Džoannas Ketlīnas Roulingas stāsts (raksts)

Kurbijkurne bibliotēkas raksts

Pašreizējā versija

Džoannas Ketlīnas Roulingas stāsts – Borisa Ņevska raksts no krievu žurnāla Mir fantastiki.

"Pirmā no četrām lielajām Budas patiesībām stāsta: dzīve ir ciešanas. Man ļoti patīk šie vārdi. Tāpēc, ka dzīvei obligāti nav jābūt ērtai. Un tajā es rodu mierinājumu..." (Dž. K. Roulinga.)

Džoannas Ketlīnas Roulingas stāsts

Reiz dzīvoja Pelnrušķīte – parasta jauna sieviete, simpātiska, kautrīga un ne visai laimīga. Strādāja, sevi nežēlojot, lai paēdinātu sevi un bērnu, bet brīvajos mirkļos rakstīja burtnīcā Romānu, kuru pēc tam sūtīja izdevējiem, atpakaļ saņemot vienus atteikumus. Taču vienreiz vai nu kāds izdevējs ne ar to kāju bija piecēlies no gultas, vai arī viņam vienkārši bija labs garastāvoklis... Viņš pieņēma Pelnrušķītes romānu, samaksājot par to tīros sīkumus. Un te pēkšņi visapkārt sacēlās kliegšana: tā taču ir Lielā grāmata! Un apbēra kautrīgo Pelnrušķīti ar zelta lietu, un kļuva viņa Ļoti Bagāta un Slavena...

Visi mēs mīlam pasakas, lieliski saprotot, ka īstenībā nekas tāds nevar notikt. Nu, gandrīz. Jo reizēm pašas neticamākās un fantastiskākās lietas izrādās absolūta patiesība. Tādas, kā vienkāršās anglietes Džoannas Roulingas dzīve.

Bērnība, pusaudžu gadi, jaunība

1964. gadā miglainā, pavasara rītā no Londonas Kingskrosas dzelzceļa stacijas devās ceļā Skotijas ekspresis. Viena no pasažierēm – 18 gadus vecā Anna Volante – bija ģērbusies ne pēc sezonas, un drēgnajā vagonā viņai acīmredzami bija auksti. Pie meitenes piegāja kāds puisis un piedāvāja viņai savu mēteli. Viņi sāka runāties: puisi sauca Pīters Roulings, viņš bija Karaliskās karaflotes matrozis. Tikšanās vilcienā kļuva liktenīga: Volante un Roulings sāka satikties. Anna drīz vien palika stāvoklī, Pīts atstāja dienestu, un 1965. gada 15. martā pāris apprecējās. Jaunie apmetās uz dzīvi Anglijas rietumos, miestiņā Eita (Gločesteršīras grāfistē) – 10 jūdzes no Bristoles, kur Pīts strādāja fabrikā. 1965. gada 31. jūlijā Bristoles priekšpilsētas Čippingsotberijas slimnīcā viņiem piedzima meita, kuru viņi nosauca par Džoannu. Kaut arī šis vārds tā īpašniecei siltas jūtas neizsauc...

"Parasti mani sauc par Džo. Pilnā vārdā mani bērnībā sauca tikai tad, kad grasījās sodīt, tāpēc ar "Džoannu" man ir saistītas ne tās patīkamākās atmiņas. Bet mans uzvārds skan "Rouling"."

1967. gadā Džo iegūst māšeli Diānu (mājās sauktu par Di). Agrā bērnībā māsas īpaši nedraudzējās: vecāki visai lutināja Di, sauca viņu par "skaistulīti", tāpēc Džo gandrīz staigāja pa sienām. Vienreiz viņa pat meta uz māsu kaut kādu smagu dzelzs priekšmetu – maza rēta Di palika uz visu mūžu. No mātes dabūtās sukas Džoanna atceras līdz šim brīdim... Kad mūsu Pelnrušķītei palika 4 gadi, ģimene pārcēlās uz Vinterburnas ciematu, kur Džo iepazinās ar kaimiņiem – brāli un māsu Poteriem. Vispār, neskatoties uz šodienas Poteru apgalvojumiem, Džo nemaz tik ļoti ar viņiem nedraudzējās. Reiz Iens Poters svieda akmeni uz Di, par ko Džo iesita viņam ar plastmasas zobenu pa galvu: tikai viņai bija privilēģija iekaustīt māsu, pārējie par tādiem jokiem varēja norauties! Vispār Džo vienmēr bija paticis uzvārds "Poters": vispirms jau tāpēc, ka viņai nepatika pašas uzvārds, jo bērni viņi ķircināja par mīklas veltni – rolling pin (Roulinga bija apaļīgs bērns).

Vinterburnā Džo sāka iet Svētā Maikla sākumskolā, kur kļuva par skolotāju mīluli. Viņa bija attīstīta meitene, daudz lasīja, turklāt viņai bija bagāta iztēle. Džo vecāki paši bija lieli lasītāji – grāmatas viņu mājā atradās visur. Kad četrus gadus vecā Džo saslima ar masalām, tēvs izklaidēja viņu, lasot slaveno Kenneta Grema pasaku Vējš vītolos. No tā laika meitene pilnīgi iemīlējās brīnumu stāstos un jau 6 gadu vecumā sacerēja savu pirmo pasaku – par trusi vārdā Trusis, kas arī bija saslimis ar masalām. Ģimene atkal pārceļas, kad Džo ir 9 gadus veca – šoreiz uz Tetšillu Dienvidvelsā, kur Roulingi nopērk vecu mūra māju. Blakus atrodas kapsēta un milzīgs mežs, bet apkārt – plaši lauki. Piemērota vide, lai rosinātu visneparastākās fantāzijas! Ciematiņš bija mazs, tāpēc vidusskolu un koledžu Džo apmeklē blakus esošajā Vidinā, turklāt mācības sākumā viņai rada tikai nepatikšanas.

"Mana skolotāja bija īsts pūķis... Klasi viņa sadalīja divās zonās – gudrajiem un trulajiem. kad es atnācu uz skolu, skolotāja man sarīkoja mazu eksāmenu un es netiku galā ar jautājumu par daļskaitļiem un tiku nosūtīta uz "divnieku karaļu" zonu. Nu, pēc pāris mēnešiem skolotāja savu viedokli mainīja un pārsēdināja mani pie gudrajiem, samainot vietas ar manu labāko draugu. Tā nu dzīves rūgtās mācības es sāku iziet jau visai agri. Un pirmā bija tāda: "Neesi pārāk gudra, citādi pazaudēsi visus draugus!""

Šī pati "pūķiene" mis Silvija Morgana vēlāk kļūst par visu Cūkkārpas nesimpātisko skolotāju prototipu, īpaši par profesora Strupa prototipu, kaut gan ir vēl viens pretendents uz Severusa lomu – ķīmijas skolotājs Džons Netlšips, kas dzenāja ne visai spēcīgo šajā priekšmetā Džo kā suns kaķi. Ķīmija, matemātika un citas precīzās zinātnes Džo neinteresēja – viņa sapņoja par literatūru. Meitenes mīļākās grāmatas bija Gredzenu pavēlnieks un Džeinas Ostinas romāni. Īpašu iespaidu uz Džo atstāja Džesikas Mitfordes dzīve un daiļrade, šī britu aristokrāte vēlāk kļūst par kaismīgu sociālisti. Džo bez gala sajūsminājās par viņu un vēlāk pat nosauca meitu viņas vārdā. Vēl viena Džo-pusaudzes aizraušanās bija popmūzika. Šeit viņas elki bija The Smiths un Sjūzija Sjū (Siouxie Sioux), turklāt pēdējās ārējais izskats uz daudziem gadiem kļūst par pašas Roulingas izskata paraugu. [Te man jāpiebilst, ka Sjū, pretstatā Džo, nebija apaļīga, tāpēc Roulinga, manuprāt, vairāk atgādināja Allu Pugačovu jaunībā, noteikti nezinot par tādas dīvas eksistenci – ila piezīme.]

Likās, ka viss ir lieliski. Tēvs labi pelnīja Rolls-Royce rūpnīcā, māte, lai būtu tuvāk meitām, uz pusslodzi iestājas darbā Vidinas skolā, bet... 15 gadu vecumā Džo uzzina šausmīgu vēsti: viņas mīļotā māmiņa ir smagi slima (izkliedētā skleroze), turklāt ar katru gadu slimība progresē. Tieši tad Džoanna pirmo reizi sāk domāt par tādām nopietnām lietām kā nāve un zaudējuma rūgtums. Koledžā Džo parādās pirmais, īstais puisis – ugunīgi rudais velsietis Šons Hariss, kuram vālāk viņa velta Noslēpumu kambari. Braucot ar Šonu viņa auto (Ford-Anglija!), Džoanna kaismīgi stāstīja viņam par saviem sapņiem – kļūt par rakstnieci. Tajā laikā viņa jau bija sacerējusi daudzus garstāstus, kuru rokraksti piepildīja smagu kasti. Beigusi skolu, 1983. gadā Džo cenšas iestāties Oksfordā, taču viņu neuzņem. Nākas apmierināties ar Ekseteras universitāti. Vispār jau viņa gribētu nodarboties ar literatūru, taču pēc vecāku ieteikuma – tie uzskatīja, ka labas svešvalodas zināšanas palīdzēs atrast sekretāres vietu ("garantēta iztikšana"!) – Džo dodas uz franču valodas fakultāti. Rosinoši likās, ka mācību kursā ietilpa arī gadu ilga prakse Parīzē. Studiju gados par galveno Roulingas literatūras elku kļūst Čārlzs Dikenss, bet mīļākais darbs, rūpīgi pārlasīts vairākas reizes, viņa Stāsts par divām pilsētām.

"Šī grāmata ir daudz labāka par to, ko esmu uzrakstījusi vai kādreiz spēšu uzrakstīt."

Pēc universitātes Džo vairākus gadus strādā par sekretāri, taču nekur ilgi nepaliek. Darba devējiem diezin kāpēc nepatīk, ka viņu sekretāre katrā brīvā brīdī skribelē kaut kādas muļķības savā burtnīcā. Roulingas vārdiem runājot, viņa bija sliktākā sekretāre pasaulē. Pa šo laiku viņa saraksta divus biezus romānus, kurus tagad sauc par "briesmīgiem". 25 gadus vecā Roulinga dzīvo Londonā un pastāvīgi brauc ar vilcienu uz Mančesteru, kur dzīvo viņas toreizējais puisis. Reiz, kad vilciens kādas tehniskas ķibeles dēļ uz ilgu laiku iestrēgst Anglijas laukos, Džo truli veras ārā pa logu. Un pēkšņi viņas prātā uzpeld precīzs melnmataina puišeļa tēls apaļās brillītēs – a-la Džons Lenons – un ar zibens zīmei līdzīgu rētu uz pieres. Bet iekšēji rodas stingra pārliecība, ka zēns ir burvis, tikai pats par to vēl nezina, taču ļoti drīz viņu uzaicinās uz maģijas skolu, kur arī sāksies īstie piedzīvojumi! Grūti teikt, vai tā bija īstenībā, taču par nākošā Harija Potera dzimšanas dienu Roulinga stāsta tieši tā... Jebkādā gadījumā, ar šo mirkli Džo sāk rakstīt Filozofu akmens pirmo variantu. Taču 1990. gads beidzas bēdīgi: 30. decembrī mirst Enna Roulinga, kurai bija tikai 45 gadi. Mātes nāve iedzen Džo stuporā. Bet nepatikšanas sāk viņu vajāt kā no pārpilnības raga: nepazīstami ļaudis apzog Džoannas dzīvokli, un viņa pārceļas pie sava puiša, taču viņu attiecības pārsteidzošā ātrumā sabojājas. Roulinga pārceļas uz nelielu hoteli, kur ir ļoti kluss un neviens netraucē rakstīt.

Mīla ir ļauna...

Pēc vairākiem mēnešiem Džo sāk strādāt angļu skolā Portugāles pilsētā Portu, kur mācās gan pēc tautības, gan pēc valodas visai dažāda publika. Stundu starpbrīžos Džo apsēžas kādā kafejnīcā pie galdiņa un raksta, strīpo, atkal raksta...

Reizēm, vakarā viņa atļāva sev izklaidi aiziet kopā ar vietējiem paziņām uz bāru vai naktsklubu. 1992. gada martā Džo iepazīstas ar jaunu, simpātisku portugāli vārdā Žorže Arantešs, kurš beidz žurnālistikas fakultāti vietējā universitātē un piestrādā televīzijā. Abus satuvina kopēja mīlestība uz angļu literatūru, īpaši uz Džeinas Ostinas grāmatām. Drīz viņi pārceļas uz divistabu dzīvokli, bet 1992. gada 16. oktobrī apprecas. Pēc tam Žorže tiek iesaukts astoņu mēnešu militārajā apmācībā un pa šo laiku Roulinga paspēj uzrakstīt "Filozofu akmens" jaunā varianta pirmās trīs nodaļas. Atgriezies vīrs ilgi nespēj atrast darbu un Roulingai nākas izvilkt ģimeni uz saviem pleciem. 1993. gada 27. jūlijā dienasgaismu ierauga viņu meita Džesika, bet jau pēc trim mēnešiem, agri no rīta raudošā Džo izskrien no dzīvokļa, lai tur vairs nekad neatgrieztos.

Kas bija noticis? Pati Roulinga nemīl par to runāt. Jau tad, kad viņa bija kļuvusi slavena, žurnālisti atrod Žorže – viņš tikko ir izrakstījies no narkomānu klīnikas. Bijušais vīrs par apaļu summiņu atzīstas, ka tieši viņš gandrīz ar kāju spērieniem ir izdzinis sievu no mājām. Un tagad viņam ir ļoti žēl...

Džo atbrauc uz Edinburgu Skotijā, kur dzīvo un strādā Di, kas nesen ir apprecējusies. Ar tēvu māsām Roulingām attiecības ir sabojājušās: Pīters pārāk ātri pēc sievas nāves apprec savu sekretāri, un Džo ar Di uzskata, ka tā ir viņu mirušās mātes nodevība.

Šajā laikā Pelnrušķītes vienīgās bagātības bija mazā meitiņa un trīs nodaļas no topošā romāna par jauno burvi. Priekšā Džo gaida vairāki visai grūti gadi, kuru laikā viņa ar Džesiku mitinās municipālā dzīvoklī, kas pilns ar caurvēju un pelēm. Visu šo laiku Džo nākas virināt valsts kantoru durvis, lai iegūtu tiesības uz bezmaksas dzīvokli un iknedēļas pabalstu. Nu vēlāk gan žurnālisti pārāk sabiezina krāsas, aprakstot šo Roulingas dzīves periodu. Lai ko kāds arī nebūtu sarakstījis, no aukstuma un bada viņa necieta. Ar draugu palīdzību Džoanna atrod labāku dzīvokli – taču no depresijas vaļā netiek. Un tur vēl Edinburgā ierodas Žorže, tajā laikā jau galīgi uzsēdies uz adatas. Džo nākas griezties tiesā, lai aizsargātu sevi un Džesiku no Aranteša. 1994. gada augustā pāris izšķiras oficiāli.

Burvis no kafejnīcas

Roulinga uzstāda sev mērķi: pabeigt romānu par Hariju pirms tam, kad atkal sāks strādāt par skolotāju. Viņa rakstīja grāmatu, sēžot pie galdiņa nelielā kafejnīcā Nicolson's, kuras līdzīpašnieks bija viņas svainis; šeit varēja sēdēt kaut vai visu dienu, neko nepasūtot. Vēl viena kafejnīca, kas vēlāk kļūst par Poterfanu pielūgsmes vietu, ir Elephant House, kur Džo arī pavada daudzas stundas, rakstot grāmatu. Dažreiz Džo piestrādā par sekretāri, pēc tam par pasniedzēju, vienlaikus mācoties aspirantūrā, kuru pabeidz 1996. gada jūnijā.

Beidzot grāmata ir gatava, Džo pārraksta rokrakstu uz vecas rakstāmmašīnas un aizsūta pirmās trīs nodaļas ar tālākā pārstāstu literatūras aģentam, kas noraida romānu. Otrais mēģinājums izrādās veiksmīgāks. Aģents Kristofers Litls iedod nodaļas testēt jaunajai Brionijai Evansai, kurai teksts ļoti patīk. Litls aizsūta Roulingai vēstuli ar lūgumu atsūtīt pārējās nodaļas, bet pēc tam parakstīt ar viņu kontraktu. Viņš izsūta 200 lapaspušu izvilkumu no romāna 12 izdevējiem, bet pozitīvu atsauksmju nav. Tajā laikā specializēta bērnu fantastika tiek uzskatīta par neienesīgu. Bērni visvairāk lasa pasakas, avantūrliteratūru, detektīvus un šausmu stāstus. Pusaudži atkal – parasto ZF un fantāziju. Bija, protams, tādi pazīstami rakstnieki kā Diāna Vinna Džonsa, Loids Aleksanders un Alans Gārners, kuru bērnu fantāzijām bija panākumi, taču autoram-iesācējam šajā dīķī nebija ko darīt. Taču Litls nepadodas. Viņš dodas uz Frankfurtes grāmatu tirgu, kur spēj ieinteresēt ar Roulingas romānu nelielu britu izdevniecību Bloomsbury, kas izsniedz Džo avansu 1,5 tūkstošus sterliņu mārciņu (1550 latu). Vēloties pēc iespējas ātrāk pabeigt otro romānu, Džo vēršas pie Skotijas mākslas padomes, kas izsniedz viņai grantu – 8 tūkstošus mārciņu, kas ļauj viņai nopirkt pirmo datoru un atdot šādus tādus parādus. Filozofu akmenim ir jāiznāk 1997. gada 26. jūnijā, un izdevēji uzstāj, ka grāmatai jāiznāk ar pseidonīmu, pēc kura nav iespējams noteikt autora dzimumu (tika uzskatīts, ka zēni nemīl grāmatas, ko sarakstījušas sievietes). Tā rodas autors J. K. Rowling, kur burts "K" ir pirmais burts Džo mīļotās vecmāmiņas vārdā "Ketlīna". Pašai Roulingai otrā vārda nav.

Grāmatas starta metiens ir tikai 1000 eksemplāru, katrs no tiem tagad maksā ap 20 000 mārciņām (apm. 20 700 latu). Pēc 5 mēnešiem romāns saņem savu pirmo prēmiju – "Nestle Smarties Book Prize", nedaudz vēlāk seko vēl citas prestižas balvas. Tajā pašā laikā pasaka turpinās, amerikāņu izdevniecības Scholastic Books šefs Artūrs Levins, kas devies uz grāmatu gadatirgu Boloņā, daudzu stundu garā avioreisa laikā nolemj palasīt dažas jaunas grāmatas, kas nupat ir iznākušas Eiropā. Ja nu atrodas kas interesants. Patrāpās Filozofu akmens un Levins nespēj apstāties, līdz nav izlasījis to līdz galam. Drīz Scholastic Books nopērk izdošanas tiesības Roulingas grāmatām ASV par 110 tūkstošiem dolāru – absolūts rekords tā laika bērnu grāmatām! Amerikāņu honorārs ļauj Džo pamest darbu un pievērsties tikai grāmatu rakstīšanai. Pārdēvēts par Brīnumdara akmeni, romāns iznāk ASV 1998. gada septembrī. Līdz 2000. gadam pirmie trīs romāni jau ir pārdoti vairāk nekā 35 miljonos eksemplāru. Neprāts sākas...

Harija Potera mamma

Tā pasaka ir kļuvusi par realitāti. Seši jau iznākušie romāni par Hariju Poteru ir bijuši līderi visos iespējamos bestselleru topos ar kopējo tirāžu virs 300 miljoniem eksemplāru, tulkoti vairāk nekā 60 valodās. Sākot ar 2001. gadu, studija Warner Bros. vada holivudisko cikla ekranizāciju – arī šeit ir tas pats: šausmīga popularitāte un ļoti daudz naudas.

Jā, nabaga skolotāja ir pārvērtusies par bagātnieci, kuras īpašumā ir pāri par 1 miljardu dolāru. 2000. gada jūnijā karaliene Elzabete II apbalvo Roulingu ar Britu impērijas ordeni. Rakstniecei ir vairāku universitāšu goda zinātniskie grādi. Pašmāju lasītāji ir nosaukuši viņu par valsts populārāko rakstnieci. Turklāt otro vietu ieguvušais Terijs Pračets ir dabūjis trīs reizes mazāk punktu. Normalizējusies arī personīgā dzīve. 2001. gada 26. decembrī Džoanna apprecas ar skotu ārstu-anesteziologu Nīlu Skotu Mjureju, viņiem ir piedzimuši divi dēli – Deivids un Makenzijs. Džo Skotijā ir nopirkusi iespaidīgu 19. gadsimta muižu Killiechassie House, viņai ir arī iespaidīgas mājas Edinburgā un Londonā.

2007. gada 21. jūnijā iznāk viņas septītā un pēdējā grāmata par Hariju Poteru. Kas tālāk? Sākumā Roulinga vēlas sarakstīt plašu enciklopēdiju par pasaulē vispopulārāko briļļaini. Pēc tam varbūt izmēģinās sevi par jauniešu detektīvu autoru (ar pseidonīmu!). Taču, lai ko arī viņa nedarītu turpmāk, goda vietu pasaules literatūrā viņa jau ir nodrošinājusi.

Daži interesanti fakti

• Dž. K. Roulinga aktīvi nodarbojas ar labdarību un grāmatiņas par kalambolu un fantastiskajiem dzīvniekiem ir sarakstītas speciāli fondam Comic Relief, visa iegūtā nauda (50 miljoni dolāru!) tika ziedota palīdzībai nabagiem. Ienākumi no jaunās Harija Potera enciklopēdijas aizies turpat. [Skaisti! Taču tas nozīmē, ka diez vai latviešu valodā mēs sagaidīsim šo izdevumu. Diez vai "Jumavai" būs tik daudz naudas, lai šo enciklopēdiju iespiestu par brīvu – ila piezīme.]
• 2007. gada maijā Roulinga ziedoja pusmiljonu dolāru, la izpirktu angļu meiteni Madlēnu Makonu, kas tika nolaupīta Portugālē. [Traģēdijas nobeigums laikam vēl nav zināms, taču acīmredzot nolaupītājs to izdarīja ne jau naudas dēļ, tāpēc visdrīzākais – meitenīte nav dzīva. Ja nu vienīgi tā nolaupīta, lai "aplaimotu" ar bērnu kādu bezbērnu pāri – ila piezīme.]
• 2001. gadā romāns Harijs Poters un Uguns biķeris saņēma Hugo prēmiju – visprestižāko fantastikas prēmiju. [Notikums neparasts kaut vai apstāklī, ka šo prēmiju piešķir kā likums zinātniskās fantastikas darbiem – ila piezīme.]
• 2006. gada maijā Dienviddakotā paleontologi atklāja jaunu dinozauru sugu no pahicefalosauru dzimtas un nosauca to par Dracorex hogwartsia (tas ir, Cūkkārpas pūķu karalis). Atjaunotais skelets atrodas Indianapolises Bērnu muzejā (ASV).
• 2006. gadā par godu Roulingai ir nosaukts asteroīds.
• 1999. gadā amerikāniete Nensija Stafere iesniedza prasību tiesā pret Roulingu par to, ka viņa ir plaģiāte, jo Nensijas bērnu fantāzijas grāmatas "Leģenda par Ro un magliem" un "Larijs Poters" esot iznākušas jau 1984. gadā. Taču citas sakritības, izņemot dažus vārdus un nosaukumus, nebija, tāpēc tiesa prasību noraidīja.
• 2002. gadā Ķīnā iznāca romāns "Harijs Poters un pūķis-leopards", ko sarakstījis kāds nezināms autors. Bez Roulingas sižeta un varoņu grupas romānā bija vēl arī varoņi no citiem populāriem Visumiem, piemēram, Gendalfs. Roulingas advokāti panāca romāna aizliegšanu un ķīniešu izdevniecībai Bashu Publishing House nācās atmaksāt kaitējumu.
• 2003. gadā holandiešu tiesa pēc Roulingas advokātu prasības aizliedza šajā valstī izdot Dmitrija Jemeca romānu Taņa Grotere un maģiskais kontrabass. Kaut arī izdevniecība Eksmo uzstāja, ka grāmata ir parodija, pēc ekspertīzes tiesa nolēma, ka tas ir plaģiāts. [Tā kā Eiropas un pasaules likumi Krievijai nav saistoši, tad Jemecs joprojām turpina izdot savas Groteriādes romānu, papildinot ar vēl vienu burvi, ja nekļūdos, tad Buslajevu, viņam to iznākuši vismaz 2 reizes vairāk, nekā Roulingai, kaut apjoma ziņā grāmatiņas nav tik lielas. Visas bija brīvi nopērkamas arī pie mums. Vai tas ir pareizi? Kas to lai zina? Nīderlandes tiesa jau lēma tikai par savu valsti – ila piezīme.] Taču eksistē vairākas pilnīgi legālas Harija Potera parodijas: Maikla Gerbera "Barijs Troters", K. C. Ellisa

"Parijs Hoters", Andreja Žvaļevska un Igora Mitjko "Porijs Gaters".

Tulkojis ils.