Interneta Cūkkārpa

Kurbijkurne bibliotēkas raksts

(Atšķirības starp versijām)

Pārlēkt: navigācija

Versija, kas saglabāta 16:59, 29 oktobrī 2012

Vispārīgs apraksts

Interneta Cūkkārpa ir interneta foruma veida lomu spēle, kas pastāv kopš 2003. gada. Lomu spēles reitings ir PG-13.

Vēsture

Pasaules apraksts

Atrašanās vieta un vispārēja informācija

Iestāšanās

Katru gadu no augusta sākuma līdz septembra sākumam tiek piedāvāta iespēja cilvēkiem, kas interesējas par šādu LS izveidot jaunu kontu ar sevis paša izdomātu tēlu (Nedrīkst tēls būt saistīts ar kādu no oriģināliem Harija Potera stāsta tēliem!), aizpildot šādu te formu:

Tēla vārds:

Uzvārds:

Zižļa apraksts:

Dzimums:

Izskats (Minimums - 300 zīmes):

Biogrāfija: (Minimums - 300 zīmes):

Raksturs (Nav obligāts lauciņš):

Ja tevis izveidotais tēls atbildīs noteikumiem, tu tiksi uzņemts/-a jauno pirmziemnieku rindās un ļaus tev doties uz skolu un uzsākt mācības! (Brīdinājums - nevar izveidot vecāka kursa audzēkņus)

Torņi

Grifidors

Torņa spoks - Admirālis Benbovs

Torņa pārzinis - Gabriels Moro

Slīdenis

Torņa pārzinis - Teds Rouzs

Torņa spoks - Amēlija Selīna Monteza

Amēlija Selīna Monteza

Izskats: Izskatīga meitene ar gaišu galvu, bet pilna ar nerātnībām. Selīnai ir rudi, skruļļaini mati. Sniedzas līdz viduklim. Acis tumši brūnas. Tikpāt kā melnas. Lūpas smalkas un maziņas. Uzacis viņai ir gaišā krāsā, gandrīz neredzamas. Meitenes augums ir trausls priekš citu acīm, bet viņā dzīvo uguns. Rokas ir smalkas un maigas. Viņa parasti velk tumšas drēbes, lai nevarētu redzēt kādas nerātnības viņa ir izdarījusi. Parati tie ir t-krekli un bikses, bet svārki arī ir valkāti.

Dzīvesstāsts: Selīna Monteza nākusi no parastas burvju ģimenes. Meitene dzimusi Amērikā, Floridas štatā, Sarasotā. Un tur dzīvoja 11.savus mūža gadus ar savu māti Katrīnu, Mēriju Montezu un Lūkasu Montezu. Meitenei patīk, ja viņu sauc par Selīnu. Selīna savu dzīvi dzīvoja mierīgi. Viņa lasīja, mācījās visu gan par vientiešu, gan par burvju ģimeni. Savas spējas viņa izrādija 1.klasē, kad gāja vientiešu skolā. Visas grāmatas skolotājai lidoja pakaļ un viņu sita. Viņas matemātikas skolotāja bija teikusi, ka viņai nav nekādu dotību matemātikā un, ka viņai esot tikkai blēņas prātā. Skolotājai par to bija taisnība. Meitene bija palaidnīga.Iekūlās, vienmēr, ķezā un arī viņas draugi iekūlās nepatikšanās. Vecāki to neievēroja, jo bija pārāk aizņemti darbā. Tēvs strādāja burvju veikaliņā, kurā pārdeva dažādas grāmatas, bet māte strādāja dziednīcā. Selīna visus savus 11. gadus pavadīja mājās viena pati. Vecāki atgriezās tikkai tad, kad meitene jau sen gulēja saldā miegā. Viņa savā ģimenē nebija diez ko laimīga līdz brīdim, kad savā 11. dzimšanas dienā saņēma vēstuli no Cūkkārpas. Selīna bija pārlaimīga, jo cerēja iepazīties ar tādiem pašiem jauniešiem kā viņa pati. Vecāki arī priecājās, jo pašiem mazāk būs rūpju par vientuļo bērnu. Sapirkuši visu nepieciešamo, Londonā. Viņi nolēma, ka meitene var dzīvot Londonā pie mātes māsas vīra māsas, kura laipni pieņēma meiteni savā aizgādībā. Tā nu meitene sāka mācīties Cūkkārpā, elšpūša tornī, lai arī meitene bija palaidnīga, bet tomēr ļoti draudzīga un laipna. Šīs īpašības parādijās tad, kad meitene bija tikusi prom no savām mājām Floridā. Tāpēc meitene arī nokļuva Elšpūtī.

Mācoties savu sesto gadu, meitene iemīlējās Slīdeņa puisī, kurš arī iemīlējās meitenē. Abi sāka satikties, bet sestā gada otrajā pusgadā meitene nomira, nolecot no torņa. Neviens nezināja kāpēc meitene to izdarīja un Selīna arī, kad atgriezās kā spoks nezināja atbildi uz šo jautājumu. Viņa bija kļuvusi laimīga, bet šī laime tika izpostīta vienā dienā.

Pēc daudzu gadu klaiņošanas pa pasauli, meklējot iemeslu kāpēc viņas dvēsele vēl atrodas uz šīs zemes, Selīna atgriezās Cūkkārpā, kur tagad jau pavadījusi gadu un piedzīvojusi ne vienu vien piedzīvojumu. Ieskaitot personības dalīšanos, kas lika spocenei sākt bīties, ka viņa kļūs par vienu no trakajiem spokiem.

Elšpūtis

Torņa Pārzine - Kristians Alans Ross

Torņa spoks - Staburadze

Staburadze

Izskats: Ražīga auguma būtne ar nepiespiestu ķermeņa valodu. Acis mūžam brūnas un modras, bagātīgi krāsotas ar biezu melnas tušas kārtu. Lūpas obligāti tika krāsotas ar plūmju krāsas lūpu krāsu. Dzīves laikā viņa mēdza ģērbties visai „mājsaimnieciski” un vislaimīgāk jutās puķotu rakstiņu apģērbos. Savus matus Staburadzes kundze visbiežāk sasēja ar krāsainu lakatu, lai netraucētu darbam dārzā vai virtuvē. Pēc nāves viņas – nu jau spoka – izskats gan vairs nelīdzinājās tam, kāda sieviete bija dzīves laikā, - tā kā viņas mirstīgās atliekas, no kurām izgāja sievietes dvēsele, atstāja dzīvi visai savdabīgā veidā, viņas caurspīdīgo miesu klāj vairs tikai puķes, efejas, papardes un dažnedažādi kukainīši, tai skaitā tauriņi un pat mazi vīterojoši putniņi... Ne vēsts no aizgājušās šofera kundzes - mājsaimnieces.

Pēc dabas Kristīne Staburadze bija sabiedriska, enerģiska optimiste. Smējās viņa uzkrītoši skaļi un, dažuprāt, pat piedauzīgi. Sieviete uzklausīja visus, kam vien nebija slinkums veltīt viņai laiku un pāris smaidus. Šādos gadījumos viņa dedzīgi sniedza padomus un komplimentus it visā, uz ko vien iedvesmoja klausītāja izskats un personība. Vienmēr gatava nest atbildību un aizstāvību pār visiem bērniem. Bērni, daba un dzīvība – viņas galvenās rūpes.

Dzīvesstāsts: Terēzes un Jurģa Hundertvaseru meita. Dzimusi Austrijā pavisam necilā vientiešu mazpilsētiņā. No turienes viņu izvilka jaunības draugs – puslondonietis pusigaunietis Ēriks Staburags. Viņa asinīs, tāpat kā mīļotajai, ritēja burvju asinis, tāpēc visas iespējas uz burvju pasauli bija plaši atvērtas.

Staburaga kungs un kundze iedzīvojās mazā burvju pilsētiņā Badlejbabertona, kurai cauri bieži kursēja Knakts autobuss. Tā šoferis bija pats Staburaga kungs. Viņa kundze sēdēja mājās un darbojās ar dažādiem mājsaimnieču darbiem kā piemēram burvju augu audzēšana un kultivēšana, mājlopu uzturēšana, kulinārija un dažnedažādu citu nodarbju veikšana. Brīvajā laikā viņa mīlēja iziet garās pastaigās pa mežu, vācot augus un zālītes, kā arī atpūsties pie dabas krūts, vienkārši klausoties putnu dziesmās un pasnaust dienas vidū, sapņojot lielas lietas. Pasaulē nāca četri Staburagu bērni un katrs no tiem bija ar savu pagātni, vēsturi un raksturu. Tomēr Staburadzes dzīve ciematiņā noritēja mierīgi, klusi un pat vienmuļi. Par spīti tam, Kristīne ļoti mīlēja dzīvi un savu vīrieti.

Taču- vēl nesasniegusi pusmūža vecumu, viņai gadījās pārtraukt savu vienmuļo, tik iemīļoto dzīvi visai nelāgā veidā. Vasaras rītā, kad visi ciematiņa iedzīvotāji parasti gulēja siltās gultās un vīrs vēl nav pārbraucis mājās pēc nakts maiņas ar Knakts autobusu, Staburadze devās ikrīta peldē uz netālo dīķi pie meža. To ieskāva dažādu ziedu un niedrājaugu puduriņi, starp kuriem kurkstēja vardes un lidoja zilas, spīdīgas spāres. Dīķa ūdens, kā parasts, bija patīkami vēss un Staburadzes kundze ieslīdēja tajā bez drēbēm. Dūņas nāca par labu ādas veselībai. Taču, iznākot no dīķa, viņa nepamanīja vienu niedrēs paslēpušos dūņpirksti, kas ieķērās un iekoda Staburadzes kājā. Tā kā ļaunās radības tvēriens bija stiprs un viņa asie zobi – indīgi, sieviete nespēja atlauzt tā rokas un iekrita ūdenī starp niedrāju krūmiem. Nāves cēlonis – noslīkšana.

Pēc negadījuma Staburadze sāka klejot spoka izskatā un atstāja ciematiņu uz visiem laikiem, lai nebūtu jābiedē savi bērni un „turpinātu” dzīvi citur. Loģiski, pelēkā dāma ieradās vietā, kurā mita daudz bērnu un citu spoku. Nevienās mājās parasti spokus nemīlēja pieņemt vai uzturēt kā savus mājiniekus. Cūkkārpas Elšpūša tornis bija viņas iecienītākā atpūtas vieta un, laika gaitai ejot – elšpūši kļuva par Staburadzes kundzes vājību.

Kraukļanags

Torņa pārzinis - Esmeralda Erina

Torņa spoks - Hildegarde

Hildegarde

Izskats: Gari cirtaini mati, kuru nokrāsa iespējams reiz ir bijusi mirdzoši medaina, tomēr tagad viss senais krāšņums bija ieguvis spokaini bālus apveidus. Viņas āda arī pirms nāves ir bijusi apveltīta ar aristokrātisku bālumu, tomēr tagad, ja vien tā nebūtu tik caurspīdīga tad bāluma ziņā noteikti varētu kļūt par viņas lepnumu un ieroci uz puišu sirdīm. Augums, jaunavīgi slaids un trausls. No skaistās kāzu kleitas, kas rotāja Hildegardes augumu viņas nāves dienā šo divsimts gadu laikā nekas nav mainījies.

Dzīvesstāsts: Hildegarde Evelīna Žozefīne Marcianna Makneila de la Peijeterī piedzima pirms gandrīz 200 gadiem kādā aristokrātiskas izcelsmes ģimenē, kur mantoja ne tikai savu seno uzvārdu, bet arī savu vecmāmiņu un vecvecmāmiņu vārdus. Hildegarde tika audzināta tikpat stingri kā visas viņas vecuma meitenes. Vispirms viņai bija sava auklīte, tad viņai bija sava personīgā guvernante. Nebija jau tā, ka viņai nebūtu brāļu vai māsu. Labi, patiesību sakot māsu viņai nebija. Tāpēc jau arī guvernante tika pašai sava. Pēc intensīvām mācībām kā kļūt par īstu lēdiju, kas visticamāk iegūtu hercogienes titulu, pienāca viņas vienpadsmitā dzimšanas diena un vēstule no Cūkkarpas Raganību un burvestību arodskolas. Laime, ka vēstuli izlasīja viņas tēvs un neviens to nepārtvēra – raganu un burvju inkvizīcija būtu neizbēgama. Tā nu turpmākie gadi tika pavadīti tur, tiesa gan viņas māmiņa bija svēti pārliecināta, ka meita atrodas kādā no Anglijas klosteriem, kas viņai iemācītu kā ir jāuzvedas tikumīgai jaunavai. Straujiem soļiem tuvojās viņas sešpadsmitā dzimšanas diena, kas Hildegardes māmiņu visā nopietnībā darīja bažīgu, jo viņa pati bija apprecējusies savos piecpadsmit ar pusi gados un kā mēs visi zinām, ka pirms 200 gadiem jaunavu, kas nebija paguvusi apprecēties līdz 20 gadu vecumam droši varēja saukt par vecmeitu. Tā nu sestajam mācību gadam beidzoties jaunā Kraukļnadze bija spiesta pārtraukt mācības, lai dotos mājup un apprecētu viņai nolūkoto grāfu (mammai par bēdām meitu par hercogieni, lielās konkurences dēļ, iekārtot neizdevās). Tiesa gan te nu sākas ķibele ar, kuru Hildegardes vecāki nebija rēķinājušies. Viņu meita savu sirdi neglābjami bija atdāvinājusi kādam brīnišķīgam Kraukļnagu zēnam. Daudz asaru tika izraudātas, bet vecāki bija nepielūdzami. Tā nu sagaidījusi savu kāzu dienu, viņa uzvilka mugurā savu skaisto kāzu kleitu (to jūs redzat vēl šo baltu dienu) un ieslēdzās savā istabā, lai nobirdinātu pēdējās asaras par faktu, ka viņa nekad nevarēs būt kopā ar savu Filipu. Tas skumdēja tik ļoti, ka viņa mēģināja rast glābiņu uz galda atstātajā zirņu bļodā (nekad neēdiet zirņus ja raudat). Diemžēl šis ēdiens tā arī palika viņas pēdējā ēdienreize šai saulē. Diemžēl ar to viņas dzīve nebeidzās, jo kā jau zināms cilvēki, kas šajā dzīvē nav, ko izdarījuši līdz galam, neatrod savu ceļu uz to sauli līdz pat brīdim, kad nav izdarījuši to, kas jāizdara. Te nu atbildīgais par pie šai saulē turošo lietu izdarīšanas nāca talkā un apveltīja Hildegardi ar poltergeista spējām. Tā nu jau 200 gadus viņa klīst pa pasauli meklējot kādu, kas viņu apprecēs. Turklāt viņai ir jāpabeidz mācības Cūkkarpas Raganību un burvestību arodskolā. Saviem mērķiem pa vidu, Hildegarde atrod laiku arī hobijiem, kas ir visai savdabīgi, piemēram, bieži viņu var atrast klīstam ietinušos baltos palagos, bojājam skolas inventāru, kaitinot mazuļus, elpojot kādam pakausī u.t.t. Protams, Hildegarde gaida iespēju nokļūt viņsaulē un šai sakarā ir atvērta visām idejām.

Mācību priekšmeti un pasniedzēji

Pašreiz skolā tiek piedāvāti šādi mācību priekšmeti, kā arī, blakus pasniedzēji, kas tos pasniedz:

Aizsardzība pret Tumšajām zintīm - Gabriels Moro

Maģisko Būtņu kopšana - Dani Isams

Mikstūras - Sedriks Geils Ešvorts

Maģijas Vēsture - Alfreds Makeivons

Herboloģija - Emeralda Erina

Vientiešmācība - Miranda Pendergasta

Burvestības - Kristians Alans Ross

Astronomija - Megana Rouza

Lidošana - Toms Lunaro

Pareģošana - Džestīne Loja

Pārvērtības - Reinsfords Čārzls

Admirālis Benbovs

Izskats: Atlētiska un joprojām stalta auguma spoks, pēc izskata tam var dot apmēram 45 gadus. Kupliem matiem un kārtīgām ūsām, bez bārdas. Matu un acu krāsa sudrabaini pelēka, tāpat kā pārējam ķermenim. Mugurā admirāļa mundieris ar pamatīgiem uzplečiem un akselbanti un plati jūrnieka zābaki, galvā trīsstūrene ar admirāļa zīmotni. Pie sāniem zobens.

Benbovam joprojām pieder viņa pīpe un šķiltavas no tiem laikiem, kā arī duncis aiz zābaka stulma un pistole, kas ir ļoti gaiša, jo dzīves laikā pēc īpaša pasūtījuma bija apsudrabota.

Dzīvesstāsts: Savu konkrēto dzimšanas un nāves datumu neatceras, zina tikai to, ka tas noticis tālajā 16. vai 17. gadsimtā. Skolojies Cūkkārpā, bet pēc tās pabeigšanas pievērsās kuģniecībai, jo ūdeņi saistīja jau kopš bērnības, turklāt viņš bija lielā mērā apveltīts ar dēkaiņa garu. Piedalīdamies dažādos jūrasbraucienos viņš ieguva pieredzi un līdz ar to uzkalpojās no matroža līdz admirālim (tur līdzēja arī viņa dzimtas augstais stāvoklis sabiedrībā).

Benbovs bija pazīstams kā drošsirdīgs un labs admirālis. Tā tas bija līdz kaujai, kas jau pazudusi no ļaužu atmiņām. Kaujas laukā viena no pretinieku lodēm veiksmīgi iztriecās cauri kuģa priekšgalam brīdī, kad kuģis veica izvairīšanās manevru, nogāza mastu un ietriecās kuģa klājā, pa ceļam viegli aizskarot admirāļa galvu. Admirālis Benbovs apstulbuma iespaidā veica teleportācijas burvestību, kas nogādāja viņu, līdz ar kuģi un visu tā apkalpi uz kādu vietu kaut kādā mežā.

Pats admirālis attapās tumsā un nolēma, ka lai pilnīgi atgūtos, vajag uzvilkt dūmu no uzticamās pīpes…

Tā bija viņa kļūda, jo izrādījās, ka Benbovs caur lodes izrauto caurumu bija ievēlies kuģa kravas tilpnē un tumsā nebija saskatījis, ka mēģina uzpīpēt blakus šaujampulvera muciņai. Viņš attapās, ka lidinās kādu gabaliņu virs sadragātā un kūpošā kuģa, starp koku galotnēm. Paskatījies tālumā, viņš ieraudzīja kādu pilij līdzīgu ēku. Pielidojis krietni tuvāk viņš atklāja, ka tā ir viņa vecā skola – Cūkkārpa. Tā nu admirālis Benbovs tur iemitinājās, par savu mīļāko torni izvēlēdamies Grifidoru, jo jutās tam piederīgāks.

Dažādi: Kopš viņa galva laipni saveicinajās ar garāmskrejošo lielgabala lodi (bet vizuāli tas nav redzams, jo viņš vienmēr ir bijis cietpauris), admirālis Benbovs reizēm mēdz būt visai jautrā prātā un uzvesties visai draiskulīgi. Laikam jau tāpēc viņš kļuva nevis par vienkāršu spoku, bet par poltergeistu. Viņš nav aizmirsis to, ka savulaik burājis pa vētrainām jūrām un nav zaudējis dažu labu savu burvju spēju, kā, piemēram, ar svilpošanu izsaukt savu draugu jūrasvelnu, kad liekas, ka tūlīt viņam otrreiz liks nomirt garlaicība.

Konors Makkalovs

Izskats: 22 gadus vecs (precizēsim - jauns) jauneklis. Ne ļoti garš, taču diezgan tievs un bieži vien smaidīgs. Tumši brūnie mati čirkojas un pinkojas, un izskatās, ka tie dienām nav jutuši matu sukas glāstus, taču tas ir maldīgs priekšstats. Diezgan maigi sejas vaibsti, taisns deguns, plānas lūpas un palielas brūnas acis.

Dzīvesstāsts: Kad pabeidza Cūkkārpu un bija viens no labākajiem skolēniem Kraukļnagā, tad zināja, ka savu nākotni grib turpināt ar maģisko būtņu izpēti un to kopšanu. Viņš bez grūtībām iestājās Velsas Akadēmijā, Maģisko būtņu izpētes fakultātē. 4 gadus viņš studēja šajā akadēmijā, kur ieguva tiešām augstu un kvalitatīvu izglītību.

Mika Andresone

Izskats: Jauna sieviete, pašos labākajos spēka gados. Pelnu pelēkie mati cirtojas un sagādā ne mazumu problēmu, taču atspraust tos būtu neiedomājami, tādēļ jaunkundze tikai atmet tos vai aizliek aiz auss. Acu krāsa svārstās starp zaļganām un pelēkām, tomēr ir ļoti tumša. Sievietes ausis parasti rotā palieli riņķveidīgi zelta auskari, taču nekādas citas dārglietas viņa nelieto. Apģērbs vienkārši - zem mantijas pavīd vien melni, plati, zvanveida svārki un vienkārša (arī melna vai cita tumša auduma) blūzīte. Dažkārt ērtības labad mantija netiek lietota. Viņa ir vidēji gara auguma, slaidas ķermeņa uzbūves. Sieviete ir emocionāla, taču cenšas būt iecietīga un nepakļauties īgnuma un dusmu lēkmēm. Neskatoties uz to viņa necieš iebildumus, bet tajā pat laikā ir maiga un rūpīga. Viņa ir neatlaidīga un uzmanīga, mērķtiecīga un spītīga, tomēr nedaudz arī romantiķe.

Dzīvesstāsts: Dzimusi pašā Vācijas sirdī - Berlīnē. Abi vecāki ir burvji, tomēr neliedza Mikai arī vientiešu izglītību, tādēļ viņa ir apmeklējusi bērnudārzu, kurā vecāki īpaši centās nosargāt un nepieļaut dažādo maģisko īpašību izpaušanos. Pēcāk Mika tika pieteikta sākumskolai, kurā arīdzan izmācījās, taču tālāk uz vidusskolu, kas Vācijā nāk pēc pamatskolas, netika sūtīta, jo tika gaidīta vēstule no burvju skolas, kurā meitenei vajadzētu turpināt mācības. Tā arī notika, un viņa veiksmīgi izmācījās, taču septītajā gadā zaudēja savu tēvu, kāda vientieša neuzmanības dēļ viņš tika notriekts. Kopš tā mirkļa jaunietes attiecības ar vientiešiem un burvjiem, kas nākuši no vientiešu ģimenēm, ir nedaudz sašķobījušās, taču viņa turpina censties būt iecietīga un lieliska sieviete arī tagad, kad ir pieaugusi un pabeigusi skolas, ieguvusi tiesības mācīt bērnus. Mācoties Mika bija iemīlējusies kādā puisī, taču viņš to pievīla, un sieviete pagaidām neplāno ieslīgt kādās attiecībās. Viņas māte vēl arvien ir dzīva un dzīvo Berlīnē, taču ik pa laikam ceļo; ir pensionējusies un nestrādā algotu darbu.

Dažādi: Driādas Vorisas māsīca.

Tristians Čermosfords

Izskats: Garš vīrietis, kas slejas pāri citiem cilvēkiem. Vizuāli ļoti kārtīgs, kad atrodas publikas priekšā. Tumši blondi mati un bāli zaļas acis, kas rada maiga un patīkama cilvēka iespaidu, kas tiek sagrauts mirklī, kad viņš atver muti. Izsteigti vaigu un deguna kauli, šauras un plānas lūpas, uzacis parasti ir izliegtas domīgā izteiksmē. Ātri iedeg, atrodoties saulē, bet ieslēdzies telpās, ātri paliek pāls. Ja kādam pietiek drosmes ieskatīties, tad sejā var sazīmēt sīkas rētas, kas saglabājušās no viņa ekspedīcijām.

Dzīvesstāsts: Tristians piedzima Komoru salās saviem vecākiem kā pirmdzimtais. Piecas minūtes vēlāk Čermosforda kundze dāvāja viņam jaunāko māsu. Jau tad māte iemanījās viņam sagādāt vilšanos. Piecu gadu vecumā jaunais puika, kurš nolēma, ka viņam visvairāk pasaulē riebjas meitenes, tika aizsūtīs uz Šveices internātskolu ar savu dārgoto māsu, iespundētu mantu lādē. Vecākiem labpatikās ik pēc kāda laika pārvietot abus bērnus uz citu vietu, lai viņi izpēta pasauli jau jaunībā, kas neļāva Tristianam iegūt patstāvīgus draugus un ar laiku puisis vispār pārstāja censties. Viss mainījās brīdi, kad zēns saņēma ielūgumu uz Cūkkārpu, kur viņa vecākiem vairs nebija nekādas varas un teikšanas pār dēlu. Septiņu gadu laikā viņš ieguva ne tikai nepārspējamas zināšanas, izsūcot skolas bibliotēku, bet arī veselu vienu draugu, kuram nebija nedz psihisku traumu, nedz citu defektu, kā dēļ viņš vēlētos uzturēties jaunā Čermosforda sabiedrībā. Aizejot prom, Tristians nosolījās nekad vairs neatgriezties šajā skolā. Paralēli pastiprinātas vēstures studēšanai jaunais burvis ceļoja uz dažādām nomaļām vietām, kur neviens mūsdienu burvis nav spēris savu kāju. Reiz Amazones džungļos viņš iepazinās ar kādu ķerto, kurš aizrautīgi klāstīja par pūķu iekšām. Dīvainā kārtā viņam ar šo personu izveidojās ciešas attiecības. Dažkārt visi trīs saskrējās kādā nomaļā vietā, kad nesēdēja studijās ar grāmatu kalniem vai nebrida pa svešiem pasaules dubļiem. Kādā no tādām tikšanās reizēm Tristians iesaistījās kārtējās derībās ar saviem draugiem. Neveiksmīgi, jo viņš zaudēja. Tieši tādēļ viņam nācās doties uz vietu, kurā viņš solījās neatgriezties deviņus gadus atpakaļ, lai pasniegtu maģijas vēsturi. Jaunajam zinātniekam nāksies stāties pretī, viņaprāt, visdīvainākajiem cilvēku paveidiem – bērniem.

Emeralda Zvērene

Izskats: Vidēja auguma un vidējas miesasbūves sieviete, trīsdesmit gadus veca, mati brūni un gari, parasti tiek savīti copē, kas liek viņai izskatīties mazliet vecākai par saviem gadiem. Visnotaļ pievilcīga dāma. Acis zaļas, kam par godu viņai tika dots tāds vārds. Par spīti tam, ka viņa vēl ir visnotaļ jauna, Emeraldai ir konservatīvi uzskati — viņa uzskata, ka mūsdienu jaunatne ir nolaidusies un vajadzīga stingra audzināšana, lai visu vērstu par labu. Mīl valkāt tumšas krāsas mantijas, kas, uzturoties vientiešu vidū, tiek nomainītas pret lietišķa stila kostīmiem. Sieviete par kuru var teikt — neskati dāmu no cepures. Proti, ieraugot Emeraldu pirmo reizi, viņa šķiet visnotaļ jauka un laipna persona, taču iepazīstot tuvāk atklājas, ka patiesībā ragana ir stingra gan savos uzskatos, gan rīcībā. Jokus saprot un pat pasmejas par tiem, taču pati mēdz jokus pateikt tik nopietni, ka nevar saprast, vai par to bija jāsmejas vai nē.

Dzīvesstāsts: Dzimusi Velsā, vecāki vientieši ar visai konservatīviem uzskatiem, līdz ar to meitene tika audzināta tādā pat garā. Skola būtu varējusi to izmainīt, taču skolasbiedri uzskatīja par labāku apcelt Emeraldu ne tikai par viņas konservatīvajiem vecākiem un ģērbšanās stilu (ko noteica vecāku uzskati), bet arī dīvaino uzvārdu, nekā ievilkt savā draugu pulciņā. Līdz ar to meitene vairāk izbaudīja vienpatību un stingro audzināšanu no vecāku puses. Tā tas turpinājās līdz 10 gadu vecumam, kad pie viņas ieradās Cūkkārpas direktors ar uzaicinājuma vēstuli. Tā nu meitene uzzināja, ka viņai piemīt maģiskas spējas. Direktoram bija ilga un gara saruna ar meitenes vecākiem un pašu Emeraldu arī, kura ar lielu šaubīšanos piekrita doties uz burvju un raganu arodskolu. Tiesa, tur viņa jau pašā pirmajā dienā piedzīvoja vilšanos, ar ko nācās sadzīvot turpmākos septiņus gadus. Emeralda gan tam par spīti centās uzcītīgi mācīties un bija viena no sava torņa labākajām audzēknēm. Taču diemžēl pat tas nelīdzēja. Pēc Cūkkārpas pabeigšanas meitene sāka strādā Burvestību ministrijā, sākdama kā vienkārša palīdze, līdz kļuva par eksperti savā nozarē. Tiesa, uz laiku tam jāmet miers, lai atgrieztos Cūkkārpā un nu jau profesores statusā.

Nīke O'Hāra

Izskats: Nīkes tumši brūnie mati, gandrīz vienmēr bija saņemti zirgastē, kura sniedzās gandrīz līdz meitenes viduklim. Ādas krāsa kā jau lielākai daļai grieķu bija nedaudz tumsnēja, kas radīja iespaidu it kā lielāko savas dzīves daļu viņa būtu pavadījusi saņemot kaudzēm saulītes glāstu, kas būtībā arī atbilda patiesībai. Seju rotāja lielas, šokolādes brūnas acis, klasiski veidots deguns un burvīgs smaids, kura laikā vaigos parādās mazas bedrītes, kas viņas smaidu vērš vēl, jo patīkamāku.

Dzīvesstāsts: Meitene piedzima kādā ļoti siltā un saulainā dienā. Šajā dienā pie debesīm nebija neviena paša mākonīša un saule ar milzīgu nepacietību pilsētā bija gaidīta jau sen, gluži tāpat, kā ģimene ar nepacietību bija gaidījusi meitenes ierašanos. Šī brīnumainā diena sakrita tieši ar 1.aprīli, kas jau sens ir zināma, kā smieklu un joku diena.

Viņas vecāki bija grieķi, kas ir ļoti aizrāvušies ar Grieķijas maģijas vēstures un kultūras pētniecību. Iespējams tieši tādēļ Nīke ir nosaukta Stiksas dieves meitas- spārnotās uzvaras dievietes Nīkes(Viktorijas(latīņu val.)) vārdā. Savukārt savu īrisko uzvārdu Nīke ir mantojusi no vecmāmiņas O’Hāras, kas bija tēta mamma un pēc Nīkes vectētiņa nāves apprecējusi Nikolasu O’Hāru, kura dēļ vecmāmiņa bija pārcēlusies uz Lielbritāniju. Tas arī izskaidro to kāpēc meitene savas burvju mācības ir uzsākusi tik tālu no mājām.

Bez, trīs vecvecākiem, dažiem tēvočiem, tantēm un citiem radiem viņai bija arī veseli divi brāļi – Kostos un Andreass. Nīkes vecākais brālis Kostoss ir septiņpadsmit gadus vecāks par savu mazo māsu un viņam jau ir pašam sava ģimene ar, kuras vienīgo meitu Efiju Nīke ir gandrīz viena vecuma. Efija ir lielisks draugs saulainajās vasaras dienās ar, kuru kopā var iet klausīties drupās esošā spoka stāstītās pasakas vai arī vienkārši peldēties siltajos Grieķijas ūdeņos. Otrs brālis Andreass ir nieka septiņus gadus jaunāks par Kostosu un šobrīd uz dzīvi apmeties Krētas salās, lai ietu savu vecāku pēdās un kļūtu par krietnu maģijas vēstures Grieķijā pētnieku.

Šobrīd Nīke ar ir ar izcilību nokārtojusi savus SLIMu pārbaudījumus un līdz ar to gatava atrast profesiju, kas viņai padotos vislabāk.

Dažādi: Piektajā mācību gadā cītīgi gatavojusies SLIMu pārbaudījumiem, kurus izturējusi ar izcilību. Sestais un septītais mācību gads ir paredzēts kā gatavošanās SĒRGiem un specializēšanās kādā no iespējamajām nākotnes profesijām. Tā kā Nīkei ļoti patīk bērni un savus labos SLIMu rezultātus būtu žēl neizlietot skolotāja amatam, tad šogad ir pieteikusies uz praktikanta vietu, iegūstot iespēju mācīt vientiešu mācību pirmajiem kursiem. Nīke ir pārliecināta, ka spēs būt gana atbildīga, radoša un komitenta, lai labi tiktu galā ar sev uzticēto pienākumu. Tāpat vasaras mēneši ir pavadīti aizpildot zināšanas robus kā mācību metodoloģijā tā vientiešu jautājumos. Šī lieliskā iespēja ļaus jau laikus izprast skolotāja amata atbildību un grūtību, kā arī to vai šis amats ir patiesi tas, kas dzīvē viņai padosies vislabāk.

Kasandra Makdorna

Izskats: Kalsna jauna sieviete, tumšiem, viļņainiem matiem, kuri sniedzas līdz lāpstiņām. Bieži vien viņa tos nēsā savītus biezā bizē, lai netraucē. Pelēkas tērauda acis lieliski iederas viņas sejā ar augstajiem vaigu kauliem un bālo ādu. Varētu likties, ka viņas auguma aprises veidojuši labākie grieķu tēlnieki, tomēr ļaujot Mātei Dabai darīt pārējo darbu. Slaidi, gari pirksti, kuri liekas piemēroti klavieru spēlēšanai un pieskārienam. Uz labās plaukstas locītavas neliela rēta.

Dzīvesstāsts: Kasandra dzimusi Anglijā pirms divdesmit pieciem gadiem. Viņas māte nāk no labi situētas, kaut arī ne aristokrātiskas ģimenes, un strādā Svētā Mango dziednīcā. Viņas tēvs, skotu augstmaņuģimenes trešā atvase, strādā Burvestību Ministrijā, un darba dēļ ir spiests daudz ceļot pa ārzemēm, tādejādi nodrošinot ģimenei diezgan greznu dzīvi. Un tomēr, Kasandras māte ne par ko nav pierunājama pamest darbu Svētajā Mango. „Dziednieku,” viņa mēdza sacīt, ”nekad nevar būt par daudz.” Kasandra dzimusi Jūlija vidū, tieši pašā dienvidū, kad tipiskais Anglijas laiks kārtējo reizi mainījies un sācies negaiss. Nelielā Vortingas pilsēta Anglijas Dienvidos, ir meitenes dzimšanas un pirmā dzīves vieta. Vortingā un apkārtējās pilsētās pavadīti pirmie četri meitenes dzīves gadi. Tikko Kasandra sākusi izrādīt pirmās maģijas pazīmes, vecāki izlēmuši pārcelties uz Mākoņu Salu Skotijā, jo Skotijas gaiss esot veselīgāks, turklāt, dzīvot kalnos ir daudz labāk, nekā Anglijas putekļos. Kad meitenei palika 11 gadu, vecākiem par lielu prieku viņa saņēma vēstuli no Cūkkārpas Raganības un Burvestību arodskolas. Abi meitenes vecāki ir burvji, tālab Kasandra nemaz nejutās apbēdināta par to, ka drīz vien sāksies skola. Uz Cūkkārpu meitene brauca ar prieku un dzīvu interesi par burvju pasaules noslēpumiem. Šķirmice iešķiroja viņu Grifidorā, kurš kļuva par viņas otrajām mājām.

Pabeigusi piekto kursu, Kasandra izvēlējās turpināt mācības Pārvērtībās, Burvestībās, Maģijas vēsturē un Mikstūrās, lai pēc SĒRGiem dotos apgūt kādu no tiem padziļinātāk. Protams, meitene nebūt nebija iedomājusies, ka jebkad kļūs par skolotāju. Tiesa, beidzot Cūkkārpu ar atzinību, viņa sāka apdomāt šo iespēju. Dodoties mācīties uz Merlina Akadēmiju Amsterdamā, Nīderlandē. Izvēlējusies trīs priekšmetus studijām – Maģijas vēsturi, Burvestības un Pārvērtības. Pabeigusi Merlina Akadēmiju, Kasandra atgriezās Anglijā, laimelētu darbu skolā, kuru pati absolvējusi – Cūkkārpā. Vēlas kandidēt uz Burvestību pasniedzējas vietu, tomēr pašlaik galvenais ir vispār atrast jebkādu darbu. Ja tas izdotos, Kasandra labprāt ietu arī mātes pēdās un tālmācībā apgūtu dziedniecību. Iespējams, darbu Cūkkārpā varētu apvienotarmācībām, tomēr ja ne – kasandra ir gatava ziedot visu savu laiku jaunajiem burvjiem un raganām.

Pumei Su

Izskats: Ļoti kalsna sieviete ar iepelēku, dzeltenīgu ādas krāsu. Sejas vaibsti uzkrītoši liecina par aziātisku izcelsmi un viss augums parasti bija ietērpts vienkāršos krāsainos lakatos. Pieticīgo tērpu papildināja veiksmes simboli - amuleti, sandalkoka krelles un putnu spalvas. Galvas rotu veidoja avangardiskas frizūras un tās vēl izcēla milzīgi metāla vai stikla pērlīšu auskari.

Dzīvesstāsts: Aziātiskas izcelsmes sieviete ar nedaudz pacifistisku auru. Deviņu senvalodu pārzinātāja. Ļoti stingra un reliģioza. Dzimusi un augusi Himalaju klosterī kopā ar citām hinduisma piekritējām - māsām. 18 gadu vecumā Pumei atvadījās no savas bērnības mājokļa un devās svētceļojumā uz Austrumiem. (..) Rūnas viņa apguva pie kāda sirma norvēģu zintnieka, kurš apmetās Dardželingā un pelnīja iztiku kā vietējais dziednieks. To, ka šai sievietei nepiemita ne mazākās burvju spējas, vecais vīrs nezināja līdz pat brīdim, kad mērķtiecīgā Su jau bija zibens ātrumā apguvusi visu, kas bija apgūstams rūnu zintīs. Raksturs, pieredze un specifiskais ārējais izskats darīja šo personu tik īpašu un maģiskas vilkmes apdvesmotu, ka neviens – ne burvis, ne vientiesis – nemēģināja apšaubīt viņas raganisko būtību. Pienāca laiks, kad Pumei Su vēlējās ne tikai ņemt no pasaules, bet arī dot. Pirmo savu pieredzes apmaiņu Su lūkoja ieviest kādā no burvju skolām, kuras viņai ieteica daži mācīti burvji.

Citi darbinieki

Šeit norādīti Citi amati iekš skolas sienām, kā arī, kas šos amatus ieņem:

Tehniskais atbalsts - Ēna

Spoks - Dins Danskis

Tehniskais radītājs - eyedam

Spoks - Gvendolīna

Medbrālis - Lerijs Hols

Mājas Elfs - Murmulis

Mājas Elfs - Pīpriķis

Bibliotekārs - Stīvens Grīns

Mājas Elfs - Tinkija

Uzraugs - Vilhems Zommers

Ēna

Izskats: Izskats atkarīgs no saules stāvokļa pret sistēmas planētām.

Dzīvesstāsts: Strādājusi Gringotu bankā par līdzekļu izsaimniekotāju, Burvestību ministrijā pildījusi zemlaižu ķērājas pienākumus. Pēc tam aizklejojusi uz Sibīriju ķert polārlāčus, tad atgriezusies pie Nastjas, jo nekur nav tik labi kā mājās.

Dažādi: Intereses: Tehniskas problēmas, Administrēšana, Moderācija, Iranizēšana, Jandalēšana, Figurēšana.

Dins Danskis

Izskats: Melni mati,zaļganpelēkas acis. Izskatās vecāks par saviem gadiem. Seja saglabājusi biedējoši, aizsaules skaistumu arī pēc nokrišanas, lai gan tagad viņš ir caurspīdīgs, tomēr nedz seja, nedz ķermenis nav izplūdis.

He was still listening to the Beatles until He came here, you know.

Dzīvesstāsts: Dzimis Krievijā - Maskavā. Pieder pie senas burvju dzimtas, kura ir gandrīz izmirusi. Viņam ir 4 māsas. Vecāki strādā Krievijas burvestību ministrijā. Vecākā māsa - turienes maģisko ievainojumu dziednīcā. Dins saņēmis uzaicinājumu mācīties Cūkkārpā. Pēc smagajiem sarežģījumiem ģimenē, izlēmis izbeigt savu dzīvi tur, kur juties vislabāk, kļūdams par mazliet dīvainu spoku.

Nolēcis no Rietumu torņa. R.I.P.

Dažādi: Aptaujā 2008. gada pirmajā semestrī atzīts par 2. manāmāko ne-pasniedzēja vadības tēlu.

eyedam

Izskats: Baumo, ka eyedama bārda esot svēta. Citu ziņu nav.

Dzīvesstāsts: Dažādas leģendas vēsta dažādas versijas par tā (dažas no tām aizdomīgi līdzinās stāstiem par lāčausi).

Dažādi: Reiz sensenos laikos i-cūkkārpas nebija. Tad tā tika radīta. Eyedam ir i-cūkkārpas radītājs un galvenais administrators, tehniskais atbalsts, dažādu tehnisku jaunumu ieviesējs un cilvēks, kas rūpējas, lai IC spētu pastāvēt tehniski.

Gvendolīna

Izskats: Jauna, gadus 16-17 meitenes daļēji caurredzams tēls. Kastaņbrūni mati un tumšas, tumšas acis, kas kopā ar pabālo ādas krāsu dod viņai izcili aristokrātisku, tomēr tajā pašā laikā mīļu izskatu. Viņa tērpjas ķiršsarkana samta kleitā ar baltu augstu apkakli unkā jau spokam, viņai nav vajadzības to mainīt. Mati vienmēr sasieti mezglā un rotāti baltām pērlēm. Gaita cēla - viņa zina savu vērtību.

Dzīvesstāsts: Savulaik, un tas bija pietiekami sen, Gvendolīna, dižciltīgu, taču ne ar izcilām burvju spējām apveltītu vecāku meita, jau bija tikusi līdz septītajam gadam Cūkkārpā, sasniegdama tikai visaugstākos rezultātus un būdama pārliecinoši labākā savā tornī un arī visā skolā. Taču tad notika negadījums. Kādu dienu viņa pastaigājās pa pils parku laikā, kad kādā no pils telpām mazie pirmziemnieki mācījās likt pārvērstiem objektiem lidot. Kādam visticamāk nepaveicās ar pareizu žestu vai vārdiem, un tā rezultātā virs pils parka mazus spārniņus vēcinādams, lidoja ķieģelis. Mazie spārniņi nes'pēja svaru noturēt, atteicās ksutēties, un pēc mirkļa tas jau bija izcilnieces gals. Tomēr viņa palika cūkkārpā kā spoks, joprojām būdama cītīga skolniece visās stundās, kur vien iespējams (un nu viņa spēja dalīties, lai pagūtu visur-DIAGNOZE: personiibas dalisanaas smagaa forma), meklēdama savu slepkavu un joprojām baidīdamās tikt nogalināta, jo nabadzīte joprojām uzskata, ka viņa ir dzīva un patiesībā nekas nav noticis.

Lerijs Hols

Izskats: Lerijs ir ļoti pievilcīgs jauneklis (vismaz viņš pats tā uzskata). Pusgari, brūni mati, kas ieskauj viņa ovālo seju, kurā slēpjas pāris tumšbrūnu, maiguma pilnu acu. Slaids, vingrs augums par, kuru viņu varētu apskaust vai ikkatra meitene. Mazliet sievišķīgs un maigs.

Dzīvesstāsts: Lerijs ir dzimis Vācijā. Viņa tēvs ir anglis, bet māte tipiska vāciete. Diemžēl savu tēvu viņš tā īsti nemaz neatceras, jo tēvs gāja bojā nelaimes gadījumā, kad Lerijs vēl bija pavisam mazs. Tā nu viņu uzaudzināja piecas māsas un māte. Iespējams tāpēc viņš izauga mazliet sievišķīgāks nekā tas zēnam pienāktos. Jau agrā bērnībā apguvis pavār mākslu, zēns bija izlēmis kļūt par pavāru, kad nejaušības pēc viņa rokās bija nonākusi brūngana aploksnīte no Cūkkarpas raganību un burvestību arodskolas. Tā nu nolēmis sekot šim aicinājumam Lerijs nokļuva brīnumu un savādību pilnā pasaulē, kas pamazām kļuva par viņa ikdienu. Pāris reizes uzspridzinājis mikstūru kabinetu viņš izlēma apgūt alķīmiķa vai vismaz farmaceita profesiju. Jaukt dažādas vielas un vieliņas viņš iemanījās tik lieliski, ka līdz skolas beigām (izņemot tās dažas reizes pirmajā gadā) šis bija priekšmets, kas viņam padevās vislabāk. Beidzot skolu vēlējās iestāties ar burvju farmāciju saistītajā augstskolas nodaļā tomēr tur viņš netika. Tā nu gadu sēdējis mājās, auklējis dažu māsu bērnus un nodarbojies ar izšūšanu un adīšanu, viņš savu laimi izmēģināja gadu vēlāk, bet šoreiz medicīnas fakultātē, kur nelielā konkursa dēļ viņu gaidīja atplestām rokām. Lerijs tikko ir pabeidzis teorētiskās mācības un tagad ir pienākusi tā daļa, kurā viņam pieredzējuša medicīnas darbinieka klātbūtnē ir jāapgūst sevis izvēlētās specialitātes praktiskā puse. No bērnības nākušie laika kavēkļi ir saglabājušies līdz pat šodienai: brīvajā laikā labprāt ada. Ir lielisks kulinārs un parasti ejot pie kāda ciemos savus virtuves brīnumus ņem līdzi. Dažreiz mīl piecelties agri, lai dotos makšķerēt. Ir sapnis reiz noķert uz āķa milzu kalmāru (varbūt tāpēc prakses vietai izvēlējās Cūkkārpu). Mīl bērnus tāpēc nākotnē vēlas kļūt par bērnu psihologu.

Murmulis

Izskats: Izskats: vidusmēra elfa augumā, kastaņbrūnām acīm, ādas krāsa zaļgana, deguns galā pastrups un noapaļots, atgādina kartupeli. Ausis spicas, tajās un ap tām aug dzeltenbrūnas nokrāsas matu kušķi, kas ugunsgaismā izskatās zeltaini. Sejas izteiksme tāda, ka izskatās, ka viņš vienmēr smaidītu, kas var būt mānīgi.

Raksturs: pirmais un galvenais - fanātiski mīl kārtību un ir uzticīgs, viņš gatavs ar dakšiņu sabakstīt savas ausis skrandās un vēl nez ko, ja būs kaut kas jāizpauž. Murmulim lāga nepatīk cilvēki, kas neprot novērtēt citu darbu, tādejādi viņš var vainīgajam "ieriebt", sakārtojot viņa mantas tik ideāli, ka upuris nespēs vien atrast vajadzīgo lietu. Ļoti satraucas, ja nākas pievilt saimnieku, vai atstāt pienākumus novārtā, tad cenšas visu darīt ar dubultu sparu. Ja pret Murmuli izturas jauki un draudzīgi, viņš izturas tāpat, bet pārsvarā cenšas būt nemanāms, kā jau kārtīgam mājas elfam pieklājas.

Dzīvesstāsts: dzimis mājas elfai vārdā Marle, kura kalpo kādai tīrasiņu burvju dzimtai - fon Šlagbaumiem, Vācijā. Par spīti visai dižciltīgajam uzvārdam, fon Šlagbaumi ir visai lādzīgi un labi izturas pret elfiem. Iepriekšējā vasarā viņi aizbrauca atpūsties uz Angliju, paņemot abus mājas elfus līdzi. Tur, Diagonalejā, Murmuls pirmo reizi sastapās ar vārdu Cūkkārpa, dzirdētais viņu tā sajūsmināja, ka Murmuls devās pie saimniekiem, lai izlūgtos brīvlaišanu, jo par viņa karstāko vēlmi kļuva kalpošana šajā skolā. Fon Šlagbaumi pēc ilgiem Murmuļa un Marles pūliņiem tam piekrita un pasniedza jaunajam elfam kastaņbrūnas īsbikses - pieskaņotas viņa acu krāsai. Murmuls ilgi negaidīja un pie pirmās izdevības devās uz savu sapņu darbavietu. Tagad viņš stāv pie skolas durvīm ar dedzīgu vēlmi un cerību kalpot ar visu savu sirdi un dvēseli Cūkkārpai un lai neviens puteklis nedomā tur iekārtoties uz ilgu palikšanu!

Pīpriķis

Izskats: Nošļukušās, gaļīgās truša ausis papildina mājas elfiem ierastais cūkas šņukurs, kas parasti aplipis ar apkaltušiem punķiem. Pīpriķa zaļās ačteles ir duļķainas kā sastāvējušās purva lāmas, bez jebkāda mirdzuma. Šķiet neiespējami, ka tik daudz miega var sakrāties acu iekšējos kaktiņos, ja katru rītu tie netiek izslaucīti, tomēr šis mājas elfs, šķiet, īpaši parūpējas, lai lipīgie izdalījumi sakrātos un paliktu tajā pat vietā pēc iespējas biezākā kārtā. Uz Pīpriķa krunkainās, zaļganpelēkās galvas ādas aug pāris pelēcīgu matu šķēpeles, kas ieaugušas arī ausīs. Mājas elfa rokas ir tik garas, ka sniedzas pāri ceļgaliem, tā ka būtne nepatīkami atgādina īpasi neglītu mērkaķi. Garos, kaulainos pirkstus papildina nagi, kas, šķiet, nekad nav griesti un aiz kuriem sakrājies pamatīgs punķu, ēdiena un netīrumu slānis. Ap būtnes gurniem apsietais dvielis (vai šalle?) krāsas ziņā diži neatšķiras no elfa ādas krāsas. Stiegrainie Pīpriķa ceļgali un elkoņi noklāti ar rētām, tā pat kā krūšukurvis un mugura, kas liecina par iepriekšējā saimnieka nesaudzīgumu un pletnes spēku. Pēdas elfam parasti tik pat netīras kā vecā saimnieka tualetes labierīcību caurules. Ja tās notīrītu, atklātos labi noauguša apmetojuma klajiens uz kāju pirkstiem un lieliem. Pīpriķim zobu nav jau pēdējos piecus gadus, tādēļ viņa runu ir grūti saprast, bet, kad elfs runā skaļāk, no viņa mutes šļācas siekalas un bez lietussarga tuvāko pāris metru rādiusā neiztikt. *** Pīpriķis pēc dabas ir sabiedrisks elfs, kaut gan jaunības gados ticis pamatīgi apspiests. Elfam ļoti patīk bērni, reizēm pat pārlieku. Kaut gan slinks un netīrīgs pats pret sevi, Pīpriķis telpu uzkopšanā ir īsts meistars. Pie ēdiena gatavošanas Krupjakāju gan labāk nelaist - tas var beigties ar pamatīgām ziepēm un sagāstiem podiem. Elfu gan labāk nekaitināt - viņš kož un kliedzot spļaudās, un mīlestība pret atsevišķiem indivīdiem - bērniem - var tik pat aši pagaist, kā parādīties.

Dzīvesstāsts: Dzimis padibenes elfu ģimenē, proti, Pīpriķa vecāki bija elfi bez saimniekiem. Jau kopš bērnības elfēns uzskatīja, ka vecāki, pienācīgi nekalpojot, zaimo arī savu dēlu, tādēļ, sasniedzis mājas elfu pilngadību, Pīpriķis atstāja vecāku mājas, lai dotos meklēt darbu un laimi. Pēc ilgiem un neveiksmīgiem meklējumiem, Krupjakāja beidzot atrada saimnieku. Tas bija kāds pabira, burvju pasaules izstumtais, kas mājas elfus uzskatīja par vergiem. Tomēr Pīpriķis nesūdzējās un darīja savu darāmo, viņš bija laimīgs mājas elfs, pat ar rētām visās iespējamās vietās. Viņa dzīve bija samērā vienmuļa. Lēni, tomēr biedējoši nāca vecumdienas un elfam nācās domāt par to, ko viņš darīs, kad vairs nespēs tikt galā ar pienākumiem, ko viņam uzkrāva saimnieks, līdz kādu dienu saimnieks, tā teikt, atsiepa pekas jebšu palika auksts. Pīpiriķis saimnieku žēloja, tomēr saprata arī to, ka viņam, lai izdzīvotu, nepieciešams jauns darbs. Tomēr kurš gan gribētu šādu vecu, nevienam nevajadzīgu mājas elfu, kam pēc ilgstošas strādāšanas mugurā mēdza iemesties krika? Apmēram pusgadu Pīpriķis klīda pa neviesmīlīgo zemes virsu, līdz nonāca Cūkkārpā. Šejienes laipnīgā direktrise Anastasija, kuru elfs gan acīm netika skatījis, pieņēma viņu darbā Cūkkārpas raganību un burvestību arodskolā. Tas bija Pīpriķa sapņu piepildījums un viņa asinspiediens no lielās laimes bīstami paaugstinājās, tādēļ nācās iedzert mēriņu nomierinošu līdzekļu. Tikai pēc tam elfs bija gatavs uzsākt darbu... Elfa aizraušanās: Pīpriķis bija aizrāvies ar konfekšu papīriņu krāšanu. Uzslaukot dažādas telpas, elfam tika gadījies atrast neskaitāmu krāsu, formu, materiālu papīriņus, ko viņš līmē pie sienas savā guļamkambarī ar savu siekalu vai punķu palīdzību.

Dažādi: Aptaujā 2008. gada pirmajā semestrī atzīts par 3. manāmāko ne-pasniedzēja vadības tēlu.

Stīvens Grīns

Izskats: Garš - 1.80 m, tumši brūniem matiem. Ierastais apģērbs - Sārta mantija, jo sārts ir viņa krāsa. Āda reizēm pārāk karstā laikā noklājas ar sīkiem vasarraibumiem. Neierasta lieta - valkā vientiešu vīriešu izejamās kurpes, aizbildinoties ar to, ka jūtas tajās ērti. Uz kreisās rokas elkoņa dzimumzīme zvaigznes veidojumā.

Dzīvesstāsts: Dzimis Amerikā. Sasmiedzis pilngadību un beidzis Cūkkārpu, Stīvens pārcēlās uz Londonu, gribēdams būt tuvāk vietai, ko mīlējis - Diagonalejai. Kopš bērnu kājas viņs novērojis sevī dīvainu ieradumu - daudz lasījis. Viņš bija spējīgs sīki jo sīki pastāstīt par grāmatas saturu, reizē ar kritiķa aci novērtēdams to, tāpēc jutis aicinājumu pēc Cūkkārpas pabeigšanas saistīt savu karjeru ar grāmatām. Pāris gadus nostrādājis par Bibliotekāru Londonas centrālajā bibliotekā, vientieša aizsegā. Vientiešu grāmatas bija viņa tā sauktais "jājamzirdziņs", līdz izpētijis visas grāmatas bibliotekā viņš konstatējis, ka tomēr burvju pasaulē tās ir interesantākas - attēlos personas kustās, grāmatas reizēm mēdz niķoties, tāpēc pametis darbu, viņš atgriezās burvju pasaulē, lai atrastu darbu pie tās grāmatām. Pašlaik ir Grāmatu veikaliņa Īpašnieks Diagonalejā, bet cer, ka tiks kādā citā darba vietā.

Tinkija

Izskats: Tinkija ir pavisam jauna un zaļa elfu meitene. Trauslās, kārnās rokas un ķermenītis vel ne reizi savā dzīvē nav pieredzējis tādu īsti smagu darbu, tāpēc ir pavisam tīrs un bez ievainojumiem. Galva, kura salīdzinājumā ar ķermeni ir liela, balstās uz gara, šaura kakla. Elfu meitenītei ir spic, garš deguntiņš kurš bieži vien iebāžas ne savās darīšanās. Lielas, zilas, ziņķārības pilnas acis un plats, plats smaids. Sikspārņa cienīgas ausis, kuras dzird daudz ko, bet biežāk tieši to ko nevajajadzētu, nevis to ko vajadzētu. Uz galvas ir arī pāris matu, kuri drošsirdīgi slējās uz augšu parādot,cik drosmīga un spica ir šī elfiene. Mugurā viņai ir gara, spilgri oranža un vel tīri jauna spilvendrāna, kura lieliski pasvītro meitenes jautro raksturu. Zinātkāra, jautra, mīlīga un aša elfu meitene.

Dzīvesstāsts: Tā bija saulaina vasaras diena. Draisks vējiņš purināja apzuaļumojušās koku lapas, kad acis atvēra Tinkija. Tas laikam bija kādus piecdesmit gadus atpakaļ. Lai nu kā, bet savu dzīvītī Tinkija sāka Cūkkārpā un te to taisās arī nobeigt. Pirmie gadi jau elfienei bija tīri garlaicīgi, jo neviens neļāva viņai darīt neko nopietnu. Viņa bija vel pavisam mazs bērns. Pamazām tika apgūta maģija un tās laikā skola cieta dažadus zaudējumu - plīsa trauki, krita skapji. Tas bija traki. Kad Tinkai apritēja desmit gadu, nomira viņas mīļā, vecā māmuļa un elfienei nācās pārņemt māmuļas darbu. Protams, tik zaļam knauķim visus nopietnos darbus neuzticēja, bet putekļus apslaucīt, traukus nomazgāt. To viņa varēja. Reizēm Tinka aizlavījās no darbiem un klusi sēdēja kādas stundās cenšoties iemācīties lielas gudrības. Viņa vienmēr vēlējās un vēlas kaut varētu pabaigt skolu, saņemt apbalvojumus. Aizraušanās: Lielā un kaismīgā aizraušanās ir stundām ilga kausu pucēšana trofeju istabā, jo tad var pasapņot, ka kauss ir piešķirts tieši tev par lieliem un vareniem sasniegumiem. Bet pati, lielākā ir velme mācīties un galu galā pabeigt cūkkārpū kā pilntiesīgam skolniekam.

Vilhems Zommers

Izskats: Sakarā ar to, ka viņa profesija saistās ar audzināšanu un viņš pats ir izcils audzinātības paraugs, gandrīz jau trīsdesmit gadus vecais Vilhelms burtiski izstaro tīrību un nevainojamu precizitāti it visā, kas tiek darīts.

Sejas krāsa nav ne pārlieku bāla, ne iesauļota, tā vienkārši ir pavisam dabīga un lieliski harmonizē ar tumši pelēkajām acīm, kurām piemīt ērgļa skatiens. Uz Zommera lūpām ļoti bieži redzams smīns, kas liek domāt, ka šis cilvēks apslēpti ņirgājas par visiem cilvēkveidīgajiem. Balsī dzirdams visai izteikts vācu akcents.

Burvī vērojama arī koķeta daba, kas īpaši redzama jaunu, pieklājīgu dāmu klātbūtnē.

Dzīvesstāsts: Vilhelms dzimis un ilgu laiku dzīvojis Vācija, kur skolas vecuma laikā mācījies burvju skolā puišiem.

Pārcelšana

Lai audzēknis tiktu pārcelts, ir jāatbilst šādiem kritērijiem:

1. Jābūt sekmīgam vismaz divos Interneta Cūkkārpas priekšmetos.

2. Katra gada audzēknim ir jāsasniedz tam atbilstošā postu daudzuma minimums:

Pirmziemnieks - 75 Otrziemnieks - 150 Trešziemnieks - 225 Ceturtziemnieks - 300 Piektziemnieks - 375 Sestziemnieks 450

3. Brīdinājuma pakāpe nedrīkst būt augstāka par 36%

4. Pārcelti tiek arī skolēni, kas aktīvi palīdzējuši vadībai, vadot kādu skolas pasākumu/konkursu utt. To, kuri ir šie skolēni nolemj Skolas Vadība gada beigās.

5. Pārcelti tiek arī tie skolēni, kuri ir atstrādājuši vasaras darbus.

Brīdinājuma pakāpe

Katrai brīdinājuma pakāpei tiek piešķirti atbilstošs skaits soda procentu, kas tiek piešķirti par Out Of Game (OOC) noteikumu pārkāpšanu.

Pakāpes un tām atbilstošie soda procenti:

1. Pakāpe - 12% 2. Pakāpe - 24% 3. Pakāpe - 36% 4. Pakāpe - 48% 5. Pakāpe - 60% 6. Pakāpe - 72% 7. Pakāpe - 84% 8. Pakāpe - 96% 9. Pakāpe - 100%

Sasniedzot 9. Pakāpi, tiek uzlikts bans.

Skolas dzīve

Visu par aktuālo skolas iekšējā dzīvē var uzzināt šeit!

Kā arī, Skola piedāvā vairākas aktivitātes, kā:

Dejošanas stundas

Strādāšana skolas avīzē "Bubuļu Kambaris"

Kalambola spēlēšana (lai iekļūtu komandā jādodās uz pārbaudēm pie tava atbilstošā torņa kalambola komandas kapteiņa. Pirmziemnieki nevar iekļūt komandā, bet var iekļūt rezervistu kārtās.)

Piedalīšanās dažādos kvestos.

Noteikumi

Visus aktuālos noteikumus var apskatīt šeit.

Saturs iegūts no "http://www.kurbijkurne.lv/info/index.php?title=Interneta_C%C5%ABkk%C4%81rpa".

 ===Slīdenis===
-Torņa pārzinis - Tristians Čermosfords
+Torņa pārzinis - Teds Rouzs
 Torņa spoks - Amēlija Selīna Monteza
-====Didi====
+====Amēlija Selīna Monteza====
-http://www.i-cukkarpa.lv/forums/uploads/av-1719.jpg
 '''Izskats''':
-Gara kalsna meitene ar melniem zīdainiem matiem un tumšzaļām acīm.Necieš lauku sētas un jo lielākā pilsētā atrodas jo jūtas labāk. Parasti tērpjas garās, melnās, sudrabotēs vai ķiršsarkanās kleitās ar lielu kakla izgriezumu. Šī dāma vienmēr lako nagus un staigā noslēpumainās cepurēs. Vislabprātāk viņa pavada laiku lasot biezas citiem nesaprotamas grāmatas.
+Izskatīga meitene ar gaišu galvu, bet pilna ar nerātnībām. Selīnai ir rudi, skruļļaini mati. Sniedzas līdz viduklim. Acis tumši brūnas. Tikpāt kā melnas. Lūpas smalkas un maziņas. Uzacis viņai ir gaišā krāsā, gandrīz neredzamas. Meitenes augums ir trausls priekš citu acīm, bet viņā dzīvo uguns. Rokas ir smalkas un maigas. Viņa parasti velk tumšas drēbes, lai nevarētu redzēt kādas nerātnības viņa ir izdarījusi. Parati tie ir t-krekli un bikses, bet svārki arī ir valkāti.
 '''Dzīvesstāsts''':
-Es piedzimu Parīzē, Eifeļtorņa virsotnē un mana māte (ragana) toreiz bija nesaprašanā kā mani saukt un vispār kā mani audzināt. Tas tā bija jo viņa pati bija uzaugusi klosterī bez tēva un mātes. Galu galā es izaugu un kļuvu pavisam žiperīgs skuķis. Par savām burvju spējām uzzināju sākot iet vientiešu skolā. Kad kāds zēns mani paraustīja aiz bizītes es nodomāju: ''Kaut tu izkristu pa logu!''. Tā arī notika, turpmāk šādi mistiski gadijumi gadījumi notika bieži, līdz māte saprata kas notiek un iemācija man citiem nenodarīt ļaunu.
+Selīna Monteza nākusi no parastas burvju ģimenes. Meitene dzimusi Amērikā, Floridas štatā, Sarasotā. Un tur dzīvoja 11.savus mūža gadus ar savu māti Katrīnu, Mēriju Montezu un Lūkasu Montezu. Meitenei patīk, ja viņu sauc par Selīnu. Selīna savu dzīvi dzīvoja mierīgi. Viņa lasīja, mācījās visu gan par vientiešu, gan par burvju ģimeni. Savas spējas viņa izrādija 1.klasē, kad gāja vientiešu skolā. Visas grāmatas skolotājai lidoja pakaļ un viņu sita. Viņas matemātikas skolotāja bija teikusi, ka viņai nav nekādu dotību matemātikā un, ka viņai esot tikkai blēņas prātā. Skolotājai par to bija taisnība. Meitene bija palaidnīga.Iekūlās, vienmēr, ķezā un arī viņas draugi iekūlās nepatikšanās. Vecāki to neievēroja, jo bija pārāk aizņemti darbā. Tēvs strādāja burvju veikaliņā, kurā pārdeva dažādas grāmatas, bet māte strādāja dziednīcā. Selīna visus savus 11. gadus pavadīja mājās viena pati. Vecāki atgriezās tikkai tad, kad meitene jau sen gulēja saldā miegā. Viņa savā ģimenē nebija diez ko laimīga līdz brīdim, kad savā 11. dzimšanas dienā saņēma vēstuli no Cūkkārpas. Selīna bija pārlaimīga, jo cerēja iepazīties ar tādiem pašiem jauniešiem kā viņa pati. Vecāki arī priecājās, jo pašiem mazāk būs rūpju par vientuļo bērnu. Sapirkuši visu nepieciešamo, Londonā. Viņi nolēma, ka meitene var dzīvot Londonā pie mātes māsas vīra māsas, kura laipni pieņēma meiteni savā aizgādībā. Tā nu meitene sāka mācīties Cūkkārpā, elšpūša tornī, lai arī meitene bija palaidnīga, bet tomēr ļoti draudzīga un laipna. Šīs īpašības parādijās tad, kad meitene bija tikusi prom no savām mājām Floridā. Tāpēc meitene arī nokļuva Elšpūtī.
-Kad es saņēmu vēstuli no Cūkkārpas mēs ar mamu bijām ļoti priecīgas. Tūlīt tika sapirkts viss nepieciešamais un bija jāgaida tikai skolas sākums. Mani ceļojumi uz burvju pasauli kļuva biežāki, māna gardarobe, laigan mātei labi zino ka skolā jānēsā formas, tika iepirktas jaunas drēbes un visādi citādi nieciņi.
+Mācoties savu sesto gadu, meitene iemīlējās Slīdeņa puisī, kurš arī iemīlējās meitenē. Abi sāka satikties, bet sestā gada otrajā pusgadā meitene nomira, nolecot no torņa. Neviens nezināja kāpēc meitene to izdarīja un Selīna arī, kad atgriezās kā spoks nezināja atbildi uz šo jautājumu. Viņa bija kļuvusi laimīga, bet šī laime tika izpostīta vienā dienā.
-Un tad pieāca lielā diena. Es devos uz Cūkkārpu. Mana mamma bija nedaudz apslimusi un tādēļ Kingstonas stacijā ierados viena. Sekoja satraukumiem un dažādiem gardumiem pārpilns ceļojums uz jauno skolu. Tajā pašā vakarā tiku iešķirota pie Slīdeņiem un turpat brīžam čakli mācoties, brīžam slinkojot tika pavadīts pirmais semestris.
-Tikpat jauki sākās arī otrais semestris, taču tas izvērtās par katastrofu.
+Pēc daudzu gadu klaiņošanas pa pasauli, meklējot iemeslu kāpēc viņas dvēsele vēl atrodas uz šīs zemes, Selīna atgriezās Cūkkārpā, kur tagad jau pavadījusi gadu un piedzīvojusi ne vienu vien piedzīvojumu. Ieskaitot personības dalīšanos, kas lika spocenei sākt bīties, ka viņa kļūs par vienu no trakajiem spokiem.
-Dažas dienas pirms Valentīndienas nokļuvu slimnīcas spārnā ar Burvju gripu. Tur jau biju gandrīz pilnībā atlabusi kad sāku gaist, dzirdēt balsis un vienvārdsakot mirt. Taču es nenomiru kā parasti. Mani saēda kāds noslēpumains un nevienam nepazīstams lāsts. Kas man šo lāstu bija uzlicis palika miglā tīts, taču tagat es biju spoks. No sākuma bezpersoniska, sērojoša spoku meitene, jo kā vēlāk atklājās bija miusi arī mana māte. Vēlāk mani pieņēma par Slīdeņa torņa oficiālo spoku.
-Veljoprojām neatbildēts palika jautājums kas mani nogalināja un kas ar mani būs, taču laiku pa laikam parādījos slimnīcas spārnā un lainu kā vismaz tagat dzīvoju kā Slīdeņa spoks.
 ===Elšpūtis===