atprātotāji

Kurbijkurne bibliotēkas raksts

Versija, kas saglabāta 13:55, 20 augustā 2009

Atprātotāji ir ar saprātu apveltītas maģiskas radības, ar izteiktām ļaunu būtņu iezīmēm.

Ārēji viņi atgādina liela auguma cilvēkus, kas tinušies tumšos apmetņos ar kapucēm, kas slēpj sejas. Savu ķermeni atprātotāji slēpj. Cik nu redzems, tad rokas viņiem ir tumšas, kalsnas, miklas un atgādina miroņa rokas. Zem kapuces viņiem ir cilvēkam līdzīga galva, tomēr nav acu, galvaskausa dobumos, kur cilvēkiem ir acis, pāri stiepjas āda. Nav arī īsta deguna, tikai spraugas nāsīm un ir bzveidīga mute, kas iesūc sevī gaisu no apkārtnes un arī šo to vairāk...

Atprātotāji nepārvietojas kā cilvēki, viņi nevis iet, bet slīd un kā rādās, spēj arī lidot. Visur, kur parādās atprātotāji, pazūd gaisma un siltums. Tādas ir viņu spējas. Arī pašiem atprātotājiem labāk patīk tumšas un mitras vietas. Tādās vietās viņi arī vairojas, pumpurojoties kā sēnas. Līdz ar to viņi neciešs siltas un sausas vietas.

Daudz būtiskāk ir tas, ka atprātotāji ietekmē ne vien apkārtējo vidi, bet arī cilvēkus. Proti, viņi izsūc no cilvēkiem visas priecīgās domas un aprij tās, cilvēki spēj domāt tikai par bēdīgo un slikto. Jo atprātotāji barojas no priecīgām domām. Atprātotāju klātbūtne var būt tik ietekmējoša, ka daudzi var tikt paralizēti vai zaudēt spēkus un vēlmi izrādīt jebkādu pretestību vai aktīvu rīcību. Pie tam atprātotājus redz tikai burvji. Vientieši viņus neredz, bet jūt to ietekmi tāpat kā burvji.

Visbīstamākā atprātotāju spēja ir izsūkt no cilvēka dvēseli, pēc tā cilvēks turpina dzīvot, bet bez apziņas, domām un jūtām.

Atprātotāji ienīst visu labo un gaišo, bet mīl tumšo, samaitāto un ļauno, proti, sev līdzīgas būtnes un cilvēkus. Nav zināms, kā atprātotājus iznīcināt, bet tos var padzīt, izmantojot aizstāvja burvestību, kas no priecīgām, labām domām rada no maģijas veidotu būtni, kas uz brīdi pasargā radītāju no atprātotāju ietekmes un piespiež atprātotājus bēgt būtnes priekšā.

Burvestību ministrija atprātotājus izmantoja kā sargus Azkabana cietumam. Tur atprātotāji smēlās emocijas no ieslodzītajiem. Bet ieslodzītie pamazām sajuka prātā un kļuva mazāk bīstami. Voldemorta otrās valdīšans laikā atprātotāji atklāti sacēlās pret Burvestību ministriju un pievienojās Tumsas Pavēlniekam. Pēc viņa sakāves atprātotāji tika padzīti un vairs nesargāja Azkabanu.