs pienākums ir pieskatīt studentus."

Resnās kundzes acis samiedzās, viņai fokusējoties uz profesoru, un viņa nicinoši uzrāva degunu. "Ak, tas esi tikai tu," viņa izdvesa un tad pievērsās Hermionei. "Un atkal ar vienu mazu Vientiešiem dzimušo raganu, kā izskatās. Vēsture patiesi mēdz atkārtoties, ne?"

Pārsteigta par tādu dīvainu piezīmi, Hermione pacēla skatienu uz Strupu, un tikko apspieda baiļu spiedzienu. Profesors Strups bija palicis gluži bāls sejā. Viņš stīvi spēra soli tuvāk portretam, paceļot zizli. Balss viņam skanēja klusi, bet tonis izstaroja tādu naidu, kas lika visiem Hermiones matiem uz kakla sacelties stāvus.

"Muti ciet," viņš iešņācās. "Laid meiteni iekšā, vai es tevi izdedzināšu no rāmja."

Resnā kundze atrāvās atpakaļ, mutei tā arī paliekot ieplestai, un viņas eļļas krāsas āda pieņēma pretīgi sarkanu toni. Tad viņa paskatījās lejup uz Hermioni.

"Parole?" Resnā kundze bikli izdvesa.

Šokētā Hermione ātri nobēra šodienas paroli, un portreta ieeja atvērās. No Grifidoru koptelpas gaitenī ieplūda siltums un zeltaina gaisma, un caur tām varēja dzirdēt ierasto murdoņu un klasesbiedru smieklus. Hermione paskatījās augšup, baidoties izdvest kaut skaņu pasakoties profesoram Strupam par pavadīšanu, bet vēl vairāk baidoties nepateikties viņam. Viens skatiens uz viņa seju lika meitenei norīt nepateiktus visus samocītos vārdus.

Tas niknums, kas tur bija tikai pirms mirkļa, nu bija pazudis, un profesors skatījās uz pavērtajām Grifidoru koptelpas durvīm ar tādu pavisam nesaprotamu skatienu... Kas tas bija? Skumjas? Nožēla? Un tad vienā mirklī seja atkal sastinga, un gaiteņa tumšajās ēnās šķita, Strups mirklī bija novecojis par gadiem simts. Viņš paskatījās lejup uz Hermiones augšup pavērsto seju.

"Apmieriniet manu ziņkāri, Greindžeras jaunkundz. Teju vai katru gadu manās stundās uzrodas kāds students, kas nāk izjautāt mani par uzrunu pirmkursniekiem, parasti ar alkatībā mirdzošām acīm sejā. Neizbēgami jautājums ir - kā uzliet slavu, reizēm, kā sabrūvēt godu. Un tomēr, jūs ieinteresēja jautājums par nāvi. Kāpēc?"

Negaidīti sajutusies pavisam neērti, Hermione samīņājās un pievilka grāmatu somu pie krūtīm. "Mana vecmāmiņa... Viņa pērn nomira. Viņai bija problēmas ar sirdi, jau sen, viņa ilgi un smagi slimoja, bet pērn viņa saslima ar gripu un tas viņas sirdij izrādījās par daudz. Jūs teicāt, ka ir iespējams paslēpt nāvi zem aizbāžņa. Ja vien es būtu zinājusi, kā pagatavot dziedināšanas mikstūru..."

"Mikstūras uz mums iedarbojas, jo tās izmanto burvī vai raganā mītošo iedzimto maģiju," Strups viņu pārtrauca. "Ja tās iedzertu vientiesis, viņam vai viņai tas būtu tikai bezjēdzīgs neparastu ingredientu maisījums."

"Tad... Nebija nekā, ko es būtu varējusi... darīt... pat ja es zinātu kā..." Hermione aprāvās, jo profesora Strupa uzmanība atkal bija piekalta atvērtajām Grifidoru koptelpas durvīm. Uz mirkli tā dīvainā sejas izteiksme atkal bija viņam sejā, bet, tāpat kā pirmoreiz, tā pazuda, pirms meitene spēja to identificēt.

Strups paskatījās lejup uz viņu, un, kad viņš ierunājās, balss viņam skanēja sausi un tukši, gluži kā atkārtojot frāzes, kam viņš pats neticēja. "Dažus cilvēkus nav iespējams izglābt, lai kā mēs nepūlētos. Pieņemiet to kā aksiomu, un jums dzīvē kļūs daudz vieglāk dzīvot, mis Grendžera." Vairāk ne vārda nepasakot, Strups apsviedās un, melnajam apmetnim plīvojot, devās projām pa gaiteni. Pēc trim platiem soļiem viņš pazuda tumsā.

Hermione noskatījās, kā viņš tur aiziet, un, ar to gaismu un siltumu un balsu murdoņu viņai aiz muguras, viņai radās sajūta, ka tumsa kā briesmonis aprija aizejošo stāvu veselu.

"Kur viņš palicis?" Hermione lēnām pārlaida skatienu telpai.

Kopā ar Hariju viņa bija atgriezusies Bubuļu būdā, lai savāktu profesora Strupa ķermeni. Abi bija izzagušies ārā no Cūkkārpas zem Harija paslēpņa, par spīti visam nogurumam, par spīti šokam un uzvaras priekam. Viņi bija atgriezušies un atraduši Bubuļu būdā visu gluži tāpat kā tobrīd, kad profesors nomira. Nebija tikai līķa. Pat tās drazas, netīrumi un grīdu pārklājušās asinis bija pazudušas.

"Viņam vajadzēja gulēt šeit," Harijs norādīja, tad aizgāja atpakaļ pie kastu kaudzes pie dibensienas, un vēlreiz pārbaudīja skatu leņķi uz notikuma vietu. Tad pārsteigti paraustīja plecus. "Varbūt ka Rons kādam pateica atnākt un paņemt Strupu, pirms viņi ar Džiniju aizgāja?"

"Nedomāju vis," Hermione sapurināja galvu. "Rons nebija tādā stāvoklī, lai domātu par kādu, vēl vairāk profesoru Strupu."

Pēc tam, kad kaujas laikā uzkurinātais adrenalīns bija izplēnējis, Mollija bija raudot sabrukusi pār Freda ķermeni, un Artūrs nokritis uz ceļiem viņai blakus, pazudis pats savās bēdās. Ar seju kā akmenī iekaltu, Bils bija pārņēmis kontroli, uzmanīgi pārliecinājis vecākus piecelties kājās un izvedis no Lielās zāles. Rons un Džinnija bija saskatījusīes un tad satvēruši pie rokām pelnu pelēko Džordžu un klusi aizveduši nopakaļ vecākiem. Rons bija atrāvies tikai uz īsu mirkli, ātri pačukstēt, ka viņi dodas uz Midzeņiem, bet ka viņš un Džinija vēlāk vakarā atgriezīsies Cūkkārpā.

"Tad viņu būs savācis Voldemorts, vai kāds no viņa Nāvēžiem," Harijs nopūtās.

"Bet kāpēc gan?" Hermione vēlreiz rūpīgi nopētīja telpu, pat ja tas bija pilnīgi bezjēdzīgi.

Harija seja sastinga drūmā vieplī, viņam saberzējot muti. "Nezinu. Lai radītu pazemi? Vai arī ir kādas tumšās mikstūras, kurām izmanto ķermeņa daļas, varbūt ka viņu savāca tādam nolūkam?"

"Dievs žēlīgais," Hermione juta, ka viņas kuņģa saturs prasās uz augšu.

"Pārmeklēsim pārējās telpas Bubuļu būdā, un pēc tam apkārtni," Harijs ierosināja. "Varbūt kāds vienkārši pārvietoja ķermeni, gatavojoties atnākt tam pakaļ vēlāk."

"Labi," Hermione vēlreiz paskatījās uz neticami tīro grīdu un tad samulsa. "Tikai, ja viņi paņēma profesora Strupa ķermeni kādiem nelāgiem nolūkiem... kāpēc vajadzēja notīrīt grīdu?"

"Gan jau ka kaut kur Tumšajās Zintīs ir paredzēts pielietojums arī izlietām miruša vīra asinīm, bet, ja godīgi, es nevēlos šobrīd par to domāt," Harijs atbildēja.

Hermione iekoda apakšlūpā, lai noturētos nesākusi strostēt Hariju kā bērnībā. Lai kas arī nebija savācis profesora Strupa ķermeni, viņš nebija izmantojis ‘slaukus' lai aizvāktu asinis, bet gan ‘tīro', novācot pilnīgi visu, arī dubļus un drazas.

Harijs pieskārās meitenes piedurknei, lai pievērstu sev viņas uzmanību, un tad pamāja uz kāpņu pusi. "Sāksim no augšas, un lēnām iziesim cauri visam."

Hermione ieskatījās Harija sejā un viņas sirds sarāvās. Nebija nekāds brīnums, ka viņš nesaprata to atšķirību starp maģijām, kas bija izmantotas grīdas notīrīšanai, viņš taču tikko turējās kājās. Viņai bija šķitis, atnest profesora Strupa ķermeni atpakaļ uz Cūkkārpu bija mazākais, ko viņi spēja darīt, lai novērtētu visu, ko tas vīrs bija paveicis, visus upurus, ko viņš bija nesis. Tikai, nevarēja jau to darīt nomocot Hariju līdz nāvei.

"Piedod, ka es atvilku tevi šurp, Harij," viņa klusi atbildēja. "Es pati visu pabeigšu. Dodies atpakaļ uz Cūkkārpu un atgulies."

"Tu esi kājās ne mazāk par mani, un vienu es tevi te neatstāšu," Harijs atcirta, puiša sejai pieņemot pierasto ietiepīga ēzeļa cienīgu izteiksmi.

"Viss ar mani būs kārtībā," meitene uzstāja. "Visur ir pilns ar Auroriem. Reidā izdzīvojušie Nāvēži ir arestēti, tāpēc te nav neviena, kas varētu man uzbrukt. Un mēs izmantojām tavu Paslēpni tikai tāpēc, lai izvairītos no liekiem jautājumiem par to, kur mēs dodamies, un kāpēc ejam ārā no pils." Hermione nopūtās. "Jebkurā gadījumā, es nedomāju, ka mēs atradīsim profesora Strupa ķermeni kautkur tuvumā. Ja kāds pielika tādas pūles te visu satīrīt, tad tas noteikti neatstāja līķi guļam blakus istabā vai pagalmā."

"Bet..."

Hermine aprāva Hariju ar asu galvas mājienu. "Tu esi gatavs nokrist zemē beigts teju vai uz līdzenas vietas, un, zinot, kam visam tev nācās šodien iziet cauri, tas nav teikts pārnestā nozīmē."

Harijs izskatījās pārsteigts, bet tad iesmējās un saberzēja ar rokām seju. "Tev taisnība, bet vienu šeit es tevi tāpat neatstāšu."

Hermione īsti nesaprata, vai viņai vajadzētu saskaisties par tādu ietiepību, vai arī piesarkt. Tā vietā viņa izvēlējās vienkārši atturēties no galvas nogrozīšanas. "Man ir ideja. Ļauj man šo to pamēģināt."

Meitene sakoncentrējās uz to Severusu, kādu viņa bija redzējusi profesoru pēdējoreiz, un tad savicināja Belatrises zizli. "‘Šurpum' pogu no profesora Strupa apmetņa! Ja profesora ķermenis ir tepat netālu, poga pēc mirkļa būs klāt," viņa pašķielēja uz Harija pusi.

Harijs apmierināti pamāja ar galvu. "Lieliska doma."

Kamēr viņi gaidīja, Harijs soļoja šurpu turpu tai noguruša vīra solī, kas tikko velk kājas, tomēr nespēj apstāties, kamēr Hermiones skatiens atkal un atkal atgriezās pie tīrās grīdas laukuma telpas centrā. Lai cik dīvaini tas neliktos, profesora Strupa nāve bija vienīgā, kuru viņa bija apzinājusies redzam. Cīņā par Cūkkārpu, meitene bija bijusi pārāk aizņemta ar izdzīvošanu, lai spētu ievērot apkārt notiekošo. Kad nomira Freds, viņa bija pārāk tālu, un, kad Harijs stājās pretī Voldemortam, pēdējā brīdī viņai skatu aizsedza Rons. Zināmā mērā, viņa pat bija par to pateicīga. Redzēt kā mirst profesors Strups jau tā bija bijis pietiekami smagi; viņai nebija ne mazākās vēlēšanās redzēt vēl kādu nāvi.

"Kā tu domā, kāpēc profesors Strups nemēģināja aizstāvēties?" viņa piepeši pajautāja.

"Ko?" Harijs apstājās un aizdomīgi paskatījās uz meiteni.

"Tu taču redzēji, kā viņš prata duelēties, tu zini, cik viņš bija prasmīgs cīņā," Hermione turpināja. "Mirkli pirms Voldemorts uzrīdīja viņam to nolādēto čūsku, profesors pacēla zizli, bet pēc tam tikai stāvēja tur. Viņš pat nemēģināja aizstāvēties."

"Viņš labāk par visiem zināja, ka neuzvarēs divkaujā ar Voldemortu," Harijs skumji pašūpoja galvu.

"Bet.. viņš pat nemēģināja."

"Es nezinu," Harijs paraustīja plecus tādā kā pus-nopūtā, pus-piekrišanā. "Varbūt ka Strups nedomāja, ka Voldemorts viņu patiesi nogalinās?"

Hermine noraidoši sapurināja galvu. "Tad kāpēc vispār ķerties pie zižļa? Tam taču nav nekādas jēgas!"

"Varbūt tas bija reflekss? Strups vienkārši sajutās apdraudēts, un..."

"Tieši tā!" Hermione uzstāja. "Tad kāpēc viņš neaizstāvējās?"

"Es nezinu, Hermione," Harijs atkārtoja, balsī ieskanoties tēraudcietiem toņiem.

Meitenes seja atmaiga. "Piedod. Es no tiesas negribēju sākt aizrunāties," viņa pagriezās pret durvju pusi, atzīstot savu sakāvi. "Pogai nu jau vajadzēja būt šeit..."

Harijs piekrītoši pamāja. "Mēs pārmeklēsim Bubuļu būdu, lai būtu pārliecināti, bet ķermenis vai nu ir iznīcināts, vai pārāk tālu, lai ‘šurpum' nostrādātu."

Hermione pievēra acis, pūloties ignorēt rūgtās un neatlaidīgās asaras, kas piepeši sāka lauzties ārā. Viņa bija nāvīgi nogurusi, cīnījusies par savu dzīvību, pēdējās stundās zaudējusi tik daudzus draugus un paziņas, vēl vairāk šobrīd cīnījās par izdzīvošanu, un tagad profesora Strupa ķermenis bija mīklaini pazudis... Nē! Meitene ar cietu roku apspieda šīs paniskās domas. Viņa nevarēja atļauties zaudēt koncentrēšanos, vēl pārāk daudz bija palicis nepadarītu darbu. Tik un tā, viņa juta ka krūtīs sāk krāties spiediens bez izejas, aizspiežot elpu un aizžņaudzot rīkli. Gluži kā ūdens straume laužoties pret aizsprostu, skumjas lauzās uz āru, un meitene zināja, tas ir tikai laika jautājums, pirms tās atradīs kādu plaisu uzceltajās barjerās.

Viņa atvēra acis un veltīja vēl pēdējo skatienu pārsteidzoši tīrajam laukumam grīdas centrā, pirms sekot Harijam ārā doties meklējumos, kas, viņa bija pārliecināta, izrādīsies veltīgi.

Hermione nolika uz letes Pinsa madāmas priekšā "Senās rūnas modernajā pasaulē" jaunāko izdevumu un pacietīgi sāka gaidīt, kamēr bibliotekāre izdarīs ierakstu gan bibliotēkas izsniegumu reģistrā, gan arī kartiņā pie grāmatas priekšlapas.

Pabeigusi rakstīt, Pinsa veltīja Hermionei pārmetumu pilnu skatienu. "Vai šo jūs arī vēlaties ņemt uz mājām?"

Hermione apspieda smaidu. Pinsa madāma bija ārkārtīgi skaļi un agresīvi protestējusi par rīkojumu atļaut no Cūkkārpas bibliotēkas paņemtās grāmatas iznest ārpus pils teritorijas, uzstājot uz gadsimtiem senām tradīcijām un pavēlēm. Viņai par nelaimi, direktore Maksūra protestus bija noraidījusi, uzsverot, ka, tā kā virkne studentu šogad nedzīvoja uz vietas Cūkkārpā, vecie noteikumi vairs nevar palikt spēkā. Tas liegtu šiem studentiem mācīties citā laikā kā vien pāris stundas bibliotēkā dienas beigās.

"Jā," Hermione apstiprinoši pamāja ar galvu. "Bet es apsolos atnest šo grāmatu atpakaļ sveiku un nesabojātu."

Pinsa madāma nošņaukājās un izdarīja vēl vienu atzīmi izsniegumu reģistrā, pirms ar nožēlu pasniegt grāmatu meitenei.

Pateikusies, Hermione iebāza grāmatu pie citām savā grāmatu somā, uzmeta somu uz pleca un atstāja bibliotēkas telpas. Bija pusdienošanas laiks, un visi šobrīd Cūkkārpā esošie droši vien atradās Lielajā Zālē, tāpēc gaitenis ceturtajā stāvā tipiski šādam brīdim bija tukšs un kluss. Meitene devās uz galvenajām kāpnēm, kad viņai lika sastingt aizdomīgs būkšķis ar tam sekojošu apslāpētu lāstu. Tepat priekšā, gaiteņa kreisajā pusē, bija pavērtas durvis, kuru tur agrāk nebija bijis.

Atmiņas par otro Voldemorta karu un Drako nodevību bija vēl pārāk svaigas, lai tā ignorētu šādu negaidītu atklājumu. Izvilkusi zizli, Hermione piesardzīgi sāka zagties tuvāk atvērtajām durvīm. Īss skatiens ap stūri atklāja, ka tur iekšā ir kaut kas noliktavai līdzīgs. Lādes un kastes bija sakrautas plauktos pie sienām un aizņēma arī lielāko daļu no telpas grīdas, atstājot starp tām tikai šauras ejas kur uzmanīgi izlaipot. Un starp šīm kastēm ar muguru pret Hermioni stāvēja patreizējā Cūkkārpas direktore, šobrīd iegrimusi kādas kartona kastes satura pārkravāšanā.

"Profesore Maksūra?"  Hermine pārsteigumā izdvesa.

Profesore sarāvās, atliecās taisni un pagriezās pret durvīm. "Sveicināti, Grendžeras jaunkundz."

"Es atvainojos par traucējumu, bet es izdzirdēju troksni," Hermione sacīja, uzmanīgi ienākot telpā un paskatoties apkārt. "Tā kā visi pārējie šobrīd ēd pusdienas, un šīs durvis es agrāk nebiju redzējusi, es izlēmu, ka labāk visu pārbaudīt."

"Jūs neiztraucējāt," Maksūras balss izklausījās nomocīta. "Es meklēju Cūkkārpas gada pārskatu, bet tas ir iejucis starp citām mantām, un man neizdodas to atrast."

"Nevēlaties mēģināt to piesaukt?" Hermione ziņķārīgi nopētīja augstos plauktus.

"Nē. Nevēlos iegūt pergamenta driskas, ja tas pūlēsies izplēsties ārā no kādas aizslēgtas kastes," profesore Maksūra nopūtusies aizvēra vāku kastei, ko bija pārmeklējusi, un tad ar muguru atspiedās pret tuvāko plauktu.

"Varbūt es varu palīdzēt?" Hermiome piedāvāja.

"Paldies, bet es esmu pārliecināta, jums ir vēl simts citu labāku lietu ko darīt," profesore sakrustoja rokas aiz muguras un izliecās atpakaļ. "Nepaliksiet uz vakariņām?"

Hermione noraidoši papurināja galvu, turpinot vērot profesori, un meitenes pierē iegūlās vairākas grumbas. Minerva Maksūra nekad tā īsti neatguvās pēc saķeršanās ar Auroriem Hermiones piektajā mācību gadā, un tam sekojošais Otrais Voldemorta Karš viņas veselībai arī nebija nācis par labu. Tagad viņai papildus visam vēl nācās nodarboties ar skolas direktores peinākumiem, un, kaut profesore vienmēr bija bijusi slaida, šobrīd viņa izskatījās kā kauli un āda vien. Sejā bija pilns ar jaunām grumbām, bet tumšie mati palikuši daudz pelēkāki.

Hermione izvilka no kabatas sirpu un ar sarežģītu zižļa vēzienu sēriju pārvērta to par atzveltnes krēslu ar lietu mīkstu spilvenu. Tas nobloķēja izeju no telpas, bet tā bija vienīgā brīvā vieta, kur tādu mēbeli varēja te ietilpināt.

Proesore Maksūra atzinīgi pamāja ar galvu. "Redzu, ka Jūsu pārvērtību prasme joprojām ir perfekta, bet ko jūs plānojat darīt? Vērot, kā es meklēju to atskaiti?"

Hermione pasmaidīja. "Nē. Krēslā sēdēsiet jūs. Vienkārši pasakiet, kas jāatrod, un es meklēšu, kamēr jūs atpūtīsities."

"Muļķības! Es lieliski pati varu to visu izdarīt," Maksūra uzstāja, taču Hermione ievēroja, kā profesore pastiepjas un saberzē plecu, un cik ilgi viņas skatiens aizkavējas pie pārvērstā krēsla.

"Es uzstāju," Hermione pamāja uz krēsla pusi. "Pēc visa tā, ko jūs esat manā labā darījusi, tas ir mazākais, kā es varu jums atlīdzināt."

"Es darīju tikai to, kas bija nepieciešams," Maksūra attrauca.

Hermione noraidoši pašūpoja galvu. "Mēs abas zinām, ka tā nav taisnība. Jau tas vien, ka es šobrīd nedzīvoju Cūkkārpā, ir tam pietiekams pierādījums. Jums tas nebija jāatļauj."

"Neesat vienīgais students, kas šogad nedzīvo uz vietas skolā," profesore Maksūra uzmanīgi atlīkumoja līdz Hermionei cauri šaurajām ejām un nostājās viņai līdzās. "Man ir vismaz pieci vientiešu ģimenēs dzimušie, kuru vecāki atteicās piekrist laist bērnus atgriezties Cūkkārpā, ja vien viņiem neļauj katru vakaru doties uz mājām. Un pēc tās drausmīgās Vientiešu ģimenēs dzimušo Reģistrācijas komisijas, kā gan es varēju iebilst? Un, ja es to atļāvu viņiem, tad es to varu atļaut arī jums. Kingslijs bija tik laipns un nokārtoja, ka viņu mājās kamīnus pieslēdz Lidu tīklam, tā ka viņi katru rītu ierodas manā kabinetā. Tiesa, jūs esat vienīgā, kas dzīvo pilnīgi viena pati. Es patiesi priecātos, ja jūs pamestu to vientuļo namu un pārceltos dzīvot tepat kopējā mītnē."

Hermione noraidoši sapurināja galvu. "Es pavadīju pusgadu dzīvojot vienā teltī ar Hariju un Ronu, un es beidzot vēlos mazliet brīvības un personiskās telpas. Turklāt, es nespēju... Es biju koptelpās, un es nespēju skatīties uz tām tukšajām gultām, kurās nekad vairs neatgriezīsies tās, kas tur gulēja..." Hermiones balss aizlūza, un viņa aprāvās, izmocot no sevis vārgu smaidu. "Nē, tā māja man ir vienkārši ideāla. Turklāt tā tika izīrēta ar visām mēbelēm, tā ka man ne par ko nenācās satraukties, un es jau samaksāju par to līdz pat mācību gada beigām."

Profesore Maksūra mazliet saminstinājās. "Tas ir tik smagi, ka situācija ar jūsu vecākiem padarīja šādu izvēli par neizbēgamu."

Hermiones lūpas sakniebās ciešāk. Viņa pamāja, pieņemot līdzjūtību, taču neko neatbildēja. Ko gan tur varēja teikt? Viņas attiecības ar vecākiem bija pārmainījušās. Lai pasargātu, viņa bija atņēmusi tēvam un mātei atmiņas par visu, bet, kad tās tika atjaunotas, īsta uzticība viņu starpā vairs neatgriezās. Tas uzticēšanās trūkums, un vēl tas, ka abiem bija iepatikusies Monikas un Vendela Vilkinsu bezrūpīgā dzīve, bija pārliecinājis abus palikt Austrālijā. Viņi bija pārdevuši mājas un visu pārējo īpašumu Anglijā, un bija atstājuši Hermionei viņas daļu no summas, kopā ar Oksfordai paredzēto mācību maksu.

Hermionei tas bija izsaucis šoku - aptvert, ka vecāki nopietni bija cerējuši uz viņas atgriešanos vientiešu pasaulē un mācībām universitātē, un tas savukārt bija satricinājis meitenes uzticēšanos vecākiem. Mēģinājumā sakārtot attiecības, viņi bija vienojušies, ka Hermione tiksies ar vecākiem katrā otrajā nedēļas nogalē visu šo viņas septīto mācību gadu. Profesores Maksūras palīdzība sagādāt nepieciešamās ejslēgas bija nenovērtējama.

Hermione pagriezās pret kastu grēdām un nolēma mainīt sarunas tēmu. "Tātad, kas man jāmeklē?"

Profesore Maksūra atsēdās krēslā un atviegloti izpūta elpu. "Pārskats saucas ‘Mācību grāmatas un materiāli, 1997-98 mācību gads.' Tam nevajadzēja tapt te iepakotam, bet, par nelaimi, sakārtojot kabinetu, mājas elfi neprata atšķirt direktora Strupa personīgās mantas no skolas pārvaldīšanas materiāliem. Baidos, ka viss ir samests vienā lielā kaudzē."

Hermiones uzacis saraucās, un viņa neticīgi norādīja uz pārkrauto istabu. "Tais visās kastēs ir profesora Strupa atstātās lietas?"

"O, protams nē, tikai tais četrās kartona kastēs un lādē zem tām," Maksūra norādīja ar zizli. "Tur ir viss, ko viņš atstāja skolā. Pārējās kastēs ir skolas pārvaldības dokumentu arhīvs, atskaites un visa pārējā birokrātiskā papīru būšana."

"Tad mēs esam Cūkkārpas Arhīvā?" Hermione sāka laipot cauri kastu labirintam.

"Vienā no daudzajiem," Maksūra pasmaidīja, taču smaids izplēnēja, kad Hermione bija sasniegusi vajadzīgo vietu. "Man jau sen būtu vajadzējis izšķirot Severusa mantas... es tikai nekad nespēju atrast laiku tām pieķerties..."

Hermione paskatījās lejup un pašupoja galvu. "Četras kastes un lāde... Ja atceras, cik daudzus gadus profesors Strups pavadīja Cūkkārpā, tas nešķiet pārāk daudz..."

"Severuss nekad neizjuta sentimentalitāti uz krāšanu," Maksūra atbildēja, iekārtojoties ērtāk krēslā un iztaisnojot spilvenu sev aiz muguras. "Viņš reti mēdza saglabāt kaut ko, kas vairs nebija noderīgs darbam."

Hermione pietupās un atvēra kasti. Viņa ātri pāršķirstīja tās saturu, un meitenes uzacis parāvās uz augšu. "Toties saglabāja katru čeku par pirkumiem, kā izskatās," viņa sacīja, paceļot gaisā ar diegu sašūtu izbalējušu čeku kaudzīti. Ātri pāršķirstījusi tos, viņa atklāja, ka tie visi ir rēķini par skolas formas tērpiem, mikstūru kabineta tērpiem, un skrodera pakalpojumiem. Bet zem pirmās čeku  kaudzītes gulēja vēl virkne citu.

Profesore Maksūra nopūtās. "Kad Severusu pieņēma darbā, viens no noteikumiem bija, ka visus viņa izdevumus regulāri pārbaudīs Skolas Uzraudzības padome. Padomei ārkārtīgi nepatika, ka Baltuss pieņem darbā bijušo nāvēdi, taču Baltuss uzstāja, un viņam pretī runāt neviens neiedrošinājās. Tomēr kaut kā savu sīko varu jau viņiem vajadzēja izrādīt, tāpēc arī sākās tie ikmēneša auditi. Par atbildi, Severuss metās viņus noslīcināt čeku jūrā," Maksūra viegli pasmaidīja. "Kad Lūcijs Malfojs kļuva par Padomes locekli, tā muļķīgā auditēšana nekavējoties tika izbeigta, taču Severuss katram gadījumam turpināja saglabāt visas kopijas."

Hermione pāršķirstīja nākošo čeku kaudzīti, šoreiz par laboratorijas trauku un stikla savienojumu iegādi - un tad piepeši sastinga. Pastiepusi roku, viņa no čeku apakšas izvilka vecu nodriskātu Ceturkšņa Mikstūras žurnāla numuru.

"Es atceros šo žurnālu," Hermione izsaucās, paceļot žurnālu gaisā, lai parādītu profesorei Maksūrai. "Tas bija toreiz, kad es tikko sāku mācīties Cūkkārpā. Es biju aizgājusi pie profesora uz viņa kabinetu kaut ko pajautāt, un viņš lasīja šo pašu numuru."

"Atcerēties konkrētu žurnāla numuru, ko kā bērns vienreiz ieraudzījāt?" profesore Maksūra izbrīnā sarauca seju. "Jūsu atmiņa ir patiesi fenomenāla."

"Tur bija mazliet kas vairāk," Hermiones smaids palika šķelmīgs. "Es biju ļoti ziņkārīga, man gribējās redzēt, ko viņš lasīja, un tāpēc, kad profesors aizgāja pārbaudīt savus Slīdeņu padotos, es piezagos pie galda un ieskatījos žurnālā. Es vēl šobrīd atceros, cik ļoti es biju pārbijusies, ka viņš atnāks un pieķers mani rakājamies pa viņa rakstāmgaldu, bet vienlaikus es biju pārliecināta, ka man jāpierāda sava drosme tā pieiet un paskatīties. Tā bija pirmā reize, kad es sajutos kā pieklājas sajusties īstai grifidorei."

Meitene nolaida žurnālu un pāršķirstīja to, līdz atrada rakstu, ko atcerējās. "Teorija par iespēju mikstūrās ievietot burvestības". Tieši tā, kā viņa atcerējās, raksta malas klāja sīkā asā rokrakstā veiktas piezīmes, taču šobrīd Hermione vairs nebija naiva pirmkursniece un lieliski atpazina profesora Strupa nevīžīgo rokrakstu. Jau atkal Hermioni pārņēma vēlme apstāties un izlasīt visas piezīmes, taču viņa piespieda sevi pacelt galvu uz profesori Maksūru.

"Žurnāls toreiz bija atvērts uz šo rakstu," Hermione piesita ar pirkstu atvērumam. "Es vēl atceros, kā aizrakstīju izdevējam un iegādājos pati sev arī kopiju, jo tas šķita tik interesants. Vēlāk es aprunājos arī ar profesoru Zibiņu, bet profesors uzskatīja, ka rakstā pieminētā teorija nedarbojas." Meitene paskatījās uz Maksūras pusi un viegli piesarka. "Lai gan, es laikam tikko atzinos, ka bez atļaujas rakājos pa pasniedzēja mantām..."

"Esmu vairāk kā pārliecināta, ka šim grēkam - papētīt uz sveša rakstāmgalda atstātu publicēta žurnāla rakstu - jau sen ir iestājies noilgums," Maksūras kundze arī visai zobgalīgā tonī piezīmēja, bet tad viņas seja palika domīga. "Vai vēlaties to paturēt?"

"Ko?" Hermione salēcās.

"Žurnālu. Vēlaties to paturēt? Severusam nepalika neviens dzīvs radinieks, tāpēc viņš novēlēja visu savu īpašumu - visu to, ko jūs šeit redzat - Cūkkārpai. Kā direktorei, man ir tiesības rīkoties ar atstāto mantojumu pēc saviem ieskatiem," profesore Maksūra ieturēja pauzi, un viņas acīs piepeši iemirdzējās aizturētas asaras.

Senāk, Hermione būtu pārsteigta, ka savas jūtas tik atklāti izrāda sieviete, kas vienmēr bija šķitusi tik apņēmīga un nesatricināma, taču karš un tā atstatās brūces bija vēl pārāk svaigas un visu emocijas bija kā pārvilktas pulksteņa atsperes. Nebija nemaz retums, ka cilvēki vienā acumirklī pārgāja no smiekliem uz asaru plūdiem, un tāpēc Hermione vienkārši paklusēja un gaidīja, kad profesore spēs turpināt.

Kad profesore Maksūra atkal ierunājās, balss viņai bija aizlūzusi. "Es pazinu Severusu Strupu gandrīz trīsdesmit gadus, un pēdējo reizi, kad es viņu redzēju, es viņu nolādēju un nosaucu par gļēvuli. Tie bija pēdējie vārdi, ko viņš no manis dzirdēja, un es nekad to sev nepiedošu. Viņš bija... ar viņu bija grūti sadzīvot, un, lai gan es ceru, ka lielākā daļa atzīs viņa varonību, es šaubos, ka daudzi viņu atcerēsies ar siltām jūtām. Šķiet, ka jums ir patīkamas atmiņas par šo žurnālu, un Severuss ir daļa no šīm atmiņām, tāpēc lai tas paliek pie jums par piemiņu."

Hermione sajutās aizkustināta par tādiem Maksūras vārdiem. "Paldies. Es parūpēšos par to." Tad meitene iekoda apakšlūpā. "Bet... Man liekas, profesors Strups drīzāk būtu vēlējies, lai to saņem kāds no viņa Slīdeņiem. Varbūt, ka varam pajautāt viņa portretam, kā labāk rīkoties?"

Maksūra izņēma no kabatas kabatlakatiņu un klusi nošņaukājās. "Cūkkārpā nav Severusa Strupa portreta."

"Nav portreta?" Hermione sarauca uzacis. "Bet viņš taču bija direktors! Man likās, ka visiem bijušajiem direktoriem un direktorēm pēc nāves pilī ir izvietoti viņu portreti!"

"Tā ir, bet ne šajā gadījumā. Pārējie portreti ir vienisprātis, ka Cūkkārpa neatzīst Severusu Strupu par likumīgu direktoru, jo viņu amatā apstiprināja ar Valdum lāstu kontrolēts Burvestību Ministrs."

Hermione bija šokā. "Bet... Bet tas nav taisnīgi! Profesors Strups bija mūsu pusē! Viņš darīja visu, kas viņa spēkos, lai mūs pasargātu! Jau tas vien, ka viņš nosūtīja Džinniju izciest sodu pie Hagrida, nevis pie kāda no nāvēžiem, norāda, ka viņš rūpējās par studentiem!"

"Es tam piekrītu," profesore Maksūra pamāja. "Bet man vēl nav izdevies piespiest pili radīt Strupa portretu. Brīžiem liekas, ka Cūkkārpai ir pašai savas domas šai jautājumā."

Hermione nikni pašķielēja uz noliktavas sienām, gluži kā uzskatot tās par personiski atbildīgām par šādu rīcību. "Tad mēs vienkārši paši pasūtīsim Severusa Strupa portretu," viņa apņēmīgi paziņoja. "Es aprunāšos ar Hariju, viņš noteikti arī piedalīsies."

"Jums būs nepieciešama Skolas Uzraudzības padomes piekrišana piekārt skolas nesankcionētu portretu Cūkkārpā. Tas varētu izrādīties visai sarežģīti," klusi piezīmēja profesore Maksūra. Viņa norādīja uz čeku kaudzēm, ko Hermione bija atlikusi sāņus. "Vairums padomes locekļu neieredzēja Severusu, un viņi mēdz ilgi atcerēties apvainojumus."

Hermiones acis samiedzās izaicinājumā. "Mēs sakāvām pašu Voldemortu. Ko gan var iespēt pāris izlaidušies birokrāti?"

"Jums laikam līdz šim nav sanācis saķerties ar aizvainotiem birokrātiem," profesore Maksūra sausi piezīmēja. "Tomēr, es labprāt palīdzēšu ar portreta izmaksām, un es arī parunāšu ar Padomi. Severuss ir pelnījis viņam piedienošos vietu Cūkkārpas direktoru galerijā."

Hermione piekrītoši pamāja ar galvu un ķērās pie nākošās čeku kaudzes. Tad viņa pasmaidīja un izcēla no to apakšas vairākus pergamentus. Piecēlusies kājās, meitene pasniedza virsējo profesorei Maksūrai. " Vai šis ir tas, ko jūs meklējāt?"

Profesore Maksūra satvēra pergamentu un ātri pārslīdēja tā saturam ar skatienu. "Jā, tieši tas. Paldies jums." Viņa piecēlās kājās un atsauca krēsla pārvērtību. Vēl viens profesores zižļa vēziens, un sirps pacēlās no grīdas un palika karājoties gaisā Hermionei priekšā.

Meitene satvēra to un ielika atpakaļ kabatā. Viņa pacēla arī Ceturkšņa Mikstūras numuru un tad norādīja uz atvētajām kastēm. "Vai man sapakot te visu atpakaļ?"

Maksūra sapurināja galvu. "Es par to parūpēšos. Vēlreiz paldies, Grendžeras jaunkundz."

"Nav par ko. Bet tagad gan man jāiet." Hermione piešķieba galvu uz durvju pusi. "Citādi Blēžkājis paliks nepacietīgs, gaidot savas vakariņas."

Izgājusi ārpus Cūkkārpas robežām, Hermione īsu brīdi apsvēra domu iet uz savu nelielo mitekli Cūkmiestiņa nomalē ar kājām. Nebija jau nemaz tik tālu, un, kad laiks bija labs, viņa tā bija jau darījusi, taču šobrīd gaisma ātri sāka izdzist, un tāpēc meitene izvēlējās teleportēties.

Sarežģīta zižļa kustību sērija lika atslēgties aizsardzības burvestībām, un ar saucienu "Esi badā, Blēdi?" Hermione atvēra mājas durvis.

Viņa iegāja virtuvē, nolika somu ar grāmatām uz galda un kā pirmo darbu ielēja svaigu ūdeni Blēžkāja dzeramtraukā un papildināja partikas trauciņa saturu, un pēc tam uzlika vārīties tējkannu. Kamēr ūdens sasila, meitene uzkāpa augšā guļamistabā, kur atrada rudo runci ērti izstiepušos viņas gultas pašā centrā.

"Ak tu sliņķi tāds," meitene nopūtās. Blēžkājis mazliet pavēra vienu aci, atpazina saimnieci un visžēlīgi pārvēlās uz muguras, ar priekšķepām vārgi pavicinoties gaisā. Hermione pasmaidīja un paliecās uzmanīgi pabužināt runča punci, uz ko atbildē atskanēja dobja, vibrējoša murrāšana.

"Kad jūsu kaķdzimtībai labpatiksies pamosties, virtuvē bļodiņā jūs gaida tunča konservi," viņa smaidot paziņoja, vērojot kā runča acis labpatikā lēni atkal aizveras.

Iekārusi skolas formu skapī, Hermione atgriezās lejā uz virtuvi, apliet tēju un uzsmērēt pāris sviestmaizes. Pēc vieglām vakariņām un virtuves nokopšanas, nmeitene beidzot pieķērās somai un izvilka no tās veco žurnāla numuru. Tās piezīmes uz raksta malām, tās visu laiku kārdināja kā tāds neaizsniedzams auglis. Hermione jau satvēra žurnālu, gatava to atvērt, bet tad apstājās. Profesors Zibiņš bija uzdevis sagatavot eseju par burvestībām. Tiesa, tā bija jāiesniedz tikai jaunnedēļ, un, tieši tāpat meitene jau bija tikusies ar vecākiem pagājušajā nedēļas nogalē, tā ka laika uzrakstīt to eseju bija atliektiem galiem, un tomēr... atlikt mājasdarbu pildīšanu Hermione nekad nebija mīlējusi.

Žurnāls pagaidīs, viņa galu galā izlēma. Lai tas paliek kā tāds saldais ēdiens vakara noslēgumam. Atlikusi to malā, meitene izņēma no somas grāmatas, pergamentu, spalvas un tintnīcu. Kad eseja bija pusē, no augšstāva lēnām nokāpa Blēžkājis un tik ilgi sāka trīties viņai gar kājām, līdz Hermione padevās, pasniedzās, sabužināja viņam ausis un pakasīja zem zoda. Apmierināti iekasējis sev pienākošos uzmanības devu no sava cilvēka, Blēžkājis slinkā solī aizlīgoja pie bļodiņām, paēst vakariņas. Dažas minūtes vēlāk, Hermione, darbā iegrimusi, tikko izdzirdēja kā ārdurvīs noklaudz kaķa atloks, runcim dodoties savās darīšanās.

Visbeidzot eseja bija pabeigta, meitene sagatavoja sev vēl vienu tējas krūzi un tad beidzot ķērās pie žurnāla. Atvērusi to, Hermione sameklēja rakstu par iespējām mikstūrās ievietot burvestības un rūpīgi to pārlasīja, tikai pēc tam sākot lasīt arī piezīmes uz lappušu malām. Ar katru nākamo izlasīto teikumu, grumbas viņas pierē saraucās arvien vairāk, Hermionei pūloties aptvert piezīmju jēgu. Kā liecināja izmantotās tintes dažādā krāsa, izsvītrotie fragmenti un tas, kā dažas piezīmes acīmredzami bija uzrakstītas pāri agrāk veiktām, profesors Strups bija nopietni darbojies pie šīs teorijas izpētes, nevis vienkārši piezīmējis savas domas uz raksta nomalēm. Viss liecināja, ka te bija mēģināts teoriju pārvērst praktiskā pielietojumā.

Interesanti, vai viņam tas galu galā bija izdevies, Hermione nodomāja. Iespēja mikstūras apvienot ar burvestībām, tas solīja sarīkot revolūciju gan mikstūru jaukšanā, gan burvestību izmantošanā, meitene jau šobrīd spēja iedomāties pāri par duci veidu, kā ko tādu pielietot praktiski. Jo īpaši mediburvji, viņu dzīvi šī teorija pilnībā izmainītu, attiecīgās burvestības varētu  jau laikus ievietot mikstūrās, un pēc tam pietiktu tikai ar vienu zižļa vēzienu, lai... 

Herminei aizcirtās elpa.

Strups bija pacēlis zizli.

Vai šis raksts beidzot varēja izskaidrot profesora Strupa dīvaino rīcību tobrīd, kad viņš stāvēja Bubuļu būdā iepretīm Voldemortam?

Hermiones prāts sāka šaudīties kā vāveres ritenī, atzīmējot un kataloģizējot visu zināmos faktus. Profesors Strups bija zinājis, ka viņam draud briesmas. Viņš bija pacēlis zizli, bet nebija cīnījies pret Voldemortu. Nebija pat mēģinājis aizstāvēties. Lai kā to nemeklēja, Strupa ķermenis tā arī neatradās, un tāpat Cūkkārpā neparādījās viņa maģiskais portrets. Ja nu profesors Strups bija pamanījies veiksmīgi apvienot mikstūras un burvestības, tad tās varēja aktivēt tikai ar vienu zižļa vēzienu. Palika jautājums, kādas gan mikstūra un burvestība bija izmantotas... 

Vai profesors Strups būtu varējis izdzīvot? Hermione bija pārliecināta, ka redzēja, kā profesors nomirst, bet nekāda medicīnas eksperte viņa nebija, un bija lasījusi pietiekami daudz ziņu par to, ka ārsti kļūdaini kādu atzinuši par mirušu. Ja jau profesionālus ārstus varēja apmuļķot nejauša apstākļu sakritība, tad par to, ka viņai ar Hariju un Ronu bija iespējams kļūdīties, Hermione bija teju vai pārliecināta. Tas izskaidrotu gandrīz visas mīklainās lietas, izņemot dīvaini notīrīto grīdu Bubuļu būdā. Tā mīkla joprojām nebija atminēta.

Asi noklakšķēja kaķu ejas atloks, Blēžkājim atgriežoties, taču Hermione to ignorēja, turpinot apdomāt mīklaino situāciju. Viņas uzmanību beidzot kam citam piesaistīja tikai skaļš pīkstiens no priekšnama.

"Velns!" meitene noelsās. Viņa pielēca kājās, noliekot žurnālu uz galda, un devās uz priekšnamu, kur Blēžkājis lepni stāvēja gaiteņa vidū, ar izmisīgi pīkstošu un spirinošos žurku zobos.

Hermione veltīja runcim piktu skatienu un norādīja uz kaķu lūku. "Tūlīt pat nes to ārā, skaidrs! Tu zini noteikumus! Nekādu grauzēju medību mājās!"

Blēžkājis nesatricināmā mierā paskatījās uz pikto saimnieci un tad maigi nolika žurku zemē sev pie kājām. Žurka, sajutusi, ka nav vairs satverta, mežonīgā ātrumā metās bēgt, runcis ar sekundes nokavēšanos šāvās pakaļ tai, un pārskaitusies Hermione, izdvesusi īsu lāstu, skrēja pakaļ tiem abiem.

Žurka pašāvās zem dīvāna, un Blēžkājis nokrita uz vēdara, mēģinot iešļūkt tai pakaļ, taču tikai atspiežoties ar purnu pret dīvāna apmali. Viena runča ķepa ar izlaistiem nagiem pašāvās apakšā mēbelei, pūloties izmakšķerēt bēgli. Izmisusī žurka izbēga pa sānu pusi un milzu lēcieniem metās uz virtuves pusi, uz mirkli apstulbinot Blēžkāji. Hermione mainīja virzienu un metās pakaļ žurkai, un tad viņai starp kājām izšāvās ruda svītra, liekot meitenei zaudēt līdzsvaru un, izmisīgi rokas vicinot, uztriekties trauku skapītim. Atskanēja plīstošu trauku troksnis.

Pieslējusies stāvus, Hermione atrada abus bēgļus virtuves tālākajā stūrī. Kaķa ūdens un partikas trauciņi bija apgāzti, bet žurka iedzīta stūrī un bailēs izmisīgi pīkstēja, vērojot, kā Blēžkājis neatvairāmi tai tuvojas. Meitene izrāva zizli no kabatas ar vienu roku, bet ar otru nogrāba runci aiz skausta. Atrāvusi Blēžkāji atpakaļ, viņa zibenīgi uzbūra žurkai ‘stulbo' un tam tūlīt pat sekojošu ‘kustmiesus'.

Bēgle lēnām pacēlās gaisā, un tikai tad Hermione palaida vaļā Blēžkāji, kas veltīja saimniecei iznīcinošu skatienu.

"Pat nemēģini tā uz mani skatīties," Hermione dusmīgi iesaucās. "Tu labi zini, ka tev nav ļauts nest medījumu mājās. Cik mēs par to ar tevi neesam runājuši!"

Blēžkāja acis samiedzās, tad viņš pagrieza galvu, pacēla pakaļkāju un sāka laizīt sev zem astes.

Hermione dusmās aizelsās. "Jā, vai zini - nolaizi arī man pakaļu."

Žurka neizskatījās nopietni ievainota, tāpēc Hermione izlevitēja to cauri gaitenim ārā pa parādes durvīm, un lēnām nolaida zemē dārza vidū, pēc tam uzburot uz nabaga radījumu ‘modinātum'. Žurka pielēca kājās, noskurinājās un tad ar pāris lēcieniem sasniedza dzīvžogu un pazuda aiz tā esošajā krūmājā.

Virtuvē izskatījās kā karalaukā. Starp saplēstajiem traukiem šurpu turpu stiepās ar tunča mērci un ūdeni iezīmētas pēdiņas, bet pats Blēžkājis tupēja zem galda un redzami apmierināti mazgājās.

Nopūtusies, Hermione ņēmās ar ‘tīro' apstrādāt grīdu un katastrofā izdzīvojušos traukus. Nu, vismaz šoreiz tās nebija asinis un iekšas, tikai nedēļu atpakaļ, atgriezusies mājās, viņa bija atradusi žurkas līķi priekšnamā, bet asiņu sliedes vilkās pa visu māju...

Asinis... Hermiones pirksti ciešāk sažņaudzās ap zizli, kad viņai piepeši dzima atklāsme. Toreiz, Bubuļu būdā, zem profesora Strupa kakla bija sakrājusies vesela asiņu lāma - meitene to ļoti labi atcerējās. Ja viņš būtu izdzīvojis, viņš būtu to pieceļoties izsmērējis, varbūt pat iekāpis. Ja nebija vēlmes kādam likt noprast, kas bija noticis patiesībā, bija nepieciešams nodzēst no grīdas visas pēdas.

"Tad redz kāpēc!" Hermione izsaucās, sabiedējot Blēžkāji, tomēr meitenes entuziasms ātri noplaka, viņai aptverot, ka tā ir tikai teorija, bez jebkādiem pierādījumiem. Novākusi zizli kabatā, meitene sāka kraut somā mācību grāmatas un pabeigto eseju, un paralēli apdomāt šo situāciju.

Viņa nebija redzējusi Dobija nāvi - Bellatrise Svešovska toreiz bija tik pamatīgi meiteni nospīdzinājusi, ka viņa, sāpju pārņemta, tikko spēja noturēties kājās. Freds bija nomiris ārpus viņas redzesloka. Pat Voldemorta nāvi viņa bija palaidusi garām, Ronam pēdējā brīdī  aizsedzot viņai skatienu tādā kā bruņnieciskā žestā. Profesora Strupa nāvi gan viņa bija redzējusi. Vismaz līdz šim viņa par bija bijusi pārliecināta, ka redzējusi. Ja Strups patiesi bija toreiz nomiris, viņai tagad vajadzētu varēt redzēt testrālus.

Pulkstenis bija jau vienpadsmit vakarā - pārāk vēlu lai dotos uz Cūkkārpu - bet Hagrids parasti mēdza celties līdz ar saullēktu, lai apkoptu savus aprūpējamos. Hermione cieši apņēmās sākt nākamo dienu ar paviesošanos pie Cūkkārpas ēku un mežu pārziņa.

Meitene pūlējās iemigt, taču viņas prāts nerimās. Bija tik daudz jautājumu par profesoru Strupu, uz kuriem vajadzēja rast atbildes. Vai viņš vēl bija dzīvs? Ja jā, tad kur gan viņš bija palicis? Kāpēc slēpās? Vai viņš bija ievainots? Viņam vajadzēja palīdzību? Hermione nogrozījās pa gultu acis neaizvērusi teju visu nakti, bet līdz ar pirmo saules staru izgaismoto pamali viņai bija gatavs dienas plāns.

Hermione ātri izdzēra rīta tēju un tad teleportējās uz Cūkkārpu. Meitene ciešāk ietinās apmetnī, drebinoties biezajā un drēgnajā rudens rīta miglā, un tikai pielika soli, steidzoties pāri Cūkkārpu ieskaujošajiem laukiem. Apmierināti viņa ievēroja degam gaismu Hagrida būdas logos. Vismaz nebūs jāmokās ar sirdsapziņas pārmetumiem, ka viņa pamodinājusi pārzini.

Hermione pieklauvēja pie durvīm, un iekšpusē tūlīt atskanēja Ilkņa riešana. Tad to pārtrauca Hagrida dobjā balss, un meitene vairs nespēja apvaldīt smaidu.

"Kuš, dumjais suns. Ja tas būt kas ļauns, tas neklauvētu," Hagrids skaļi paziņoja, atšaujot vaļā durvju aizbīdni un paverot durvis šaurā spraugā. Pamanot atnācēju, pusmilža sejā uzplauka plats smaids. "Hermione! Nu gan sestdienas rītā agri augšā!"

"Man vajag tavu palīdzību!" meitene izdvesa.

Hagrids palika nopietns, un vērīgi nopētīja rīta miglas vālus meitenei aiz muguras, gluži kā meklēdams kādas draudošas briesmas. "Kas noticis?"

"Nekas nav noticis," Hermione ātri paziņoja. "Es tikai..." Te nu viņa sastomījās, aptvērusi, cik gan dīvains Hagridam varētu šķist viņas lūgums, bet nu jau bija par vēlu atkāpties. Nāksies vien iet un izciest to līdz galam. "Man vajag satikt testrālu."

Hagrida kuplās uzacis pārsteigumā savilkās kopā. "Testrālu?" viņš noelsās. "Kāpēc?"

Melot Hermionei nepatika, vēl jo vairāk melot Hagridam, taču arī patiesību par savām aizdomām par profesora Strupa iespējamo izglābšanos viņa milzim negrasījās atklāt. Dumidora nāve Hagridu bija smagi satriekusi, un, kaut arī pats Harijs bija roku uz sirds liekot apzvērējis, profesors Strups nenogalināja direktoru ļaunā priekā, nešķita, ka bija izdevies Hagridu par to pārliecināt. Izslējusi taisnāk plecus, viņa izlēma izvairīties no tiešas atbildes.

"Nu, tu taču zini, cik ļoti man nepatīk saņemt vērtējumā zemāk par ‘I'," viņa paziņoja, "Un ir tik grūti aprakstīt kaut ko, ko tu neesi redzējis. Es dzīvoju Cūkmiestiņā jau kopš vasaras, tāpēc pirmajā skolas dienā nebraucu kopā ar pārējiem, un neredzēju karietēs iejūgtos testrālus."

"Ā, sapratu!" Hagrids iesmējās. "Tu raksti rakstu. Man vaidzēj piedomāt. E, nu, man domāt, mēs varēt aiziet pabarot veco Tenebrusu maķenīt agrāk. Es teikš, viņš pēdēj laik ir tāds sadrūmis, es tāpēciņ viņu pa reizei piebaro." Hagrids atstūma durvis platāk vaļā. "Nāc iekša, nestāvi miglā. Iedzers tēj, kamēr es visu sameklēs."

"Paldies, bet man patiesi gribētos ātrāk to visu izdarīt," Hermione attrauca, ieejot siltumā. "Ja godīgi, visu nakti ne aci neaizvēru, domāju par to, ko es ieraudzīšu." Kas, no zināma redzeslenķa skatoties, bija svēta patiesība.

Hagrids padevās. "Nu lab. Es tik paņems mētel un jēra cisk."

"Paldies tev milzīgs, Hagrid!" Hermione uzsmaidīja viņam. "Tu pat iedomāties nevari, cik daudz tas man nozīmē."

Divatā viņi abi devās Aizliegtajā Mežā, Hagridam ik pa laikam saucot Tenebrusu. Pēc kādas pusstundas, taciņa izveda viņus meža pļaviņā, un Hagrids aizmeta jēra cisku tās centrā. Cauri miglas vāliem to tikko varēja saskatīt, un Hermione ciešāk sakļāva pirkstus ap kabatā izraušanai sagatavoto zizli. Ar Hagridu nekad nevarēja būt drošs, kādus vēl briesmoņus viņš naivi nemēģinās pasludināt par absolūti nekaitīgiem un pilnīgi draudzīgiem radījumiem, it īpaši, ja te gaisā tagad virmoja asiņu smaka.

Piepeši pamežā kaut kas nočabēja un pēc tam klusināti nodipēja pakavi. "Redz kur tu esi, veco zēn," nākamajā brīdī ieņurdējās Hagrids. "Nu, kā tad šorīt jūties?"

Hermione nesaprata, vai Hagrids sagaida kādu atbildi, un jau grasījās par to pavaicāt, taču sastinga, kad jēra ciskā piepeši kāds neredzams radījums izkoda pamatīgu gabalu. Atskanēja samērā skaļa šmakstināšana, un pēc tam no ciskas pazuda vēl viens gabals. 

Meitenes sirds sitās tik skaļi, ka viņa bija pārliecināta, to dzird ne tikai Hagrids un Tenebruss, bet ikviens jūdzes rādiusā esošs radījums. Mute viņai bija izkaltusi, acis kā piekaltas vēroja, kā pamazām jēra ciska sarūk, neredzamajam radījumam to lēnām notiesājot. Neredzamajam testrālam.

"Tas ir testrāls," Hermione beidzot izdvesa. Viņai pašai tas izklausījās muļķīgi, taču Hagrids lepnumā sāka smaidīt.

"Tieš tā. Daž ļautiņ sak, ka testrāls ir neglīt, ar to viņ kailo ād un kalsnum, bet es sak, viņ ir ļoti lepn radījum, un godam kalpo Cūkkārp jau gadsimtiem."

Hermione pamāja ar galvu, nespējot vairāk izdvest ne vārda. Joprojām neredzamais testrāls - tas varēja nozīmēt tikai vienu. Toreiz Bubuļu Būdā profesors Strups bija bijis dzīvs.

Paslēpt zem aizbāžņa nāvi. Tie sen atpakaļ teiktie vārdi skanēja meitenei ausīs skaļāk kā Londonas Big Bena zvans. Kad tieši Strups bija pamanījies apvienot burvestības ar mikstūrām?  Vai par to viņš deva mājienus savā uzrunā pirmkursniekiem? Viņš ko, visu laiku bija slepeni lielījies ar saviem sasniegumiem visiem degungalā?

Hagrids viegli pieskārās Hermionei pie pleca, liekot viņai pārtraukt šo domu kaleidoskopu.

"Nebaidies, vecais Tenebruss tev nedarīs pāri. Varbūt izskatās viņš tā mazliet draudīgi, bet viņš ir ļoti maigs pēc dabas," pusmilzis klusi iedrošināja viņu.

Hermiones sejā uzplauka neviltots smaids. "Hagrid, šobrīd man šķiet, Tenebruss ir pats burvīgākais radījums visā pasaulē."

Mājās Hermione atgriezās ar vēl vienu iegūtu atbildi Severusa Strupa pazušanas mistērijā. Protams, neapgāžams pierādījums tam, ka Strups vēl bija dzīvs, kad viņa bija aizgājusi no Bubuļu Būdas, nekādi negarantēja to, ka profesors joprojām ir starp dzīvajiem, bet tas vismaz bija kaut kas. Hermiones prāts akadēmiskā mierā norādīja uz ārkārtīgi lielo iespēju, ka Strups, iespējams, nomira dažas stundas vai pat minūtes pēc viņas aiziešanas, tomēr kaut kā meitene cerēja, ka tik nežēlīgs pret profesoru liktenis neizrādīsies.

Viņa pagatavoja tēju, pabaroja neatlaidīgi uzmanību prasošo Blēžkāji, un tad pūlējās nomierināt drudžaini satraukto prātu. Lai izpildītu nākamo plāna daļu, bija nepieciešams būt mierīgai un nosvērtai.

Aizstāvja izsaukšana Hermionei nekad nebija padevusies viegli. Viņa vienmēr bija par kaut ko satraukta, par vecākiem, par Hariju, par Ronu, par savām atzīmēm, par to, kā viņu vērtē citi... Nu, par tūkstošiem dažādu sīkumu, ja atklāti. Meitene jau sen bija samierinājusies, ka ir dzimusi tāda norūpējusies, bet šī mūžīgā nervozitāte arī liedza iespēju uzkrāt daudz laimīgu atmiņu. Šībrīža saspīlējums attiecībās ar vecākiem un arvien pieaugošā pārliecība, ka starp viņu un Ronu nekādas romantiskas jūtas diemžēl neizvērtīsies, tas viss padarīja situāciju tikai ļaunāku, bet viņai tas bija jāizdara. Lai sazinātos ar profesoru Strupu, bija atlicis tikai viens variants - nosūtīt pie viņa aizstāvi.

Ziņojums, ko viņa galu galā izvēlējās, bija lakonisks. ‘Te Hermione Grendžera. Es apsolos nevienam neteikt, ka esat dzīvs. Ļaujiet man jums palīdzēt.'

Tad meitene sāka koncentrēties uz to apreibinošo panākumu apziņu, kad pēdējā sākotnējās mīklas detaļa bija atrisināta, un viņa aptvērusi, kāpēc profesors Strups bija izmantojis ‘tīro' lai noslēptu pēdas Bubuļu Būdā. Tad viņa pacēla zizli un iesaucās "Sauces aizstāvum!"

No zižļa galiņa izšāvās sudrabains ūdrs un mirkli palika karājamies gaisā meitenei pie degungala, viņa gudrajām acīm ieurbjoties Hermiones acīs. Tad tas apmeta kūleni un izlidoja ārā pa atvērto logu.

Hermione soļoja šurpu turpu pa istabu, nespēdama nomierināties. Minūtēm ritot bez jebkādas atbildes reakcijas, viņa izlēma mēģināt nosūtīt ziņojumu vēlreiz, un atkal sudrabaini rēgainais ūdrs aizšāvās projām ar šo pašu vēsti, taču atbildē bija tikai klusums.

Hermione sakoda zobus, gatavojoties uzburt vēl vienu aizstāvi, tikai šoreiz viņa plānoja to nosūtīt kādam citam. Viņai bija jāzina, ko aizstāvis darīs, ja to mēģinās nosūtīt ar ziņu pie miruša cilvēka. Viņa koncentrējās uz īsu ziņu Fredam Vīzlijam - vienkāršu ‘sveiks!' - un, dziļi ievilkusi elpu, piesauca aizstāvi.

Ūdrs tāpat kā citās reizēs, iznira no zižļa, taču pat negrasījās mesties ārā pa logu. Tas kādu brīdi gluži kā apjucis šaudījās aplī ap meiteni, līdz ar apjukumā saverkšķītu purniņu vienkārši tepat arī izgaisa.

Nespējot izlemt, vai justies vīlusies vai arī atvieglota, Hermione atslīga dīvānā. Profesors Strups bija dzīvs! Blēžkājis izmantoja izdevību, lai ierāptos viņai klēpī, un ar joprojām trīcošajām rokām meitene ņēmās bužināt viņam ausis.

Viņa turpināja gaidīt atbildi uz ziņojumiem, taču, minūtēm ritot, šī sākotnējā eiforija lēnām izplēnēja. Hermione nopūtās un piespieda sevi sākt apsvērt iespējas tādai klusēšanai. Vai Strups būtu pazaudējis spēju burt? Varbūt ka viņš gulēja komā vai kā savādāk bija padarīts nespējīgs atbildēt? Meitene neapzināti sāka košļāt apakšlūpu, turpinot apsvērt hipotēzi pēc hipotēzes, izcilāt savā prātā vienu katastrofu pēc citas.

Un ne reizi viņai pat prātā neienāca pats vienkāršākais izskaidrojums šādai profesora Strupa klusēšanai.

Mēnešiem ritot, Hermione pārliecināja pati sevi, ka profesors Strups neapšaubāmi ir vai nu nonācis komā, vai kā savādāk padarīts nespējīgs burt, tomēr neatlaidīgi turpināja vismaz reizi dienā sūtīt aizstāvja vēstījumu. Atbildi viņa ne reizi nesaņēma, taču pēc pirmajām nedēļām meitene īsti uz to arī vairs negaidīja. Vēstījumi neizbēgami sākās ar stādīšanos priekšā, ar solījumu klusēt par šo noslēpumu un piedāvājumu palīdzēt, taču pakāpeniski Hermione sāka tos papildināt arī ar citām lietām... 

Neilgi pirms Ziemsvētkiem Hermione oficiāli pārtrauca viņas romantiskās attiecības ar Ronu, un draudzības vietā starp abiem tagad valdīja saspīlētas attiecības. Negaidīts blakusefekts tam bija arī draudzības zaudēšana ar pārējiem Vīzliju klana pārstāvjiem - vissāpīgāk meitene to izjuta ar Džinniju. Hermione īsti nevarēja nevienam pārmest, ka viņi izvēlējās atbalstīt brāli, nevis svešinieci. Ģimene tomēr ir ģimene. Lai kā tas nesāpētu. Harijs bija visai stingri paziņojis, ka šai konfliktā nevienā pusē nenostāsies, bet viņš mūždien bija tik aizņemts auroru treniņos, un brīvajā laikā satikās ar Džinniju, tā ka arī Hariju Hermione redzēja tikai retumis.

Attiecības ar vecākiem joprojām bija saspīlētas, un viss nevedās tik labi, kā Hermione bija cerējusi. Monika un Vendels Vilkinsi bija tie, kas, Hermionei bija radušās aizdomas, viņas vecāki būtu vēlējušies kļūt, ja vien jaunībā būtu izdarījuši mazliet savādākas izvēles, un tagad viņi īsti nevēlējās no šī sava sapņa atkāpties. Kaut kur sirds dziļumos Hermioni mocīja tas, ka šīs nevēlēšanas atgriezties pamatā bija Monikas un Vendela Vilkinsu bezrūpīgais bezbērnu statuss.

Negaidīti Hermiones patstāvīgā dzīve - sākumā tik iekārota - bija palikusi par smagu nastu. Kādu rītu meitene pamodās un aptvēra, ka viņas dzīve no dzīvošanas vienai bija pārvērtusies par dzīvošanu vientulībā, un ka, pašai nemanot, viņas ziņojumi Severusam Strupam bija no pāris rindiņām izvērtušies līdz pāris lappusēm garām papļāpāšanām. Protams, viņš nekad neatbildēja, un iespējams, ja vien profesors būtu pie pilnas apziņas un spējīgs kaut ko iesākt, viņš jau sen būtu meiteni par tādu kladzināšanu trīskārt nolādējis, taču šāda izrunāšanās caur aizstāvi Hermionei bija kā tāds psihologa apmeklējums, iespēja atslābt un izklāstīt kādam savas problēmas un saspringumu. Iespējams, pirmo reizi dzīvē profesors Strups nespēja ne izteikt kādu no savām indīgi dzēlīgajām piezīmēm, ne arī smagi nokritizēt viņu, un tas jau bija palicis teju par dienas noslēguma rituālu tā izklāstīt visu ar tevi notikušo. Gluži kā rakstīt vēstuļu draugam otrā pasaules malā. 

Uz jautājumu, kurā brīdī  ‘profesors Strups' šajos ziņojumos bija pārvērties par ‘Severusu', Hermione pat pati nespēja atbildēt.

Severuss Strups tikko bija ērti atgūlies karstā vannā, kad pie viņa ieradās Hermiones Grendžeras aizstāvis ar kārtējo vēstījumu. Parasti ūdrs ieradās, atkārtoja savu ziņojumu un pēc tam pazuda, taču šodien, Strups bija gatavs apzvērēt pie jebkā sev patiesi dārga, tā acis, pamanot savu upuri līdz kaklam ūdenī, iedegās īsteni velnišķīgā azartā. Aizstāvis mirkli vēl karājās gaisā, tad divreiz apmeta loku pa Strupa galvu, uzlidoja augstāk, pārmeta kūleni un atmuguriski iegāzās vannā blakus bijušajam Cūkkārpas profesoram. Un tikai tad sāka runāt.

Priekš teorētiski ēteriska radījuma bez fiziska ķermeņa, aizstāvja saceltais šļakatu mākonis bija pat pārāk pamatīgs.

Kad Severuss Strups saņēma pirmo Grendžeras aizstāvja vēstījumu, viņš bija pilnībā samulsis. Kā gan tā skuķe bija izsecinājusi, ka viņš ir izdzīvojis? Viņai nebija nekādu pierādījumu, visas pēdas bija likvidētas, un Strupu pēc tam neviens nebija redzējis. Pirmās pāris nedēļas viņš bija pavadījis ne īsti dzīvs ne miris guļot slēptuvē un pats neesot pārliecināts, vai no tās izrāpsies. Bet viņš bija ticis tam pāri, un kopš tās reizes publikā parādījās tikai ar daudzsulas mikstūras piešķirtu viedolu. Ēriks Ždanovičs - ironiski, ka pirms daudziem gadiem Igors Karkarovs bija šo viltus identitāti izveidojis un datus par to savadījis Durmštrangas institūta arhīvā pats savai bēgšanai - jau pirms pāris gadiem bija atvēris nelielu, bet samērā ienesīgu ‘mikstūras pa pastu' biznesu, tā ka nevienam nevarēja būt ne mazāko aizdomu. Tad kā gan?

Galu galā Severuss bija izspriedis, ka laikam tā būs nejauša apstākļu sakritība - gan vainas apziņa, tā pamest viņu mirušu guļam Bubuļu Būdā, gan bez pēdām pazudušais līķis. Viņš klusēja, cerot, ka Grendžerai vienreiz apniks sūtīt šīs vēstules bez atbildes, un viņa liksies mierā. Kā tad, tā jau nu viņam veicās ar to viszinīgo skuķi. Kad, pēc vēstuļu satura spriežot, Grendžera palika ar vien vientuļāka, viņas vēstules-ziņojumi turpretī palika ar vien garāki un izvērstāki. Lai gan, Stups īsti nevēlējās, taču bija spiests to atzīt, ka tā pļāpāšana bija savā ziņā interesanta. Viņš gan to novēla uz piespiedu nošķirtību tās dzīves, ko bija tik daudzus gadus pavadījis esot Cūkkārpā un tai pasniedzēju un skolēnu pulciņā. Viņš pēc dabas bija vientuļnieks, tomēr pat Strupam reizēm, dzīvojot vientulībā savā patvērumā, sāka pietrūkt tās rosmes un kņadas, ko viņš tā bija ienīdis esot Cūkkārpā.

Tomēr... gulēt vienā vannā ar pļāpājošu ūdru... Tas jau bija kaut kas pavisam cits. Acīmredzot bija pienācis laiks pielikt šīm muļķībām punktu.

Sīka balstiņa izbijušā profesora galvā gan metās atgādināt, ka viņš patiesībā jau ir tīri pieradis pie Grendžeras ikdienas vēstījumiem, tomēr Strups ar stingru roku atbīdīja to sāņus. Balss tomēr neļāvās tik viegli tapt apklusināta, tūlīt pat atgādinot, ka tā gulēt siltā vannā un klausīties Grendžeras balsī, kad viņa savā ierastajā steidzīgajā tonī klāsta, kā pavadījusi dienu, ir pat pārāk patīkami. 

Strups sakoda zobus tik cieši, ka tie nošņirkstēja.

~*~

Atrast Grendžeras mitekli nebija grūti. Meitene bija ne reizi vien pieminējusi, ka uzskata Strupu par gulošu komā, tāpēc nekad īsti nebija slēpusi savu adresi. Tieši tā Strups zināja, ka viņa īrē nelielu divstāvu mājiņu Cūkmiestiņa nomalē, pirmajā šķērsieliņā aiz Trim Slotaskātiem un līdz pat galam. Tur bija arī tā kaķa lūka - viņa ne reizi bija žēlojusies par kaķa paradumu nest mājās dzīvas peles - un pie mājas stūra auga liels lideklīšu krūms - Hermione bija pavasara sākumā to pamatīgi apcirpusi un tagad nervozi gaidīja, vai krūms to eksekūciju pārdzīvos.

Tikt cauri Hermiones uzliktajai aizsardzībai bija sarežģītāk. Meitene bija pieminējusi, ka uzlabojusi Cūkkārpā mācītās aizsardzības zintis, taču nekad nebija ieslīgusi detaļās. Tagad Strups atklāja, ka, papildus parastajām problēmām, te bija pievienotas pāris nestandarta lietas, kas sarūpētu nelūgtajam iebraucējam smagu konkjunktivīta lāstu, kā arī varen nejauku svilināšanas burvestību. Severuss atzinīgi sarauca uzacis, tas bija visai iespaidīgs maģiskās aizsardzības sasniegums.

Iekļuvis mājā, viņš tikpat uzmanīgi atkal atjaunoja aizsardzību, papildinot to ar citiem nedzirdamu trauksmes signālu, pabrīdināt viņu par saimnieces ierašanos. Viesistabā viņu sagaidīja uz dīvāna saritinājies ruds runcis. Strups atcerējās to briesmoni vēl no Cūkkārpas laikiem. Zvērs pamodās un nolēca no dīvāna, apošņāt Strupa bikšu staras. Taču, tā vietā, lai sāktu šņākt vai sprauslot, tas slinki atgriezās iesildītajā vietā un atkrita garšļaukus.

"Atminoties tavu pus-knīzla būtību, par sargu tu galīgi nederi," Strups nošņācās, veltot runcim piktu skatienu. "Un ja nu es esmu te ar nodomu nodarīt pāri tavai saimniecei?"

Blēžkājis tikai veltīja viņam garlaikotu skatienu, un tad slinki aizgrieza purnu sāņus. Runcis teatrāli mazliet ar ķepām samīcīja dīvānu, izstiepās un nolika galvu uz priekškepām, pabeigt savu pusdienas snaudu.

Severuss izstaigāja un aplūkoja Grendžeras mājokli. Īsti rakāties pa meitenes mantām viņa plānos neietilpa, tāpēc profesors pamatā novērtēja grāmatplauktos salikto grāmatu muguriņas. Kā jau viņš bija iedomājies, kolekcija te bija varen raiba - vientiešu literatūra un lubu romāni lieliski sadzīvoja ar jaunākajām pētniecības grāmatām maģijas teorijā un maģiskās pasaules vēsturē.

Viņš pastiepās, no žurnālu kaudzes izvilka ‘Mēness Mikstūru jaukšanā - astronomija, mikstūras un mēness fāzu ietekme' un paskatījās uz izdevuma numuru. Grendžerai izrādījās esam svaigākais numurs, ko Strups vēl nebija saņēmis, tāpēc profesors iekārtojās krēslā pie kamīna un sāka to lasīt.

Žurnāls bija aptuveni pusē, kad klusa dūkšana ausī brīdināja par Grendžeras darbošanos ar aizsardzības zintīm. Strups atlika žurnālu sāņus. Kad Hermione ienāca viesistabā, viņš jau stāvēja kājās, zizlis izvilkts un satverts rokā, bet pavērsts pret grīdu.

Tas, kā tai viszinei atkārās žoklis, bija visai uzjautrinoši.

"Tu... Jūs..." meitene šokēta sastomījās. "Jūs esat šeit!"

"Tas tā kā būtu acīmredzami," Strups nicīgā stonī novilka. Viņš ar zizli turošo roku norādīja uz dīvāna pusi. "Apsēdieties, Grendžeras jaunkundz. Man jums ir daži jautājumi."

Meitenes acis vērīgi sekoja zižļa kustībai, taču balss tonis, kad viņa ierunājās, bija mierīgs. "Nevajag man draudēt. Es piedāvāju savu palīdzību no brīvas gribas."

"Un jums arī nekas nedraud," Strupa seja savilkās smīnā. "Pagaidām."

Meitene cieši saknieba lūpas, bet aizgāja un apsēdās blakus rudajam kaķim, un Severuss izmantoja šo pauzi, lai viņu vērīgāk nopētītu. Viņi nebija tikušies teju divus gadus, un izmaiņas bija kliedzošas. Viņa bija izstiepusies garāka un slaidāka, nekā Strups atcerējās Hermioni no Cūkkārpas laikiem, mati viņai arī bija garāki un tagad saņemti vaļīgā astē pāri mugurai. Meitenes seja bija zaudējusi to bērnišķīgo apaļumu, vaigukauli un zods palikuši asāki, izteiktāki. Kreisā roka lēni bužināja kaķa pakakli, kamēr labā bija paslēpta skolas apmetņa krokās, un, par ko Severusam nebija ne mazāko šaubu, šobrīd bija sažņaugusi meitenes zizli.

Kaut kas tai izskatā mulsināja, kaut kas te neiederējās, un Severusam vajadzēja pāris mirkļus, līdz viņš saprata. Hermione bija pieaugusi - asie vaibsti, vērīgās, piesardzīgās acis, kas pamanīja visu - un tas vairs nesaderēja ar bērnišķīgo skolas formu.

Severuss atspiedās pret kamīna malu. "Paskaidrojiet, kā jūs sapratāt, ka esmu dzīvs."

"Kad jūs pamodāties?" sekoja pretjautājums.

Strups ar pūlēm novaldījās lai neticībā nenogrozītu galvu. "Es nekad nebiju komā."

"Ko?! Jūs tīšām man neatbildējāt?! Mēnešiem ilgi?!" meitenes balsī varēja jaust vieglas sāpes.

"Es pieliku pamatīgas pūles lai pazustu bez pēdām," Strups asi atcirta. "Viena vienīga atbilde jums, un tas viss būtu bijis lieki izšķiests laiks un pūles. Tagad paskaidrojiet, kā jūs sapratāt, ka esmu izdzīvojis."

"Nu, laikam tas sākās ar Bubuļu Būdas grīdu. Jūs izmantojāt ‘tīro', un es sāku brīnīties, kāpēc gan kādam vajadzētu tā visu tai graustā satīrīt," Hermione paskaidroja. "Un tad vēl tas žurnāls. Kad es to ieraudzīju, es to vienkārši sapratu."

"Kāds vēl žurnāls?" Strups instinktīvi pajautāja, jau pusvārdā aptverot, par ko viņa runā. Bet, pie Merlina bārdas, kā viņa pie tā žurnāla tika?

"Vecs ‘Ceturkšņa Mikstūru' izdevums, kas reiz piederēja jums. Tas atradās kopā ar citām Jūsu mantām Cūkkārpas arhīvā, un, kad es izlasīju to rakstu un jūsu piezīmes, es..." Hermione paraustīja plecus.

Neticīgi pašūpojot galvu un atzīstot savu sakāvi, Severuss aizgāja un apsēdās klubkrēslā. "Tik un tā, jums bija tikai hipotēze, un pāris pieņēmumi."

Hermione uzreiz saslējās izaicinājumā. "Man bija daudz kas vairāk kā vien tas!" Tad viņa sāka stāstīt par joprojām neredzamo testrālu, par portretiem un par to, kā aizstāvis reaģēja, ja to mēģināja sūtīt pie patiesi miruša cilvēka.

"Kas vēl zina, ka esmu dzīvs?"

"Neviens," meitene atbildēja. "Es solījos, ka saglabāšu jūsu noslēpumu neatklātu, un es vienmēr turu doto vārdu." Te viņas tonis palika aizdomīgs. "Un pat neiedomājieties mani te tagad apstrādāt ar ‘aizmāršum'. Es vienkārši to visu atrisināšu vēlreiz."

Tam Strups bija gatavs noticēt. Gan par doto vārdu, gan par to, ka vajadzības gadījumā viņa to visu atšķetinās vēlreiz. Viņa taču vienmēr bija bijusi viszine, un neatklāti noslēpumi viņu nespēja atstāt mierā. Nē, vai nu nogalināt uzreiz, vai arī vienoties, citu variantu vienkārši nebija.

Nopūties, Strups novāca zizli. "Labi. Ko jūs gribat, Grendžeres jaunkundz?"

"Es atvainojos?" Hermione redzami samulsa.

"Atlīdzība par klusēšanu. Ko jūs par to gribat?"

"Neko," sekoja zibenīga atbilde. "Man neko nevajag."

Tomēr Strups ievēroja, kā Hermiones acis domīgi savelkas spraudziņās.

"Tikai..." viņa ieturēja pauzi, tad paliecās uz priekšu, un tad pēkšņi vārdi šāvās ārā gluži kā ūdens cauri pārrautam aizsprostam. "Jums taču tas izdevās, vai ne? Jūs apvienojāt mikstūras un burvestības? Man taču bija taisnība, kad es to pieņēmu? Bija taču?"

Strups pamāja ar galvu. "Jau pirms vairākiem gadiem."

"Un jūs tieši to arī domājāt, sakot savu uzrunu pirmkursniekiem? Par to, ka varētu paslēpt zem aizbāžņa nāvi?"

Strups atkal piekrītoši palocīja galvu.

"Es zināju!" meitene izskatījās ārkārtīgi apmierināta, bet tad viņas seja atkal sadrūma. "Jūs nekad nedomājāt nopublicēt savu atklājumu? Tas taču pilnībā mainītu mediburvju pasauli!"

"Es nevaru," Strups nopūtās. "Es dzīvoju ar svešu vārdu, un pēdējais, ko es vēlos, ir piesaistīt manai viltus personībai pārāk daudz uzmanības."

"Protams... Un tāda publikācija sasauktu kopā žurnālistus un zinātniekus no visas pasaules," Hermione piekrītoši pamāja ar galvu. Te viņas piere saraucās, un piepeši Hermione mainīja sarunas tēmu. "Tad kāpēc tad jūs vispār te atnācāt? Jūs mani mēnešiem ignorējāt, kāpēc šodien tāda uzmanības izrādīšana?"

Strups juta, ka viņam piesarkst vaigi, bet viņš bija gatavs drīzāk ļaut sevi dzīvu izķidāt kā atzīties par to peldi vannā kopā ar ūdru. "Es ierados pielikt jūsu ziņojumiem punktu. Man ir apnicis būt par jūsu vainas apziņas zibensnovedēju."

"Manas vainas?" Hermione samirkšķināja acis. "Kādas vēl vainas?"

"Ir acīmredzami, ka jūs izjūtat zināmu vainas apziņu, ka toreiz pametāt mani mirušu Bubuļu Būdā. Šo ziņojumu sūtīšanas vienīgais mērķis tātad ir nomierināt jūsu sirdsapziņu. Bet man nav nepieciešama ne jūsu atvainošanās ne no..." 

"Lieliski!" Hermione viņu pārtrauca. "Jo es pat negrasos atvainoties! Un es ne par ko vainu neizjūtu."

Tagad bija kārta Strupa uzacīm mēģināt pārlidot pāri viņa augstajai pierei. Kaut ko tādu viņš no tiesas nebija gaidījis. Strups bija iedomājies, ka, sākot cilāt šo tēmu, skuķe sāks pinkšķēt un lūgt piedošanu. Tā vietā Hermione izskatījās noskaitusies.

"Es atzīstu, ka nepalīdzēju jums. Pat nemēģināju palīdzēt." Hermione turpināja. "Tikai, tai brīdī es domāju, ka jūs esat mūsu ienaidnieks. Jūs pārāk labi papūlējāties visus par to pārliecināt, un man tobrīd nebija ne mazāko aizdomu, ka kaut kas varētu būt arī savādāk. Es biju šokēta par Voldemorta vēso aprēķinu tā jums uzbrukt, un tas, kā viņš uzrīdīja jums Nagini, tas... tas... bet..." te meitene sastomījās un apklusa.

"Kas?" Strups ieinteresēti paliecās uz priekšu.

"Es zināju, ka jūs esat bīstams. Nāvīgi bīstams," Hermione steigšus izdvesa, piesarkusi. "Un es no tiesas tobrīd nodomāju, labāk lai esat miris, nekā vēlāk stājaties pretī mums kaujas laukā blakus Voldemortam."

Strups pārsteigts kādu mirkli tikai klusējot skatījās uz Hermioni. Tādu auksta, nežēlīga aprēķina analīzi viņš nebija no meitenes sagaidījis.

Tas patiesi bija lielisks sasniegums.

"Varbūt ka jūs patiesi neesat nemaz tik bezcerīgs gadījums, mis Grendžere," viņš beidzot klusi atzina.

"Hermione," viņa klusi atbildēja. "Man ir vārds. Hermione."

Brīdi Strups vilcinājās, tad piekāpās. "Labi, lai būtu Hermione."

Kādu labu brīdi telpā valdīja saspīlēts klusums. Tad Hermione atkal ierunājās. "Man šķiet, es esmu izdomājusi, kā jūs varētu publicēt savu atklājumu, bet mums to nāksies darīt pēcnāves izdevumā."

"Mums?" Strupa uzacs vaicājoši parāvās uz augšu.

Hermione velnišķīgi ķircinoši pasmaidīja. "Žurnāls tomēr ir pie manis. Gribēsiet tēju, kamēr mēs apspriedīsim dažādus sīkumus?"

~*~

Pēc divām stundām un divām neticami draņķīgām tējas krūzēm Severuss bija papildinājis savas piezīmes uz žurnāla malām ar pareizo metodi, kā apvienot mikstūras un burvestības. Grendžera - nē, Hermione - bija sameklējusi dažādas krāsas tinti un dažādas formas spalvas, lai nomaskētu to, ka gadu gaitā veiktie pētījumi tika te saīsināti un pierakstīti, un viņš bija papūlējies atcerēties un piezīmēt kā neveiksmīgu strupceļu arī visus tos veltīgos mēģinājumus, līdz pāri tam visam tika pierakstīts galīgais risinājums.

Hermione paziņoja, ka pasūtīs vientiešu izgatavotas fotokopijas ar šīm piezīmēm un nosūtīs tās ‘Ceturkšņa Mikstūru' redakcijai kopā ar pavadvēstuli par to, kā tieši viņas rīcībā nonācis šis žurnāls, un atklājumu, ka Severusa Strupa atrastā metode darbojas. Papildus kopijas tiks nosūtītas Svētā Mango maģisko slimību un ievainojumu dziednīcas mikstūru departamenta vadītājam, kā arī Dienas Pareģa un Varkšķa redakcijām.

"Tas palīdzēs tik daudziem cilvēkiem!" Hermione smaidot sacīja. "Jūs cienīs visā burvju pasaulē."

"Jā, patiesi, būs patīkami, ka manu vārdu atcerēsies ne tikai sakarā ar burvju karu," Strups klusi nomurmināja.

"Vēl tēju?" meitene pajautāja.

Severuss saviebās un atstūma tasīti sāņus. "Paldies, bet nē. Man nu laiks doties." Viņš piecēlās kājās un sāka doties durvju virzienā. "Un, starp citu, tēju jūs gatavojat drausmīgi. Tad jau traukūdens ir stiprāks."

Hermione pavadīja viņu līdz durvīm. "Nākamreiz varēsi pats vārīt!"

"Nākamreiz?" Viņa ko, sagaidīja, ka viņš te atgriezīsies?

Meitene nolaida skatienu, tad saslēja plecus un ieskatījas Strupam acīs. "Man patika ar jums sarunāties, un jums būs jānāk un jāizskata atbildes, ko es saņemšu pēc šīm publikācijām."

Viņa vienkārši ir vientuļa, Strups atgādināja pat sev, tas arī viss, ko šis uzaicinājums nozīmē - vientuļnieka uzaicinājums kaut uz brīdi kliedēt vientulību. 

"Jūs vienmēr varat atsūtīt aizstāvi," viņš pasmīkņāja.

Hermiones smaids palika velnišķīgs. "Es protams varētu. Bet es to nedarīšu. Nāksies vien jums pašam ierasties. Personiski."

Vientulība vai kas cits... bet tā sarunāties bija tīri patīkami. Viņa kaut kā bija izaugusi no tās uz nerviem krītošās viszines, ko Strupam bija nācies mācīt, un bija tik atvieglojoši beidzot runāt ar kādu neuztraucoties, vai nejauši neizkritīsi no Ērika Ždanoviča lomas.

"Redzēsim," Strups atbildēja. Balss tonis neko nesolīja, taču pie sevis Strups apņēmās šo solījumu turēt. "Tikai.... nākamreiz tēju vārīšu es."

 

BEIGAS