Siriuss Bleks

Kurbijkurne bibliotēkas raksts

Siriuss Bleks pirmo reizi parādās grāmatā "Harijs Poters un Azkabanas gūsteknis", kad vientiešu ziņās tiek pasniegts kā ar šaujamieroci bruņots recidīvists. Burvju pasaule viņu zina kā burvi, kas spējis izbēgt no Azkabanas un noslēpties tā, ka Burvestību ministrija un tās dienesti nav spējīgi viņu atrast, turklāt valda uzskats, ka viņš bijis viens no tuvākajiem Voldemorta līdzgaitniekiem. [AG, 3, 42] Tieši viņa dēļ pa visurieni klīda atprātotāji.

Siriusa pagātni pirms apsūdzības trīspadsmit cilvēku slepkavībā ar vienu lāstu raksturo vairāki fakti. Viņu kā skolas audzēkni raksturo Rosmerta madāma, skaidrodama tā laika ministram Kornēlijam Fadžam un Dumidoram, ka šis puika, viņasprāt nekad nevarētu pāriet Tumšo spēku pusē. Viņa saka: ”Redzat, es atceros viņu kā puiku, kas mācījās Cūkkārpā. Ja kāds toreiz man mēģinātu iegalvot, ka ar Bleku notiks tas, kas ar viņu notika, es teiktu, ka šis kāds ir ieņēmis par daudz miestiņa.”[AG, 10, 203]

Tāpat viņa atceras arī to, cik cieša draudzība vienojusi Siriusu ar Džeimsu Poteru, Harija tēvu, raksturodama abus kā puišus ar "neapšaubāmi ļoti gaišām galvām... pareizāk pat būtu teikt, izcili gaišām", tajā pašā laikā atzīdama, ka "otru tādu razbainieku, šķiet, skolā vairs nav bijis..." Abus kā nešķiramus atceras arī profesors Zibiņš. Šī draudzība turpinājusies arī pēc skolas beigšanas, kad Džeimss uzaicināja Siriusu par vedējtēvu savās kāzās, bet vēlāk – par Harija krusttēvu. [AG, 10, 204]

Skolas laikā draudzības ar Remusu Vilksonu vārdā arī Siriuss kļuva par nereģistrētu zvēromagu. [AG, 18, 349] Tam bija nepieciešami trīs gadi nopietnu mācību, tomēr Siriusam kā vienam no sava laika spēcīgākajiem audzēkņiem tas izdevās. [AG, 18, 352] Viņa dzīvnieciskā forma ir liels, melns, lācim līdzīgs suns. [AG, 17, 367], līdz ar to Siriuss ieguva sev jaunu iesauku – Ķepainis.

Jau kopš skolas laikiem starp Siriusu un Severusu Strupu valda nāvīgs naids, kam iemesls ir ne tikai bezgalīgā ķircināšana un izjokošana no Siriusa un Džeimsa puses, bet arī fakts, ka Strups Siriusa dēļ gandrīz aizgāja bojā. Siriuss izstāstīja Strupam, kā iespējams sekot ejā zem Vālējošā vītola Laupītājiem, kad viņi dodas uz Bubuļu būdu, taču vai nu nebija aizdomājies vai arī nevēlējās aizdomāties, ka Strups, paklausot un sekojot tur satiktos ar vilkaci, kas viņu kā vienīgo klātesošo cilvēku visticamāk nogalinātu. [AG, 18, 354]

Sešpadsmit gadu vecumā Siriuss aizbēga no mājām, jo nespēja izturēt savu māti, kura no viņa pēc tam atteicās. Viņš nespēja pieņemt ģimenē valdošo augstprātību un tīrasinības māniju, arī fakts, ka visu laiku tiek uzsvērts, cik ļoti labāks dēls ir viņa jaunākais brālis Reguluss, neko labu nedeva. Siriuss apmetās pie Džeimsa, kura vecāki pret viņu izturējās jauki un ar sapratni. Pa vasaru viņi abi ar Džeimsu mitinājās teltī, bet jau septiņpadsmit gados Siriuss atrada pats savu mitekli. Par iztikšanu Siriusam nebija jāsatraucas, jo viņa tēvocis Alfards bija atstājis mantojumā krientu kaudzīti zelta, par ko, tāpat kā Siriuss, bija izdzēsts no dzimtas koka. [FO1, 6, 123]

Vēlāk Lilija un Džeimss vēlējās, lai Siriuss kļūtu par viņu Acurauga glabātāju, taču pēdējā brīdī Siriuss pierunāja Poterus Acuraugu nodot Pīteram Sīkaudzim ar domu, ka Voldemorts noteikti meklētu Siriusu, bet nekad neiedomātos, ka Poteri varētu uzticēties tik "vājam, neapdāvinātam radījumam" kā Sīkaudzim. Diemžēl, Siriuss kļūdījās, Sīkaudzis izrādījās nodevējs. [AG, 19, 367]

Kad Liliju un Džeimsu nogalināja, Siriuss vēlējās ņemt Hariju savā aizbildniecībā un audzināšanā, taču Dumidors to neļāva. Tāpēc Siriuss atdeva Hagridam savu motociklu, kuru ļoti mīlēja, lai tas varētu nogādāt Hariju drošībā. [AG, 10, 207]

Veiklas Sīkaudža manipulācijas rezultātā Siriusu (pusielas uzspridzināšana tā, ka bojā gāja visi, kas atradās sešu septiņu metru attālumā, un pēc tam nozūdot kanalizācijā kopā ar citām žurkām [AG, 19, 361]) sāka vajāt kā noziedznieku un slepkavu, līdz beidzot viņu arestēja divdesmit maģiskās Policijas specvienības kaujinieku. [AG, 10, 208]

Siriuss tika nosūtīts uz Azkabanu, kurā pavadīja divpadsmit gadus atprātotāju apsardzībā. Pats viņš šo laiku atceras kā ko drausmīgu. Viņa veiksmīgā bēgšana bija šoks burvju sabiedrībai, kura līdz šim bija uzskatījusi, ka izbēgt no Azkabanas nav iespējams. Pats par savu atrašanos Azkabanā Siriuss stāsta šādi: „Domāju, ka vienīgais iemesls, kāpēc es nezaudēju prātu, bija tas, ka es apzinājos savu nevainību. Tā nebija priecīga doma, tāpēc atprātotāji nespēja to no manis izsūkt... taču šī doma ļāva saglabāt man veselo saprātu un apzināties, ka es esmu... tā palīdzēja saglabāt manas prasmes... un tad, kad es vairs... nespēju izturēt... es varēju savā kamerā pārvērsties... kļūt par suni. Redzat, atprātotāji ir akli, viņi neko neredz... Tie atrod cilvēkus, sajūtot savu upuru emocijas... kad es pārvērtos par suni, tie noteica, ka manas jūtas ir mazāk... mazāk cilvēcīgas, mazāk sarežģītas... taču tie, acīmredzot, sprieda, ka es zaudēju prātu, tāpat kā pārējie ieslodzītie, tāpēc šis apstāklis atprātotājus neuztrauca. Tomēr es biju vājš, ļoti vājš, un man nebija ne mazāko cerību atvairīt viņus, jo man nebija pat zižļa...” [AG, 19, 369]

Ieraugot avīzē Pītera Sīkaudža fotogrāfiju, tiesa, žurkas veidolā, Siriuss saprata, ka Harijam draud briesmas un nolēma rīkoties. Kādu vakaru, kad viņam atnesa ēdienu, suņa veidolā Siriuss aizlavījās garām atprātotājiem, būdams tik izkāmējis, ka spēja izspraukties cauri restēm, kā suns viņš aizpeldēja prom no salas, devās uz ziemeļiem, līdz beidzot nonāca Cūkkārpas apkaimē, lai tur apmestos uz dzīvi Aizliegtajā mežā. [AG, 19, 370] Var manīt, ka Azkabana un bēguļošana viņam par labu nav nākusi, jo kad beigu beigās Harijs iepazīstas ar savu krusttēvu, viņš redz ne visai priecīgu ainu. "Netīru, salipušu matu pinkas nokarājās līdz svešinieka elkoņiem. Ja dziļajos, tumšajos acu dobumos negailētu acis, viņu varētu noturēt par līķi. Bālā āda bija tik cieši nostiepusies par kauliem, ka drīzāk atgādināja ģindeņa galvaskausu. Dzeltenie zobi bija atiezti smīnā." [AG, 17, 336]